Piemiņas pasākumi 1941. gada 14. jūnija represiju atcerei

1) Mītiņš un ziedu nolikšana Šķirotavas stacijas piemiņas vietas  plkst. 10.00

To atklāja un vadīja  Rīgas Latgales priekšpilsētas politiski represēto apvienības priekšsēdētājs Andrejs Pūriņš. Piedalījās O. Kalpaka skolas jaunsargi, ar dziesmām to kuplināja vīru kvarteta ''Vilki'' mūziķi. Mītiņā pirms ziedu nolikšanas uzrunas teica Rīgas Austrumu izpilddirektors D. Pavlovs, Rīgas domes deputāts A. Bērziņš, LPRA valdes locekļi A. Freimanis un A. Ermuiža.

Atklāj Padomju okupācijas upuru piemiņas memoriāla kompleksa būvniecības darbu uzsākšanu

Izdemolēta Šķirotavas stacijas piemiņas vieta represētajiem

Brūce, kas nesadzīst Jūlijs Cukurs ‘’Liesma’’ 2018.g. 27. marts

Par čekas maisu satura publicēšanu - Valdes locekļa Andreja Ermuižas viedoklis

Kā viens no jautājumiem, ko izskatīja Latvijas represēto apvienības 17. aprīļa Koordinācijas padomes sēdē, bija jautājums par tā saucamajiem čekas maisiem. Diskusijā uzstājās vairāki dalībnieki. Tika izteikti viedokļi šo jautājumu atlikt, uzticoties par to lemt attiecīgi izveidotajai komisijai, kā arī nepublicēt, jo komisijas rīcībā ir informācija tikai par 4000 kartītēm, bet 20 000 kartītes glabājas Maskavā un nav pieejamas.

Zemāk izklāstīts Valdes locekļa Andreja Ermuižas viedoklis par šo jautājumu.

Par čekas maisu satura publicēšanu – tie jāpublicē, lai nosodītu konkrētu personu kolaboracionismu un vēršanos pret Latvijas valstiskumu izvērtējot arī pienesumus

Šis jautājums tomēr jāizvērš plašākā plāksnē un jāsasaista ne tikai ar vēsturi, bet arī ar mūsu tagadni un nākotni. Tas joprojām ir aktuāls mūsu sabiedrībai, jo vēl ir aprindas, kas vēlas novirzīt mūsu valsti Krievijas ietekmes zonā, saglabājot divvalodību un padomju tradīcijas, ierobežojot iespējas cittautiešu jauniešiem apgūt latviešu valodu jau no mazotnes. Arī tie, kuri neiebilst pret šādiem centieniem, netieši dara to pašu. Tuvojoties nākamās Saeimas vēlēšanām, vēl joprojām aktuāls ir jautājums, kādām personām mēs uzticēsim turpmāk lemt par mūsu valsts nākotni. Mēs nedrīkstam uzticēt mūsu nākotni gan tiem, kuri centīgi sadarbojušies ar okupantiem, gan tiem, kuri pēc neatkarības atgūšanas ir parādījuši, ka savu personīgo labklājību stāda augstāk par valsts un tautas labklājību, neatkarīgi no tā, kādas partijas sastāvā tie atrodas. Ir tāds izplatīts teiciens, kas raksturo dažu cilvēku uzvedības principus: ‘’štrunts par bitēm, ka tik medus’’, kuru varētu pārfrazēt sekojoši ‘’štrunts par latvisku Latviju, ka tik man labi’’. Pēc šāda principa vadījās tolaik čekas aģenti, kā arī personas, kuru mēs tagad atpazīstam klajā nākušajās oligarhu sarunās. Daudzi, kam savulaik bija jāpieņem lēmums, sadarboties vai nesadarboties, t.i., kļūt par kompartijas biedriem vai čekas aģentiem, vadījās pēc līdzīga principa – labāk sadarboties un gūt labumus, nekā nesadarboties un iztikt bez tiem. Tādēļ līdzīgai attieksmei jābūt pret visiem kolaborantiem – kā vēsturiskiem tā tagadējiem.

Bet nelietosim šeit tikai melnbalto loģiku – daudzi no kolaborantiem, mainoties politiskajām vēsmām, atbalstīja Latvijas neatkarību, un viņu nopelni nebūtu noklusējami. Piemēram, nav noklusējami M. Vulfsona nopelni Latvijas neatkarības atguves labā, lai gan viņš pirms tam bija kolaborants. Līdzīga attieksme jābūt pret citiem, izsverot viņu savtīgumu, kaitējumus un pienesumus Latvijas valstiskumam. Tomēr vairums no viņiem uzskatīja un joprojām uzskata, ka par mūsu neatkarības atguvi mums ir pienākums dot kaut kādas piekāpšanās krievvalodīgajiem, kas principā nav pieļaujams, lai novērstu sabiedrības sašķeltību. Tādēļ viņi nav tiesīgi lemt par mūsu nākotni un nav ievēlami vadošos amatos. Ja viņu darbības, sadarbojoties ar čeku, nav nodarījušas tiešus kaitējumus līdzcilvēkiem, tad viņi ir pelnījuši tikai sabiedrības nosodījumu, nevis sodu.

Kas attiecas uz tagadni, tad spilgts piemērs kolaboracionisma kaitējumam mūsdienās ir Rīgas domes darbība, kur Saskaņa, kas atbalsta kolaboracionismu, diktē savu gribu. Tikai pateicoties tam, ka 4 vai 5 ievēlētie latviešu deputāti piekrituši sadarboties ar Saskaņu, ignorējot latviešu tautas intereses, Rīgas domē pie varas ir Saskaņa, līdz ar to nepieļaujot sakārtot Rīgu latviskuma garā.

Atbalstīsim “Brāļus Grīnbergus” radošajā izaugsmē!

Pavēle par 1949. gada izsūtīšanu, kas izdota Maskavā 1949.g. 12.martā

Документ № 4.15

Приказ министра внутренних дел СССР № 00225 «О выселении с территории Литвы, Латвии и Эстонии кулаков с семьями, семей бандитов и националистов»

12.03.1949

№ 00225. Содержание: О выселении с территории Литвы, Латвии и Эстонии кулаков с семьями, семей бандитов и националистов.

 Постановлением Совета Министров СССР № 390-138сс от 29 января 1949 года на МГБ СССР возложено выселение с территории Литовской, Латвийской и Эстонской ССР кулаков с семьями, семей бандитов, националистов, находящихся на нелегальном положении, убитых при вооруженных столкновениях и осужденных, легализовавшихся бандитов, продолжающих вести вражескую деятельность, и их семей, а также семей репрессированных пособников бандитов.

Совет Министров СССР установил, что указанные лица должны быть расселены в местах поселения навечно. Выселяемым разрешено брать с собой лично им принадлежащие ценности, домашние вещи (одежду, посуду, мелкий сельскохозяйственный, ремесленный и домашний инвентарь) и запас продовольствия на каждую семью общим весом до 1500 килограммов.

Совет Министров СССР обязал Министерство внутренних дел СССР обеспечить: конвоирование и перевозку выселяемых из Литвы, Латвии и Эстонии по железной дороге и водным путям к месту поселения, тщательную охрану выселяемых в пути следования; административный надзор в местах расселения и надлежащий учет поселенцев, установив режим, исключающий какую бы то ни было возможность побегов; трудоустройство выселяемых в сельском хозяйстве (колхозах и совхозах) и в промышленности.

Во исполнение вышеуказанного постановления Совета Министров СССР — ПРИКАЗЫВАЮ:

1. Выселяемых с территории Литовской, Латвийской и Эстонской ССР семей кулаков, националистов, бандитов и их пособников направить на спецпоселение:

 2. Начальникам УМВД по Красноярскому краю полковнику КОЗЛОВУ, Новосибирской области генерал-майору ПЕТРОВСКОМУ, Томской области полковнику БРОВЧЕНКО, Омской области полковнику ПЕТРОВУ, Иркутской области полковнику ДОШЛОВУ²:

а) совместно с местными партийными и советскими органами разработать конкретный план приема и расселения прибывающих выселенцев. В плане предусмотреть обеспечение выселенцев жильем, их трудовое устройство, а также выделение перевозочных средств для передвижения выселенцев от железнодорожных станций к местам расселения³;

б) провести обследование намеченных по плану мест расселения выселенцев, путем направления туда сотрудников УМВД совместно с работниками советских органов и соответствующих хозяйственных органов и принять меры к их полной подготовке к приему выселенцев;

в) по прибытии эшелонов с выселенцами на станции разгрузки организовать прием выселенцев от начальников эшелонов по эшелонным спискам с составлением акта. Прием выселенцев возложить на начальников РО МВД, на территории которых будут расселены выселенцы, на комендантов соответствующих спецкомендатур и специально назначенных уполномоченных МВД — УМВД;

г) в местах расселения выселенцев организовать спецкомендатуры МВД. К 1 апреля 1949 года подобрать и назначить работников вновь организуемых спецкомендатур и к моменту прибытия выселенцев тщательно проинструктировать их в соответствии с приказами и директивами МВД СССР о работе среди выселенцев.

