Ekskursanti Dieva ausī iečukst vēlēšanos.

Augusta pēdējā otrdienā Kokneses novada represētie, viņu ģimenes un citi interesenti devās ikgadējā ekskursijā, kuru jau vienpadsmito gadu organizēja Lība Zukule. Laika prognoze rīta cēlienā nebija gana iepriecinoša, smalkais lietutiņš it kā pat centās mazliet iebiedēt, tomēr tas neatturēja ekskursantus izbaudīt plānoto braucienu.
Pirmais apskates objekts - Sērenes karsta kritenis -sezonāla avota izplūdes vieta vecās akmens lauztuvēs. Vairums no mums šeit bija pirmo reizi. Arī mūsu šoferītis jau iepriekšējā dienā bija aizbraucis izlūkot, cik tuvu ir iespējams piebraukt šai noslēpumainajai vietai, jo daļai iešana ir apgrūtināta.
Izvēloties šo ekskursiju maršrutu, viens no mērķiem bija apmeklēt represēto piemiņas vietas. Tās šajā reizē bija Secē un Jēkabpilī. Tāpēc nākošā pieturvieta - Seces represēto piemiņas akmens, kur nolikām ziedus, aizdedzām sveces, kā arī visi kopīgi nodziedājām dziesmas ''Tek saulīte tecēdama'' un ''Jau saule riet''.

  Tā kā piemiņas vieta atrodas pie skolas tāpat kā Bebros, tad ir īpaši pamanāma sakoptā apkārtne. Paldies ikvienam par paveikto darbu! Mums bija iespēja apskatīties arī Seces pamatskolu, kā arī izmēģināt prasmes bungu rībināšanā.
Tālāk ceļš mūs veda uz Vīgantes parku, kurš piedāvā iepazīt Staburaga apkaimes kultūrvēsturi: Vienības birzs pie Staburaga klints pirmsākumi prezidenta K. Ulmaņa laikā, rakstnieku pāra M. Svīres un V. Kaijaka literārais devums, Staburaga ģeoloģiskā un folklorizētā izcelsme, liliju, gladiolu un dienliliju selekcionāra J. Vasarieša ieguldījums dienliliju dārza tapšanā pie Staburaga klints piemiņas zīmes “Dieva auss”, prezidentu stādītie ozoliņi Vienības birzī, komponista P.Barisona un rakstnieka Voldemāra Zālīša daiļrade. Katram šajā dienā bija iespēja ko iečukstēt Dieva ausī un sūtīt ziņu Visumā. Vairums savu vēlēšanos izteica skaļi: ''Lai būtu miers, veselība, veiksme un saticība!'' Lai top un izdodas!
 Nākošā pieturvieta - Jēkabpils Svētā gara pareizticīgo baznīca. Dievnams celts 19.gs.otrajā pusē bizantiešu stilā. Tā piecu kupolu siluets ir neatņemama pilsētas panorāmas sastāvdaļa. Klostera sētā atrodas arī Sv. Nikolaja Brīnumdarītāja  baznīca, kas unikāla ar savu miniatūro izmēru 17x19,5m. Kopš 2008.gada dievnamā ir atgriezusies Dievmātes Marijas brīnumdarošās Jakobštates ikonas kopija, kas ik gadu pulcē lielu skaitu svētceļnieku.
Kad diena jau pusē, tad laiks ieturēt maltīti. Pirms tam gan ciemojāmies Jēkabpils Vēstures muzeja Brīvdabas nodaļā „Sēļu sēta”, kur radošajās darbnīcās gatavojām ziepes. Neizpalika arī suvenīru un zāļu tēju iegāde.
Piemineklis represiju upuriem pie Krustpils luterāņu baznīcas arī sagaidīja ziedus, sveces un dziesmas. ''Te gan gana nomaļa vieta'', tā noteica kāds līdzbraucējs.
Laiks doties uz Viesītes pusi, lai apmeklētu Paula Stradiņa skolu, kā arī Mazā Bānīša parku, kas atrodas kādreizējā Viesītes depo atrašanās vietā. Mazā Bānīša parks ir atpazīstamākā muzeja nodaļa. Te īpaši interesanti šķita jaunākajiem ekskursantiem.
Kā jau katrā ekskursijā, laiks paskrien vēja spārniem, arī šī reize nebija izņēmums. Dienas noslēgums cigoriņu, ozolzīļu kafejas ALĪDA ražotnē.
Jā, te bija jūtama bērnības garša un smarža, atmiņas par vecmammu Alīdu. Aplūkojām kafejas tapšanas procesu, klausījāmies par ražošanas īpatnībām un vēsturi, tikām pacienāti ar gardo kafeju, pašcepto maizi, plātsmaizēm un citiem lauku labumiem. Galds šajās mājās bija bagātīgi  klāts. Protams, neizpalika arī te dziesma ''Jau saule riet'', jo, kā izrādījās, arī šo ģimeni skārušas represijas pēdas.
 Paldies Kokneses novada domei par finansiālo atbalstu, fantastiskajam šoferim Aldim Ārem par burvīgo braucienu, visiem līdzbraucējiem un organizatorei Lībai Zukulei! Represēto nodaļas biedru vārdā paldies Bebru pamatskolas kolektīvam par darbu un rūpēm, jo piemiņas vieta  vienmēr ir skaisti sakopta!
Daiga Andersone

Krāšņi zied 95.mūža rudens.

Koknesiete Aina Blūzmane 9. septembrī sagaidīja dižu dzīves gadskārtu – 95. dzimšanas dienu.

 “Mana svētku diena pagāja dziedot, smejot un uzņemot visjaukākos apsveicējus!” – teic jubilāre, kura savus bagātos gadus nes kā  lielu dzīves balvu, visiem saviem mīļajiem labu vēlot.

Jo cilvēkam vairāk nācies dzīves grūtuma pārciest, jo vairāk viņā cilvēcības un gaišuma. Šī atziņa ļoti sasaucas ar Rīgā dzimušās meitenes skaudro bērnības stāstu un agrīnās jaunības dienām, kas pagājušas tālumā no Latvijas. No 1953. gada Koknese ir Ainas Blūzmanes mājas – te skaisti saziedējis viņas dzīves dārzs, kurā krāšņākās puķes ir izaudzinātās divas meitas, četri mazbērni un septiņi mazmazbērni.  

Dzimšanas dienā jubilārei sirsnīgus sveicienus sūtīja fonda “Sibīrijas bērni” vadītāja un režisore Dzintra Geka, operators Aivars Lubānietis un daudzi citi, ar kuriem Ainas kundzi vienmēr vienos atmiņas par izsūtījuma laiku Sibīrijā. Kokneses novada politiski represēto nodaļas vārdā daudz baltu dieniņu jubilārei vēlēja Lība Zukule un Monika Dzene, bet Inese Skuja, kapelas “Aizezeres muzikanti” vadītāja, dāvāja sirdij tuvas melodijas, kas dziedātas jaunības dienās. Kamēr veselība atļāva, Ainas kundze atbalstīja un piedalījās nodaļas rīkotajos pasākumos.

Arī Kokneses novada Sociālā dienesta darbinieces šajā dienā ieradās sveikt bagāto gadu gaviļnieci.

Nemainīga ir Ainas Blūzmanes ilga mūža noslēpuma recepte: “Es domāju tikai labas domas un priecājos par katru jaunu dzīves dienu!” Pirms pieciem gadiem saviem sveicējiem viņa novēlēja: “Nodzīvojiet arī jūs līdz 90!”, tagad tikpat moži skan Ainas Blūzmanes sacītais: “Novēlu ikvienam dzīvot ar prieku un nodzīvot kā es – līdz 95!”

Kokneses novada domes
Tūrisma un sabiedrisko attiecību nodaļa

Talka Likteņdārzā 03.09.2020

3. septembris nav pirmā reize, kad Kokneses politiski represēto nodaļa dodas talkā uz Likteņdārzu.  Darāmā daudz – dodamies palīgā pēc savas ierosmes, kā arī atsaucamies uz aicinājumu. Šajā reizē tika izravēta centrālās alejas mala, apkopta un izravēta piemiņas vieta Sibīrijas Mātēm, apravētas iestādītās mežābeles, sakārtots bruģakmens.
Kad darbs mijas ar lietus lāsēm, klātesoša vienmēr ir dziesma un nemanot bija pagājušas četras stundas.
Paldies izturīgajiem talciniekiem, kas nenobijās no mainīgajiem laika apstākļiem.

Lība Zukule – Kokneses represēto nodaļa    

Grāmatas''Kamēr atmiņa neviļ" atvēršanas svētki 21.08.2020

Druvas kultūras namā rosība, aiz biezajiem aizkariem paslēpusies skatuve, tās priekšplānā kārtojas folkloras kopas ‘’Druvas zemturi ‘’ dalībnieki, arī kopā būšanas iemesls visiem labi zināms – šodien, 2020.gada 21.augustā, Egona Smuidra Snipkes grāmatas: ‘’Kamēr atmiņa neviļ’’ atvēršanas svētki.

Šādās reizēs atmiņas uzvirmo ar savādu spēku: Savā uzrunā Saldus pagasta vadītāja Ilze Kļava atceras savu vecmāmiņu, Genovefu Baranovsku: ‘’ Un tad, kad deviņdesmitajos gados viņa sāka stāstīt, prātā palikusi viena fundamentāla atziņa: Cik svarīgi, ka tev blakus ir labs draugs. Viņa bija Sibīrijā ar Rīgas draudzeni Tomu un nevajag daudz, bet tikai vienu, ar kuru pārvarēt šausmas, grūtības un visu dzīvi dzīvot ar apziņu, ka mēs varam kopā izturēt. Otrs cilvēks, kuru satiku Rugājos ir Margarita Stradiņa – viņa šogad svin 95 dzimšanas dienu. Viņas enerģija, viņas darba prieks un kolosālā humora izjūta. Un tas man ir palicis prātā par cilvēku, kurš mira badā Sibīrijā. Un trešais cilvēks, jums vislabāk pazīstamais Imants Raļļa – dziedātājs, dzejnieks, ceļotājs, patiess Latvijas patriots. No viņa esmu mācījusies – taisnu muguru, stingru stāju, skaidru domu un tīru sirdsapziņu vienmēr un visās situācijās. Mūsu šodienas varonis ir Egons Snipke. Pazīstu viņu kā skolotāju, prātā Ziemassvētki Druvas vidusskolā, kur Egons kopā ar bērniem spēlēja kokli. Kokle ir īsts latviešu instruments, kuras skaņas atgādina, par pozitīvo, par skaisto dzīvē, mūsu Latvijā un tādēļ Egons visiem ir sarūpējis svētkus.’’

Viemēr kopā ar sievu Sandru.
Pārlaižot skatu pāri sanākušajiem, Egons tā klusu iesāk: ‘’Tālākie ir no Cēsīm, no Bauskas, no Baložiem. Tie tuvākie – no Talsiem, Liepājas, Ventspils, Kuldīgas, Kandavas, Brocēniem un pašu mājām, protams, Saldus. Būtība visa Kurzeme. Ir patīkami redzēt smaidīgus, kā aizvien dzīvespriecīgus, vitālus, dzīves rūdījumu izbaudījušus un dzīves vētrām cauri gājušus likteņa biedrus. Lai, Dievs, dod jums veselību arī turpmāk.

Šodien ir svētki paši par sevi – Latvijas valsts De jure atjaunošanas diena. Tā ir sanācis, ka arī Covid ir izjaucis Ikšķiles svētkus un esmu iegansts, lai visus šeit sapulcinātu – mazajā Kurzemes likteņa biedru salidojumā. Patiesais iemesls ir – mana sarakstītā grāmata ‘’Kamēr atmiņa neviļ’’. Kāpēc tāds nosaukums? Esam paaudze, kas tuvojas septiņdesmit, astoņdesmit gadiem un kādam pāri astoņdesmit un visi kāpjam tajā kalnā, ko sauc par mūžības kalnu, tajā kalnā – no kura neviens vairs nenāk atpakaļ. Kas mani pamudināja grāmatu rakstīt? Vispirms apcere, ka laiks iet, aiziet laiks un aiziet paaudzes un es sevī sajūtu, it kā pienākumu runāt un rakstīt to vārdā, kuri nedrīkstēja rakstīt, nedrīkstēja runāt un kuri arī nevarēja vairs... ne runāt, ne rakstīt. Zināmā mērā tā ir piemiņa maniem aizgājušiem likteņa biedriem. Šī grāmata ir rakstīta, pašam apzinoties, ka eju jau devītajā gadu desmitā, aiz lielas, lielas, patiesas un kvēlas mīlestības par manu dzimteni, Latviju! Jūs lasīsiet grāmatu, uzreiz jums teikšu, nemeklējiet daiļliteratūras paraugu, šajā grāmatā atradīsiet daudz negludumu un par cik ir Covid laiks un mans paša laiks iet uz priekšu, bija jācenšas grāmatu nodot iespiešanai – kamēr atmiņa neviļ. Atvainojos lasītājiem, ka esmu lietojis ļoti spēcīgus, no krievu valodas pārmantotus epitetus, jūs jau ziniet, ka tā mūsu lielās ‘’mātes’’ valoda un tur jau tas spēks ir iekšā. Nesodiet mani par gramatiskām kļūdām, stila izjūtas novirzēm, kur tām nevajadzēja būt, esmu vienkāršs cilvēks un tā ir mana pirmā grāmata. Un savam gara bērnam novēlu laimīgu ceļu, novēlu jums izlasīt to un pārdomāt dzīvi.’’

Latvijas Politiski represēto apvienības vadītājs Ivars Kaļķis.
Pats esmu kurzemnieks, dzimis Vaiņodē, uzrunu iesāk Latvijas Politiski represēto apvienības vadītājs Ivars Kaļķis: Iemetot acis grāmatā apbrīnoju Egona spējas atcerēties faktus, kas risinājās tālā pagātnē. Varbūt esam braukuši vienā ešelonā, jo manu ģimeni ielādēja Priekules stacijā, Egona - Kalvenes stacijā, šodien grūti pateikt, kurš pirmais tuvojās gala mērķim, bet gala stacija, kur izkāpa mana ģimene, Egona ģimene ir viena un tā pati – Kalačinska. Lai rakstnieka talants nezūd un saņemies, varbūt vari turpināt – ne tikai par šo, bet arī par to, ka mūsu atgriešanās dzimtenē nebija tāda, ka visi mūs šeit gaidītu. Mūsu līdzcilvēki vairījās ar mums kontaktēties, skaitījāmies otrās šķiras cilvēki. Labu veselību un enerģiju turpmākam darbam.’’

Ar grāmatas izdošanu no izdevniecības puses sveic izdevniecības direktors Atis Baumanis: ‘’Grāmata tapa diezgan viegli, aiz tā iemesla, ka bija ieguldīts liels darbs tās sagatavošanā. Praktiski izdevniecība saņēma tādu materiālu, kur viss ir sakārtots, tas reti gadās. Bija zināma grāmatas struktūra, kādas bildes, bija ideja par grāmatas vāka noformējumu un vāka bildes mākslinieciskais redzējums - viss nāca no paša autora. Sadarbība mums bija viegla un laba. Nezinu, vai tas bija vīrusa dēļ, bet vienkārši tā notika. Novēlu enerģiju un darba spējas, varbūt vēl kādu grāmatu no autora ieraudzīsim.’’
Šie spēka un mīlestības pilnie vārdi turpinājās ar katru apsveikumu – citādi nemaz nebija iespējams.

Pirmajā tikšanās reizē ar Egonu Snipki, uzdevu vienu, bet būtisku jautājumu: Kā ir ar atmiņu? Viņš visu labi atceroties. Tad pati sapratu, ka vienpadsmit gadu veca bērna redzētais, vēlāk ar jaunieša acīm un sirdi uztvertais, piecdesmit Padomju varas okupācijas gados dziļi dvēselē paslēptais un nobrieduša cilvēka atbildība, liek sakārtot lietas līdz galam – atklāti, patiesi un skarbi. Grāmatas pamatā ir autora atmiņu stāsts, kas papildināts ar iestarpinājumiem – tieši laikā un vietā, kas palīdz lasītājam saprast Padomju varas politiku okupācijas pirmsākumos, vēlākos gados un izprast Krievijas politiku šodien. Grāmata vēsturiski precīzi ataino tā laika notikumus – tajā ievietotas arhīvu dokumentu kopijas, arhīvu izziņu kopijas, Aizputes apriņķa, Cīravas pagasta deportēto cilvēku saraksts. Izdevums papildināts ar fotogrāfijām, kas runā pašas par sevi.

Grāmata: ‘’Kamēr atmiņa neviļ’’ Izcils izziņas materiāls jaunajai paaudzei, kurai tā būs pirmā saskare ar padomju režīma noziegumiem.

Tekstu sakārtoja: Laimdota Podze
Foto un foto galerija: Alvis Jansons

Piemiņas plāksnes atklāšana Ziemeru pagastā 10.07.2020

Latvijas nacionālās partizānu kustības otrajā posmā, 1948.gada vidū, sākās partizānu vienību sadalīšanās mazākās grupās. Tad arī viena šāda 4 cilvēku grupa atdalījās no J.Bitāna – Liepača vienības Mālupes – Bejas pagastu teritorijā un uzsāka patstāvīgu darbību Ziemera – Jaunlaicenes – Veclaicenes pagastos. Partizānu mītnes vieta bija Igaunijas robežas tuvumā, netālu no Rīgas – Pleskavas šosejas, uzkalniņā, pamatīgi izbūvētā bunkurā. Apmēram 300 metru no grupas mītnes vietas atradās partizānu atbalstītājas Ritas Jansones mājas “Intukalni”. Atbalstu grupai sniedza arī igaunis Mjae Leonards un Viktorija Tarjāne.
Grupa bija sekojošā sastāvā: Viks Pēteris, segvārds “Jumba”, grupas vadītājs, 30 gadi, Stebers Rolands, segvārds “Snikers”, 28 gadi, Bukāns Ilgmārs, segvārds “Čiks”, 24 gadi, Kangsepa Elvīra, grupai pievienojās ap 1949.gadu. Grupas dalībnieki bija bruņoti ar automātiem, pistolēm, bija arī ložmetējs.
Grupas atklāšanu un likvidāciju čekisti rūpīgi plānoja. Čekisti vairākkārt veica pagastu teritorijas “ķemmēšanu”. Uzbrukums sākās 1950.gada 2.martā, kad čekisti atklāja bunkuru. Partizāni jau bija to pirms divām stundām iepriekš pametuši, jo Ritas Jansones tēvs Augusts Jansons partizānus brīdināja. Bēgšanu apgrūtināja svaigais sniegs, kurā labi saskatāmas pēdas. Partizāni paslēpās Igaunijas pusē “Napkes” mājās no laukakmeņiem celtā šķūnī. Pēc ilgas un intensīvas apšaudes 1950.gada 3.martā čekistiem izdevās šķūni aizdedzināt. Ilgmārs Bukāns, Rolands Stebers un Elvīra Kangsepa kopā ar jaundzimušo meitiņu sadega. Pēteris Viks izlēca pa šķūņa  logu un paslēpās mājas bēniņos, kur viņu arī atrada un nošāva. Saimniecību nodedzināja. Visu kritušo partizānu ķermeņus nogādāja Alūksnē.

Cīnītāju bojāejas vietā 1990.gada sākumā uzstādīja piemiņas zīmi. Elvīras Kangsepas degošajā šķūnī dzimušajai meitiņai deva vārdu Liesma.

Šodien, 10.jūlijā, Ziemeru pagasta, Valsts mežu 66. kvartālā, esam pulcējušies, lai pieminētu nacionālo partizānu grupas “Jumba” dalībniekus, kuri nezaudēja ticību brīvās zemes rītam, bet bezgalīgi skarbos apstākļos, diemžēl neizdzīvoja. Mums šodien ir iespēja piepildīt to, par ko viņi tikai sapņoja, ko savās sirdīs glabāja - mūsu zemes un mūsu tautas brīvību.
Vēsturniece Astrīda Ievadniece: “Šodien ir īpaša diena, Latvija armijas 101.gadadiena, bet pirms 70 gadiem Latvijas mežos sākās jauna cīņa – cīņa par mūsu brīvības atgūšanu un valsts atjaunošanu. Pašreiz mēs atrodamies pie viņu bunkura vietas, uz šo vietu nāca arī partizāni no citām grupām. Palīdzību sniedza vietējie iedzīvotāji. Kāds bija grupas sastāvs – šīs ir pavisam īsas ziņas pēc arhīva materiāliem, bet cilvēki, kas pazina šos partizānus – varētu dalīties atmiņās. Piemiņas zīmes sarakstā pieminēts arī Eduards Jaunzems, tāpēc būtu lūgums – uz šo brīdi sīkāku ziņu trūkst, ja ir kāds stāsts vai ziņa, būtu jauki dzirdēt un uzklausīt šo stāstu.”
Zigmārs Turčinskis: “Šodien ir Latvijas armijas dzimšanas diena, tas īstenībā ir ļoti simboliski, jo 20 gs sarežģītajā Latvijas valsts vēsturē ir ne tikai latviešu strēlnieki, latviešu karavīri, kas izcīnīja šo valsti, bet mums ir arī tie, kas palika pēdējie, kas cīnījās, kad valsts bija zaudēta un faktiski vairs nebija cerības to atgūt. Šie vīri turpināja šo cīņu – tie ir nacionālie partizāni, kas cīnījās līdz galam un viņu piemiņu ir ļoti svarīgi saglabāt tieši tāpēc, ka tā ir tā pati varonība varbūt pat vēl lielāka, jo cīņa vēl turpinājās, kad pārējie bija samierinājušies.”
Inese Dreimane: “Kritušajiem karavīriem nav jāguļ kaut kur krūmmalās, mežmalās, grantsbedrēs, ja ir iespējas – cilvēki ir jāapbedī ar godu.”

