30.gadu jubilejas svinības, projekta noslēgums - Kauguros

2020. gada 11. janvārī Jūrmalas pilsēta vēl svētku rotā – Kauguru kultūras namā cilvēki pulcējas brīnišķā notikumā - Jūrmalas pilsētas politiski represēto biedrības – 30. gadu darba jubilejas pasākumā.
Kauguru kultūras nama vadītāja Dace Umbraško: ” Domāju, ka daudziem no jums ir tāda sajūta, ka tas viss bija tik, tik nesen, kad Latvija atguva savu neatkarību. Jūs kopā pulcējāties, lai apvienotos, lai viens otram dāvātu spēku, lai stāstītu bērniem savus stāstus, lai viņi zinātu mūsu vēsturi, zinātu, ko cilvēki ir piedzīvojuši un jūs visus var nosaukt par varoņiem, gan aiz sava likteņa, gan aiz savām spējām izdzīvot, atgriezties un būt pozitīviem, optimistiskiem un tālāk dzīvot”

Šodien ir svētki un kā svētku saimniecei vārds tiek dots Ludmilai Jirgenai – Jūrmalas represēto biedrības valdes priekšsēdētājai, ar kuras čaklajām rokām un projekta rakstīšanu, arī ir šie svētki.

Ieskats 2019. gada projekta " Mēs varam" norises gaitā.

Ludmika Jirgena: “ Tad, kad nav sniega un saules, meklēsim gaismu sevī un uz šīs zemes, vienīgi mēs spējam. Prieks redzēt visus tik kuplā skaitā, prieks redzēt viesus no Ogres, Tumes un Kokneses. Priecājamies, ka esam atkal visi kopā un nevaram aizmirst tos, kas nav mūsu vidū.
Arī 2019. gads bija mūsu projekta gads, kas aizsākās ar piedalīšanos senioru salidojumā “Pie jūras dzīve mana”, kur mūs sasildīja ziedu ugunskurs. Un jādomā jau bija par nākamo pasākumu – Kokneses novada Likteņdārzā, pieminekļa Sibīrijas Mātēm atklāšanā. Esot piemiņas vietā – cilvēku čalas pieklust, jo ir svēts brīdis, tikai ar mātes nesalaužamo spēku un prātu, mēs esam izdzīvojuši. Paldies!  
Vasara jau gāja uz rudens pusi, kad posāmies ceļā, lai piedalītos represēto salidojumā – Ikšķilē.  Un 17 augustā notika ļoti jauks pasākums Bulduros. Vēl šodien domās izstaigājām skaistās puķu dobes ar neatvairāmo rudens ziedu smaržu. Šodien, projekta noslēguma pasākumā, vēlos apsveikt pašas pirmās mūsu kluba dibinātājas: Mētru Otaņķi un Aiju Medni, vēlot viņām laimi, veiksmi, veselību, dzirdēt daudz mīļu vārdu, satikt mīļākos cilvēkus un ar prieku izdzīvot skaistākos brīžus. Vēlos pateikt paldies arī Aleksandrai Dinsbergai un Mirdzai Žorovai, par atsaucību un aktīvu darbošanos klubā.”
Aiju Medni apsveic arī no Senioru biedrības Benita Harjo, jo Aija bija tā, kas sāka veidot senioriem tik ļoti nepieciešamo sociālo jomu un vadīja pirmo sociālo dienestu Jūrmalā.

Vizma Kalniņa (otrā no kreisās) šodien kopā ar ģimeni, atgiezās no izsūtūjuma Blagoveščenskā, Amūras apgabalā.
Dace Umbraško: Labi zinām, ir organizācijas, ir iestādes un to visu veido cilvēki - cilvēku labie darbu, cilvēku labās domas un viņu atbalsts. Mums Jūrmalā ir brīnišķīgs atbalsts no Jūrmalas pilsētas domes un šodien šeit, šajā zālē ar mums   kopā ir Jūrmalas domes priekšsēdētāja vietniece Rita Sproģe un deputāte Dace Riņķe: “Moto no Politiski represēto apvienības mājas lapas: Mūs lauza pārspēks, bet nesalauza, jo mūsu sirdīs ir tautas spēks. Mūs atrāva Latvijai un nicināja, mēs atgriezāmies un mēs kalpojam tai. Tie ir vārdi, kurus no jums katrs nes sirdī. Tāpēc mēs gribam teikt lielu paldies, ka esat spējuši atgriezties, esat spējuši smaidīt, gribējuši dzīvot un patiesībā esat varējuši piecelties. Un mums visiem esat devuši dzīvību, esat devuši smaidu, esat devuši iespēju redzēt mūsu zemi. Arī manā ģimenē ir bijuši politiski represētie, bet neviens no viņiem vairs nav šajā dzīvē. Visiem jums paldies, jo mēs dodam nākamajām paaudzēm to, ko stāstāt un atgādināt mums. Mēs varam teikt lielu paldies Aijai Mednei un aicinām arī Mētru Otaņķi.”

Jūrmalas represēto biedrības priekšsēdētāja: Ludmila Jirgena sveic Aiju Medni un Mētru Otaņķi

Aija Medne: “Es atļaušos izteikt pateicību Jūrmalas domei, represēto biedrībai, ka viņi nav mūs aizmirsuši, jo tas bija pirms 30 gadiem, kad mēs veidojām Tautas fronti un dibinājām represēto klubu. Mēs bijām tās drosmīgās un savā starpā teicām: Ja šaus – lai šauj, mūs ne ar ko vairs nevar pārsteigt. Sibīrijā esam bijušas. Es deviņu gadu vecumā Sibīrijā pazaudēju māti un esmu izaugusi par to, kas esmu. Dabīgi, man ir liela pateicība saviem vecākiem par to, ka viņi ir mani izaudzinājuši. Es nezogu, pāri nevienam cenšos nedarīt. Veidoju Latviju skaistu un mīlu savu dzimteni. Mums patīk un mēs šeit dzīvosim.”  
Mētra Otaņķe: “Es gribu pateikt paldies Jūrmalas domei, paldies visiem, kas šeit esiet. Aijiņa nedaudz sajauca, Pirmās biedrības veidošanās notika Rīgā, pie Noskova, tur mēs bijām valdē un pēc tam, kad atgriezāmies no Rīgas, nolēmām veidot nodaļu Jūrmalā. Saveidojās 1300 represēto, kas dzīvoja Jūrmalā. Esam palikušas divas no pirmās valdes. Pēc 27 gadu darba - veselības pēc esam aizgājušas no valdes. Paldies.”
Jūrmalas politiski represēto nodaļu sveic represētie no Ogres, Ilze Belis,  no Latvijas Politiski represēto apvienības, Dagnija Liepiņa un no Kokneses, Lība Zukule. 


Dziesmas Aijas Balandiņas izpildījumā.

Pie skatuves rosās muzikanti un grupa “Leišmales Jānīši” gandrīz jau gatava uznācienam, tikai dažas dziesmas vēl Aijas Balandiņas izpildījumā, kurām pievienojas visa zāle.
Pasākums jauks, rosinošs un sirsnīgs - ir izdevies!

Tekstu sakārtoja un foto: Laimdota Podze     

2019.gada 14.decembrī Alūksnes represēto klubs "Sarma" svin 30.