К этому же сроку представить в МВД СССР дислокацию и штатную численность вновь организованных спецкомендатур;

д) прибывших в места расселения выселенцев взять на учет, объявить им правовое положение выселенцев, Указ Президиума Верховного Совета СССР об уголовной ответственности за побег с места обязательного поселения, организовать строгий режим и установить административный надзор в соответствии с приказом МВД СССР № 001445 от 7 декабря 1948 года.

Особое внимание обратить на создание условий, исключающих возможность побега.

3. Для оказания помощи местным органам МВД в приеме, расселении и трудоустройстве выселенцев, а также организации строгого учета, режима и административного надзора за выселенцами командировать в качестве уполномоченных МВД СССР: в Новосибирскую область — генерал-майора СТЕФАНОВА, в Красноярский край — полковника МАСЛЕННИКОВА, в Томскую область — полковника ПЯДЫШЕВА, в Омскую область — полковника КЛИМЕНКО⁴, в Иркутскую область — полковника ПОЛЯКОВА.

4. Министрам внутренних дел Литовской ССР генерал-майору БАРТАШУНАС, Латвийской ССР генерал-майору ЭГЛИТ, Эстонской ССР генерал-майору РЕЗЕВУ:

а) обеспечить надлежащий общественный порядок в городах и сельских населенных пунктах, из которых будет производиться выселение;

б) организовать своевременный прием и отправку выселенцев к местам расселения;

в) назначить из числа оперативных работников МВД начальников эшелонов и их заместителей, тщательно проинструктировав их. (Инструкция начальникам эшелонов и конвоя прилагается.)⁵

5. В качестве уполномоченных МВД СССР командировать: в Литовскую ССР — генерал-майора МАТЕВОСОВА, в Латвийскую ССР — генерал-майора РАТУШНОГО и в Эстонскую ССР — генерал-лейтенанта ПЕТРОВА.

Обязать министров внутренних дел Литовской ССР генерал-майора БАРТАШУНАС, Латвийской ССР генерал-майора ЭГЛИТ, Эстонской ССР генерал-майора РЕЗЕВА и уполномоченных МВД СССР генерал-майора МАТЕВОСОВА, генерал-майора РАТУШНОГО и генерал-лейтенанта ПЕТРОВА разработать конкретные мероприятия по обеспечению задач, связанных с выселением и направлением на спецпоселение выселенцев.

6. Начальнику Отдела железнодорожных и водных перевозок МВД СССР генерал-майору АРКАДЬЕВУ обеспечить выделение по разнарядке Отдела спецпоселений МВД СССР необходимого количества вагонов для перевозки выселяемых к месту поселения.

Учесть при этом, что Совет Министров СССР обязал Министерство путей сообщения СССР выделить по заявке МВД СССР необходимое количество железнодорожных вагонов, оборудованных для людских перевозок, и обеспечить продвижение эшелонов с выселяемыми до места поселения на правах воинских.

7. Начальнику Управления конвойных войск МВД СССР генерал-лейтенанту БОЧКОВУ выделить необходимый конвой и организовать конвоирование выселяемых до места расселения, приняв все меры, исключающие возможность побега выселяемых в пути следования.

8. Начальнику Главного управления военного снабжения МВД СССР генерал-майору интендантской службы ГОРНОСТАЕВУ организовать питание выселенцев в пути следования к месту поселения.

9. Начальнику Отдела спецпоселений МВД СССР полковнику ШИЯНУ обеспечить:

а) своевременный подбор начальников эшелонов и их заместителей из числа оперативных работников МВД республик и УМВД областей;

б) своевременное выселение Министерством здравоохранения СССР на каждый эшелон выселяемых по одному медицинскому врачу и по две медицинских сестры с необходимым количеством медицинских и перевязочных средств для оказания медицинской помощи выселяемым в пути следования.

10. В целях оперативного решения вопросов, связанных с организацией приема, конвоирования и своевременного отправления эшелонов с выселенцами, командировать в Литовскую, Латвийскую и Эстонскую ССР заместителя начальника конвойных войск генерал-майора СПАСЕНКО и заместителя начальника Отдела железнодорожных и водных перевозок МВД СССР подполковника ИШКОВА с группой оперативных работников. (План мероприятий по обеспечению конвоирования населения прилагается)⁶.

11. Начальнику Центрального финансового отдела МВД СССР полковнику инт[ендантской] службы КАРМАНОВУ своевременно финансировать расходы органов МВД, связанные с выселением и содержанием вновь организованных спецкомендатур.

Наблюдение за выполнением настоящего приказа возложить на заместителя министра внутренних дел СССР генерал-лейтенанта РЯСНОГО.

Министр внутренних дел СССР

генерал-полковник С. КРУГЛОВ

http://www.alexanderyakovlev.org/fond/issues-doc/1022842

Uzruna piemiņas mītiņā Šķirotavā 25.03.2018 Andrejs Ermuiža

Labdien, godātie klātesošie!

25.martā mēs pulcējamies pie Šķirotavas stacijas, lai pieminētu to dienu, kad pirms 69 gadiem no visiem Latvijas novadiem uz Sibīriju izsūtīja vairāk nekā 42 tūkstoši iedzīvotāju, to skaitā vairākus šeit klātesošos, arī mani, kuri bija vēl bērni. Šīs izsūtīšanas iemesls bija padomju varas mērķis panākt latviešu pašapziņas sagraušanu un ātrāku Latvijas pārkrievošanu. Lai cik dīvaini tas arī nebūtu, vēl joprojām mūsu brīvvalstī ir saglabājušās aprindas, kuras vēlas veicināt to pašu mērķu īstenošanu, saglabājot divvalodību, ierobežojot iespējas cittautiešu jauniešiem apgūt latviešu valodu jau no mazotnes. Līdz ar to tiktu veicināta sabiedrības sašķeltība, kas kaitē mums visiem. Arī tie, kuri strikti neiebilst pret šādiem centieniem, vadoties pēc bijušās padomju laiku kolaboracionisma paradumu apsvērumiem, netieši dara to pašu. Par laimi tikai nesen mūsu Saeimā ir izdevies vienoties novērst šos centienus, pieņemot likumu par pāreju uz valsts valodas apguvi vispārizglītojošās skolās, kam no mūsu valsts attīstības viedokļa nav citas racionālas alternatīvas.

Un otrkārt, tagad, tuvojoties nākamās Saeimas vēlēšanām, vēl joprojām aktuāls ir jautājums, kādām personām mēs uzticēsim turpmāk lemt par mūsu valsts nākotni. Mēs nedrīkstam uzticēt mūsu nākotni gan tiem, kuri ir cītīgi sadarbojušies ar okupantiem, gan arī tiem, kuri pēc neatkarības atgūšanas ir parādījuši, ka savu personīgo labklājību stāda augstāk par valsts un tautas labklājību, neatkarīgi no tā, kādas partijas sastāvā tie atrodas.

Es uzskatu, ka mūsu nākotni veidot ir pelnījuši tikai tie, un būtu jābalso par tiem, kas parādījuši, ka ciena Latvijas pirmās brīvvalsts laikā izstrādātās vērtības un ir apņēmušies tām sekot un attīstīt, nevis tie, kas tās noliedz un vēlas izdomāt kaut ko jaunu un vēl nepārbaudītu. Kādas tad ir šīs vērtības? Tās ir sekojošas:

1)paaudžu un šķiru vienotība,

 2)latviska Latvija un kopēja valoda,

3)Latvijas saule spīd visiem, un bez vainas neviens nav nosodāms,

 4)nav iekšējo ienaidnieku, ja neskaita tos, kas par tādiem vēlas būt, un tie ir jāizolē.

Lai mums visiem veicas un lai laba veselība!

