Atzinība līdzšinējai un vēlējumi jaunajai Saeimai un valdībai

B-bas ,,Latvijas Politiski represēto apvienības” atzinība līdzšinējai un
vēlējumi jaunajai Saeimai un valdībai.

     Ar gandarījumu atzīstam, ka aizgājušās Saeimas rastais politiski korektais un juridiski neapstrīdamais risinājums okupācijas varas pieminekļu novākšanai mūsu neatkarību atguvušās dzimtenes pilsētās un ciematos, pašvaldību uzņēmība un praktiskā darbība lēmuma izpildē,  mūsu izpratnē ir vērtīgākā dāvana vēl dzīvajiem komunistu režīma upuriem pagājušo 30 gadu laikā. Ar to ir nomazgāts mūsu pazemotāju spļāviens latviešu tautas sejā un iepriekšējo likumdevēju un izpildvaras kauna traips - mazdūšības un nekonsekvences apliecinājums.
     

Lasīt tālāk »

Sv. Jāņa baznīcā, 2022. gada 16. martā

Kristus cīņu biedri

Moto: Mēs esam Dieva darba biedri (1 Kor 3, 9)

Ir 21. gadsimts. Eiropā ir sācies karš, kuru izraisījusi Krievija, Padomju Savienības mantiniece. Pret to, jūs, leģionāri, esat cīnījušies. Jūsu, jūsu ģimenes locekļu, draugu un domubiedru pienesums Leģiona cīņu izpratnē un cita veida atbalsta ir augsti vērtējams. Paldies nacionālajiem partizāniem, kuru grupās bija daudz leģionāru, par viņu ilgstošo pretošanos. Daži no nākamās paaudzes – izaicināja PSRS režīmu nevardarbīgajā politiskajā un reliģiskajā pretstāvē, mēs, pārējie to darījām Janvāra barikādēs.

Šī jaunā, kārtējā Krievijas noziedzīgā kara uzsākšana (vai pareizāk sakot, turpināšana plašā mērogā), ir apstiprinājums tam, ka Leģiona rīcība pirms vairāk nekā 70 gadiem bija pareiza.

Kā kaut kas tāds kā karš Ukrainā varēja gadīties? Mūsu tehnoloģiski attīstītajā, progresīvajā, inteliģentajā, humānajā 21. gadsimtā?

Lasīt tālāk »

Klajā nācis “NVO nama ziņu” oktobra numurs

Oktobra numurā lasāma intervija ar “Rīgas Vidzemes priekšpilsētas Politiski represēto biedrības” priekšsēdētāju Mārīti Krasavcevu, kura par savu darbu biedrībā saka: “Esmu cilvēks ar atbildības sajūtu. Ja mans darbs daudziem ir nepieciešams, sniedz gandarījumu, un varu to veikt, tad ir jādara! Esmu dzimusi Sibīrijā, tādēļ tā ir mana misija! Liels gandarījums ir tad, kad biedri zvana un saka paldies par pasākumiem, ekskursijām un apsveikumiem.”

Vēl izdevumā atradīsiet ziņas par NVO nama tiešsaistes gaidāmajiem semināriem un pasākumiem, NVO aktualitātes un citu NVO pārstāvjiem noderīgu informāciju.

“NVO nama ziņu” oktobra numuru iespējams lasīt ŠEIT.

Sen to Rīgu neredzēju

Divi desmiti gadu. Tieši tik ilgs laika posms bija nepieciešams, lai no arhitekta Gunāra Birkerta idejas par “Gaismas namu” noietu ceļu līdz šī nama atslēgu nodošanai Latvijas Okupācijas muzeja darbiniekiem ekspozīcijas iekārtošanai. Iesākumā bijusi vīzija melnajai Latviešu sarkano Strēlnieku muzeja ēkai pievienot gaišu piebūvi, to noslēdzot ar stikla sienu. Arhitekts to aprakstījis kā metaforu: “no tumšās pagātnes uz gaišo tagadni, uz apskaidroto nākotni”.

Šobrīd līdzās namam iestādīti bērzi – kā latviskās ainavas simbols un izveidots 10 metrus augsts un 18 metrus plats memoriāls padomju okupācijas upuru piemiņai “Vēstures taktīla”. Memoriāls aprīkots ar īpašām iekārtām, kas rada skaņas, vibrācijas un gaismas efektus, atgādinot vilcienus, kuros izsūtītie Latvijas ļaudis tika izvesti svešumā.

Uz svinīgo Latvijas Okupācijas muzeja ēkas atslēgu nodošanu 13. augustā bija ielūgti viesi, arī Latvijas Politiski represēto apvienību biedri. Pateicoties Lības Zukules – nodaļas izpilddirektores iniciatīvai, arī mēs - Aizkraukles novada Kokneses apvienības represētie, viņu ģimenes locekļi un atbalstītāji varējām būt klātesoši šajā vēsturiskajā brīdī.

Pēc svinīgās ceremonijas un ziedu nolikšanas pie monumentālās sienas, tiekam aicināti apskatīt jaunās muzeja telpas, kur šajā dienā ir izstādīts kāds īpašs Okupācijas muzeja eksponāts – kabatlakatiņš, ko ieslodzījuma vietā izšuva Mērija Stakle. (Viņa bija deportāciju upuris, kas par pretpadomju propagandu nokļuva cietumā. Uz sava baltā kabatlakatiņa viņa savāca likteņa biedreņu parakstus, ko vēlāk izšuva ar krāsainiem diegiem no ieslodzīto drēbēm.) Šī kabatlakatiņa motīvs ir iekļauts memoriāla “raudu sienas” pusē. Pagaidām ēka ir tikai nodota ekspluatācijā. Darbs ar eksponātu pārvešanu un izvietošanu vēl tikai priekšā. Jaunās telpas ar vēstures liecībām piepildīt paredzēts tuvāko četru- piecu mēnešu laikā.

Bet kas gan būtu svinīga galvaspilsētas vizīte, ja tajā nebūtu iekļauts Melngalvju nama apmeklējums. Protams, ļoti žēl, ka valstī noteiktās epidemioloģiskās situācijas dēļ nevaram izmantot gida pakalpojumu, tomēr tas ļauj nesteidzīgi izstaigāt greznās zāles, kabinetos aplūkot sudrablietu, tabakdožu un citu mākslas priekšmetu kolekcijas. Pagrabstāvā iejusties tirgotāju ikdienas atmosfērā. Daudziem no mums tas ir pirmais, pārsteigumiem pilnais, šī nama apmeklējums.

Gunāra Birkerta izsapņots bija vēl kāds Latvijai ļoti nozīmīgs projekts – Gaismas pils. Tagad abi šie īstenotie “sapņi” lūkojas viens otram pretī, atrodoties Daugavas pretējos krastos. Kā sasaucoties pāri laika un Likteņupes plūdumam. Arī mūsu ceļš ved pāri, uz otru krastu. Uz Latvijas Nacionālo bibliotēku, lai no 7. stāva noraudzītos uz Vecrīgas panorāmu, vēlreiz pārlaistu skatienu Strēlnieku laukumam un nupat ekspluatācijā nodotajām muzeja ēkām no cita skatu punkta. Arī šeit pieejamās telpas jāpārstaigā individuāli. Tā nu, stāvu pa stāvam: bērnu bibliotēkas omulība, Dainu skapja maģiskais klusums, Gunāra Birkerta dizainētais pāvesta Jāņa Pāvila II krēsls, albuma “Terra Mariana” faksimilizdevums. Pamazām aplūkojam visu, kas pieejams publiskai apskatei. Līdz pirmajā stāvā mūs sagaida 9. augustā atklātā izcilajam latviešu teātra režisoram Oļģertam Kroderam veltītā izstāde "Es varētu būt bibliotekārs".

Sasmēlušies bagātīgos iespaidus, sagurušām kājām, bet iedvesmas pilni dodamies atceļā. Tā kā diena ir saules pielieta un laika limits nav izsmelts, tiek ierosināts piestāt vēl kādā apskates objektā. Tas ir Ķeguma pusē, kur 1997. gada 20. jūnijā tika uzstādīts un iesvētīts 6m garš un 3m plats krusts. Kopš tā laika daudzi kristieši apmeklē šo vietu, lūdzot īpašu svētību savos nodomos. Brīdi pakavējoties Krusta kalnā, arī mēs klusumā atstājam katrs kādu savu lūgumu.

Atceļā nodomāju: tik nežēlīgi ir notikumi un skaudras tās atmiņas, kas apvienojušas šodienas ceļabiedrus, bet tik dzīvības pilni un dzīvesprieku izstarojoši ir kopā pavadītie brīži. Paldies jums katram par šo dienu. Lai Ceļš ved tālāk: no tumšās pagātnes uz gaišo tagadni, uz apskaidroto nākotni!

