Dziļā cieņā pieminam Ilmāru Knaģi.
Šodien, 16.decembrī, mūžībā pavadījām Ilmāru Knaģi, vienu
no pirmajiem Latvijas Politiski represēto organizācijas izveidotājiem.
Ievērojams ir Ilmāra Knaģa veikums latviešu izsūtījuma vietu apzināšanā. Jau
Atmodas laikā kopā ar domubiedriem viņš organizēja ekspedīcijas, atjaunoja
piemiņas zīmes un uzstādīja tās dažādās latviešu nometinājuma vietās. Viņa
vadībā uzcelti piemiņas krusti latviešu izsūtījuma vietās aiz Polārā loka:
Plahinā(1988.gadā) un Nāves salā uz Jeņisejas – Agapitovā (1990.gadā). Ilmārs
vadīja ekspedīciju “Vjatlags – Usoļlags 95”, kuras laikā Krievijas ziemeļos
Kirova apgabalā, bijušajā Vjatlaga centrā, Ņesnoje ciemā un Permas apgabala
bijušā Usoļlaga centrā Soļikamskā, šajās nometnēs bojā gājušo latviešu piemiņai
uzstādīja sešus metrus augstus priedes baļķu krustus.
Ilmārs Knaģis bija represēts divas reizes – 1941. Un 1949.gadā. Atsaucot atmiņā
piedzīvoto, vācot atmiņas un faktus, Ilmārs sarakstījis grāmatas: “Bij’ tādi
laiki” un “Ne mēs tos laikus izdomājām”. Par nopelniem komunistiskā genocīda
upuru piemiņas saglabāšanā 1996.gadā apbalvots ar “Triju zvaigžņu ordeni”.
Saņēmis 1991.gada Barikāžu aizstāvja piemiņas zīmi, 2016.gadā Latvijas ordeņa
brālība par lielo ieguldījumu un aktīvo sabiedrisko darbu piešķīra Goda biedra
nosaukumu.
Dziļā cieņā pieminam Ilmāru Knaģi, kurš ievērojamu daļu
savas dzīves veltījis tiem, desmitiem tūkstošu Latvijas iedzīvotāju, kuri
neatgriezās, tiem, kuri atdeva savas dzīvības izsūtījuma lēģeros, lai mēs
atgūtu neatkarību un savu valsti.
Biedrība “Latvijas Politiski represēto apvienība”
Ekskursanti Dieva ausī iečukst vēlēšanos.
Augusta pēdējā otrdienā Kokneses novada represētie,
viņu ģimenes un citi interesenti devās ikgadējā ekskursijā, kuru jau
vienpadsmito gadu organizēja Lība Zukule. Laika prognoze rīta cēlienā nebija
gana iepriecinoša, smalkais lietutiņš it kā pat centās mazliet iebiedēt, tomēr
tas neatturēja ekskursantus izbaudīt plānoto braucienu.
Pirmais apskates objekts - Sērenes karsta kritenis
-sezonāla avota izplūdes vieta vecās akmens lauztuvēs. Vairums no mums šeit
bija pirmo reizi. Arī mūsu šoferītis jau iepriekšējā dienā bija aizbraucis
izlūkot, cik tuvu ir iespējams piebraukt šai noslēpumainajai vietai, jo daļai
iešana ir apgrūtināta.
Izvēloties šo ekskursiju maršrutu, viens no
mērķiem bija apmeklēt represēto piemiņas vietas. Tās šajā reizē
bija Secē un Jēkabpilī. Tāpēc nākošā pieturvieta - Seces represēto piemiņas
akmens, kur nolikām ziedus, aizdedzām sveces, kā arī visi kopīgi nodziedājām
dziesmas ''Tek saulīte tecēdama'' un ''Jau saule riet''.
Tā kā piemiņas vieta atrodas pie skolas
tāpat kā Bebros, tad ir īpaši pamanāma sakoptā apkārtne. Paldies ikvienam par
paveikto darbu! Mums bija iespēja apskatīties arī Seces pamatskolu, kā arī
izmēģināt prasmes bungu rībināšanā.
Tālāk ceļš mūs veda uz Vīgantes parku, kurš piedāvā iepazīt Staburaga
apkaimes kultūrvēsturi: Vienības birzs pie Staburaga klints pirmsākumi
prezidenta K. Ulmaņa laikā, rakstnieku pāra M. Svīres un V. Kaijaka literārais
devums, Staburaga ģeoloģiskā un folklorizētā izcelsme, liliju, gladiolu un
dienliliju selekcionāra J. Vasarieša ieguldījums dienliliju dārza tapšanā pie
Staburaga klints piemiņas zīmes “Dieva auss”, prezidentu stādītie ozoliņi
Vienības birzī, komponista P.Barisona un rakstnieka Voldemāra Zālīša daiļrade.
Katram šajā dienā bija iespēja ko iečukstēt Dieva ausī un sūtīt ziņu Visumā.
Vairums savu vēlēšanos izteica skaļi: ''Lai būtu miers, veselība, veiksme un
saticība!'' Lai top un izdodas!
Nākošā pieturvieta - Jēkabpils Svētā gara pareizticīgo baznīca. Dievnams
celts 19.gs.otrajā pusē bizantiešu stilā. Tā piecu kupolu siluets ir
neatņemama pilsētas panorāmas sastāvdaļa. Klostera sētā atrodas arī Sv. Nikolaja
Brīnumdarītāja baznīca, kas unikāla ar savu miniatūro izmēru 17x19,5m.
Kopš 2008.gada dievnamā ir atgriezusies Dievmātes Marijas brīnumdarošās
Jakobštates ikonas kopija, kas ik gadu pulcē lielu skaitu svētceļnieku.
Kad diena jau pusē, tad laiks ieturēt maltīti. Pirms tam gan ciemojāmies
Jēkabpils Vēstures muzeja Brīvdabas nodaļā „Sēļu sēta”, kur radošajās
darbnīcās gatavojām ziepes. Neizpalika arī suvenīru un zāļu tēju iegāde.
Piemineklis represiju upuriem pie Krustpils luterāņu baznīcas arī sagaidīja
ziedus, sveces un dziesmas. ''Te gan gana nomaļa vieta'', tā noteica kāds
līdzbraucējs.
Laiks doties uz Viesītes pusi, lai apmeklētu Paula Stradiņa skolu, kā arī Mazā
Bānīša parku, kas atrodas kādreizējā Viesītes depo atrašanās vietā. Mazā Bānīša
parks ir atpazīstamākā muzeja nodaļa. Te īpaši interesanti šķita jaunākajiem
ekskursantiem.
Kā jau katrā ekskursijā, laiks paskrien vēja spārniem, arī šī reize nebija
izņēmums. Dienas noslēgums cigoriņu, ozolzīļu kafejas ALĪDA ražotnē.
Jā, te bija jūtama bērnības garša un smarža, atmiņas par
vecmammu Alīdu. Aplūkojām kafejas tapšanas procesu, klausījāmies par
ražošanas īpatnībām un vēsturi, tikām pacienāti ar gardo kafeju, pašcepto
maizi, plātsmaizēm un citiem lauku labumiem. Galds šajās mājās bija
bagātīgi klāts. Protams, neizpalika arī te dziesma ''Jau saule riet'',
jo, kā izrādījās, arī šo ģimeni skārušas represijas pēdas.
Paldies Kokneses novada domei par finansiālo atbalstu, fantastiskajam
šoferim Aldim Ārem par burvīgo braucienu, visiem līdzbraucējiem un
organizatorei Lībai Zukulei! Represēto nodaļas biedru vārdā paldies Bebru
pamatskolas kolektīvam par darbu un rūpēm, jo piemiņas vieta vienmēr ir skaisti sakopta!
Daiga Andersone
Krāšņi zied 95.mūža rudens.
Koknesiete Aina Blūzmane 9. septembrī sagaidīja dižu dzīves gadskārtu – 95. dzimšanas dienu.
“Mana svētku diena pagāja dziedot, smejot un uzņemot visjaukākos apsveicējus!” – teic jubilāre, kura savus bagātos gadus nes kā lielu dzīves balvu, visiem saviem mīļajiem labu vēlot.
Jo cilvēkam
vairāk nācies dzīves grūtuma pārciest, jo vairāk viņā cilvēcības un gaišuma. Šī
atziņa ļoti sasaucas ar Rīgā dzimušās meitenes skaudro bērnības stāstu un
agrīnās jaunības dienām, kas pagājušas tālumā no Latvijas. No 1953. gada
Koknese ir Ainas Blūzmanes mājas – te skaisti saziedējis viņas dzīves dārzs,
kurā krāšņākās puķes ir izaudzinātās divas meitas, četri mazbērni un septiņi
mazmazbērni.
Dzimšanas dienā
jubilārei sirsnīgus sveicienus sūtīja fonda “Sibīrijas bērni” vadītāja un
režisore Dzintra Geka, operators Aivars Lubānietis un daudzi citi, ar kuriem
Ainas kundzi vienmēr vienos atmiņas par izsūtījuma laiku Sibīrijā. Kokneses
novada politiski represēto nodaļas vārdā daudz baltu dieniņu jubilārei vēlēja
Lība Zukule un Monika Dzene, bet Inese Skuja, kapelas “Aizezeres muzikanti”
vadītāja, dāvāja sirdij tuvas melodijas, kas dziedātas jaunības dienās. Kamēr
veselība atļāva, Ainas kundze atbalstīja un piedalījās nodaļas rīkotajos
pasākumos.
Arī Kokneses novada Sociālā dienesta darbinieces šajā dienā ieradās sveikt bagāto gadu gaviļnieci.
Nemainīga ir Ainas Blūzmanes ilga mūža noslēpuma recepte: “Es domāju tikai labas domas un priecājos par katru jaunu dzīves dienu!” Pirms pieciem gadiem saviem sveicējiem viņa novēlēja: “Nodzīvojiet arī jūs līdz 90!”, tagad tikpat moži skan Ainas Blūzmanes sacītais: “Novēlu ikvienam dzīvot ar prieku un nodzīvot kā es – līdz 95!”
Kokneses novada
domes
Tūrisma un
sabiedrisko attiecību nodaļa
Talka Likteņdārzā 03.09.2020
3. septembris nav pirmā reize, kad Kokneses politiski
represēto nodaļa dodas talkā uz Likteņdārzu. Darāmā daudz – dodamies palīgā pēc savas
ierosmes, kā arī atsaucamies uz aicinājumu. Šajā reizē tika izravēta centrālās
alejas mala, apkopta un izravēta piemiņas vieta Sibīrijas Mātēm, apravētas iestādītās mežābeles, sakārtots
bruģakmens.
Kad darbs mijas ar lietus lāsēm, klātesoša vienmēr ir dziesma un nemanot bija
pagājušas četras stundas.
Paldies izturīgajiem talciniekiem, kas nenobijās no mainīgajiem laika
apstākļiem.
Lība Zukule – Kokneses represēto nodaļa
Grāmatas''Kamēr atmiņa neviļ" atvēršanas svētki 21.08.2020
Druvas kultūras namā rosība, aiz biezajiem aizkariem
paslēpusies skatuve, tās priekšplānā kārtojas folkloras kopas ‘’Druvas zemturi
‘’ dalībnieki, arī kopā būšanas iemesls visiem labi zināms – šodien, 2020.gada
21.augustā, Egona Smuidra Snipkes
grāmatas: ‘’Kamēr atmiņa neviļ’’
atvēršanas svētki.
Šādās reizēs atmiņas uzvirmo ar savādu spēku: Savā uzrunā
Saldus pagasta vadītāja Ilze Kļava atceras
savu vecmāmiņu, Genovefu Baranovsku: ‘’ Un tad, kad deviņdesmitajos gados viņa
sāka stāstīt, prātā palikusi viena fundamentāla atziņa: Cik svarīgi, ka tev
blakus ir labs draugs. Viņa bija Sibīrijā ar Rīgas draudzeni Tomu un nevajag
daudz, bet tikai vienu, ar kuru pārvarēt šausmas, grūtības un visu dzīvi dzīvot
ar apziņu, ka mēs varam kopā izturēt. Otrs cilvēks, kuru satiku Rugājos ir
Margarita Stradiņa – viņa šogad svin 95 dzimšanas dienu. Viņas enerģija, viņas
darba prieks un kolosālā humora izjūta. Un tas man ir palicis prātā par
cilvēku, kurš mira badā Sibīrijā. Un trešais cilvēks, jums vislabāk pazīstamais
Imants Raļļa – dziedātājs, dzejnieks, ceļotājs, patiess Latvijas patriots. No
viņa esmu mācījusies – taisnu muguru, stingru stāju, skaidru domu un tīru
sirdsapziņu vienmēr un visās situācijās. Mūsu šodienas varonis ir Egons Snipke.
Pazīstu viņu kā skolotāju, prātā Ziemassvētki Druvas vidusskolā, kur Egons kopā
ar bērniem spēlēja kokli. Kokle ir īsts latviešu instruments, kuras skaņas
atgādina, par pozitīvo, par skaisto dzīvē, mūsu Latvijā un tādēļ Egons visiem
ir sarūpējis svētkus.’’
Viemēr kopā ar sievu Sandru.
Pārlaižot skatu pāri sanākušajiem, Egons tā klusu iesāk: ‘’Tālākie
ir no Cēsīm, no Bauskas, no Baložiem. Tie tuvākie – no Talsiem, Liepājas,
Ventspils, Kuldīgas, Kandavas, Brocēniem un pašu mājām, protams, Saldus. Būtība
visa Kurzeme. Ir patīkami redzēt smaidīgus, kā aizvien dzīvespriecīgus,
vitālus, dzīves rūdījumu izbaudījušus un dzīves vētrām cauri gājušus likteņa
biedrus. Lai, Dievs, dod jums veselību arī turpmāk.
Šodien ir svētki paši par sevi – Latvijas valsts De jure
atjaunošanas diena. Tā ir sanācis, ka arī Covid ir izjaucis Ikšķiles svētkus un
esmu iegansts, lai visus šeit sapulcinātu – mazajā Kurzemes likteņa biedru
salidojumā. Patiesais iemesls ir – mana sarakstītā grāmata ‘’Kamēr atmiņa
neviļ’’. Kāpēc tāds nosaukums? Esam paaudze, kas tuvojas septiņdesmit, astoņdesmit
gadiem un kādam pāri astoņdesmit un visi kāpjam tajā kalnā, ko sauc par mūžības
kalnu, tajā kalnā – no kura neviens vairs nenāk atpakaļ. Kas mani pamudināja
grāmatu rakstīt? Vispirms apcere, ka laiks iet, aiziet laiks un aiziet paaudzes
un es sevī sajūtu, it kā pienākumu runāt un rakstīt to vārdā, kuri nedrīkstēja
rakstīt, nedrīkstēja runāt un kuri arī nevarēja vairs... ne runāt, ne rakstīt.
Zināmā mērā tā ir piemiņa maniem aizgājušiem likteņa biedriem. Šī grāmata ir
rakstīta, pašam apzinoties, ka eju jau devītajā gadu desmitā, aiz lielas,
lielas, patiesas un kvēlas mīlestības par manu dzimteni, Latviju! Jūs lasīsiet grāmatu, uzreiz jums teikšu, nemeklējiet
daiļliteratūras paraugu, šajā grāmatā atradīsiet daudz negludumu un par cik ir Covid
laiks un mans paša laiks iet uz priekšu, bija jācenšas grāmatu nodot
iespiešanai – kamēr atmiņa neviļ. Atvainojos lasītājiem, ka esmu lietojis ļoti
spēcīgus, no krievu valodas pārmantotus epitetus, jūs jau ziniet, ka tā mūsu
lielās ‘’mātes’’ valoda un tur jau tas spēks ir iekšā. Nesodiet mani par
gramatiskām kļūdām, stila izjūtas novirzēm, kur tām nevajadzēja būt, esmu
vienkāršs cilvēks un tā ir mana pirmā grāmata. Un savam gara bērnam novēlu
laimīgu ceļu, novēlu jums izlasīt to un pārdomāt dzīvi.’’
Latvijas Politiski represēto apvienības vadītājs Ivars Kaļķis.
Pats esmu kurzemnieks, dzimis Vaiņodē, uzrunu iesāk
Latvijas Politiski represēto apvienības vadītājs Ivars Kaļķis: Iemetot acis grāmatā apbrīnoju Egona spējas
atcerēties faktus, kas risinājās tālā pagātnē. Varbūt esam braukuši vienā
ešelonā, jo manu ģimeni ielādēja Priekules stacijā, Egona - Kalvenes stacijā,
šodien grūti pateikt, kurš pirmais tuvojās gala mērķim, bet gala stacija, kur
izkāpa mana ģimene, Egona ģimene ir viena un tā pati – Kalačinska. Lai
rakstnieka talants nezūd un saņemies, varbūt vari turpināt – ne tikai par šo,
bet arī par to, ka mūsu atgriešanās dzimtenē nebija tāda, ka visi mūs šeit
gaidītu. Mūsu līdzcilvēki vairījās ar mums kontaktēties, skaitījāmies otrās
šķiras cilvēki. Labu veselību un enerģiju turpmākam darbam.’’
Ar grāmatas izdošanu no izdevniecības puses sveic
izdevniecības direktors Atis Baumanis:
‘’Grāmata tapa diezgan viegli, aiz tā iemesla, ka bija ieguldīts liels darbs
tās sagatavošanā. Praktiski izdevniecība saņēma tādu materiālu, kur viss ir sakārtots,
tas reti gadās. Bija zināma grāmatas struktūra, kādas bildes, bija ideja par
grāmatas vāka noformējumu un vāka bildes mākslinieciskais redzējums - viss nāca
no paša autora. Sadarbība mums bija viegla un laba. Nezinu, vai tas bija vīrusa
dēļ, bet vienkārši tā notika. Novēlu enerģiju un darba spējas, varbūt vēl kādu
grāmatu no autora ieraudzīsim.’’
Šie spēka un mīlestības pilnie vārdi turpinājās ar katru
apsveikumu – citādi nemaz nebija iespējams.
Pirmajā tikšanās reizē ar Egonu Snipki, uzdevu vienu, bet
būtisku jautājumu: Kā ir ar atmiņu? Viņš visu labi atceroties. Tad pati
sapratu, ka vienpadsmit gadu veca bērna redzētais, vēlāk ar jaunieša acīm un
sirdi uztvertais, piecdesmit Padomju varas okupācijas gados dziļi dvēselē
paslēptais un nobrieduša cilvēka atbildība, liek sakārtot lietas līdz galam –
atklāti, patiesi un skarbi. Grāmatas pamatā ir autora atmiņu stāsts, kas
papildināts ar iestarpinājumiem – tieši laikā un vietā, kas palīdz lasītājam
saprast Padomju varas politiku okupācijas pirmsākumos, vēlākos gados un izprast
Krievijas politiku šodien. Grāmata vēsturiski precīzi ataino tā laika notikumus
– tajā ievietotas arhīvu dokumentu kopijas, arhīvu izziņu kopijas, Aizputes
apriņķa, Cīravas pagasta deportēto cilvēku saraksts. Izdevums papildināts ar
fotogrāfijām, kas runā pašas par sevi.
Grāmata: ‘’Kamēr atmiņa neviļ’’ Izcils izziņas materiāls jaunajai paaudzei, kurai tā būs pirmā saskare ar padomju režīma noziegumiem.
Tekstu sakārtoja: Laimdota Podze
Foto un foto galerija: Alvis Jansons
Piemiņas plāksnes atklāšana Ziemeru pagastā 10.07.2020
Latvijas nacionālās partizānu kustības otrajā posmā,
1948.gada vidū, sākās partizānu vienību sadalīšanās mazākās grupās. Tad arī
viena šāda 4 cilvēku grupa atdalījās no J.Bitāna – Liepača vienības Mālupes –
Bejas pagastu teritorijā un uzsāka patstāvīgu darbību Ziemera – Jaunlaicenes –
Veclaicenes pagastos. Partizānu mītnes vieta bija Igaunijas robežas tuvumā,
netālu no Rīgas – Pleskavas šosejas, uzkalniņā, pamatīgi izbūvētā bunkurā.
Apmēram 300 metru no grupas mītnes vietas atradās partizānu atbalstītājas Ritas
Jansones mājas “Intukalni”. Atbalstu grupai sniedza arī igaunis Mjae Leonards
un Viktorija Tarjāne.