Nellija Šāvēja: “ Mūsu mājai apkārt bija slēpņi. Pie mums partizāni nāca ļoti reti, jo tas bija bīstami. No rīta redzējām, ka naktī kviešu lauks izgulēts, dažreiz papirosu uguntiņas paspīdēja. Šie vārdi Jumba un Čiks man palikuši atmiņā, viņus redzēju tiekamies tumsā, ne jau gaismā. Prātā viņu silueti, ja satiktu dienā – nepazītu. Rolandu atceros no tikšanās pēc Ziemassvētkiem, kad ar māsu aizbraucām pie grupiņas, kopā pasēdējām un padziedājām – tā man Rolands palicis prātā. Es teikšu, varbūt šai svētai vietai piedauzīgi liksies, piedodiet, ka teikšu: Jāņa māsai bija līdzi alus no ziemas, un zēni, kad iedzēra, tad arī uzdziedāja. Dziesmiņas vārdi divdomīgi varētu izklausīties, Katram jau savs humors kā atveldzēt savu drūmo ikdienu. Es biju tāds skuķītis, sēžu un domāju: Vai nu dzirdēt vai nedzirdēt? Rolands pienāk un parausta aiz piedurknes: Klausies taču. Viņš bija paliela auguma ar tādu apaļu apakšlūpiņu. Un tā bija pēdējā reize, kas mēs viņus redzējām.
Par partizānu dzīvi mēs nedrīkstējām neko zināt – ja zinājām meža vārdu, tad nedrīkstējām zināt īsto vārdu. Ja iekriti, tad vieglāk turēties pretī tai pratināšanā.
Par šo zēnu pēdējām gaitām es uzzināju Mordovijas nometnē, kur tiku no Vorkutas pārsūtīta, kad iebrauca Jansonu Rita. Rita stāstīja par savu iekrišanu līdz ar to pieminēja tos zēnus. Tā es uzzināju par viņu pēdējām gaitām, par mājas aplenkšanu un bēgšanu uz Igauniju.”
Aivars Fomins: Alūksnes Domes priekšsēdētāja vietnieks: “ Mēs atdodam atmiņu tiem cilvēkiem, kas šeit bija, darbojās un cīnījās, bet šodien tā visvairāk vajadzīga mums pašiem, tādēļ liels paldies visiem, kas šo pasākumu organizēja. Zinu, ka šis nav vienīgais pasākums, ka darbā vēl ir citi pasākumi, par kuriem Dzidras kundze informējusi”
Iveta Vārtukapteine: “Latvieši dažādos vēstures posmos ir spējuši pastāvēt par savu valsti. Nacionālie partizāni ticēja brīvai un neatkarīgai valstij – viņi cīnījās par to. Un vienmēr ir cilvēki, kas neļāva un neļauj aizvērties šai vēstures lappusei, tāpēc pateicoties tiem, kuri atrada šo nozīmīgo vietu, tiem, kuri ziedoja, lai taptu šis piemiņas akmens – šī būs vieta, kur mācīties patriotismu.”
Latvijas Politiski represēto apvienības priekšsēdētājs Ivars Kaļķis: “Ir pagājuši 30 gadi, kopš esam atjaunojuši brīvo Latviju, to Latviju, par kuru atdeva savas dzīvības tie cilvēki, kas bija šajā bunkurā. Kopumā – Ziemeļvidzeme un tieši Alūksne ir viena no visaktīvākajām nodaļām, kura veic šo piemiņas vietu saglabāšanas darbu. Lai mūžīga piemiņa mūsu tautas labākajiem dēliem un meitām, kuri savā laikā ir cīnījušie par mūsu valsts neatkarību un brīvību.”
Gunārs Resnais: “Tā ir patiesības augšāmcelšanās, līdz ar to mēs varam izrādīt cieņu tiem daudzajiem cilvēkiem, kas ticēja Latvijai, Latvijas neatkarībai. Ne tikai šiem vīriem - šodien mēs atdodam godu un cieņu visiem Latvijas partizāniem, kas cīnījās un cerēja. Citādi viņi nevarēja.”

Dzidra Mazika: “Darbs, ko līdz šim esam ieguldījuši, ekspedīcijas, kur esam gājuši, briduši, kāpuši – visādi mums ir gājis, bet mēs nekad neesam zaudējuši humora izjūtu, tā mums ir pavadījusi vienmēr un visur. Šodien redzam, ka neesam velti strādājuši, šī vieta mums visiem ir sirdij tuva. Paldies visiem, paldies mežsargiem, un pateicoties viņiem, šīs vietas ir saglabātas. Tajās nav notikusi meža izstrāde, nav braukusi smagā tehnika. Man ir radusies doma – izveidot piemiņas vietu tiem mežsargiem, kas saglabāja un nosargāja šīs vietas.
Mums zināmas ir partizānu bunkuru vietas, kur ir liegumi, līdz ar to piemiņas vietas izveides darbi nevar notikt. Mūsu sadarbība ar pašvaldību un Zemessardzi turpināsies.”
Zemessardzes 31 bataljona kapteinis Aldis Šmagris: “Kopējās atmiņas stāv pāri darbiem un panākumiem. Pateicoties mūsu līdzcilvēkiem, mēs stiprinām mūsu atmiņu, papildinot mūsu vēsturi. Šodien ar savu klātbūtni mēs godinām ne tikai kritušos, bet arī kopējo atmiņu un tam ir liela nozīme.”
Profesors Jēkabs Raipulis: “Mežabrāļi bija tie, kas redzot, ka vairs nevarēs uzvarēt, gāja līdz galam. Esmu ticies ar diviem cilvēkiem, kas saistīti ar šo grupu – man pašam bija desmit gadi un iepazinu Valdi Rumbu, kas tikko bija sācis mežabrāļa gaitas. Rumba vienu vasaru un rudeni pavadīja mežā kopā ar Kārli Doktonieku. Viņi bieži nāca uz mūsu māju, jo tepat netālu bija viņu bunkurs. Viņi cerēja, ka varēs izcīnīt uzvaru, ja ne šeit Latvijā, tad aizejot uz Igauniju, tālāk uz Somiju. Bet bija uzradušies mežabrāļi, kas viņus nodeva. Un vienā vakarā viņus arī nošāva – tas notika 11.novembra vakarā. Mans tēvs ara tīrumā, kad atskanēja divi šāvieni no tās puses, viņš tikai noteica: Tas kaut ko sliktu vēsta. Šos vīrus mēs vairāk neredzējām. Apskatei pie Ziemeru veikala bija izlikti divi līķi, bet viņus nevarēja identificēt. Arī Doktonieka mamma viņus apskatīja – viņa ticēja, ka dēls ir dzīvs. Ir zināmi nodevēji, kas partizānus nodeva.
Pirms divdesmit gadiem es šo vietu atradu, bet vai tagad vēl varēšu sazīmēt, nevaru pateikt, jo notikusi mežizstrāde. Lai svētīgais darbs turpinās.”

Urmas Juhkam: “Abās pusēs robežai darām šo svarīgo darbu – iemūžinām mežabrāļu piemiņu. Noskaidrojies, ka abpus robežai ir bijuši labi mežabrāļu sakari un ir svarīgi nostiprināt šo piemiņu un saglabāt atmiņu – to, ko neatceramies, tas nav bijis. Viens no iemesliem, kāpēc viņš ir šeit – netālu no viņa mājas ir mežabrāļu bunkurs. Kad Dzidra kopā ar savējiem dziedāja Latvijas himnu – tā vareni pacēlās pāri priežu galotnēm, jo tur ir tādas pašas priedes kā šeit.

Mūsu valstis būs tik ilgi brīvas, kamēr mēs atcerēsimies cilvēkus, kas cīnījās par šo valsti un arī krita.”

Mācītājs Vilnis Sliņķis iesvētīja piemiņas plāksnes, ko veidoja tēlnieks Ainārs Zelčs, bet uzstādīja Zemessardzes 31.bataljona veterānu apvienības dalībnieki.

Tekstu sakārtoja: Laimdota Podze
Foto un foto galerija: Laimdota Podze, Alvis Jansons.

Cēsu PRB sagaida Valsts prezidentu Egilu Levitu.

Šodien, 2020.gada 18.jūnijā, Cēsīs, Pils ielā 12, Cēsu represēto biedrība sagaida Latvijas valsts Prezidentu – Egilu Levitu. Un tā nav nejaušība – bet ir rezultāts mērķtiecīgam, apjomīgam, vēsturiski precīzam izpētes un uz nākotni vērstam piemiņas sienas un ekspozīcijas “Sirdsapziņas ugunskurs” izveidošanas darbam.

Jau vairāk kā gadu Cēsu vecpilsētā apmeklētājus pārsteidz un piesaista ekspozīcija “Sirdsapziņas ugunskurs”. Iekārtota autentiskā padomju okupācijas laika vidē – bijušā milicijas īslaicīgās aizturēšanas izolatorā. Ekspozīcija skaidro Latvijas okupācijas vēsturi no 1939.gada līdz 1957.gadam un iepazīstina ar nacionālo pretošanos kādreizējā Cēsu apriņķī.

Vēl vakar, 17. Jūnijā, biedrības pārstāvji pulcējās pie piemiņas sienas, lai atcerētos šo dienu pirms 80 gadiem, kad neatkarīgā Latvija tika okupēta. Un šī vieta ir kā skaudrs atgādinājums tās dienas sekām. Piemiņas vietas tapšana tika uzsākta laikā, kad politiski represēto biedrību vadīja Dace Jurciņa, iesākto turpina Pēteris Ozols. Ir dokumentāli apstiprināti un apkopoti uzvārdi, izgatavotas piemiņas plāksnes un galvenais, ko viņš uzsvēra, ka vietai jāattīstās, te jātop plašai ekspozīcijai – Cēsu ‘Stūra mājai”.

Ekspozīcijas “Sirdsapziņas ugunskurs” kuratore Elīna Kalniņa iepazīstina prezidentu Egilu Levitu ar Cēsu represēto biedrības piemiņas ekspozīcijas pirmsākumiem, par piemiņas sienas izveidi un viņas iesaisti šajā projektā.

Elīna Kalniņa: Tas bija 2015.gada rudenī, es darbojos kā kultūras mantojuma saglabāšanas galvenā speciāliste, mani interesē kultūra, vēsturiskā mantojuma interpretācijā. Darbs ar kultūrvēsturiskā mantojuma interpretāciju, tas ir ļoti svarīgi, bet tikpat svarīgi ir pastāstīt, komunicēt, iesaistīt sabiedrību, lai cilvēki jūt un saprot, ka šim mantojumam viņa dzīvē ir kāda jēga. Vēsture ir jāzina, kad vēsturnieki ir pastrādājuši, viņu padarītais, viss nonāktu līdz cilvēkiem, lai ikviens saprastu, par ko ir stāstījums. Mans profesionālais uzdevums – kā padarīt vēsturi interesantu. Kad nonācu šajā vidē, man bija priekšlikums Cēsu politiski represēto biedrībai: paplašināt šo stāstu par okupācijas periodu – kāpēc represēja, liekot uzsvaru uz nacionālo pretošanās kustību, kas sevišķi aktīvi darbojās Cēsu apriņķī. Tā tapa ekspozīcijas iecere: pretošanās stāstu sasaistīju ar represijām.

Uz prezidenta Egila Levita jautājumu: Kā jūs nonācāt līdz atvilktnītēm?

Elīna atceras: Lai apmeklētājiem būtu iespēja darboties kā ar failiem. Meklējām māksliniekus, kas darbojas ļoti koncentrēti, izstāstīju viņiem savu ieceri un mākslinieki Krista un Reinis Dzudzilo piedāvāja šādu risinājumu. Katrs stāsts ir precīzs, koncentrēts satura apraksts latviešu valodā ar tulkojumu krievu, vācu un angļu valodā. Šī izstāde veiksmīgi darbojas. Galvenajā ekspozīcijas telpā ir izvietota Cēsu apriņķa karte ar karodziņiem, kas nebūt nav visu notikumu attēlojums, bet arī tāds neliels ieskats rāda, cik daudzveidīgas un skaitliski plašas bija apriņķa cilvēku pretošanās iespējas. Es uzņēmu laiku, cik ilgi šodien cilvēki pavada šajā zālē – stundu, un viņi ir ieinteresēti notikumu norisē, to attīstība patiešām notiek ļoti strauji un viņi aptver šo mūsu vēstures posmu.

Pagājušā gadā uzsākām publisko sarunu ciklu, hronoloģiski iekļaujot okupācijas vēstures faktus un to sekas. Lai gan akadēmiski notikumi pētīti, tomēr nebūt nav sabiedrībai plaši zināmi, kur nu vēl izskaidroti un izprasti, taču tie spēj kalpot kā lieliska viela sarunām par okupācijas vēsturi un tās mantojumu, tādejādi piedāvājot interesentiem iespēju izzināt ne vien par okupācijas vēsturi, bet arī okupācijas vēstures mantojuma saikni ar mūsdienu sabiedrības problēmām.
Šo sarunu cikls tiks turpināts rudenī. Lai nodrošinātu sarunu pieejamību plašākam interesentu lokam, tās tika filmētas un ievietotas ekspozīcijas “Sirdsapziņas ugunskurs” You Tube kanālā.

Šopavasar ekspozīcija iemantojusi starptautisku atzinību, - Eiropas Savienības  “Europa Nostra” kultūras mantojuma balvas žūrija atzinīgi novērtējusi Cēsīs izveidoto ekspozīciju, piešķirot žūrijas Speciālo balvu kategorijā “Izglītība, apmācība un izpratnes veidošana”. Eiropas Savienības “Europa Nostra” kultūras mantojuma balva ir kultūras mantojuma nozares prestižākā balva, kas Eiropas mērogā godina ievērojamākos sasniegumus.
Nacionālās Kultūras pārvaldes vadītājs Juris Dambis atzīst, ka ekspozīcija “Sirdsapziņas ugunskurs” izvēlētās tēmas, tās satura, atturīgā, neuzbāzīgā un nepiebāztā atspoguļojuma veida dēļ, Eiropas mērogā ir īpaša. Pavisam nesenas pagātnes skarbo vēstures faktu netradicionāls, domāšanu rosinošs atspoguļojums uzrunā un neatstāj vienaldzīgu katru ekspozīcijas apmeklētāju. Spēcīgais vēstījums nav uztverams kā nodeva pagātnei, bet rosina sarunu par atbildību, cilvēka dzīves kvalitāti un mūsu nākotni. Īpaši svarīgi tas ir jaunajai paaudzei, kura nepazīst okupācijas režīma noziedzīgo rīcību. Ekspozīcijas izveidošana pēdējā brīdī ir “noķērusi” pazūdošus, no sabiedrības atmiņas izgaistošus faktus un tos pacēlusi jaunā humānai sabiedrībai nepieciešamā kvalitātē. Šīs tēmas aktualitāte nezudīs, bet par to interese tikai pieaugs.”

No 22.maija ekspozīcija “Sirdsapziņas ugunskurs” ir atvērta un savā mājvietā, Cēsīs, Pils ielā 12 (pagalmā), gaida apmeklētājus piektdienās, sestdienās un svētdienās no 12.00 līdz 17.00. 

Tekstu sakārtoja: Laimdota Podze
Foto un foto galerija: Laimdota Podze, Alvis Jansons           
  

Koknese piemin 1941.gada 14.jūnija izvešanu uz Sibīriju.

"Šodien mēs pieminam un atceramies savus radiniekus, vecmammas un vectēvus, kaimiņus - no Kokneses novada Bebru, Iršu un Kokneses pagastiem, padomju varas genocīda upurus un godinām Latvijas iedzīvotājus, kurus deportēja uz Sibīriju 1941.gada 14.jūnijā, kuri diemžēl nesagaidīja to dienu, kad varēja atgriezties mājās, bet tie kuri atgriezās, nav vairs mūsu vidū. Atcerēsimies savus sirdsmīļos un mācīsimies novērtēt to, kas mums ir dots.” Pieminēsim komunistiskā terora upurus ar klusuma brīdi. Tā piemiņas pasākumā sanākušos dalībniekus un Kokneses novada iedzīvotājus uzrunāja Monta Skuja.

Piemiņas akmens pie Kokneses kultūras nama.

Dziļu iespaidu uz Kokneses novada Domes priekšsēdētāju Daini Vingri atstāja viesošanās Rīgā “Stūra mājā”. Tā nebija vienkārša ekskursija – Stūra mājas pagrabos redzētais un izveidotā Okupācijas muzeja ekspozīcija stāsta par patiesiem notikumiem, kas risinājās padomju varas gados, kad citādi domājošie tika pakļauti neierobežotai varmācībai, kur katrs ieslodzītais tika iebiedēts un reāli sodīts, bez tiesas lēmuma un ar iznīcinoši bargu spriedumu. Šeit tika nošauti cilvēki, šeit tika ieslodzīti cilvēki, lai viņus notiesātu.

Piemoņas pasākumā Ierodas Daiga Andersone ar bērniem Esteri un Valteru.

Sandra Kalniete: “Šī nav tā priecīgākā diena, viesojoties pie jums. Manas nesenās atmiņas saistās ar Likteņdārzu, tāpēc, ka pagājušā gada 10.maijā mans tēvs, Aivars Kalnietis, svinēja savu dzimšanas dienu – 88 gadadienu. Tas reizē bija priecīgs un skumjš brīdis – tā bija pēdējā reize kopā ar tēvu Likteņdārzā. Tie cilvēki, kas izgāja cauri Sibīrijai, nedrīkst viņus nepieminēt. Deportācijas nepārprotami ir viens no Padomju represiju simboliem, raksturojot tā laika nežēlību un necilvēcību – 1941.gada 14.jūnijs un 1949.gada 25.marts. Mēs varam skumt, mēs varam atcerēties, bet mums ir jāskatās nākotnē.

Viena no satraucošākajām vēstīm, kas pēdējā laikā izskanējusi, ka Krievijas Dome, tās deputāti gatavo lēmumu par Molotova – Ribentropa pakta slepenā protokola atzīšanu par spēkā neesošu. Tā ir Krievijas vēlme pārrakstīt vēsturi vēlreiz no jauna, ka Latvijas okupācijas nebūtu bijis.”

Eiroparlamenta deputāte Sandra Kalniete.

Valdis Zatlers: “ 14.jūnijs – Latvijai tā ir traģiska diena, kad pēkšņi, nežēlīgi, ciniski cilvēki tika uzrauti no savām mājām, no sava darba, no saviem tuviniekiem. Vienmēr paliek jautājums: Kāpēc? Uz to grūti atbildēt – vajadzēja atbrīvot padomju cilvēkiem dzīves telpu, vajadzēja īstenot kolonizācijas politiku. Vai šis plāns izdevās? Šodien redzams, ka nē – gan tiem, kas palika Sibīrijā, gan tiem, kas atgriezās – sirdī, prātā palika Latvija un arī tiem, kas kļuva pa Janiem, Janovičiem – Latvija ir paslēpta dziļi sirdī. Un svarīgi tomēr ir tie cilvēki, kas dzīvo Latvijā. Kopsim savu zemi, sargāsim savu zemi un Latvija pastāvēs! Arī jums Latvija ir dziļi sirdī, prātā no kurienes to nevar izraut. Runājot par šodienu – jūs dzīvojat savā Koknesē, sargājat to, citi aizklīda pasaulē brīvprātīgi, nevis aizvesti ar varu, un svarīgākais ir tas, ka jāsaka jums paldies par šo vietu, par Koknesi, kuru sakopjat un saudzējat, lai cilvēki atgrieztos mājās, lai ar kādiem mērķiem būtu aizklīduši. Arī vīruss parādīja, ka cilvēki vēlās atgriezties mājās.
Braucot uz šejieni iedomājos, kā nobeigt runu: es sapratu, ka latviešu dainās ierakstītais Dieviņš - Dieviņš, pamazināmā formā, bet tas nozīmē – viņš stāv blakus. Lai, Dievs, svētī Latviju!”
Pamazām arī lietus pierimst, pieminekļa pakājē tiek aizdegtas svecītes, gulst ziedi. Cilvēki klusējot atdod godu aizgājušiem cīņu biedriem, bijušiem izsūtījuma vietu kaimiņiem, tiem, kas neatgriezās un domās izdzīvo katrs savu dzīvi. Pārdzīvotais nepazūd no cilvēka atmiņas, tikai tā raksts veidojas no jauna – kas aizmirsies, kas uzplaiksnī citās skaņās, ir pagājuši 79 gadi kopš tās liktenīgās nakts, kad iestājās neziņa, mēms klusums un baiga nojausma. Tas viss vēl jāpārrunā ar satiktiem draugiem.
Šo klusumu pārtrauc Lības Zukules balss aicinot visus uz autobusu, lai dotos uz Kokneses centru. Pošas arī kapelas “Aizezeres muzikanti”, lai turpinātu pasākuma programmu.
Kad Monta izstāstījusi visu Brīvības pieminekļa vēsturi, kad vēl 1988.gadā izveidotajā enciklopēdijā tika apgalvots, ka Brīvības piemineklis ir celts, lai atzīmētu darba tautas atbrīvošanu no vācu baroniem un Krievijas cara patvaļīgā jūga, bet par spīti propagandai, Brīvības piemineklis arī okupācijas laikā saglabāja nemainīgu brīvības simbola statusu. Otrās restaurācijais laikā, kas notika no 1998 – 2001.gadam tika saziedoti 540000 tūkstoši lati un piemineklis savu 100 gadu jubileju sagaidīja atjaunots un cēls. 
Pēc bijušā prezidenta Valda Zatlera iniciatīvas 2018.gada 4.oktobrī tika dibināts: “Brīvības pieminekļa izgaismošanas fonds”, kura misija ir organizēt Brīvības pieminekļa izgaismošanu, projekta izstrādi, saskaņošanu un realizāciju. Ar akciju: “Gaisma mūsu brīvībai” tika uzsākta ziedojumu vākšana.
Kokneses seniori kopā ar represētajiem, sadarbībā ar Vislatvijas SK rīkoja labdarības akciju: “Atbalstam Brīvības pieminekļa izgaismošanu” no 2020.gada 11.janvāra - 14.jūnijam.

