Grāmatas''Kamēr atmiņa neviļ" atvēršanas svētki 21.08.2020

Druvas kultūras namā rosība, aiz biezajiem aizkariem paslēpusies skatuve, tās priekšplānā kārtojas folkloras kopas ‘’Druvas zemturi ‘’ dalībnieki, arī kopā būšanas iemesls visiem labi zināms – šodien, 2020.gada 21.augustā, Egona Smuidra Snipkes grāmatas: ‘’Kamēr atmiņa neviļ’’ atvēršanas svētki.

Šādās reizēs atmiņas uzvirmo ar savādu spēku: Savā uzrunā Saldus pagasta vadītāja Ilze Kļava atceras savu vecmāmiņu, Genovefu Baranovsku: ‘’ Un tad, kad deviņdesmitajos gados viņa sāka stāstīt, prātā palikusi viena fundamentāla atziņa: Cik svarīgi, ka tev blakus ir labs draugs. Viņa bija Sibīrijā ar Rīgas draudzeni Tomu un nevajag daudz, bet tikai vienu, ar kuru pārvarēt šausmas, grūtības un visu dzīvi dzīvot ar apziņu, ka mēs varam kopā izturēt. Otrs cilvēks, kuru satiku Rugājos ir Margarita Stradiņa – viņa šogad svin 95 dzimšanas dienu. Viņas enerģija, viņas darba prieks un kolosālā humora izjūta. Un tas man ir palicis prātā par cilvēku, kurš mira badā Sibīrijā. Un trešais cilvēks, jums vislabāk pazīstamais Imants Raļļa – dziedātājs, dzejnieks, ceļotājs, patiess Latvijas patriots. No viņa esmu mācījusies – taisnu muguru, stingru stāju, skaidru domu un tīru sirdsapziņu vienmēr un visās situācijās. Mūsu šodienas varonis ir Egons Snipke. Pazīstu viņu kā skolotāju, prātā Ziemassvētki Druvas vidusskolā, kur Egons kopā ar bērniem spēlēja kokli. Kokle ir īsts latviešu instruments, kuras skaņas atgādina, par pozitīvo, par skaisto dzīvē, mūsu Latvijā un tādēļ Egons visiem ir sarūpējis svētkus.’’

Viemēr kopā ar sievu Sandru.
Pārlaižot skatu pāri sanākušajiem, Egons tā klusu iesāk: ‘’Tālākie ir no Cēsīm, no Bauskas, no Baložiem. Tie tuvākie – no Talsiem, Liepājas, Ventspils, Kuldīgas, Kandavas, Brocēniem un pašu mājām, protams, Saldus. Būtība visa Kurzeme. Ir patīkami redzēt smaidīgus, kā aizvien dzīvespriecīgus, vitālus, dzīves rūdījumu izbaudījušus un dzīves vētrām cauri gājušus likteņa biedrus. Lai, Dievs, dod jums veselību arī turpmāk.

Šodien ir svētki paši par sevi – Latvijas valsts De jure atjaunošanas diena. Tā ir sanācis, ka arī Covid ir izjaucis Ikšķiles svētkus un esmu iegansts, lai visus šeit sapulcinātu – mazajā Kurzemes likteņa biedru salidojumā. Patiesais iemesls ir – mana sarakstītā grāmata ‘’Kamēr atmiņa neviļ’’. Kāpēc tāds nosaukums? Esam paaudze, kas tuvojas septiņdesmit, astoņdesmit gadiem un kādam pāri astoņdesmit un visi kāpjam tajā kalnā, ko sauc par mūžības kalnu, tajā kalnā – no kura neviens vairs nenāk atpakaļ. Kas mani pamudināja grāmatu rakstīt? Vispirms apcere, ka laiks iet, aiziet laiks un aiziet paaudzes un es sevī sajūtu, it kā pienākumu runāt un rakstīt to vārdā, kuri nedrīkstēja rakstīt, nedrīkstēja runāt un kuri arī nevarēja vairs... ne runāt, ne rakstīt. Zināmā mērā tā ir piemiņa maniem aizgājušiem likteņa biedriem. Šī grāmata ir rakstīta, pašam apzinoties, ka eju jau devītajā gadu desmitā, aiz lielas, lielas, patiesas un kvēlas mīlestības par manu dzimteni, Latviju! Jūs lasīsiet grāmatu, uzreiz jums teikšu, nemeklējiet daiļliteratūras paraugu, šajā grāmatā atradīsiet daudz negludumu un par cik ir Covid laiks un mans paša laiks iet uz priekšu, bija jācenšas grāmatu nodot iespiešanai – kamēr atmiņa neviļ. Atvainojos lasītājiem, ka esmu lietojis ļoti spēcīgus, no krievu valodas pārmantotus epitetus, jūs jau ziniet, ka tā mūsu lielās ‘’mātes’’ valoda un tur jau tas spēks ir iekšā. Nesodiet mani par gramatiskām kļūdām, stila izjūtas novirzēm, kur tām nevajadzēja būt, esmu vienkāršs cilvēks un tā ir mana pirmā grāmata. Un savam gara bērnam novēlu laimīgu ceļu, novēlu jums izlasīt to un pārdomāt dzīvi.’’