Anita Liepiņa, Aizkraukles novada Kokneses apvienības represēto nodaļas biedru līdzbraucēja.

8.maijs - Otrā Pasaules kara upuru piemiņas diena.

PSRS armijas „varoņdarbi”

Tuvākajās dienās visā pasaulē atzīmēs Otrajā Pasaules karā kritušo piemiņas dienu. Taču Krievija 9. maijā svinēs tā saucamo „Uzvaras dienu”. Mēs Baltijā zinām, kādu „laimi” daudzām tautām atnesa šī uzvara nākošajos 50 gados. Taču šoreiz nebūs runa par genocīdu, deportācijām, cietumiem un pārciesto visuresošo un visuredzošo PSRS VDK režīmu.

Latvijas arhīvos ir saglabājušies oriģinālie dokumenti un kopijas no PSRS laikiem ar atzīmi „CC” (совершенно сeкретно - sevišķi slepeni) arī par PSRS militāristu izdarītajiem daudzajiem noziegumiem visā okupācijas laikā. Šos dokumentus ir apkopojis vēsturnieks Jānis Riekstiņš dokumentu krājumā „PSRS okupācijas armijas noziegumi Latvijā. 1940. – 1991.”  

Ievadā viņš raksta: „Turpat 50 gadus ilgais PSRS okupācijas armijas uzturēšanās laiks Latvijā, kā to apliecina arhīvu dokumenti, kā arī iedzīvotāju atmiņas, raksturojās ar militāristu klaju patvaļu, ar neskaitāmiem kriminālnoziegumiem, ar cietsirdīgu, impērisku attieksmi pret Latviju un tās pamatiedzīvotājiem.

Jau 1940. gada vasarā, iebrūkot Latvijā, PSRS okupācijas armijas karaspēka daļas izpostīja un nogānīja zemnieku tīrumus, dārzus un pļavas, sapostīja un izlaupīja patvaļīgi sagrābtās telpas. Bieži bija valsts un personīgā īpašuma izlaupīšanas gadījumi.

1944. gada vasarā, līdz ar PSRS Sarkanās armijas daļu atkārtoto iebrukumu Latvijā, atkal aizsākās tās militārpersonu kriminālnoziegumi pret Latviju un tās iedzīvotājiem.

Karadarbība Latvijas teritorijā turpinājās gandrīz desmit mēnešus. Šeit tika sakoncentrēts milzīgs karaspēka daudzums, kurš patvaļīgi sagrāba dzīvojamās, saimniecības un citas nozīmes telpas. Sarkanarmieši un viņu komandieri, galvenokārt no aizmugures daļām, regulāri nodarbojās ar zādzībām, bruņotām laupīšanām, kā arī izdarīja daudzas mierīgo iedzīvotāju slepkavības un citus smagus noziegumus. To bija tik daudz, ka vietējie iedzīvotāji šo armiju pamatoti uzskatīja nevis par „atbrīvotājiem”, kā to diendienā sludināja oficiālā propaganda, bet gan par iebrucējiem un okupantiem.

Beidzoties Otrajam pasaules karam, šī okupantu armija no Latvijas netika izvesta, bet atradās šeit līdz pat 1994. gada rudenim. Kā liecina slepenie arhīvu dokumenti, PSRS militārpersonu izdarīto smago noziegumu vislielākais skaits ir bijis pirmajos pēckara gados. To apliecina Latvijas PSR iekšlietu ministra A. Eglīša un viņa vietnieka A. Košeļeva, kā arī citu amatpersonu regulārie ziņojumi LPSR Tautas komisāru padomes (Ministru padomes) priekšsēdētājam Vilim Lācim, Latvijas Komunistiskās partijas Centrālās komitejas pirmajam sekretāram Jānim Kalnbērziņam un Baltijas kara apgabala karaspēka pavēlniecībai. Šajos plašajos ziņojumos bija norādīti PSRS okupācijas armijas militārpersonu konkrētie noziegumi un izteikta prasība tos nekavējoties pārtraukt, bet vainīgās personas saukt pie kriminālatbildības.

Taču praksē, lai novērstu šīs nejēdzības, nekas netika izdarīts. Karaspēka daļu komandieri un viņu garnizonu priekšnieki pret savu pakļauto izdarītajiem noziegumiem izturējās noziedzīgi vienaldzīgi vai pat atbalstīja tos un centās paglābt noziedzniekus no pienācīgā soda. Tāpat rīkojās arī kara prokuratūras darbinieki.

Otrais lielākais PSRS okupācijas armijas militārpersonu izdarīto noziegumu vilnis ir saistīts ar pagājušā gadsimta piecdesmito gadu beigām un sešdesmito gadu sākumu, kad Latvijas teritorijā tika izvērsta plašu raķešu bāzu, kara lidlauku un citu militāro objektu celtniecība. Šim nolūkam šeit tika ievests milzīgs militāro celtnieku skaits, kuru lielu daļu veidoja klaji deklasēti elementi. Viņi visās militāro objektu celtniecības vietās pret vietējiem iedzīvotājiem izvērsa nepieredzēti plašu teroru. Vienīgais spēks, kam bija jāstājas pretī šiem bruņotajiem vandāļiem, bija vietējie milicijas darbinieki, kuri šajā nevienlīdzīgajā cīņā paši cieta ievērojamus zaudējumus.

Astoņdesmito gadu beigās un deviņdesmito gadu sākumā,  kad Latvijā izvērsās plaša tautas kustība par valstiskās neatkarības atjaunošanu, viens no tās galvenajiem, viskareivīgākajiem, agresīvākajiem pretspēkiem bija PSRS militāristi. It īpaši spilgti tas izpaudās 1991. gada augusta puča laikā. Tāpēc viena no pirmajām, galvenajām prasībām cīņā par valstiskās neatkarības atjaunošanu bija PSRS okupācijas armijas izvešana no Latvijas.

Šajā dokumentu krājumā galvenokārt ievietoti Latvijas PSR Tautas komisāru padomes (Ministru padomes), Latvijas Komunistiskās partijas Centrālās komitejas un Augstākās padomes fondu materiāli. Izraudzīti tikai tie 72 dokumenti, kuri visspilgtāk atklāj PSRS militāristu noziegumus, kas sakārtoti hronoloģiskā secībā.”

Jāņa Riekstiņa darbs, kā vienmēr, ir zinātniski pamatots, balstīts uz arhīvos atrastajiem dokumentiem. Pirms šī dokumentu krājuma izdošanas vēsturnieks J. Riekstiņš par PSRS militāristu nodarītajiem zaudējumiem Latvijai apkopojis vēl trijos dokumentu krājumos:

- Izpostītā zeme. PSRS okupācijas armijas nodarītie zaudējumi Latvijas kultūrvidei (1995. g.); - Izpostītā zeme. PSRS okupācijas armijas nodarītie zaudējumi Latvijas laukiem” (1997. g.); 

- Izpostīta zeme. PSRS militāristi Rīgā (1998. g.).

Visos šajos dokumentu krājumos minētie fakti ir viena no vissmagākajām apsūdzībām PSRS valdošajam totalitārajam režīmam un okupācijas politikai, ko īstenoja PSRS militāristi.  

Kā zināms, arī Lietuvā pirms pāris gadiem ir izdots līdzīgs dokumentu krājums par okupācijas laikā PSRS militārpersonu izdarītajiem daudziem noziegumiem Lietuvas teritorijā.

Šinīs dienās izdotais dokumentu krājums katram ir pieejams Ministru kabineta Komisijas mājaslapā: www.okupacijaszaudejumi.lv un citās interneta vietnēs. Daudziem iedzīvotājiem šajos atslepenotajos dokumentos būs interesanti atklāt faktus, vietas un uzvārdus par okupācijas laika notikumiem. Grāmata maija beigās būs pieejama visās Latvijas bibliotēkās. Grāmatas atvēršanas svētki tiek plānoti 31. augustā Kara muzejā, kad atzīmēsim 26. gadadienu, kopš Latviju bija spiests pamest pēdējais Krievijas FR armijas karavīrs. 

Paldies Jānim Riekstiņam par ieguldīto smago darbu. Lai šis slepeno dokumentu krājums atver acis tiem, kam maz bija informācijas par PSRS militāristu pastrādātajiem noziegumiem. Lai dokumentos atklātā patiesība katram iedzīvotājam ik katru dienu liek vairāk saprast un labāk novērtēt, ko nozīmē dzīvot neatkarīgā, demokrātiskā Latvijā.