Eiropas Savienības Tiesas tiesneša, profesora Egila Levita uzruna konferencei“Trešais ceļš – nacionālā pretošanās kustība komunistiskajam un nacistiskajam okupāciju režīmiem Baltijas reģionā” 15.3.2018. Rīgā, Kara muzejā

Rīgā, Kara muzejā, 15. martā notika nozīmīga starptautiska konference, kurā analizēja gan Latvijas Centrālās Padomes nozīmi, gan kopumā nacionālās pretošanās kustību komunistiskajam un nacistiskajam okupāciju režīmiem Latvijā: “Trešais ceļš –  nacionālā pretošanās kustība komunistiskajam un nacistiskajam okupāciju režīmiem Baltijas reģionā”.

Konferenci organizēja Latvijas Republikas Kultūras ministrija, Latvijas Vēsturnieku komisija, Latvijas Kara muzejs, Latvijas Centrālās padomes piemiņas fonds.

Konferences pamata motīvu vislabāk raksturo sekojoša uzruna.

Eiropas Savienības Tiesas tiesneša, profesora Egila Levita uzruna konferencei

Par okupācijas neatzīšanu Satversmē

_{Šodiena nav iedomājama bez pagātnes klātbūtnes.  Tā vienmēr zināmā mērā ietekmē mūsu šodienas rīcību. Tādēļ pagātne vienmēr ir aktuāla. Zinot un izvērtējot pagātni atbilstoši mūsdienu izpratnei, mēs šodien varam pieņem zinošākus, pareizākus lēmumus, un līdz ar to arī veidot labāku nākotni.}

_{Vēsture parasti nav neitrāla. Mums šodien bieži ir jāformulē savs viedoklis par pagātnes notikumiem.}

_{Pagātnes notikumi ir tādi, kādi tie ir bijuši. Tie mums ir jāizpēta un  jāapzinās.  Taču kāda ir to pagātnes notikumu atlase, kas tiek aktualizēti sabiedrības atmiņā, kādu jēgu mēs tiem piešķiram, kādus secinājumus izdarām, ir šodienas jautājums.}

_{Tā kā šodiena uz laika ass pastāvīgi virzās uz priekšu, tad pastāvīgi mainās arī mūsu skats uz pagātni. Citiem vārdiem – vēstures izpratne mainās laikiem līdzi.  Vēsture nekad nav un nebūs pabeigta.}

_{Latvija ir demokrātiska, tiesiska, sociāli atbildīga, latviski nacionāla valsts.}

_{Tie ir Satversmē noteikti Latvijas valsts parametri, mūsu valsts iekārtas virsprincipi.  Tie arī nosaka, kādai ir jābūt mūsdienīgai attieksmei pret mūsu vēsturi.}

_{Jebkurai valstij viena no tās leģitimitātes saknēm ir vēsture. Precīzāk – sabiedrības attieksme pret savas vēstures mezglu punktiem.}

_{Bieži vien šie vērtējumi ir ietverti valsts konstitūcijā. Tā tas ir arī, piemēram, mūsu kaimiņvalstīs Igaunijā un Lietuvā.  Šādi pagātnes vērtējumi ir ietverti arī mūsu Satversmē.  Tie izriet no Latvijas valsts konstitucionālajiem pamatiem.}

_{Tādēļ Satversmes Ievada trešajā rindkopā teikts:}

Latvijas tauta neatzina okupācijas režīmus, pretojās tiem un atguva brīvību, 1990.gada 4.maijā atjaunojot valstisko neatkarību uz valsts nepārtrauktības pamata. Tā godina savus brīvības cīnītājus, piemin svešo varu upurus, nosoda komunistisko un nacistisko totalitāro režīmu un to noziegumus.

_{Šim Satversmes noteikumam ir dziļa jēga.}

_{Vispirms tas konstatē, ka Latvijas tauta neatzina okupācijas režīmus un pretojās tiem.  Tādēļ mūsu valsts turpināja pastāvēt arī okupācijas laikā, līdz to pēc 50 ilgiem gadiem atkal varēja atjaunot uz valsts nepārtrauktības pamata.}

_{Jāuzsver, okupācijas laikā tautas vairums nesadarbojās ar okupantiem, un nekļuva par kolaboracionistiem. Tautas lielākā daļa veda okupantu režīmam pakļautu, taču no režīma attālinātu dzīvi.}

_{Samērā drošs radītājs, ka cilvēks – vismaz uz ārpusi – ir demonstrējis savu pāriešanu okupantu pusē, ir iestāšanās Komunistiskajā partijā. Taču starp latviešiem tikai 5% bija Komunistiskās partijas biedri. Tas nozīmē, ka 95% latviešu bija saglabājuši savu distanci pret okupantu varu.  Šim lielum lielajam vairākumam morālais kompass darbojās.}

_{Pēckara gados, pilnīgi bezcerīgos apstākļos, okupantiem militāri pretojās mežabrāļi.  Taču arī pēc mežabrāļiem pretestība nekad nebeidzās.}

_{Tauta atrada citus, klusākus, neuzkrītošākus pretošanās veidus, kuri dažkārt pat ieguva masveida raksturu. Turklāt septiņdesmitajos un astoņdesmitajos gados atklāti pret režīmu uzstājās atsevišķi drosmīgi pilsoņu tiesību cīnītāji, kurus tolaik sauca par disidentiem.}

_{Pretestība okupantu režīmam bija pamatā simbolisks, morāls akts. Ar to cilvēki gan slēptā, gan atklātākā veidā demonstrēja savu pretestību.}

_{Viņi lika okupantiem saprast:   Jūs esat iekarojuši manu valsti. Bet jūs neesat iekarojuši mani.  Es esmu neiekarojams cietoksnis.}

_{Un tieši uz šādiem neiekarojamiem cietokšņiem ir būvēta atjaunotās Latvijas valsts leģitimitāte.}

_{Atjaunotā Latvijas valsts tādēļ nebalstās uz Oskaru Dankeru, Vili Lāci, Augustu Vosu, vai Borisu Pugo.}

_{Atjaunotā Latvijas valsts balstās uz Konstantīnu Čaksti, Gunāru Astru, Knutu Skujenieku, Lidiju Lasmani-Doroņinu.}

_{Tieši tādēļ, tieši šīs idejiskās pēctecības un leģitimitātes dēļ Satversmes Ievads uzliek sabiedrībai morālu pienākumu, godināt savus brīvības cīnītājus, pieminēt svešo varu upurus, un nosodīt totalitāros režīmus un to noziegumus.}

_{Savukārt zinātnes uzdevums ir pētīt šo nacionālas pretestības vēsturi, saredzēt kopsakarības, izdarīt secinājumus. Tā ir svarīga dala no visas mūsu jaunākā laika vēstures.  Tas ir liels un svarīgs uzdevums – identificēt mūsu varoņus, uzrādīt mūsu nodevējus, un galvenais, skaidrot un izprast cilvēku izturēšanos, viņu izdzīvošanas taktiku un stratēģiju, viņu ikdienas dzīvi okupācijas varā.}

_{Vēsture mums ir jāzina un jāizvērtē, lai mēs varētu labāk izprast mūsu valsti, kāda tā ir, ar visiem plusiem un mīnusiem, un lai varētu izdarīt secinājumus, kā mums šodien rīkoties, lai mūsu sabiedrība virzītos uz priekšu.}

_{Es vēlu visiem dalībniekiem vērtīgu un interesantu konferenci!} 

Lūgums palīdzēt atrast cilvēkus

Latvijas Universitātes pētnieks Oskars Gruziņš mutvārdu vēstures intervijām meklē cilvēkus:

Ø kuri dzimuši 1942.-1949. gadā

Ø kuru mātes ir Latvijas iedzīvotājas,

Ø bet tēvi – vācu vai padomju armijas karavīri, kuri nedzīvoja Latvijā pirms kara.

Intervijas tiks izmantotas pētījumā "Karā dzimušie bērni Latvijā".

Ja Jūs pazīstat kādu vai esat atbilstos cilvēks, lūdzu zvanīt (28254186) vai rakstīt: oskars.gruzins@lu.lv

Par Latvijas Politiski represēto apvienības 29. Konferences norisi

Par Latvijas Politiski represēto apvienības 29. Konferences norisi

 2018. gada 10. februārī, Rīgas Latviešu biedrības namā notika Biedrības ,,Latvijas Politiski represēto apvienība” 29. konference, uz kuru no pieteiktajiem 308 delegātiem piedalījās 252, no visām 53 reģionālajām struktūrvienībām. Konferenci ar savu klātbūtni pagodināja viesi - Saeimas Nacionālās apvienības frakcijas deputāti Raivis Dzintars, Jānis Dombrava, Kārlis Krēsliņš, Izglītības un zinātnes ministrs Kārlis Šadurskis, Nacionālo karavīru biedrības priekšsēdētājs Edgars Skreija, Okupācijas muzeja pārstāvji Valters Nollendorfs, Gunārs Nāgels, Kokneses fonda valdes priekšsēdētāja Valda Auziņa, kuri apsveica konferences dalībniekus.