Valdis Zatlers: “ Ar ļoti skaistām pieminekļa bildēm ir pilns internets, bet pastāv realitāte – kā piemineklis ir izgaismots diennakts tumšajā laikā. Apmeklējot RD, Valsts iestādes – piemineklis nepieder valstij, jo valsts viņu necēla, cēla tauta. Varbūt tieši tāpēc arī to padomju laikā nenojauca – tā saprata, ka tautas pirmā reakcija varētu būt – naids, laikam baidījās. 
Ir nodibināts fonds, kurš publiski izgāja tautā īsi pirms jaunā gada, un mēs cēlām augšā visu pieminekļa tapšanas vēsturi – izrādās, ka apgaismojums tur ir plānots pirms pirmā pasaules kara, atradām tos plānus, tur pēkšņi parādās ne tikai visa tā pieminekļa vieta, bet visa aleja līdz viesnīcai, līdz Laimas pulkstenim. Apskatījām visu plānoto – kādas ir lampas, kādi stabi divās rindās – augstāki un zemāki, tad sūtījām savu arhitektu uz lielajām Eiropas pilsētām, lai iepazītu, kā vislabāk izgaismot. Salikām kopā vēsturi, salikām kopā kā ir Eiropā un ko mēs paši gribam – jo pašreiz ir tā, ka vakarā nevar redzēt ne uzrakstu Tēvzemei un Brīvībai, ne Mildas statuju, par zvaigznēm nemaz nerunājot.

Kad bijām projektu izstrādājuši, sāksim to rādīt dzīvē – uznāca vīruss, bet es varu pateikt, ka 17.jūnijā, tas ir pēc divām dienām, Latvijas Nacionālā bibliotēka mums atvēra telpu, tā ir pirmā diena, kad atļauts ieiet cilvēkiem – tur stāvēs desmit mūsu planšetes ar galējo rezultātu, tādu, kādu mēs gribam, lai arī katrs cilvēks var pateikt savu vēlmi. Kāpēc mēs nerādījām ātrāk, ja rādītu negatavu projektu, tad jums katram būtu savs viedoklis un būtu vismaz simts kļūdas – tagad domāju, ka atradīsies trīs, četras, piecas un to ir iespējams izlabot. Kā teicis Kārlis Zāle: “Lai visiem patiktu, nevienam nebūtu iebildumu.” Tā arī mēs vēlamies.
Beidzot Brīvības piemineklis ir valsts īpašums, piemineklis pieder tautai, bet valsts par viņu rūpēsies. Šodien es neesmu saticis nevienu cilvēku, kas saka nē – mēs darām kopīgi. Kas sanāks – paskatīsimies 2021.gada 18.novembrī. Tas labākais darbs būs ne tikai skaisti izgaismots Brīvības piemineklis, bet arī sakārtota visa vide. Šī ir pirmā reize, kad es par to runāju publiski – par to jums paldies!” 

Tālāk darbu pēc scenārija turpina Lība Zukule:. Ir laiks vērt vaļā ziedojumu kastīti, kas bija izvietota veikalā ”Ataudze”. Piesakās naudas skaitītāji un mēs varam turpināt programmu.

Uz Koknesi šajās dienās ceļu bija mērojis Edgars Krams no Ventspils. Sirmais kungs koknesiešiem uzdāvināja uzrakstīto atmiņu stāstu par savu māti Alvīni Kramu, kura ir dzimusi Koknesē. Un klātesošajiem viņš pastāstīja par savu atgriešanos Latvijā ar vilcienu: “1946.gadā – kā mēs dzīvojām, cik lepni braucām atpakaļ. Ienāca sieviete, savāca bērnus – Krasnojarskā iesēdināja vagonā, šo speciālo vagonu piekabināja Vladivostokas – Maskavas vilcienam, Maskavā piekabināja Rīgas vilcienam. Vagonā sanesa drēbes, visu apģērbu – to izdarīja vienkārša sieviete. Mēs bērni bijām visādi, arī tādi, kas neklausīja. Gribu izteikt lielu paldies tiem cilvēkiem, kas palīdzēja ātrāk mājās pārbraukt 1946.gadā, to vidū arī es. Pabeidzu Kokneses pamatskolu, iestājos Ogres tehnikumā, tad armijā trīs gadi – tikai tad pārējie nāca mājās. Tik daudz laika iedeva man dzīvot Latvijā – paldies.”
Vēsturnieks Jānis Riekstiņš rakstīja: ”Pēc Latvijā palikušo izsūtīto bērnu radinieku lūguma LPSR Izglītības ministrija 1946..un 1947.gadā organizēja latviešu bērnu bāreņu un pusbāreņu evakuāciju no Sibīrijas. 1946.gadā 12 reisos izdevās atvest uz Latviju vairāk nekā 1300 bērnu.”

Valdis Zatlers saņem gan ziedojumu, gan ziedus.

Pasākuma programma tuvojas noslēgumam, un Iršu sākumskolas skolotāja Daiga Andersone ir sagatavojusi ziedojumu akcijas pārskatu, kas tiek svinīgi arī nolasīts: No š.g. 11.janvāra – 12.janvārim ziedojumu summa bija 571.00 eiro, šodien ziedojumu kastīte tika papildināta – kopējā summa:646,40“. Brīvības piemineklis ir tautas brīvības simbols, tas reiz celts un atjaunots par tautas ziedojumiem un tiks gaismā celts par tautas līdzekļiem. Dienas tumšajā laikā Brīvības piemineklim jātop gaišam”. Ziedojumu kastīte ar aktu tiek nodota Valdim Zatleram.
Piemiņas pasākums ir noslēdzies un daļa dalībnieku aizbrauc uz Likteņdārzu nolikt ziedus pie piemiņas akmens Sibīrijas Mātēm.  

Tekstu sakārtoja: Laimdota Podze
Foto un foto galerija: Laimdota Podze

Piemiņas vietu saglabāšana Tomskas apg. Sibīrijā.

Kārlis Bērziņš
Dzimis 1940.gadā Limbažu rajona Lēdurgas pagastā.
Mana dzimtā puse ir Lēdurga, kur tēvs Kārlis Bērziņš sācis strādāt par kalpu pie saimnieka un 1936.gadā ūtrupē nopircis saimniecību “Vecciemgaļi”. Drīz vien tika nopirkti trīs zirgi, četrpadsmit slaucamas govis, zirgvilkmes lauksaimniecības inventārs un ar savu darbu izveidota spēcīga saimniecība. Līdz ar rūpēm par saimniecību ģimenē auga trīs bērni: 1939.gadā piedzima māsa Rita, 1940.gadā es, Kārlis, un 1941.gadā Jānis. Tas bija laiks, kad Latvijā ienāca Padomju vara, mēs, bērni, to vēl nesapratām, bet vecāku prātus aizņēma rūpes par saimniecību. Kad 1948.gada rudenī sāka veidoties kolhozi, tēvs bija spiests tajā iestāties, bet arī tas nelīdzēja. 1949.gada 25.martā, kā “kulaku” ģimeni, mūs apcietināja.

Kārlis Bērziņš  (tēvs) ar sievu Annu, bērni: Jānis, Kārlis un Rita.
 Es tajā laikā mācījos Lēdurgas pamatskolas 2.klasē. Spilgti palicis atmiņā apcietināšanas brīdis. Mūs apsargāt bija palicis viens zaldātiņš ar karabīni, tikai pateicoties viņam, līdzi bija paņemts ļoti daudz drēbju un daudz kas cits noderīgs. Un vēl viena epizode –māte zaldātiņam lūdza atļauju aiziet līdz kaimiņiem pēc maizes, viņš atļāva, tikai ar asarām acīs lūdza atnākt atpakaļ, jo arī viņu mājās gaidot māte. Mūsmājās pašu maize palika ieraugā neizcepta.

Ap pusdienas laiku kravas mašīnā mūs aizveda uz Lēdurgas kultūras namu, vakarā uz Inčukalna dzelzceļa staciju, no kurienes naktī uz 26.martu lopu vagonā, sākās mūsu ceļš uz Sibīriju. Ģimene bijām seši cilvēki: māsa Rita, brālis Jānis un es, vecāmāte Emīlija (dzim.1884.g.) un vecāki: tēvs Kārlis (dzim. 1907.g.), māte Anna (dzim.1905.g.). Tomskā nonācām 12.vai 13.aprīlī un kad Obas upē izgāja ledus – maija sākumā ieradāmies Kargasokas rajonā, sādžā Panteļejeva. Šodien šīs sādžas vairs kartē nav. Vēlākos gados pakāpeniski mazās sādžas tika apvienotas. Tēvs no sapelnītās darba algas izpirka ģimenei zemnīcu, tā nu mums bija pašiem sava māja Kazaļcevā. Sādžā, kurā mēs dzīvojām, “Kutuzova” vārdā nosauktajā kolhozā, kurā strādāja un dzīvoja ap 400 cilvēku, no tiem 70 latviešu, šobrīd ir tikai trīs mājeles jeb “būdeles” un deviņi deklarēti cilvēki. Kolhozā apvienojās sešas sādžas, nu palikusi tikai viena. Lai arī šodien sādžā māju gandrīz vairs nav, bet ir saglabājusies “grīva Bērziņa” (Obas upes palienas pļavas), tā vietējie iedzīvotāji ir saglabājuši piemiņu latviešu ģimenēm, kas šeit ir dzīvojuši un strādājuši. 
 
Savulaik Kārļa Bērziņa tēvs uzdevis dēlam par pienākumu, ja kādreiz liktenis iemet tajā pusē, lai sameklējot bijušo kolhoza priekšnieku un pasakot paldies. Latvieši par viņu labi atsaukušies.
Internetā, caur kādas sabiedriskas organizācijas mājas lapu, kas pēta politiski represēto vēsturi,. sazinoties ar tās vadītāju Valentīnu Mihailovnu Zarubinu uzzināju, ka Tomskā atrodas Krievijā vienīgais Politisko represiju vēstures muzejs, ko finansē valsts. Lai arī nesanāca nodot paldies bijušajam kolhoza priekšsēdētājam, tomēr aizsākās pamatīgs darbs – paša noteiktais uzdevums: par piemiņas vietu saglabāšanu un iekārtošanu izsūtītajiem latviešiem Sibīrijā, tiem, kuri neatgriezās.
Doma par piemiņas akmens uzstādīšanu aizsākās 2009.gadā, kad Tūjas jūrmalā atrastais akmens tika nogādāts Ķekavā pie tēlnieka Gunta Pandera, tika iegravēti siguldietes Anitas Čivčas vārdi: “Lai akmens runā un sēro par politisko represiju upuriem – latviešiem” līdz ar to 2011.gada 27.augustā iesākās akmens ceļš uz Sibīriju un 8.septembrī piemiņas akmens svinīgi tika atklāts pretī pilsētas mērijai, Ļeņina prospektā Tomskā.

Pirms došanās ceļā (no kreisās): Kārlis Bērziņš, Ainārs Bokta, Rita Bokta, Lolita Tomsone, Dzintars Kraujiņš.
Visas darbības pamatā ir starpvalstu līgums par apbedījumu vietu saglabāšanu un uzturēšanu pienācīgā stāvoklī, kā arī piemiņas vietu iekārtošanu.

2013.gadā, ar domu biedriem noorganizēju braucienu uz Karagandu, lai apmeklētu piemiņas vietu “Spaskas” un stepju nometņu ieslodzītajiem. Braucu tāpēc, ka nometnē ieslodzītais bija mans onkulis Jānis Bērziņš. Viņu apcietināja, tiesāja - viņš bija Cēsu apriņķa Kārtības policijas priekšnieka vietnieks. Onkuļa liktenis man ir zināms, uz vietas pētot arhīvu dokumentu ierakstus par viņa atrašanos nometnē nebija - ziņu nav. .Tālāk mūsu ceļš veda uz Tomskas apgabalu.

2015.gadā Brāļu komitejas uzdevumā uz Kargasokas rajonu devos kopā ar Dzintaru Kraujiņu (Dzintaram bija tikai seši mēneši, kad viņu kopā ar vecākiem izsūtīja). Apsekojām vairāk nekā divdesmit iespējamās un reāli pieejamās apbedījuma vietas, bet tikai četrās bija saglabājušās norādes uz konkrētas personas kapa vietu. 90% gadījumu vairs dabā reālo kapa vietu nav iespējams atrast, ir pāris vietas, kur vēl saglabājušās piecdesmitajos gados liktās piemiņas zīmes, bet tās ir bēdīgā stāvoklī.
2017.gadā Kargasokas rajonā Novojugovas sādžā uzstādīja un atklāja pieminekli bojā gājušiem Latvijas iedzīvotājiem, kurā iegravēti 252 vārdi un uzvārdi. Jāņem vērā, ka vārdi un uzvārdi uz pieminekļa ir ļoti aptuveni, jo drīkst uzskatīt par mirušajiem Sibīrijā tikai tos, ko Krievijas Iekšlietu ministrija ir akceptējusi. Tomskas apgabala, Kargasokas rajona Kindalā, dažādos apstākļos mirušajiem, vairāk kā desmit no Latvijas represēto, taču Krievijas Iekšlietu ministrija atzina tikai četrus, kuru vārdus iegravēja arī piemineklī. Kā piemēru varu minēt TV diktora Ulda Deisona māti, atrast viņu Tomskas politiski represēto vēstures muzeja sarakstos nevarējām, kaut arī tur ir milzīga datu bāze. Viņa mira psihoneiroloģiskajā slimnīcā.

Katra cilvēka atrašana ir ilgs un darbietilpīgs process, kas prasa koncentrēšanos un neatlaidību. Kad ir apsekotas apbedījuma vietas, saskaņoti saraksti, izraudzīta piemiņas vieta un uzstādīts piemineklis saskaņotajā vietā, tad vienu nedēļu pirms pieminekļa svinīgās atklāšanas ierodos notikuma vietā, lai organizētu pieminekļa atklāšanu. Patīkama ir tikšanās ar skolu un bērnudārzu audzēkņiem, to vadītājiem, kurus varu iepriecināt ar Latvijas konfektēm. Vienmēr korekta ir tikšanās ar iestādes vadītājiem, darbiniekiem. Zirjanskas rajona domē strādā latviete – Tatjana Golubkova, Teguldetā satikti brāļi Andris un Jānis Moduļi no Ogres rajona Krapes pagasta. Sibīrijas braucienos satiktie latvieši, it sevišķi, kad dzirdi latviešu valodu un vari sarunāties – tad ir patiess prieks. Uz pieminekļa atklāšanu ierodas vietējās varas pārstāvji, sanāk vietējie iedzīvotāji, atbrauc Brāļu kapu komitejas pārstāvji no Latvijas. Ir svinīgas runas, ir ziedi Latvijas karoga krāsās un cilvēku atvērtība. Tādās reizēs tu redzi un jūti, ka ieguldītais darbs ir veltījums tiem daudziem simtiem Latvijai piederīgo cilvēku, kas atdusas svešā zemē un sirdī ietrīsas gandarījums par paveikto.
Šogad bija paredzēts uzstādīt un atklāt divus pieminekļus – vienu Kolpaševā ar iegravētajiem vārdiem un uzvārdiem, Kolpaševas rajona zemē guldītajiem no Latvijas represētajiem un otru ar Šegarskas un Koževņikovas rajonā mirušajiem latviešiem – pēc saraksta 240 bojā gājušo. Vēl jāapseko trīs rajoni Tomskas apgabalā - Čainskij, Tomskas un Parabeļas.. Bijām paredzējuši darbu paveikt 2020.gadā ar vienu garāku komandējumu, bet tas vīruss – Covid 19 mūsu plānus ir izsitis no sliedēm.

Sibīrijas brauciena foto varat apskatīt: Galerijā.  
Teksts, foto, ģimenes arhīva foto: Kārlis Bērziņš - LPRA valdes loceklis
Tekstu sakārtoja: Laimdota Podze           
   

"Mēs jums palīdzēsim!" - Kokneses novads.

Šajā laikā neērtības vairāk sagādā nevis kaut kur klejojošs vīruss, bet gan izolācija, stress un nesapratne. Tad ir labi, ja ir tādi cilvēki kā Latvijas Sarkanā Krusta (LSK) Viduslatvijas komitejas Kokneses nodaļas brīvprātīgie, kuri labprāt steidzas palīgā.

Ja kāds seniors, vientuļa māmiņa vai daudzbērnu ģimene nevar tikt līdz aptiekai vai veikalam, tad viņi var zvanīt, lai noformētu dokumentus un Lība (Lība Zukule – Kokneses Politiski represēto nodaļas koordinatore), Daiga, Gunta, Dina – viņas visas ir kā labie gariņi, kuras jau palīdzējušas vairākiem cilvēkiem, dodas palīgā. Paldies, viņām saka Bebru pagasta “Papardēs” dzīvojošā par pārtikas un medikamentu piegādi, kā arī vairāki pagasta vecākā gadagājuma cilvēki par medikamentiem, pateicīgs arī kāds bebrēnietis, kuram palīdzēts nokļūt Aizkraukles slimnīcas aprūpes nodaļā, palīdzība sniegta arī Meņģelē dzīvojošajiem senioriem. Dažkārt arī labs vārds un smaids ir labākās zāles, ko līdz ar produktiem piegādā brīvprātīgie.
 - Esmu apguvusi sociālā darbinieka specialitāti, Bebros strādājusi par sociālo darbinieci, tāpēc saprotu cilvēkus, kuriem vajadzīga palīdzība – saka Lība Zukule.

Ināra Sudare
laikraksts "Staburags" 2020.gada 9.aprīlī

Sibīrijas bērni vēstures stundā - Kokneses novadā.

“Jaunajai paaudzei ir jāzina mūsu tautas vēstures lappuses, arī tās, kurās ierakstīts ciešanu ceļš un ilgas pēc dzimtenes,” teic Kokneses novada politiski represēto nodaļas biedre Lība Zukule.
Jau vairākus gadus marta mēnesī, kad pieminām 1949. gada 25. marta skaudros notikumus, represēto nodaļas biedri viesojas novada skolās, lai vēstures stundās skolēniem stāstītu par savu bērnību, kas pagāja tālumā no Latvijas. Šādas vēstures stundas vairākkārt notikušas
Bebru pamatskolā un llmāra Gaiša Kokneses vidusskolā.
11. martā Lība Zukule, Ilga Tiltiņa, Andrejs Albats un Jānis Priede viesojās Ilmāra Gaiša Kokneses vidusskolā. Jau ceturto gadu pēc kārtas represētie tikās ar skolēniem šajā izglītības iestādē. Šoreiz vēstures skolotāja Māra Lukjanova vadītā vēstures stunda 9.klašu skolēniem bija citāda, jo par tālo dienu notikumiem runāja to aculiecinieki – Sibīrijas bērni. Mūsdienu jaunajai paaudzei grūti iztēloties, cik skarbos apstākļos ir pagājusi bērnība izsūtīto bērniem Sibīrijā. Andreja Albata emocionālais stāstījums ļāva pavērties uz šiem notikumiem ar daudz dziļāku skatījumu. Tomskas apgabalā dzimusī Ilga Tiltiņa pastāstīja par pagājušajā gadā notikušo braucienu kopā ar citiem “Sibīrijas bērniem” uz savu bērnības zemi. Šo braucienu organizēja fonds “Sibīrijas bērni” un tā dibinātāja kinorežisore Dzintra Geka. 25. martā Latvijas Televīzija demonstrēs Dzintras Gekas filmu, kurā būs redzama arī koknesiete Ilga Tiltiņa šī brauciena laikā. Savā atmiņu stāstā ar skolēniem dalījās Jānis Priede.

Lība Zukule pastāstīja par Kokneses novada represēto nodaļas darbošanos, kā arī minēja, ka pirms desmit gadiem nodaļā bija 70 represētie, bet daudzi no viņiem šajā laikā devušies mūžībā. Šobrīd nodaļas biedru rindās ir 29 koknesieši, 6 Bebru pagasta iedzīvotāji un 1 iršēnietis.