 

Ruta Pazdere -
MK Komisijas[1] priekšsēdētāja vietniece,
Latvijas Okupācijas izpētes biedrības valdes priekšsēdētāja.

---

Par mācībām un audzināšanu skolās

Vispirms pateicamies Valsts izglītības satura centra (VISC) vadītājam Guntara Catlaka k-gam, ka esiet pagodinājis politiski represētos ar vēršanos pie mums pēc padoma skolu jaunatnes audzināšanas jautājumos. Mums ir zināms, ka IZM tiek plānots veikt nozīmīgas izmaiņas skolu mācību priekšmetu saturā un apmācības metodikā, bet mēs vēl īsti nezinām to būtību. Mēs saprotam, ka būtiski uzlabojumi šeit ir nepieciešami, ņemot vērā tās iespējas, ko piedāvā apmācības IT līdzekļu (piemēram, domu kartes – ‘’mind map’’) un interneta attīstība, kā arī progresīvās datu un risku analīzes metodes, kas nepieciešamas mūsdienīgai dzīves uztveres attīstībai un sekmīgai biznesa karjerai. Skolas uzdevums ir ne tikai dot zināšanas, kas veido pasaules uzskatu un personību, kā arī dot motivāciju turpmākai mūžizglītībai.

No sarunām ar dažiem pedagogiem un no publikācijām presē zinām, ka pašreizējais vispārējais stāvoklis ar audzināšanu un mācīšanās motivēšanu skolās ir neapmierinošs, par ko liecina arī sliktie eksāmenu atzīmju rādītāji. No publikācijām presē izriet, ka Latvijas skolās ir viens no augstākajiem mobinga jeb vardarbības rādītājiem. Ir jāpieliek visas pūles, lai to mazinātu, jo tas grauj audzēkņu personību veidošanos.

Kāds tad ir skolu izglītības mērķis – apgūt zināšanas un to pielietošanas prasmes vai arī izaudzināt personības? Uzskatām, ka abi šie mērķi ir svarīgi, bet otrais mērķis ir atstāts novārtā, jo atbildīgu personību un vērtību audzināšanai tiek pievērsts par maz uzmanības. Kas ir personība? Tas ir cilvēks, kam ir pašcieņa, lai neielaistos apšaubāmos darījumos izdevīguma pēc, un kurš prot cienīt citus. Bieži dominē nepareizs uzskats, ka skolotājs nedrīkst ierobežot skolēna uzvedības brīvību, kas dažkārt var izpausties bezatbildīgos un nesavaldīgos izlēcienos. Jāprot nesajaukt brīvību ar pašcieņu, kuru nedrīkst ierobežot. Svarīgi, lai skola kopā ar vecākiem ne tikai pieradinātu bērnu pie darba un disciplīnas, bet arī ieaudzinātu pienākumu cienīt sevi, citus un dabu.

Attiecībā uz pedagogu sadarbību ar vecākiem būtu jāņem vērā, ka bieži vien derīgs jaunievedums var būt labi aizmirsts vecais. No savām skolas gaitām pirms izsūtīšanas uz Sibīriju atceros, ka skolas liecībās, blakus mācību priekšmetu apguves vērtējumiem, ar atzīmēm tika vērtētas arī 3 tādas skolēna īpašības kā 1)uzvedība, 2)kārtība un 3)uzcītība (centība). Kāpēc to nevarētu ieviest skolās arī tagad, apspriežot šīs atzīmes klasē? Ja kārtībā un uzcītībā varēja arī nebūt augstākās atzīmes, tad uzvedības atzīmes samazināšana. Piemēram, samazināta atzīme par kautiņu vai svešas mantas piesavināšanos, bērnam un arī vecākiem draudēja ar nopietnām problēmām. Atceros gadījumu, ka, dzīvojot lauku skolas kopmītnē, viens zēns naktī bija iekļuvis meiteņu guļamistabā un par to viņam kā arī kādai meitenei tika samazināta atzīme uzvedībā, kas bija liels notikums.

Runājot par patriotisma audzināšanu, būtu jāatceras, ka patriotisms nav nekāda abstrakta lieta, ko var izveidot kā atsevišķu mācību priekšmetu. Tas izpaužas kā mīlestība un cieņa pret savu ģimeni, vecākiem, savu kolektīvu (klasi), pilsētu un valsti. Bet, lai kādu cienītu, tas ir jāiepazīst. Tādēļ nepieciešams būtu mācīt skolā priekšmetus par ģimenes un aizsardzības vērtību nozīmi. Lietderīgi būtu izdalīt Latvijas vēsturi kā atsevišķu mācību priekšmetu, ko pasniegt, pieaicinot pretošanās kustības dalībniekus un politiski represētos  izejot no mūsu valstiskuma skatpunkta nevis no padomju vēsturnieku pozīcijām. Lai iepazītu savus senčus, lietderīga būtu arī dzimtas koku prasmju apguve.

Ļoti svarīgi būtu orientēties uz to, ka valstiski svarīgi ir tas, ka mūsdienīgai izglītībai jābūt pieejamai ne tikai jaunatnei, bet izglītības sistēmai jānodrošina piekļuve arī pieaugušajiem no jebkura vecuma kā mūžizglītība. Jāņem piemērs no pirmskara laikiem, kad aizsargu organizācijas biedri ne tikai uzturēja kārtību un apguva militārās zināšanas, bet arī sportoja, piedalījās mākslinieciskā pašdarbībā un pilnveidoja savu izglītību.

LPRA Koordinācijas padomes sēdē:
Andrejs Ermuiža

Par demokrātiju, pienākumiem, valsts pārvaldi un aizsardzību.

Kā zināms, mums Latvijā pastāv demokrātiska valsts iekārta, kura katrai personai ļauj izvēlēties sev pieņemamu rīcības brīvību. Bet, lai demokrātija sekmīgi darbotos, blakus šīm iespējām neatņemams priekšnoteikums ir tāds, ka jāvalda arī tādiem likumiem un sadzīves normām, kas zināmā mērā ierobežo šādas izvēles iespējas. Ar normām būtu jāsaprot tādi laika gaitā izveidojušies, no reliģijas mantotie, tikumi, ko akceptē sabiedrība, piemēram, žēlsirdība, cilvēcība. Diemžēl mums vēl ir arī sastopami izskaužamie, kara un okupācijas laikā radušies netikumi, piemēram, nežēlība, necilvēciskums un nepamatots naidīgums, kuri jāapkaro. Likumu ievērošana ir jākontrolē gan valsts tiesībsargājošām struktūrām, gan sabiedrībai, bet tikumu pārkāpumi parasti izraisa sabiedrības nosodījumu. Ja tā nenotiek, tad demokrātiska valsts var pārvērsties par visatļautību un haosu, un neviena persona nevar justies droši, ka kāds cits, vadoties pēc savām iegribām vai paša interpretētajām tiesībām, viņu neapdraudēs. Pastāv arī risks, ka kāda kaimiņvalsts, izmantojot visus iespējamos līdzekļus, var apdraudēt mūsu valsts neatkarību. Pienākums kontrolēt pieņemto likumu un normu (kas gan ne vienmēr atbilst ideāliem) ievērošanu ir ne tikai valsts tiesībsargājošām struktūrām, bet arī visai sabiedrībai. Diemžēl pie mums tas nav pietiekoši labi nostādīts, bet tā jau ir cita tēma.

Grāmatā ‘’Valstsgriba’’ ir sekojošs E. Levita izteikums par demokrātiju: "Demokrātija labi funkcionē tikai tad, ja pastāv pietiekama pilsoņu vienprātība par savas valsts vēsturiskajiem, politiskajiem un nacionāli kulturālajiem pamatiem, konstitucionāli demokrātiskās valsts iekārtas virsprincipiem, sabiedrības pamatvērtībām."

Kā iegūt šo vienprātību un kādiem tad būtu jābūt demokrātijas ierobežojumiem jeb pienākumiem, kas jāpilda visiem pilsoņiem, lai valsts normāli funkcionētu un attīstītos? Vispārīgi ņemot, ideālā gadījumā (uz kuru jātiecas), tiem būtu jābūt sekojošiem: 1)jānomaksā uzliktie nodokļi, 2)jāpiedalās valsts aizsardzībā un 3)jāpiedalās valsts pārvaldībā. Ja pirmo no tiem no valsts iestādes kontrolē (jo bez šādas kontroles neviena valsts nevar pastāvēt), tad pārējie divi pie mums darbojas vāji (otrais pienākums uzlikts tikai valdībai, bet trešais pārsvarā deleģēts sīkpartijām) nepamatotās demokrātijas ieradumu un no padomju laikiem mantotās bezatbildības un vienaldzības dēļ. Rezultātā šo jautājumu risināšanā ieinteresēto iedzīvotāju skaits ir procentuāli neliels attiecībā pret valsts iedzīvotāju kopskaitu. Tādēļ, piemēram, viens no risinājumiem, lai rosinātu vairāk iedzīvotāju iesaistīties valsts pārvaldē, piedaloties vēlēšanās, būtu mērķtiecīgi piemērot nelielu soda naudu par nepiedalīšanos.

