Grāmatas''Kamēr atmiņa neviļ" atvēršanas svētki 21.08.2020
Druvas kultūras namā rosība, aiz biezajiem aizkariem
paslēpusies skatuve, tās priekšplānā kārtojas folkloras kopas ‘’Druvas zemturi
‘’ dalībnieki, arī kopā būšanas iemesls visiem labi zināms – šodien, 2020.gada
21.augustā, Egona Smuidra Snipkes
grāmatas: ‘’Kamēr atmiņa neviļ’’
atvēršanas svētki. 
Šādās reizēs atmiņas uzvirmo ar savādu spēku: Savā uzrunā
Saldus pagasta vadītāja Ilze Kļava atceras
savu vecmāmiņu, Genovefu Baranovsku: ‘’ Un tad, kad deviņdesmitajos gados viņa
sāka stāstīt, prātā palikusi viena fundamentāla atziņa: Cik svarīgi, ka tev
blakus ir labs draugs. Viņa bija Sibīrijā ar Rīgas draudzeni Tomu un nevajag
daudz, bet tikai vienu, ar kuru pārvarēt šausmas, grūtības un visu dzīvi dzīvot
ar apziņu, ka mēs varam kopā izturēt. Otrs cilvēks, kuru satiku Rugājos ir
Margarita Stradiņa – viņa šogad svin 95 dzimšanas dienu. Viņas enerģija, viņas
darba prieks un kolosālā humora izjūta. Un tas man ir palicis prātā par
cilvēku, kurš mira badā Sibīrijā. Un trešais cilvēks, jums vislabāk pazīstamais
Imants Raļļa – dziedātājs, dzejnieks, ceļotājs, patiess Latvijas patriots. No
viņa esmu mācījusies – taisnu muguru, stingru stāju, skaidru domu un tīru
sirdsapziņu vienmēr un visās situācijās. Mūsu šodienas varonis ir Egons Snipke.
Pazīstu viņu kā skolotāju, prātā Ziemassvētki Druvas vidusskolā, kur Egons kopā
ar bērniem spēlēja kokli. Kokle ir īsts latviešu instruments, kuras skaņas
atgādina, par pozitīvo, par skaisto dzīvē, mūsu Latvijā un tādēļ Egons visiem
ir sarūpējis svētkus.’’
Viemēr kopā ar sievu Sandru.
Pārlaižot skatu pāri sanākušajiem, Egons tā klusu iesāk: ‘’Tālākie
ir no Cēsīm, no Bauskas, no Baložiem. Tie tuvākie – no Talsiem, Liepājas,
Ventspils, Kuldīgas, Kandavas, Brocēniem un pašu mājām, protams, Saldus. Būtība
visa Kurzeme. Ir patīkami redzēt smaidīgus, kā aizvien dzīvespriecīgus,
vitālus, dzīves rūdījumu izbaudījušus un dzīves vētrām cauri gājušus likteņa
biedrus. Lai, Dievs, dod jums veselību arī turpmāk.
Šodien ir svētki paši par sevi – Latvijas valsts De jure
atjaunošanas diena. Tā ir sanācis, ka arī Covid ir izjaucis Ikšķiles svētkus un
esmu iegansts, lai visus šeit sapulcinātu – mazajā Kurzemes likteņa biedru
salidojumā. Patiesais iemesls ir – mana sarakstītā grāmata ‘’Kamēr atmiņa
neviļ’’. Kāpēc tāds nosaukums? Esam paaudze, kas tuvojas septiņdesmit, astoņdesmit
gadiem un kādam pāri astoņdesmit un visi kāpjam tajā kalnā, ko sauc par mūžības
kalnu, tajā kalnā – no kura neviens vairs nenāk atpakaļ. Kas mani pamudināja
grāmatu rakstīt? Vispirms apcere, ka laiks iet, aiziet laiks un aiziet paaudzes
un es sevī sajūtu, it kā pienākumu runāt un rakstīt to vārdā, kuri nedrīkstēja
rakstīt, nedrīkstēja runāt un kuri arī nevarēja vairs... ne runāt, ne rakstīt.