Grupa bija sekojošā sastāvā: Viks Pēteris, segvārds “Jumba”, grupas vadītājs,
30 gadi, Stebers Rolands, segvārds “Snikers”, 28 gadi, Bukāns Ilgmārs, segvārds
“Čiks”, 24 gadi, Kangsepa Elvīra, grupai pievienojās ap 1949.gadu. Grupas
dalībnieki bija bruņoti ar automātiem, pistolēm, bija arī ložmetējs.
Grupas atklāšanu un likvidāciju čekisti rūpīgi plānoja. Čekisti vairākkārt
veica pagastu teritorijas “ķemmēšanu”. Uzbrukums sākās 1950.gada 2.martā, kad
čekisti atklāja bunkuru. Partizāni jau bija to pirms divām stundām iepriekš
pametuši, jo Ritas Jansones tēvs Augusts Jansons partizānus brīdināja. Bēgšanu
apgrūtināja svaigais sniegs, kurā labi saskatāmas pēdas. Partizāni paslēpās
Igaunijas pusē “Napkes” mājās no laukakmeņiem celtā šķūnī. Pēc ilgas un
intensīvas apšaudes 1950.gada 3.martā čekistiem izdevās šķūni aizdedzināt.
Ilgmārs Bukāns, Rolands Stebers un Elvīra Kangsepa kopā ar jaundzimušo meitiņu
sadega. Pēteris Viks izlēca pa šķūņa
logu un paslēpās mājas bēniņos, kur viņu arī atrada un nošāva.
Saimniecību nodedzināja. Visu kritušo partizānu ķermeņus nogādāja Alūksnē.
Cīnītāju bojāejas vietā 1990.gada sākumā uzstādīja piemiņas zīmi. Elvīras
Kangsepas degošajā šķūnī dzimušajai meitiņai deva vārdu Liesma.
Šodien,
10.jūlijā, Ziemeru pagasta, Valsts mežu 66. kvartālā, esam
pulcējušies, lai pieminētu nacionālo partizānu grupas “Jumba” dalībniekus, kuri
nezaudēja ticību brīvās zemes rītam, bet bezgalīgi skarbos apstākļos, diemžēl
neizdzīvoja. Mums šodien ir iespēja piepildīt to, par ko viņi tikai sapņoja, ko
savās sirdīs glabāja - mūsu zemes un mūsu tautas brīvību.
Vēsturniece Astrīda Ievadniece:
“Šodien ir īpaša diena, Latvija armijas 101.gadadiena, bet pirms 70 gadiem
Latvijas mežos sākās jauna cīņa – cīņa par mūsu brīvības atgūšanu un valsts
atjaunošanu. Pašreiz mēs atrodamies pie viņu bunkura vietas, uz šo vietu nāca
arī partizāni no citām grupām. Palīdzību sniedza vietējie iedzīvotāji. Kāds
bija grupas sastāvs – šīs ir pavisam īsas ziņas pēc arhīva materiāliem, bet
cilvēki, kas pazina šos partizānus – varētu dalīties atmiņās. Piemiņas zīmes
sarakstā pieminēts arī Eduards Jaunzems, tāpēc būtu lūgums – uz šo brīdi sīkāku
ziņu trūkst, ja ir kāds stāsts vai ziņa, būtu jauki dzirdēt un uzklausīt šo
stāstu.”
Zigmārs Turčinskis: “Šodien ir
Latvijas armijas dzimšanas diena, tas īstenībā ir ļoti simboliski, jo 20 gs
sarežģītajā Latvijas valsts vēsturē ir ne tikai latviešu strēlnieki, latviešu
karavīri, kas izcīnīja šo valsti, bet mums ir arī tie, kas palika pēdējie, kas
cīnījās, kad valsts bija zaudēta un faktiski vairs nebija cerības to atgūt. Šie
vīri turpināja šo cīņu – tie ir nacionālie partizāni, kas cīnījās līdz galam un
viņu piemiņu ir ļoti svarīgi saglabāt tieši tāpēc, ka tā ir tā pati varonība
varbūt pat vēl lielāka, jo cīņa vēl turpinājās, kad pārējie bija
samierinājušies.”
Inese Dreimane: “Kritušajiem
karavīriem nav jāguļ kaut kur krūmmalās, mežmalās, grantsbedrēs, ja ir iespējas
– cilvēki ir jāapbedī ar godu.”
Nellija Šāvēja: “ Mūsu
mājai apkārt bija slēpņi. Pie mums partizāni nāca ļoti reti, jo tas bija
bīstami. No rīta redzējām, ka naktī kviešu lauks izgulēts, dažreiz papirosu
uguntiņas paspīdēja. Šie vārdi Jumba un Čiks man palikuši atmiņā, viņus redzēju
tiekamies tumsā, ne jau gaismā. Prātā viņu silueti, ja satiktu dienā –
nepazītu. Rolandu atceros no tikšanās pēc Ziemassvētkiem, kad ar māsu
aizbraucām pie grupiņas, kopā pasēdējām un padziedājām – tā man Rolands palicis
prātā. Es teikšu, varbūt šai svētai vietai piedauzīgi liksies, piedodiet, ka
teikšu: Jāņa māsai bija līdzi alus no ziemas, un zēni, kad iedzēra, tad arī
uzdziedāja. Dziesmiņas vārdi divdomīgi varētu izklausīties, Katram jau savs
humors kā atveldzēt savu drūmo ikdienu. Es biju tāds skuķītis, sēžu un domāju: Vai
nu dzirdēt vai nedzirdēt? Rolands pienāk un parausta aiz piedurknes: Klausies
taču. Viņš bija paliela auguma ar tādu apaļu apakšlūpiņu. Un tā bija pēdējā
reize, kas mēs viņus redzējām.
Par partizānu dzīvi mēs nedrīkstējām neko zināt – ja zinājām meža vārdu, tad
nedrīkstējām zināt īsto vārdu. Ja iekriti, tad vieglāk turēties pretī tai
pratināšanā.
Par šo zēnu pēdējām gaitām es uzzināju Mordovijas nometnē, kur tiku no Vorkutas
pārsūtīta, kad iebrauca Jansonu Rita. Rita stāstīja par savu iekrišanu līdz ar
to pieminēja tos zēnus. Tā es uzzināju par viņu pēdējām gaitām, par mājas
aplenkšanu un bēgšanu uz Igauniju.”
Aivars Fomins: Alūksnes Domes priekšsēdētāja
vietnieks: “ Mēs atdodam atmiņu tiem cilvēkiem, kas šeit bija, darbojās un
cīnījās, bet šodien tā visvairāk vajadzīga mums pašiem, tādēļ liels paldies
visiem, kas šo pasākumu organizēja. Zinu, ka šis nav vienīgais pasākums, ka
darbā vēl ir citi pasākumi, par kuriem Dzidras kundze informējusi”
Iveta Vārtukapteine: “Latvieši
dažādos vēstures posmos ir spējuši pastāvēt par savu valsti. Nacionālie
partizāni ticēja brīvai un neatkarīgai valstij – viņi cīnījās par to. Un
vienmēr ir cilvēki, kas neļāva un neļauj aizvērties šai vēstures lappusei,
tāpēc pateicoties tiem, kuri atrada šo nozīmīgo vietu, tiem, kuri ziedoja, lai
taptu šis piemiņas akmens – šī būs vieta, kur mācīties patriotismu.”
Latvijas Politiski represēto apvienības priekšsēdētājs Ivars Kaļķis: “Ir pagājuši 30 gadi, kopš esam atjaunojuši brīvo
Latviju, to Latviju, par kuru atdeva savas dzīvības tie cilvēki, kas bija šajā
bunkurā. Kopumā – Ziemeļvidzeme un tieši Alūksne ir viena no visaktīvākajām
nodaļām, kura veic šo piemiņas vietu saglabāšanas darbu. Lai mūžīga piemiņa
mūsu tautas labākajiem dēliem un meitām, kuri savā laikā ir cīnījušie par mūsu
valsts neatkarību un brīvību.”
Gunārs Resnais: “Tā ir patiesības
augšāmcelšanās, līdz ar to mēs varam izrādīt cieņu tiem daudzajiem cilvēkiem,
kas ticēja Latvijai, Latvijas neatkarībai. Ne tikai šiem vīriem - šodien mēs
atdodam godu un cieņu visiem Latvijas partizāniem, kas cīnījās un cerēja.
Citādi viņi nevarēja.”
Dzidra Mazika: “Darbs, ko līdz šim esam ieguldījuši, ekspedīcijas,
kur esam gājuši, briduši, kāpuši – visādi mums ir gājis, bet mēs nekad neesam
zaudējuši humora izjūtu, tā mums ir pavadījusi vienmēr un visur. Šodien redzam,
ka neesam velti strādājuši, šī vieta mums visiem ir sirdij tuva. Paldies
visiem, paldies mežsargiem, un pateicoties viņiem, šīs vietas ir saglabātas.
Tajās nav notikusi meža izstrāde, nav braukusi smagā tehnika. Man ir radusies
doma – izveidot piemiņas vietu tiem mežsargiem, kas saglabāja un nosargāja šīs
vietas.
Mums zināmas ir partizānu bunkuru vietas, kur ir liegumi, līdz ar to piemiņas
vietas izveides darbi nevar notikt. Mūsu sadarbība ar pašvaldību un Zemessardzi
turpināsies.”
Zemessardzes 31 bataljona kapteinis Aldis
Šmagris: “Kopējās atmiņas stāv pāri darbiem un panākumiem. Pateicoties mūsu
līdzcilvēkiem, mēs stiprinām mūsu atmiņu, papildinot mūsu vēsturi. Šodien ar
savu klātbūtni mēs godinām ne tikai kritušos, bet arī kopējo atmiņu un tam ir
liela nozīme.”
Profesors Jēkabs Raipulis:
“Mežabrāļi bija tie, kas redzot, ka vairs nevarēs uzvarēt, gāja līdz galam.
Esmu ticies ar diviem cilvēkiem, kas saistīti ar šo grupu – man pašam bija
desmit gadi un iepazinu Valdi Rumbu, kas tikko bija sācis mežabrāļa gaitas. Rumba
vienu vasaru un rudeni pavadīja mežā kopā ar Kārli Doktonieku. Viņi bieži nāca
uz mūsu māju, jo tepat netālu bija viņu bunkurs. Viņi cerēja, ka varēs izcīnīt
uzvaru, ja ne šeit Latvijā, tad aizejot uz Igauniju, tālāk uz Somiju. Bet bija
uzradušies mežabrāļi, kas viņus nodeva. Un vienā vakarā viņus arī nošāva – tas
notika 11.novembra vakarā. Mans tēvs ara tīrumā, kad atskanēja divi šāvieni no
tās puses, viņš tikai noteica: Tas kaut ko sliktu vēsta. Šos vīrus mēs vairāk
neredzējām. Apskatei pie Ziemeru veikala bija izlikti divi līķi, bet viņus
nevarēja identificēt. Arī Doktonieka mamma viņus apskatīja – viņa ticēja, ka
dēls ir dzīvs. Ir zināmi nodevēji, kas partizānus nodeva.
Pirms divdesmit gadiem es šo vietu atradu, bet vai tagad vēl varēšu sazīmēt,
nevaru pateikt, jo notikusi mežizstrāde. Lai svētīgais darbs turpinās.”
Urmas Juhkam: “Abās
pusēs robežai darām šo svarīgo darbu – iemūžinām mežabrāļu piemiņu. Noskaidrojies,
ka abpus robežai ir bijuši labi mežabrāļu sakari un ir svarīgi nostiprināt šo
piemiņu un saglabāt atmiņu – to, ko neatceramies, tas nav bijis. Viens no
iemesliem, kāpēc viņš ir šeit – netālu no viņa mājas ir mežabrāļu bunkurs. Kad
Dzidra kopā ar savējiem dziedāja Latvijas himnu – tā vareni pacēlās pāri priežu
galotnēm, jo tur ir tādas pašas priedes kā šeit.
Mūsu valstis būs tik ilgi brīvas, kamēr mēs atcerēsimies cilvēkus, kas cīnījās par
šo valsti un arī krita.”
Mācītājs Vilnis
Sliņķis iesvētīja piemiņas plāksnes, ko veidoja tēlnieks Ainārs Zelčs, bet
uzstādīja Zemessardzes 31.bataljona veterānu apvienības dalībnieki.
Tekstu sakārtoja: Laimdota Podze
Foto un foto galerija: Laimdota Podze, Alvis Jansons.
Cēsu PRB sagaida Valsts prezidentu Egilu Levitu.
Šodien, 2020.gada 18.jūnijā, Cēsīs, Pils ielā 12, Cēsu
represēto biedrība sagaida Latvijas valsts Prezidentu – Egilu Levitu. Un tā nav
nejaušība – bet ir rezultāts mērķtiecīgam, apjomīgam, vēsturiski precīzam
izpētes un uz nākotni vērstam piemiņas sienas un ekspozīcijas “Sirdsapziņas
ugunskurs” izveidošanas darbam.
Jau vairāk kā gadu Cēsu vecpilsētā apmeklētājus pārsteidz un piesaista
ekspozīcija “Sirdsapziņas ugunskurs”. Iekārtota autentiskā padomju okupācijas
laika vidē – bijušā milicijas īslaicīgās aizturēšanas izolatorā. Ekspozīcija
skaidro Latvijas okupācijas vēsturi no 1939.gada līdz 1957.gadam un iepazīstina
ar nacionālo pretošanos kādreizējā Cēsu apriņķī.
Vēl vakar, 17. Jūnijā, biedrības pārstāvji pulcējās pie
piemiņas sienas, lai atcerētos šo dienu pirms 80 gadiem, kad neatkarīgā Latvija
tika okupēta. Un šī vieta ir kā skaudrs atgādinājums tās dienas sekām. Piemiņas
vietas tapšana tika uzsākta laikā, kad politiski represēto biedrību vadīja Dace
Jurciņa, iesākto turpina Pēteris Ozols. Ir dokumentāli apstiprināti un apkopoti
uzvārdi, izgatavotas piemiņas plāksnes un galvenais, ko viņš uzsvēra, ka vietai
jāattīstās, te jātop plašai ekspozīcijai – Cēsu ‘Stūra mājai”.
Ekspozīcijas “Sirdsapziņas ugunskurs” kuratore Elīna
Kalniņa iepazīstina prezidentu Egilu Levitu ar Cēsu represēto biedrības
piemiņas ekspozīcijas pirmsākumiem, par piemiņas sienas izveidi un viņas
iesaisti šajā projektā.
Elīna Kalniņa: Tas bija 2015.gada rudenī, es darbojos kā kultūras mantojuma
saglabāšanas galvenā speciāliste, mani interesē kultūra, vēsturiskā mantojuma
interpretācijā. Darbs ar kultūrvēsturiskā mantojuma interpretāciju, tas ir ļoti
svarīgi, bet tikpat svarīgi ir pastāstīt, komunicēt, iesaistīt sabiedrību, lai
cilvēki jūt un saprot, ka šim mantojumam viņa dzīvē ir kāda jēga. Vēsture ir
jāzina, kad vēsturnieki ir pastrādājuši, viņu padarītais, viss nonāktu līdz
cilvēkiem, lai ikviens saprastu, par ko ir stāstījums. Mans profesionālais
uzdevums – kā padarīt vēsturi interesantu. Kad nonācu šajā vidē, man bija
priekšlikums Cēsu politiski represēto biedrībai: paplašināt šo stāstu par
okupācijas periodu – kāpēc represēja, liekot uzsvaru uz nacionālo pretošanās kustību,
kas sevišķi aktīvi darbojās Cēsu apriņķī. Tā tapa ekspozīcijas iecere:
pretošanās stāstu sasaistīju ar represijām.
Uz prezidenta Egila Levita jautājumu: Kā jūs nonācāt līdz
atvilktnītēm?
Elīna atceras: Lai apmeklētājiem būtu iespēja darboties kā ar failiem. Meklējām
māksliniekus, kas darbojas ļoti koncentrēti, izstāstīju viņiem savu ieceri un
mākslinieki Krista un Reinis Dzudzilo piedāvāja šādu risinājumu. Katrs stāsts ir
precīzs, koncentrēts satura apraksts latviešu valodā ar tulkojumu krievu, vācu un angļu valodā. Šī izstāde veiksmīgi
darbojas. Galvenajā ekspozīcijas telpā ir izvietota Cēsu apriņķa karte ar
karodziņiem, kas nebūt nav visu notikumu attēlojums, bet arī tāds neliels
ieskats rāda, cik daudzveidīgas un skaitliski plašas bija apriņķa cilvēku
pretošanās iespējas. Es uzņēmu laiku, cik ilgi šodien cilvēki pavada šajā zālē
– stundu, un viņi ir ieinteresēti notikumu norisē, to attīstība patiešām notiek
ļoti strauji un viņi aptver šo mūsu vēstures posmu.
Pagājušā gadā uzsākām publisko sarunu ciklu, hronoloģiski
iekļaujot okupācijas vēstures faktus un to sekas. Lai gan akadēmiski notikumi pētīti,
tomēr nebūt nav sabiedrībai plaši zināmi, kur nu vēl izskaidroti un izprasti,
taču tie spēj kalpot kā lieliska viela sarunām par okupācijas vēsturi un tās
mantojumu, tādejādi piedāvājot interesentiem iespēju izzināt ne vien par
okupācijas vēsturi, bet arī okupācijas vēstures mantojuma saikni ar mūsdienu
sabiedrības problēmām.
Šo sarunu cikls tiks turpināts rudenī. Lai nodrošinātu sarunu pieejamību
plašākam interesentu lokam, tās tika filmētas un ievietotas ekspozīcijas
“Sirdsapziņas ugunskurs” You Tube kanālā.
Šopavasar ekspozīcija iemantojusi starptautisku atzinību, - Eiropas
Savienības “Europa Nostra” kultūras
mantojuma balvas žūrija atzinīgi novērtējusi Cēsīs izveidoto ekspozīciju,
piešķirot žūrijas Speciālo balvu kategorijā “Izglītība, apmācība un izpratnes
veidošana”. Eiropas Savienības “Europa Nostra” kultūras mantojuma balva ir
kultūras mantojuma nozares prestižākā balva, kas Eiropas mērogā godina
ievērojamākos sasniegumus.
Nacionālās Kultūras pārvaldes vadītājs Juris Dambis atzīst, ka ekspozīcija
“Sirdsapziņas ugunskurs” izvēlētās tēmas, tās satura, atturīgā, neuzbāzīgā un
nepiebāztā atspoguļojuma veida dēļ, Eiropas mērogā ir īpaša. Pavisam nesenas
pagātnes skarbo vēstures faktu netradicionāls, domāšanu rosinošs atspoguļojums
uzrunā un neatstāj vienaldzīgu katru ekspozīcijas apmeklētāju. Spēcīgais
vēstījums nav uztverams kā nodeva pagātnei, bet rosina sarunu par atbildību,
cilvēka dzīves kvalitāti un mūsu nākotni. Īpaši svarīgi tas ir jaunajai
paaudzei, kura nepazīst okupācijas režīma noziedzīgo rīcību. Ekspozīcijas
izveidošana pēdējā brīdī ir “noķērusi” pazūdošus, no sabiedrības atmiņas
izgaistošus faktus un tos pacēlusi jaunā humānai sabiedrībai nepieciešamā
kvalitātē. Šīs tēmas aktualitāte nezudīs, bet par to interese tikai pieaugs.”
No 22.maija ekspozīcija “Sirdsapziņas ugunskurs” ir
atvērta un savā mājvietā, Cēsīs, Pils ielā 12 (pagalmā), gaida apmeklētājus
piektdienās, sestdienās un svētdienās no 12.00 līdz 17.00.
Tekstu sakārtoja: Laimdota Podze
Foto un foto galerija: Laimdota Podze, Alvis Jansons
Koknese piemin 1941.gada 14.jūnija izvešanu uz Sibīriju.
"Šodien mēs pieminam un atceramies savus radiniekus,
vecmammas un vectēvus, kaimiņus - no Kokneses novada Bebru, Iršu un Kokneses
pagastiem, padomju varas genocīda upurus un godinām Latvijas iedzīvotājus, kurus
deportēja uz Sibīriju 1941.gada 14.jūnijā, kuri diemžēl nesagaidīja to dienu,
kad varēja atgriezties mājās, bet tie kuri atgriezās, nav vairs mūsu vidū.
Atcerēsimies savus sirdsmīļos un mācīsimies novērtēt to, kas mums ir dots.”
Pieminēsim komunistiskā terora upurus ar klusuma brīdi. Tā piemiņas pasākumā
sanākušos dalībniekus un Kokneses novada iedzīvotājus uzrunāja Monta Skuja.
Piemiņas akmens pie Kokneses kultūras nama.