Kas attiecas uz aizsardzību, tad neiztur kritiku valdošais un uz bezatbildību orientētais uzskats, ka valsts jāaizsargā tikai profesionālai armijai, sadarbojoties ar NATO spēkiem, bet obligātais militārais dienests (OMD) mums nav nepieciešams, jo tas izmaksājot dārgi. Par izmaksām pilsoņu iesaistei aizsardzībā var strīdēties, bet vajag rast risinājumu, kā to realizēt ar pieņemamām izmaksām, neatsakoties no OMD, jo tikai tādā veidā var ieaudzināt pienākumu ikvienam ņemt līdzdalību valsts aizsardzībā. Tiesa gan, mums ir zemessardze, kurā piedalās brīvprātīgie, bet tās dalībnieku skaits ir samērā neliels, jo orientācija tikai uz militāro zināšanu apguvi, kuras, iespējams, nenāksies pielietot, var būt neinteresanta. Tādēļ kopumā par mūsu ārējo drošību rūpējas tikai neliela daļa valsts iedzīvotāju, bet pārējie par to, tāpat, kā par valsts pārvaldi, interesējās maz. Paļaušanās tikai uz to, ka mūs iespējamā uzbrukuma gadījumā pasargās NATO spēki, un ka visas valsts pārvaldes problēmas var atrisināt esošās sīkpartijas, uzskatāma par nenopietnu pieeju.

 Kas tad būtu jādara? Pakāpeniski, bet stratēģiski neatlaidīgi jāpanāk, lai vairums iedzīvotāju iesaistītos ar aizsardzību un valsts pārvaldi saistītās aktivitātēs, vienlaikus risinot arī  socializācijas (biedrošanās) funkcijas. Līdzdalību valsts aizsardzībā var panākt gan veltījot šim jautājumam pienācīgu uzmanību jaunatnes audzināšanā, gan veidojot ar partijām nesaistītas patriotiskas organizācijas bez etniskiem ierobežojumiem, līdzīgu tām, kādas bija pirmskara aizsargu un jaunsargu organizācijas. Pirms izmantot ārvalstu, piemēram, Somijas vai Šveices pieredzi, kā tiek ieteikts, labāk būtu izmantot pirmskara aizsargu organizācijas vēsturisko pieredzi, līdz ar to parādot cieņu arī mūsu senčiem un tādā veidā stiprinot valsts nepārtrauktības identitāti. Mūsdienās, hibrīdkara draudu apstākļos, ir svarīgi vairumam iedzīvotāju apgūt ne tikai militārās un civilās aizsardzības zināšanas, bet arī apzināties piederību Latvijai un mūžizglītības izpratnē pilnveidot vispārējo izglītību un pasaules politikas izpratni, kas grūti sasniedzams neorganizētā veidā. Tādēļ nepieciešams izveidot šādas organizācijas un stimulēt visu iedzīvotāju intereses tajās iesaistīties.

Apsveicami, ka nesen Aizsardzības ministrija pieņēmusi lēmumu par visaptverošās aizsardzības koncepcijas ieviešanu un gatavojas to darīt tuvākajā laikā. Bet, cik saprotams no minētā lēmuma, tas plānots darīt galvenokārt sadarbojoties dažādu ministriju institūcijām ‘’no augšas’’. Svarīgi tomēr būtu panākt, lai arī ‘’no apakšas’’ rastos ieinteresētība un sapratne līdzdarboties savas valsts stiprināšanā.

Svarīgi būtu organizēti iesaistīt izdienējušās militārpersonas jaunatnes audzināšanā, kā savulaik izteicies ģenerālis P.Radziņš par pirmskara Somijas Zemessardzi: “Aizsargu karaspēks, kurā ietilpst kā jauni, tā diezgan veci, atstāj ļoti solīdu iespaidu. Ir redzams, ka tie ir ļaudis, kas gatavi aizstāvēt savu tēviju, nebaidoties ne no kādām briesmām. Aizsargi apmācības ziņā nekādi nestāv zemāk par aktīvo karaspēku, jo LIELĀKĀ DAĻA aizsargu komplektējas no beigušiem aktīvo dienestu, kuri, sastāvēdami aizsargos, ATKĀRTO to, ko ieguvuši aktīvajā armijā, un bez tam vēl TURPINA PAPILDINĀT savas militārās zināšanas, tādēļ var teikt, ka kara gadījumā tas būs vislabāk sagatavotais karaspēks. Bez tam aizsargi, kuru LIELĀKĀ DAĻA, kā teikts, ir izdienējuši karavīri, tātad vecāki gados, ir norūdītāki un nopietnāki.” Pirmskara Somijā, kura, atšķirībā no Baltijas valstīm, nepaļāvās uz miera līgumu ar Padomju savienību, aizsargu organizācijā bija 248 000 biedru (100 000 aizsargu, 105 000 neapbruņotu aizsardžu (lottu), 43 000 jaunsargu), kas sastādīja 6,7% no iedzīvotāju kopskaita, turpretim Latvijā tolaik tikai 3,6% (68 000), bet tagad vēl 10 reizes mazāk! (Dati no I. Butuļa grāmatas ‘’Sveiki, aizsargi!’’, Jumava, 2011.g.).

 

Lai gan pirmskara Latvijas ideāli laika gaitā ir aizmirsti, tomēr tos vērts atkal celt gaismā, jo, citējot E. Levitu: "Globalizācijas apstākļos valstīm ir jākonkurē par iedzīvotājiem, un tieši tādēļ – pretēji dažām novecojušām 90. gadu prognozēm – nacionālās identitātes faktors (dažiem negaidīti) ir kļuvis arī par būtisku valsts pastāvēšanas un attīstības faktoru." (Egils Levits, 2011). Bet ar nacionālo identitāti ir jāsaprot uzticēšanos mūsu valsts izveidošanas pamata ideāliem. Tādēļ atcerēsimies citātu no 1918. gada 14. decembrī Valdības vēstnesī publicētās Ministru prezidenta Kārļa Ulmaņa runas, ka pie valsts uzplaukuma sasniegšanas ‘’varēs ņemt dalību visi Latvijas pilsoņi, un visi varēs baudīt labumus, kas saistīti ar mūsu neatkarību. Visi pilsoņi, bez tautības izšķirības aicināti palīdzēt, jo visu tautību tiesības būs Latvijā nodrošinātas. Tā būs demokrātiska taisnības valsts, kurā nebūs vietas ne apspiešanai, ne netaisnībai’’.


Teksts: Andrejs Ermuiža

Par aizsargu organizācijas nodibināšanu.

Jautājumu par aizsargu organizācijas nodibināšanas 100. gadskārtas atcerēšanos esmu diezgan dziļi izpētījis un par to jau vairākkārt runājis un publicējies internetā, tai skaitā kā savu viedokli apvienības mājas lapā www.represetie.lv. Šā gada 30. martā Latvijas avīzē ir publicēta mana vēstule par to. Bet atceres datums tuvojas un vēl neesmu dzirdējis, ka kāds tam gatavotos un tādēļ nedaudz atkārtošos. Lietas būtība īsumā ir šāda:

1.      Aizsargu organizācija tika nodibināta 1919.gada 20.martā un tā darbojās nepārtraukti 21 gadu līdz Latvijas okupācijai 1940.gadā. 1939.gadā organizācijas rindās bija 68 000 biedru, tai skaitā: 45 000 aizsargu, 12 000 aizsardžu, 11 000 jaunsargu. Viņu nopelns ir tas, ka prata nosargāt neatkarību, jo tolaik, līdzīgi kā tagad, no austrumiem Latvijai, tāpat kā mūsu kaimiņvalstīm, uzmācās šķiru cīņas ideoloģija, kas bija drauds neatkarībai.

2.      Uzskatu, ka kopumā 21 gadu laikā aizsargu organizācijā piedalījās ne mazāk kā 200 000 Latvijas iedzīvotāju, tai skaitā mūsu senči, un viņus nedrīkstam aizmirst. Kam gan citam jārūpējas par viņu atceri, ja ne mums?