“Paldies par sadarbību Ilmāra Gaiša Kokneses vidusskolai, vēstures skolotājam Mārim Lukjanovam un skolēniem par cieņpilno attieksmi un apbrīnojamo klusumu stundā!” – teic Lība Zukule.

Šajā dienā Kokneses novada represēto nodaļas biedri apmeklēja Kokneses pagasta bibliotēku un uzdāvināja fonda “Sibīrijas bērni” izdoto grāmatu “Skola Sibīrijā”. Šo grāmatu – Sibīrijas bērnu atmiņu stāstus saņems arī Bebru pagasta un Iršu pagasta bibliotēkas.

Sarmīte Rode
Kokneses novada domes Tūrisma un sabiedrisko attiecību nodaļa.

Latvijas Politiski represēto apvienības līdzpilsoņiem - Aicinājums.

Par atbildīgu izvēli!
Jau pavisam drīz, atzīmēsim mūsu neatkarības atgūšanas trīsdesmitgadi. Kopīgiem spēkiem esam atguvuši savu valsti, politisko un ekonomisko neatkarību no austrumu kaimiņa, pilsoņu un indivīda brīvību pašiem lemt savu likteni, izvēlēties savas valsts likumdevējus un vadoņus.

Jau trīspadsmitā, kopš valsts dibināšanas, brīvās un aizklātās vēlēšanās pilsoņu vēlēta Saeima pieņem likumus un lemj par Latvijas valsts un tautas nākotni. Un tikai no pilsoņu vairākuma izvēles atkarīgs, kādi politiķi – kreisi vai labēji, liberāli vai konservatīvi iegūst tiesības un pienākumu rūpēties par mūsu valsts attīstību un tautas labklājību. Tāpēc ikvienam vēlētājam jāapzinās un jāuzņemas atbildība par savu izvēli katriem turpmākajiem četriem gadiem. Neapmierinātība ar vēlēšanu rezultātu ir pilsoņu, kā vēlētāju, tā nevēlētāju, bezatbildības sekas, kuras varonīgi jāpārcieš visiem kopā atlikušo laiku līdz nākamajām vēlēšanām.

Mēs, kas ilgus gadus esam pavadījuši Sibīrijā nežēlīgos apstākļos par mūsu vecāku konsekvento izvēli būt savas valsts patriotiem, nevaram atbalstīt ne līdzpilsoņu bezatbildību, ne aicinājumu atlaist pašu ievēlēto Saeimu, tērējot mūsu kopīgi sarūpētos budžeta līdzekļus atlaisto deputātu pabalstiem un ārkārtas vēlēšanām. Zināma patiesība - skola maksā naudu, bet tad lai maksā tie, kuri parakstās par atlaišanu, kam nepieciešams skoloties, nevis visi kopā no kopējā maka.

Tāpēc aicinām ikvienu pilsoni aktīvi sadarboties ar saviem deputātiem, pacietīgi izturēt līdz nākamajām vēlēšanām, tikmēr politiski izglītoties, lai turpmāk izdarītu atbildīgu un optimālu izvēli kopīgās interesēs, savas valsts un tautas labumam. 

Aicinājums pieņemts LPRA 31. konferencē, Rīgā, 2020. gada 15. februārī

LPRA 31.konference 2020.gada 15.februārī

Ivars Kaļķis - Latvijas Politiski represēto apvienības priekšsēdētājs:
Cien. konferences delegāti un viesi! Sveicu jūs apvienības 31.konferencē! Karogu ienes: Irina Lukašēvica, Kārlis Bērziņš, Tekla Bekeša.

Ivars Kaļķis - Latvijas Politiski represētp apvienības priekšsēdētājs.
“Aizgājušais 2019.gads mūsu atmiņās paliks kā valsts prezidenta vēlēšanu gads. Mēs, politiski represētie,varam būt gandarīti par Egila Levita ievēlēšanu prezidenta amatā. Ir apritējis gads, kopš 5 partiju koalīcijas valdību vada nosvērtais un inteliģentais Krišjānis Kariņš. 2019. gadā aizritēja 30 gadi, kopš Baltijas ceļa manifestācijas, Berlīnes mūra krišanas un mūsu biedrības LPRA dibināšanas. Šobrīd apvienības sastāvā darbojās 55 teritoriālās struktūrvienības, bet kādu 5 nodaļu darbība ir mazaktīva, sakarā ar mazskaitlisko biedru skaitu, ievērojamo vecumu un līderu trūkumu. Valstī uz š.g. 1.janvāri kopējais represēto skaits ir 11 674, t.sk. 10 747 cietušie no komunistiskā rezīma un 927 no nacistiskā režīma. 2019.gadā politiski represētās personas statuss piešķirts 10 personām, atteikts 24 personām. Pagājušajā gadā, sakarā ar aiziešanu aizsaules ceļos, mūsu skaits samazinājies par 754 personām, t.sk. ilggadējie nodaļu vadītāji Ērika Andžāne ( Krāslava), Rita Garklāva (Limbaži) un šā mēneša sākumā viena no apvienības dibināšanas iniciatorēm un 1.valdes locekle Inta Prauliņa.  Godināsim aizgājēju piemiņu ar klusuma brīdi!

Savā ziņojumā vēlos akcentēt galvenos jautājumus, pie kuru risināšanas valde ir strādājusi. Jau 2018. gadā valde nosūtīja visām pašvaldībām aicinājumu izskatīt iespēju palielināt vai piešķirt pabalstu vismaz 100 EUR apmērā viņu teritorijās dzīvojošiem politiski represētajiem. Pēc manā rīcībā esošiem datiem 2019.gadā 31 pašvaldībā izmaksātā pabalsta apmērs bija 100 EUR un vairāk, 78 pašvaldībās no 15 -75 EUR, bet 10 pašvaldībās pabalsti vispār netiek maksāti. Tas atkarīgs no katras pašvaldības politiskās gribas. Paldies par sapratni, un atsaucību tām pašvaldībām, kuras ir atsaukušās valdes aicinājumam. Uzskatu, ka arī jums uz vietām pie šī jautājuma risināšanas būtu jāpiestrādā.

Pagājušā gada 20.martā, atzīmējot Aizsargu organizācijas dibināšanas 100 gadskārtu, valdes locekļi kopā ar NA vadības pārstāvjiem un Rīgas pilsētas aktīvistiem piedalījāmies ziedu nolikšanas pasākumā pie K.Ulmaņa pieminekļa. Marta mēnesī atvēršanas svētkus piedzīvoja apvienības izdotā grāmata  ,,Skola Sibīrijā" , kurā ir apkopotas 1941. un 1949. gados izsūtīto ģimeņu 112 bērnu atmiņas par skolas gaitām izsūtījumā. Interesentiem ir iespēja šodien par ziedojumu šo grāmatu saņemt. Darba kārtībā nodaļu vadītājiem un koordinātoriem ir iespēja šo grāmatu saņemt un nogādāt sava novada bibliotēkā un skolās.

Ar š.g. 1. janvāri stājās spēkā jaunie MK  03.12.2019. noteikumi Nr. 578 ,, Noteikumi par sociālās rehabilitācijas pakalpojuma saņemšanu no valsts budžeta līdzekļiem sociālās rehabilitācijas institūcijās", kur noteikts, ka politiski represētās personas turpmāk pakalpojumus var saņemt reizi 2 gados, atkārtoti – ne agrāk, kā 2 gadus pēc iepriekšējo pakalpojumu saņemšanas pabeigšanas. 2019.gadā pakalpojums piešķirts 843 politiski represētām personām, bet saņemušas 678 personas, tātad 165 personas nav ieradušās saņemt pakalpojumu. Vēlos aicināt turpmāk būt apzinīgākiem, jo kā attaisnojošs iemesls tiek uzskatīta slimība un tuviniku nāve. Uz 2020. gada 1.janvāri rindā uz pakalpojumu uzņemtas 1427 politiski represētās personas, no kurām atkārtoti pakalpojumu pieprasījušas 1406 personas un 21 persona pirmreizēji. Pakalpojuma kurss vienai politiski represētai personai izmaksā 772, 02 EUR. Iepriekšējā gadā izmaksas sastādīja 668,04 EUR – tātad par 100 EUR vairāk.

Par emocionālu un saviļņojošu izvērtās izsūtīto ģimeņu mātēm veltītā piemiņas ansambļa atklāšanas pasākums Likteņdārzā, Mātes dienas priekšvakarā 10. maijā. Pasākums bija kupli apmeklēts no daudziem Latvijas novadiem. Tajā piedalījās arī likteņbiedru delegācija no Igaunijas. Vēlos pateikties Likteņdārza vadībai un darbiniekiem, kuri sekmēja šī piemiņas ansambļa izveidi. No savas puses aicinu apvienības nodaļas aktīvāk iesaistīties talkas darbos un Draugu alejas izveidē Likteņdārzā. Pēc manā rīcībā esošās informācijas pagājušā gadā talkas darbos ir piedalījušās tikai 2 nodaļas – Ogres un Kokneses.

Atzīmējot Baltijas ceļa 30 gadadienu, 24. augustā Likteņdārzā notika vērienīgs svētku koncerts.  Pirms koncerta visām pašvaldībām tika nosūtīta EP deputātes Sandras Kalnietes, Latvias Pašvaldību savienības priekšsēža Ginta Kaminska , LTF 1.priekšsēdētāja Daiņa Īvāna un manis parakstīta vēstule - aicinājums ar lūgumu savu iespēju robežās atbalstīt novadā dzīvojošos politiski represētos iedzīvotājus un Baltijas ceļa dalībniekus apmeklēt koncertu. Vēlos pateikties sekojošām pašvaldībām, kuras atbalstīja šo aicinājumu:  Sējas novadam – iegādājās 50 biļetes, Koknese – 20, Olaine – 15, Ikšķile  - 12, Ogre – 9 , Madona - 8, Nereta  - 4. Bet ar autotransportu atbalstīja Salacgrīvas, Kuldīgas un Rundāles pašvaldības. Paldies!

Valde ir gandarīta par iespēju pagājušā gadā sniegt minimālu finansiālu atbalstu apvienības nodaļām represēto piemiņas vietu labiekārtošanā: Mazsalacai – 300 EUR, Valkas novada Kārķu pagastam – 1028 EUR, Kandavai – 583 EUR. Valdei nebija tādas finansiālas iespējas kā gadu iepriekš – valsts jubilejas gadā. Patīkami konstatēt, ka dažas nodaļas, izprotot apvienības finansiālās iespējas, meklē un arī atrod citus ceļus, kā realizēt savas ieceres. Šinī sakarībā es kā pozitīvu piemēru varu minēt Smiltenes PRK (vad. Arvīds Kaupe) -  sakārtota Brīvības cīnītāju piemiņas vieta Smiltenes kapos - izmaksas atbilstoši tāmei ~ 13000 EUR un Kandavas PRN (vad. Pēteris Briedis) - sakārtota komunistiskā režīma upuru piemiņas vieta Matkulē  - izmaksas ~11000 EUR.  Jūrmalas PRN (vad. Ludmila Jirgena) ar projektu palīdzību risina daudzus represētiem svarīgus jautājumus.

Valde finansiāli atbalstīja Preiļu PRB (vad. Natālija Rubīne) iesniegto projektu ,,Represēto dzīves stāstu popularizēšana". Projekts tika realizēts dienu pirms piemiņas dienas – 13. jūnijā, vilciena Rīga  - Daugavpils – Rīga reisa laikā. Projekta realizācijā tika piesaistīti aktieri un folkloras grupa. Pēc Cēsu PRB iniciatīvas tika realizēts projekts ,, Dejots pasaulē", kurā līdzdalību ņēma Cēsu, Kokneses un Rēzeknes nodaļu politiski represētie.

3. augustā Ikšķilē tika noorganizēts ikgadējais, nu jau 21. represēto personu salidojums, kurš bija kupli apmeklēts. Mūs ar savu klātbūtni pagodināja Valsts prezidents Egils Levits, eksprezidents Raimonds.Vējonis, Saeimas pr-ja Ināra Mūrnieceun citas amatpersonas. Sakarā ar apvienības jubilejas gadu, salidojumā kā goda viesi piedalījās bijušo politieslodzīto un komunisma upuru starptautiskās asociācijas INTER ASSO prezidents, kurš teica apsveikuma uzrunu un atsevišķu dalībvalstu pārstāvji. Mūs saviļņoja arī NA jauniešu grupas kolektīvais apsveikums. Šoreiz sakarā ar estrādes apkārtnē notiekošiem būvniecības un labiekārtošanas darbiem, viss salidojuma scenārijs tika realizēts tikai estrādes teritorijā. Varbūt, ka turpmāk tā arī vajag rīkoties? Kā domājat jūs? Šogad salidojumā Ikšķilē tiksimies 22. augustā.

Ļoti enerģiski un aktīvi izzinot nacionālo partizānu darbības vietas Ziemeļvidzemē, darbojas Alūksnes PRK “Sarma" vad. Dzidra Mazika. Pavasarī  Alūksnē notika grāmatas ,,Šalc Tālavas un Dzimtenes sili" atvēršanas svētki. Grāmatā ir atspoguļota skolu jaunatnes pretošanās kustība okupācijas varai. Apvienības valde finansiāli atbalstīja grāmatas tulkošanu angļu valodā. Iedibināta cieša sadarbība ar likteņbiedriem Igaunijā. Gada nogalē klubs ,,Sarma" ar daudzpusīgu svētku programmu atzīmēja kluba dibināšanas 30 gadadienu. Svētku ietvaros tika atvērta grāmatas ,,Rūgtais vērmeļu kauss" 5. grāmatu. Es domāju, ka no manis sacītā jūs saprotat, ka Alūksnē notiek daudzšķautnaina darbība. Paldies, Dzidra! Lai Tev ir veselība un enerģija arī turpmāk ,,rullēt" uz priekšu!

Uz saviem brieduma gadiem (30) pagājušā gadā atskatījās  Liepājas un Ventspils nodaļas, kuras arī godam tika nosvinētas. Arī apvienībai pagājušā gadā aizritāja 30.gadskārta kopš tās dibināšanas. Tradicionāli nozīmīgā jubileja ar plašu programmu tika nosvinēta pilsētā, kurā tai tika kārts šūpulis, tas ir Ogrē. Piedalījās gandrīz 300 dalībnieki no 38 nodaļām.

Pagājušā gada augustā Latvijas zemīte tika papildināta ar vēl vienu piemiņas ansambli, veltītu komunistiskā režīma upuru piemiņai. Piemiņas ansamblis ,,Sibīrijas krusti" ticis izgatavots Anglijā. Tā autors ir kara laikā bēgļu gaitās uz Rietumiem aizbraukušais Zigurds Sapietis. Ansmblis ir veidots no koka elementiem. Autors ir vēlējies, lai pēc viņa nāves mākslas darbs atrastu mājvietu Latvijā. Iesaistoties šajā procesā Ārlietu ministrijas darbiniekiem, apvienībai, Latvijas vēstniecei Lielbritānijā, Skotijas Goda konsulam un pašvaldības vadībai, tika nolemts piemiņas ansambli uzstādīt autora dzimtajā Sunākstes pagastā Jaunjelgavas novadā. Pēc mana viedokļa ansamblis brīnišķīgi iekļaujas pagasta centra ainavā. Pagājušā gada nogalē, ar apvienības finansiālu atbalstu Rīgas Latviešu biedrībā tika sarīkots Ziemassvētku ieskaņas pasākums.

Cerīgi uz priekšu virzās darbi pie Okupācijas muzeja piebūves un padomju okupācijas upuru piemiņas memoriāla izveides Rīgā, Strēlnieku laukumā. Piebūves būvniecības darbus plānots pabeigt līdz š.g rudenim, bet memoriāla - līdz gada nogalei. Koordinācijas padomes sēdē tika atbalstīta eksprezidenta V.Zatlera iecere izgaismot Brīvības pieminekli un šā projekta realizācijai nodaļām iesaistīties ziedojumu vākšanā. Apvienībā jau pirmie ziedojumi no Alūksnes, Ogres, Preiļiem  un citām nodaļām jau saņemti. Apvienības vadība, sadarbībā ar Ārlietu ministrijas Valsts protokolu, organizē ikgadīgās svinīgās ziedu nolikšanas ceremonijas pie Brīvības pieminekļa mūsu sēru un atceres datumos -25. martā un 14. jūnijā, kurās piedalās valsts augstākās amatpersonas un ārvalstu diplomātiskā korpusa pārstāvji. Apvienības vadību apbēdina Rīgas Politiski represēto biedrības (vadītājs Jānis Lapiņš) šķeltnieciskā rīcība gājiena laikā.
Koordinācijas padomes sēdēs tika noorganizēta tikšanās ar Izglītības un Veselības ministrijas pārstāvjiem. Mēs, kas ilgus gadus esam izturējuši Sibīrijā nežēlīgos apstākļus par mūsu vecāku konsekvento izvēli būt savas valsts patriotiem, nevaram atbalstīt ne līdzpilsoņu, ne Saeimas bezatbildību (pieņemot neizpildāmus likumus), ne aicinājumu atlaist pašu ievēlēo Saeimu, tērējot budžeta līdzekļus atlaisto deputātu pabalstiem un ārkārtas vēlēšanām. Aicinam politiski izglītoties un pacietīgi izturēt līdz nākamajām vēlēšanām.
Paldies nodaļu vadītājiem un apvienības valdes locekļiem par ieguldīto darbu represēto personu labā. Paldies partijām,  kuras izrāda rūpes par politiski represētām personām. Paldies par konstruktīvu sadarbību Tieslietu ministrijai, kuras pārraudzībā ir apvienībai piešķirtās valsts dotācijas izlietošana. "

Sandra Kalniete Eiropas Parlamenta deputāte..

Mīļie sibīrieši!
"Šogad 4.maijā mēs svinēsim 30.gadus kopš atjaunota Latvijas valsts.  Mūsu valsts pirmais posms, ko pārtrauca PSRS aneksija, ilga 22 gadus, un pārciestais okupācijas pusgadsimts bija padzēsis mūsu tautas atmiņā visas grūtības, kas bija arī toreiz, un šie 22 gadi tautas atmiņā ir palikuši kā laimīgais laiks. Un tā tam bija jābūt, jo kā gan citādi mēs būtu izturējuši šo asiņaino un ciešanu pilno pusgadsimtu un pēc tam  spējuši atgūt savu Latviju.

Šogad maijā paiet 75 gadi kopš otrā pasaules kara beigām Rietumeiropā. Septembrī Eiropas Parlaments pieņēma rezolūciju par Molotova-Rībentropa pakta un tā slepeno protokolu sekām Eiropā. Tā bija Lietuvas un Latvijas deputātu iniciatīva, un es esmu laimīga, ka arī man bija iespēja dot savu ieguldījumu šī dokumenta izstrādē. Lai gan Eiropas Parlaments kopš 2004.gada ir pieņēmis vairākus dokumentus, kuros norādīts uz PSRS atbildību par Otrā pasaules kara izraisīšanu, tomēr tieši šī pēdējā rezolūcija ir satracinājusi Putinu un prezidents to ir plaši un vairākkārt komentējis publiski, nosodot Eiropas Parlamentu un nekaunīgi apvainojot Poliju kara izraisīšanā un antisemītismā. Arī Krievijas medijos plosās rezolūcijas nosodījuma vētra, kurā bliezienus saņem arī Baltijas valstis. 

Kāpēc tieši tagad Putins kļuvis par vēsturnieku? Tāpēc, ka Krievija gatavojas vērienīgi svinēt uzvaru karā, atstumjot otrajā plānā sabiedroto ieguldījumu karā un piesavinoties tās laurus un sevi pasniedzot, kā vienīgo dižo uzvarētāju. Šo dižumu PSRS līgums ar nacistisko Vāciju aptraipa, jo faktiski padara Staļinu par Hitlera sabiedroto, bet Padomju Savienību - līdzatbildīgu par kara izraisīšanu. Abu totalitāro režīmu līgums atbrīvoja rokas Hitleram uzbrukt Polijai un iekarot Rietumeiropu, kamēr Lielbritānija 22 mēnešus vienatnē cīnījās ar agresoru. Tikmēr saskaņā ar līgumu, Staļins pievāca Baltijas valstis, Besarābiju un gabalu Polijas teritorijas. Šie fakti Putinam nav pieņemami, jo tie ir apkaunojoši un apēno lielo uzvaru. Taču šoreiz  prezidenta vēstures redakciju Eiropa noraida un pat Krievijā akadēmiķi un vēstures entuziasti to atmasko.

Otrs liels jautājums, kura apspriešanu Eiropas Parlamentā Baltijas valstis vēlas panākt, ir manipulācijas ar Krievijas pilsonības likumu, to dāsni dalot vai uzspiežot okupēto teritoriju iedzīvotājiem Moldovā, Gruzijā un Ukrainā. Pirms dažiem mēnešiem plaši izvērstās kampaņas rezultātā Donbasā ir izveidots vairāku simtu tūkstošu liels Krievijas pilsoņu kopums. Arī anektētās Krimas iedzīvotājiem tiek izvirzīta prasība atteikties no Ukrainas pilsonības par labu Krievijas pilsonībai. Tas atbilst Putina mērķim izveidot globālu krievu pasauli. Bīstamība ir apstāklī, ka kādā brīdī Putins pilsoņu kārti var sadomāt izmantot kā agresijas ieganstu – sak, maniem pilsoņiem dara pāri un mans pienākums ir viņus aizstāvēt. Šis paņēmiens ir pazīstams vēsturē un to vairākkārt ir izmantojušas citas lielvalstis vai impērijas.