            Konferences delegāti noklausījās biedrības priekšsēdētāja Ivara Kaļķa ziņojumu par iepriekšējā periodā paveikto un iecerēm turpmākam laikam. Ziņojumā tika aplūkoti sekojoši jautājumi:

1.      Joprojām aktuāls pirms 10 gadiem uzsāktais darbs pie Padomju okupācijas upuru piemiņas memoriāla izveides, kas paredzēts uzcelt pie Okupācijas muzeja. Šobrīd projekts nedaudz pavirzījies uz priekšu, tomēr uz Latvijas simtgadi, kā iepriekš tika solīts, memoriāls nebūs gatavs.

2.      LPRA iecerējusi izveidot arī piemiņas vietu mātēm, kuras Sibīrijā, pašas ciešot badu, necilvēcīgos apstākļos glāba savus bērnus. To iecerēts izveidot Likteņdārzā.

3.      Represētie aicina izvietot paskaidrojošas plāksnes pie padomju laika pieminekļiem, kas vēl palikuši Latvijā un kuri slavina padomju varoņdarbus, sagrozot vēsturisko patiesību.

4.      Par pabalstiem represētajiem. Daudzas pašvaldības savu iespēju robežās atceras sava novada represētos, ar naudas pabalstiem sveicot viņus valsts svētkos. Taču vairākas pašvaldības to nedara. Tādēļ jau agrāk esam lūguši šo jautājumu risināt valdības līmenī.

Pēc Revīzijas komisijas ziņojuma un debatēm Konferencē tika pieņemti LPRA Statūtu grozījumi un LPRA 29. konferences aicinājums.

Debatēs uzstājās represēto pārstāvji no nodaļām. Tika aplūkoti vairāki jautājumi un izvirzīti vairāki priekšlikumi, no kuriem būtiskākie sekojošie tika atbalstīti:

1.      Aicināt valdību uz Latvijas simtgadi piešķirt visiem represētajiem 100 eiro pabalstu.

2.      Aicināt Izglītības un zinātnes ministriju vēstures priekšmetā skolās iekļaut praktiskās nodarbības, kurās rīkot satikšanos ar represētajiem un muzeju vai partizānu cīņu vietu apmeklējumus.

3.      Aicināt represētos iesniegt savas atmiņas vai pastāstīt tās intervijās jauniešiem no Nacionālās apvienības, kuri piekrituši intervēt pat izbraucot uz vietām pēc attiecīgas vienošanās.

Ar Rīgas domes Kultūras pārvaldes atbalstu un gādību, konferences dalībniekiem bija iespēja noklausīties lielisku koncertu, ko sniedza Juglas Mūzikas skolas koklētāju ansamblis ZELTSKARIŅI un perkusionisti BRĀĻI GRĪNBERGI. PALDIES!

PALDIES sakām arī Ogres tehnikumam, kura audzēkņi konferences dalībniekus gardi pabaroja un smalki apkalpoja.

Dagnija Liepiņa, Andrejs Ermuiža              Rīga,  2018. gada 13. februārī 

LPRA 29. KONFERENCES DARBA KĀRTĪBA 2018.GADA 10. FEBRUĀRĪ

                                                                                  Plānotā darba kārtība

LPRA 29. KONFERENCES DARBA KĀRTĪBA 2018.GADA 10. FEBRUĀRĪ

RĪGĀ, RĪGAS LATVIEŠU BIEDRĪBAS NAMĀ, PLKST. 10.00

1) Konferences atklāšana                                                                           10.00 – 10.10

     2)  Koncerts                                                                                                10.10 – 10.45

3) Konferences darba institūciju izveidošana                                            10.45 – 10.50

4) Konferences darba kārtības pieņemšana                                               10.50 – 10.55

5) Mandātu komisijas ziņojums                                                                 10.55 – 11.00

6) LPRA pr-ja I.Kaļķa ziņojums                                                                11.00 – 11.30

7) Viesu uzrunas                                                                                         11.30 – 12.00

8) Revīzijas komisijas ziņojums                                                                 12.00 – 12.20

     9) LPRA Statūtu grozījumu apstiprināšana                                                12.20 – 13.00                                    

                                Pārtraukums                                                             13.00 – 13.45

10) Debates                                                                                                 13.45 – 14.30

11) LPRA Koordinācijas padomes un valdes darba novērtējums              14.30 – 14. 40

12) LPRA Koordinācijas padomes izmaiņu apstiprināšana                       14.40 – 14.45

13) LPRA 29. konferences Rezolūcijas - Aicinājuma pieņemšana            14.45 – 15.15

     14) Konferences slēgšana, karoga iznešana                                                15.15

Par Aicinājumu Ministru kabinetam un pašvaldībām jau savākti ap 1050 parakstu

Ģirts Zvirbulis, Latvijas Avīze Ķersies pie padomekļiem

Foto - Dainis Locis

Bolderājā pie Latvijas Jūras spēku štāba atrodas noplucis piemineklis, kas, spriežot pēc uzrakstiem krievu valodā, godina padomju zemūdeņu varoņus. Rīgas domes deputāts Dainis Locis (NA) uzskata, ka šādam objektam Latvijas galvaspilsētā nav vietas.

Iesaki šo rakstu citiem!

Aizvadītā gada nogalē Latvijas Politiski represēto apvienība (LPRA) vērsās pie visām Saeimas frakcijām ar aicinājumu izvietot informatīvas plāksnes pie padomju režīmu slavinošajiem pieminekļiem, kuru skaits Latvijā joprojām mērāms simtos. Pagaidām uz šo aicinājumu reaģējusi vienīgi Nacionālā apvienība (NA), kas sola šim jautājumam pievērsties uzreiz pēc Saeimas jaunās sesijas sākuma.

“Lai gan kopš Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanas 1990. gadā ir pagājuši gandrīz 28 gadi, Latvijā un Rīgā ir saglabājušies daudzi bijušā okupācijas režīma – Padomju Savienības – ideoloģiskie pieminekļi. Daudziem Latvijas iedzīvotājiem šie pieminekļi ir padomju okupācijas simboli. Papildus tie ar saviem vēstījumiem un ar Latvijā šobrīd ar likumu aizliegtās padomju simbolikas lietojumu kavē padomju vēstures mantojuma problēmu risināšanu, vienotas atmiņas veidošanos un šķeļ sabiedrību,” teikts LPRA vēstulē deputātiem. Represētie arī vērš politiķu uzmanību, ka šādi pieminekļi bez paskaidrojoša konteksta rada maldīgus iespaidus arī mūsu valsts viesiem. Tādēļ LPRA aicina parlamentu risināt šo jautājumu, izvietojot pie šiem objektiem informatīvās plāksnes, kurās tiktu paskaidrota konkrētā pieminekļa nozīme, ideoloģiskais vēstījums un tā (ne)atbilstība vēsturiskajai patiesībai.

Pēc šā aicinājuma NA Saeimas frakcija aktualizēja koalīcijas padomes dienaskārtībā jautājumu par padomju pieminekļu apzināšanu un aprīkošanu ar informatīvajām zīmēm. “Saņēmām no pozīcijas kolēģiem konceptuālu atbalstu šā jautājuma tālākai virzīšanai,” pēc koalīcijas sēdes skaidroja deputāts Rihards Kols (NA). Pēc viņa teiktā, “tālāka virzīšana”, visticamāk, izpaudīsies kā deputātu vēstule Ministru prezidentam Mārim Kučinskim (ZZS) ar aicinājumu uzdot atbildīgajām ministrijām apkopot un izvērtēt informāciju par pieminekļiem un aprēķināt, cik izmaksātu šādu informatīvo plāksnīšu uzstādīšana. “Saprotot, ka nacionālā līmenī šā jautājuma virzība var ieilgt, mēs apzināsim arī savus partijas biedrus pašvaldībās un aicināsim iespēju robežās sākt jau pašu spēkiem īstenot šādus projektus,” informēja Kols.