Dziļu iespaidu uz Kokneses novada Domes priekšsēdētāju Daini Vingri atstāja viesošanās Rīgā “Stūra mājā”. Tā nebija vienkārša ekskursija – Stūra mājas pagrabos redzētais un izveidotā Okupācijas muzeja ekspozīcija stāsta par patiesiem notikumiem, kas risinājās padomju varas gados, kad citādi domājošie tika pakļauti neierobežotai varmācībai, kur katrs ieslodzītais tika iebiedēts un reāli sodīts, bez tiesas lēmuma un ar iznīcinoši bargu spriedumu. Šeit tika nošauti cilvēki, šeit tika ieslodzīti cilvēki, lai viņus notiesātu.
Piemoņas pasākumā Ierodas Daiga Andersone ar bērniem Esteri un Valteru.
Sandra Kalniete: “Šī nav tā priecīgākā diena, viesojoties
pie jums. Manas nesenās atmiņas saistās ar Likteņdārzu, tāpēc, ka pagājušā gada
10.maijā mans tēvs, Aivars Kalnietis, svinēja savu dzimšanas dienu – 88
gadadienu. Tas reizē bija priecīgs un skumjš brīdis – tā bija pēdējā reize kopā
ar tēvu Likteņdārzā. Tie cilvēki, kas izgāja cauri Sibīrijai, nedrīkst viņus
nepieminēt. Deportācijas nepārprotami ir viens no Padomju represiju simboliem,
raksturojot tā laika nežēlību un necilvēcību – 1941.gada 14.jūnijs un 1949.gada
25.marts. Mēs varam skumt, mēs varam atcerēties, bet mums ir jāskatās nākotnē.
Viena no satraucošākajām vēstīm, kas pēdējā laikā izskanējusi, ka Krievijas Dome, tās deputāti gatavo lēmumu par Molotova – Ribentropa pakta slepenā protokola atzīšanu par spēkā neesošu. Tā ir Krievijas vēlme pārrakstīt vēsturi vēlreiz no jauna, ka Latvijas okupācijas nebūtu bijis.”
Eiroparlamenta deputāte Sandra Kalniete.
Valdis Zatlers: “ 14.jūnijs – Latvijai tā ir traģiska
diena, kad pēkšņi, nežēlīgi, ciniski cilvēki tika uzrauti no savām mājām, no
sava darba, no saviem tuviniekiem. Vienmēr paliek jautājums: Kāpēc? Uz to grūti
atbildēt – vajadzēja atbrīvot padomju cilvēkiem dzīves telpu, vajadzēja īstenot
kolonizācijas politiku. Vai šis plāns izdevās? Šodien redzams, ka nē – gan
tiem, kas palika Sibīrijā, gan tiem, kas atgriezās – sirdī, prātā palika
Latvija un arī tiem, kas kļuva pa Janiem, Janovičiem – Latvija ir paslēpta
dziļi sirdī. Un svarīgi tomēr ir tie cilvēki, kas dzīvo Latvijā. Kopsim savu
zemi, sargāsim savu zemi un Latvija pastāvēs! Arī jums Latvija ir dziļi sirdī,
prātā no kurienes to nevar izraut. Runājot par šodienu – jūs dzīvojat savā
Koknesē, sargājat to, citi aizklīda pasaulē brīvprātīgi, nevis aizvesti ar varu,
un svarīgākais ir tas, ka jāsaka jums paldies par šo vietu, par Koknesi, kuru
sakopjat un saudzējat, lai cilvēki atgrieztos mājās, lai ar kādiem mērķiem būtu
aizklīduši. Arī vīruss parādīja, ka cilvēki vēlās atgriezties mājās.
Braucot uz šejieni iedomājos, kā nobeigt runu: es sapratu, ka latviešu dainās
ierakstītais Dieviņš - Dieviņš, pamazināmā formā, bet tas nozīmē – viņš stāv
blakus. Lai, Dievs, svētī Latviju!”
Pamazām arī lietus pierimst, pieminekļa pakājē tiek aizdegtas svecītes, gulst
ziedi. Cilvēki klusējot atdod godu aizgājušiem cīņu biedriem, bijušiem izsūtījuma
vietu kaimiņiem, tiem, kas neatgriezās un domās izdzīvo katrs savu dzīvi. Pārdzīvotais
nepazūd no cilvēka atmiņas, tikai tā raksts veidojas no jauna – kas aizmirsies,
kas uzplaiksnī citās skaņās, ir pagājuši 79 gadi kopš tās liktenīgās nakts, kad
iestājās neziņa, mēms klusums un baiga nojausma. Tas viss vēl jāpārrunā ar
satiktiem draugiem.
Šo klusumu pārtrauc Lības Zukules balss aicinot visus uz autobusu, lai dotos uz
Kokneses centru. Pošas arī kapelas “Aizezeres muzikanti”, lai turpinātu
pasākuma programmu.
Kad Monta izstāstījusi visu Brīvības pieminekļa vēsturi, kad vēl 1988.gadā
izveidotajā enciklopēdijā tika apgalvots, ka Brīvības piemineklis ir celts, lai
atzīmētu darba tautas atbrīvošanu no vācu baroniem un Krievijas cara patvaļīgā
jūga, bet par spīti propagandai, Brīvības piemineklis arī okupācijas laikā
saglabāja nemainīgu brīvības simbola statusu. Otrās restaurācijais laikā, kas notika
no 1998 – 2001.gadam tika saziedoti 540000 tūkstoši lati un piemineklis savu
100 gadu jubileju sagaidīja atjaunots un cēls.
Pēc bijušā prezidenta Valda Zatlera iniciatīvas 2018.gada 4.oktobrī tika
dibināts: “Brīvības pieminekļa izgaismošanas fonds”, kura misija ir
organizēt Brīvības pieminekļa izgaismošanu, projekta izstrādi, saskaņošanu un
realizāciju. Ar akciju: “Gaisma mūsu brīvībai” tika uzsākta ziedojumu vākšana.
Kokneses seniori kopā ar represētajiem, sadarbībā ar Vislatvijas SK rīkoja
labdarības akciju: “Atbalstam Brīvības pieminekļa izgaismošanu” no 2020.gada 11.janvāra - 14.jūnijam.
Valdis Zatlers: “ Ar ļoti skaistām pieminekļa bildēm ir pilns internets, bet
pastāv realitāte – kā piemineklis ir izgaismots diennakts tumšajā laikā.
Apmeklējot RD, Valsts iestādes – piemineklis nepieder valstij, jo valsts viņu
necēla, cēla tauta. Varbūt tieši tāpēc arī to padomju laikā nenojauca – tā
saprata, ka tautas pirmā reakcija varētu būt – naids, laikam baidījās.
Ir nodibināts fonds, kurš publiski izgāja tautā īsi pirms jaunā gada, un mēs
cēlām augšā visu pieminekļa tapšanas vēsturi – izrādās, ka apgaismojums tur ir
plānots pirms pirmā pasaules kara, atradām tos plānus, tur pēkšņi parādās ne
tikai visa tā pieminekļa vieta, bet visa aleja līdz viesnīcai, līdz Laimas
pulkstenim. Apskatījām visu plānoto – kādas ir lampas, kādi stabi divās rindās
– augstāki un zemāki, tad sūtījām savu arhitektu uz lielajām Eiropas pilsētām,
lai iepazītu, kā vislabāk izgaismot. Salikām kopā vēsturi, salikām kopā kā ir
Eiropā un ko mēs paši gribam – jo pašreiz ir tā, ka vakarā nevar redzēt ne
uzrakstu Tēvzemei un Brīvībai, ne Mildas statuju, par zvaigznēm nemaz
nerunājot.
Kad bijām projektu izstrādājuši, sāksim to rādīt dzīvē – uznāca vīruss, bet es
varu pateikt, ka 17.jūnijā, tas ir pēc divām dienām, Latvijas Nacionālā
bibliotēka mums atvēra telpu, tā ir pirmā diena, kad atļauts ieiet cilvēkiem –
tur stāvēs desmit mūsu planšetes ar galējo rezultātu, tādu, kādu mēs gribam,
lai arī katrs cilvēks var pateikt savu vēlmi. Kāpēc mēs nerādījām ātrāk, ja
rādītu negatavu projektu, tad jums katram būtu savs viedoklis un būtu vismaz
simts kļūdas – tagad domāju, ka atradīsies trīs, četras, piecas un to ir
iespējams izlabot. Kā teicis Kārlis Zāle: “Lai visiem patiktu, nevienam nebūtu
iebildumu.” Tā arī mēs vēlamies.
Beidzot Brīvības piemineklis ir valsts īpašums, piemineklis pieder tautai, bet
valsts par viņu rūpēsies. Šodien es neesmu saticis nevienu cilvēku, kas saka nē
– mēs darām kopīgi. Kas sanāks – paskatīsimies 2021.gada 18.novembrī. Tas
labākais darbs būs ne tikai skaisti izgaismots Brīvības piemineklis, bet arī sakārtota
visa vide. Šī ir pirmā reize, kad es par to runāju publiski – par to jums
paldies!”
Tālāk darbu pēc scenārija turpina Lība Zukule:. Ir laiks vērt vaļā ziedojumu
kastīti, kas bija izvietota veikalā ”Ataudze”. Piesakās naudas skaitītāji un
mēs varam turpināt programmu.
Uz Koknesi šajās dienās ceļu bija mērojis Edgars Krams no Ventspils. Sirmais
kungs koknesiešiem uzdāvināja uzrakstīto atmiņu stāstu par savu māti Alvīni
Kramu, kura ir dzimusi Koknesē. Un klātesošajiem viņš pastāstīja par savu
atgriešanos Latvijā ar vilcienu: “1946.gadā – kā mēs dzīvojām, cik lepni
braucām atpakaļ. Ienāca sieviete, savāca bērnus – Krasnojarskā iesēdināja
vagonā, šo speciālo vagonu piekabināja Vladivostokas – Maskavas vilcienam,
Maskavā piekabināja Rīgas vilcienam. Vagonā sanesa drēbes, visu apģērbu – to
izdarīja vienkārša sieviete. Mēs bērni bijām visādi, arī tādi, kas neklausīja.
Gribu izteikt lielu paldies tiem cilvēkiem, kas palīdzēja ātrāk mājās pārbraukt
1946.gadā, to vidū arī es. Pabeidzu Kokneses pamatskolu, iestājos Ogres
tehnikumā, tad armijā trīs gadi – tikai tad pārējie nāca mājās. Tik daudz laika
iedeva man dzīvot Latvijā – paldies.”
Vēsturnieks Jānis Riekstiņš rakstīja: ”Pēc Latvijā palikušo izsūtīto bērnu
radinieku lūguma LPSR Izglītības ministrija 1946..un 1947.gadā organizēja
latviešu bērnu bāreņu un pusbāreņu evakuāciju no Sibīrijas. 1946.gadā 12 reisos
izdevās atvest uz Latviju vairāk nekā 1300 bērnu.”
Valdis Zatlers saņem gan ziedojumu, gan ziedus.
Pasākuma programma tuvojas noslēgumam, un Iršu
sākumskolas skolotāja Daiga Andersone ir sagatavojusi ziedojumu akcijas
pārskatu, kas tiek svinīgi arī nolasīts: No š.g. 11.janvāra – 12.janvārim
ziedojumu summa bija 571.00 eiro, šodien ziedojumu kastīte tika papildināta –
kopējā summa:646,40“. Brīvības piemineklis ir tautas brīvības simbols, tas reiz
celts un atjaunots par tautas ziedojumiem un tiks gaismā celts par tautas
līdzekļiem. Dienas tumšajā laikā Brīvības piemineklim jātop gaišam”. Ziedojumu
kastīte ar aktu tiek nodota Valdim Zatleram.
Piemiņas pasākums ir noslēdzies un daļa dalībnieku aizbrauc uz Likteņdārzu
nolikt ziedus pie piemiņas akmens Sibīrijas Mātēm.
Tekstu sakārtoja: Laimdota Podze
Foto un foto galerija: Laimdota Podze
Piemiņas vietu saglabāšana Tomskas apg. Sibīrijā.
Kārlis Bērziņš
Dzimis
1940.gadā
Limbažu rajona Lēdurgas pagastā.
Mana dzimtā puse ir Lēdurga, kur tēvs Kārlis Bērziņš sācis strādāt par kalpu
pie saimnieka un 1936.gadā ūtrupē nopircis saimniecību “Vecciemgaļi”. Drīz vien
tika nopirkti trīs zirgi, četrpadsmit slaucamas govis, zirgvilkmes
lauksaimniecības inventārs un ar savu darbu izveidota spēcīga saimniecība. Līdz
ar rūpēm par saimniecību ģimenē auga trīs bērni: 1939.gadā piedzima māsa Rita,
1940.gadā es, Kārlis, un 1941.gadā Jānis. Tas bija laiks, kad Latvijā ienāca
Padomju vara, mēs, bērni, to vēl nesapratām, bet vecāku prātus aizņēma rūpes
par saimniecību. Kad 1948.gada rudenī sāka veidoties kolhozi, tēvs bija spiests
tajā iestāties, bet arī tas nelīdzēja. 1949.gada 25.martā, kā “kulaku” ģimeni,
mūs apcietināja.
Kārlis Bērziņš (tēvs) ar sievu Annu, bērni: Jānis, Kārlis un Rita.
Es
tajā laikā mācījos Lēdurgas pamatskolas 2.klasē. Spilgti palicis atmiņā
apcietināšanas brīdis. Mūs apsargāt bija palicis viens zaldātiņš ar karabīni,
tikai pateicoties viņam, līdzi bija paņemts ļoti daudz drēbju un daudz kas cits
noderīgs. Un vēl viena epizode –māte zaldātiņam lūdza atļauju aiziet līdz
kaimiņiem pēc maizes, viņš atļāva, tikai ar asarām acīs lūdza atnākt atpakaļ,
jo arī viņu mājās gaidot māte. Mūsmājās pašu maize palika ieraugā neizcepta.
Ap pusdienas laiku kravas mašīnā mūs aizveda uz Lēdurgas kultūras namu, vakarā
uz Inčukalna dzelzceļa staciju, no kurienes naktī uz 26.martu lopu vagonā, sākās
mūsu ceļš uz Sibīriju. Ģimene bijām seši cilvēki: māsa Rita, brālis Jānis un
es, vecāmāte Emīlija (dzim.1884.g.) un vecāki: tēvs Kārlis (dzim. 1907.g.),
māte Anna (dzim.1905.g.). Tomskā nonācām 12.vai 13.aprīlī un kad Obas upē
izgāja ledus – maija sākumā ieradāmies Kargasokas rajonā, sādžā Panteļejeva.
Šodien šīs sādžas vairs kartē nav. Vēlākos gados pakāpeniski mazās sādžas tika
apvienotas. Tēvs no sapelnītās darba algas izpirka ģimenei zemnīcu, tā nu mums
bija pašiem sava māja Kazaļcevā. Sādžā, kurā mēs dzīvojām, “Kutuzova” vārdā
nosauktajā kolhozā, kurā strādāja un dzīvoja ap 400 cilvēku, no tiem 70 latviešu,
šobrīd ir tikai trīs mājeles jeb “būdeles” un deviņi deklarēti cilvēki. Kolhozā
apvienojās sešas sādžas, nu palikusi tikai viena. Lai arī šodien sādžā māju
gandrīz vairs nav, bet ir saglabājusies “grīva Bērziņa” (Obas upes palienas
pļavas), tā vietējie iedzīvotāji ir saglabājuši piemiņu latviešu ģimenēm, kas
šeit ir dzīvojuši un strādājuši.
Savulaik Kārļa Bērziņa tēvs uzdevis dēlam par pienākumu, ja kādreiz liktenis
iemet tajā pusē, lai sameklējot bijušo kolhoza priekšnieku un pasakot paldies.
Latvieši par viņu labi atsaukušies.
Internetā, caur kādas sabiedriskas organizācijas mājas lapu, kas pēta politiski
represēto vēsturi,. sazinoties ar tās
vadītāju Valentīnu Mihailovnu Zarubinu uzzināju, ka Tomskā atrodas Krievijā
vienīgais Politisko represiju vēstures muzejs, ko finansē valsts. Lai arī
nesanāca nodot paldies bijušajam kolhoza priekšsēdētājam, tomēr aizsākās
pamatīgs darbs – paša noteiktais uzdevums: par piemiņas vietu saglabāšanu un
iekārtošanu izsūtītajiem latviešiem Sibīrijā, tiem, kuri neatgriezās.
Doma par piemiņas akmens uzstādīšanu aizsākās 2009.gadā, kad Tūjas jūrmalā
atrastais akmens tika nogādāts Ķekavā pie tēlnieka Gunta Pandera, tika iegravēti
siguldietes Anitas Čivčas vārdi: “Lai akmens runā un sēro par politisko
represiju upuriem – latviešiem” līdz ar to 2011.gada 27.augustā iesākās akmens ceļš uz
Sibīriju un 8.septembrī piemiņas akmens svinīgi tika atklāts pretī pilsētas
mērijai, Ļeņina prospektā Tomskā.
Pirms došanās ceļā (no kreisās): Kārlis Bērziņš, Ainārs Bokta, Rita Bokta, Lolita Tomsone, Dzintars Kraujiņš.
Visas
darbības pamatā ir starpvalstu līgums par apbedījumu vietu saglabāšanu un
uzturēšanu pienācīgā stāvoklī, kā arī piemiņas vietu iekārtošanu.
2013.gadā, ar domu biedriem noorganizēju braucienu uz Karagandu, lai apmeklētu piemiņas vietu “Spaskas” un stepju nometņu ieslodzītajiem. Braucu tāpēc, ka nometnē
ieslodzītais bija mans onkulis Jānis Bērziņš. Viņu apcietināja, tiesāja - viņš
bija Cēsu apriņķa Kārtības policijas priekšnieka vietnieks. Onkuļa liktenis man
ir zināms, uz vietas pētot arhīvu dokumentu ierakstus par viņa atrašanos nometnē nebija - ziņu nav. .Tālāk mūsu ceļš veda uz Tomskas apgabalu.
2015.gadā Brāļu komitejas uzdevumā uz Kargasokas rajonu devos kopā ar Dzintaru
Kraujiņu (Dzintaram bija tikai seši mēneši, kad viņu kopā ar vecākiem
izsūtīja). Apsekojām vairāk nekā divdesmit iespējamās un reāli pieejamās apbedījuma
vietas, bet tikai četrās bija saglabājušās norādes uz konkrētas personas kapa
vietu. 90% gadījumu vairs dabā reālo kapa vietu nav iespējams atrast, ir pāris
vietas, kur vēl saglabājušās piecdesmitajos gados liktās piemiņas zīmes, bet
tās ir bēdīgā stāvoklī.
2017.gadā Kargasokas rajonā Novojugovas sādžā uzstādīja un atklāja pieminekli
bojā gājušiem Latvijas iedzīvotājiem, kurā iegravēti 252 vārdi un uzvārdi.
Jāņem vērā, ka vārdi un uzvārdi uz pieminekļa ir ļoti aptuveni, jo drīkst
uzskatīt par mirušajiem Sibīrijā tikai tos, ko Krievijas Iekšlietu ministrija
ir akceptējusi. Tomskas apgabala, Kargasokas rajona Kindalā, dažādos apstākļos mirušajiem,
vairāk kā desmit no Latvijas represēto, taču Krievijas Iekšlietu ministrija
atzina tikai četrus, kuru vārdus iegravēja arī piemineklī. Kā piemēru varu
minēt TV diktora Ulda Deisona māti, atrast viņu Tomskas politiski represēto
vēstures muzeja sarakstos nevarējām, kaut arī tur ir milzīga datu bāze. Viņa
mira psihoneiroloģiskajā slimnīcā.
Katra cilvēka atrašana ir ilgs un darbietilpīgs process, kas prasa
koncentrēšanos un neatlaidību. Kad ir apsekotas apbedījuma vietas, saskaņoti
saraksti, izraudzīta piemiņas vieta un uzstādīts piemineklis saskaņotajā vietā,
tad vienu nedēļu pirms pieminekļa svinīgās atklāšanas ierodos notikuma vietā,
lai organizētu pieminekļa atklāšanu. Patīkama ir tikšanās ar skolu un
bērnudārzu audzēkņiem, to vadītājiem, kurus varu iepriecināt ar Latvijas
konfektēm. Vienmēr korekta ir tikšanās ar iestādes vadītājiem, darbiniekiem.