Orā pasaules kara beigas ir viens no nozīmīgākajiem pagrieziena punktiem Rietumeiropas vēsturē. Pāc šī asiņainā slaktiņa eiropieši teica: „Nekad vairs!” un izveidoja tādas unikālas valstu sadarbības organizācijas kā Eiropas Savienība un NATO, kas izslēdz karu Eiropā. Tāpēc mēs Eiropas Parlamentā gribam svinēt 75 miera gadus un to ritumā sasniegto. 

Taču ir svarīgi neaizmirst, ka mūsu Eiropas pusē patiesībā ir piedzīvoti tikai 25 miera gadi, jo Austrumeiropa un Baltijas valstis atgriezās Eiropā pēc 50 dzelzs priekškara gūsta gadiem. Tikai mēs zinām, cik necilvēcīgi augstu cenu mūsu tautai un pārējām tautām ir bijis jāmaksā par šo uzspiestā komunisma pusgadsimtu. Sāpīgākais, ka vēl 30 gadus pēc neatkarības atjaunošanas šī pusgadsimta smagās ēnas arvien rēgojas un gandē mūsu dzīvi, kā to apliecina čekas maisu saturs.

Tās ir vēstures mācības, kas Latvijas cilvēkiem vienmēr jāatceras, jo mūsu ģeopolitiskais stāvoklis ir tieši tāds pats kā 1940. gadā, un tieši tāpat Latvijai ir gara sauszemes robeža ar agresīvu lielvalsti. Taču Latvija vairs nav viena. Mēs esam Eiropas Savienības dalībvalsts un mūs sargā NATO sabiedroto drošības vairogs. Labi, ka pēcneatkarības paaudzei Latvijas stabilitāte un drošība ir pašsaprotams stāvoklis. Tomēr mēs nekad nedrīkstam zaudēt modrību. Tāpēc ir tik svarīgi, lai tādi mākslas darbi, kā mākslas filmas „Melānijas hronika”, un „Dvēseļu putenis”, grāmatas - Māras Zālītes „Pieci pirksti” un Noras Ikstenas „Mātes piens”, palīdz jauniešiem ieraudzīt to sāpju, nebrīves un absurda pasauli, kurā mēs nekad vairs nedrīkstam atgriezties. Un mūs patriotiskajai  jaunatnei tas ir dziļi jāapzinās.

Kopš uzrakstīju grāmatu „Ar balles kurpēm Sibīrijas sniegos,” es bieži sevi pieķeru domās sakām maniem Sibīrijā nobendētajiem vecvecākiem: „ Kaut jūs zinātu - Latvija tagad ir brīva!” Un tad pati sevi norāju: „Viņi taču to zina, jo, lai kur Sibīrijas plašumos būtu izplēnējušas izsūtīto miesas, visu Sibīrijā nobendēto dvēseles ir atgriezušās Latvijā. Jā, karos, Sibīrijā un trimdā mūžībā aizgājušo dvēseles ir atgriezušās pie mums. Tās pulcējas Likteņdārzā un kā gaišs starojums mūs visus – vecus un jaunus, pieaugušos un bērnus – pavada un sargā. Tās sargā mūsu tautu no pārsteidzīgiem lēmumiem un brīdina no lētticības. Lai arī Latvija tagad ir citāda nekā viņu jaunības un bērnības gados, mūsu Tēvzeme ir brīva un tikai no mums pašiem ir atkarīgs, kādu valsti veidojam. To Latvijas Politiski represēto apvienības biedri vienmēr ir apzinājušies. Arī 31. konferences aicinājums līdzpilsoņiem “Par atbildīgu izvēli!” to apliecina. Lai mums pietiek saprāta un godaprāta labot pieļautās kļūdas un izvairīties no jaunām, liktenīgām kļūdām, kas varētu apdraudēt Latvijas valsts brīvību!
Es jums nesu arī sveicienu no Likteņdārza. Paldies par lielo palīdzību un atbalstu, ko vienmēr no apvienības biedriem dārzs ir saņēmis. Dārzs top un mainās, kļūst arvien skaistāks. 30.aprīlī gatavojamies atklāt piemiņas vietu Latvijas dibinātājiem 1918.gadā un valsts atjaunotājiem 1990.gadā. Gaidīsim jūs šajā svinīgajā pasākumā, tāpat kā gaidām vienmēr, jo Likteņdārzs ir skaists visos gadalaikos un laika apstākļos.
Lai jums katram un katrai laba veselība, dzīves prieks un izturība!"

Konferences delegāti Latviešu biedrības namā.

Solvita Vība - Okupācijas muzeja direktore::
“Esmu šajā nozīmīgajā pasākumā pirmo reizi, man ir liels gods jums nodot sveicienus no muzeja ļaudīm un pārrunāt mūsu kopējos plānus, jo mums vienmēr tādi ir bijuši. Jūsu biedrības, jūs katrs uzturiet tautas atmiņu - mūsu tautas varonības stāstus, tos turpinot stāstīt 21.gadsimtā. Mēs lepojamies ar jums, jūsu ticību Latvijai, jūsu nepakļāvību, jūsu neizdabāšanu svešai varai, jūsu godīgumu un cilvēcību saskarsmē, kādu izjūtu arī šodien. Runājot represētā dzejnieka Voldemāra Zariņa vārdiem: Jūsu mūža graudam katram ir septiņas vārpas, jūs nekad neesiet lielīdamies veduši uz tirgu pārdot pelavas. Mēs Okupācijas muzeja ļaudis to zinām, mēs spējam to novērtēt. Jūs esat tie, kas dodat mums stāstus, mēs šos stāstus glabājam un mums muzejā ir jāiestājas par to, lai jūsu stāsti tiktu nodoti nākamajām paaudzēm un, lai neviens nestāstītu mums citu vēsturi. Mēs esam par to atbildīgi, jūs varat mums uzticēties.

Šobrīd OM veido jaunu ekspozīciju: “Gaismas ceļš”, domāju, ka tas ir ļoti simboliski, tas būs vēsturiski pamatots un dziļi emocionāls stāsts par to, kā mēs zaudējām savu valsti, par grūto okupācijas periodu, un, kā esam atnākuši uz savu gaismu, savu valsti un to atguvuši. Tas būs stāsts par kopīgo ceļu, kāda šodien ir Latvija – tas ir jautājums katram mums, kādi esam mēs. Es gribētu, lai ikviens no mums pirms atbildētu uz šo jautājumu, izlasītu jūsu stāstus, uzklausītu jūsu stāstus un ienākot okupācijas muzejā un pietuvojoties muzeja priekšmetam, kuram, katram ir savs stāsts – dziļi, dziļi emocionāls saturs, saprastu to. Un noliekot malā savas dzīves rūpes, tiekšanos pēc materiāliem labumiem un visas ķildas, saprastu, ka mūsu galvenā vērtība ir brīvība. Un to vajadzētu saprast līdz asarām, līdz drebuļiem sirdī, līdz laimes sajūtai, ka mums nekad tas vairs nebūs jāpārdzīvo. Dzejnieks Voldemārs Zariņš par sevi un tādiem kā jūs ir teicis: “Mana dzīve ir gājiens uz dzimteni, brīvo, Dieva, auklēto zemi un tas nekad nebeigsies, jo pilnības sapnim nav māju.”
Gribu mazliet arī par praktiskām lietām, ko mēs šogad kopā darīsim? Gada nogalē mēs visi ceram ieiet muzeja renovētajā ēkā un būt kopā Memoriālā. Šobrīd neviens datums nav pārlikts un mēs ceram, ka tā arī būs. Jūnija mēnesī būs atļauja tehniski iekārtot jauno ekspozīciju, un 31. oktobris ir pēdējais datums, kad muzejam ir jāveras vaļā. To es saku šeit, lai mēs varētu turēt pie vārda visus solītājus.
Protams, liels jautājums ir tas, kā labiekārtota būs vieta, kur atradīsies mūsu muzejs, galvenais, kur būs Memoriāls. Šī vieta jau nebūs tikai pabeigts būvdarbs – vietai jābūt ar dziļu emocionālu saturu, vietai jābūt aprūpētai, uzkoptai un viens no maniem priekšlikumiem šodien būtu: Aicinājums par šo lietu domāt - vispirms tām atbildīgām institūcijām. Zinām, ka vieta pie Memoriāla dalās Valsts un Pašvaldības īpašumā. Es negribētu, lai mēs ieejam jaunajā Memoriālā un fiziski redzētu robu, kur dalās valsts un pašvaldības īpašums, negribētu, lai mēs ietu pa okupācijas plāksnēm uz šo vietu. Tas būtu mans rosinājums – aicināt vietu sakārtot atvēršanas mirklim un būt par to atbildīgiem.
Izmantoju gadījumu un iespēju visus jūs aicināt uz muzeju un visi kopā panāksim to, ka termiņi vairs atlikti netiks. Novēlu visiem jums un ģimenēm veselību, izturību un lai mums kopā veicas”.

Arvils Ašeradens – Saeimas deputāts:
“Patiesībā ir milzīgs gods būt šeit un jāsaka ir kā politiķim, ka nav nekā svarīgāka, ka būt ar cilvēkiem, kas brīvības vārdā nesuši vislielākos upurus. Vēlreiz paldies jums visiem un šajā dienā es nesu sveicienus no “Jaunās vienotības”, no valdes un no visas partijas.
Mēģināšu savā runā vērtēt politisko dienas kārtību, tādu kā atskaites lietu – kā iet valstij un kā mēs to redzam.

Vēlēšanas un politika.: Jāsaka, ka vēlēšanas nesa milzīgu pārsteigumu un tika ievēlēts ļoti sarežģīts, fragmentēts parlaments ar septiņām partijām. Pēc trijiem mēnešiem izdevās izveidot valdību no piecām partijām. Somijā, kādās sarunās, kurās tika spriests par Somijas un Latvijas attiecību uzlabošanu, Somijas politiķi man vaicāja: Ašeradena kungs, mēs Somijā esam ievēlējuši kreisu valdību, kāda jums tur tagad valdība ir? Un es teicu: Man nav viegli atbildēt, es mēģināšu teikt tā – mums ir nacionāli konservatīva, centriska, kreisi liberāla populistiska valdība. Somi noelsās zālē un teica: Nu jā, tad vēlam veiksmi. Šī ir politiskā realitāte, ar kuru mums būs jādzīvo.
 
Parlaments: Šodien pieņemts atbildīgs lēmums – nevis vēlēt un vēlēt jaunu parlamentu, bet ļaut šim parlamentam strādāt un virzīties uz priekšu. Mēģināšu paskaidrot, kādēļ tas ir labs lēmums. Vispirms jau šādos sarežģītos laikos, kad ir valdība ar dažādiem pārstāvjiem, ļoti daudz jaunu cilvēku, tiešām, dažreiz mums iet kā mēs visi dziedājām: Ādamam bij’ septiņ’ dēl’, neskatoties uz to, valdības darbs iet uz priekšu. Ļoti svarīgi valstij ir ievēlēt ļoti gudras un tālredzīgas pirmās personas. To mēs esam izdarījuši. Mums ir prezidents Egils Levits, par kuru mēs patiesi varam būt lepni. Prezidents izcili mūs pārstāv ārvalstīs, prezidents izcili pārstāv Latvijas vērtības, prezidents attīsta valsti – prezidents ir politikas stabilizējošs faktors valstī. Gribu teikt, ka mums ir lielisks premjerministrs Krišjānis Kariņš. Šajos ārkārtīgi sarežģītajos apstākļos, premjerministram palīdz bijusī pieredze Eiroparlamentā. Viņš ļoti labi pārzina sarežģītos politikas līkločus, viņš ļoti labi pārstāv valsti pasaulē. Viņam nav problēmas parunāties ar Merkeles kundzi, paturēt viņai lietussargu, viņam nav problēmas sarunāties ar Makrona kungu, viņam nav problēmas runāt ar jebkuras valsts pirmo personu, kuru jūs nosauktu. Viņš lieliski pārstāv savu mazo, bet svarīgo valsti.
Tieši tāpat premjers strādā ar koalīciju, ir lielisks psihologs. Neskaitāmas reizes, kad esmu gājis iekšā koalīcijas sapulcē, nezinādams, ar ko iziesim ārā, premjers meistarīgi ir noturējis dienas kārtību, virzīdams skaidri savu plānu, kas ir jādara un panākdams rezultātu, ļoti inteliģentā veidā to darīdams, nevienu neaizvainojot. Tas ir pamats koalīcijas darbībai.

Vēl gribu pieminēt, ka mums ir izdevies ievēlēt lielisku Latvijas bankas prezidentu Mārtiņu Kazāku. Latvijas bankas prezidents ir svarīgs tautsaimniecību stabilizējošs faktors un Mārtiņš Kazāks ir lieliska izvēle – gudrs ar izcilu izglītību un reputāciju. Varu minēt arī lieliskos latviešus, kas ir Eiroparlamentā, Eiropas komisijā – Valdi Dombrovski, kas ir priekšsēdētājas vietnieks, Ilzi Juhansoni, kas ir Eiropas savienības galvenā ierēdne, NATO – Baiba Raža un vēl, un vēl. Šis ir brīdis, kad ir lielo līderu laiks, kuri izšķir lietu virzību nākotnē.

Valdības veidošana: Veidojot valdību un raugoties no “Jaunās vienotības” puses, bija divas svarīgas lietas: nemainīga Eiroatlantiskā kursa izvēle. Tajā brīdī par to runāja mazāk, bet, kad veidoja valdību – visādi varēja būt. Tas bija pirmais punkts, ko mēs nolikām uz galda un šobrīd es redzu, ka par to nav diskusiju, kurss tiek saglabāts. Otrs jautājums: Valsts drošība. Mūsu atbildība par NATO budžetu, budžeta ieguldījumiem. Esam viena no valstīm, kas visas saistības izpilda. Līdz ar to mēs varam rēķināties ar savu partneru atbalstu, šajā tik ļoti sarežģītajā laikā. Gribu teikt, ka tā ir īpaša sajūta, kad tu ierodies Ādažu militārajā bāzē un runā ar Kanādas komandieri, kurš ir atbildīgs par bāzi, kad Kanāda sūta savus dēlus un meitas šeit, stāvēt uz mūsu robežām. Un tāda nav tikai Kanāda – tie ir arī spāņi, poļi, slovāki un daudzas citas tautas.

Valsts budžets:. Valsts budžetā bija daudz neizpildāmu solījumu  Atgādināšu, ka Latvijas valsts budžets ir 10 miljardi eiro, lai visus solījumus apmierinātu, būtu jāceļ nodokļi par ¼ daļu. Premjera uzstādījums bija – mēs nodokļus necelsim un būsim par ekonomisko stabilitāti. Iespējams – tādēļ mums neizdodas samaksāt visus tos rēķinus, kas ir jāmaksā, īpaši veselība un sociālā aprūpe. Bet mums ir stabila valsts. Šajā, ļoti neskaidrajā ekonomiskajā situācijā, Latvijas ekonomika aug un tā ir pozitīva zīme. Tas ir svarīgi un varēja būt savādāk. Šī sarežģītā valdība slēpj sevī milzīgu potenciālu, milzīgu pārmaiņu veikšanai un tas šobrīd notiek. Pirmā – finanšu sektora reforma, kas ir izdarīta, šobrīd sākam aptvert tās briesmas, kas ir novērstas, Kādu brīdi atpakaļ, finanšu sektorā – cauri Latvijai gāja melna finanšu straume, vienā diennaktī tika pārskaitīta summa - 1 miljards eiro, tikai šī nauda nekādu labumu mums nenesa. Latvijai šķiet izdosies izvairīties no nokļūšanas pelēkajā zonā. Gribu teikt, ka finanšu sektora kapitāla remonts ir pabeigts, gaidām starptautisko novērtējumu un ceram, ka banku sistēma atgriezīsies normālā darba gultnē. Otrā – šobrīd virzās uz priekšu reģionālā reforma un reformas mērķis ir no 119 sadrumstalotām pašvaldībām tikt pie 30 – 40, pietiekami labi strādājošām pašvaldībām.

Izglītība::– vēl viens ļoti svarīgs sektors. Valdība turpina Kārļa Šadurska iesākto pāreju uz izglītību valsts valodā visos bērnudārzos un skolās. Dienas kārtībā ir arī Universitātes, lai valsts būtu konkurētspējīga Eiropas tirgū un varētu attīstīties.

Sociālie aspekti: – ekonomika valstī ir augusi, līdz ar to augušas ir darba algas un šogad redzam, ka vidējā darba alga varētu pārsniegt 1100 eiro robežu. Strādājošie jūtas labāk, bezdarbs valstī ir neliels. Šis apstāklis ļauj labāk paskatīties uz sociālo jautājumu risināšanu. Vispirms pensijas – tās tiek indeksētas līdz 400 eiro, mazāko pensiju saņēmēji to izjūt visvairāk. Protams, liela problēma ir nabadzība, gandrīz ¼ daļa iedzīvotāju pakļauti nabadzības riskam, pie tā valdība strādā, risinot mazo pensiju jautājumu un šeit redzu, ka mums jārisina represēto atbalsta jautājumi. Gaidām priekšlikumus no represēto apvienības valdes un esam gatavi virzīt šos priekšlikumus parlamentā.
Nobeigumā – lietas iet labā virzienā, neraugoties uz interesanto, dinamisko valdību – viņa slēpj sevī neparastu stabilitāti, un valdība nostrādās līdz sasaukuma beigām. Parlaments ir pieņēmis lēmumu par Rīgas domes atlaišanu, arī šeit iesim uz uzvaru vēlēšanās. Kopumā man ir pozitīvs skats uz dzīvi un vēlreiz paldies par iespēju uzstāties konferencē.”  

Koklētāju ansamblis "Taureņi", vadītāja Andra Riebiņa, Linda Kūla.

  

Vīru kvartets: "Harmonija Rīgai" vadītājs Ārijs Šķepasts.

Edgars Skreja  Ncionālo karavīru biebrība::
“Latvijas Nacionālo karavīru biedrība sveic jūs šajā pulcēšanās dienā, jo kopā mēs esam likteņbiedri. Kad mēs Latvijai grūtajā brīdī stājāmies pretī ar ieročiem un pierādījām, ka viņi –Sarkanā armija, nav vēlama mūsu zemē. Politiski represētie maksāja par to ar Sibīriju. Latviešu karavīri izjauca daudzas sarkanās armijas ieceres, kur gāja šī armija, tur palika tikai asinis.
Šodien visiem vislabākie vēlējumi nākotnei, veselību un cīņas sparu turpinot pārstāvēt un stāvēt par Latviju, jo par Latviju jāstāv mums visiem.”

Raimonds Bergmanis Saeimas deputāts:
“Man patiesi liels gods būt kārtējo reizi šeit, kopā ar jums, un noklausoties LPR apvienības priekšsēdētāja Ivara Kaļķa ziņojumu, kas liek mums aizdomāties – kāpēc esam šeit. Šeit ir mūsu valsts sāpe, šeit ir mūsu valsts mīlestība. Man ir gods būt kopā ar Edgaru Skreju, ka viņš bija tas, kas noticēja, ka mums tas ir jāizdara un mēs to izdarījām. Krusts mātei Latvijai Brāļu kapos ir atjaunots. Es ceru, ka mēs visi sapratīsim, ka mēs kalpojam, mēs visi – ievēlētie deputāti kalpojam šai valstij, nav svarīgi, vai esam valdībā, vai esam koalīcijā. Es ticu, ka visi, kas ir ievēlēti un viņiem ir dots šis tautas mandāts – rūpēsimies par mūsu nākotni.
Par tām gaišajām lietām un to vēsturi. Jā, man ir liels gods bijis būt šeit, šajā zālē tiekoties ar filmas “Dvēseļu putenis” radošo kolektīvu: režisoriem, aktieriem, tiem cilvēkiem, kuri veidoja filmu, jo tā neatstāj vienaldzīgu nevienu šai valstī. Man liekas, ka mēs aizvien dzīvojam dažādos dvēseļu puteņos un katram tas ir savs. Katrs iet savu ceļu un ceru, ka tas spēks un tā mīlestība vēl aizvien dzīvo mūsos.
Liktenis griež nežēlīgi, šis skaitlis, kas izskanēja vairākās runās – septiņi simti cilvēku gadā ir aizgājuši, liek pieklust, bet ir jādzīvo tālāk. Un, tiekoties ar jauno Okupācijas muzeja direktori, ir tā izpratne – to nevar piedot, to nevar aizmirst, bet ir jādzīvo tālāk.
Man rokās ir grāmata “Skola Sibīrijā”, paldies par šo dāvinājumu. Arī mana mamma Sibīrijā ir mācījusies un ieguvusi izglītību. Nedēļas nogalē viņai šo grāmatu nodošu. Tiekoties ar jums, esmu ņēmis vērā, esmu sācis pierakstīt savas dzimtas vēsturi. Un to aicinu darīt – dalieties, lai šī vēsture nepazūd no mūsu tautas atmiņas. Paldies jums par to.”         