Par nepieciešamību aprīkot padomju pieminekļus ar vēsturiski skaidrojošu informāciju nacionāļi runājuši jau pirms represēto atgādinājuma. Piemēram, NA Rīgas domes (RD) frakcijas priekšsēdētāja vietnieks Dainis Locis pērn rosināja galvaspilsētas 2018. gada budžetā atvēlēt 12 000 eiro informatīvo plākšņu uzstādīšanai pie aptuveni 40 padomju pieminekļiem Rīgā. Domes vairākums gan šo priekšlikumu noraidīja. Tomēr deputāts Locis uzskata, ka dažus galvaspilsētā atrodamos padomju objektus, kas nenes ne māksliniecisko, ne vēsturisko vērtību, vajadzētu nevis ielikt informatīvā kontekstā, bet vispār novākt. “Pat esošā Rīgas domes vara, ja nedaudz padomātu, piekristu, ka šādi objekti mūsu pilsētai nekādu godu nedara. Piemēram, Bolderājā, Birzes ielā 4, pie mūsu Jūras spēku štāba atrodas nolaists un, visticamāk, pašu vietējo iedzīvotāju apskādēts objekts kaut kādiem padomju zemūdeņu varoņiem. Nu kādu jēgu tas nes? Vai tiešām mūsu karavīriem jāskatās, kā pie tā 9. maijā notiek vietējo aktīvistu orģijas?” retoriski jautāja Locis. Viņš gatavojas vērsties Aizsardzības ministrijā, lai noskaidrotu, vai šis objekts atrodas uz valstij piederošas zemes un kādas būtu iespējas to novākt.

Deputāta Kola bažas par to, ka nacionālā līmenī šis jautājums varētu iesprūst, nav bez pamata. Ik reizi, kad kāds mēģina kaut pirkstu piedurt padomju pieminekļiem, mūsu Ārlietu ministrija satraukta atgādina par Latvijas un Krievijas 1994. gada vienošanos. Šis līgums gan runā tikai par memoriālajām būvēm un karavīru apbedījumu vietām, nevis visiem pieminekļiem. Tieši balstoties uz ĀM un RD viedokļiem, Saeimas Mandātu, ētikas un iesniegumu komisija 2016. gadā noraidīja vairāk nekā 12 000 cilvēku parakstīto iesniegumu par tā sauktā Uzvaras pieminekļa novākšanu Rīgā. Toreiz komisijas vadītājs Vitālijs Orlovs (“Saskaņa”) solīja izskatīt iespēju aprīkot šo pieminekli ar informatīviem stendiem, bet arī šī iniciatīva noklusa.

Tikmēr pašvaldības un nacionālistu organizācijas pēdējos gados bez lielas brēkas novākuši ne vienu vien PSRS slavinošo vēstures atlieku – nav vairs ne “trīsgalvainā atbrīvotāju pūķa” Jelgavā, ne “dzelzsbetona kuģa” Limbažos, ne daudzu citu līdzīgu veidojumu. Tomēr, pēc neoficiāliem aprēķiniem, Latvijā joprojām atlikuši vismaz 610 padomju režīmu slavinošie pieminekļi.

Rīgas Pieminekļu aģentūras direktors Guntis Gailītis ieceri izvietot skaidrojošas plāksnes pie padomju pieminekļiem vērtē atzinīgi. “Tas ir vajadzīgs un pareizi. Plāksnēs būtu jānorāda gan pieminekļa autors un izveides gads, gan vēsturiskā situācija, kad tas tika uzstādīts, kādiem mērķiem un kā tas sasaucas ar šodienas vēstures izpratni. Diskusijas par šo lietu speciālistu un politiķu vidū Latvijā notiek jau ilgstoši, un vēl būs nepieciešams, lai vienotos par korektu tekstu, jo pieminekļi tomēr ir ļoti jūtīgs jautājums. Mēs kā aģentūra būtu gatavi to īstenot, tiklīdz būs vienošanās par tekstu, noformējumu un finansējumu. Taču tas noteikti nebūs lēts prieks,” sprieda Pieminekļu aģentūras direktors.

Gailītis arī zināja teikt, ka Austrija savulaik pie padomju “atbrīvotājiem” veltītajiem pieminekļiem uzstādījusi informatīvas zīmes un nekāds skandāls no tā nav cēlies. Tomēr mūsu dienvidu kaimiņiem pieredze bija cita. Pērn Lietuvas Biržu rajona pašvaldība pie savā teritorijā izvietotajiem padomju pieminekļiem sāka uzstādīt zīmes ar skaidrojumiem, ka šie “atbrīvotāju” objekti neatbilst vēsturiskajai patiesībai. Krievijas vēstniecība uz to reaģēja asi, nodēvējot šādu rīcību par zemisku. Pēc šiem pārmetumiem Biržu rajona mērs Valdemārs Valkuns aizliedza turpināt zīmju uzstādīšanu un taisnojās, ka notikušais esot viņa vietnieces Irutas Verzenes pašdarbība.

Sveicam Latvijas valsts proklamēšanas 99. gadadienā!

Mums ticis viszilākais ezers

Un rudākais rudzu lauks

Visbaltākā bērzu birze

Vismelnākais rupjmaizes klaips

Un tieši Latvijai ticis

Vissvētākais debesu jums

Jo savu visskaistāko zemi

Dievs ir atdevis mums.

   /Laimonis Vāczemnieks/

Rēzeknē nogāzts represēto pieminekli

Rēzeknē nogāzts represēto piemineklis. Nodaļas vadītājs Juris Arbidāns satriekts.

Lūdzam valsts policiju šo gadījumu izmeklēt un atrast vainīgo.

2017. gada 13. oktobrī uzstādīts piemiņas akmens nacionālajiem partizāniem Alūksnes novada Mālupes pagastā - atklāšana

Mālupes pagastā vietā, kur atradās nacionālo partizānu bunkurs un pagrīdes spiestuve, kurā no 1946. līdz 1948. gadam tika drukāti Latvijas nacionālo partizānu apvienības izdevumi ''Mazais latvietis'', ''Liesma'', ''Auseklis'', ''Māras Zeme'' un ''Tautas Sargs''.

sk. http://www.aluksniesiem.lv/foto-un-video/foto-atklaj-pieminas-akmeni-nacionalajiem-partizaniem-122561 Raksts publicēts Alūksnes un Apes novadu laikrakstā "Alūksnes Ziņas" 2017.gada 20.oktobrī.

Mālupes mežos (Alūksnes novadā) atklāj piemiņas vietu “Bitāna bunkuri”

Dzidra Mazika: “Varbūt viens otrs domā: partizāni – partizāni, bruņoti. Jā, viņi bija bruņoti, bet viņi bija arī garīgi bagāti cilvēki. Ja viņi tādi nebūtu, vai tad rūpētos par to, lai tiktu izdoti preses izdevumi?”

 Mālupes pagastā mežu masīvā, vietā, kur savulaik atradās nacionālo partizānu bunkurs un pagrīdes spiestuve, 13.oktobrī atklāja piemiņas vietu nacionālajiem partizāniem “Bitāna bunkuri”. Piemiņas akmens izvietots vietā starp abiem bunkuriem, kuri toreiz, atklājot partizānu mītni, tika uzspridzināti. Šodien abu bunkuru vietās ir iedobes. Turpat netālu izvietots arī informatīvs stends, kas vēsta par nacionālo partizānu aktivitātēm Alūksnes apkaimē. Zinot, cik lietaina bijusi šī vasara un rudens, todien notika brīnums – atklāšanas mirklī lietus nelija, uzspīdēja saulīte, pavērās zilas debesis un virs galvām pārlidoja gājputnu kāsis...

 Labāk savus dubļus brist

Bunkurā no 1946. līdz 1948.gadam tika drukāti pieci Latvijas Nacionālo partizānu apvienības preses izdevumi: “Mazais Latvis”, “Liesma”, “Auseklis”, “Māras Zeme” un “Tautas Sargs”. To redaktori bija: Ojārs Svarte (pseidonīms Māris), Oļģerts Melderis (Siliņš), Visvaldis Plotnieks (Dzintars), Ludis Egle (Kalme). “Liesma” pārstāvēja Alūksnes ģimnāzijas jauniešu pretošanās kustību “Dzimtenes sili”. Ņemot vērā vietu, kur piemiņas akmens izvietots – dziļi mežā, nezinātājam gandrīz neatrodamā vietā, pie Jaunezera – jāatzīst, ka ko tādu “dabūt gatavu” laikam spēj tikai alūksniete, Alūksnes un Apes novadu politiski represēto apvienības “Sarma” vadītāja Dzidra Mazika. Pateicoties viņas neatlaidībai un gribasspēkam, patriotismam, palīdzot arī daudziem labiem un atsaucīgiem cilvēkiem, šī ideja nu ir īstenojusies. Un tas nekas, ka arī 13.oktobrī visi minām Mālupes meža ceļa dubļus, lai nokļūtu līdz bunkuru vietai – tas viss ir nieks, jo, kā pasākumā atzina Dz.Mazika: “Tie nav sveši dubļi, tie ir mūsu zemes dubļi. Labāk brist savus nekā svešus dubļus.”