Zirjanskas rajona domē strādā latviete
– Tatjana Golubkova, Teguldetā satikti
brāļi Andris un Jānis Moduļi no Ogres rajona Krapes pagasta. Sibīrijas
braucienos satiktie latvieši, it sevišķi, kad dzirdi latviešu valodu un vari
sarunāties – tad ir patiess prieks. Uz pieminekļa atklāšanu ierodas vietējās
varas pārstāvji, sanāk vietējie iedzīvotāji, atbrauc Brāļu kapu komitejas
pārstāvji no Latvijas. Ir svinīgas runas, ir ziedi Latvijas karoga krāsās un
cilvēku atvērtība. Tādās reizēs tu redzi un jūti, ka ieguldītais darbs ir
veltījums tiem daudziem simtiem Latvijai piederīgo cilvēku, kas atdusas svešā
zemē un sirdī ietrīsas gandarījums par paveikto.
Šogad bija paredzēts uzstādīt un atklāt divus pieminekļus – vienu Kolpaševā ar
iegravētajiem vārdiem un uzvārdiem, Kolpaševas rajona zemē guldītajiem no Latvijas
represētajiem un otru ar Šegarskas un Koževņikovas rajonā mirušajiem latviešiem
– pēc saraksta 240 bojā gājušo. Vēl jāapseko trīs rajoni Tomskas apgabalā - Čainskij, Tomskas un Parabeļas.. Bijām
paredzējuši darbu paveikt 2020.gadā ar vienu garāku komandējumu, bet tas vīruss
– Covid 19 mūsu plānus ir izsitis no sliedēm.
Sibīrijas brauciena foto varat apskatīt: Galerijā.
Teksts, foto, ģimenes arhīva foto: Kārlis Bērziņš - LPRA valdes loceklis
Tekstu sakārtoja: Laimdota Podze
"Mēs jums palīdzēsim!" - Kokneses novads.
Šajā laikā neērtības vairāk sagādā nevis kaut kur klejojošs vīruss, bet gan izolācija, stress un nesapratne. Tad ir labi, ja ir tādi cilvēki kā Latvijas Sarkanā Krusta (LSK) Viduslatvijas komitejas Kokneses nodaļas brīvprātīgie, kuri labprāt steidzas palīgā.
Ja kāds seniors, vientuļa māmiņa vai daudzbērnu ģimene
nevar tikt līdz aptiekai vai veikalam, tad viņi var zvanīt, lai noformētu
dokumentus un Lība (Lība Zukule – Kokneses Politiski represēto nodaļas
koordinatore), Daiga, Gunta, Dina – viņas visas ir kā labie gariņi, kuras jau
palīdzējušas vairākiem cilvēkiem, dodas palīgā. Paldies, viņām saka Bebru
pagasta “Papardēs” dzīvojošā par pārtikas un medikamentu piegādi, kā arī
vairāki pagasta vecākā gadagājuma cilvēki par medikamentiem, pateicīgs arī kāds
bebrēnietis, kuram palīdzēts nokļūt Aizkraukles slimnīcas aprūpes nodaļā,
palīdzība sniegta arī Meņģelē dzīvojošajiem senioriem. Dažkārt arī labs vārds
un smaids ir labākās zāles, ko līdz ar produktiem piegādā brīvprātīgie.
- Esmu apguvusi sociālā darbinieka
specialitāti, Bebros strādājusi par sociālo darbinieci, tāpēc saprotu cilvēkus,
kuriem vajadzīga palīdzība – saka Lība Zukule.
Ināra Sudare
laikraksts "Staburags" 2020.gada 9.aprīlī
Sibīrijas bērni vēstures stundā - Kokneses novadā.
“Jaunajai paaudzei ir jāzina mūsu tautas vēstures
lappuses, arī tās, kurās ierakstīts ciešanu ceļš un ilgas pēc dzimtenes,” teic
Kokneses novada politiski represēto nodaļas biedre Lība Zukule.
Jau vairākus
gadus marta mēnesī, kad pieminām 1949. gada 25. marta skaudros notikumus,
represēto nodaļas biedri viesojas novada skolās, lai vēstures stundās skolēniem
stāstītu par savu bērnību, kas pagāja tālumā no Latvijas. Šādas vēstures
stundas vairākkārt notikušas
Bebru pamatskolā un llmāra Gaiša Kokneses
vidusskolā.
11. martā Lība
Zukule, Ilga Tiltiņa, Andrejs Albats un Jānis Priede viesojās Ilmāra Gaiša
Kokneses vidusskolā. Jau ceturto gadu pēc kārtas represētie tikās ar skolēniem
šajā izglītības iestādē. Šoreiz vēstures skolotāja Māra Lukjanova vadītā
vēstures stunda 9.klašu skolēniem bija citāda, jo par tālo dienu notikumiem
runāja to aculiecinieki – Sibīrijas bērni. Mūsdienu jaunajai paaudzei grūti
iztēloties, cik skarbos apstākļos ir pagājusi bērnība izsūtīto bērniem
Sibīrijā. Andreja Albata emocionālais stāstījums ļāva pavērties uz šiem
notikumiem ar daudz dziļāku skatījumu. Tomskas apgabalā dzimusī Ilga Tiltiņa
pastāstīja par pagājušajā gadā notikušo braucienu kopā ar citiem “Sibīrijas bērniem”
uz savu bērnības zemi. Šo braucienu organizēja fonds “Sibīrijas bērni” un tā
dibinātāja kinorežisore Dzintra Geka. 25. martā Latvijas Televīzija demonstrēs
Dzintras Gekas filmu, kurā būs redzama arī koknesiete Ilga Tiltiņa šī brauciena
laikā. Savā atmiņu stāstā ar skolēniem dalījās Jānis Priede.
Lība Zukule
pastāstīja par Kokneses novada represēto nodaļas darbošanos, kā arī minēja, ka
pirms desmit gadiem nodaļā bija 70 represētie, bet daudzi no viņiem šajā laikā
devušies mūžībā. Šobrīd nodaļas biedru rindās ir 29 koknesieši, 6 Bebru pagasta
iedzīvotāji un 1 iršēnietis.
“Paldies par
sadarbību Ilmāra Gaiša Kokneses vidusskolai, vēstures skolotājam Mārim
Lukjanovam un skolēniem par cieņpilno attieksmi un apbrīnojamo klusumu stundā!”
– teic Lība Zukule.
Šajā dienā
Kokneses novada represēto nodaļas biedri apmeklēja Kokneses pagasta bibliotēku
un uzdāvināja Dzintras Gekas grāmatu “Skola Sibīrijā”. Šo
grāmatu – Sibīrijas bērnu atmiņu stāstus saņems arī Bebru pagasta un Iršu
pagasta bibliotēkas.
Sarmīte Rode
Kokneses novada domes Tūrisma un sabiedrisko attiecību nodaļa.
Latvijas Politiski represēto apvienības līdzpilsoņiem - Aicinājums.
Par atbildīgu
izvēli!
Jau pavisam drīz, atzīmēsim mūsu neatkarības atgūšanas trīsdesmitgadi.
Kopīgiem spēkiem esam atguvuši savu valsti, politisko un ekonomisko neatkarību
no austrumu kaimiņa, pilsoņu un indivīda brīvību pašiem lemt savu likteni,
izvēlēties savas valsts likumdevējus un vadoņus.
Jau trīspadsmitā, kopš valsts dibināšanas, brīvās un aizklātās vēlēšanās
pilsoņu vēlēta Saeima pieņem likumus un lemj par Latvijas valsts un tautas
nākotni. Un tikai no pilsoņu vairākuma izvēles atkarīgs, kādi politiķi – kreisi
vai labēji, liberāli vai konservatīvi iegūst tiesības un pienākumu rūpēties par
mūsu valsts attīstību un tautas labklājību. Tāpēc ikvienam vēlētājam jāapzinās
un jāuzņemas atbildība par savu izvēli katriem turpmākajiem četriem gadiem.
Neapmierinātība ar vēlēšanu rezultātu ir pilsoņu, kā vēlētāju, tā nevēlētāju,
bezatbildības sekas, kuras varonīgi jāpārcieš visiem kopā atlikušo laiku līdz
nākamajām vēlēšanām.
Mēs, kas ilgus gadus esam pavadījuši Sibīrijā nežēlīgos apstākļos par mūsu
vecāku konsekvento izvēli būt savas valsts patriotiem, nevaram atbalstīt ne
līdzpilsoņu bezatbildību, ne aicinājumu atlaist pašu ievēlēto Saeimu, tērējot
mūsu kopīgi sarūpētos budžeta līdzekļus atlaisto deputātu pabalstiem un
ārkārtas vēlēšanām. Zināma patiesība - skola maksā naudu, bet tad lai maksā
tie, kuri parakstās par atlaišanu, kam nepieciešams skoloties, nevis visi kopā
no kopējā maka.
Tāpēc aicinām ikvienu pilsoni aktīvi sadarboties ar saviem deputātiem,
pacietīgi izturēt līdz nākamajām vēlēšanām, tikmēr politiski izglītoties, lai
turpmāk izdarītu atbildīgu un optimālu izvēli kopīgās interesēs, savas valsts
un tautas labumam.
LPRA 31.konference 2020.gada 15.februārī
Cien. konferences delegāti un viesi! Sveicu jūs apvienības 31.konferencē!


Ivars Kaļķis - Latvijas Politiski represētp apvienības priekšsēdētājs.
“Aizgājušais 2019.gads mūsu atmiņās paliks kā valsts prezidenta vēlēšanu gads. Mēs, politiski represētie,varam būt gandarīti par Egila Levita ievēlēšanu prezidenta amatā. Ir apritējis gads, kopš 5 partiju koalīcijas valdību vada nosvērtais un inteliģentais Krišjānis Kariņš. 2019. gadā aizritēja 30 gadi, kopš Baltijas ceļa manifestācijas, Berlīnes mūra krišanas un mūsu biedrības LPRA dibināšanas. Šobrīd apvienības sastāvā darbojās 55 teritoriālās struktūrvienības, bet kādu 5 nodaļu darbība ir mazaktīva, sakarā ar mazskaitlisko biedru skaitu, ievērojamo vecumu un līderu trūkumu. Valstī uz š.g. 1.janvāri kopējais represēto skaits ir 11 674, t.sk. 10 747 cietušie no komunistiskā rezīma un 927 no nacistiskā režīma. 2019.gadā politiski represētās personas statuss piešķirts 10 personām, atteikts 24 personām. Pagājušajā gadā, sakarā ar aiziešanu aizsaules ceļos, mūsu skaits samazinājies par 754 personām, t.sk. ilggadējie nodaļu vadītāji Ērika Andžāne ( Krāslava), Rita Garklāva (Limbaži) un šā mēneša sākumā viena no apvienības dibināšanas iniciatorēm un 1.valdes locekle Inta Prauliņa. Godināsim aizgājēju piemiņu ar klusuma brīdi!
Savā ziņojumā vēlos akcentēt
galvenos jautājumus, pie kuru risināšanas valde ir strādājusi. Jau 2018. gadā
valde nosūtīja visām pašvaldībām aicinājumu izskatīt iespēju palielināt vai
piešķirt pabalstu vismaz 100 EUR apmērā viņu teritorijās dzīvojošiem politiski
represētajiem. Pēc manā rīcībā esošiem datiem 2019.gadā 31 pašvaldībā izmaksātā
pabalsta apmērs bija 100 EUR un vairāk, 78 pašvaldībās no 15 -75 EUR, bet 10
pašvaldībās pabalsti vispār netiek maksāti. Tas atkarīgs no katras pašvaldības
politiskās gribas. Paldies par sapratni, un atsaucību tām pašvaldībām, kuras ir
atsaukušās valdes aicinājumam. Uzskatu, ka arī jums uz vietām pie šī jautājuma
risināšanas būtu jāpiestrādā.
Pagājušā gada 20.martā, atzīmējot
Aizsargu organizācijas dibināšanas 100 gadskārtu, valdes locekļi kopā ar NA
vadības pārstāvjiem un Rīgas pilsētas aktīvistiem piedalījāmies ziedu
nolikšanas pasākumā pie K.Ulmaņa pieminekļa. Marta mēnesī atvēršanas svētkus
piedzīvoja apvienības izdotā grāmata
,,Skola Sibīrijā" , kurā ir apkopotas 1941. un 1949. gados izsūtīto
ģimeņu 112 bērnu atmiņas par skolas gaitām izsūtījumā. Interesentiem ir iespēja
šodien par ziedojumu šo grāmatu saņemt. Darba kārtībā nodaļu
vadītājiem un koordinātoriem ir iespēja šo grāmatu saņemt un nogādāt sava
novada bibliotēkā un skolās.
Ar š.g. 1. janvāri stājās spēkā jaunie MK 03.12.2019. noteikumi Nr. 578 ,, Noteikumi par sociālās rehabilitācijas pakalpojuma saņemšanu no valsts budžeta līdzekļiem sociālās rehabilitācijas institūcijās", kur noteikts, ka politiski represētās personas turpmāk pakalpojumus var saņemt reizi 2 gados, atkārtoti – ne agrāk, kā 2 gadus pēc iepriekšējo pakalpojumu saņemšanas pabeigšanas. 2019.gadā pakalpojums piešķirts 843 politiski represētām personām, bet saņemušas 678 personas, tātad 165 personas nav ieradušās saņemt pakalpojumu. Vēlos aicināt turpmāk būt apzinīgākiem, jo kā attaisnojošs iemesls tiek uzskatīta slimība un tuviniku nāve. Uz 2020. gada 1.janvāri rindā uz pakalpojumu uzņemtas 1427 politiski represētās personas, no kurām atkārtoti pakalpojumu pieprasījušas 1406 personas un 21 persona pirmreizēji. Pakalpojuma kurss vienai politiski represētai personai izmaksā 772, 02 EUR. Iepriekšējā gadā izmaksas sastādīja 668,04 EUR – tātad par 100 EUR vairāk.
Par emocionālu un saviļņojošu
izvērtās izsūtīto ģimeņu mātēm veltītā piemiņas
ansambļa atklāšanas pasākums Likteņdārzā, Mātes dienas priekšvakarā 10. maijā.
Pasākums bija kupli apmeklēts no daudziem Latvijas novadiem. Tajā piedalījās
arī likteņbiedru delegācija no Igaunijas. Vēlos pateikties Likteņdārza vadībai
un darbiniekiem, kuri sekmēja šī piemiņas ansambļa izveidi. No savas puses
aicinu apvienības nodaļas aktīvāk iesaistīties talkas darbos un Draugu alejas
izveidē Likteņdārzā. Pēc manā rīcībā esošās informācijas pagājušā gadā talkas
darbos ir piedalījušās tikai 2 nodaļas – Ogres un Kokneses.
Atzīmējot Baltijas
ceļa 30 gadadienu, 24. augustā Likteņdārzā notika vērienīgs svētku
koncerts. Pirms koncerta visām
pašvaldībām tika nosūtīta EP deputātes Sandras Kalnietes, Latvias Pašvaldību
savienības priekšsēža Ginta Kaminska , LTF 1.priekšsēdētāja Daiņa Īvāna un
manis parakstīta vēstule - aicinājums ar lūgumu savu iespēju robežās atbalstīt
novadā dzīvojošos politiski represētos iedzīvotājus un Baltijas ceļa
dalībniekus apmeklēt koncertu. Vēlos pateikties sekojošām pašvaldībām, kuras
atbalstīja šo aicinājumu: Sējas novadam
– iegādājās 50 biļetes, Koknese – 20, Olaine – 15, Ikšķile - 12, Ogre – 9 , Madona - 8, Nereta - 4. Bet ar autotransportu atbalstīja
Salacgrīvas, Kuldīgas un Rundāles pašvaldības. Paldies!
Valde ir gandarīta par iespēju pagājušā gadā sniegt minimālu finansiālu atbalstu apvienības nodaļām represēto piemiņas vietu labiekārtošanā: Mazsalacai – 300 EUR, Valkas novada Kārķu pagastam – 1028 EUR, Kandavai – 583 EUR. Valdei nebija tādas finansiālas iespējas kā gadu iepriekš – valsts jubilejas gadā. Patīkami konstatēt, ka dažas nodaļas, izprotot apvienības finansiālās iespējas, meklē un arī atrod citus ceļus, kā realizēt savas ieceres. Šinī sakarībā es kā pozitīvu piemēru varu minēt Smiltenes PRK (vad. Arvīds Kaupe) - sakārtota Brīvības cīnītāju piemiņas vieta Smiltenes kapos - izmaksas atbilstoši tāmei ~ 13000 EUR un Kandavas PRN (vad. Pēteris Briedis) - sakārtota komunistiskā režīma upuru piemiņas vieta Matkulē - izmaksas ~11000 EUR. Jūrmalas PRN (vad. Ludmila Jirgena) ar projektu palīdzību risina daudzus represētiem svarīgus jautājumus.
Valde finansiāli atbalstīja Preiļu PRB (vad. Natālija Rubīne) iesniegto projektu ,,Represēto dzīves stāstu popularizēšana". Projekts tika realizēts dienu pirms piemiņas dienas – 13. jūnijā, vilciena Rīga - Daugavpils – Rīga reisa laikā. Projekta realizācijā tika piesaistīti aktieri un folkloras grupa. Pēc Cēsu PRB iniciatīvas tika realizēts projekts ,, Dejots pasaulē", kurā līdzdalību ņēma Cēsu, Kokneses un Rēzeknes nodaļu politiski represētie.
3. augustā Ikšķilē
tika noorganizēts ikgadējais, nu jau 21. represēto personu salidojums, kurš
bija kupli apmeklēts. Mūs ar savu klātbūtni pagodināja Valsts prezidents Egils
Levits, eksprezidents Raimonds.Vējonis, Saeimas pr-ja Ināra Mūrnieceun citas
amatpersonas. Sakarā ar apvienības jubilejas gadu, salidojumā kā goda viesi
piedalījās bijušo politieslodzīto un komunisma upuru starptautiskās asociācijas
INTER ASSO prezidents, kurš teica apsveikuma uzrunu un atsevišķu dalībvalstu
pārstāvji. Mūs saviļņoja arī NA jauniešu grupas kolektīvais apsveikums. Šoreiz
sakarā ar estrādes apkārtnē notiekošiem būvniecības un labiekārtošanas darbiem,
viss salidojuma scenārijs tika realizēts tikai estrādes teritorijā. Varbūt, ka
turpmāk tā arī vajag rīkoties? Kā domājat jūs? Šogad salidojumā Ikšķilē
tiksimies 22. augustā.
Ļoti enerģiski un aktīvi izzinot nacionālo partizānu darbības vietas Ziemeļvidzemē, darbojas Alūksnes PRK “Sarma" vad. Dzidra Mazika. Pavasarī Alūksnē notika grāmatas ,,Šalc Tālavas un Dzimtenes sili" atvēršanas svētki. Grāmatā ir atspoguļota skolu jaunatnes pretošanās kustība okupācijas varai. Apvienības valde finansiāli atbalstīja grāmatas tulkošanu angļu valodā. Iedibināta cieša sadarbība ar likteņbiedriem Igaunijā. Gada nogalē klubs ,,Sarma" ar daudzpusīgu svētku programmu atzīmēja kluba dibināšanas 30 gadadienu. Svētku ietvaros tika atvērta grāmatas ,,Rūgtais vērmeļu kauss" 5. grāmatu. Es domāju, ka no manis sacītā jūs saprotat, ka Alūksnē notiek daudzšķautnaina darbība. Paldies, Dzidra! Lai Tev ir veselība un enerģija arī turpmāk ,,rullēt" uz priekšu!
Uz saviem brieduma gadiem (30) pagājušā gadā atskatījās Liepājas un Ventspils nodaļas, kuras arī godam tika nosvinētas. Arī apvienībai pagājušā gadā aizritāja 30.gadskārta kopš tās dibināšanas. Tradicionāli nozīmīgā jubileja ar plašu programmu tika nosvinēta pilsētā, kurā tai tika kārts šūpulis, tas ir Ogrē. Piedalījās gandrīz 300 dalībnieki no 38 nodaļām.