3.      Uzskatu, ka vismaz ½ no 1941. un 1949. gadā politiski represētajiem bija aizsargi vai viņu ģimenes locekļi.

4.      Tādēļ svarīgi mums tos atcerēties ar ziedu nolikšanu vai svecīšu aizdedzināšanu šogad 20. martā pie Brīvības pieminekļa un pie citiem represēto pieminekļiem visā Latvijā. Par ko valdei vajadzētu dot aicinājumu un pasākuma pieteikumu vai arī uzticēt pieteikumu citai organizācijai, piemēram, karavīru biedrībai, jo mums jau būs 25.marta pieteikums.

5.      Uz šiem atceres pasākumiem vajag aicināt ņemt līdzdalību arī mūsu zemessargus un jaunsargus kā bijušās aizsargu organizācijas lietas jeb misijas turpinātājus, jo Latvija mums ir tikai viena vienīgā no laiku laikiem, nevis tikai viena no Eiropas demokrātiskajām valstīm, kā to dažkārt mēdz interpretēt politiķi.

6.      Manuprāt, runājot par demokrātiju un neatkarību, tikai demokrātijas dēļ nekad nedrīkst uzupurēt neatkarību, jo manipulējot ar demokrātijas normām, bieži tiek apdraudēta neatkarība. Tā tas notiek, piemēram, Rīgas pašvaldības domē, kur, pateicoties dažiem ievēlētajiem latviešiem, kas pārdevušies, tiek ignorētas domes mazākuma prasības. Kad braucu sabiedriskajā transportā, tad ekrānos redzu pilnīgu divvalodību un tur tiek demonstrētas pārsvarā krievu mākslinieku gleznu reprodukcijas, lai propagandētu multikulturālismu. Es tomēr ceru, ka, pateicoties jaunās valdības pūlēm, Rīgā atgūsim neatkarību.

7.      Vēl viens no aktuāliem jautājumiem ir mūsu attieksme pret čekas aģentu internetā pieejamo informāciju. Jāuzsver, ka tas nebūtu iemesls negatīvo birku piekāršanai atsevišķām personām, bet būtu objektīvi jāvērtē viņu labie un sliktie darbi, ja tādi ir, jo katrs šajā sarakstā nonākšanas gadījums var būt atšķirīgs. Būtu svarīgi, lai izstāsta, kas notika patiesībā, bet to nevienam nevaram uzspiest.


Teksts: Andrejs Ermuiža

Izvērtējot pozitīvo no mūsu pagātnes.

Šajā gadā politiski represētajiem, stāv priekšā 2 apaļas jubilejas, kuras vajadzētu svinīgi atzīmēt:

1.       20. martā paiet 100 gadu kopš nodibināta Latvijas aizsargu organizācija.

2.       25. martā paiet 70 gadu kopš notika 1949. g. masveida deportācijas,

Uzskatam, ka pirmo no šīm jubilejām – Latvijas aizsargu organizācijas nodibināšanas 100-gadu jubileju 2019.g. 20.martu - būtu īpaši svarīgi atcerēties ar ziedu nolikšanu pie Brīvības pieminekļa, jo liela daļu mūsu tautiešu, to skaitā mūsu tēvus vai vectēvus, represēja tieši par viņu piederību aizsargu organizācijai. Aizsargu organizācija savu 21 gadu pastāvēšanas laikā iesaistīja vienlaikus ap 70 000 biedru un izaudzināja to Latvijas patriotu paaudzi, kura spēja gan apliecināt izcilu karot prasmi Otrajā pasaules karā, gan ar nesalauztu garu izturēt necilvēciskās represijas. Tādēļ 24.novembrī Latvijas nacionālo karavīru konferencē un Latvijas politiski represēto apvienības koordinācijas padomes sēdē ierosinājām šo datumu atcerēties ar ziedu nolikšanu pie Brīvības pieminekļa, lai godinātu šīs organizācijas izveidošanu un nopelnus. Kāpēc mums tas vajadzīgs? Lai mūsu senči šķībi neraudzītos uz mums no savas mākoņu maliņas par to, ka neesam saglabājuši viņiem pienācīgu cieņu un lai mūsu jaunatne zinātu mūsu patriotisma saknes.

Atskatoties uz vairākiem 100-gadu jubilejas notikumu vērtējumiem, esam ievērojuši, ka tiek noklusēti aizsargu organizācijas nopelni pirmskara Latvijas attīstībā, pirmkārt, sadzīves kultūras, un it īpaši mākslinieciskās pašdarbības un sporta, veicināšanā. Ulmaņlaiku ideoloģijas vadmotīva pamatā bija starp partiju konfliktu un tolaik izplatītās šķiru cīņas maldu ideoloģijas apturēšana un tās aizstāšana ar pozitīvām sabiedriskām aktivitātēm, kas nebūt nav peļami. Tādēļ aizsargu organizācijas nopelnu noklusēšana, vadoties pēc padomju laika 50 gados melīgi uzturētā un joprojām pastāvošā naratīva (vēstījuma), ka aizsargi palīdzējuši graut demokrātiju, nav pieļaujama. Ja jau mēs atceramies 18. un 11.novembri kā valsts nodibināšanas un aizstāvēšanas dienas un šā gada 5.decembri kā policijas izveidošanas 100-gadadienu un arī Tieslietu ministrijas nodibināšanas 100-gadu jubileju atzīmējam ar prēmiju piešķiršanu tās darbiniekiem, tad kādēļ gan aizsargu dibināšanas 100-gadadiena būtu jānoklusē?

Uzskatām, ka šim atceres dienas pasākumam būtu jāpiesaista zemessargu un jaunsargu organizācijas kā bijušās aizsargu organizācijas tradīciju pārmantotāji un turpinātāji. Šo organizāciju darbība būtu jāpilnveido, militāro zināšanu apguvei vairāk piesaistot sabiedriskās darbības, izglītošanas un personiskās izaugsmes aktivitātes, jo sekmīgas aizsardzības pamatā jābūt izglītotiem pilsoņiem. Šo organizāciju darbības moto jābūt ne tikai gatavošanās novērst iespējamo agresiju, kas ir bruņoto spēku uzdevums, bet arī šo organizāciju dalībnieku vispusīga izaugsme, kā tas bija aizsargiem. Tas jāpaveic gan šo organizāciju pievilcības stiprināšanai, gan sekmīgai nesen pieņemtās visaptverošās aizsardzības koncepcijas īstenošanai. Vispusīga izaugsme vajadzīga visiem, bet militārā karjera ne visiem var būt pievilcīga.

Aizsargu organizāciju 1019. gada 20. martā oficiāli nodibināja ministru prezidents Kārlis Ulmanis un Dr. Valters ar 883 nr. Rīkojumu, lai Latvijas pilsoņiem būtu iespēja palīdzēt administratīvām iestādēm uzturēt mieru un kārtību aizmugurē un pasargāt cilvēku dzīvības, dzelzceļa tīklus, tiltus, sabiedriskās iestādes un svarīgos uzņēmumus atbrīvošanās cīņu laikā. Tā kā visi kara dienestam derīgie vīrieši kalpoja armijā, šajā organizācijā kārtības un miera nodrošināšanu pagastos klaušu kārtībā veica līdz 18 gadiem veciem jauniešiem un pāriem par 60 gadiem veci vīrieši. 1921. gada 4. jūnijā ar iekšlietu ministra rīkojumu Aizsargu organizācija kļuva brīvprātīga, bet tajā bija militāras vienības pēc armijas parauga. 1923. gadā radās arī pirmie aizsardžu pulciņi. Aizsardzes palīdzēja līdzekļu vākšanā, nometnēs, saimniecības darbos, sanitārajā dienestā un atbalstīja kulturāli sabiedrisko darbu. Aizsargi ziedoja valsts interesēm savus atpūtas brīžus, par saviem līdzekļiem pirka formas tērpus, daļu munīcijas un velosipēdus. Aizsargu organizācija izveidojās par nopietnu faktoru valsts kārtības uzturēšanā un aizsardzībā. Aizsargu darbs ietvēra arī militārās apmācības un valstij nozīmīgas kultūras aktivitātes.

