25. marta atceres pasākums Koknesē

Diena, kad arī koki sajūt sāpes

Izmisums, apjukums, bailes, bezspēcība, dusmas, naids pārņēma tos Latvijas iedzīvotājus, kuru mājās 1949. gada 25. martā ienāca bruņoti vīri un pavēlēja doties līdzi. Bez atbildes uz jautājumiem — kāpēc, par ko? Tādas emocijas izjuta arī bebrēnietes Antoņinas Midegas ģimene. Svešā vara nežēloja ne divgadīgo bērnu, ne 84 gadus veco sirmgalvi.

Mūs neaiztiks

Višņevsku ģimenes moku ceļš sākās toreizējā Viļānu apriņķa Atašienes pagastā 1949. gada 25. marta naktī. Pirms tam klīda baumas, ka būs izvešana. Antoņinas tēvs bija pārliecināts, ka viņa ģimeni neaiztiks — nebija kulaku sarakstā un bija iestājušies kolhozā. Tēvam bija 37 gadi, mammai — 26, abi bija ļoti strādīgi. Līdz 1940. gadam ģimenei piederēja 30 hektāru zemes. Daudzi kaimiņi jau laikus bija paslēpušies — viņu mājas tonakt bija tukšas. Represiju veicējiem stacijā bija jānogādā noteikts skaits cilvēku, līdz ar to tika pārmeklētas visas turīgākās mājas, arī Antoņinas vecāku mājas. Ap diviem naktī “Ozolos” ieskrēja bruņoti vīri un pavēlēja ātri saģēr­bties.

Iztraucējot nakts vidū, mājas iemītniekus pārņēma izmisums. Mazo Antoņinu, kurai bija divi gadi un četri mēneši, raudošu izcēla no gultiņas. Žēlots netika arī vectēvs, kurš bija 84 gadus vecs, slims un nevarīgs. Tajā apjukumā neko daudz no mantām vecāki nespēja salikt. Tēvam pavēlēja stallī sajūgt labāko zirgu. Naktī aizveda uz Atašienes ciema padomi. No rīta visus sasēdināja smagajā mašīnā un veda uz Stirnienes staciju, kur bija sagatavoti lopu vagoni.

Mazā Antoņina Sibīrijā ar vecākiem. Foto no A. Midegas albuma.

Gluži kā filmā

No Stirnienes sākās ceļš uz nezināmo. Vecāki bija pārliecībā, ka visus ved nošaut. Naktī vilciens traucās ļoti ātri, savukārt dienā pilsētās stāvēja ilgi. Mazā Ņina tālo ceļu pavadīja vagonā augšā uz lāvas, citi bija lejā. Vagonam bija mazs lodziņš, un meitenīte vēroja garām pazibošo ainavu. Garām gāja kāds vīrs un iedeva mazajai ābolu. “Visu mūžu atmiņā tā ābola smarža, tādu ābolu vairs nav,” teic Antoņinas kundze.

Ņina ar vecākiem un vectēvu nonāca Tomskas apgabala Podļesovkas sādžā. Te sadalīja pa kolhoziem un būdām. Sākumā ģimene dzīvoja pie kāda gados veca pāra. Sirmā māmuļa pieskatīja meitēnu, kamēr vecāki darbā. Vēlāk ģimeni izmitināja kopā ar izsūtītu ukraiņu ģimeni. Tēvs ar māti strādāja mežā, fermā, visur, kur vajadzēja. Slimais vectētiņš izturēja līdz jūnijam un uz mūžu palika Sibīrijas zemē.

Vaicāta, kā vietējie iedzīvotāji uzņēma izsūtītos, Antoņinas kundze atbild: “Tas man asociējas ar Martas piedzīvoto filmā “Ilgais ceļš kāpās” un “Likteņa līdumniekiem”. Sībīrieši bija ļoti labsirdīgi un saprotoši. Pateicoties viņiem, mēs izdzīvojām. Gan viņiem, gan mums nebija, ko ēst. Iepriekšējais bija bada gads. Pārtikām no kartupeļiem. Iedeva pa tupenim, lai mani varētu pabarot. Mamma no miziņām bija iemanījusies izaudzēt kartupeļus. Zeme tur bija ļoti auglīga.”