Pagājušā gada
augustā Latvijas zemīte tika papildināta ar vēl vienu piemiņas ansambli,
veltītu komunistiskā režīma upuru piemiņai. Piemiņas ansamblis ,,Sibīrijas
krusti" ticis izgatavots Anglijā. Tā autors ir kara laikā bēgļu gaitās uz
Rietumiem aizbraukušais Zigurds Sapietis. Ansmblis ir veidots no koka
elementiem. Autors ir vēlējies, lai pēc viņa nāves mākslas darbs atrastu
mājvietu Latvijā. Iesaistoties šajā procesā Ārlietu ministrijas darbiniekiem,
apvienībai, Latvijas vēstniecei Lielbritānijā, Skotijas Goda konsulam un
pašvaldības vadībai, tika nolemts piemiņas ansambli uzstādīt autora dzimtajā
Sunākstes pagastā Jaunjelgavas novadā. Pēc mana viedokļa ansamblis brīnišķīgi
iekļaujas pagasta centra ainavā. Pagājušā gada nogalē, ar apvienības finansiālu
atbalstu Rīgas Latviešu biedrībā tika sarīkots Ziemassvētku ieskaņas pasākums.
Cerīgi uz priekšu
virzās darbi pie Okupācijas muzeja piebūves un padomju okupācijas upuru
piemiņas memoriāla izveides Rīgā, Strēlnieku laukumā. Piebūves būvniecības
darbus plānots pabeigt līdz š.g rudenim, bet memoriāla - līdz gada nogalei.
Koordinācijas padomes sēdē tika atbalstīta eksprezidenta V.Zatlera iecere
izgaismot Brīvības pieminekli un šā projekta realizācijai nodaļām iesaistīties
ziedojumu vākšanā. Apvienībā jau pirmie ziedojumi no Alūksnes, Ogres,
Preiļiem un citām nodaļām jau saņemti. Apvienības
vadība, sadarbībā ar Ārlietu ministrijas Valsts protokolu, organizē ikgadīgās
svinīgās ziedu nolikšanas ceremonijas pie Brīvības pieminekļa mūsu sēru un
atceres datumos -25. martā un 14. jūnijā, kurās piedalās valsts augstākās
amatpersonas un ārvalstu diplomātiskā korpusa pārstāvji. Apvienības vadību
apbēdina Rīgas Politiski represēto biedrības (vadītājs Jānis Lapiņš)
šķeltnieciskā rīcība gājiena laikā.
Koordinācijas padomes sēdēs tika noorganizēta tikšanās ar Izglītības un
Veselības ministrijas pārstāvjiem. Mēs, kas ilgus gadus esam izturējuši
Sibīrijā nežēlīgos apstākļus par mūsu vecāku konsekvento izvēli būt savas
valsts patriotiem, nevaram atbalstīt ne līdzpilsoņu, ne Saeimas bezatbildību
(pieņemot neizpildāmus likumus), ne aicinājumu atlaist pašu ievēlēo Saeimu,
tērējot budžeta līdzekļus atlaisto deputātu pabalstiem un ārkārtas vēlēšanām.
Aicinam politiski izglītoties un pacietīgi izturēt līdz nākamajām vēlēšanām.
Paldies nodaļu
vadītājiem un apvienības valdes locekļiem par ieguldīto darbu represēto personu
labā. Paldies partijām, kuras izrāda
rūpes par politiski represētām personām. Paldies par konstruktīvu sadarbību
Tieslietu ministrijai, kuras pārraudzībā ir apvienībai piešķirtās valsts
dotācijas izlietošana. "
Sandra Kalniete Eiropas Parlamenta deputāte..
Mīļie sibīrieši!
"Šogad 4.maijā mēs svinēsim 30.gadus kopš atjaunota Latvijas
valsts. Mūsu valsts pirmais posms, ko
pārtrauca PSRS aneksija, ilga 22 gadus, un pārciestais okupācijas pusgadsimts
bija padzēsis mūsu tautas atmiņā visas grūtības, kas bija arī toreiz, un šie 22
gadi tautas atmiņā ir palikuši kā laimīgais laiks. Un tā tam bija jābūt, jo kā
gan citādi mēs būtu izturējuši šo asiņaino un ciešanu pilno pusgadsimtu un pēc
tam spējuši atgūt savu Latviju.
Šogad maijā paiet 75 gadi kopš otrā pasaules kara beigām Rietumeiropā. Septembrī Eiropas Parlaments pieņēma rezolūciju par Molotova-Rībentropa pakta un tā slepeno protokolu sekām Eiropā. Tā bija Lietuvas un Latvijas deputātu iniciatīva, un es esmu laimīga, ka arī man bija iespēja dot savu ieguldījumu šī dokumenta izstrādē. Lai gan Eiropas Parlaments kopš 2004.gada ir pieņēmis vairākus dokumentus, kuros norādīts uz PSRS atbildību par Otrā pasaules kara izraisīšanu, tomēr tieši šī pēdējā rezolūcija ir satracinājusi Putinu un prezidents to ir plaši un vairākkārt komentējis publiski, nosodot Eiropas Parlamentu un nekaunīgi apvainojot Poliju kara izraisīšanā un antisemītismā. Arī Krievijas medijos plosās rezolūcijas nosodījuma vētra, kurā bliezienus saņem arī Baltijas valstis.
Kāpēc tieši tagad Putins kļuvis par vēsturnieku? Tāpēc, ka
Krievija gatavojas vērienīgi svinēt uzvaru karā, atstumjot otrajā plānā sabiedroto
ieguldījumu karā un piesavinoties tās laurus un sevi pasniedzot, kā vienīgo
dižo uzvarētāju. Šo dižumu PSRS līgums ar nacistisko Vāciju aptraipa, jo
faktiski padara Staļinu par Hitlera sabiedroto, bet Padomju Savienību -
līdzatbildīgu par kara izraisīšanu. Abu totalitāro režīmu līgums atbrīvoja
rokas Hitleram uzbrukt Polijai un iekarot Rietumeiropu, kamēr Lielbritānija 22
mēnešus vienatnē cīnījās ar agresoru. Tikmēr saskaņā ar līgumu, Staļins pievāca
Baltijas valstis, Besarābiju un gabalu Polijas teritorijas. Šie fakti Putinam
nav pieņemami, jo tie ir apkaunojoši un apēno lielo uzvaru. Taču šoreiz prezidenta vēstures redakciju Eiropa noraida
un pat Krievijā akadēmiķi un vēstures entuziasti to atmasko.
Otrs liels jautājums, kura apspriešanu Eiropas Parlamentā Baltijas valstis vēlas panākt, ir manipulācijas ar Krievijas pilsonības likumu, to dāsni dalot vai uzspiežot okupēto teritoriju iedzīvotājiem Moldovā, Gruzijā un Ukrainā. Pirms dažiem mēnešiem plaši izvērstās kampaņas rezultātā Donbasā ir izveidots vairāku simtu tūkstošu liels Krievijas pilsoņu kopums. Arī anektētās Krimas iedzīvotājiem tiek izvirzīta prasība atteikties no Ukrainas pilsonības par labu Krievijas pilsonībai. Tas atbilst Putina mērķim izveidot globālu krievu pasauli. Bīstamība ir apstāklī, ka kādā brīdī Putins pilsoņu kārti var sadomāt izmantot kā agresijas ieganstu – sak, maniem pilsoņiem dara pāri un mans pienākums ir viņus aizstāvēt. Šis paņēmiens ir pazīstams vēsturē un to vairākkārt ir izmantojušas citas lielvalstis vai impērijas.
Orā pasaules kara beigas ir viens no nozīmīgākajiem pagrieziena
punktiem Rietumeiropas vēsturē. Pāc šī asiņainā slaktiņa eiropieši teica:
„Nekad vairs!” un izveidoja tādas unikālas valstu sadarbības organizācijas kā Eiropas
Savienība un NATO, kas izslēdz karu Eiropā. Tāpēc mēs Eiropas Parlamentā gribam
svinēt 75 miera gadus un to ritumā sasniegto.
Taču ir svarīgi neaizmirst, ka mūsu Eiropas pusē patiesībā ir piedzīvoti
tikai 25 miera gadi, jo Austrumeiropa un Baltijas valstis atgriezās Eiropā pēc
50 dzelzs priekškara gūsta gadiem. Tikai mēs zinām, cik necilvēcīgi augstu cenu
mūsu tautai un pārējām tautām ir bijis jāmaksā par šo uzspiestā komunisma
pusgadsimtu. Sāpīgākais, ka vēl 30 gadus pēc neatkarības atjaunošanas šī
pusgadsimta smagās ēnas arvien rēgojas un gandē mūsu dzīvi, kā to apliecina
čekas maisu saturs.
Tās ir vēstures mācības, kas Latvijas cilvēkiem vienmēr
jāatceras, jo mūsu ģeopolitiskais stāvoklis ir tieši tāds pats kā 1940. gadā,
un tieši tāpat Latvijai ir gara sauszemes robeža ar agresīvu lielvalsti. Taču
Latvija vairs nav viena. Mēs esam Eiropas Savienības dalībvalsts un mūs sargā NATO
sabiedroto drošības vairogs. Labi, ka pēcneatkarības paaudzei Latvijas stabilitāte
un drošība ir pašsaprotams stāvoklis. Tomēr mēs nekad nedrīkstam zaudēt
modrību. Tāpēc ir tik svarīgi, lai tādi mākslas darbi, kā mākslas filmas
„Melānijas hronika”, un „Dvēseļu putenis”, grāmatas - Māras Zālītes „Pieci
pirksti” un Noras Ikstenas „Mātes piens”, palīdz jauniešiem ieraudzīt to
sāpju, nebrīves un absurda pasauli, kurā mēs nekad vairs nedrīkstam atgriezties.
Un mūs patriotiskajai jaunatnei tas ir
dziļi jāapzinās.
Kopš uzrakstīju grāmatu „Ar balles kurpēm Sibīrijas sniegos,” es
bieži sevi pieķeru domās sakām maniem Sibīrijā nobendētajiem vecvecākiem: „
Kaut jūs zinātu - Latvija tagad ir brīva!” Un tad pati sevi norāju: „Viņi taču
to zina, jo, lai kur Sibīrijas plašumos būtu izplēnējušas izsūtīto miesas, visu
Sibīrijā nobendēto dvēseles ir atgriezušās Latvijā. Jā, karos, Sibīrijā un
trimdā mūžībā aizgājušo dvēseles ir atgriezušās pie mums. Tās pulcējas Likteņdārzā
un kā gaišs starojums mūs visus – vecus un jaunus, pieaugušos un bērnus – pavada
un sargā. Tās sargā mūsu tautu no pārsteidzīgiem lēmumiem un brīdina no
lētticības. Lai arī Latvija tagad ir citāda nekā viņu jaunības un bērnības
gados, mūsu Tēvzeme ir brīva un tikai no mums pašiem ir atkarīgs, kādu valsti
veidojam. To Latvijas Politiski represēto apvienības biedri vienmēr ir
apzinājušies. Arī 31. konferences aicinājums līdzpilsoņiem “Par atbildīgu
izvēli!” to apliecina. Lai mums pietiek saprāta un godaprāta labot pieļautās
kļūdas un izvairīties no jaunām, liktenīgām kļūdām, kas varētu apdraudēt
Latvijas valsts brīvību!
Es jums nesu arī sveicienu no Likteņdārza. Paldies par lielo
palīdzību un atbalstu, ko vienmēr no apvienības biedriem dārzs ir saņēmis.
Dārzs top un mainās, kļūst arvien skaistāks. 30.aprīlī gatavojamies atklāt
piemiņas vietu Latvijas dibinātājiem 1918.gadā un valsts atjaunotājiem
1990.gadā. Gaidīsim jūs šajā svinīgajā pasākumā, tāpat kā gaidām vienmēr, jo
Likteņdārzs ir skaists visos gadalaikos un laika apstākļos.
Lai jums katram un katrai laba veselība, dzīves prieks un
izturība!"
Konferences delegāti Latviešu biedrības namā.
Solvita Vība - Okupācijas
muzeja direktore::
“Esmu šajā nozīmīgajā pasākumā pirmo reizi, man ir liels gods jums nodot
sveicienus no muzeja ļaudīm un pārrunāt mūsu kopējos plānus, jo mums vienmēr
tādi ir bijuši. Jūsu biedrības, jūs katrs uzturiet tautas atmiņu - mūsu tautas
varonības stāstus, tos turpinot stāstīt 21.gadsimtā. Mēs lepojamies ar jums,
jūsu ticību Latvijai, jūsu nepakļāvību, jūsu neizdabāšanu svešai varai, jūsu
godīgumu un cilvēcību saskarsmē, kādu izjūtu arī šodien. Runājot represētā
dzejnieka Voldemāra Zariņa vārdiem: Jūsu mūža graudam katram ir septiņas
vārpas, jūs nekad neesiet lielīdamies veduši uz tirgu pārdot pelavas. Mēs
Okupācijas muzeja ļaudis to zinām, mēs spējam to novērtēt. Jūs esat tie, kas
dodat mums stāstus, mēs šos stāstus glabājam un mums muzejā ir jāiestājas par
to, lai jūsu stāsti tiktu nodoti nākamajām paaudzēm un, lai neviens nestāstītu
mums citu vēsturi. Mēs esam par to atbildīgi, jūs varat mums uzticēties.
Šobrīd OM veido jaunu ekspozīciju: “Gaismas ceļš”, domāju, ka tas ir ļoti
simboliski, tas būs vēsturiski pamatots un dziļi emocionāls stāsts par to, kā
mēs zaudējām savu valsti, par grūto okupācijas periodu, un, kā esam atnākuši uz
savu gaismu, savu valsti un to atguvuši. Tas būs stāsts par kopīgo ceļu, kāda
šodien ir Latvija – tas ir jautājums katram mums, kādi esam mēs. Es gribētu,
lai ikviens no mums pirms atbildētu uz šo jautājumu, izlasītu jūsu stāstus,
uzklausītu jūsu stāstus un ienākot okupācijas muzejā un pietuvojoties muzeja
priekšmetam, kuram, katram ir savs stāsts – dziļi, dziļi emocionāls saturs,
saprastu to. Un noliekot malā savas dzīves rūpes, tiekšanos pēc materiāliem
labumiem un visas ķildas, saprastu, ka mūsu galvenā vērtība ir brīvība. Un to
vajadzētu saprast līdz asarām, līdz drebuļiem sirdī, līdz laimes sajūtai, ka
mums nekad tas vairs nebūs jāpārdzīvo. Dzejnieks Voldemārs Zariņš par sevi un
tādiem kā jūs ir teicis: “Mana dzīve ir gājiens uz dzimteni, brīvo, Dieva,
auklēto zemi un tas nekad nebeigsies, jo pilnības sapnim nav māju.”
Gribu mazliet arī par praktiskām lietām, ko mēs šogad kopā darīsim? Gada nogalē
mēs visi ceram ieiet muzeja renovētajā ēkā un būt kopā Memoriālā. Šobrīd
neviens datums nav pārlikts un mēs ceram, ka tā arī būs. Jūnija mēnesī būs
atļauja tehniski iekārtot jauno ekspozīciju, un 31. oktobris ir pēdējais
datums, kad muzejam ir jāveras vaļā. To es saku šeit, lai mēs varētu turēt pie
vārda visus solītājus.
Protams, liels jautājums ir tas, kā labiekārtota būs vieta, kur atradīsies mūsu
muzejs, galvenais, kur būs Memoriāls. Šī vieta jau nebūs tikai pabeigts
būvdarbs – vietai jābūt ar dziļu emocionālu saturu, vietai jābūt aprūpētai,
uzkoptai un viens no maniem priekšlikumiem šodien būtu: Aicinājums par šo lietu
domāt - vispirms tām atbildīgām institūcijām. Zinām, ka vieta pie Memoriāla dalās
Valsts un Pašvaldības īpašumā. Es negribētu, lai mēs ieejam jaunajā Memoriālā
un fiziski redzētu robu, kur dalās valsts un pašvaldības īpašums, negribētu,
lai mēs ietu pa okupācijas plāksnēm uz šo vietu. Tas būtu mans rosinājums –
aicināt vietu sakārtot atvēršanas mirklim un būt par to atbildīgiem.
Izmantoju gadījumu un iespēju visus jūs aicināt uz muzeju un visi kopā panāksim
to, ka termiņi vairs atlikti netiks. Novēlu visiem jums un ģimenēm veselību,
izturību un lai mums kopā veicas”.
Arvils Ašeradens –
Saeimas deputāts:
“Patiesībā ir milzīgs gods būt šeit un jāsaka ir kā politiķim, ka nav nekā
svarīgāka, ka būt ar cilvēkiem, kas brīvības vārdā nesuši vislielākos upurus.
Vēlreiz paldies jums visiem un šajā dienā es nesu sveicienus no “Jaunās vienotības”,
no valdes un no visas partijas.
Mēģināšu savā runā vērtēt politisko dienas kārtību, tādu kā atskaites lietu –
kā iet valstij un kā mēs to redzam.
Vēlēšanas un politika.: Jāsaka, ka
vēlēšanas nesa milzīgu pārsteigumu un tika ievēlēts ļoti sarežģīts, fragmentēts
parlaments ar septiņām partijām. Pēc trijiem mēnešiem izdevās izveidot valdību
no piecām partijām. Somijā, kādās sarunās, kurās tika spriests par Somijas un
Latvijas attiecību uzlabošanu, Somijas politiķi man vaicāja: Ašeradena kungs,
mēs Somijā esam ievēlējuši kreisu valdību, kāda jums tur tagad valdība ir? Un
es teicu: Man nav viegli atbildēt, es mēģināšu teikt tā – mums ir nacionāli
konservatīva, centriska, kreisi liberāla populistiska valdība. Somi noelsās
zālē un teica: Nu jā, tad vēlam veiksmi. Šī ir politiskā realitāte, ar kuru
mums būs jādzīvo.
Parlaments: Šodien pieņemts
atbildīgs lēmums – nevis vēlēt un vēlēt jaunu parlamentu, bet ļaut šim
parlamentam strādāt un virzīties uz priekšu. Mēģināšu paskaidrot, kādēļ tas ir
labs lēmums. Vispirms jau šādos sarežģītos laikos, kad ir valdība ar dažādiem
pārstāvjiem, ļoti daudz jaunu cilvēku, tiešām, dažreiz mums iet kā mēs visi
dziedājām: Ādamam bij’ septiņ’ dēl’, neskatoties uz to, valdības darbs iet uz
priekšu. Ļoti svarīgi valstij ir ievēlēt ļoti gudras un tālredzīgas pirmās
personas. To mēs esam izdarījuši. Mums ir prezidents Egils Levits, par kuru mēs
patiesi varam būt lepni. Prezidents izcili mūs pārstāv ārvalstīs, prezidents
izcili pārstāv Latvijas vērtības, prezidents attīsta valsti – prezidents ir
politikas stabilizējošs faktors valstī. Gribu teikt, ka mums ir lielisks
premjerministrs Krišjānis Kariņš. Šajos ārkārtīgi sarežģītajos apstākļos,
premjerministram palīdz bijusī pieredze Eiroparlamentā. Viņš ļoti labi pārzina
sarežģītos politikas līkločus, viņš ļoti labi pārstāv valsti pasaulē. Viņam nav
problēmas parunāties ar Merkeles kundzi, paturēt viņai lietussargu, viņam nav
problēmas sarunāties ar Makrona kungu, viņam nav problēmas runāt ar jebkuras
valsts pirmo personu, kuru jūs nosauktu. Viņš lieliski pārstāv savu mazo, bet
svarīgo valsti.
Tieši tāpat premjers strādā ar koalīciju, ir lielisks psihologs. Neskaitāmas
reizes, kad esmu gājis iekšā koalīcijas sapulcē, nezinādams, ar ko iziesim ārā,
premjers meistarīgi ir noturējis dienas kārtību, virzīdams skaidri savu plānu,
kas ir jādara un panākdams rezultātu, ļoti inteliģentā veidā to darīdams,
nevienu neaizvainojot. Tas ir pamats koalīcijas darbībai.
Vēl gribu pieminēt, ka mums ir izdevies ievēlēt lielisku Latvijas bankas
prezidentu Mārtiņu Kazāku. Latvijas bankas prezidents ir svarīgs
tautsaimniecību stabilizējošs faktors un Mārtiņš Kazāks ir lieliska izvēle –
gudrs ar izcilu izglītību un reputāciju. Varu minēt arī lieliskos latviešus, kas ir Eiroparlamentā, Eiropas komisijā –
Valdi Dombrovski, kas ir priekšsēdētājas vietnieks, Ilzi Juhansoni, kas ir
Eiropas savienības galvenā ierēdne, NATO – Baiba Raža un vēl, un vēl. Šis ir
brīdis, kad ir lielo līderu laiks, kuri izšķir lietu virzību nākotnē.