Ritvars Jansons – Saeimas deputāts:
“Nacionālā apvienība, kuru es pārstāvu, vienmēr ir augsti novērtējusi politiski represēto, nacionālo karavīru, pretošanās kustības dalībnieku cīņas sparu un valstiskuma apziņu – tas galu galā noveda pie Latvijas Republikas neatkarības atgūšanas. Ļoti svarīga loma ir arī represēto piemiņas saglabāšanai un informēšanai par Latvijas vēsturi tādu, kāda tā ir bijusi. Man ir patiess prieks, ka strādājot ar mūsu politiskajiem partneriem ir izdevies panākt to, ka Okupācijas muzeja rekonstrukcija notiek. Šobrīd Saeimā tiek skatīts likumprojekts par Memoriāla uzstādīšanu. Zinot Okupācijas muzeja lielo darba ieguldījumu, muzejam ir milzīga informatīvā loma ne tikai mūsu sabiedrības informēšanā, bet arī rietumu un austrumu sabiedrības informēšanā. Aug Okupācijas muzeja starptautiskā atpazīstamība.
Informatīvais karš, kuru plaši izvērš austrumu kaimiņš, vēl turpināsies, pat saasināsies un mums ar savu nostāju, ar objektīvu vēstures atspoguļojumu jāstājas pretim.
Nacionālā apvienība 15.martā rīko leģionāru godināšanu Nacionālajā bibliotēkā. Ja nodaļās vēl ir leģionāri, kuri vēlētos apmeklēt šo pasākumu – piesakieties pie represēto nodaļu koordinatoriem. Paldies jums.”     

Turpinās konferences delegātu debates .

Sakārtoja: Laimdota Podze
Foto un foto galerija: Alvis Jansons

30.gadu jubilejas svinības, projekta noslēgums - Kauguros

2020. gada 11. janvārī Jūrmalas pilsēta vēl svētku rotā – Kauguru kultūras namā cilvēki pulcējas brīnišķā notikumā - Jūrmalas pilsētas politiski represēto biedrības – 30. gadu darba jubilejas pasākumā.
Kauguru kultūras nama vadītāja Dace Umbraško: ” Domāju, ka daudziem no jums ir tāda sajūta, ka tas viss bija tik, tik nesen, kad Latvija atguva savu neatkarību. Jūs kopā pulcējāties, lai apvienotos, lai viens otram dāvātu spēku, lai stāstītu bērniem savus stāstus, lai viņi zinātu mūsu vēsturi, zinātu, ko cilvēki ir piedzīvojuši un jūs visus var nosaukt par varoņiem, gan aiz sava likteņa, gan aiz savām spējām izdzīvot, atgriezties un būt pozitīviem, optimistiskiem un tālāk dzīvot”

Šodien ir svētki un kā svētku saimniecei vārds tiek dots Ludmilai Jirgenai – Jūrmalas represēto biedrības valdes priekšsēdētājai, ar kuras čaklajām rokām un projekta rakstīšanu, arī ir šie svētki.

Ieskats 2019. gada projekta " Mēs varam" norises gaitā.

Ludmika Jirgena: “ Tad, kad nav sniega un saules, meklēsim gaismu sevī un uz šīs zemes, vienīgi mēs spējam. Prieks redzēt visus tik kuplā skaitā, prieks redzēt viesus no Ogres, Tumes un Kokneses. Priecājamies, ka esam atkal visi kopā un nevaram aizmirst tos, kas nav mūsu vidū.
Arī 2019. gads bija mūsu projekta gads, kas aizsākās ar piedalīšanos senioru salidojumā “Pie jūras dzīve mana”, kur mūs sasildīja ziedu ugunskurs. Un jādomā jau bija par nākamo pasākumu – Kokneses novada Likteņdārzā, pieminekļa Sibīrijas Mātēm atklāšanā. Esot piemiņas vietā – cilvēku čalas pieklust, jo ir svēts brīdis, tikai ar mātes nesalaužamo spēku un prātu, mēs esam izdzīvojuši. Paldies!  
Vasara jau gāja uz rudens pusi, kad posāmies ceļā, lai piedalītos represēto salidojumā – Ikšķilē.  Un 17 augustā notika ļoti jauks pasākums Bulduros. Vēl šodien domās izstaigājām skaistās puķu dobes ar neatvairāmo rudens ziedu smaržu. Šodien, projekta noslēguma pasākumā, vēlos apsveikt pašas pirmās mūsu kluba dibinātājas: Mētru Otaņķi un Aiju Medni, vēlot viņām laimi, veiksmi, veselību, dzirdēt daudz mīļu vārdu, satikt mīļākos cilvēkus un ar prieku izdzīvot skaistākos brīžus. Vēlos pateikt paldies arī Aleksandrai Dinsbergai un Mirdzai Žorovai, par atsaucību un aktīvu darbošanos klubā.”
Aiju Medni apsveic arī no Senioru biedrības Benita Harjo, jo Aija bija tā, kas sāka veidot senioriem tik ļoti nepieciešamo sociālo jomu un vadīja pirmo sociālo dienestu Jūrmalā.

Vizma Kalniņa (otrā no kreisās) šodien kopā ar ģimeni, atgiezās no izsūtūjuma Blagoveščenskā, Amūras apgabalā.
Dace Umbraško: Labi zinām, ir organizācijas, ir iestādes un to visu veido cilvēki - cilvēku labie darbu, cilvēku labās domas un viņu atbalsts. Mums Jūrmalā ir brīnišķīgs atbalsts no Jūrmalas pilsētas domes un šodien šeit, šajā zālē ar mums   kopā ir Jūrmalas domes priekšsēdētāja vietniece Rita Sproģe un deputāte Dace Riņķe: “Moto no Politiski represēto apvienības mājas lapas: Mūs lauza pārspēks, bet nesalauza, jo mūsu sirdīs ir tautas spēks. Mūs atrāva Latvijai un nicināja, mēs atgriezāmies un mēs kalpojam tai. Tie ir vārdi, kurus no jums katrs nes sirdī. Tāpēc mēs gribam teikt lielu paldies, ka esat spējuši atgriezties, esat spējuši smaidīt, gribējuši dzīvot un patiesībā esat varējuši piecelties. Un mums visiem esat devuši dzīvību, esat devuši smaidu, esat devuši iespēju redzēt mūsu zemi. Arī manā ģimenē ir bijuši politiski represētie, bet neviens no viņiem vairs nav šajā dzīvē. Visiem jums paldies, jo mēs dodam nākamajām paaudzēm to, ko stāstāt un atgādināt mums. Mēs varam teikt lielu paldies Aijai Mednei un aicinām arī Mētru Otaņķi.”

Jūrmalas represēto biedrības priekšsēdētāja: Ludmila Jirgena sveic Aiju Medni un Mētru Otaņķi

Aija Medne: “Es atļaušos izteikt pateicību Jūrmalas domei, represēto biedrībai, ka viņi nav mūs aizmirsuši, jo tas bija pirms 30 gadiem, kad mēs veidojām Tautas fronti un dibinājām represēto klubu. Mēs bijām tās drosmīgās un savā starpā teicām: Ja šaus – lai šauj, mūs ne ar ko vairs nevar pārsteigt. Sibīrijā esam bijušas. Es deviņu gadu vecumā Sibīrijā pazaudēju māti un esmu izaugusi par to, kas esmu. Dabīgi, man ir liela pateicība saviem vecākiem par to, ka viņi ir mani izaudzinājuši. Es nezogu, pāri nevienam cenšos nedarīt. Veidoju Latviju skaistu un mīlu savu dzimteni. Mums patīk un mēs šeit dzīvosim.”  
Mētra Otaņķe: “Es gribu pateikt paldies Jūrmalas domei, paldies visiem, kas šeit esiet. Aijiņa nedaudz sajauca, Pirmās biedrības veidošanās notika Rīgā, pie Noskova, tur mēs bijām valdē un pēc tam, kad atgriezāmies no Rīgas, nolēmām veidot nodaļu Jūrmalā. Saveidojās 1300 represēto, kas dzīvoja Jūrmalā. Esam palikušas divas no pirmās valdes. Pēc 27 gadu darba - veselības pēc esam aizgājušas no valdes. Paldies.”
Jūrmalas politiski represēto nodaļu sveic represētie no Ogres, Ilze Belis,  no Latvijas Politiski represēto apvienības, Dagnija Liepiņa un no Kokneses, Lība Zukule. 


Dziesmas Aijas Balandiņas izpildījumā.

Pie skatuves rosās muzikanti un grupa “Leišmales Jānīši” gandrīz jau gatava uznācienam, tikai dažas dziesmas vēl Aijas Balandiņas izpildījumā, kurām pievienojas visa zāle.
Pasākums jauks, rosinošs un sirsnīgs - ir izdevies!

Tekstu sakārtoja un foto: Laimdota Podze     

2019.gada 14.decembrī Alūksnes represēto klubs "Sarma" svin 30.

Sestdien viesmīlīgajā Alūksnes novada vidusskolā tika svinēta Alūksnes un Apes novada politiski represēto kluba “Sarma” 30 gadu jubileja un krājuma “Rūgtais vērmeļu kauss” piektās daļas atvēršanas svētki. Pasākumā, ko vadīja Alūksnes novada pašvaldības Kultūras un sporta nodaļas vadītāja Sanita Eglīte, represētie un viesi atskatījās uz kluba vēsturi, kas aizsākās Atmodas laikā, un paveikto. Šajos 30 gados klubu vadījuši Reinis Lībietis, Vilnis Saldābols, Ilga Šūpulniece, Grieta Sapule, Māris Ievednieks, Valdis Krieviņš, bet kopš 2004. gada – jau 15 gadus – Dzidra Mazika. Ar klusuma brīdi pieminēja mūžībā aizgājušos represētos. Kopā dziedāta, izskanēja represēto kluba dibināšanas iniciatora Alfreda Dāvida dziesma ar Lūcijas Sāgamežas – Nāgeles vārdiem “Represēto solījums”, kas kļuvis par kluba himnu.

Nozīmīgajā gadskārtā kluba vadītāju Dzidru Maziku un dalībniekus sveica Alūksnes novada domes priekšsēdētāja vietnieks Aivars Fomins, Apes novada domes priekšsēdētājs Jānis Liberts, kā arī sadarbības partneri no Ernsta Glika Alūksnes Valsts ģimnāzijas, Alūksnes novada vidusskolas, pateicoties par ieguldījumu jaunatnes patriotiskajā audzināšanā, Alūksnes un Apes novada fonda, Alūksnes muzeja un Alūksnes pilsētas bibliotēkas direktore Iveta Ozoliņa, Alūksnes novada domes deputāts Verners Kalējs.  Atzinīgus vārdus represēto kluba darbībai veltīja Latvijas politiski represēto apvienības valdes priekšsēdētājs Ivars Kaļķis un tās iepriekšējais vadītājs Gunārs Resnais. Svētkos kopā ar “Sarmas” dalībniekiem bija izdevēja Ilona Vītola, jo “Vītola izdevniecībā” tapuši visi pieci “Rūgtā vērmeļu kausa” sējumi. Par atmiņu saglabāšanas nozīmīgumu atgādināja vēsturniece Astrīda Ievedniece.

 Ar muzikāliem priekšnesumiem pasākumu kuplināja Ernsta Glika Alūksnes Valsts ģimnāzijas vokālais ansamblis un skolotāja Ina Perevertailo, kā arī Jaunlaicenes folkloras kopa “Putnis”.

 “Liels paldies Dzidrai Mazikai un visiem represētajiem, kuri jauniešiem uztic savus dzīvesstāstus. Tie ir smagi, un grūti pie tiem atgriezties, bet ticiet, šis darbs ir svarīgs. Māksliniece Džemma Skulme ir teikusi, ka katrai paaudzei ir jāizcīna sava cīņa par brīvību. Ticiet man, jūsu stāsti jaunajai paaudzei palīdz saprast un novērtēt brīvību. Šī paaudze jau dzīvo citā realitātē, bet tas nenozīmē, ka cīņa par brīvību ir beigusies. Tā turpinās,” sacīja Ernsta Glika Alūksnes Valsts ģimnāzijas vēstures skolotāja Iveta Mikijanska. “No jums es mācos dzīves sparu un izturību,” sveicot “Sarmas” dalībniekus kluba 30 gadu darbības jubilejā, sacīja izdevēja Ilona Vītola. Viņa sacīja, ka grāmatu tapšanas laikā iepazinusies ar daudziem represētajiem un viņu dzīvesstāstiem un šo darbu varētu turpināt vēl un vēl. Pirmās trīs grāmatas  “Rūgtais vērmeļu kauss” izstādītas Briselē, kur prezentētas starptautiskajā izstādē “Totalitārisms Eiropā”. Ceturtā daļa atvērta grāmatu gadatirgū starptautiskajā Ķīpsalas izstāžu centrā. Grāmatas piektajā daļā turpinājusies atmiņu apkopošana, publicēti skolēnu zinātniski pētnieciskie darbi konkursam “Latviešu pēdas Sibīrijā un Tālajos Austrumos”, kā arī apkopoti materiāli par represēto kluba “Sarma” vēsturi. Kopējā grāmatu tirāža sasniegusi 2500 eksemplārus, daļa no izdevumiem kļuvusi par bibliogrāfisku retumu.

 
Grāmatas “Rūgtais vērmeļu kauss” piekto daļu ar interesi apskatīja Latvijas politiski represēto apvienības valdes priekšsēdētājs Ivars Kaļķis un bijušais apvienības vadītājs Gunārs Resnais. “Alūksnieši ir olimpiskajā desmitniekā,” atgādinot par politiski represēto apvienību dibināšanu Latvijā pirms 30 gadiem, sacīja I. Kaļķis. Viņš uzsvēra, ka Alūksnes un Apes novada politiski represēto klubs “Sarma” ir viens no aktīvākajiem Latvijā gan jaunatnes patriotiskajā audzināšanā, gan atmiņu apkopošanā un nacionālo partizānu piemiņas saglabāšanā. Alūksnieši vienīgie uzsākuši starptautisko sadarbību ar politiski represētajiem kaimiņvalstī Igaunijā. Savukārt G. Resnais uzsvēra, ka ir jābūt kādam līderim, kuram cilvēki sekotu, un alūksniešiem tāda ir Dzidra Mazika. Jau septīto gadu represēto klubam “Sarma” ir viena mājvieta Alūksnes novada sabiedrības centrā ar Alūksnes un Apes novada fondu (AANF) un Alūksnes Nevalstisko organizāciju atbalsta centru. AANF valdes priekšsēdētāja Dzintra Zvejniece uzslavē, ka organizācija aktīvi raksta projektus, un seši realizēti ar AANF atbalstu, tai skaitā erudīcijas spēles “Prāta laboratorija” dalībnieku līdzdalību. Savukārt Alūksnes novada pašvaldības Kultūras un sporta nodaļas vadītāja Sanita Eglīte vienmēr bijusi kopā ar represētajiem, vadot pasākumus.

Alūksnes novada domes priekšsēdētāja vietnieks Aivars Fomins un pašvaldības Kultūras un sporta nodaļas kultūras darba organizatore Valda Zeltiņa represēto kluba “Sarma” vadītājai Dzidrai Mazikai un kluba dalībniekiem pasniedza Atzinības par sirdsdarbu represēto atmiņu saglabāšanā. Pēdējos gados nozīmīgākie represēto kluba “Sarma” pasākumi notiek Alūksnes novada vidusskolā, kur viņus viesmīlīgi uzņem direktores Ilzes Līviņas vadītais kolektīvs.

Teksts un foto: Dace Plaude,
laikraksta “Alūksnes un Malienas ziņas” žurnāliste.

Latvijas Politiski represēto apvienības 30 gadu jubileja.

2019. gada 19. oktobrī Ogres pilsētā tika atzīmēta Latvijas Politiski represēto apvienības 30 gadu jubileja, kurā piedalījās gandrīz 300 dalībnieki no 38 LPRA nodaļām Latvijā. Ar svinīgu gājienu un ziedu nolikšanu pie Piemiņas akmens represētajiem Ogrē aizsākās nozīmīgās gadskārtas atzīmēšana.

Politiski represētie dodas pie pieminekļa.
Piemiņas akmens atrodas Meža prospektā, netālu no stacijas. Tajā iekalti J.Raiņa vārdi: ’’Mēs neaizmirsīsim, neviena paša, ko savas varas laikā nokāvāt’’. Netālu no piemiņas akmens atrodas piemiņas plāksnes, kurās iekalti bijušā Ogres rajona 1941.un 1949. gada izsūtīto iedzīvotāju vārdi, kuriem nebija lemts atgriezties dzimtenē. Viens no pirmajiem šajā sarakstā ir Ogres pilsētas pirmais mērs Jūlijs Adams Marsons, kurš 1941.gadā mira izsūtījuma Usoļlagā. Kopumā plāksnēs ierakstīti 169 represēto vārdi.
LPRA priekšsēdētājs Ivars Kaļķis aicināja ar klusuma brīdi godināt tos, kuriem mūža mājas ir svešumā un arī tos, kuri atgriezās dzimtenē, bet vairs nav mūsu vidū.

No labās: Astrīds Freimanis, Egils Helmanis, Ivars Kaļķis, Edmunds Būmanis.
Jubilejas svinības turpinājās Ogres novada Kultūras centrā, kur klātesošos sveica Ivars Kaļķis: ‘’Pirms trīsdesmit gadiem, kad Latvijā valdīja padomju režīms, drosmīgākie un enerģiskākie politiski represētie, pārvarot nospiestību un apātiju, līdz ar visas tautas atmodu cēlās, lai sasauktos un apvienotos valsts mēroga organizācijā. Pirmais politiski represēto klubs nodibinājās Rīgā, 1988.gada novembra mēnesī un līdz gada beigām jau Jelgavā, Cēsīs, Ogrē un Jūrmalā. 1989.gada 14.oktobrī notika Latvijas Politiski represēto apvienības dibināšanas konference, kurā piedalījās vairāk par 400 delegātiem no 23 politiski represēto klubiem un vairāk par 80 viesiem. Šodien, 16 cilvēki no pirmās konferences atrodas starp mums zālē un pateicoties enerģiskiem, rīcībspējīgiem cilvēkiem: Augustam Meieram, Edmundam Būmanim, Dāvidam Krastiņam un citiem,  organizācija tika nodibināta.

Latvijas Politiski represēto apvienības priekšsēdētājs Ivars Kaļķis.

Ivars Kaļķis pateicas Ogres novada pašvaldībai un Ogres novada Kultūras centram par viesmīlību un iespēju bez atlīdzības izmantot telpas svinīgā pasākuma rīkošanai.’’

Ogres novada Domes priekšsēdētājs Egils Helmanis.
Ogres novada Domes priekšsēdētājs Egils Helmanis ir kopā ar represētajiem: ‘’Esmu dzimis ģimenē, kur no mātes puses tēvs tika leģionā, cīnoties par Bausku, bet mans tēvs un vectēvs izsūtīti uz Sibīriju. Tāds liktenis tajā laikā skāra ļoti daudzas ģimenes. Latvijas labāko daļu aizveda svešas varas. Uz mūsu vecāku pleciem varēja veidoties Latvija un jūsu vecāki bija bīstami tikai tāpēc, ka viņi bija saimnieki savā zemē, tieši šo saimnieka gēnu vēlējās iznīcināt mūsos. Daļēji, tas arī izdevās. Pēc jums rindā stājās leģionāri – viņi gāja, lai vairs nepiedzīvotu Baigo gadu, lai nepiedzīvotu izvešanu, lai jūs atgrieztos mājās. Tikai viņiem tas neizdevās. Viena traģēdija sekmēja citu traģēdiju. Tā ir mūsu kopējā vēsture.

Mēs visu laiku runājam par to kaimiņu, par to lāci, kas snauž – viņš nesnauž! Mēs redzam, kas notiek Ukrainā, šīs mūsdienu traģēdijas izpausmes Ukrainā. Ukraina aizsargā ne tikai savas robežas, bet arī mūsu. Ogre katru gadu pieņem bērnus, kuru vecāki krituši frontē – viņi stāsta mūsu bērniem, kas notiek tur. Ir jūsu liecības par to, kā var vienkārši izpostīt ģimeni, kā var nozagt bērnību un mums, kas dzīvojuši zem laimīgām debesīm, to grūti saprast.
Gribu pateikt jums lielu paldies par jūsu devumu, ka jūs runājat ar skolniekiem, ka jūs stāstiet, jo no jūsu stāsta tas izklausās pavisam savādāk”. 

 

LPRA pirmais priekšsēdētājs Edmunds Būmanis.dalījās atmiņās par apvienības pirmsākumiem.
''Te es stāvu, šī pasākuma galvenais ‘’vaininieks''.
Mēnesi pēc Tautas Frontes dibināšanas kongresa 1988. g. 7-8. oktobrī, kas bija starta šāviens dažādu organizāciju veidošanai. 8. Novembrī Rīgā Alunāna ielā 7, Izglītības darbinieku arodbiedrības namā pēc I.Noskova aicinājuma „Rīgas balss” aktu zālē sanāca uz Sibīriju izsūtītie Latvijas iedzīvotāji, karavīri, Gulaga nometnēs ieslodzītie. Visas nama telpas bija pārpildītas. Šajā pasākumā piedalījās daudzi katordznieki no visas Latvijas, kuri vēlāk kļuva par reģionālo represēto klubu veidotājiem. Es toreiz aicināju oficiāli pasludināt kluba dibināšanu un ievēlēt valdi, bet Igors Noskovs iebilda pret valdes vēlēšanām un aicināja nākt un aktīvi darboties, no tiem aktīvākajiem tad arī veidosies valde. Tajos apstākļos tas bija ļoti pareizs aicinājums. Un Rīgas politiski represēto klubs arī uzsāka aktīvu darbību.