Zināmā mērā tā ir piemiņa maniem aizgājušiem likteņa biedriem. Šī grāmata ir
rakstīta, pašam apzinoties, ka eju jau devītajā gadu desmitā, aiz lielas,
lielas, patiesas un kvēlas mīlestības par manu dzimteni, Latviju! Jūs lasīsiet grāmatu, uzreiz jums teikšu, nemeklējiet
daiļliteratūras paraugu, šajā grāmatā atradīsiet daudz negludumu un par cik ir Covid
laiks un mans paša laiks iet uz priekšu, bija jācenšas grāmatu nodot
iespiešanai – kamēr atmiņa neviļ. Atvainojos lasītājiem, ka esmu lietojis ļoti
spēcīgus, no krievu valodas pārmantotus epitetus, jūs jau ziniet, ka tā mūsu
lielās ‘’mātes’’ valoda un tur jau tas spēks ir iekšā. Nesodiet mani par
gramatiskām kļūdām, stila izjūtas novirzēm, kur tām nevajadzēja būt, esmu
vienkāršs cilvēks un tā ir mana pirmā grāmata. Un savam gara bērnam novēlu
laimīgu ceļu, novēlu jums izlasīt to un pārdomāt dzīvi.’’
Latvijas Politiski represēto apvienības vadītājs Ivars Kaļķis.
Pats esmu kurzemnieks, dzimis Vaiņodē, uzrunu iesāk
Latvijas Politiski represēto apvienības vadītājs Ivars Kaļķis: Iemetot acis grāmatā apbrīnoju Egona spējas
atcerēties faktus, kas risinājās tālā pagātnē. Varbūt esam braukuši vienā
ešelonā, jo manu ģimeni ielādēja Priekules stacijā, Egona - Kalvenes stacijā,
šodien grūti pateikt, kurš pirmais tuvojās gala mērķim, bet gala stacija, kur
izkāpa mana ģimene, Egona ģimene ir viena un tā pati – Kalačinska. Lai
rakstnieka talants nezūd un saņemies, varbūt vari turpināt – ne tikai par šo,
bet arī par to, ka mūsu atgriešanās dzimtenē nebija tāda, ka visi mūs šeit
gaidītu. Mūsu līdzcilvēki vairījās ar mums kontaktēties, skaitījāmies otrās
šķiras cilvēki. Labu veselību un enerģiju turpmākam darbam.’’
Ar grāmatas izdošanu no izdevniecības puses sveic
izdevniecības direktors Atis Baumanis:
‘’Grāmata tapa diezgan viegli, aiz tā iemesla, ka bija ieguldīts liels darbs
tās sagatavošanā. Praktiski izdevniecība saņēma tādu materiālu, kur viss ir sakārtots,
tas reti gadās. Bija zināma grāmatas struktūra, kādas bildes, bija ideja par
grāmatas vāka noformējumu un vāka bildes mākslinieciskais redzējums - viss nāca
no paša autora. Sadarbība mums bija viegla un laba. Nezinu, vai tas bija vīrusa
dēļ, bet vienkārši tā notika. Novēlu enerģiju un darba spējas, varbūt vēl kādu
grāmatu no autora ieraudzīsim.’’
Šie spēka un mīlestības pilnie vārdi turpinājās ar katru
apsveikumu – citādi nemaz nebija iespējams.
Pirmajā tikšanās reizē ar Egonu Snipki, uzdevu vienu, bet
būtisku jautājumu: Kā ir ar atmiņu? Viņš visu labi atceroties. Tad pati
sapratu, ka vienpadsmit gadu veca bērna redzētais, vēlāk ar jaunieša acīm un
sirdi uztvertais, piecdesmit Padomju varas okupācijas gados dziļi dvēselē
paslēptais un nobrieduša cilvēka atbildība, liek sakārtot lietas līdz galam –
atklāti, patiesi un skarbi. Grāmatas pamatā ir autora atmiņu stāsts, kas
papildināts ar iestarpinājumiem – tieši laikā un vietā, kas palīdz lasītājam
saprast Padomju varas politiku okupācijas pirmsākumos, vēlākos gados un izprast
Krievijas politiku šodien. Grāmata vēsturiski precīzi ataino tā laika notikumus
– tajā ievietotas arhīvu dokumentu kopijas, arhīvu izziņu kopijas, Aizputes
apriņķa, Cīravas pagasta deportēto cilvēku saraksts. Izdevums papildināts ar
fotogrāfijām, kas runā pašas par sevi.
Grāmata: ‘’Kamēr atmiņa neviļ’’ Izcils izziņas materiāls jaunajai paaudzei, kurai tā būs pirmā saskare ar padomju režīma noziegumiem.
Tekstu sakārtoja: Laimdota Podze
Foto un foto galerija: Alvis Jansons