 Pasākumā Latvijas valsts karogu goda vietā ienesa un godasardzē stāvēja zemessargi, muzikālu priekšnesumu sniedza Zigmārs Krūmiņš ar saviem audzēkņiem, piedalījās daudzi politiski represētie, Zemessardzes veterāni, mālupieši, Ernsta Glika Alūksnes Valsts ģimnāzijas skolēni, Alūksnes novada domes deputāts Druvis Tomsons (“Visu Latvijai – TB/LNNK”).

 Pieminēt un godāt patriotismu

Alūksnes muzeja vēsturniece Zanda Pavlova uzsvēra, ka šī tagad būs vieta, kur pieminēt un godāt patriotismu, mūsu tautas garīgās vērtības.

“1944.gada nogalē Latvijā aizsākās nacionālais partizānu karš, kurš ilga gandrīz 12 gadus. Nepilnu gadu vēlāk Latgalē Dubnas mežos tika nodibināta Latvijas Nacionālo partizānu apvienība, kuras mērķis bija atjaunot Latvijas Republiku. Nacionālo partizānu kustība aptvēra visus Latvijas apriņķus, un arī Alūksnes pusē vēstures notikumi risinājās spraigi. Šeit veidojās nelielas kaujinieku grupas cīņai pret padomju okupācijas varu. Mālupes, Mārkalnes un Bejas pagastos darbojās vairākas vienības, kuras ietilpa Latvijas Nacionālo partizānu apvienībā. Šo grupu vadītāji bija Jānis Liepacis, Jānis Bitāns, Aleksandrs Delviņš un Rūdolfs Koemecs. Līdztekus militārajai darbībai tika izvērsts aktīvs propagandas darbs. Bitāna bunkuros tika drukāti pieci nelegālie preses izdevumi. 1948.gada nogalē, kad čeka atklāja Bitāna bunkurus, pēc tur atrastajiem rokrakstiem tika atklāti visi pretošanās kustības dalībnieki. Nākamā gada 15.februārī viņi tika apcietināti. Tam sekoja tiesas process Rīgā no 1949.gada 30.maija līdz 1.jūnijam,” vēstures notikumus atainoja Z.Pavlova.

 Trīs gadu garumā

Dz.Mazika uzsvēra, ka pagāja vismaz trīs gadi, līdz iecere īstenota. “Paldies Astrīdai Ievedniecei, kura veica brīnišķīgo un lielo darbu Latvijas Valsts vēstures arhīvā. Paldies finansētājiem, jo bez viņu atbalsta mēs arhīvā strādāt nevarētu. Visiem, visiem! Ļoti liels paldies Mālupes pagastam un mālupietim Jurim Lasim, tēlniekam un akmeņkalim Aināram Zelčam, kurš radīja patiesu mākslas darbu! Paldies “Latvijas Valsts mežiem” un daudziem, daudziem cilvēkiem, kuri pielika savu roku, lai šī vieta tiktu apzināta un tai nodrošināta piekļuve. Varbūt viens otrs domā: partizāni – partizāni, bruņoti. Jā, viņi bija bruņoti, bet viņi bija arī garīgi bagāti cilvēki. Ja viņi tādi nebūtu, vai tad rūpētos par to, lai tiktu izdoti preses izdevumi? Tajos netika rakstīti tikai uzsaukumi “Nost ar padomju varu!”. Pārsvarā bija literāri darbi, dzeja, arī novadnieka Aleksandra Pelēča dzejoļi. Partizāni bija garīgi bagāti cilvēki un rūpējās par to, lai garīgās vērtības tiktu saglabātas. Lai visiem laba veselība, jo nākotnei ir daudz ieceru, lai šādu vietu kā Mālupē būtu vēl vairāk,” atzina Dz.Mazika.

 Svētvieta mūsu Latvijai

Mālupes un Liepnas pagastu pārvalžu vadītāja Iveta Priede pateicās cilvēkiem, kas bija idejas autori un virzītāji, lai piemiņas vietu atklātu. Latvijas Politiski represēto apvienības priekšsēdētājs Ivars Kaļķis jauno piemiņas vietu nodēvēja par svētvietu mūsu Latvijai.

“Nākamgad svinēsim Latvijas simtgadi. Šie simts gadi bijuši ļoti dažādi – pirmās neatkarības gadi, kad plaukām un zēlām, tad nāca okupācijas gadi, kad bijām okupēti zem svešas varas, un tad bija Atmoda, kad atkal atdzimām. Šodien, pēc 70 gadiem, pateicoties tādiem uzņēmīgiem cilvēkiem kā Dz.Mazika un citi entuziasti, kuri tagad, šajos laikos, spēja mežā atrast šādu zīmīgu vietu, tiek darīti labi darbi. Man ir prieks, ka atceramies Bitāna bunkuru partizānus un godinām šajā vietā ar piemiņas akmeni. Skatoties, ka atklāšanas mirklī piedalās arī daudzi skolēni, vēlu saglabāt to patriotismu, ar ko savā laikā dzīvoja mūsu tēvi un vectēvi. Paldies Bitāna bunkuru iemītniekiem par uzdrīkstēšanos un drosmi, un piedodiet, ka mēs jūs atceramies ar 70 gadu novēlošanos...” teica I.Kaļķis.

kopbilde: Dz._Mazika, J,_Lasis_Ievedniece

Būt drosmīgiem un varošiem

Ernsta Glika Alūksnes Valsts ģimnāzijas vēstures skolotāja Lāsma Jaunozoliņa pasākumu apmeklēja kopā ar 9. un 11.klašu skolēniem. Viņa ģimnāzijas skolotāju un skolēnu vārdā pateicās Alūksnes muzeja darbiniekiem, Mālupes ļaudīm un Dz.Mazikai par uzņēmību izpētīt, atrast un atklāt. “Šī ir vieta un laiks, kad atceramies pagātni un mācāmies šodienu, īpaši jaunā paaudze. Šī ir vieta, kur mācāmies patriotismu, pārvarēt grūtības, atceramies, pieminam un mācāmies, ka arī šodien mums ir jābūt drosmīgiem, uzņēmīgiem un varošiem. Ja pirms 70 gadiem šie puiši un meitenes, starp kuriem bija arī Alūksnes ģimnāzijas skolēni, būtu nobijušies un stāvējuši malā, tad nekas nebūtu noticis varbūt arī 1990.gadā,” atzina L.Jaunozoliņa.

Kad piemiņas vieta iegrima ziedos un tika sildīta ar svecīšu liesmiņām, mālupieši visus cienāja ar siltu zupu, tēju un našķiem.

 Teksts un foto: Līga Vīksna 

Raksts publicēts Alūksnes un Apes novadu laikrakstā "Alūksnes Ziņas" 2017.gada 20.oktobrī.

Partizānu izdotie laikraksti – cerību stariņi

 Vēsturnieks Zigmārs Turčinskis:

“Ir liels prieks būt šādā vietā, kura atkal ir atrasta un apzināta kā piemiņas vieta nacionālajiem partizāniem un pretošanās kustībai.