Būvē dzelzceļu uz Latvijiņu

Tā kā Antoņina bija vēl maza, no Sibīrijas atceras vien nedaudz epizožu. Ziemā bija stindzinošs sals. 40 grādu salā Ņina ar kailu rociņu bija pieskārusies durvju kliņķim, un ādiņa palika pie aukstā dzelzs gabala. Spilgtā atmiņā ir istaba ziemā, un tajā bija daudz malkas. Pagales bija Ņinas rotaļlietas. Mamma reiz meitiņai pajautāja — ko tu te dari? Mazā atbildēja — būvēju dzelzceļu, pa kuru braukt uz Latvijiņu. “Mamma pēc tam asarām acīs stāstīja, ka īpaši nekas nebija runāts, bet kaut kur jau laikam bija dzirdēts par Latvijiņu. Tās pagales vēl tagad atceros,” teic bebrēniete.

Vasarās pļavās ziedēja krāšņas puķes. Vecāki bija darbā, Ņina tajā laikā nīkuļoja pagalmā ar sunīti un vistām. Apkārt pagalmam bija zedeņu žogs. Vecāki gāja strādāt, bērnam atstāja pusdienas. Lai vistas netiktu klāt, šķīvīti nolika uz malkas grēdas. Pēc kāda laiciņa meitēnam likās, ka pusdienlaiks jau klāt. Cenšoties aizsniegt trauciņu, tas izkrita un pusdienas zemē. Tūlīt arī vistas bijas klāt un notiesāja ēdienu.

Ar laiku Ņina sadraudzējās ar sava vecuma kaimiņu meitenīti Gaļinu, kura dzīvoja žogam otrajā pusē. Apkārt runāja tikai krieviski, un ātri apguva svešo valodu, arī častuškas prata dziedāt.

Sādžā, kurā dzīvoja Antoņina ar vecākiem, bija vairākas latviešu, kā arī lietuviešu un igauņu ģimenes. Latvieši turējās kopā, apciemoja viens otru. Vakarēšanā dziedāja latviešu dziesmas. “Man atmiņā iesēdusies “Tec, saulīte, tecēdama”. Tur ļoti bieži šo dziesmu dziedāja,” saka Antoņinas kundze.

Vecmamma panāk taisnību

Latvijā palikusī Antoņinas vecmamma nespēja samierināties, ka viņas tuvinieki ir izsūtījumā. Sieviete dažādām iestādēm rakstīja vēstules, lai panāktu, ka ģimene ir nepamatoti sodīta. Vecāsmātes centieni vainagojās panākumiem, taisnība uzvarēja! Viņas tuvie cilvēki bija nepamatoti izsūtīti. Tas nozīmēja, ka varēja atgriezties mājās — Latvijā!

Višņevsku ģimeni atbrīvoja 1954. gada jūlijā — vienus no pirmajiem. Drīz sāka atbrīvot arī pārējos. “Man bija palikuši septiņi gadi, vajadzēja iet skolā. Vasarā mēs neaizbraucām, jo bija kaut kas jāpārdod, lai būtu nauda, par ko atgriezties Latvijā. Noraka kartupeļus, tos pārdeva, vēl kādas mantas, sagrabinājām ceļa naudu un rudenī braucām mājās,” stāsta bebrēniete.

Sākumā ģimene apmetās pie vecmammas, pēc tam vecāki tika atpakaļ savās mājās. Latvijā pasaulē nāca arī Antoņinas brālis, kurš ir 10 gadu jaunāks par māsu.

Attieksme bija dīvaina

Vecāku mājās dzīvoja krievu ģimene. Cilvēki bija saprotoši un mitekli atbrīvoja. Pēc mammas stāstītā, viņiem atgriežoties, vietējo ļaužu attieksme bija dīvaina. Daži bija labvēlīgi un steidza atdot mantas, kuras bija paņēmuši paglabāt. Tie cilvēki arī rakstīja vēstules uz Sibīriju. Citi satiekoties nolaida skatienu un arī pēcāk izvairījās. Dažā mājā ieejot, mamma ieraudzīja savu austo segu vai kādu citu mantu.

Antoņina gadu nodzīvoja pie vecmammas, jo tur bija tuvāk skola. Mācīties meitene sāka krievu valodā. Pēc gada pārgāja uz Atašienes vidusskolu, kas no mājām bija piecus kilometrus. Tā kā 1. klases viela bija apgūta krievu valodā, Atašienē uzreiz 2. klasē netika — vēlreiz nācās mācīties 1. klasē. Pēc dažiem mēnešiem labi uzrakstīja diktātu un tika pārcelta 2. klasē.