Latvijas Politiski represēto apvienības vadītājs Ivars Kaļķis.
Pats esmu kurzemnieks, dzimis Vaiņodē, uzrunu iesāk Latvijas Politiski represēto apvienības vadītājs Ivars Kaļķis: Iemetot acis grāmatā apbrīnoju Egona spējas atcerēties faktus, kas risinājās tālā pagātnē. Varbūt esam braukuši vienā ešelonā, jo manu ģimeni ielādēja Priekules stacijā, Egona - Kalvenes stacijā, šodien grūti pateikt, kurš pirmais tuvojās gala mērķim, bet gala stacija, kur izkāpa mana ģimene, Egona ģimene ir viena un tā pati – Kalačinska. Lai rakstnieka talants nezūd un saņemies, varbūt vari turpināt – ne tikai par šo, bet arī par to, ka mūsu atgriešanās dzimtenē nebija tāda, ka visi mūs šeit gaidītu. Mūsu līdzcilvēki vairījās ar mums kontaktēties, skaitījāmies otrās šķiras cilvēki. Labu veselību un enerģiju turpmākam darbam.’’

Ar grāmatas izdošanu no izdevniecības puses sveic izdevniecības direktors Atis Baumanis: ‘’Grāmata tapa diezgan viegli, aiz tā iemesla, ka bija ieguldīts liels darbs tās sagatavošanā. Praktiski izdevniecība saņēma tādu materiālu, kur viss ir sakārtots, tas reti gadās. Bija zināma grāmatas struktūra, kādas bildes, bija ideja par grāmatas vāka noformējumu un vāka bildes mākslinieciskais redzējums - viss nāca no paša autora. Sadarbība mums bija viegla un laba. Nezinu, vai tas bija vīrusa dēļ, bet vienkārši tā notika. Novēlu enerģiju un darba spējas, varbūt vēl kādu grāmatu no autora ieraudzīsim.’’
Šie spēka un mīlestības pilnie vārdi turpinājās ar katru apsveikumu – citādi nemaz nebija iespējams.

Pirmajā tikšanās reizē ar Egonu Snipki, uzdevu vienu, bet būtisku jautājumu: Kā ir ar atmiņu? Viņš visu labi atceroties. Tad pati sapratu, ka vienpadsmit gadu veca bērna redzētais, vēlāk ar jaunieša acīm un sirdi uztvertais, piecdesmit Padomju varas okupācijas gados dziļi dvēselē paslēptais un nobrieduša cilvēka atbildība, liek sakārtot lietas līdz galam – atklāti, patiesi un skarbi. Grāmatas pamatā ir autora atmiņu stāsts, kas papildināts ar iestarpinājumiem – tieši laikā un vietā, kas palīdz lasītājam saprast Padomju varas politiku okupācijas pirmsākumos, vēlākos gados un izprast Krievijas politiku šodien. Grāmata vēsturiski precīzi ataino tā laika notikumus – tajā ievietotas arhīvu dokumentu kopijas, arhīvu izziņu kopijas, Aizputes apriņķa, Cīravas pagasta deportēto cilvēku saraksts. Izdevums papildināts ar fotogrāfijām, kas runā pašas par sevi.

Grāmata: ‘’Kamēr atmiņa neviļ’’ Izcils izziņas materiāls jaunajai paaudzei, kurai tā būs pirmā saskare ar padomju režīma noziegumiem.

Tekstu sakārtoja: Laimdota Podze
Foto un foto galerija: Alvis Jansons

Nav komentāru

Komentēt