 Pretošanās kustība sākās 1944.gada vasaras beigās līdz ar to, ka tika izsludināta mobilizācija Sarkanajā armijā. Tā pastiprinājās 1945.gada pavasarī – februārī, martā – kad notika lielie vācu atbalstītāju, aizsargu, visu pagastu aktīvu cilvēku aresti. Izbēgušie pievienojās mežā Sarkanās armijas dezertieriem. Šajā reģionā sāka veidoties kopīga organizācija, ko 1944.gada decembrī izveidoja Pēteris Supe un viņa desantnieku vienība, kas bija desantēta 1944.gada oktobrī Stompaka purvos. Viņi to izveidoja Stompaka mežos starp Balviem un Viļaku. Sākotnēji viņu doma bija apzinātos partizānus sakoncentrēt vienā vietā, izveidot spēcīgu nometni – bataljona lieluma vienību, un visiem kopā sagaidīt, kad nāks atpakaļ fronte. Tas viss noveda pie 2.marta kaujas Stompaku purvā, kā rezultātā partizānus no nometnes izsita, viņi aizgāja un izklīda pa visu apkārtni. 1945.gada maijā pēc Vācijas kapitulācijas sanāca aktīvistu grupa – Pēteris Supe, Antons Circāns, vēl vairāki vīri un nolēma, ka jāiet pa apkārtni un jāuzmeklē grupas, kas dzīvo mežos. Par sakaru grupas komandieri tika iecelts Antons Circāns ar segvārdu Vārpa. Viņš gāja no grupas uz grupu: vispirms uz Alūksnes pusi, uz Mālupi, Liepnu, Gaujienas un Sinoles mežiem - līdz Smiltenei. Līdz 1945.gada rudenim viņš bija visas Ziemeļvidzemes grupas lielā mērā apzinājis un pārzināja tās. 1946.gada janvārī un februārī Pēteris Supe ar savu grupu gāja uz otru pusi – Madonu, Lubānu un citviet. Abas grupas satikās Drustu pagastā, kur tikās arī ar Centrālvidzemes aktīvistu Pēteri Rusovu.

 Pamazām viņi veidoja pagrīdes Latvijas nacionālo partizānu organizācijas reģionālo štābu, jo viens štābs nevarēja tik lielu apkārtni nepārtraukti uzraudzīt un pārzināt. Ziemeļvidzemē tika izveidots Ziemeļaustrumvidzemes štābs, kas pārsvarā bāzējās Sinoles pusē. Alūksnes pusē tika izveidots Alūksnes sektors ar Jāni Liepaci un Jāni Bitānu vadībā. Bija arī Centrālvidzemes un Ziemeļlatgales apgabali. Ļoti labi, ka bija reģionālie štābi, jo Pēteri Supi 1946.gada 1.aprīlī nogalināja, 1947.gada jūlijā krita Antons Circāns – līdz ar to centrālais štābs beidza eksistēt. Bet palika reģionālie štābi, arī Alūksnes sektors, kas turpināja darboties.

 Viens no galvenajiem uzdevumiem štābiem bija patriotiskā gara un cerību uzturēšana – tas tika darīts caur rakstīto vārdu. Viņi katrs izdeva savas avīzes. Centrālais štābs izdeva “Mazo Vēstnesi”, ko drīz pārdēvēja par “Māras Zemi”. Centrālvidzemes apgabals izdeva “Sudraboto Sauli”, Ziemeļaustrumvidzeme izdeva “Tālavas Tauri”. Alūksnes sektorā ilgu laiku nebija savas avīzes, bet, kad Alūksnē tika atklāta jauniešu pretošanās grupa un arestēta, viens no šīs grupas dalībniekiem Ojārs Svarte izbēga un pievienojās partizāniem, sāka izdot avīzi “Tautas Sargs”. Bet šis izdevums iznāca ļoti īsu brīdi, jo partizānus nepārtraukti uzmanīja, vajāja, uzbruka, ķemmēja mežus. Partizānu dzīve bija nepārtraukta mētāšanās. Avīžu redaktori tika nogalināti, pazaudēja rakstāmmašīnas un nācās meklēt jaunas, tādēļ avīzes iznāca ar pārtraukumiem. 

 1948.gada februārī Stompaku mežos uzbruka partizānu grupai, kurā atradās “Māras Zemes” redaktors Oļģerts Melderis. Bija trīs kritušie, partizāni aizgāja ar kauju, bet pazaudēja rakstāmmašīnu. O.Melderis zināja, ka Mālupes mežos izdod “Tautas Sargu”, tādēļ devās uz Mālupi. Martā uzmeklēja Bitāna grupu un pievienojās tai. Kopš tā brīža O.Svarte un O.Melders abi uz vienas rakstāmmašīnas drukāja divus izdevumus. Aprīlī šai nometnei atkal uzbruka čekas karaspēks un viņi pazaudēja arī pēdējo rakstāmmašīnu. Līdz ar to “Tautas Sargs” vairs neiznāca, O.Melderis aizgāja atpakaļ uz Stompaku mežiem un aicināja partizānus, atbalstītājus vākt ziedojumus, lai varētu Rīgā iegādāties rakstāmmašīnu. 1948.gada rudenī “Māras Zeme” atsāka iznākt un turpināja iznākt līdz 1949.gada augustam, kad O.Melderi nogalināja.

 Savukārt Alūksnes pusē avīzes izdošanu atjaunot vairs neizdevās, jo O.Svarte saslima. Viņš slepus aizgāja uz savu vecāku mājām Alūksnē ārstēties, bet tika atklāts. 1948.gada 11.novembrī viņš bēga no aresta 22 kilometrus, līdz viņu tomēr noķēra un nogalināja. Viņš tika nodzīts pa mežiem, ceļiem, jo bija slims.

 Partizānu izdotajām avīzēm bija liela nozīme. Ja raugāmies pēc partizānu krimināllietu materiāliem, tad, piemēram, “Māras Zemes” eksemplāri atrasti arī pie Valkas, Smiltenes, Cēsīm, Lubānas, Madonas – tas ir milzīgs apvidus! Avīze ir ceļojusi no rokas rokā, no grupas grupā. Ir cilvēki, kuri sagūstīti 1950., 1952.gadā, un pie viņiem atrasta 1946. un 1947.gadā izdota avīze! Tas apliecina, ka šāda avīze viņiem ir bijusi svarīga cerību uzturēšanai. Tas ir ļoti svarīgi, ka Mālupē izveidota piemiņas vieta šādu laikrakstu izdevējiem. Visi labi atminamies, kas notika vasarā, kad NATO publiskoja filmu par mežabrāļiem. Krievijā sākās histērija. Tas nozīmē, ka tēma par nacionālo pretošanās kustību ir nozīmīga mūsu valsts vēstures sastāvdaļa. Paldies tiem, kuri saglabā šo piemiņu!”

 Stāstiet un rādiet vēsturi!

Vēsturniece Astrīda Ievedniece:

 “Piemiņas vietu varējām atklāt, pateicoties Mālupes novadpētniekiem. Tādiem entuziastiem kā Juris Lasis un daudziem citiem, kas iepazinuši šī meža takas, daudz uzzinājuši par sava pagasta vēsturi. Tādam urķim kā J.Lasis jābūt katrā pagastā! Aicinu visus, kuriem kaut mazliet ir, ko atcerēties, pastāstīt, parādīt, lūdzu, dariet to zināmu vietējiem vēstures pētniekiem bibliotēkās, muzejos, jo tas ir nepieciešams, lai šādu piemiņas vietu būtu vairāk.

 Pētniecības darbu arhīvā sāku pērn rudenī. Bunkuru vietas bija jau zināmas, bet vajadzēja gūt apstiprinājumu, ka te patiesi notikusi partizānu izdevumu drukāšana. Bija liels prieks, ka izdevās gūt tam apstiprinājumu! Tiesa, norādes un stāsti jāmeklē, jāklausās visur, ne tikai arhīvā. Man patīk, ka šajā procesā iesaistījās daudz cilvēku – sākot no rekomendācijas vēstules, ko man uzrakstīja Alūksnes pilsētas bibliotēka, jo man bija tikai viena vēstule, bet vajadzēja divas. Antra Lielmane veidoja informatīvā banera fonu, rāmi – “Latvijas Valsts meži”. Mālupieši bija ļoti atsaucīgi!”

 Tas bija pienākums

Mālupietis, Jāņa Bitāna krustdēls Juris Lasis:

 “Esmu tepat netālu dzimis - “Jaunskanstnieku” mājās. Jānis Bitāns bija mans krusttēvs un tēva brālēns. J.Bitāna tēvs ar Jāņa sievu, meita, māsa un vēl citi radinieki 1945.gadā aizbrauca no mājām ar ratiem un emigrēja uz Ameriku.