Sestdien viesmīlīgajā Alūksnes novada vidusskolā tika svinēta Alūksnes un Apes novada politiski represēto kluba “Sarma” 30 gadu jubileja un krājuma “Rūgtais vērmeļu kauss” piektās daļas atvēršanas svētki. Pasākumā, ko vadīja Alūksnes novada pašvaldības Kultūras un sporta nodaļas vadītāja Sanita Eglīte, represētie un viesi atskatījās uz kluba vēsturi, kas aizsākās Atmodas laikā, un paveikto. Šajos 30 gados klubu vadījuši Reinis Lībietis, Vilnis Saldābols, Ilga Šūpulniece, Grieta Sapule, Māris Ievednieks, Valdis Krieviņš, bet kopš 2004. gada – jau 15 gadus – Dzidra Mazika. Ar klusuma brīdi pieminēja mūžībā aizgājušos represētos. Kopā dziedāta, izskanēja represēto kluba dibināšanas iniciatora Alfreda Dāvida dziesma ar Lūcijas Sāgamežas – Nāgeles vārdiem “Represēto solījums”, kas kļuvis par kluba himnu.

Nozīmīgajā gadskārtā kluba vadītāju Dzidru Maziku un dalībniekus sveica Alūksnes novada domes priekšsēdētāja vietnieks Aivars Fomins, Apes novada domes priekšsēdētājs Jānis Liberts, kā arī sadarbības partneri no Ernsta Glika Alūksnes Valsts ģimnāzijas, Alūksnes novada vidusskolas, pateicoties par ieguldījumu jaunatnes patriotiskajā audzināšanā, Alūksnes un Apes novada fonda, Alūksnes muzeja un Alūksnes pilsētas bibliotēkas direktore Iveta Ozoliņa, Alūksnes novada domes deputāts Verners Kalējs.  Atzinīgus vārdus represēto kluba darbībai veltīja Latvijas politiski represēto apvienības valdes priekšsēdētājs Ivars Kaļķis un tās iepriekšējais vadītājs Gunārs Resnais. Svētkos kopā ar “Sarmas” dalībniekiem bija izdevēja Ilona Vītola, jo “Vītola izdevniecībā” tapuši visi pieci “Rūgtā vērmeļu kausa” sējumi. Par atmiņu saglabāšanas nozīmīgumu atgādināja vēsturniece Astrīda Ievedniece.

 Ar muzikāliem priekšnesumiem pasākumu kuplināja Ernsta Glika Alūksnes Valsts ģimnāzijas vokālais ansamblis un skolotāja Ina Perevertailo, kā arī Jaunlaicenes folkloras kopa “Putnis”.

 “Liels paldies Dzidrai Mazikai un visiem represētajiem, kuri jauniešiem uztic savus dzīvesstāstus. Tie ir smagi, un grūti pie tiem atgriezties, bet ticiet, šis darbs ir svarīgs. Māksliniece Džemma Skulme ir teikusi, ka katrai paaudzei ir jāizcīna sava cīņa par brīvību. Ticiet man, jūsu stāsti jaunajai paaudzei palīdz saprast un novērtēt brīvību. Šī paaudze jau dzīvo citā realitātē, bet tas nenozīmē, ka cīņa par brīvību ir beigusies. Tā turpinās,” sacīja Ernsta Glika Alūksnes Valsts ģimnāzijas vēstures skolotāja Iveta Mikijanska. “No jums es mācos dzīves sparu un izturību,” sveicot “Sarmas” dalībniekus kluba 30 gadu darbības jubilejā, sacīja izdevēja Ilona Vītola. Viņa sacīja, ka grāmatu tapšanas laikā iepazinusies ar daudziem represētajiem un viņu dzīvesstāstiem un šo darbu varētu turpināt vēl un vēl. Pirmās trīs grāmatas  “Rūgtais vērmeļu kauss” izstādītas Briselē, kur prezentētas starptautiskajā izstādē “Totalitārisms Eiropā”. Ceturtā daļa atvērta grāmatu gadatirgū starptautiskajā Ķīpsalas izstāžu centrā. Grāmatas piektajā daļā turpinājusies atmiņu apkopošana, publicēti skolēnu zinātniski pētnieciskie darbi konkursam “Latviešu pēdas Sibīrijā un Tālajos Austrumos”, kā arī apkopoti materiāli par represēto kluba “Sarma” vēsturi. Kopējā grāmatu tirāža sasniegusi 2500 eksemplārus, daļa no izdevumiem kļuvusi par bibliogrāfisku retumu.

 
Grāmatas “Rūgtais vērmeļu kauss” piekto daļu ar interesi apskatīja Latvijas politiski represēto apvienības valdes priekšsēdētājs Ivars Kaļķis un bijušais apvienības vadītājs Gunārs Resnais. “Alūksnieši ir olimpiskajā desmitniekā,” atgādinot par politiski represēto apvienību dibināšanu Latvijā pirms 30 gadiem, sacīja I. Kaļķis. Viņš uzsvēra, ka Alūksnes un Apes novada politiski represēto klubs “Sarma” ir viens no aktīvākajiem Latvijā gan jaunatnes patriotiskajā audzināšanā, gan atmiņu apkopošanā un nacionālo partizānu piemiņas saglabāšanā. Alūksnieši vienīgie uzsākuši starptautisko sadarbību ar politiski represētajiem kaimiņvalstī Igaunijā. Savukārt G. Resnais uzsvēra, ka ir jābūt kādam līderim, kuram cilvēki sekotu, un alūksniešiem tāda ir Dzidra Mazika. Jau septīto gadu represēto klubam “Sarma” ir viena mājvieta Alūksnes novada sabiedrības centrā ar Alūksnes un Apes novada fondu (AANF) un Alūksnes Nevalstisko organizāciju atbalsta centru. AANF valdes priekšsēdētāja Dzintra Zvejniece uzslavē, ka organizācija aktīvi raksta projektus, un seši realizēti ar AANF atbalstu, tai skaitā erudīcijas spēles “Prāta laboratorija” dalībnieku līdzdalību. Savukārt Alūksnes novada pašvaldības Kultūras un sporta nodaļas vadītāja Sanita Eglīte vienmēr bijusi kopā ar represētajiem, vadot pasākumus.

Alūksnes novada domes priekšsēdētāja vietnieks Aivars Fomins un pašvaldības Kultūras un sporta nodaļas kultūras darba organizatore Valda Zeltiņa represēto kluba “Sarma” vadītājai Dzidrai Mazikai un kluba dalībniekiem pasniedza Atzinības par sirdsdarbu represēto atmiņu saglabāšanā. Pēdējos gados nozīmīgākie represēto kluba “Sarma” pasākumi notiek Alūksnes novada vidusskolā, kur viņus viesmīlīgi uzņem direktores Ilzes Līviņas vadītais kolektīvs.

Teksts un foto: Dace Plaude,
laikraksta “Alūksnes un Malienas ziņas” žurnāliste.

Latvijas Politiski represēto apvienības 30 gadu jubileja.

2019. gada 19. oktobrī Ogres pilsētā tika atzīmēta Latvijas Politiski represēto apvienības 30 gadu jubileja, kurā piedalījās gandrīz 300 dalībnieki no 38 LPRA nodaļām Latvijā. Ar svinīgu gājienu un ziedu nolikšanu pie Piemiņas akmens represētajiem Ogrē aizsākās nozīmīgās gadskārtas atzīmēšana.

Politiski represētie dodas pie pieminekļa.
Piemiņas akmens atrodas Meža prospektā, netālu no stacijas. Tajā iekalti J.Raiņa vārdi: ’’Mēs neaizmirsīsim, neviena paša, ko savas varas laikā nokāvāt’’. Netālu no piemiņas akmens atrodas piemiņas plāksnes, kurās iekalti bijušā Ogres rajona 1941.un 1949. gada izsūtīto iedzīvotāju vārdi, kuriem nebija lemts atgriezties dzimtenē. Viens no pirmajiem šajā sarakstā ir Ogres pilsētas pirmais mērs Jūlijs Adams Marsons, kurš 1941.gadā mira izsūtījuma Usoļlagā. Kopumā plāksnēs ierakstīti 169 represēto vārdi.
LPRA priekšsēdētājs Ivars Kaļķis aicināja ar klusuma brīdi godināt tos, kuriem mūža mājas ir svešumā un arī tos, kuri atgriezās dzimtenē, bet vairs nav mūsu vidū.