Valdības veidošana: Veidojot valdību
un raugoties no “Jaunās vienotības” puses, bija divas svarīgas lietas:
nemainīga Eiroatlantiskā kursa izvēle. Tajā brīdī par to runāja mazāk, bet, kad
veidoja valdību – visādi varēja būt. Tas bija pirmais punkts, ko mēs nolikām uz
galda un šobrīd es redzu, ka par to nav diskusiju, kurss tiek saglabāts. Otrs jautājums:
Valsts drošība. Mūsu atbildība par NATO budžetu, budžeta ieguldījumiem. Esam
viena no valstīm, kas visas saistības izpilda. Līdz ar to mēs varam rēķināties
ar savu partneru atbalstu, šajā tik ļoti sarežģītajā laikā. Gribu teikt, ka tā ir
īpaša sajūta, kad tu ierodies Ādažu militārajā bāzē un runā ar Kanādas
komandieri, kurš ir atbildīgs par bāzi, kad Kanāda sūta savus dēlus un meitas
šeit, stāvēt uz mūsu robežām. Un tāda nav tikai Kanāda – tie ir arī spāņi,
poļi, slovāki un daudzas citas tautas.
Valsts budžets:. Valsts budžetā bija
daudz neizpildāmu solījumu Atgādināšu, ka Latvijas valsts budžets ir 10
miljardi eiro, lai visus solījumus apmierinātu, būtu jāceļ nodokļi par ¼ daļu.
Premjera uzstādījums bija – mēs nodokļus necelsim un būsim par ekonomisko
stabilitāti. Iespējams – tādēļ mums neizdodas samaksāt visus tos rēķinus, kas
ir jāmaksā, īpaši veselība un sociālā aprūpe. Bet mums ir stabila valsts. Šajā,
ļoti neskaidrajā ekonomiskajā situācijā, Latvijas ekonomika aug un tā ir
pozitīva zīme. Tas ir svarīgi un varēja būt savādāk. Šī sarežģītā valdība slēpj
sevī milzīgu potenciālu, milzīgu pārmaiņu veikšanai un tas šobrīd notiek. Pirmā
– finanšu sektora reforma, kas ir izdarīta, šobrīd sākam aptvert tās briesmas,
kas ir novērstas, Kādu brīdi atpakaļ, finanšu sektorā – cauri Latvijai gāja
melna finanšu straume, vienā diennaktī tika pārskaitīta summa - 1 miljards
eiro, tikai šī nauda nekādu labumu mums nenesa. Latvijai šķiet izdosies izvairīties
no nokļūšanas pelēkajā zonā. Gribu teikt, ka finanšu sektora kapitāla remonts
ir pabeigts, gaidām starptautisko novērtējumu un ceram, ka banku sistēma
atgriezīsies normālā darba gultnē. Otrā – šobrīd virzās uz priekšu reģionālā
reforma un reformas mērķis ir no 119 sadrumstalotām pašvaldībām tikt pie 30 –
40, pietiekami labi strādājošām pašvaldībām.
Izglītība::– vēl viens ļoti svarīgs
sektors. Valdība turpina Kārļa Šadurska iesākto pāreju uz izglītību valsts
valodā visos bērnudārzos un skolās. Dienas kārtībā ir arī Universitātes, lai
valsts būtu konkurētspējīga Eiropas tirgū un varētu attīstīties.
Sociālie aspekti: – ekonomika valstī
ir augusi, līdz ar to augušas ir darba algas un šogad redzam, ka vidējā darba
alga varētu pārsniegt 1100 eiro robežu. Strādājošie jūtas labāk, bezdarbs
valstī ir neliels. Šis apstāklis ļauj labāk paskatīties uz sociālo jautājumu
risināšanu. Vispirms pensijas – tās tiek indeksētas līdz 400 eiro, mazāko
pensiju saņēmēji to izjūt visvairāk. Protams, liela problēma ir nabadzība,
gandrīz ¼ daļa iedzīvotāju pakļauti nabadzības riskam, pie tā valdība strādā,
risinot mazo pensiju jautājumu un šeit redzu, ka mums jārisina represēto
atbalsta jautājumi. Gaidām priekšlikumus no represēto apvienības valdes un esam
gatavi virzīt šos priekšlikumus parlamentā.
Nobeigumā – lietas iet labā virzienā, neraugoties uz interesanto, dinamisko valdību
– viņa slēpj sevī neparastu stabilitāti, un valdība nostrādās līdz sasaukuma
beigām. Parlaments ir pieņēmis lēmumu par Rīgas domes atlaišanu, arī šeit iesim
uz uzvaru vēlēšanās. Kopumā man ir pozitīvs skats uz dzīvi un vēlreiz paldies
par iespēju uzstāties konferencē.”
Koklētāju ansamblis "Taureņi", vadītāja Andra Riebiņa, Linda Kūla.
Vīru kvartets: "Harmonija Rīgai" vadītājs Ārijs Šķepasts.
Edgars Skreja Ncionālo
karavīru biebrība::
“Latvijas Nacionālo karavīru biedrība sveic jūs šajā pulcēšanās dienā, jo kopā
mēs esam likteņbiedri. Kad mēs Latvijai grūtajā brīdī stājāmies pretī ar
ieročiem un pierādījām, ka viņi –Sarkanā armija, nav vēlama mūsu zemē. Politiski
represētie maksāja par to ar Sibīriju. Latviešu karavīri izjauca daudzas
sarkanās armijas ieceres, kur gāja šī armija, tur palika tikai asinis.
Šodien visiem vislabākie vēlējumi nākotnei, veselību un cīņas sparu turpinot
pārstāvēt un stāvēt par Latviju, jo par Latviju jāstāv mums visiem.”
Raimonds
Bergmanis Saeimas deputāts:
“Man patiesi liels gods būt kārtējo reizi šeit, kopā ar jums, un noklausoties
LPR apvienības priekšsēdētāja Ivara Kaļķa ziņojumu, kas liek mums aizdomāties –
kāpēc esam šeit. Šeit ir mūsu valsts sāpe, šeit ir mūsu valsts mīlestība. Man
ir gods būt kopā ar Edgaru Skreju, ka viņš bija tas, kas noticēja, ka mums tas
ir jāizdara un mēs to izdarījām. Krusts mātei Latvijai Brāļu kapos ir
atjaunots. Es ceru, ka mēs visi sapratīsim, ka mēs kalpojam, mēs visi – ievēlētie
deputāti kalpojam šai valstij, nav svarīgi, vai esam valdībā, vai esam
koalīcijā. Es ticu, ka visi, kas ir ievēlēti un viņiem ir dots šis tautas
mandāts – rūpēsimies par mūsu nākotni.
Par tām gaišajām lietām un to vēsturi. Jā, man ir liels gods bijis būt šeit,
šajā zālē tiekoties ar filmas “Dvēseļu putenis” radošo kolektīvu: režisoriem, aktieriem,
tiem cilvēkiem, kuri veidoja filmu, jo tā neatstāj vienaldzīgu nevienu šai valstī.
Man liekas, ka mēs aizvien dzīvojam dažādos dvēseļu puteņos un katram tas ir
savs. Katrs iet savu ceļu un ceru, ka tas spēks un tā mīlestība vēl aizvien
dzīvo mūsos.
Liktenis griež nežēlīgi, šis skaitlis, kas izskanēja vairākās runās – septiņi
simti cilvēku gadā ir aizgājuši, liek pieklust, bet ir jādzīvo tālāk. Un,
tiekoties ar jauno Okupācijas muzeja direktori, ir tā izpratne – to nevar
piedot, to nevar aizmirst, bet ir jādzīvo tālāk.
Man rokās ir grāmata “Skola Sibīrijā”, paldies par šo dāvinājumu. Arī mana
mamma Sibīrijā ir mācījusies un ieguvusi izglītību. Nedēļas nogalē viņai šo
grāmatu nodošu. Tiekoties ar jums, esmu ņēmis vērā, esmu sācis pierakstīt savas
dzimtas vēsturi. Un to aicinu darīt – dalieties, lai šī vēsture nepazūd no mūsu
tautas atmiņas. Paldies jums par to.”
Ritvars Jansons –
Saeimas deputāts:
“Nacionālā apvienība, kuru es pārstāvu, vienmēr ir augsti novērtējusi politiski
represēto, nacionālo karavīru, pretošanās kustības dalībnieku cīņas sparu un
valstiskuma apziņu – tas galu galā noveda pie Latvijas Republikas neatkarības
atgūšanas. Ļoti svarīga loma ir arī represēto piemiņas saglabāšanai un
informēšanai par Latvijas vēsturi tādu, kāda tā ir bijusi. Man ir patiess
prieks, ka strādājot ar mūsu politiskajiem partneriem ir izdevies panākt to, ka
Okupācijas muzeja rekonstrukcija notiek. Šobrīd Saeimā tiek skatīts
likumprojekts par Memoriāla uzstādīšanu. Zinot Okupācijas muzeja lielo darba
ieguldījumu, muzejam ir milzīga informatīvā loma ne tikai mūsu sabiedrības
informēšanā, bet arī rietumu un austrumu sabiedrības informēšanā. Aug
Okupācijas muzeja starptautiskā atpazīstamība.
Informatīvais karš, kuru plaši izvērš austrumu kaimiņš, vēl turpināsies, pat
saasināsies un mums ar savu nostāju, ar objektīvu vēstures atspoguļojumu
jāstājas pretim.
Nacionālā apvienība 15.martā rīko leģionāru godināšanu Nacionālajā bibliotēkā.
Ja nodaļās vēl ir leģionāri, kuri vēlētos apmeklēt šo pasākumu – piesakieties
pie represēto nodaļu koordinatoriem. Paldies jums.”
Turpinās konferences delegātu debates .
Sakārtoja: Laimdota Podze
Foto un foto galerija: Alvis Jansons
30.gadu jubilejas svinības, projekta noslēgums - Kauguros
2020. gada 11. janvārī Jūrmalas pilsēta vēl svētku rotā –
Kauguru kultūras namā cilvēki pulcējas brīnišķā notikumā - Jūrmalas pilsētas politiski represēto biedrības – 30. gadu darba
jubilejas pasākumā.
Kauguru kultūras nama vadītāja Dace Umbraško: ” Domāju, ka daudziem no jums
ir tāda sajūta, ka tas viss bija tik, tik nesen, kad Latvija atguva savu
neatkarību. Jūs kopā pulcējāties, lai apvienotos, lai viens otram dāvātu spēku,
lai stāstītu bērniem savus stāstus, lai viņi zinātu mūsu vēsturi, zinātu, ko
cilvēki ir piedzīvojuši un jūs visus var nosaukt par varoņiem, gan aiz sava
likteņa, gan aiz savām spējām izdzīvot, atgriezties un būt pozitīviem,
optimistiskiem un tālāk dzīvot”
Šodien ir svētki un kā svētku saimniecei vārds tiek dots Ludmilai Jirgenai –
Jūrmalas represēto biedrības valdes priekšsēdētājai, ar kuras čaklajām rokām un
projekta rakstīšanu, arī ir šie svētki.
Ieskats 2019. gada projekta " Mēs varam" norises gaitā.
Ludmika Jirgena: “ Tad, kad nav sniega un saules, meklēsim
gaismu sevī un uz šīs zemes, vienīgi mēs spējam. Prieks redzēt visus tik kuplā
skaitā, prieks redzēt viesus no Ogres, Tumes un Kokneses. Priecājamies, ka esam
atkal visi kopā un nevaram aizmirst tos, kas nav mūsu vidū.
Arī 2019. gads bija mūsu projekta gads, kas aizsākās ar piedalīšanos senioru
salidojumā “Pie jūras dzīve mana”, kur mūs sasildīja ziedu ugunskurs. Un jādomā
jau bija par nākamo pasākumu – Kokneses novada Likteņdārzā, pieminekļa
Sibīrijas Mātēm atklāšanā. Esot piemiņas vietā – cilvēku čalas pieklust, jo ir
svēts brīdis, tikai ar mātes nesalaužamo spēku un prātu, mēs esam izdzīvojuši.
Paldies!
Vasara jau gāja uz rudens pusi, kad posāmies ceļā, lai piedalītos represēto
salidojumā – Ikšķilē. Un 17 augustā
notika ļoti jauks pasākums Bulduros. Vēl šodien domās izstaigājām skaistās puķu
dobes ar neatvairāmo rudens ziedu smaržu. Šodien, projekta noslēguma pasākumā,
vēlos apsveikt pašas pirmās mūsu kluba dibinātājas: Mētru Otaņķi un Aiju Medni,
vēlot viņām laimi, veiksmi, veselību, dzirdēt daudz mīļu vārdu, satikt mīļākos
cilvēkus un ar prieku izdzīvot skaistākos brīžus. Vēlos pateikt paldies arī Aleksandrai
Dinsbergai un Mirdzai Žorovai, par atsaucību un aktīvu darbošanos klubā.”
Aiju Medni apsveic arī no Senioru biedrības Benita Harjo, jo Aija bija tā, kas sāka veidot senioriem
tik ļoti nepieciešamo sociālo jomu un vadīja pirmo sociālo dienestu Jūrmalā.
Vizma Kalniņa (otrā no kreisās) šodien kopā ar ģimeni, atgiezās no izsūtūjuma Blagoveščenskā, Amūras apgabalā.
Dace Umbraško: Labi zinām, ir organizācijas, ir iestādes
un to visu veido cilvēki - cilvēku labie darbu, cilvēku labās domas un viņu
atbalsts. Mums Jūrmalā ir brīnišķīgs atbalsts no Jūrmalas pilsētas domes un
šodien šeit, šajā zālē ar mums kopā ir Jūrmalas domes
priekšsēdētāja vietniece Rita Sproģe un deputāte Dace Riņķe: “Moto no Politiski
represēto apvienības mājas lapas: Mūs lauza pārspēks, bet nesalauza, jo mūsu
sirdīs ir tautas spēks. Mūs atrāva Latvijai un nicināja, mēs atgriezāmies un
mēs kalpojam tai. Tie ir vārdi, kurus no jums katrs nes sirdī. Tāpēc mēs gribam
teikt lielu paldies, ka esat spējuši atgriezties, esat spējuši smaidīt,
gribējuši dzīvot un patiesībā esat varējuši piecelties. Un mums visiem esat
devuši dzīvību, esat devuši smaidu, esat devuši iespēju redzēt mūsu zemi. Arī
manā ģimenē ir bijuši politiski represētie, bet neviens no viņiem vairs nav
šajā dzīvē. Visiem jums paldies, jo mēs dodam nākamajām paaudzēm to, ko stāstāt
un atgādināt mums. Mēs varam teikt lielu paldies Aijai Mednei un aicinām arī
Mētru Otaņķi.”
Jūrmalas represēto biedrības priekšsēdētāja: Ludmila Jirgena sveic Aiju Medni un Mētru Otaņķi
Aija Medne: “Es atļaušos izteikt pateicību Jūrmalas
domei, represēto biedrībai, ka viņi nav mūs aizmirsuši, jo tas bija pirms 30
gadiem, kad mēs veidojām Tautas fronti un dibinājām represēto klubu. Mēs bijām
tās drosmīgās un savā starpā teicām: Ja šaus – lai šauj, mūs ne ar ko vairs
nevar pārsteigt. Sibīrijā esam bijušas. Es deviņu gadu vecumā Sibīrijā pazaudēju
māti un esmu izaugusi par to, kas esmu. Dabīgi, man ir liela pateicība saviem
vecākiem par to, ka viņi ir mani izaudzinājuši. Es nezogu, pāri nevienam cenšos
nedarīt. Veidoju Latviju skaistu un mīlu savu dzimteni. Mums patīk un mēs šeit
dzīvosim.”
Mētra Otaņķe: “Es gribu pateikt paldies Jūrmalas domei, paldies visiem, kas
šeit esiet. Aijiņa nedaudz sajauca, Pirmās biedrības veidošanās notika Rīgā,
pie Noskova, tur mēs bijām valdē un pēc tam, kad atgriezāmies no Rīgas, nolēmām
veidot nodaļu Jūrmalā. Saveidojās 1300 represēto, kas dzīvoja Jūrmalā. Esam
palikušas divas no pirmās valdes. Pēc 27 gadu darba - veselības pēc esam
aizgājušas no valdes. Paldies.”
Jūrmalas politiski represēto nodaļu sveic represētie no Ogres, Ilze Belis, no Latvijas Politiski represēto apvienības,
Dagnija Liepiņa un no Kokneses, Lība Zukule.
Dziesmas Aijas Balandiņas izpildījumā.
Pie skatuves rosās muzikanti un grupa “Leišmales Jānīši” gandrīz
jau gatava uznācienam, tikai dažas dziesmas vēl Aijas Balandiņas izpildījumā,
kurām pievienojas visa zāle.
Pasākums jauks, rosinošs un sirsnīgs - ir izdevies!
Tekstu sakārtoja un foto: Laimdota Podze
2019.gada 14.decembrī Alūksnes represēto klubs "Sarma" svin 30.
Sestdien viesmīlīgajā Alūksnes novada vidusskolā tika svinēta Alūksnes un Apes novada politiski represēto kluba “Sarma” 30 gadu jubileja un krājuma “Rūgtais vērmeļu kauss” piektās daļas atvēršanas svētki. Pasākumā, ko vadīja Alūksnes novada pašvaldības Kultūras un sporta nodaļas vadītāja Sanita Eglīte, represētie un viesi atskatījās uz kluba vēsturi, kas aizsākās Atmodas laikā, un paveikto. Šajos 30 gados klubu vadījuši Reinis Lībietis, Vilnis Saldābols, Ilga Šūpulniece, Grieta Sapule, Māris Ievednieks, Valdis Krieviņš, bet kopš 2004. gada – jau 15 gadus – Dzidra Mazika. Ar klusuma brīdi pieminēja mūžībā aizgājušos represētos. Kopā dziedāta, izskanēja represēto kluba dibināšanas iniciatora Alfreda Dāvida dziesma ar Lūcijas Sāgamežas – Nāgeles vārdiem “Represēto solījums”, kas kļuvis par kluba himnu.
Nozīmīgajā gadskārtā kluba vadītāju Dzidru Maziku un dalībniekus sveica Alūksnes novada domes priekšsēdētāja vietnieks Aivars Fomins, Apes novada domes priekšsēdētājs Jānis Liberts, kā arī sadarbības partneri no Ernsta Glika Alūksnes Valsts ģimnāzijas, Alūksnes novada vidusskolas, pateicoties par ieguldījumu jaunatnes patriotiskajā audzināšanā, Alūksnes un Apes novada fonda, Alūksnes muzeja un Alūksnes pilsētas bibliotēkas direktore Iveta Ozoliņa, Alūksnes novada domes deputāts Verners Kalējs. Atzinīgus vārdus represēto kluba darbībai veltīja Latvijas politiski represēto apvienības valdes priekšsēdētājs Ivars Kaļķis un tās iepriekšējais vadītājs Gunārs Resnais. Svētkos kopā ar “Sarmas” dalībniekiem bija izdevēja Ilona Vītola, jo “Vītola izdevniecībā” tapuši visi pieci “Rūgtā vērmeļu kausa” sējumi. Par atmiņu saglabāšanas nozīmīgumu atgādināja vēsturniece Astrīda Ievedniece.
Ar muzikāliem priekšnesumiem pasākumu kuplināja Ernsta Glika Alūksnes Valsts ģimnāzijas vokālais ansamblis un skolotāja Ina Perevertailo, kā arī Jaunlaicenes folkloras kopa “Putnis”.
“Liels paldies Dzidrai Mazikai un visiem represētajiem, kuri jauniešiem uztic savus dzīvesstāstus. Tie ir smagi, un grūti pie tiem atgriezties, bet ticiet, šis darbs ir svarīgs. Māksliniece Džemma Skulme ir teikusi, ka katrai paaudzei ir jāizcīna sava cīņa par brīvību. Ticiet man, jūsu stāsti jaunajai paaudzei palīdz saprast un novērtēt brīvību. Šī paaudze jau dzīvo citā realitātē, bet tas nenozīmē, ka cīņa par brīvību ir beigusies. Tā turpinās,” sacīja Ernsta Glika Alūksnes Valsts ģimnāzijas vēstures skolotāja Iveta Mikijanska. “No jums es mācos dzīves sparu un izturību,” sveicot “Sarmas” dalībniekus kluba 30 gadu darbības jubilejā, sacīja izdevēja Ilona Vītola. Viņa sacīja, ka grāmatu tapšanas laikā iepazinusies ar daudziem represētajiem un viņu dzīvesstāstiem un šo darbu varētu turpināt vēl un vēl. Pirmās trīs grāmatas “Rūgtais vērmeļu kauss” izstādītas Briselē, kur prezentētas starptautiskajā izstādē “Totalitārisms Eiropā”. Ceturtā daļa atvērta grāmatu gadatirgū starptautiskajā Ķīpsalas izstāžu centrā. Grāmatas piektajā daļā turpinājusies atmiņu apkopošana, publicēti skolēnu zinātniski pētnieciskie darbi konkursam “Latviešu pēdas Sibīrijā un Tālajos Austrumos”, kā arī apkopoti materiāli par represēto kluba “Sarma” vēsturi. Kopējā grāmatu tirāža sasniegusi 2500 eksemplārus, daļa no izdevumiem kļuvusi par bibliogrāfisku retumu.