  Sākoties okupācijai aizsargi gan organizēti neiesaistījās cīņās pret okupantiem, jo viņiem no valsts prezidenta nebija dota tāda pavēle (un tas bija pareizi, jo citādi, atšķirībā no kaimiņvalstīm, notiktu tautas izkaušana, līdzīgi kā Polijā 1939.g). Okupācijas pirmajā gadā represēja vai iznīcināja ap 80% aizsargu vadītāju. Kara laikā bijušie aizsargi iekļāvās gan leģionāros, gan palīgu policijā, lai atriebtos par savu tuvinieku represijām. Ja kāds no viņiem tolaik piedalījās vācu organizētās represijās neaizsargātu iedzīvotāju iznīcināšanā, tad tas ir visiem nosodāmi, bet tā ir viņa paša, nevis aizsargu organizācijas vaina. Neļausim mūsu nelabvēļiem tīksmināties par to, ka mums būtu jāslēpj kaut kas savas tautas pagātnē, jo tur nav nekā noziedzīga.

Kāpēc, atjaunojot Latvijas neatkarību, tika izveidota zemessardze, nevis atjaunota aizsargu organizācija? Atbilde uz šo jautājumu būtu jāprasa no tiem, kas to izlēma. Bet zemessardze sekmīgi darbojas, taču tai būtu jāpilnveidojas, apgūstot arī tās pozitīvās un valstij svarīgās funkcijas, kas kādreiz bija aizsargiem, proti, intensīvāku iesaistīšanos kultūras un sporta aktivitātēs un izglītošanos ne tikai jaunāko tehnoloģiju apguvē, bet arī pagātnes vērtību apzināšanā un to cienīšanā.


Teksts: Andrejs Ermuiža

Čekas maisu satura publiskošana.

Kā viens no punktiem, ko izskatīja Latvijas represēto apvienības 17. aprīļa Koordinācijas padomes sēdē, bija jautājums par čekas maisiem. Diskusijā uzstājās vairāki dalībnieki. Tika izteikti viedokļi šo jautājumu atlikt, uzticoties par to lemt attiecīgi izveidotajai komisijai, kā arī nepublicēt, jo komisijas rīcībā ir informācija tikai par 4000 kartītēm, bet 20 000 kartītes glabājas Maskavā un nav pieejamas.

Mans uzskats par čekas maisu publicēšanu – tie jāpublicē, lai nosodītu konkrētu personu kolaboracionismu un vēršanos pret Latvijas valstiskumu, bet izvērtējot arī viņu pienesumus Latvijas valstiskumam. Bet Sabiedrībai noteikti ir jāmainās pilsoniskām attieksmēm - jāatsakās no cilvēku vienpusējiem vērtējumiem, lai novērstu naida atmosfēru

Šis jautājums tomēr jāizvērš plašākā plāksnē un jāsasaista ne tikai ar vēsturi, bet arī ar mūsu tagadni un nākotni. Tas joprojām ir aktuāls mūsu sabiedrībai, jo vēl ir aprindas, kas vēlas novirzīt mūsu valsti Krievijas ietekmes zonā, saglabājot divvalodību un padomju tradīcijas, ierobežojot iespējas cittautiešu jauniešiem apgūt latviešu valodu jau no mazotnes. Arī tie, kuri neiebilst pret šādiem centieniem, netieši dara to pašu. Vēl joprojām aktuāls ir jautājums, kādām personām mēs uzticēsim turpmāk lemt par mūsu valsts nākotni.

Mēs nedrīkstam uzticēt mūsu nākotni gan tiem, kuri centīgi sadarbojušies ar okupantiem, gan tiem, kuri pēc neatkarības atgūšanas ir parādījuši, ka savu personīgo labklājību stāda augstāk par valsts un tautas labklājību, neatkarīgi no tā, kādas partijas sastāvā tie atrodas. Ir tāds izplatīts teiciens, kas raksturo dažu cilvēku uzvedības principus: ‘’štrunts par bitēm, ka tik medus’’, kuru varētu pārfrazēt sekojoši ‘’štrunts par latvisku Latviju, ka tik man labi’’. Pēc šāda principa vadījās tolaik čekas aģenti, kā arī tās personas, kuru mēs atpazīstam klajā nākušajās oligarhu sarunās.

 Daudzi, kam savulaik bija jāpieņem lēmums, sadarboties vai nesadarboties, t.i., kļūt par kompartijas biedriem vai čekas aģentiem, vadījās pēc līdzīga principa – labāk sadarboties un gūt labumus, nekā nesadarboties un iztikt bez tiem. Tādēļ līdzīgai attieksmei jābūt pret visiem kolaborantiem – kā vēsturiskiem tā tagadējiem.

Svarīgs ir princips, ka patiesība ir jānoskaidro, nevis jāslēpj. Ja kāds savās pagātnes rīcībās pret mūsu valsti un līdzcilvēkiem ir kļūdījies vai arī ticis piespiests rīkoties pret savu pārliecību, tad tas viņam ir jāatklāj un jānožēlo, lai radītu pārliecību, ka līdzīgas mūsu pilsoņiem ir nepieļaujamas

Bet nelietosim šeit tikai tādu melnbalto loģiku cilvēku vērtējumos, kas valdīja kara un okupācijas laikā un vēl joprojām izplatīta. Nav pieļaujams, ka tiesiskā valstī kādam cilvēkam nepamatoti tikai pēc vienas pazīmes, neiedziļinoties lietas būtībā, piekar birku, piemēram, tautas ienaidnieks, fašists, nacionālists, komunists vai populists un pēc tam, izturoties pret viņu, neņem vērā citus argumentus.

Daudzi no kolaborantiem, mainoties politiskajām vēsmām, atbalstīja Latvijas neatkarību, un viņu nopelni nebūtu noklusējami. Piemēram, nav noklusējami M. Vulfsona nopelni Latvijas neatkarības atguves labā, lai gan viņš pirms tam bija kolaborants. Līdzīga attieksme jābūt pret citiem, izsverot viņu savtīgumu, kaitējumus un pienesumus Latvijas valstiskumam. Tomēr vairums no viņiem uzskatīja un joprojām uzskata, ka par mūsu neatkarības atguvi mums ir pienākums dot kaut kādas piekāpšanās krievvalodīgajiem, kas nav pieļaujams, lai novērstu sabiedrības sašķeltību. Tādēļ viņi nav tiesīgi lemt par mūsu nākotni un nav ievēlami vadošos amatos. Ja viņu darbības, sadarbojoties ar čeku, nav nodarījušas tiešus kaitējumus līdzcilvēkiem, tad viņi ir pelnījuši tikai sabiedrības nosodījumu, nevis sodu.

Kas attiecas uz tagadni, tad spilgts piemērs kolaboracionisma kaitējumam mūsdienās ir Rīgas domes darbība, kur Saskaņa, kas atbalsta kolaboracionismu, diktē savu gribu. Tikai pateicoties tam, ka 4 vai 5 ievēlētie latviešu deputāti piekrituši sadarboties ar Saskaņu, ignorējot latviešu tautas intereses, Rīgas domē pie varas ir Saskaņa, līdz ar to nepieļaujot sakārtot Rīgu latviskuma garā.


Teksts: Andrejs Ermuiža

Tautas pašapziņa un kultūras attīstība.

Lasot šo rakstu, lūdzu, ņemt vērā, ka mūsu - represēto - misijai jābūt: neļaut noniecināt mūsu valsts pagātni, bet gan lepoties ar to, jo tikai tā mums deva spēku izturēt un atgūt neatkarību. Un šai apziņai jābūt par pamatu latvisko partiju vienotībai. Bet kopējai platformai sadarbībai ar cittautiešiem jābūt mērķtiecīga sabiadrības izglītības veicināšana un savstarpēja cieņa atmetot pagājušā kara laika retoriku.




Foto - Anda Krauze

Harijs Tumans

Vēstures doktors.
Dzimis 1967. gada 1. novembrī Rīgā.
LU Vēstures un filozofijas fakultātes profesors.
Studējis Latvijas un Sanktpēterburgas universitātē, specializējies antīkās pasaules vēsturē.
Sarakstījis fundamentālu pētījumu "Varoņi un varonība Senajā Grieķijā", pirmo latviski tapušo pētījumu par Senās Grieķijas vēsturi un kultūru.
Saņēmis titulu "Gada vēsturnieks Latvijā 2015".
Precējies ar Margaritu Tumanu. Dēli Dāvis un Georgs.

Kas notiek ar tautu un kultūru, kam laiks ir nauda, nevis žēlastība, kas dota mums līdz ar izredzi uz mūžību?