No labās: Astrīds Freimanis, Egils Helmanis, Ivars Kaļķis, Edmunds Būmanis.
Jubilejas svinības turpinājās Ogres novada Kultūras centrā, kur klātesošos sveica Ivars Kaļķis: ‘’Pirms trīsdesmit gadiem, kad Latvijā valdīja padomju režīms, drosmīgākie un enerģiskākie politiski represētie, pārvarot nospiestību un apātiju, līdz ar visas tautas atmodu cēlās, lai sasauktos un apvienotos valsts mēroga organizācijā. Pirmais politiski represēto klubs nodibinājās Rīgā, 1988.gada novembra mēnesī un līdz gada beigām jau Jelgavā, Cēsīs, Ogrē un Jūrmalā. 1989.gada 14.oktobrī notika Latvijas Politiski represēto apvienības dibināšanas konference, kurā piedalījās vairāk par 400 delegātiem no 23 politiski represēto klubiem un vairāk par 80 viesiem. Šodien, 16 cilvēki no pirmās konferences atrodas starp mums zālē un pateicoties enerģiskiem, rīcībspējīgiem cilvēkiem: Augustam Meieram, Edmundam Būmanim, Dāvidam Krastiņam un citiem,  organizācija tika nodibināta.

Latvijas Politiski represēto apvienības priekšsēdētājs Ivars Kaļķis.

Ivars Kaļķis pateicas Ogres novada pašvaldībai un Ogres novada Kultūras centram par viesmīlību un iespēju bez atlīdzības izmantot telpas svinīgā pasākuma rīkošanai.’’

Ogres novada Domes priekšsēdētājs Egils Helmanis.
Ogres novada Domes priekšsēdētājs Egils Helmanis ir kopā ar represētajiem: ‘’Esmu dzimis ģimenē, kur no mātes puses tēvs tika leģionā, cīnoties par Bausku, bet mans tēvs un vectēvs izsūtīti uz Sibīriju. Tāds liktenis tajā laikā skāra ļoti daudzas ģimenes. Latvijas labāko daļu aizveda svešas varas. Uz mūsu vecāku pleciem varēja veidoties Latvija un jūsu vecāki bija bīstami tikai tāpēc, ka viņi bija saimnieki savā zemē, tieši šo saimnieka gēnu vēlējās iznīcināt mūsos. Daļēji, tas arī izdevās. Pēc jums rindā stājās leģionāri – viņi gāja, lai vairs nepiedzīvotu Baigo gadu, lai nepiedzīvotu izvešanu, lai jūs atgrieztos mājās. Tikai viņiem tas neizdevās. Viena traģēdija sekmēja citu traģēdiju. Tā ir mūsu kopējā vēsture.

Mēs visu laiku runājam par to kaimiņu, par to lāci, kas snauž – viņš nesnauž! Mēs redzam, kas notiek Ukrainā, šīs mūsdienu traģēdijas izpausmes Ukrainā. Ukraina aizsargā ne tikai savas robežas, bet arī mūsu. Ogre katru gadu pieņem bērnus, kuru vecāki krituši frontē – viņi stāsta mūsu bērniem, kas notiek tur. Ir jūsu liecības par to, kā var vienkārši izpostīt ģimeni, kā var nozagt bērnību un mums, kas dzīvojuši zem laimīgām debesīm, to grūti saprast.
Gribu pateikt jums lielu paldies par jūsu devumu, ka jūs runājat ar skolniekiem, ka jūs stāstiet, jo no jūsu stāsta tas izklausās pavisam savādāk”. 

 

LPRA pirmais priekšsēdētājs Edmunds Būmanis.dalījās atmiņās par apvienības pirmsākumiem.
''Te es stāvu, šī pasākuma galvenais ‘’vaininieks''.
Mēnesi pēc Tautas Frontes dibināšanas kongresa 1988. g. 7-8. oktobrī, kas bija starta šāviens dažādu organizāciju veidošanai. 8. Novembrī Rīgā Alunāna ielā 7, Izglītības darbinieku arodbiedrības namā pēc I.Noskova aicinājuma „Rīgas balss” aktu zālē sanāca uz Sibīriju izsūtītie Latvijas iedzīvotāji, karavīri, Gulaga nometnēs ieslodzītie. Visas nama telpas bija pārpildītas. Šajā pasākumā piedalījās daudzi katordznieki no visas Latvijas, kuri vēlāk kļuva par reģionālo represēto klubu veidotājiem. Es toreiz aicināju oficiāli pasludināt kluba dibināšanu un ievēlēt valdi, bet Igors Noskovs iebilda pret valdes vēlēšanām un aicināja nākt un aktīvi darboties, no tiem aktīvākajiem tad arī veidosies valde. Tajos apstākļos tas bija ļoti pareizs aicinājums. Un Rīgas politiski represēto klubs arī uzsāka aktīvu darbību.

Ierosinājām šo procesu paplašināt un veidot represēto kustību visā Latvijā. Jaunie reģionālie klubi mūsu ierosinājumu atbalstīja. Bija I.Noskovs iebildumi, ka pietiekot ar Rīgas klubu, bet vēlāk piekrita idejai un aktīvi iesaistījās Vislatvijas represēto organizācijas veidošanā. Jūlijā Ogrē pulcējās visu tolaik nodibināto klubu pārstāvji un apsprieda konferencē pieņemamos dokumentus. Šeit, 14.oktobrī, lielajā zālē sanāca vairāk kā 400 dalībnieku . Man negaidot tiku ievēlēts par Latvijas politiski represēto apvienības priekšsēdētāju. Es stāvēju uz skatuves kā apliets ar ūdeni, ne naudas, ne telpu, ne īstas organizācijas struktūras, tikai nosaukums. Naudas vākšanu noorganizēja Rīgas klubs ar I.Noskovu un Intu Prauliņu vadībā, pie telpām Šķūņu ielā tikām pēc divarpus gadiem. Šeit man personīgi par atbalstu jāpateicas Sandrai Kalnietei un Eduardam Berklāvam. Tā kā konferenču pamat dokumentos bija ierakstīta prasība pēc Nīrnbergas II, tam arī veltījam galvenās pūles. Savācām ieinteresēto sabiedrisko organizāciju pārstāvjus, radošos darbiniekus un kopā panācām tikšanos ar A.Gorbunova k-gu, kas arī deva zaļo gaismu mūsu centieniem. Tika izveidota Totalitāro režīmu noziegumu izmeklēšanas komisija, kas izveidoja Totalitārisma seku dokumentēšanas centru. Tāpat LPSR AP veica attiecīgās izmaiņas Latvijas krimināllikumos. Tika izveidota speciālā prokuratūra genocīda noziegumu izmeklēšanā, bet nesagaidījām jau tādu notiesāšanu kā pēc kara. Toreiz bija noķerti galvenie vaininieki un arī ātri notiesāti. Bija pagājuši 50 okupācijas gadi, lielākā daļa vainīgo bija jau nomiruši, bet mēs gribējām visu un uzreiz. Tā nu gluži nesanāca. Notiesāja Noviku un vēl dažus noziedzniekus, kuri pēc tam vērsās Eiropas tiesā.