Grāmatas
“Rūgtais vērmeļu kauss” piekto daļu ar interesi apskatīja Latvijas politiski
represēto apvienības valdes priekšsēdētājs Ivars Kaļķis un bijušais apvienības
vadītājs Gunārs Resnais. “Alūksnieši ir olimpiskajā desmitniekā,” atgādinot par
politiski represēto apvienību dibināšanu Latvijā pirms 30 gadiem, sacīja I.
Kaļķis. Viņš uzsvēra, ka Alūksnes un Apes novada politiski represēto klubs
“Sarma” ir viens no aktīvākajiem Latvijā gan jaunatnes patriotiskajā
audzināšanā, gan atmiņu apkopošanā un nacionālo partizānu piemiņas saglabāšanā.
Alūksnieši vienīgie uzsākuši starptautisko sadarbību ar politiski represētajiem
kaimiņvalstī Igaunijā. Savukārt G. Resnais uzsvēra, ka ir jābūt kādam līderim,
kuram cilvēki sekotu, un alūksniešiem tāda ir Dzidra Mazika. Jau septīto gadu
represēto klubam “Sarma” ir viena mājvieta Alūksnes novada sabiedrības centrā
ar Alūksnes un Apes novada fondu (AANF) un Alūksnes Nevalstisko organizāciju
atbalsta centru. AANF valdes priekšsēdētāja Dzintra Zvejniece uzslavē, ka
organizācija aktīvi raksta projektus, un seši realizēti ar AANF atbalstu, tai
skaitā erudīcijas spēles “Prāta laboratorija” dalībnieku līdzdalību. Savukārt
Alūksnes novada pašvaldības Kultūras un sporta nodaļas vadītāja Sanita Eglīte
vienmēr bijusi kopā ar represētajiem, vadot pasākumus.
Alūksnes
novada domes priekšsēdētāja vietnieks Aivars Fomins un pašvaldības Kultūras un
sporta nodaļas kultūras darba organizatore Valda Zeltiņa represēto kluba
“Sarma” vadītājai Dzidrai Mazikai un kluba dalībniekiem pasniedza Atzinības par
sirdsdarbu represēto atmiņu saglabāšanā. Pēdējos
gados nozīmīgākie represēto kluba “Sarma” pasākumi notiek Alūksnes novada
vidusskolā, kur viņus viesmīlīgi uzņem direktores Ilzes Līviņas vadītais
kolektīvs.
Teksts
un foto: Dace Plaude,
laikraksta “Alūksnes un Malienas ziņas” žurnāliste.
Latvijas Politiski represēto apvienības 30 gadu jubileja.
2019. gada 19. oktobrī Ogres pilsētā tika atzīmēta
Latvijas Politiski represēto apvienības 30 gadu jubileja, kurā piedalījās
gandrīz 300 dalībnieki no 38 LPRA nodaļām Latvijā. Ar svinīgu gājienu un ziedu
nolikšanu pie Piemiņas akmens represētajiem Ogrē aizsākās nozīmīgās gadskārtas
atzīmēšana.
Politiski represētie dodas pie pieminekļa.
Piemiņas akmens atrodas Meža prospektā, netālu no
stacijas. Tajā iekalti J.Raiņa vārdi: ’’Mēs neaizmirsīsim, neviena paša, ko
savas varas laikā nokāvāt’’. Netālu no piemiņas akmens atrodas piemiņas
plāksnes, kurās iekalti bijušā Ogres rajona 1941.un 1949. gada izsūtīto
iedzīvotāju vārdi, kuriem nebija lemts atgriezties dzimtenē. Viens no pirmajiem
šajā sarakstā ir Ogres pilsētas pirmais mērs Jūlijs Adams Marsons, kurš
1941.gadā mira izsūtījuma Usoļlagā. Kopumā plāksnēs ierakstīti 169 represēto
vārdi.
LPRA priekšsēdētājs Ivars Kaļķis aicināja ar klusuma brīdi godināt tos, kuriem
mūža mājas ir svešumā un arī tos, kuri atgriezās dzimtenē, bet vairs nav mūsu
vidū.
No labās: Astrīds Freimanis, Egils Helmanis, Ivars Kaļķis, Edmunds Būmanis.
Jubilejas svinības turpinājās Ogres novada Kultūras
centrā, kur klātesošos sveica Ivars Kaļķis: ‘’Pirms trīsdesmit gadiem, kad
Latvijā valdīja padomju režīms, drosmīgākie un enerģiskākie politiski
represētie, pārvarot nospiestību un apātiju, līdz ar visas tautas atmodu cēlās,
lai sasauktos un apvienotos valsts mēroga organizācijā. Pirmais politiski
represēto klubs nodibinājās Rīgā, 1988.gada novembra mēnesī un līdz gada beigām
jau Jelgavā, Cēsīs, Ogrē un Jūrmalā. 1989.gada 14.oktobrī notika Latvijas Politiski represēto
apvienības dibināšanas konference, kurā piedalījās vairāk par 400 delegātiem no
23 politiski represēto klubiem un vairāk par 80 viesiem. Šodien, 16 cilvēki no
pirmās konferences atrodas starp mums zālē un pateicoties enerģiskiem,
rīcībspējīgiem cilvēkiem: Augustam Meieram, Edmundam Būmanim, Dāvidam Krastiņam
un citiem, organizācija tika nodibināta.
Latvijas Politiski represēto apvienības priekšsēdētājs Ivars Kaļķis.
Ivars Kaļķis pateicas Ogres novada pašvaldībai un Ogres
novada Kultūras centram par viesmīlību un iespēju bez atlīdzības izmantot
telpas svinīgā pasākuma rīkošanai.’’
Ogres novada Domes priekšsēdētājs Egils Helmanis.
Ogres novada Domes priekšsēdētājs Egils Helmanis ir kopā
ar represētajiem: ‘’Esmu dzimis ģimenē, kur no mātes puses tēvs tika leģionā,
cīnoties par Bausku, bet mans tēvs un vectēvs izsūtīti uz Sibīriju. Tāds
liktenis tajā laikā skāra ļoti daudzas ģimenes. Latvijas labāko daļu aizveda
svešas varas. Uz mūsu vecāku pleciem varēja veidoties Latvija un jūsu vecāki
bija bīstami tikai tāpēc, ka viņi bija saimnieki savā zemē, tieši šo saimnieka
gēnu vēlējās iznīcināt mūsos. Daļēji, tas arī izdevās. Pēc jums rindā stājās
leģionāri – viņi gāja, lai vairs nepiedzīvotu Baigo gadu, lai nepiedzīvotu
izvešanu, lai jūs atgrieztos mājās. Tikai viņiem tas neizdevās. Viena traģēdija
sekmēja citu traģēdiju. Tā ir mūsu kopējā vēsture.
Mēs visu laiku runājam par to kaimiņu, par to lāci, kas
snauž – viņš nesnauž! Mēs redzam, kas notiek Ukrainā, šīs mūsdienu traģēdijas
izpausmes Ukrainā. Ukraina aizsargā ne tikai savas robežas, bet arī mūsu. Ogre
katru gadu pieņem bērnus, kuru vecāki krituši frontē – viņi stāsta mūsu
bērniem, kas notiek tur. Ir jūsu liecības par to, kā var vienkārši izpostīt
ģimeni, kā var nozagt bērnību un mums, kas dzīvojuši zem laimīgām debesīm, to
grūti saprast.
Gribu pateikt jums lielu paldies par jūsu devumu, ka jūs
runājat ar skolniekiem, ka jūs stāstiet, jo no jūsu stāsta tas izklausās
pavisam savādāk”.
LPRA pirmais priekšsēdētājs Edmunds Būmanis.dalījās atmiņās par apvienības pirmsākumiem.
''Te
es stāvu, šī pasākuma galvenais ‘’vaininieks''.
Mēnesi pēc Tautas Frontes dibināšanas kongresa 1988. g. 7-8. oktobrī, kas bija
starta šāviens dažādu organizāciju veidošanai. 8. Novembrī Rīgā Alunāna ielā 7,
Izglītības darbinieku arodbiedrības namā pēc I.Noskova aicinājuma „Rīgas balss”
aktu zālē sanāca uz Sibīriju izsūtītie Latvijas iedzīvotāji, karavīri, Gulaga
nometnēs ieslodzītie. Visas nama telpas bija pārpildītas. Šajā pasākumā
piedalījās daudzi katordznieki no visas Latvijas, kuri vēlāk kļuva par
reģionālo represēto klubu veidotājiem. Es toreiz aicināju oficiāli pasludināt
kluba dibināšanu un ievēlēt valdi, bet Igors Noskovs iebilda pret valdes vēlēšanām
un aicināja nākt un aktīvi darboties, no tiem aktīvākajiem tad arī veidosies
valde. Tajos apstākļos tas bija ļoti pareizs aicinājums. Un Rīgas politiski
represēto klubs arī uzsāka aktīvu darbību.
Ierosinājām
šo procesu paplašināt un veidot represēto kustību visā Latvijā. Jaunie
reģionālie klubi mūsu ierosinājumu atbalstīja. Bija I.Noskovs iebildumi, ka
pietiekot ar Rīgas klubu, bet vēlāk piekrita idejai un aktīvi iesaistījās
Vislatvijas represēto organizācijas veidošanā. Jūlijā Ogrē pulcējās visu tolaik
nodibināto klubu pārstāvji un apsprieda konferencē pieņemamos dokumentus. Šeit,
14.oktobrī, lielajā zālē sanāca vairāk kā 400 dalībnieku . Man negaidot tiku
ievēlēts par Latvijas politiski represēto apvienības priekšsēdētāju. Es stāvēju
uz skatuves kā apliets ar ūdeni, ne naudas, ne telpu, ne īstas organizācijas
struktūras, tikai nosaukums. Naudas vākšanu noorganizēja Rīgas klubs ar I.Noskovu
un Intu Prauliņu vadībā, pie telpām Šķūņu ielā tikām pēc divarpus gadiem. Šeit
man personīgi par atbalstu jāpateicas Sandrai Kalnietei un Eduardam Berklāvam. Tā
kā konferenču pamat dokumentos bija ierakstīta prasība pēc Nīrnbergas II, tam
arī veltījam galvenās pūles. Savācām ieinteresēto sabiedrisko organizāciju
pārstāvjus, radošos darbiniekus un kopā panācām tikšanos ar A.Gorbunova k-gu,
kas arī deva zaļo gaismu mūsu centieniem. Tika izveidota Totalitāro režīmu
noziegumu izmeklēšanas komisija, kas izveidoja Totalitārisma seku
dokumentēšanas centru. Tāpat LPSR AP veica attiecīgās izmaiņas Latvijas
krimināllikumos. Tika izveidota speciālā prokuratūra genocīda noziegumu
izmeklēšanā, bet nesagaidījām jau tādu notiesāšanu kā pēc kara. Toreiz bija
noķerti galvenie vaininieki un arī ātri notiesāti. Bija pagājuši 50 okupācijas gadi,
lielākā daļa vainīgo bija jau nomiruši, bet mēs gribējām visu un uzreiz. Tā nu
gluži nesanāca. Notiesāja Noviku un vēl dažus noziedzniekus, kuri pēc tam
vērsās Eiropas tiesā.
Toreiz Latvijas valsts pieņēma likumu par
represēto personu statusa piešķiršanu. Pēc trim gadiem atstāju priekšsēdētāja
amatu Latvijas Politiski represēto apvienībā, nodrošinot organizāciju ar telpām,
mēbelēm, garantētu valsts budžetu. Savukārt G.Resnā un P.Simsona kungi ļoti
daudz izdarīju represēto personu īpašumtiesību jautājumos, nostiprināja
politiski represēto personu sociālās garantijas, panāca mūsu organizācijas
reitinga celšanos. Apvienības rīkotie, 25.marta un 14.jūnija pasākumi, tika
iekļauta valsts protokolā. Tas padarīja mūsu organizāciju starptautiski
atpazīstamu. Žēl, ka no Apvienības redzesloka pazuda sociālās atmiņas aspekts,
lai gan daudzi klubi šo jautājumu neatstāja novārtā.
Mūsu apvienība ir viena no retajām organizācijām, kas 30 gadus sagaida
nesašķēlusies, kā vienota organizācija, un novēlu saglabāt šo vienotību arī
turpmāk.’’
Eiroparlamenta deputāte Sandra Kalniete:
‘’Sveicam Latvijas Politiski represēto apvienību 30.dzimšanas dienā!
Apvienība ir atmodas bērns, ko 1989 gadā 14.oktobrī dibināja apņēmīgi un
drosmīgi cilvēki, lai apvienotu spēkus un atmaskotu padomju režīma pastrādātos
noziegumus. 50 gadus, Sibīrijas moku ceļus izgājušiem, bija jāklusē par pārciesto.
Vēl arvien daudzi nezināja , kur gājuši bojā nometnēs ieslodzītie tēvi, vīri un
brāļi.
Izklausās drūmi, taču par spīti okupācijai, deportācijām, karam, bēgļu gaitām
latvieši ir izturējuši un nav padevušies. Mēs esam atguvuši savu valsti un to
atjaunojam. Un tas ir mūsu tautas varonības stāsts. Tas ir mūsu vecvecāku un
vecāku varonības stāsts, ar ko lepoties paaudžu paaudzēs.”

Īpaši tika godināti tie biedri, kuri pirms trīsdesmit gadiem
piedalījās Latvijas Politiski represēto apvienības pirmajā konferencē, viņu
vidū: Jāzeps Stivriņš un Amālija Keirāne no Daugavpils, Dzintra Bŗūvere no
Ikšķiles, Silvija Dukāte no Ogres, Zigrīda Perevālova no Cēsīm, Aina Sakne no
Carnikovas, Imants Grāvītis, Nellija Šāvēja
un Aldonis Serdāns no Valmieras, Valters Rudzītis, Edīte Ceplīte no
Strenčiem, Anita Vilipsone un Edmunds Būmanis no Ogres, Nita Matvejeva no
Latgales priekšpilsētas Rīgā, Alda Mastiņa no Aizkraukles, Valdis Kleins no
Jelgavas.
LPRA pirmās konferences dalībnieki.
Savās atmiņās Aina Sakne (dzimusi 1935.gadā) rakstīja:
‘’Es biju lasījusi, ka vajag paņemt smilšu sauju no dzimtajām mājām, tad
noteikti atgriezīsies, bet man tas neizdevās. Es kā noliecos ņemt to smilšu
sauju, tā man pie deniņiem pieskārās šautenes stobrs. Protams, neizšāva, bet
tāds aukstums.
(Sibīrijā pagāja astoņi gadi trīs mēneši un desmit dienas).
Klases biedri iznāca līdzi stepē mani pavadīt. Biju priecīga, ka dodos uz
Dzimteni, bet šķirties no draugiem bija smagi. Sapratu, ka šķiramies uz mūžu.
Šeit palika daļa no manas jaunības, paši labākie gadi – lai gan aizvadīti
gaužām pieticīgi bez jaunībai raksturīgās bezbēdības, smagi strādājot un cītīgi
mācoties.
Rīgā ierados 1957.gada 4.jūlijā. Vakarā sēdos mazbānītī
un braucu uz Talsiem. Stacijā sagaidīt bija atnākusi mamma. Pa balto ceļu gājām
uz 3 km attālajām tantes mājām. Smaržoja zeme, zāle, rudzi, krūmi ceļmalā. Tās
bija manas bērnības smaržas manā Dzimtenē. Labi, ka tumsā neviens neredzēja, ka
raudu, eju un raudu. Raudu no prieka, jo pēc daudziem, daudziem gadiem atkal
esmu savā Dzimtenē.’’
Savās atmiņās Zigrīda Perevālova (Pommere), dzimusi
1928.gadā, rakstīja::
‘’Tagad man gribētos to visu iemūžināt, kamēr vēl esam dzīvi. Jācenšas, lai tas
neatkārtotos, tad to latviešu tik daudz vairs nebūs.
Es domāju, kaut ko drusku esam nokavējuši Varbūt par daudz gribam piedot.
1959.gadā, kad braucu prom, krievi teica: Vai tu domā kaut kur labāk dzīvot kā
te. Mēs tevi par deputātu ievēlēsim. Biogrāfijā raksti, ka esi mainījusi dzīves
vietu pēc pašas vēlēšanās ... ka mēs badā nenomirām, ka mans tēvs ir nošauts.
Es nesaku, ka krievu tauta ir slikta. Komunisti jau krievu tautu arī
iznīcināja.
Lai kā ir bijis, es tomēr saku, mēs esam laimīgi, ka esam atgriezušies un varam
dzīvot, Es domāju, ka tomēr būs labāk, ja ne mums, tad mūsu bērniem.’’
Līdz ar to svinīgā daļa tuvojas noslēgumam un uz skatuves
uznāk Bolderājas Mūzikas un mākslas skolas audzēkņi: brāļi Grīnbergi: Miķelis,
Ansis un Kārlis, kuri 2018.gada jūlija mēnesī pārsteidza Amerikas klausītājus,
iegūstot četras zelta medaļas, piedaloties pasaules jauno talantu konkursā.
Miķelis, Ansis un Kārlis Grīnbergi.
Šodien
represētie sabraukuši no visiem Latvijas novadiem. Esam kā liela saime, kuru kopā satur ne tikai, ne tik senā pagātnē, bet
vēlme vēl satikt savus likteņa biedrus, senos draugus un skolas biedrus un kopā
atpūsties. Kopības sajūta dara mūs stiprus, liek justies jauniem un vajadzīgiem
un darāmā vēl daudz.
Tekstu sakārtoja: Laimdota Podze
Foto un foto galerija: Alvis Jansons
Ieskats pirms represēto salidojuma Ikšķilē.
Visas tās domas un tik loģiski motivētās cerības, kas
bija izteiktas iepriekšējos vakaros, notikumu pēkšņā norisē, tika iznīcinātas.
Tas bija pēdējais vakars kopā ...
Vēl šodien katrs atmiņu stāsts iesākas ar to briesmīgo nakti, kas norisinājās
1941. gada 14. jūnijā un nedaudz vēlāk 1949. gada 25.martā. Stāsti gulst atmiņu
plauktos un šodien mūsu vidū ir cilvēki, kas iet šo atmiņu stāstu apzināšanas
un izziņas ceļu, lai sabiedrības nākotni veidotu atklātu, patiesu, bez
liekulības, meliem, izdomājumiem un savtīgām interesēm. Šo cilvēku darbība
vērsta uz nākotni – tā ir atbildības, cieņas un mīlestības pilna.
Edmunds Būmanis kopā ar kolēģi kārto stendu.
Ikgadējā represēto salidojumā satiekas dažādas paaudzes – lai pieminētu, atcerētos un no jauna iepazītu savus likteņa biedrus. Te ir arī jaunākā paaudze, kura deportāciju gados bija zīdaiņa vecumā vai piedzimuši izsūtījumā. Un jaunatnācēju pirmā tikšanās vieta ir pie stendiem – sākumā bikla un neziņas pilna, bet ar nojausmu varbūt, ka pēc tik daudziem gadiem satikšu savu skolas biedru, savu likteņa biedru, jo vecāku vairs nav. Atmiņā palicis tikai sādžas nosaukums un cerība, kas mijas ar šaubām, vai uzzināšu ko jaunu. Un šī atkalredzēšanās notiek! Gadu starpībai nav nozīmes. Šeit satiekas un no jauna iepazīstas visas paaudzes. Dažreiz tas ir atkalredzēšanās prieks, kad var apjautāties par veselību, par mazbērniem, dažreiz skumjas, citreiz klusa pastāvēšana līdzās. Šeit pulsē tā neredzamā dzīvības artērija, kas satur kopā represētos.
Notiek stenda līmeņošana..