Ierosinājām šo procesu paplašināt un veidot represēto kustību visā Latvijā. Jaunie reģionālie klubi mūsu ierosinājumu atbalstīja. Bija I.Noskovs iebildumi, ka pietiekot ar Rīgas klubu, bet vēlāk piekrita idejai un aktīvi iesaistījās Vislatvijas represēto organizācijas veidošanā. Jūlijā Ogrē pulcējās visu tolaik nodibināto klubu pārstāvji un apsprieda konferencē pieņemamos dokumentus. Šeit, 14.oktobrī, lielajā zālē sanāca vairāk kā 400 dalībnieku . Man negaidot tiku ievēlēts par Latvijas politiski represēto apvienības priekšsēdētāju. Es stāvēju uz skatuves kā apliets ar ūdeni, ne naudas, ne telpu, ne īstas organizācijas struktūras, tikai nosaukums. Naudas vākšanu noorganizēja Rīgas klubs ar I.Noskovu un Intu Prauliņu vadībā, pie telpām Šķūņu ielā tikām pēc divarpus gadiem. Šeit man personīgi par atbalstu jāpateicas Sandrai Kalnietei un Eduardam Berklāvam. Tā kā konferenču pamat dokumentos bija ierakstīta prasība pēc Nīrnbergas II, tam arī veltījam galvenās pūles. Savācām ieinteresēto sabiedrisko organizāciju pārstāvjus, radošos darbiniekus un kopā panācām tikšanos ar A.Gorbunova k-gu, kas arī deva zaļo gaismu mūsu centieniem. Tika izveidota Totalitāro režīmu noziegumu izmeklēšanas komisija, kas izveidoja Totalitārisma seku dokumentēšanas centru. Tāpat LPSR AP veica attiecīgās izmaiņas Latvijas krimināllikumos. Tika izveidota speciālā prokuratūra genocīda noziegumu izmeklēšanā, bet nesagaidījām jau tādu notiesāšanu kā pēc kara. Toreiz bija noķerti galvenie vaininieki un arī ātri notiesāti. Bija pagājuši 50 okupācijas gadi, lielākā daļa vainīgo bija jau nomiruši, bet mēs gribējām visu un uzreiz. Tā nu gluži nesanāca. Notiesāja Noviku un vēl dažus noziedzniekus, kuri pēc tam vērsās Eiropas tiesā.

Toreiz Latvijas valsts pieņēma likumu  par represēto personu statusa piešķiršanu. Pēc trim gadiem atstāju priekšsēdētāja amatu Latvijas Politiski represēto apvienībā, nodrošinot organizāciju ar telpām, mēbelēm, garantētu valsts budžetu. Savukārt G.Resnā un P.Simsona kungi ļoti daudz izdarīju represēto personu īpašumtiesību jautājumos, nostiprināja politiski represēto personu sociālās garantijas, panāca mūsu organizācijas reitinga celšanos. Apvienības rīkotie, 25.marta un 14.jūnija pasākumi, tika iekļauta valsts protokolā. Tas padarīja mūsu organizāciju starptautiski atpazīstamu. Žēl, ka no Apvienības redzesloka pazuda sociālās atmiņas aspekts, lai gan daudzi klubi šo jautājumu neatstāja novārtā.
Mūsu apvienība ir viena no retajām organizācijām, kas 30 gadus sagaida nesašķēlusies, kā vienota organizācija, un novēlu saglabāt šo vienotību arī turpmāk.’’

Eiroparlamenta deputāte Sandra Kalniete:
‘’Sveicam Latvijas Politiski represēto apvienību 30.dzimšanas dienā!
Apvienība ir atmodas bērns, ko 1989 gadā 14.oktobrī dibināja apņēmīgi un drosmīgi cilvēki, lai apvienotu spēkus un atmaskotu padomju režīma pastrādātos noziegumus. 50 gadus, Sibīrijas moku ceļus izgājušiem, bija jāklusē par pārciesto. Vēl arvien daudzi nezināja , kur gājuši bojā nometnēs ieslodzītie tēvi, vīri un brāļi.
Izklausās drūmi, taču par spīti okupācijai, deportācijām, karam, bēgļu gaitām latvieši ir izturējuši un nav padevušies. Mēs esam atguvuši savu valsti un to atjaunojam. Un tas ir mūsu tautas varonības stāsts. Tas ir mūsu vecvecāku un vecāku varonības stāsts, ar ko lepoties paaudžu paaudzēs.”

Eiroparlamenta deputāte Sandra Kalniete un Likteņdārza direktors Jānis Karalis.

Īpaši tika godināti tie biedri, kuri pirms trīsdesmit gadiem piedalījās Latvijas Politiski represēto apvienības pirmajā konferencē, viņu vidū: Jāzeps Stivriņš un Amālija Keirāne no Daugavpils, Dzintra Bŗūvere no Ikšķiles, Silvija Dukāte no Ogres, Zigrīda Perevālova no Cēsīm, Aina Sakne no Carnikovas, Imants Grāvītis, Nellija Šāvēja  un Aldonis Serdāns no Valmieras, Valters Rudzītis, Edīte Ceplīte no Strenčiem, Anita Vilipsone un Edmunds Būmanis no Ogres, Nita Matvejeva no Latgales priekšpilsētas Rīgā, Alda Mastiņa no Aizkraukles, Valdis Kleins no Jelgavas.

LPRA pirmās konferences dalībnieki.

Savās atmiņās Aina Sakne (dzimusi 1935.gadā) rakstīja: ‘’Es biju lasījusi, ka vajag paņemt smilšu sauju no dzimtajām mājām, tad noteikti atgriezīsies, bet man tas neizdevās. Es kā noliecos ņemt to smilšu sauju, tā man pie deniņiem pieskārās šautenes stobrs. Protams, neizšāva, bet tāds aukstums.
(Sibīrijā pagāja astoņi gadi trīs mēneši un desmit dienas).
Klases biedri iznāca līdzi stepē mani pavadīt. Biju priecīga, ka dodos uz Dzimteni, bet šķirties no draugiem bija smagi. Sapratu, ka šķiramies uz mūžu. Šeit palika daļa no manas jaunības, paši labākie gadi – lai gan aizvadīti gaužām pieticīgi bez jaunībai raksturīgās bezbēdības, smagi strādājot un cītīgi mācoties.

Rīgā ierados 1957.gada 4.jūlijā. Vakarā sēdos mazbānītī un braucu uz Talsiem. Stacijā sagaidīt bija atnākusi mamma. Pa balto ceļu gājām uz 3 km attālajām tantes mājām. Smaržoja zeme, zāle, rudzi, krūmi ceļmalā. Tās bija manas bērnības smaržas manā Dzimtenē. Labi, ka tumsā neviens neredzēja, ka raudu, eju un raudu. Raudu no prieka, jo pēc daudziem, daudziem gadiem atkal esmu savā Dzimtenē.’’

Savās atmiņās Zigrīda Perevālova (Pommere), dzimusi 1928.gadā, rakstīja::
‘’Tagad man gribētos to visu iemūžināt, kamēr vēl esam dzīvi. Jācenšas, lai tas neatkārtotos, tad to latviešu tik daudz vairs nebūs.
Es domāju, kaut ko drusku esam nokavējuši Varbūt par daudz gribam piedot. 1959.gadā, kad braucu prom, krievi teica: Vai tu domā kaut kur labāk dzīvot kā te. Mēs tevi par deputātu ievēlēsim. Biogrāfijā raksti, ka esi mainījusi dzīves vietu pēc pašas vēlēšanās ... ka mēs badā nenomirām, ka mans tēvs ir nošauts. Es nesaku, ka krievu tauta ir slikta. Komunisti jau krievu tautu arī iznīcināja.
Lai kā ir bijis, es tomēr saku, mēs esam laimīgi, ka esam atgriezušies un varam dzīvot, Es domāju, ka tomēr būs labāk, ja ne mums, tad mūsu bērniem.’’

Līdz ar to svinīgā daļa tuvojas noslēgumam un uz skatuves uznāk Bolderājas Mūzikas un mākslas skolas audzēkņi: brāļi Grīnbergi: Miķelis, Ansis un Kārlis, kuri 2018.gada jūlija mēnesī pārsteidza Amerikas klausītājus, iegūstot četras zelta medaļas, piedaloties pasaules jauno talantu konkursā.

Miķelis, Ansis un Kārlis Grīnbergi.
Šodien represētie sabraukuši no visiem Latvijas novadiem. Esam kā liela saime, kuru  kopā satur ne tikai, ne tik senā pagātnē, bet vēlme vēl satikt savus likteņa biedrus, senos draugus un skolas biedrus un kopā atpūsties. Kopības sajūta dara mūs stiprus, liek justies jauniem un vajadzīgiem un darāmā vēl daudz.

Tekstu sakārtoja: Laimdota Podze
Foto un foto galerija: Alvis Jansons 

Ieskats pirms represēto salidojuma Ikšķilē.

Visas tās domas un tik loģiski motivētās cerības, kas bija izteiktas iepriekšējos vakaros, notikumu pēkšņā norisē, tika iznīcinātas. Tas bija pēdējais vakars kopā ...
Vēl šodien katrs atmiņu stāsts iesākas ar to briesmīgo nakti, kas norisinājās 1941. gada 14. jūnijā un nedaudz vēlāk 1949. gada 25.martā. Stāsti gulst atmiņu plauktos un šodien mūsu vidū ir cilvēki, kas iet šo atmiņu stāstu apzināšanas un izziņas ceļu, lai sabiedrības nākotni veidotu atklātu, patiesu, bez liekulības, meliem, izdomājumiem un savtīgām interesēm. Šo cilvēku darbība vērsta uz nākotni – tā ir atbildības, cieņas un mīlestības pilna.

Edmunds Būmanis kopā ar kolēģi kārto stendu.

Ikgadējā represēto salidojumā satiekas dažādas paaudzes – lai pieminētu, atcerētos un no jauna iepazītu savus likteņa biedrus. Te ir arī jaunākā paaudze, kura deportāciju gados bija zīdaiņa vecumā vai piedzimuši izsūtījumā. Un jaunatnācēju pirmā tikšanās vieta ir pie stendiem – sākumā bikla un neziņas pilna, bet ar nojausmu varbūt, ka pēc tik daudziem gadiem satikšu savu skolas biedru, savu likteņa biedru, jo vecāku vairs nav. Atmiņā palicis tikai sādžas nosaukums un cerība, kas mijas ar šaubām, vai uzzināšu ko jaunu. Un šī atkalredzēšanās notiek! Gadu starpībai nav nozīmes. Šeit satiekas un no jauna iepazīstas visas paaudzes. Dažreiz tas ir atkalredzēšanās prieks, kad var apjautāties par veselību, par mazbērniem, dažreiz skumjas, citreiz klusa pastāvēšana līdzās. Šeit pulsē tā neredzamā dzīvības artērija, kas satur kopā represētos.

Notiek stenda līmeņošana..

Stāsta Edmunds Būmanis: ‘’Viss aizsākās ar savas dzimtas vēstures izpēti..., kad arhīvos bija aizvadīti vairāki gadi un ikgadējie represēto salidojumi rosināja uz nopietnām pārdomām. Tā, gandrīz pirms divdesmit gadiem, radās doma – sakārtot katru no Latvijas deportēto iedzīvotāju pēc izsūtījuma vietas.. Par pamatu tika ņemtas: Krasnojarskas, Novosibirskas, Tomskas, Omskas un Amūras apgabalu administratīvās iedalījuma kartes. Deportēto iedzīvotāju skaits no LR Iekšlietu ministrijas izdotās grāmatas ‘’Represēto saraksts’’ un Latvijas valsts arhīva darbinieku grāmatas ‘’Aizvestie’’ divos sējumos. Aizsākās darbs pie tabulu sastādīšanas un veidošanas. Daži ieraksti ir precizējami un šeit liela nozīme ir represēto salidojumiem.’’ Tā ir sava veida enciklopēdija, kad cilvēka roku pieskāriens pārvēršas skaitļos, bet paliek saikne ar pašu cilvēku.

No Daugavpils atbraukušie atzīmē savu ierašanos.


Lai atzīmētos - jāpagaida. 

Uz stendiem izvietotās Sibīrijas apgabalu kartes, ar rajonu centriem un sādžām, otrā pusē – rajonu un sādžu nosaukumi. Tabulas palēnām tiek aizpildītas, cilvēki pulcējas aizvien vairāk un vairāk. Pulciņš nepazūd, tikai mainās cilvēki – kāds ilgāk pakavējas, kāds dodas pie cita stenda palūkoties, vai ieradies viņa likteņa biedrs. Ilze Belis un Silvija Dukāte apkalpo grāmatu galdu.

Laiks rit ...  pulciņš cilvēku vēl pie grāmatu galda un tikai tad, kad sākās pasākums, cilvēku kņada norimst.

Teksts un foto:: Laimdota Podze

2019. gada 3. augustā Politiski represēto salidojums - Ikšķilē.

Jau 21. reizi mēs, politiski represētie, bijām pulcējušies Ikšķilē satikt savus Sibīrijas sādžu un nometņu biedrus - savu jaunību. Kaut nežēlīgais laiks retina mūsu rindas un spēki iet mazumā, gandrīz visas 2000 sēdvietas Ikšķiles estrādē bija aizņemtas, varbūt tas pateicoties mūsu jaunākās paaudzes pēcnācējiem, draugiem un atbalstītājiem.

Būt kopā ar savējiem ...

LPRA priekšsēdētājs Ivars Kaļķis sagaidot viesus. 

Sagaidot represētos no visiem Latvijas novadiem un viesus, LPRA priekšsēdētājs Ivars Kaļķis savā runā uzsvēra LPRA dibināšanas nozīmi, tās pirmo priekšsēdētāju ieguldījumu apvienības izaugsmē, pastāstīja par Latvijas politiski represēto apvienības un Baltijas ceļa 30. gadadienas svinībām. Ir liels gandarījums par paveikto. Turpinot sadarbību ar valsts organizācijām un pašiem piedaloties sabiedriskajās aktivitātēs, tika labiekārtotas represēto piemiņas vietas Latvijas pagastos un Kokneses novadā Likteņdārzā atklāts piemiņas ansamblis – Mātēm. 

Bija neviltots prieks un gandarījums par valsts augstāko amatpersonu klātbūtni. Kopš Prezidenta Zatlera iedibinātās tradīcijas ar mums kopā bijuši visi nākamie, šoreiz pat divi Valsts prezidenti – Raimonds Vējonis un Egils Levits. Tas liecina par eksprezidenta patieso attieksmi, būt klāt pie savas tautas sirds un pārliecības aicinātam, ne amata pienākumu pildot. Pirmo reizi tradicionālo pasākumu Valsts prezidenta statusā apmeklēja Egils Levits, kurš savā uzrunā pievērsa uzmanību nevienlīdzības mazināšanas nepieciešamībai. Par to mūsu vislielākā atzinība un pateiciba.

Saeimas priekšsēdētāja Ināra Mūrniece sasveicinās ar ''Inter Asso'' prezidentu Kristianu Fuksu.

Kā allaž, arī Saeimas priekšsēdētāja Ināra Mūrniece, kura norādīja, ka pateicoties cilvēkiem, kuri izgājuši sāpju ceļus Sibīrijā, bija iespējams gan Baltijas ceļš, gan Latvijas neatkarības atjaunošana: ‘’Spītējot skaudrajiem sāpju mēriem, cilvēki ir saglabājuši savu ticību Latvijai, neatkarībai un cilvēcībai.” Eiroparlamenta deputāte, mūsu Sandra Kalniete bija mūsu pulkā.

Ivars Kaļķis sarunā ar Eiroparlamenta deputāti Sandru Kalnieti.

Šogad, sakarā ar LPRA dibināšanas 30-gadadienu, savu ikgadējo Prezidija sēdi šim pasākumam pieskaņoja mūsu Eiropas jumtorganizācija un starptautiskās sadarbības partneris – bijušo politieslodzīto un komunisma upuru Starptautiskā asociācija (Inter-Asso), piedaloties Asociācijas Prezidentam Kristianam Fuksam no Vācijas un Prezidija locekļiem no Slovākijas, Ungārijas un Rumānijas.

''Inter Asso'' prezidents Kristians Fukss.

Augstāko valsts vadītāju, politiķu, ārzemju viesa nopietnās un sirsnīgās runas, NA jauniešu apsveikums ar sekojošiem aplausiem un ziedu buķetēm, bija tikai pasākuma oficiālā trešdaļa, kam sekoja koncerts un saviesīgā pasēdēšana draugu pulkā ar mūziku un dejām, kā parasti. Oficiālās daļas nobeigumā tika pieņemts saieta dalībnieku aicinājums Latvijas sabiedrībai, politiķiem, likumdevējiem nosodīt komunistisko režīmu noziegumus bez izņēmumiem jebkurā valstī, neatkarīgi no diplomātiskajām attiecībām un ekonomiskajām interesēm.

LPRA valdes loceklis un ''Inter Asso'' Prezidija loceklis Pēteris Simsons. 
                                                                                                                                           
                            Latvijas   politiski represēto pilsoņu 21. saieta dalībnieku                              

                                                   Aicinājums 
                              Latvijas sabiedrībai, politiķiem, likumdevējiem. 

Jau pagājuši 30 gadi, kopš latviešu tauta uzsāka savu trešo atmodu, atbrīvošanos no komunistiskās ideoloģijas, apzināt komunistu režīma upurus, atjaunot taisnīgumu, iespēju robežās likvidēt represiju sekas. Latvijā komunistiskā ideoloģija, komunistiskais totalitārais režīms pielīdzināti nacistiskajam un ar likuma spēku  atzīti par noziedzīgiem. Par noziedzīgām ir atzītas arī šo režīmu  īstenotās represijas par politisko pārliecību, par pretošanos totalitārajam režīmam, par reliģiskajiem uzskatiem, par nacionālo piederību, par piederību pie noteiktas sociālas vai profesionālas grupas, par palīdzību politiski vajātām vai represētām personām, tostarp, ģimenes locekļiem. Fakts, ka Latvijas tauta nosoda komunistisko totalitāro režīmu, ir minēts Satversmē. No piecām dienām gadā, kad valsts karogu lietojam sēru noformējumā, četrās pieminam komunistiskā režīma upurus.
Taču, līdz galam neizmeklējot totalitārā komunistiskā režīma noziegumus, nesodot vainīgos, tiek uzturēta maldīga pārliecība par atsevišķu totalitārā režīma modifikāciju pieļaujamību, ka šīs ideoloģijas īstenotāji var nesodīti turpināt noziegumus pret cilvēci.
Latvijas likumdevēja labā griba un latviešu tautas gandarījums par sasniegto demokratizācijas procesā mums ļāvis piemirst citu tautu agrāko gadu upurus, kā Kambodžā, un cilvēku ciešanas mūsdienās tajās pasaules valstīs, kur komunistiskais totalitārais režīms valda tā pirmatnējā veidolā, kā Ziemeļkorejā, vai modificētā variantā, kā Ķīnā, Kubā, Vjetnamā.
Austrum- un Centrāleiropas bijušajās sociālisma bloka valstīs, arī Latvijā, vēl pietiekami liela pilsoņu daļa, kas paši nav izbaudījuši arestus, notiesāšanu uz 25 gadiem par „dzimtenes nodevību” ar visas mantas konfiskāciju, ieslodzījumu „labošanas darba” nometnēs bez sarakstes tiesībām vai nometinājumu Sibīrijā, dzīvo atmiņās par „gaišo sociālisma pagātni”, ar iecietību izturas pret PSRS mantinieces Krievijas militāro iebrukumu kaimiņvalstīs – Gruzijā un Ukrainā. Starptautiskas cilvēktiesību organizācijas un aktīvisti veic pētījumus un sniedz ticamus ziņojumus par neskaitāmiem Ķīnas Komunistiskās partijas režīma noziegumiem pret savas valsts pilsoņiem – tibetiešiem, uiguriem, kazahiem, kristiešiem, Faluņguņ praktizētājiem. Mūsu ES partneri pārtikušajās un demokrātiskajās Rietumvalstīs nespēj izprast un pārmet, kāpēc esam pielīdzinājuši komunisma ideoloģiju nacistiskajai un savā valstī aizlieguši komunistisko partiju.
Konsekventi nosodot komunistisko režīmu noziegumus bez izņēmumiem jebkurā valstī, neatkarīgi no diplomātiskajām attiecībām un ekonomiskajām interesēm, mēs apliecinātu pasaulei dubultas morāles nepieļaujamību, celtu Latvijas valsts prestižu un veicinātu sabiedrības uzticēšanos neapstrīdamām demokrātijas vērtībām.
Tāpēc aicinām ikvienu Latvijas pilsoni, kurš atceras neseno pagātni, pārcietis totalitāro režīmu politiskās represijas, kam nav vienaldzīgas citu cilvēku ciešanas, izteikt savu prasību likumdevējiem, parakstoties portālā ManaBalss.lv atbalstīt iniciatīvu, ka Latvija nosoda komunistisko režīmu noziegumus bez izņēmuma. Jūsu paraksts var izglābt cilvēku dzīvības!   

kšķilē, 2019.gada 03.augustā..