Toreiz Latvijas valsts pieņēma likumu  par represēto personu statusa piešķiršanu. Pēc trim gadiem atstāju priekšsēdētāja amatu Latvijas Politiski represēto apvienībā, nodrošinot organizāciju ar telpām, mēbelēm, garantētu valsts budžetu. Savukārt G.Resnā un P.Simsona kungi ļoti daudz izdarīju represēto personu īpašumtiesību jautājumos, nostiprināja politiski represēto personu sociālās garantijas, panāca mūsu organizācijas reitinga celšanos. Apvienības rīkotie, 25.marta un 14.jūnija pasākumi, tika iekļauta valsts protokolā. Tas padarīja mūsu organizāciju starptautiski atpazīstamu. Žēl, ka no Apvienības redzesloka pazuda sociālās atmiņas aspekts, lai gan daudzi klubi šo jautājumu neatstāja novārtā.
Mūsu apvienība ir viena no retajām organizācijām, kas 30 gadus sagaida nesašķēlusies, kā vienota organizācija, un novēlu saglabāt šo vienotību arī turpmāk.’’

Eiroparlamenta deputāte Sandra Kalniete:
‘’Sveicam Latvijas Politiski represēto apvienību 30.dzimšanas dienā!
Apvienība ir atmodas bērns, ko 1989 gadā 14.oktobrī dibināja apņēmīgi un drosmīgi cilvēki, lai apvienotu spēkus un atmaskotu padomju režīma pastrādātos noziegumus. 50 gadus, Sibīrijas moku ceļus izgājušiem, bija jāklusē par pārciesto. Vēl arvien daudzi nezināja , kur gājuši bojā nometnēs ieslodzītie tēvi, vīri un brāļi.
Izklausās drūmi, taču par spīti okupācijai, deportācijām, karam, bēgļu gaitām latvieši ir izturējuši un nav padevušies. Mēs esam atguvuši savu valsti un to atjaunojam. Un tas ir mūsu tautas varonības stāsts. Tas ir mūsu vecvecāku un vecāku varonības stāsts, ar ko lepoties paaudžu paaudzēs.”

Eiroparlamenta deputāte Sandra Kalniete un Likteņdārza direktors Jānis Karalis.

Īpaši tika godināti tie biedri, kuri pirms trīsdesmit gadiem piedalījās Latvijas Politiski represēto apvienības pirmajā konferencē, viņu vidū: Jāzeps Stivriņš un Amālija Keirāne no Daugavpils, Dzintra Bŗūvere no Ikšķiles, Silvija Dukāte no Ogres, Zigrīda Perevālova no Cēsīm, Aina Sakne no Carnikovas, Imants Grāvītis, Nellija Šāvēja  un Aldonis Serdāns no Valmieras, Valters Rudzītis, Edīte Ceplīte no Strenčiem, Anita Vilipsone un Edmunds Būmanis no Ogres, Nita Matvejeva no Latgales priekšpilsētas Rīgā, Alda Mastiņa no Aizkraukles, Valdis Kleins no Jelgavas.

LPRA pirmās konferences dalībnieki.

Savās atmiņās Aina Sakne (dzimusi 1935.gadā) rakstīja: ‘’Es biju lasījusi, ka vajag paņemt smilšu sauju no dzimtajām mājām, tad noteikti atgriezīsies, bet man tas neizdevās. Es kā noliecos ņemt to smilšu sauju, tā man pie deniņiem pieskārās šautenes stobrs. Protams, neizšāva, bet tāds aukstums.
(Sibīrijā pagāja astoņi gadi trīs mēneši un desmit dienas).
Klases biedri iznāca līdzi stepē mani pavadīt. Biju priecīga, ka dodos uz Dzimteni, bet šķirties no draugiem bija smagi. Sapratu, ka šķiramies uz mūžu. Šeit palika daļa no manas jaunības, paši labākie gadi – lai gan aizvadīti gaužām pieticīgi bez jaunībai raksturīgās bezbēdības, smagi strādājot un cītīgi mācoties.

Rīgā ierados 1957.gada 4.jūlijā. Vakarā sēdos mazbānītī un braucu uz Talsiem. Stacijā sagaidīt bija atnākusi mamma. Pa balto ceļu gājām uz 3 km attālajām tantes mājām. Smaržoja zeme, zāle, rudzi, krūmi ceļmalā. Tās bija manas bērnības smaržas manā Dzimtenē. Labi, ka tumsā neviens neredzēja, ka raudu, eju un raudu. Raudu no prieka, jo pēc daudziem, daudziem gadiem atkal esmu savā Dzimtenē.’’

Savās atmiņās Zigrīda Perevālova (Pommere), dzimusi 1928.gadā, rakstīja::
‘’Tagad man gribētos to visu iemūžināt, kamēr vēl esam dzīvi. Jācenšas, lai tas neatkārtotos, tad to latviešu tik daudz vairs nebūs.
Es domāju, kaut ko drusku esam nokavējuši Varbūt par daudz gribam piedot. 1959.gadā, kad braucu prom, krievi teica: Vai tu domā kaut kur labāk dzīvot kā te. Mēs tevi par deputātu ievēlēsim. Biogrāfijā raksti, ka esi mainījusi dzīves vietu pēc pašas vēlēšanās ... ka mēs badā nenomirām, ka mans tēvs ir nošauts. Es nesaku, ka krievu tauta ir slikta. Komunisti jau krievu tautu arī iznīcināja.
Lai kā ir bijis, es tomēr saku, mēs esam laimīgi, ka esam atgriezušies un varam dzīvot, Es domāju, ka tomēr būs labāk, ja ne mums, tad mūsu bērniem.’’

Līdz ar to svinīgā daļa tuvojas noslēgumam un uz skatuves uznāk Bolderājas Mūzikas un mākslas skolas audzēkņi: brāļi Grīnbergi: Miķelis, Ansis un Kārlis, kuri 2018.gada jūlija mēnesī pārsteidza Amerikas klausītājus, iegūstot četras zelta medaļas, piedaloties pasaules jauno talantu konkursā.

Miķelis, Ansis un Kārlis Grīnbergi.
Šodien represētie sabraukuši no visiem Latvijas novadiem. Esam kā liela saime, kuru  kopā satur ne tikai, ne tik senā pagātnē, bet vēlme vēl satikt savus likteņa biedrus, senos draugus un skolas biedrus un kopā atpūsties. Kopības sajūta dara mūs stiprus, liek justies jauniem un vajadzīgiem un darāmā vēl daudz.

Tekstu sakārtoja: Laimdota Podze
Foto un foto galerija: Alvis Jansons 

Ieskats pirms represēto salidojuma Ikšķilē.

Visas tās domas un tik loģiski motivētās cerības, kas bija izteiktas iepriekšējos vakaros, notikumu pēkšņā norisē, tika iznīcinātas. Tas bija pēdējais vakars kopā ...
Vēl šodien katrs atmiņu stāsts iesākas ar to briesmīgo nakti, kas norisinājās 1941. gada 14. jūnijā un nedaudz vēlāk 1949. gada 25.martā. Stāsti gulst atmiņu plauktos un šodien mūsu vidū ir cilvēki, kas iet šo atmiņu stāstu apzināšanas un izziņas ceļu, lai sabiedrības nākotni veidotu atklātu, patiesu, bez liekulības, meliem, izdomājumiem un savtīgām interesēm. Šo cilvēku darbība vērsta uz nākotni – tā ir atbildības, cieņas un mīlestības pilna.

Edmunds Būmanis kopā ar kolēģi kārto stendu.