Stāsta Edmunds Būmanis: ‘’Viss aizsākās ar savas dzimtas
vēstures izpēti..., kad arhīvos bija aizvadīti vairāki gadi un ikgadējie
represēto salidojumi rosināja uz nopietnām pārdomām. Tā, gandrīz pirms
divdesmit gadiem, radās doma – sakārtot katru no Latvijas deportēto iedzīvotāju pēc
izsūtījuma vietas.. Par pamatu tika ņemtas: Krasnojarskas, Novosibirskas,
Tomskas, Omskas un Amūras apgabalu administratīvās iedalījuma kartes. Deportēto
iedzīvotāju skaits no LR Iekšlietu ministrijas izdotās grāmatas ‘’Represēto
saraksts’’ un Latvijas valsts arhīva darbinieku grāmatas ‘’Aizvestie’’ divos
sējumos. Aizsākās darbs pie tabulu sastādīšanas un veidošanas. Daži ieraksti
ir precizējami un šeit liela nozīme ir represēto salidojumiem.’’ Tā ir sava
veida enciklopēdija, kad cilvēka roku pieskāriens pārvēršas skaitļos, bet
paliek saikne ar pašu cilvēku.
No Daugavpils atbraukušie atzīmē savu ierašanos.
Lai atzīmētos - jāpagaida.
Uz stendiem izvietotās Sibīrijas apgabalu kartes, ar
rajonu centriem un sādžām, otrā pusē – rajonu un sādžu nosaukumi. Tabulas
palēnām tiek aizpildītas, cilvēki pulcējas aizvien vairāk un vairāk. Pulciņš
nepazūd, tikai mainās cilvēki – kāds ilgāk pakavējas, kāds dodas pie cita
stenda palūkoties, vai ieradies viņa likteņa biedrs.
Ilze Belis un Silvija Dukāte apkalpo grāmatu galdu.
Laiks rit ... pulciņš cilvēku vēl pie grāmatu galda un tikai
tad, kad sākās pasākums, cilvēku kņada norimst.
Teksts un foto::
Laimdota Podze
2019. gada 3. augustā Politiski represēto salidojums - Ikšķilē.
Jau 21. reizi mēs, politiski represētie, bijām pulcējušies
Ikšķilē satikt savus Sibīrijas sādžu un nometņu biedrus - savu jaunību. Kaut
nežēlīgais laiks retina mūsu rindas un spēki iet mazumā, gandrīz visas 2000
sēdvietas Ikšķiles estrādē bija aizņemtas, varbūt tas pateicoties mūsu jaunākās
paaudzes pēcnācējiem, draugiem un atbalstītājiem.
Būt kopā ar savējiem ...
LPRA priekšsēdētājs Ivars Kaļķis sagaidot viesus.
Sagaidot represētos no visiem Latvijas novadiem un
viesus, LPRA priekšsēdētājs Ivars Kaļķis savā runā uzsvēra LPRA dibināšanas
nozīmi, tās pirmo priekšsēdētāju ieguldījumu apvienības izaugsmē, pastāstīja
par Latvijas politiski represēto apvienības un Baltijas ceļa 30. gadadienas
svinībām. Ir liels gandarījums par paveikto. Turpinot sadarbību ar valsts
organizācijām un pašiem piedaloties sabiedriskajās aktivitātēs, tika
labiekārtotas represēto piemiņas vietas Latvijas pagastos un Kokneses novadā Likteņdārzā
atklāts piemiņas ansamblis – Mātēm.
Bija neviltots prieks un gandarījums par valsts augstāko amatpersonu klātbūtni.
Kopš Prezidenta Zatlera iedibinātās tradīcijas ar mums kopā bijuši visi
nākamie, šoreiz pat divi Valsts prezidenti – Raimonds Vējonis un Egils Levits.
Tas liecina par eksprezidenta patieso attieksmi, būt klāt pie savas tautas
sirds un pārliecības aicinātam, ne amata pienākumu pildot. Pirmo reizi
tradicionālo pasākumu Valsts prezidenta statusā apmeklēja Egils Levits, kurš
savā uzrunā pievērsa uzmanību nevienlīdzības mazināšanas nepieciešamībai. Par
to mūsu vislielākā atzinība un pateiciba.
Saeimas priekšsēdētāja Ināra Mūrniece sasveicinās ar ''Inter Asso'' prezidentu Kristianu Fuksu.
Kā allaž, arī Saeimas priekšsēdētāja Ināra Mūrniece, kura norādīja, ka pateicoties cilvēkiem, kuri izgājuši sāpju ceļus Sibīrijā, bija iespējams gan Baltijas ceļš, gan Latvijas neatkarības atjaunošana: ‘’Spītējot skaudrajiem sāpju mēriem, cilvēki ir saglabājuši savu ticību Latvijai, neatkarībai un cilvēcībai.” Eiroparlamenta deputāte, mūsu Sandra Kalniete bija mūsu pulkā.
Ivars Kaļķis sarunā ar Eiroparlamenta deputāti Sandru Kalnieti.
Šogad, sakarā ar LPRA dibināšanas 30-gadadienu, savu ikgadējo Prezidija sēdi šim pasākumam pieskaņoja mūsu Eiropas jumtorganizācija un starptautiskās sadarbības partneris – bijušo politieslodzīto un komunisma upuru Starptautiskā asociācija (Inter-Asso), piedaloties Asociācijas Prezidentam Kristianam Fuksam no Vācijas un Prezidija locekļiem no Slovākijas, Ungārijas un Rumānijas.
''Inter Asso'' prezidents Kristians Fukss.
Augstāko valsts vadītāju, politiķu, ārzemju viesa nopietnās un sirsnīgās runas, NA jauniešu apsveikums ar sekojošiem aplausiem un ziedu buķetēm, bija tikai pasākuma oficiālā trešdaļa, kam sekoja koncerts un saviesīgā pasēdēšana draugu pulkā ar mūziku un dejām, kā parasti. Oficiālās daļas nobeigumā tika pieņemts saieta dalībnieku aicinājums Latvijas sabiedrībai, politiķiem, likumdevējiem nosodīt komunistisko režīmu noziegumus bez izņēmumiem jebkurā valstī, neatkarīgi no diplomātiskajām attiecībām un ekonomiskajām interesēm.
LPRA valdes loceklis un ''Inter Asso'' Prezidija loceklis Pēteris Simsons.
Latvijas politiski represēto pilsoņu 21. saieta dalībnieku
Aicinājums
Latvijas sabiedrībai, politiķiem, likumdevējiem.
Jau pagājuši 30 gadi, kopš latviešu
tauta uzsāka savu trešo atmodu, atbrīvošanos no komunistiskās ideoloģijas,
apzināt komunistu režīma upurus, atjaunot taisnīgumu, iespēju robežās likvidēt
represiju sekas. Latvijā komunistiskā ideoloģija, komunistiskais totalitārais
režīms pielīdzināti nacistiskajam un ar likuma spēku atzīti par noziedzīgiem. Par noziedzīgām ir
atzītas arī šo režīmu īstenotās
represijas par politisko pārliecību, par pretošanos totalitārajam režīmam, par
reliģiskajiem uzskatiem, par nacionālo piederību, par piederību pie noteiktas
sociālas vai profesionālas grupas, par palīdzību politiski vajātām vai represētām
personām, tostarp, ģimenes locekļiem. Fakts, ka Latvijas tauta nosoda
komunistisko totalitāro režīmu, ir minēts Satversmē. No piecām dienām gadā, kad
valsts karogu lietojam sēru noformējumā, četrās pieminam komunistiskā režīma
upurus.
Taču, līdz galam neizmeklējot
totalitārā komunistiskā režīma noziegumus, nesodot vainīgos, tiek uzturēta
maldīga pārliecība par atsevišķu totalitārā režīma modifikāciju pieļaujamību,
ka šīs ideoloģijas īstenotāji var nesodīti turpināt noziegumus pret cilvēci.
Latvijas likumdevēja labā griba un
latviešu tautas gandarījums par sasniegto demokratizācijas procesā mums ļāvis
piemirst citu tautu agrāko gadu upurus, kā Kambodžā, un cilvēku ciešanas
mūsdienās tajās pasaules valstīs, kur komunistiskais totalitārais režīms valda
tā pirmatnējā veidolā, kā Ziemeļkorejā, vai modificētā variantā, kā Ķīnā, Kubā,
Vjetnamā.
Austrum- un Centrāleiropas bijušajās
sociālisma bloka valstīs, arī Latvijā, vēl pietiekami liela pilsoņu daļa, kas
paši nav izbaudījuši arestus, notiesāšanu uz 25 gadiem par „dzimtenes nodevību”
ar visas mantas konfiskāciju, ieslodzījumu „labošanas darba” nometnēs bez
sarakstes tiesībām vai nometinājumu Sibīrijā, dzīvo atmiņās par „gaišo
sociālisma pagātni”, ar iecietību izturas pret PSRS mantinieces Krievijas
militāro iebrukumu kaimiņvalstīs – Gruzijā un Ukrainā. Starptautiskas
cilvēktiesību organizācijas un aktīvisti veic pētījumus un sniedz ticamus
ziņojumus par neskaitāmiem Ķīnas Komunistiskās partijas režīma noziegumiem pret
savas valsts pilsoņiem – tibetiešiem, uiguriem, kazahiem, kristiešiem, Faluņguņ
praktizētājiem. Mūsu ES partneri pārtikušajās un demokrātiskajās Rietumvalstīs
nespēj izprast un pārmet, kāpēc esam pielīdzinājuši komunisma ideoloģiju
nacistiskajai un savā valstī aizlieguši komunistisko partiju.
Konsekventi nosodot komunistisko
režīmu noziegumus bez izņēmumiem jebkurā valstī, neatkarīgi no diplomātiskajām
attiecībām un ekonomiskajām interesēm, mēs apliecinātu pasaulei dubultas
morāles nepieļaujamību, celtu Latvijas valsts prestižu un veicinātu sabiedrības
uzticēšanos neapstrīdamām demokrātijas vērtībām.
Tāpēc aicinām ikvienu Latvijas
pilsoni, kurš atceras neseno pagātni, pārcietis totalitāro režīmu politiskās
represijas, kam nav vienaldzīgas citu cilvēku ciešanas, izteikt savu prasību
likumdevējiem, parakstoties portālā ManaBalss.lv atbalstīt iniciatīvu, ka
Latvija nosoda komunistisko režīmu noziegumus bez izņēmuma. Jūsu paraksts var izglābt cilvēku
dzīvības!
kšķilē, 2019.gada 03.augustā..
Mūsu ārzemju viesiem tas bija patiess pārsteigums, par ko nācās uzklausīt daudz uzslavu un atzinīgu vārdu, ka spējam pulcēties no visas valsts tik kuplā skaitā, turklāt, augstāko valsts amatpersonu cienīti un pagodināti, kas nenotiek mūsu sadarbības valstu partneru organizācijās
LPRA valdes loceklis un Inter-Asso Prezidija loceklis: Pēteris Simsons.
Foto un video hronika: Alvis Jansons.
Ainažu jūrnieku stāsti un Vidzemes piekraste 2019.gada 25.jūlijā
Vidzemes jūrmalā pie Igaunijas robežas atrodas maza
pilsētiņa – Ainaži, latviešu profesionālās jūrniecības šūpulis. Tieši šeit
1864.gadā vietējie Ainažu kuģinieki, kuģniecības entuziasta Krišjāņa Valdemāra
iedvesmoti, par pašu ziedotiem līdzekļiem, nodibināja jauna tipa jūrskolu –
pirmo jūrskolu, kurā bez maksas jūras zinības varēja apgūt latviešu un igauņu
zemnieki.
Par muzeja dibināšanu uzskata 1968.gada 18. decembri, kad Latvijas PSR Kultūras
ministrija izdeva pavēli bijušā kapteiņa Jura Veides saimes ēkā izveidot Ainažu
jūrskolas muzeju. Muzeja krājumā glabājas Ainažu kartes un plāni, fotogrāfijas,
jūrskolnieku diplomi, mācību pieraksti un grāmatas, navigācijas instrumenti,
burukuģu būves darba rīki un jūrnieku sadzīves priekšmeti. Ainažu jūrskolas muzejā.
Īpaši nozīmīgi Ir Ainažu jūrskolnieku bērnu un mazbērnu
atmiņu pieraksti, kuros vēlākie kapteiņi un stūrmaņi ieraugāmi pavisam citā
gaismā, ar saviem tikumiem un arī netikumiem. Jūra un mājas! Būt jūrniekam nozīmēja
sadalīt abas šīs mīlestības. Jūrā viņi ilgojās pēc mājām, bet mājās – atkal pēc
jūras. To dienu jūrniekiem prom no savējiem nācās pabūt gadu, divus pat ilgāk.
Drosmīgākās līgavas un sievas dažreiz devās saviem jūrniekiem līdzi jūrā.
Katru apmeklētāju, iegriežoties ceļā uz muzeju, sveicina no jūras dzelmes
izceltā Ainažu ostas viļņlauža bāka. Tā īpašā sajūta, kas pārņem katru, kas
atklāj šo viesmīlīgo muzeju, ir lepnums par latvju tautas slaveno jūrniecības
pagātni un tās stiprajiem un drosmīgajiem jūras braucējiem.
Kuivižu osta – vieta, kur vecais Pērnavas pasta ceļš
šķērso Krišupīti, tas ir starp Salacu un Igaunijas robežu. Te alkšņu mežu vienā
pusē un priežu silu otrā, nomaina randu pļavas, kas iestiepjas tālu Igaunijā
gar Rīgas jeb Līvu līci, kā to sauc sābri igauņi. Tā vēsta senāki, 19.gs. otrās
puses rakstu avoti, kuros arī uzzinām, ka Kuivižu ostu Krišupītes grīvā ar
lāpstām 1860.gadā rakuši kādi desmit līdz trīspadsmit vīru. Kuiviži, tā ir
miera osta mūžam steidzīgajiem. Ar jahtu vai laivu izbraucot jūrā, te var
baudīt pasakainu saules lēktu pāri piejūras priežu galotnēm, kaiju klaigas un
gājputnu sasaukšanos un kaut kur tālumā paliek šosejas VIA Baltika auto dunoņa.
Viesošanās pie Sķuj’ Andža (Andra Skujas) un viņa komandas, kas ir riktīgi
jūrnieki (arī sievas) un prot ne tikai reņģes ķert, liek mums sarosīties un
pievērsties kam nopietnākam. Tās ir Andra gleznas, kas atspoguļo jūru un pats
Andris ir izcils sarunu biedrs, jo stāstu, joku un pozitīvu emociju ir daudz.
Esam dzirdējuši par reņģēdāju festivālu, un šo zivtiņu cienītāju Latvijā
netrūkst. Arī paši esam ieinteresēti nobaudīt kaut ko interesantu – piedāvājumā
uz uguns vārītā lašu zupa, jaunie kartupelīši, Andra nozvejotās siļķes un komandas
ceptais kliņģeris. Galvenās ir sajūtas – tās izbaudām no sirds.
Starp Tūju un Svētciemu ir 12.km garš jūras krasta posms, kur jūras krastā apskatāmi smilšakmens atsegumi. Skatam atsedzas 350 – 380 miljoniem gadu, devona periodā veidojušies smilšakmens ieži. Tālu jūrā iestiepjas piekrastes sēkļi ar laukakmeņu vaļņiem un krāvumiem. Šajā posmā vērojami interesanti nelieli jūras līcīši ar maziem akmeņu radziņiem, kas sniedzas jūrā, tā ir tipiska ainava Vidzemes jūrmalai. Liedagā aiz Ķurmraga bākas ir smilšakmens veidojums, kas izskatās tāds pats, kā pie krasta atsegtais iezis un jūrai to nav izdevies noskalot. Bet varbūt tā ir stāvkrasta atlūza? Tieši skaisto dabas ainavu dēļ šeit uzņemtas latviešu tautai tuvas filmas: ‘’Zītaru dzimta’’, ‘’Ilgais ceļš kāpās’’, Vecā jūrnieka ligzda’’.
Pirms došanās mājup.
Diena rit savu gaitu un mēs dodamies mājup – esam kļuvuši zinošāki par jūrniecības pirmsākumiem Latvijā, no jauna iepazīta Vidzemes jūrmala, tās ļaudis un mūsu zemes neatkārtojamais skaistums.
Teksts: Laimdota Podze
Foto: Alvis Jansons
Pasākums Rīgas Centrālcietumā 2019.gada 3.jūlijā.
Trešdien, 3.jūlijā, Rīgas Centrālcietumā tika atklāta
piemiņas vieta komunistiskā terora upuriem. Piemiņas pasākumā piedalījās
Saeimas priekšsēdētāja Ināra Mūrniece, Tieslietu ministrs Jānis Bordāns,
Ieslodzījuma vietu pārvaldes priekšniece Ilona Spure. Piemiņas pasākums veltīts 99 Latvijas iedzīvotājiem, kurus pēc
PSRS okupācijas valdības rīkojuma no 1941.gada 27. līdz 29.jūnijam prettiesiski
nošāva un apraka Rīgas Centrālcietuma 4.korpusa pagalmā (blakus šai vietai tika
uzstādīts un iesvētīts piemiņas akmens). Visi sarakstā minētie cilvēki
nogalināti bez tiesas sprieduma, balstoties tikai uz diviem sarakstiem.
Okupācijas muzeja vēsturniece Inese Dreimane: ‘’Totalitārajam režīmam ir savas ‘’ienaidnieku kategorijas’’ – nacistiem tas bija nacionālistiskais princips, savukārt padomju režīmam – šķiru princips. Ir uzticamas profesijas, un ir šķiras, kuras ir nevēlamas. Tieši šo cilvēku likteņi ir bijuši traģiski. Rīgas Centrālcietumā nošauto Baigā gada upuru pētniecība tika sākta 2014.gada nogalē, un tās laikā tika atklāts, ka pastāv ne tikai sabiedrībā tā dēvētais Šustina saraksts, bet arī Latvijas PSR VDK izmeklēšanas daļas priekšnieka Jāņa Vēvera parakstītais saraksts ar 32 notiesājamo un nogalināmo vārdiem. Līdz ar to tika konstatēts, ka Rīgas Centrālcietumā laikā no 1940.gada 17.jūnija līdz 1941.gada 1.jūlijam nošauti kopskaitā 99 personas. Lai gan Šustina sarakstā minēto personu apsūdzības ir zināmas, par Vēvera sarakstā iekļauto cilvēku likteņiem vēl jāveic padziļināta izpēte. Vēveru sarakstā ir minēts Alfrēds Timmermanis. Atšķiras daži burti vārdā un pilnīgi vienādi uzvārdi. Pieņemu, ka čekisti nešķiroja – nogalināja abus. Tas izskaidro Manfrēda Timmermaņa bojāeju un to, ka viņš nav dokumentos atrodams.’’
Mecenāts - Juris Petričeks un tēlnieks - Ivars Feldbergs
Piemiņas vieta tapusi pēc Ieslodzījuma vietu pārvaldes un
Rīgas Centrālcietuma personāla iniciatīvas, sadarbībā ar mecenātu Juri
Petričeku un Okupācijas muzeju. Piemiņas zīmes autors ir tēlnieks Ivars
Feldbergs. Ceļojošā izstāde ‘’Pēc mums vēl ilgi zeme skums’’ būs pieejama
apskatei gan cietuma personālam, gan ieslodzītajiem.
Savās pārdomās un pieredzē pasākumā dalījās Latvijas Politiski represēto apvienības biedri.
Skolas ir tradicionāla vieta muzeju darba un atmiņu stāstu stāstīšanai, bet cietums ir jauns, līdz šim nebijis virziens. Uz ieslodzījuma vietu vienkārši nevar aiziet, lai stāstītu par vēsturi, tas prasa nopietnu sagatavošanos no dažādiem viedokļiem, tā nebūs vienīgā reize, kad pasākumi tiek rīkoti cietumā. Tā ir saikne ar sabiedrību, jo to apliecināja pasākuma norises vieta un laiks...
Teksts: Laimdota Podze
Foto: Alvis Jansons
Jaunākie ieraksti
-
Par Atzinības krusta kavalieri iecelts Aldis Krūmiņš.
19. dec. 2020 -
Natālija Rubīne iecelta par Triju Zvaigžņu ordeņa kavalieri.
17. dec. 2020 -
Natālijas Rubīnes Sibīrijas atmiņu mozaīka.
17. dec. 2020 -
Dziļā cieņā pieminam Ilmāru Knaģi.
16. dec. 2020 -
Apbalvojums par ieguldījumu sociālajā un veselības jomā.
14. dec. 2020 -
Ķegumietis Jānis Būmanis - Viestura ordeņa virsnieka godā.
14. dec. 2020 -
1318 metāla stabiņi pie Amatas dzelzceļa stacijas.
2. dec. 2020