Mūsu ārzemju viesiem tas bija patiess pārsteigums, par ko nācās uzklausīt daudz uzslavu un atzinīgu vārdu, ka spējam pulcēties no visas valsts tik kuplā skaitā, turklāt, augstāko valsts amatpersonu cienīti un pagodināti, kas nenotiek mūsu sadarbības valstu partneru organizācijās

LPRA valdes loceklis  un Inter-Asso Prezidija loceklis: Pēteris Simsons.
Foto un video hronika: Alvis Jansons.

Ainažu jūrnieku stāsti un Vidzemes piekraste 2019.gada 25.jūlijā

Vidzemes jūrmalā pie Igaunijas robežas atrodas maza pilsētiņa – Ainaži, latviešu profesionālās jūrniecības šūpulis. Tieši šeit 1864.gadā vietējie Ainažu kuģinieki, kuģniecības entuziasta Krišjāņa Valdemāra iedvesmoti, par pašu ziedotiem līdzekļiem, nodibināja jauna tipa jūrskolu – pirmo jūrskolu, kurā bez maksas jūras zinības varēja apgūt latviešu un igauņu zemnieki.
Par muzeja dibināšanu uzskata 1968.gada 18. decembri, kad Latvijas PSR Kultūras ministrija izdeva pavēli bijušā kapteiņa Jura Veides saimes ēkā izveidot Ainažu jūrskolas muzeju. Muzeja krājumā glabājas Ainažu kartes un plāni, fotogrāfijas, jūrskolnieku diplomi, mācību pieraksti un grāmatas, navigācijas instrumenti, burukuģu būves darba rīki un jūrnieku sadzīves priekšmeti. Ainažu jūrskolas muzejā.

Īpaši nozīmīgi Ir Ainažu jūrskolnieku bērnu un mazbērnu atmiņu pieraksti, kuros vēlākie kapteiņi un stūrmaņi ieraugāmi pavisam citā gaismā, ar saviem tikumiem un arī netikumiem. Jūra un mājas! Būt jūrniekam nozīmēja sadalīt abas šīs mīlestības. Jūrā viņi ilgojās pēc mājām, bet mājās – atkal pēc jūras. To dienu jūrniekiem prom no savējiem nācās pabūt gadu, divus pat ilgāk. Drosmīgākās līgavas un sievas dažreiz devās saviem jūrniekiem līdzi jūrā.
Katru apmeklētāju, iegriežoties ceļā uz muzeju, sveicina no jūras dzelmes izceltā Ainažu ostas viļņlauža bāka. Tā īpašā sajūta, kas pārņem katru, kas atklāj šo viesmīlīgo muzeju, ir lepnums par latvju tautas slaveno jūrniecības pagātni un tās stiprajiem un drosmīgajiem jūras braucējiem.

Kuivižu osta – vieta, kur vecais Pērnavas pasta ceļš šķērso Krišupīti, tas ir starp Salacu un Igaunijas robežu. Te alkšņu mežu vienā pusē un priežu silu otrā, nomaina randu pļavas, kas iestiepjas tālu Igaunijā gar Rīgas jeb Līvu līci, kā to sauc sābri igauņi. Tā vēsta senāki, 19.gs. otrās puses rakstu avoti, kuros arī uzzinām, ka Kuivižu ostu Krišupītes grīvā ar lāpstām 1860.gadā rakuši kādi desmit līdz trīspadsmit vīru. Kuiviži, tā ir miera osta mūžam steidzīgajiem. Ar jahtu vai laivu izbraucot jūrā, te var baudīt pasakainu saules lēktu pāri piejūras priežu galotnēm, kaiju klaigas un gājputnu sasaukšanos un kaut kur tālumā paliek šosejas VIA Baltika auto dunoņa.
Viesošanās pie Sķuj’ Andža (Andra Skujas) un viņa komandas, kas ir riktīgi jūrnieki (arī sievas) un prot ne tikai reņģes ķert, liek mums sarosīties un pievērsties kam nopietnākam. Tās ir Andra gleznas, kas atspoguļo jūru un pats Andris ir izcils sarunu biedrs, jo stāstu, joku un pozitīvu emociju ir daudz. Esam dzirdējuši par reņģēdāju festivālu, un šo zivtiņu cienītāju Latvijā netrūkst. Arī paši esam ieinteresēti nobaudīt kaut ko interesantu – piedāvājumā uz uguns vārītā lašu zupa, jaunie kartupelīši, Andra nozvejotās siļķes un komandas ceptais kliņģeris. Galvenās ir sajūtas – tās izbaudām no sirds.

Sātīga un garda ir uz uguns vārītā lašu zupa.

Starp Tūju un Svētciemu ir 12.km garš jūras krasta posms, kur jūras krastā apskatāmi smilšakmens atsegumi. Skatam atsedzas 350 – 380 miljoniem gadu, devona periodā veidojušies smilšakmens ieži. Tālu jūrā iestiepjas piekrastes sēkļi ar laukakmeņu vaļņiem un krāvumiem. Šajā posmā vērojami interesanti nelieli jūras līcīši ar maziem akmeņu radziņiem, kas sniedzas jūrā, tā ir tipiska ainava  Vidzemes jūrmalai. Liedagā aiz Ķurmraga bākas ir smilšakmens veidojums, kas izskatās tāds pats, kā pie krasta atsegtais iezis un jūrai to nav izdevies noskalot. Bet varbūt tā ir stāvkrasta atlūza? Tieši skaisto dabas ainavu dēļ šeit uzņemtas latviešu tautai tuvas filmas: ‘’Zītaru dzimta’’, ‘’Ilgais ceļš kāpās’’, Vecā jūrnieka ligzda’’.  
Pirms došanās mājup.

Diena rit savu gaitu un mēs dodamies mājup – esam kļuvuši zinošāki par jūrniecības pirmsākumiem Latvijā, no jauna iepazīta Vidzemes jūrmala, tās ļaudis un mūsu zemes neatkārtojamais skaistums.            

Teksts: Laimdota Podze
Foto: Alvis Jansons

Pasākums Rīgas Centrālcietumā 2019.gada 3.jūlijā.

Trešdien, 3.jūlijā, Rīgas Centrālcietumā tika atklāta piemiņas vieta komunistiskā terora upuriem. Piemiņas pasākumā piedalījās Saeimas priekšsēdētāja Ināra Mūrniece, Tieslietu ministrs Jānis Bordāns, Ieslodzījuma vietu pārvaldes priekšniece Ilona Spure.  Piemiņas pasākums  veltīts 99 Latvijas iedzīvotājiem, kurus pēc PSRS okupācijas valdības rīkojuma no 1941.gada 27. līdz 29.jūnijam prettiesiski nošāva un apraka Rīgas Centrālcietuma 4.korpusa pagalmā (blakus šai vietai tika uzstādīts un iesvētīts piemiņas akmens). Visi sarakstā minētie cilvēki nogalināti bez tiesas sprieduma, balstoties tikai uz diviem sarakstiem.

Okupācijas muzeja vēsturniece Inese Dreimane: ‘’Totalitārajam režīmam ir savas ‘’ienaidnieku kategorijas’’ – nacistiem tas bija nacionālistiskais princips, savukārt padomju režīmam – šķiru princips. Ir uzticamas profesijas, un ir šķiras, kuras ir nevēlamas. Tieši šo cilvēku likteņi ir bijuši traģiski. Rīgas Centrālcietumā nošauto Baigā gada upuru pētniecība tika sākta 2014.gada nogalē, un tās laikā tika atklāts, ka pastāv ne tikai sabiedrībā tā dēvētais Šustina saraksts, bet arī Latvijas PSR VDK izmeklēšanas daļas priekšnieka Jāņa Vēvera parakstītais saraksts ar 32 notiesājamo un nogalināmo vārdiem. Līdz ar to tika konstatēts, ka Rīgas Centrālcietumā laikā no 1940.gada 17.jūnija līdz 1941.gada 1.jūlijam nošauti kopskaitā 99 personas. Lai gan Šustina sarakstā minēto personu apsūdzības ir zināmas, par Vēvera sarakstā iekļauto cilvēku likteņiem vēl jāveic padziļināta izpēte. Vēveru sarakstā ir minēts Alfrēds Timmermanis. Atšķiras daži burti vārdā un pilnīgi vienādi uzvārdi. Pieņemu, ka čekisti nešķiroja – nogalināja abus. Tas izskaidro Manfrēda Timmermaņa bojāeju un to, ka viņš nav dokumentos atrodams.’’

Mecenāts - Juris Petričeks un tēlnieks - Ivars Feldbergs
Piemiņas vieta tapusi pēc Ieslodzījuma vietu pārvaldes un Rīgas Centrālcietuma personāla iniciatīvas, sadarbībā ar mecenātu Juri Petričeku un Okupācijas muzeju. Piemiņas zīmes autors ir tēlnieks Ivars Feldbergs. Ceļojošā izstāde ‘’Pēc mums vēl ilgi zeme skums’’ būs pieejama apskatei gan cietuma personālam, gan ieslodzītajiem.

Savās pārdomās un pieredzē pasākumā dalījās Latvijas Politiski represēto apvienības biedri.
Skolas ir tradicionāla vieta muzeju darba un atmiņu stāstu stāstīšanai, bet cietums ir jauns, līdz šim nebijis virziens. Uz ieslodzījuma vietu vienkārši nevar aiziet, lai stāstītu par vēsturi, tas prasa nopietnu sagatavošanos no dažādiem viedokļiem, tā nebūs vienīgā reize, kad pasākumi tiek rīkoti cietumā. Tā ir saikne ar sabiedrību, jo to apliecināja pasākuma norises vieta un laiks...  

Teksts: Laimdota Podze
Foto: Alvis Jansons

Piemiņas pasākumi 2019. gada 14. jūnijā Rīgā

"’Es biju vēl bērns un vārdos nevaru aprakstīt tās grūtības un tos pārdzīvojumus, kas bija pieaugušajiem... es biju vēl bērns" (Maija Circene).

Pie Okupācijas muzeja pulcējas padomju varas represijās 1941. gada 14.jūnijā cietušie, toreiz pusaudži, bērni un izsūtījumā dzimušie bērni, kas līdz ar vecākiem tika deportēti uz Sibīriju. Pagātnē bija palikusi vecmāmiņas cepto pīrādziņu smarža, mātes siltās rokas un tēva stingrais plecs. Bija sākusies cīņa par izdzīvošanu, un bērni to darīja pēc savas saprašanas.

Dzīvot pieticīgi un izdzīvot bada, aukstuma un svešuma skarbajos apstākļos – šodien mēs nedrīkstam sajaukt šos jēdzienus. Bija bads, izsalkums, sals un nežēlīgs aukstums – to zina ikviens izdzīvojušais represētais, un katram no viņiem aizlūzt balss, atceroties piedzīvoto, jo šodien par to atgādina sabojātā veselība un ne tik spēcīgais dienas solis. Represētie pulcējas, lai dotos gājienā uz Brīvības pieminekli, ar karogiem, ziediem un sirdī ticību Latvijas nākotnei.


Nacionālās apvienības jaunieši ar LPRA karogu dodas pie brīvības pieminekļa. 

Pie Brīvības pieminekļa: Goda sardzes maiņa.
Latvijas Politiski represēto apvienības priekšsēdētāja Ivara Kaļķa uzruna::
 ‘’ Mīļā Latvijas tauta! Valsts amatpersonas un ārzemju vēstniecību pārstāvji!

Atkal ir 14. jūnijs, kad īpaši skaudri runā atmiņas un tautas sirdsapziņa. Šogad aprit 30 gadi, kopš 1988. gada 8. jūnijā LPSR Austākās padomes prezidijs ar dekrētu 14. jūniju noteica par staļinisma represiju upuru piemiņas dienu, bet vēlāk šis datums tika noteikts kā komunistiskā genocīda upuru piemiņas diena. Pagājušā gadsimta 30.jos gados PSRS tika represēti vairāk par 70 tūkstošiem latviešu un no 1941. gada 14. jūnijā deportētajiem 15.5 tūkstošiem cilvēku 74% bija latvieši. To var uzskatīt par genocīdu pret latviešu tautu.

Jau kopš Latvijas okupācijas 1940.gada 17. jūnijā valstī notika aresti, nošaušanas. 1940. g. 14. un 15. jūlijā Latvijā pēc okupantu pieprasījuma notika tā sauktās ,,Tautas Saeimas” vēlēšanas, kurās pēc falsificētiem datiem par vienīgo okupantu pielaisto Darba tautas bloka kandidātu sarakstu esot nobalsojuši 97,6 % vēlētāju. Taču PSRS oficiālā ziņu aģentūra TASS šo rezultātu paziņoja jau pēc vēlēšanu pirmās dienas, 14. jūlija naktī!!! 

1941. gada 14. jūnija deportācijas galvenokārt skāra turīgos zemniekus, valsts un pašvaldības iestāžu vadītājus un darbiniekus, uzņēmējus, policistus, armijas virsniekus, skolotājus, ārstus, garīdzniekus un viņu ģimenes locekļus. 14. jūnija deportācijas raksturīgas ar savu varmācību un nežēlību – ģimeņu vīrieši tika nošķirti no ģimenēm un tika nosūtīti uz Vjatlagu un Noriļsku, bet sievietes ar bērniem uz Krasnojarskas novadu un Novosibirskas apgabalu. Mums, politiski represētajiem, ciešanu gadi nav tikai pagātne. Tā ir arī īpaša atbildība par šodienu un rītdienu.

Mēs no sirds vēlamies redzēt Latviju kā plaukstošu zemi, kuras iedzīvotāju lielum lielā daļa pieder stabilai, pārtikušai vidusšķirai. Taču cik tālu mēs esam no šī ideāla! Politiķi nav tikuši tālāk par solījumiem mazināt cilvēku aizplūšanu no Latvijas, bet uzņēmēji jau runā par darbaspēka ievešanu. Mēs arī uzskatām, ka jāpārskata bezdarbnieku pabalstu piešķiršana, jo pašreizējo pārāk liberālo politiku izmanto arī vieglas dzīves tīkotāji.

Viens no labklājības valsts stūrakmeņiem ir vienota sabiedrība, kas savu interešu pārstāvēšanai deleģē politikā savus talantīgākos un godprātīgākos pārstāvjus. Diemžēl rūgtas pārdomas raisa neseno Eiropas Parlamenta vēlēšanu rezultāts.

Vai Eiropas Parlamentā ir vieta no augsta amata atstādinātai personai,virs kura galvas karājas Damokla zobens par galvaspilsētas domē sazēlušo korupciju? Vai Eiropas Parlamentā cienīga būt persona, kas apšauba Latvijas okupācijas faktu, lejot ūdeni uz Maskavas antilatviskās propagandas dzirnavām?

Vēlēšanu apkaunojošo rezultātu var izskaidrot arī ar vēlētāju zemo aktivitāti un organizatorisku neizdarību. Šāda nevīžība pret Latvijas starptautisko interešu pārstāvniecību nav piedodama! Jo bīstamāka tā ir Krievijas īstenotā hibrīdkara apstākļos.

Jau gadiem tiek runāts par patiesas informācijas trūkumu pierobežas novados, kur joprojām nav redzama Latvijas televīzija, un iedzīvotājus zombē Krievijas propagandas raidījumi ar meliem par mūsu valsti.

 Mēs, politiski represētie, jau daudzus gadus esam apmeklējuši savas izsūtījuma vietas Sibīrijā. Bet pēdējā laikā pienāk ziņas, ka krievu cilvēki baidās tikties ar viesiem no Latvijas, lai nebūtu jāpiedzīvo vietējo varas iestāžu represijas. Sauksim lietas īstajos vārdos: mūsu lielajā kaimiņvalstī atdzimst staļinisms! Būsim modri!

Mēs, politiski represētie, pēc labākās sirdsapziņas cenšamies dot savu ieguldījumu Latvijas attīstībai. Sagaidot Latvijas 100 gadi vairāk kā 10 pašvaldībās  veikta represēto piemiņas vietu labiekārtošana. Šogad Mātes dienas priekšvakarā Likteņdārzā  atklājām piemiņas ansambli, veltītu represēto ģimeņu mātēm, kuras nesavtīgi glāba savus bērnus no bada un aukstuma. Piemineklī iekalti sekojoši vārdi:” Māt, tu man dāvāji dzīvību divreiz – kad piedzimu un kad nenomiru badā. Sibīrijas bērns”.

Taču uzskatu, ka politiski represētie Latvijas attīstībai var dot vairāk. Esmu pārliecināts, ka ik novadā atradīsies cilvēki, kas var skolu jaunatnei pastāstīt par komunistiskā režīma noziegumiem un savu Golgātas ceļu. Vajag tikai viņus uzrunāt.

Mani draugi! Mīļie latvieši! Mēs visi esam ticīgie, jo visi lūdzam Dievu – ja ne vairāk, tad dziedot „Dievs, svētī Latviju”.
Bet padomāsim, kāda būtu Dieva svētība Latvijai! Mēs, politiski represētie, ar visu pārliecību sakām: atbilde ir tautas vienotībā savas valsts attīstībai un uzplaukumam. Ikvienam Latvijas pilsonim, ikvienam iedzīvotājam veltot savas labākās domas un savu godprātīgo darbu TĒVZEMEI UN BRĪVĪBAI!
Pateicos valsts prezidentam, Saeimas priekšsēdētājai un deputātiem, Ministru prezidentam un ministriem, ārzemju diplomātiskā korpusa pārstāvjiem, NBS vadībai, Rīgas domes vadībai, NA jauniešu grupai un likteņa biedriem par piedalīšanos atceres pasākumā.
Vārds Latvijas valsts prezidentam Vējoņa k-gam.”

Piemiņas pasākumi notika visā Latvijā, Rīgā, pie Šķirotavas stacijas, piedaloties O.Kalpaka Rīgas Tautas daiļamatniecības pamatskolas skolēniem un skolotājiem. Pasākumu vadīja Latgales priekšpilsētas PRB priekšsēdētājs Andrejs Pūriņš.

Torņakalnā, pie piemiņas ansambļa “Putenī “pulcējas represētie, viesi un bērni. Pasākuma rīkotāja, biedrības: Kurzemes rajona Politiski represēto klubs” priekšsēdētāja Bieranta Ignāta uzruna::
 ”Cienītie klātesošie!

Esam pulcējušies pieminot melno dienu Latvijas vēsturē. Šodien aprit 78 gadi kopš tautas lielās traģēdijas – 1941.gada 14.jūnija deportācijām, pirmajām lielākajām mūsu tautas izsūtīšanām. Dažās dienās tika iznīcināta Latvijas elite, paši gudrākie, strādīgākie un lielākie patrioti. Tepat, Uzvaras laukumā, kur okupācijas piemineklis, 1941.gada 13.jūnijā NKVD koncentrēja automašīnas rīdzinieku izvešanai. Naktī uz 14.jūniju izsūtāmos veda uz ‘’preču stacijā’’ sagatavotajiem ešeloniem. Tikai vēlā svētdienas pēcpusdienā tos no preču stacijas pa pievedceļu izstūma uz trases un nosūtīja uz Tālajiem Austrumiem, iznīcībai. 

1941.gada 14.jūnijā ‘’preču stacija’’ un laukums pie tās, bija viena no briesmīgākajām vietām Rīgā. Te sākās moku ceļš tūkstošiem nevainīgu cilvēku. Jau šeit, saules pārkarsētajos vagonos, no slāpēm mira zīdaiņi un bērni.  Mēs bijām vieni 1941.gadā – maza tauta un maza valsts starp divām agresīvām lielvarām, kuras dalīja pasauli pēc saviem ieskatiem.. 

Mēs nedrīkstam palikt vieni agresīvas impērijas kaimiņos. Esam Eiropas Savienībā un NATO, bez tā te labākajā gadījumā būtu kā Piedņestrā, Abhāzijā vai Donbasā. 

Mūs, politiski represēto palicis maz un paliekam aizvien mazāk. Gadi prasa savu. Bet kopā ar bērniem, mazbērniem, mazmazbērniem, radiem un draugiem mūsu ir daudz. Tikai no mums ir atkarīga Latvijas nākotne.
Saules mūžu Latvijai!”

Viesu uzrunas mijas ar dzeju un dziedot  Z.Liepiņa: Novij man māmuliņa, R.Paula: Tu esi Latvija!, pie piemiņas vietām tiek likti ziedi un cilvēki dodas uz “vagoniņu”,  lai kopīgi nodziedātu P.Barisona: Aiz miglas man dzimtenes celiņš dārgs. Bērni ar interesi klausījās Jāņa Alsberga stāstā par savu bērnību Sibīrijā un aplūkoja "vagoniņu.". 

Jānis Alsbergs sarunā ar bērniem.
Represēto stāsti nekad nepazudīs no tautas atmiņas un būs nozīmīga liecība par pārdzīvoto laiku.