Ikgadējā represēto salidojumā satiekas dažādas paaudzes – lai pieminētu, atcerētos un no jauna iepazītu savus likteņa biedrus. Te ir arī jaunākā paaudze, kura deportāciju gados bija zīdaiņa vecumā vai piedzimuši izsūtījumā. Un jaunatnācēju pirmā tikšanās vieta ir pie stendiem – sākumā bikla un neziņas pilna, bet ar nojausmu varbūt, ka pēc tik daudziem gadiem satikšu savu skolas biedru, savu likteņa biedru, jo vecāku vairs nav. Atmiņā palicis tikai sādžas nosaukums un cerība, kas mijas ar šaubām, vai uzzināšu ko jaunu. Un šī atkalredzēšanās notiek! Gadu starpībai nav nozīmes. Šeit satiekas un no jauna iepazīstas visas paaudzes. Dažreiz tas ir atkalredzēšanās prieks, kad var apjautāties par veselību, par mazbērniem, dažreiz skumjas, citreiz klusa pastāvēšana līdzās. Šeit pulsē tā neredzamā dzīvības artērija, kas satur kopā represētos.

Notiek stenda līmeņošana..

2019. gada 3. augustā Politiski represēto salidojums - Ikšķilē.

Jau 21. reizi mēs, politiski represētie, bijām pulcējušies Ikšķilē satikt savus Sibīrijas sādžu un nometņu biedrus - savu jaunību. Kaut nežēlīgais laiks retina mūsu rindas un spēki iet mazumā, gandrīz visas 2000 sēdvietas Ikšķiles estrādē bija aizņemtas, varbūt tas pateicoties mūsu jaunākās paaudzes pēcnācējiem, draugiem un atbalstītājiem.

Ainažu jūrnieku stāsti un Vidzemes piekraste 2019.gada 25.jūlijā

Vidzemes jūrmalā pie Igaunijas robežas atrodas maza pilsētiņa – Ainaži, latviešu profesionālās jūrniecības šūpulis. Tieši šeit 1864.gadā vietējie Ainažu kuģinieki, kuģniecības entuziasta Krišjāņa Valdemāra iedvesmoti, par pašu ziedotiem līdzekļiem, nodibināja jauna tipa jūrskolu – pirmo jūrskolu, kurā bez maksas jūras zinības varēja apgūt latviešu un igauņu zemnieki.
Par muzeja dibināšanu uzskata 1968.gada 18. decembri, kad Latvijas PSR Kultūras ministrija izdeva pavēli bijušā kapteiņa Jura Veides saimes ēkā izveidot Ainažu jūrskolas muzeju. Muzeja krājumā glabājas Ainažu kartes un plāni, fotogrāfijas, jūrskolnieku diplomi, mācību pieraksti un grāmatas, navigācijas instrumenti, burukuģu būves darba rīki un jūrnieku sadzīves priekšmeti. Ainažu jūrskolas muzejā.

Īpaši nozīmīgi Ir Ainažu jūrskolnieku bērnu un mazbērnu atmiņu pieraksti, kuros vēlākie kapteiņi un stūrmaņi ieraugāmi pavisam citā gaismā, ar saviem tikumiem un arī netikumiem. Jūra un mājas! Būt jūrniekam nozīmēja sadalīt abas šīs mīlestības. Jūrā viņi ilgojās pēc mājām, bet mājās – atkal pēc jūras. To dienu jūrniekiem prom no savējiem nācās pabūt gadu, divus pat ilgāk. Drosmīgākās līgavas un sievas dažreiz devās saviem jūrniekiem līdzi jūrā.
Katru apmeklētāju, iegriežoties ceļā uz muzeju, sveicina no jūras dzelmes izceltā Ainažu ostas viļņlauža bāka. Tā īpašā sajūta, kas pārņem katru, kas atklāj šo viesmīlīgo muzeju, ir lepnums par latvju tautas slaveno jūrniecības pagātni un tās stiprajiem un drosmīgajiem jūras braucējiem.

Kuivižu osta – vieta, kur vecais Pērnavas pasta ceļš šķērso Krišupīti, tas ir starp Salacu un Igaunijas robežu. Te alkšņu mežu vienā pusē un priežu silu otrā, nomaina randu pļavas, kas iestiepjas tālu Igaunijā gar Rīgas jeb Līvu līci, kā to sauc sābri igauņi. Tā vēsta senāki, 19.gs. otrās puses rakstu avoti, kuros arī uzzinām, ka Kuivižu ostu Krišupītes grīvā ar lāpstām 1860.gadā rakuši kādi desmit līdz trīspadsmit vīru. Kuiviži, tā ir miera osta mūžam steidzīgajiem. Ar jahtu vai laivu izbraucot jūrā, te var baudīt pasakainu saules lēktu pāri piejūras priežu galotnēm, kaiju klaigas un gājputnu sasaukšanos un kaut kur tālumā paliek šosejas VIA Baltika auto dunoņa.
Viesošanās pie Sķuj’ Andža (Andra Skujas) un viņa komandas, kas ir riktīgi jūrnieki (arī sievas) un prot ne tikai reņģes ķert, liek mums sarosīties un pievērsties kam nopietnākam. Tās ir Andra gleznas, kas atspoguļo jūru un pats Andris ir izcils sarunu biedrs, jo stāstu, joku un pozitīvu emociju ir daudz. Esam dzirdējuši par reņģēdāju festivālu, un šo zivtiņu cienītāju Latvijā netrūkst. Arī paši esam ieinteresēti nobaudīt kaut ko interesantu – piedāvājumā uz uguns vārītā lašu zupa, jaunie kartupelīši, Andra nozvejotās siļķes un komandas ceptais kliņģeris. Galvenās ir sajūtas – tās izbaudām no sirds.

Sātīga un garda ir uz uguns vārītā lašu zupa.

Pirms došanās mājup.

Diena rit savu gaitu un mēs dodamies mājup – esam kļuvuši zinošāki par jūrniecības pirmsākumiem Latvijā, no jauna iepazīta Vidzemes jūrmala, tās ļaudis un mūsu zemes neatkārtojamais skaistums.            

Teksts: Laimdota Podze
Foto: Alvis Jansons

Pasākums Rīgas Centrālcietumā 2019.gada 3.jūlijā.

Trešdien, 3.jūlijā, Rīgas Centrālcietumā tika atklāta piemiņas vieta komunistiskā terora upuriem. Piemiņas pasākumā piedalījās Saeimas priekšsēdētāja Ināra Mūrniece, Tieslietu ministrs Jānis Bordāns, Ieslodzījuma vietu pārvaldes priekšniece Ilona Spure.  Piemiņas pasākums  veltīts 99 Latvijas iedzīvotājiem, kurus pēc PSRS okupācijas valdības rīkojuma no 1941.gada 27. līdz 29.jūnijam prettiesiski nošāva un apraka Rīgas Centrālcietuma 4.korpusa pagalmā (blakus šai vietai tika uzstādīts un iesvētīts piemiņas akmens). Visi sarakstā minētie cilvēki nogalināti bez tiesas sprieduma, balstoties tikai uz diviem sarakstiem.