Turpina postošo rīcību

Antoņinas kundze sarunas noslēgumā noteic: “Žēl, ka līdz Atmodai ģimenē un citur visi izvairījās runāt par represiju laiku. Atmiņas taču izplēn. Tēvs 1989. gadā aizgāja mūžībā. Viņa filozofiskais skatījums uz to visu bija citādāks, viņš man būtu vairāk izstāstījis. Mamma tā nemācēja izstāstīt. Žēl, ka ar tēvu to nepārrunājām, es viņu būtu iztaujājusi. Cik mamma pastāstīja, tik es zinu. Mamma nodzīvoja ilgu mūžu — 95 gadus. Ar saviem bērniem un mazbērniem esmu par to runājusi. Viens no mazdēliem piedalījās arī Okupācijas muzeja konkursā ar darbu “Koka čemodānā ieslēgtā sāpe”. Viņam tas bija liels pārdzīvojums.

Kad par to varēja runāt, radās stipras patriotisma jūtas. Tāda kā gandarījuma sajūta, ka esam reabilitēti.”

Šodienas pasaules notikumu kontekstā bebrēniete piebilst: “25. marts ir Māras diena, saka, tā ir diena, kad koki sajūt sāpes, tādēļ tajā dienā tos nedrīkst cirst. Lielai daļai latviešu tautas tā ir sēru diena. Sāp šajā dienā, sāp. Vara, kura nerēķinājās ne ar ko, paņēma līdzi gan vecu cilvēku, gan mazu bērnu, esi sarakstā vai neesi, iebrauca mājās, izcēla no gultas un aizveda. Par ko? Tā vara turpina savu postošo rīcību arī šobrīd.” 

Antoņina Midega Vecbebros pie piemiņas akmens komunisma terora upuriem. “Piemineklis tika izgatavots par vietējo iedzīvotāju līdzekļiem. Te mēs atnākam atminēties 1941. un 1949. gada represētos. Paldies skolai, īpaši Annai Romanovskai, un visiem pārējiem, kas uztur pieminekli kārtībā,” teic A. Midega.

Iveta Skaba

Jau trešo gadu sadarbībā ar Ilmāra Gaiša Kokneses vidusskolas vēstures skolotāju Māri Lukjanovu skolēniem martā notiek nepa­rasta vēstures stunda — to ar atmiņu stāstiem papildina Kokneses represēto kluba biedri.

Šogad tikšanās reize sakrita ar notikumiem Ukrainā, tāpēc arī represētais Andris Freimanis savu stāstu sāka, pieminot Ukrainu, jo savulaik viņš tur dienējis. Atmiņu stāsts aizveda arī uz tālo un liktenīgo 1949. gadu, kur aizritēja viņa bērnība un skolas laiks.

Represētajam Jānim Priedem gan par Sibīriju pamaz atmiņu, jo, kad izsūtīja viņa ģimeni, zēnam bija tikai divi gadi. Taču viņš pastāstīja, kāds bija viņa vecāku “grēks” — ģimenei piederēja 50 ha zemes, saimniecībā bija lopi, un tāpēc strādīgie zemnieki tika uzskatīti par kulakiem. Savukārt Ilga Tiltiņa un Lība Zukule dalījās atmiņās par “Sibīrijas bērnu” rīkotajām ekspedīcijām savās dzimšanas vietās Sibīrijā, kur gan nekas vairs nav palicis. Vēstures stundā piedalījās arī represētā Monika Dzene.

Represētie ir gandarīti, ka pagātne netiek aizmirsta un viņi ar atmiņu stundām tiek gaidīti gan Kokneses vidusskolā, gan Bebru pamatskolā, kura organizē pasākumus pie piemiņas akmens un tur šo vietu sakoptu. Pēc vēstures stundas skolā represētie devās uz Kokneses pagasta bibliotēku, kurai — tā arī ir tradīcija — dāvināja kārtējo “Sibīrijas fonda” iznākušo grāmatu “Sibīrijas bērni 1949”.

Dāvinājums. Grāmatu “Sibīrijas bērni 1949” saņēma bibliotēkas vadītāja Inta Poiša. Foto no Kokneses represēto kluba.

7 komentāri - 25. marta atceres pasākums Koknesē

Komentēt