 Kad biju mazs - esmu dzimis 1944.gadā - savā ģimenē izjutām to, kas notiek. Mežabrāļi nāca arī uz mūsu mājām pēc ēdiena, tika baroti un dots līdzi. Mēs bijām tuvākās mājas. Mana tēva māsa kā mežabrāļu atbalstītāja tika noķerta un apcietināta, izsūtīta uz Sibīriju. Mēs zinājām, ka šeit ir bunkuri, bet, kur tieši – nezinājām. 1949.gadā Bitāna bunkurus uzspridzināja – sprādziena troksni mājās dzirdējām. Man bunkuru vietu pēc tam parādīja mālupietis Andris Stilve, kurš bija mežsargs. A.Stilve ir stāstījis, ka, bērns būdams, redzējis nošauto J.Bitānu – viņš ticis atvests pie Mālupes pagasta ēkas atpazīšanai. Tālākais liktenis nav zināms - J.Bitāna kapavietu neviens nezina. Arhīva dokumenti liecina, ka viņš nošauts kaut kur pie Alsviķiem uz dzelzceļa – tā lieta vēl jāpēta.

 Tas bija mans pienākums - sakārtot ceļu, lai varētu piekļūt Bitāna bunkuriem un iebraukt ar traktoru, lai ievestu pieminekli. Uz Bitāna bunkuru vietām savulaik esmu vedis J.Bitāna meitu, kas dzīvo Amerikā.”

Tomskas apgabalā Kargasokas rajona Novojugino ciemā atklāts piemineklis 1941. un 1949. gadā politiski represētajiem latviešiem

No http://www.bkkomiteja.lv/2017/10/12/tomskas-apgabala-kargasokas-rajona-novojugino-ciema-atklats-piemineklis-1941-un-1949-gada-politiski-represetajiem-latviesiem/

Brāļu kapu komiteja jau vairākus gadus, sadarbojoties ar Latvijas Politiski represēto apvienības pārstāvjiem Kārli Bērziņu, Dzintaru Kraujiņu, Kārli Albergu un latviešu diasporas vadītāju Tomskā Pēteri Kraujiņu, organizē izpētes ekspedīcijas uz Tomskas apgabalu Krievijā, uz kurieni 1941. un 1949. gadā tika deportēti Latvijas iedzīvotāji.

Pamatojoties uz 17.07.2008. likumu “Par Latvijas Republikas valdības un Krievijas Federācijas valdības vienošanos par Latvijas apbedījumu statusu Krievijas Federācijas teritorijā un Krievijas apbedījumu statusu Latvijas Republikas teritorijā”, Brāļu kapu komiteja 2013. gadā pabeidza apkopot un sistematizēt Latvijas Valsts arhīva saņemtās datu bāzes par 1941. gadā, un papildus iegūtos datus par 1949. g., deportāciju rezultātā mirušo Latvijas iedzīvotāju apbedījumu vietām Tomskas apgabalā. Iegūtie dati tika nosūtīti salīdzināšanai un precizēšanai Tomskas apgabala Iekšlietu pārvaldes informācijas centram. Tādējādi līdz 2015. g. tika precizēti dati par 252 personām, kas 2017. gadā nodoti tālākai izmantošanai – datu ierakstīšanai piemineklī Novojugino ciemā, Kargasokas rajonā, Tomskas apgabalā, Krievijā:

·         119 personas no Rīgas; 72 personas no Limbažu apriņķa; 58 personas no Rīgas apriņķa; 1 persona no Jēkabpils apriņķa; 1 persona no Tukuma apriņķa; 1 persona bez norādes uz aresta vai dzīves vietu;

·         113 personas arestētas un izsūtītas 1941. g. 14. jūnijā;

·         139 personas arestētas un izsūtītas 1949. g. 25. martā.

Dzīves dati par vienu personu vairākos gadījumos atšķīrās starp Latvijas Valsts arhīva (LVA) un Tomskas apgabala Iekšlietu pārvaldes informācijas centra [Информационного центра УМВД России по Томской области] datiem, tādēļ piemiņas zīmē ierakstīts dzimšanas gads ievērojot LVA sniegtās ziņas, bet miršanas gads pēc Tomskas apgabala IC sniegtajām ziņām. Vairumā gadījumu arhīvu materiālos nebija nosauktas konkrētas apbedījuma vietas un kapsētas, tāpēc to stāvokli varēja noteikti, apzinot tuvējās kapsētas pie pēdējām dzīves vai miršanas vietām, kas norādītas arhīvu materiālos. Kopumā tādas vietas tagadējā Kargasokas rajonā ir aptuveni 40.

2015.gadā, Brāļu kapu komitejas uzdevumā, uz Kargasokas rajonu bijušie izsūtītie Kārlis Bērziņš un Dzintars Kraujiņš, apsekoja vairāk nekā 20 iespējamās un reāli pieejamās apbedījumu vietas Kargasokas rajonā, bet tikai četrās bija saglabājušās norādes uz konkrētas personas kapa vietu.

Tā kā saskaņā ar arhīvu dokumentiem ir konstatēts, ka represēto Latvijas iedzīvotāju  apbedījumi agrāk ir bijuši, taču tagad nepastāv, bet mirstīgo atlieku ekshumācija un pārvešana vairs nav iespējama, tad Krievijas pusei,  pēc Latvijas Puses lūguma, apbedījumu tuvumā jāierāda atbilstoša vieta piemiņas zīmju uzstādīšanai. Pārrunu rezultātā ar vietējo pašvaldību, Brāļu kapu komiteja pieņēma lēmumu par piemiņas zīmes uzstādīšanu Novojugino ciemā. Saskaņā ar starpvaldību vienošanos par apbedījumu statusu, dokumentācijas sakārtošanā, piemiņas zīmes vietas izvēlē un uzstādīšanā mēs strādājām kopā ar likumā noteiktajiem partneriem minētās vienošanās izpildē un tehnisko uzdevumu risināšanā Krievijas Federācijas teritorijā – asociāciju “Vojennije Memoriali”.

Pieminekļa projektu izstrādāja Latvijas arhitektu birojs “Vecumnieks& Bērziņi”, piemiņas zīme izgatavota Sankt – Pēterburgā firmā “Trest – 40”, bet uzstādīšanas darbus veica Kragasokas firma “Jaguar”. Piemiņas zīmes uzstādīšana finansēta no starpvaldību vienošanās izpildei paredzētajiem Latvijas puses līdzekļiem. Lai uzstādīšanas darbus varētu pabeigt šogad, tika piesaistīti arī pēc Latvijas Republikas Saeimas Zaļo un zemnieku frakcijas deputātu pieprasījuma piešķirtie līdzekļi 6000 EUR apmērā.

Pieminekli atklāja 2017. gada 7. oktobrī Novojugino ciemā Uzvaras parkā (koordinātas Google Maps: 58°59’34.3″N 80°34’26.1″E)

Pieminekļa atklāšanas ceremonijā piedalījās Novojugino ciema iedzīvotāji un Novojugino skolas skolnieki, ikonas “Ne rokām darinātais” pareizticīgo baznīcas Kargasokā draudzes (приход  храма Спаса Нерукотворного)  priesteris – tēvs Aleksandrs, Novojugino ciema administrācijas vadība, projekta “Piedošana un atmiņa” vadītāja Kragasokas rajonā Valentīna Zarubina, Kargasokas laikraksta “Severnaja Pravda” galvenā redaktore Oksana Žukova un Nadežda Beiderova –  Kargasokas rajona administrācijas vadītāja vietniece 2011.g. u.c. Latvijas pusi pārstāvēja Brāļu kapu komitejas valdes priekšsēdētājs Arnis Āboltiņš, Latvijas Politiski represēto apvienības Valkas nodaļas pārstāvis Kārlis Bērziņš un Limbažu nodaļas pārstāvis Dzintars Kraujiņš.

Brāļu kapu komiteja izsaka savu pateicību arī Tomskas memoriālā muzeja “NKVD izmeklēšanas cietums” vadītājam Vasilijam Hanevičam un muzeja līdzstrādniekam Kirilam Pugačovam (pasākuma foto un videofiksācija), kā arī Jevgeņijam Venediktovam par transporta nodrošinājumu Tomskas un Kargasokas apmeklējuma laikā.

Informācijas avoti un preses relīzes Tomskas televīzijā, Tomskas memoriāla muzeja “NKVD izmeklēšanas cietums” mājas lapā un laikrakstā “Severnaja Pravda”:

http://nkvd.tomsk.ru/media_news/na-severe-tomskoj-oblasti-otkryli-pamyatnik-repressirovannym-latysham/

http://www.sokik.ru/p_i_p_2017_nov-8549.html

https://www.youtube.com/watch?v=v8K4QzbsRHM&t=20s

Izsaki savu viedokli Twitter-ī!

Sekojiet LPRA twitter (LPRA miniatūrai interneta dienasgrāmatai)!

Izsaki savu viedokli Facebook-ā!

Uzaicini savos draugos Latvijas Politiski represēto apvienību!