Okupācijas muzeja vēsturniece Inese Dreimane: ‘’Totalitārajam režīmam ir savas ‘’ienaidnieku kategorijas’’ – nacistiem tas bija nacionālistiskais princips, savukārt padomju režīmam – šķiru princips. Ir uzticamas profesijas, un ir šķiras, kuras ir nevēlamas. Tieši šo cilvēku likteņi ir bijuši traģiski. Rīgas Centrālcietumā nošauto Baigā gada upuru pētniecība tika sākta 2014.gada nogalē, un tās laikā tika atklāts, ka pastāv ne tikai sabiedrībā tā dēvētais Šustina saraksts, bet arī Latvijas PSR VDK izmeklēšanas daļas priekšnieka Jāņa Vēvera parakstītais saraksts ar 32 notiesājamo un nogalināmo vārdiem. Līdz ar to tika konstatēts, ka Rīgas Centrālcietumā laikā no 1940.gada 17.jūnija līdz 1941.gada 1.jūlijam nošauti kopskaitā 99 personas. Lai gan Šustina sarakstā minēto personu apsūdzības ir zināmas, par Vēvera sarakstā iekļauto cilvēku likteņiem vēl jāveic padziļināta izpēte. Vēveru sarakstā ir minēts Alfrēds Timmermanis. Atšķiras daži burti vārdā un pilnīgi vienādi uzvārdi. Pieņemu, ka čekisti nešķiroja – nogalināja abus. Tas izskaidro Manfrēda Timmermaņa bojāeju un to, ka viņš nav dokumentos atrodams.’’

Mecenāts - Juris Petričeks un tēlnieks - Ivars Feldbergs
Piemiņas vieta tapusi pēc Ieslodzījuma vietu pārvaldes un Rīgas Centrālcietuma personāla iniciatīvas, sadarbībā ar mecenātu Juri Petričeku un Okupācijas muzeju. Piemiņas zīmes autors ir tēlnieks Ivars Feldbergs. Ceļojošā izstāde ‘’Pēc mums vēl ilgi zeme skums’’ būs pieejama apskatei gan cietuma personālam, gan ieslodzītajiem.

Savās pārdomās un pieredzē pasākumā dalījās Latvijas Politiski represēto apvienības biedri.
Skolas ir tradicionāla vieta muzeju darba un atmiņu stāstu stāstīšanai, bet cietums ir jauns, līdz šim nebijis virziens. Uz ieslodzījuma vietu vienkārši nevar aiziet, lai stāstītu par vēsturi, tas prasa nopietnu sagatavošanos no dažādiem viedokļiem, tā nebūs vienīgā reize, kad pasākumi tiek rīkoti cietumā. Tā ir saikne ar sabiedrību, jo to apliecināja pasākuma norises vieta un laiks...  

Teksts: Laimdota Podze
Foto: Alvis Jansons

Piemiņas pasākumi 2019. gada 14. jūnijā Rīgā

Pie Okupācijas muzeja pulcējas padomju varas represijās 1941. gada 14.jūnijā cietušie, toreiz pusaudži, bērni un izsūtījumā dzimušie bērni, kas līdz ar vecākiem tika deportēti uz Sibīriju. Pagātnē bija palikusi vecmāmiņas cepto pīrādziņu smarža, mātes siltās rokas un tēva stingrais plecs. Bija sākusies cīņa par izdzīvošanu, un bērni to darīja pēc savas saprašanas.

Dzīvot pieticīgi un izdzīvot bada, aukstuma un svešuma skarbajos apstākļos – šodien mēs nedrīkstam sajaukt šos jēdzienus. Bija bads, izsalkums, sals un nežēlīgs aukstums – to zina ikviens izdzīvojušais represētais, un katram no viņiem aizlūzt balss, atceroties piedzīvoto, jo šodien par to atgādina sabojātā veselība un ne tik spēcīgais dienas solis. Represētie pulcējas, lai dotos gājienā uz Brīvības pieminekli, ar karogiem, ziediem un sirdī ticību Latvijas nākotnei.


Nacionālās apvienības jaunieši ar LPRA karogu dodas pie brīvības pieminekļa. 

2019. gada 25. marts - deportācijas atceres 70. gadadiena

Saulains un skaidrs ir 25.marta rīts. Cilvēki dodas savās ikdienas gaitās, sākusies darba nedēļa. Gājēju plūsmā manāmi cilvēki ar ziediem, viņu paliek arvien vairāk, un nonākot laukumā pie Okupācijas muzeja ēkas, redzamas pārmaiņas. Ir sākušies Okupācijas muzeja pārbūves darbi. Sanākušie pulcējas gājienam, lai atcerētos, lai pieminētu tautas ‘’vismelnāko’’ dienu, kas pirms 70 gadiem izmainīja daudzu tūkstošu likteņus. Sāpes ir jāapzina un jāatpazīst, lai saglabātu ticību saviem spēkiem, smeltos prieku ikdienas gaitām. 


Nacionālās apvienības jaunieši ar Latvijas Politiski represēto apvienības karogu



Saeimas priekšsēdētāja I.Mūrniece un LPRA priekšsēdētājs I.Kaļķis pulcējas gājienam.



Pulcējas Kurzemes rajona Politiski represēto klubs.



Eiropas Parlamenta deputāte I.Vaidere, Saeimas deputāts A.Pabriks, LPRA sekretāre D.Liepiņa


LPRA priekšsēdētāja Ivara Kaļķa uzruna pie Brīvības pieminekļa:

Atceres pasākums Koknesē, Stacijas laukumā

Atceres pasākuma turpinājumā Kokneses kultūras namā notika koncerts, kuru vadīja un vēstures lappusēs aicināja ielūkoties Pērses pamatskolas skolotāja Daiga Andersone. Vidējās paaudzes deju kolektīvs "Rats" priecēja ar cēlu dejas soli, melodiju "Dažu skaistu ziedu", kuru noteikti dziedāja latvieši, ilgojoties pēc mājām. Uz akordeona nospēlēja Kokneses mūzikas skolas audzēkne Estere Riekstiņa. Marija un Ziedonis Vildes ar savām atvasītēm ir talantīga un muzikāla ģimene. Šajā reizē skanot tēta saksofonam un māmiņas spēlētajai vijolei, māsiņas Laura un Helēna skatītājus apbūra ar skaisto dziedājumu. Sirsnīgi aplausi tika mazajiem dzejas un prozas runātājiem Esterei un Valteram Riekstiņiem, Laurai Vildei.

Jau vairākus pavasarus, gaidot 25. martu, Kokneses novada politiski represēto nodaļa izsludina konkursu novada skolēniem, aicinot pētīt vēstures notikumus, tikties ar represētajiem un uzklausīt viņu atmiņu stāstus. Šoreiz skolēni tika aicināti iesniegt darbus konkursam ar nosaukumu "Skola agrāk un tagad, Sibīrijas skola". Kokneses novada politiski represēto nodaļas pārstāve Lība Zukule pateicās konkursa dalībniekiem: "Lai arī šogad tika iesniegti tikai četri darbi, tie visi ir ļoti labi sagatavoti. Balva konkursantiem būs kopīga ekskursija maija nogalē uz Ogres tehnikumu." Bebru pamatskolas 7. klases skolniece Ramona Bičenko un 6. klases skolniece Viktoria Calane konkursam bija iesniegušas kopīgi sagatavotu aprakstu "Skolotājas Zentas Zīles dzīves gājums".

Pieredzes bagātā skolotāja Zenta Zīle jaunās paaudzes izglītošanai veltījusi 60 darba gadus, lielākā daļa no tiem aizritējuši Bebru pamatskolā. Meitenes, lasot savu darbu, atklāja, ka Zenta Zīle 13 gadu vecumā kopā ar ģimeni no Gārsenes izsūtīta uz Sibīriju. Darba autores skolotājas stāstīto par skolas gadiem Latvijā un Sibīrijā, tēlaini un izjusti atainojušas savā darbā, veicot arī salīdzinājumu ar mūsdienu skolu. Bebru pamatskolas 7.klases kolektīvs piedalījās ar kopīgu darbu, uzrakstot bebrēnieša Jāņa Liepiņa atmiņas par skolas laiku. Sirmais kungs nesen sagaidīja savu 90. Dzīves gadskārtu.