Tradicionāli valsts vienmēr tika uztverta pēc analoģijas ar ģimeni, kur tēvs – valsts vara – ir atbildīgs un rūpējas par visu locekļu labklājību. Šādā valstī rodas kopības sajūta un nācija saliedējas. Bet, pēc liberālās ideoloģijas, katram pašam jārūpējas par sevi, lai tiktu pie naudas un baudas, un valsts ir tikai naktssargs, kas pieskata, lai mēs te visi viens otram rīkli nepārkožam. Taču princips “katrs pats par sevi” atbilst nevis civilizācijas, bet mežonības stāvoklim. Pirmais to uzrādīja Homērs savā ciklopu aprakstā. Pēc viņa vārdiem, ciklopu pasauli no civilizētas pasaules visvairāk atšķir tas, ka viņiem nav sociālās organizācijas un likumu, jo “taisnība viņiem ir sveša”, tie dzīvo katrs pats par sevi un “par citiem tie neliekas ne zinis”. Bet tā taču ir ideāla liberāļu pasaule!

Taču te ir vēl viena svarīga lieta. Saskaņā ar Aristoteļa koncepciju ir trīs labas politiskās varas formas un trīs sliktas. Labās ir monarhija, aristokrātija un patiesa demokrātija. Sliktās ir tirānija, oligarhija un pūļa vara. Varu labu vai sliktu padara nevis valdošo cilvēku skaits, bet gan tas, kā labā šī vara darbojas – tautas labā vai savā labā. Tātad nav svarīgi, cik cilvēku ir pie varas – viens vai trīssimt –, galvenais ir tas, kāda ir šīs varas attieksme pret kopējo labumu. Savukārt vēsture sniedz mums absolūti politnekorektu mācību, proti, ka pārvarēt krīzi un glābt valsti spēj tikai spēcīga centralizēta vara. Bet nespēj nekā nopietna veikt valsts glābšanai vara, kas sadalīta naidīgu kliķu starpā. Ir jābūt varai, kas stāv pāri visiem lobijiem un grupējumiem, tādai varai, kas spēj piespiest visas kliķes rēķināties ar valsts interesēm un strādāt valsts labā. Bez šādas varas nav iespējams pieņemt nevienu principiāli svarīgu lēmumu, jo tas noteikti skars kādu ietekmīgu cilvēku intereses un tie ar savu lobiju to nobloķēs.

Masu kultūra, abstrakcionisms, atteikšanās no klasiskā stila un skaidrības, instalācijas un performances ir kultūras pirmsnāves stadijas pazīme. Patiesībā tām ar mākslu vairs nav nekāda sakara.

Visu izšķir jautājums: kāds ir mērķis? Masu kultūras mērķis ir nopelnīt un izklaidēt, tā cilvēku degradē. Mākslas mērķis ir audzināt, tā dara cilvēku labāku. Mākslas darbs vienmēr ir vēstījums, tas radīts tādēļ, ka autoram ir ko teikt, nevis tādēļ, lai to varētu labi pārdot vai lai autors kļūtu populārs. Fakts, ka daudzi mākslas darbi tika radīti pēc pasūtījuma un pēc tam pārdoti, nemaina lietas būtību, visu nosaka tas, kāds mērķis ir bijis māksliniekam.

Māksla kā atsevišķa kultūras sastāvdaļa, kas nesakrīt ar kultu, radās Senajā Grieķijā. Pirms tam citās senajās kultūrās tie artefakti, kurus mēdz uzskatīt par mākslas darbiem, tika radīti kā kulta priekšmeti.

Pirms simts gadiem Verners Jēgers savā pasaulslavenajā pētījumā pierādīja, ka visa sengrieķu māksla tika veltīta audzināšanai. Manuprāt, tāda ir patiesas mākslas misija. Bet tagad par mākslu var uzdod jebkādus zemapziņas murgus.

Te varētu būt vēl kāds aspekts. Piemēram, ko citi risina psihoterapeita kabinetā, to Ingmars Bergmans – uz ekrāna. Taču, pārvērzdams savus dēmonus ekrāna tēlos, viņš spēj tos padarīt par mākslas notikumu, kas skatītājā izraisa katarsi.

Grieķu izpratni par mākslu labi ilustrē notikums ar dramaturga Frīniha traģēdiju “Milētas ieņemšana”. Tā tika uzvesta 492. g. p. m. ē., tajā tika stāstīts par reāliem notikumiem – par to, kā persieši 494. g. p. m. ē. ieņēma un izpostīja šo Mazāzijas pilsētu, vīriešus apkāva, bet sievietes un bērnus aizveda verdzībā. Dramaturgs to visu bija atainojis visnotaļ spilgti, finālā publika apraudājās. Bet žūrija piesprieda viņam milzīgu naudas sodu – par to, ka izrāde atstāja destruktīvu iespaidu, tā nerādīja neko cēlu un skaistu, neko neiemācīja un neviesa skatītājos cerību.

Dažreiz es diskutēju ar māksliniekiem. Man saka: es tā gleznoju, jo tā es izpaužu savu zemapziņu, tā es izjūtu to, kas manī ir. Es atbildu: tad parādi savus darbus psihoterapeitam, viņš noteiks tev diagnozi. Neizgāz savu slimo zemapziņu uz citiem cilvēkiem. Pasaulē ir gana daudz haosa un disharmonijas, nevajag to vairot. Mākslas uzdevums ir pretējs – vairot harmoniju pasaulē, tuvināt cilvēku Dievam. Katrs mākslinieks ir atbildīgs par to, ko viņš ienes pasaulē – gaismu vai tumsu.

Kur beidzas tolerance un sākas visatļautība? Un ar ko politkorektums atšķiras no gļēvuma?

Taču īstenībā tolerances nemaz nav. Ir ideoloģija, kas propagandē toleranci, bet tā pati nav toleranta pret citu, alternatīvu vērtību sistēmu. Neviena reliģija un neviena ideoloģija nav toleranta, jo katra ideoloģiskā sistēma pretendē uz patiesību. Tā var tolerēt, t. i., pieciest tikai tās lietas, kas nav pretrunā ar tās būtību. Piemēram, ideologi mēdz likt pretī antīko it kā toleranto reliģiju netolerantajai kristietībai. Bet tas ir tikai sofistisks triks: grieķiem un romiešiem – pretēji kristiešiem – nebija idejas par augstāko patiesību, kuras dēļ varētu mirt, tādēļ tie bija vienaldzīgi pret idejām un mācībām, bet viņiem principiāli svarīgs bija kults, tādēļ viņu tolerance beidzās, kad kāds nonāca pretrunā ar formālām kulta prasībām. Viņi represēja domātājus (atcerēsimies kaut vai Sokratu!) un dedzināja, sita krustā un meta zvēriem saplosīšanai kristiešus, kas nevēlējās iesaistīties imperatoru kultā.

Tēze, ka vienīgās patiesības nav un ka visas patiesības ir vienādi patiesas, tagad ir kanonizēta un kļuvusi par augstāko patiesību noraidīto patiesību vietā… Un vai! tam, kas neatzīst politkorektuma dogmas, – tas kļūst par ķeceri! Te visa tolerance beidzas.

Tādēļ šādu dogmu vietā es par rīcības vadlīniju uzskatu citas lietas – cilvēkmīlestību un cieņu. Cienīt un mīlēt otru – tas nāk no sirds un no audzināšanas. Vienkārši nedari otram to, ko nevēlies, lai citi darītu tev. Nevajag tolerēt, vajag mīlēt cilvēkus – un tad nekāds politkorektums nav vajadzīgs.

Bet mīlēt cilvēku nenozīmē atzīt par pareizu visu, ko viņš saka un dara. Tolerances dogma ved tieši uz to, lai šķietama humānisma aizsegā mēs pieņemtu arī visu slikto un to tolerētu. Tas ir viltīgs triks, kas aizstāj jēdzienus. Un tas ir aplam! Ir jāmīl visi cilvēki, pret visiem jāizturas ar cieņu, bet nav jāakceptē viss, ko tie saka vai dara. Ir jābūt skaidrai vērtību sistēmai ar plusa un mīnusa zīmēm.

Ingūna Rībena: Ja neievēro morāles likumus, tas noved pie valsts sabrukuma

 Saruna ar Saeimas deputāti, bijušo kultūras ministri Ingūnu Rībenu par morāli ētisko bagāžu, ar kādu sagaidām valsts simtgadi un iesoļojam nākamajā Latvijas simtgadē.

- Lai arī mūsu sarunas tēma - Latvijas morāli ētiskais satvars - ir tāda kā pārlaicīga, nevaru nepieskarties šodienas karstajai tēmai - situācijai banku sistēmā. Kā to redzat, skatoties caur morāli ētisko prizmu un Latvijas šodienas reālijām?