Bebru pamatskolas skolēniem darbus sagatavot palīdzēja skolotāja Anna Romanovska. Ar Pērses sākumskolas darbiem iepazīstināja Daiga Andersone. Pērses sākumskolas 6.klases skolnieces Kristas Lašinskas konkursa darbs ir: "Mūsu dzimtas saikne ar Jaunbebru un Pērses skolu", kurā viņa apkopojusi savu tuvinieku atmiņas par skolas gaitām Jaunbebru sešgadīgajā pamatskolā un Pērses pamatskolā. Kristai darba tapšanā konsultante bija skolotāja Valda Kalniņa. Savukārt Pērses sākumskolas 6.klases skolniece Līga Riekstiņa savu darbu "Mūsu skola – Pērses sākumskola" ir uzrakstījusi dzejā, radošajā darba procesā viņai ar padomu palīdzēja skolotāja Daiga Andersone. 

Pasākuma izskaņā kā cerīgs solījums mūsu tautas laimīgai nākotnei izskanēja kopīgi dziedātā latviešu tautas dziesma "Pie Dieviņa gari galdi", bet Ziedoņa Vildes spēlētā Raimonda Paula sarakstītā melodija no filmas "Ilgais ceļš kāpās" deva pārliecību, ka mums katram ir savs ceļš, kas atved uz mājām.

Pagājušā nedēļā Ilmāra Gaiša Kokneses vidusskolā vēstures stundā 9.klašu skolēniem savos atmiņu stāstos dalījās vairāki Kokneses novada represēto nodaļas biedri. Daži no viņiem 20.martā Rīgā, Kara muzejā, piedalījās grāmatas "Skola Sibīrijā" atvēršanas svētkos. Šajā fonda "Sibīrijas bērni" izdotajā grāmatā lasāmas arī mūsu novada iedzīvotāju Zentas Zīles, Birutas Butānes un Andra Freimaņa bērnības atmiņas par skolas gaitām Sibīrijā.

25.marta rītā atceres brīdi pie piemiņas akmens Bebru pagastā piedalījās vietējie iedzīvotāji un Bebru pamatskolas skolēni. Bebru pagasta represētajiem tā ir sava īpašā svētvieta, kur šajā dienā atminēties savus tuviniekus, kuri uz mūžu palika svešā zemē.

Kokneses novada politiski represētie pieņemšanā pie Valsts prezidenta Raimonda Vējoņa

25.martā, komunistiskā genocīda upuru piemiņas 70.gadskārtā, Raimonds Vējonis svinīgā pieņemšanā tikās ar Latvijas politiski represēto nodaļu biedriem. Rīgas pilī viesojās arī Kokneses novada politiski represēto nodaļas pārstāves Monika Dzene, Ērika Gailāne, Antoņina Midega, Maija Pumpuce un Lība Zukule. Pirms tikšanās ar Valsts prezidentu, koknesietes piedalījās komunistiskā genocīda upuru piemiņas gājienā, kas sākās no Okupācijas muzeja un noslēdzās pie Brīvības pieminekļa. 

Valsts prezidents Raimonds Vējonis uzrunājot gājiena dalībniekus uzsvēra: "Šī gadadiena varētu kļūt par simbolisku atskaites punktu godīgai sarunai par pagātni un piemiņu. Represētie un viņu ģimenes nekad neaizmirsīs padomju režīma nodarīto, bet vai 30 gadu laikā tas nav pabalējis no mūsu pašu atmiņas? Cik daudz atcerēsies mūsu bērni, un ko par 1949. gada 25. martu zinās mūsu mazbērni? Jauniešu nepilnīgās zināšanas jau tuvākajā nākotnē var apdraudēt deportācijas piemiņu." Valsts prezidenta sacītajam piekrīt arī Ērika Gailāne. Viņa teic, ka bija cerējusi pie Brīvības pieminekļa šajā dienā ieraudzīt daudz vairāk jaunu cilvēku. "Par šiem notikumiem ir jārunā ģimenēs, jāstāsta skolu vēstures stundās. Mūsu vidū paliek arvien mazāk to, kuri piedzīvoja traģisko 25. marta nakti. Es piederu pie Sibīrijas bērniem, kuriem pirmā pasaules apjausma sākās svešā zemē", teic Ērika Gailāne.

Lība Zukule, Ērika Gailāne, Maija Pumpuce

Sirsnīgus vārdus represēto nodaļu biedriem svinīgajā pieņemšanā sacīja Valsts prezidents Raimonds Vējonis, Latvijas Politiski represēto apvienības vadītājs Ivars Kaļķis, kā vērtīgu piemiņas apliecinājumu Valsts prezidentam uzdāvināja tikko izdoto Dzintras Gekas grāmatu "Skola Sibīrijā". Gaišu noskaņu radīja Normunda Rutuļa muzikālais priekšnesums. Ērika Gailāne Kokneses novada politiski represēto nodaļas pārstāvju vārdā pateicas Lībai Zukulei par rosinājumu piedalīties šajā pasākumā, vēlot ar tikpat lielu enerģiju darboties arī turpmāk.  

Latvijas Aizsargu organizācijai - 100

Ivars Kaļķis kopā ar domubiedriem piemiņas pasākumā.



Jānis Ābele piemiņas pasākumā.



Andrejs Ermuiža, atceres pasākuma rosinātājs.

Mēs esam paaudze, kas dziļi sirdī izjūt valsts veidošanās procesa nozīmīgumu. Mūsu vēsturiskā pieredze ļauj kritiski vērtēt visus šos procesus, tādēļ varam būt lepni par savu valsti. Mums tā ir vienīgā!


Teksts: Laimdota Podze
Foto: Laimdota Podze, Alvis Jansons

LPRA 30. konference

2019. gada 2. februārī notika Latvijas politiski represēto apvienības 30. konference, kurā uz nākamajiem 2 gadiem atkārtoti ievēlēja valdes priekšsēdētāju Ivaru Kaļķi. Konferencē ar koncertu uzstājās Rīgas 6. vidusskolas pūtēju orķestris. Tajā tika uzņemti vairāki foto un videoieraksti.

Jaunā gada novēlējums un 2018. gada padarītā darba izvērtējums

Par 2018. gadā paveikto sīkāk atskaitīsies LPRA pr-js I.Kaļķis. Piemiņas vietu labiekārtošana notikusi Strenčos, Vecbebros, Bauskā, Ventspilī, Vānē, Balvos, Vaiņodē, Dobelē, Valkā. Vislielāko atbalstu no šī projekta saņēma Cēsu PRB īstenotais ,, Sirdsapziņas ugunskurs”. Ar LPRA atbalstu Preiļu PRB  īstenoja filmas ,,Rozes zem sniega” uzņemšanu. 29. septembrī notika starptautiska konference ,, Mūsu trejādā Latvija”, ar 13 . zinātniskiem referātiem un Lietuvas, Igaunijas un Krievijas pārstāvju dalību. Nobeiguma stadijā ir grāmatas ,,Sibīrijas skola” izdošana. Likteņdārzā LPRA projekta ietvaros top piemiņas vieta mātēm, kuras mūs, bērnus glāba Sibīrijā. Pieminekļa atklāšana plānota piektdienā pirms Mātes dienas, 10. maijā. Vairāki politiski represētie saņēmuši finansiālu atbalstu bijušo izsūtījuma vietu apmeklēšanai Sibīrijā. Par visu sīkāk konferencē.                  

Uz tikšanos 2. februārī! 

LPRA sekretāre Dagnija Liepiņa

Ziemassvētku eglīte Sibīrijas bērniem

Nacionālo karavīru biedrības konference 2018. gada 24. novembrī

Ziedu nolikšana pie Brīvibas pieminekļa 18. novembrī

LPRA un LOIB konference "Mūsu trejādā Latvija"

Sarežģītie demogrāfiskie procesi valsts veidošanas sākumā - Edvīns Vītoliņš

Tautas pašapziņas un kultūras attīstība - Andrejs Ermuiža

Latvijas okupācijas norises gaita 1939-1940. gadā - Kārlis Krēsliņš

Kāpēc PSRS ekonomisko politiku Latvijā un Baltijā varam saukt par koloniālu - Gatis Krūmiņš

Latvijas nacionālo partizānu cīņas 1944-1957. gads. Lielākās nacionālo partizānu organizācijas izveidošanās, darbība un bojāeja - Zigmārs Turčinskis

Latvijas ekonomikas akmeņainais ceļš pēc neatkarības atgūšanas - Artūrs Kodoliņš

PSRS MRK piesārņotā vide, tās attīrīšanas problēmas - Rolands Artūrs Bebris

Latvijas attīstīstības hipotētiskais vērtējums, ja tā nebūtu bijusi okupēta - Gunta Piņķe

Lai lasītu un/vai saglabātu šos referātus, nepieciešama pdf failu skatīšanas programma, piemēram, Acrobat Reader vai foxit reader  FoxitReader612_1224_enu_Setup.exe

Tad zemāk norādītos failus var atvērt, uzklikšinot uz oranži izdalīto daļu.

LPRA priekšsēdētāja Ivara Kaļķa uzruna pie Brīvības pieminekļa 2018. gada 14. jūnijā

Šodien sarkanbaltsarkanais karogs atkal sēru rotā. Atkal bērni atceras savu vecāku, mazbērni vecvecāku Golgatas ceļu. Aizvien mazāk paliek to, kuri paši piedzīvoja 1041. gada 14. jūnija deportāciju šausmas. Sirmas galvas jau ir uz Sibīriju izsūtītajiem bērniem. Staļinisma upuri aiziet debesīs,  bet tautas atmiņa ir dzīva un aizvien jaunas svētceļnieku grupas dodas iepazīt mūsu izsūtījuma vietas Sibīrijā.

Šogad aprit 30 gadi, kopš Atmodas procesā sāka veidoties pirmās nepamatoti represēto personu organizācijas – Rīgā, Jelgavā, Ogrē, Jūrmalā un Cēsīs. Un plašākai sabiedrībai tika dota iespēja iepazīties ar traģiskiem notikumiem , kuri norisinājās Latvijā pagājušā gadsimta četrdesmitajos gados.

Taču genocīds pret Latvijas tautu nav tikai atmiņu vektors. Mūsu lielā kaimiņvalsts aizvien skaļāk žvadzina ieročus un īsteno arvien jaunas hibrīdkara akcijas, bet Latvijā pie Krievijas robežas daudzviet nav pat redzama Rīgas televīzija. Mums nav saprotama valdības vienaldzība pret šo problēmu!

Bažas mums, politiski represētajiem, rada arī daudzu latviešu necieņa pret savu valsti. Cilvēki joprojām aizbrauc no Latvijas, kaut šeit trūkst darba rokas un uzņēmēji prāto par darbaspēka ievešanu. Vai ļausim vēsturei atkārtoties un atkal pārpludināt mūsu zemi ar imigrantu pūļiem?

Daži aizbraucēji uzskata, ka ir vīlušies mūsu valstī. Bet Latvijas vārds mums, represētajiem, palīdzēja pārciest pazemojumus un badu izsūtījumā Sibīrijā. Mēs prasām , lai valdība sāk reāli domāt par mūsu tautas , īpaši daudzbērnu ģimeņu labklājības celšanu, vienlaikus izbeidzot augstākās labvēlības režīmu dīkdieņiem, kas parazitē uz bezdarbnieku pabalstu rēķina vai, ieguvuši Latvijā izglītību, aizbrauc uz labāk apmaksātu darbu ārzemēs. Mēs prasām stingrību pret šādiem valsts izmantotājiem. Ja atstāj Latviju, tad atmaksā naudu, ko valsts iztērējusi tavai izglītošanai!

Šis ir Latvijas simtās jubilejas gads. Laiks, kad pārskatām savu smago vēsturi. Mūs, politiski represētos, satrauc patriotisma deficīts izglītības sistēmā un vēstures paviršais atspoguļojums daudzos plašsaziņas līdzekļos. Interneta sociālie tīkli pārpludināti  no Latvijas nomelnotāju – Krievijas saorganizēto   “troļļu”  un viņu pavadā ejošu ciniķu - ņirgām par mūsu valsti. Mēs sagaidām no Latvijas tiesībsargājošajām iestādēm enerģiskāku rīcību pret Latvijas apmelotajiem un sabiedrības šķēlējiem.

PSRS VDK arhīva izpētes zinātniskā komisija noteiktā termiņā ir pabeigusi darbu un iesniegusi savu atzinumu MK. Mēs, kas esam smagi cietuši no okupācijas režīma, vairāk kā jebkurš esam tiesīgi prasīt vēsturisku patiesību. Bet vai mēs patiešām uzzināsim deportāciju īstenotāju vārdus? Mēs esam par čekas maisu atvēršanu un ceram uz katras personas individuālu izvērtēšanu vēsturiskā kontekstā.

Mūs iepriecina, ka maija mēneša pēdējās dienās tika noslēgts līgums par būvprojekta izstrādi padomju okupācijas upuru piemiņas memoriāla būvniecībai Strēlnieku laukumā un ceram to reāli ieraudzīt pēc pāris gadiem.

Liela nelaime ir arī sabiedrības lielas daļas vienaldzība pret savu valsti. Šajā mūsu tautai liktenīgajā dienā šajā svētajā vietā es aicinu visu latviešu tautu, bet pirmkārt politiski represētos, viņu bērnus un bērnu bērnus būt Latvijas vēstures tālāk nesējiem! Aicinu nodot vēsturisko patiesību jaunajai paaudzei. Mudināsim savus mazbērnus planšetdatora vietā pa reizei ielūkoties ģimenes albumā, no kura raugās mūsu nācijas vēsture!

Atgādināsim latviešu traģiskās likteņgaitas ne vien sēru dienās, bet arī ikdienā. Lai pārciestie pāridarījumi mūs un latviešu jaunās paaudzes dara gudrākus un stiprākus jauno izaicinājumu priekšā!

Pateicos Valsts prezidentam, Saeimas priekšsēdētājai, ministru prezidentam, deputātiem, valdības ministriem, ārzemju diplomātiskā korpusa pārstāvjiem, bruņoto spēku vadībai, likteņbiedriem, visiem klātesošajiem un NA jauniešu grupai par piedalīšanos atceres pasākumā! Vārds Latvijas valsts prezidentam. 

Piemiņas pasākums pie Šķirotavas stacijas

Pasākumu atklāja un vadīja  Rīgas Latgales priekšpilsētas politiski represēto apvienības priekšsēdētājs Andrejs Pūriņš. Piedalījās O. Kalpaka skolas jaunsargi, ar dziesmām to kuplināja vīru kvarteta ''Vilki'' mūziķi. Mītiņā pirms ziedu nolikšanas uzrunas teica Rīgas Austrumu izpilddirektors D. Pavlovs, Rīgas domes deputāts A. Bērziņš, LPRA valdes locekļi A. Freimanis un A. Ermuiža.