- Uz šīm lietām attiecas absolūti visas tās morāli ētiskās kategorijas, par kurām esmu runājusi ilgstoši. Es paskatījos, kāds bija mans uzstādījums 2002. gadā, ienākot lielajā politikā un nokļūstot Saeimā. Toreiz kultūras ministres uzrunā es rakstīju, ka cinisms, visatļautība, morāles un ētikas normu ignorēšana, kas šobrīd valda pasaulē, skaidri uzrāda, ka nekādas augstās tehnoloģijas, nekādas likumu grēdas vairs nespēj neko glābt un nosargāt. Aizsardzība var nākt tikai no cilvēka paša, no sirds, un sirdi uzrunā kultūra, izglītība un ticība.

- Atļaušos pārtraukt. Skan jau ļoti skaisti. Problēma tikai tā, ka cilvēki, kuri iesaistīti visās šajās nesmukajās lietās, arī ir augstu izglītoti, kulturāli, droši vien operu apmeklē, teātri un skaitās ļoti inteliģenti. Arī viņi tikpat smukiem vārdiem prot izteikties.

- Te ir jājautā, ko mēs īsti saprotam ar vārdu inteliģence un cik dziļi uz to skatāmies? Ticīgiem cilvēkiem ir vieglāk. Viņiem ir atskaite vismaz Dieva priekšā. Darvinistiem, kuri tic, ka mēs esam cēlušies no pērtiķiem, nav atskaites ne Dieva, ne pērtiķa priekšā.

- Viņiem ir atskaite savas sirdsapziņas priekšā.

- Ja tāda ir. Sirdsapziņa jau arī ir tāds rudiments, kurš ar laiku, ja to ilgi nelieto, atrofējas. Šis ir ļoti plašs un sarežģīts jautājums. Indijā pastāv kastu sistēma: ir viszemākie (šūdras), ir tirgotāji (vaišjas), valdnieki (kšatriji) un pravieši (brahmaņi). Kādreiz Saeimā neilgu laiku sēžot prezidijā, no rīta skatījos uz to pusmandalu - simt cilvēkiem savā priekšā, un tur skaidri parādījās, ka arī šeit mēs dzīvojam dažādos apziņas evolūcijas līmeņos. Ir cilvēki, kuri iet otrajā klasē, trešajā klasē. Ir cilvēki, kuri iet piektajā, pa kādam varbūt septītajā klasē. Kad runā septītklasnieki, tad otrklasniekiem ir grūti un garlaicīgi tam sekot. Balsojumi to pierāda. Manuprāt, mēs pārāk ilgi esam dzīvojuši tajā x, y pašā zemākajā, materiālās eksistences fizioloģisko vajadzību līmenī. Ir vēl otrs - emocionālais, dvēseles līmenis un trešais - garīgais līmenis. Man liekas, ka, dzīvojot tikai šajā pirmajā līmenī, esam izsmēluši iespējas virzīties uz priekšu. Nezinu, kādam jānāk triecienam, lai attaptos. Par to runāju jau krietni ilgi. Jau tad, kad piedzīvojām materiālo krīzi. Tur jau tā lieta, ka garīgu krīzi pamanīt ir daudz grūtāk nekā ekonomisku. Naudas trūkumu savā maciņā pamana ikviens; bet ideālu trūkums, kauna trūkums, prāta trūkums diemžēl ir pamanāms tikai no malas... Ja neievēro fizikas likumus, tas noved pie ēkas sabrukšanas, bet, ja neievēro garīgos un morāles likumus, tad tas noved pie valsts sabrukuma.

- Tuvojas Latvijas simtgades svinības. Šīm svinībām ir atvēlēta milzu nauda. Cik lietderīgi, jūsuprāt, šī nauda tiks izlietota, un ko tieši jūs gribētu no šiem svētkiem sagaidīt?

- Sākšu ar otro. Jau trīs vai četrus gadus es runāju par to, ka gribētu Latvijas Radio pirmajā programmā no rīta dzirdēt kādu skaistu latviešu kora vai tautas dziesmu, absolūti harmonizējošu un uzlādējošu visai dienai. Mēs sevi saucam par tautu, kas dzied, un patiesībā tieši dziesmā ir ieprogrammēta mūsu identitāte. Nekad, stāvot pie izcilākajiem mūsu identitāti raksturojošiem kultūras pieminekļiem (Brīvības pieminekļa, Brāļu kapiem, Doma baznīcas), man nav tā skrējušas skudriņas pār kauliem kā padomju laikā, kad reiz Dailes teātrī mēs piecēlāmies kājās un dziedājām Pūt, vējiņi!. Manuprāt, tam ir objektīvs iemesls, jo svešu varu pakļautībā mēs no paaudzes paaudzē vairāk esam varējuši iznest to, ko varējām nodot no mutes mutē. Tās ir mūsu tautasdziesmas. Tieši tādēļ man tik ļoti gribētos no rīta Latvijā - vienīgajā vietā pasaulē - dzirdēt kādu skaistu mūsu kora dziesmu. Mums taču ir tik bezgala bagāts pūrs. Mediņš un Dārziņš, Jurjāns un Melngailis, Vītols un Norvilis - varētu skaitīt un skaitīt. Vai simtgades gaidas nebūtu īstais brīdis, kad visam šim pūram varētu iet cauri? Esmu to stāstījusi gan Kultūras ministrijai, gan Latvijas institūtam, gan Latvijas simtgades birojam, gan Latvijas radio Klasikai, bet izrādās, ka tas ir neiespējami. Tā vietā vairākus gadus klausāmies Arta Volfa pamatā globalizēto Dienas dziesmu. To atskaņo divreiz dienā, un tam nez kāpēc līdzekļi atrodas.

- Vai jums ir sajūta, ka mūsu identitāte ir apdraudēta?

- Kas ir tas, kas nosaka mūsu identitāti? Kopīga izpratne par vēsturi, kopīga kultūra un kopīga valoda. Valoda ar katru dienu kļūst pliekanāka, anglicismi spraucas iekšā pa visiem pakšiem. Vēstures izpratne arī nav līdz galam izrunāta, un vēsture kā disciplīna visus šos gadus ir mērdēta badā. Ja es skatos, ka skolās vairs nav un nebūs obligātās literatūras, tad ir jautājums par kopīgo kultūru. Dažkārt mēdzu skatīties LTV pārraidi VIP - veiksme, intuīcija, prāts. Pirms kāda laika tajā piedalījās RSU humanitāro zinātņu studenti, tātad labākie no labākajiem. Uz jautājumu par Aleksandra Grīna romānu trīsdesmitajos gados jaunieši atbildi nezināja, bija spiesti ņemt papildiespēju, un šajā papildiespējā tika minēts - nosaukumā ietverts stāvoklis dabā. Tad viņi ilgi domāja un beigās teica - Salna pavasarī, nevis Dvēseļu putenis. Tas nozīmē, ka nezina ne tikai Aleksandra Grīna daiļradi, bet arī laiku, kurā dzīvoja Rūdolfs Blaumanis. Nemaz nerunāju, ka maz vairs zina, kurš ir autors Atraitnes dēlam, un diez vai kāds varētu nosaukt vēl kādu Plūdoņa darbu. Šī identitāte mums lēnām pazūd kā zeme zem kājām. Žēl, ka simtgades svinību organizētājiem - Kultūras ministrijai - par to nekas nav sakāms. Atceraties, bija tāds Roko Butiljone, pāvesta Jāņa Pāvila II domubiedrs, vēlāk viņš kļuva par Itālijas kultūras ministru. Viņu neapstiprināja par Eiropas komisāru tādēļ, ka viņš atļāvās izteikt savu atbalstu tradicionālajai ģimenei. Viņš jau toreiz, divtūkstošo gadu sākumā, brīdināja, ka, pazaudējot savas vērtības, mēs būsim kā skaidas pasaules okeānā, kas bezjēgā mētājas pasaules telpā. Mūsu kultūra, identitāte ir enkuri, kas mūs notur. Ne tikai notur, bet arī padara par laimīgiem cilvēkiem. Ja es tagad trīsdesmitgadnieku vidē (brīžiem pat savu komisijas kolēģu vidē) minu kādu literāru varoni, uz kuru mierīgi varēju atsaukties tad, kad mani kolēģi bija Raimonds Pauls, Pauls Putniņš un citi vecāka gadagājuma cilvēki, tad šobrīd valda kapa klusums. Es saprotu, ka šī mana līdzība nevienam neko vairs neizsaka. Mēs strauji tuvojamies brīdim, kad būsim nonākuši tiktāl, ka, sakot - Ķencis, Prātnieks, Švauksts - neviens nesapratīs, kas tiek domāts. Skolās mums nav obligātās literatūras saraksta. Par kādu nacionālu valsti, par kādu patriotismu vispār varam runāt? Tas, kas mūs atšķir no pārējās pasaules, ir mūsu īpašās vērtības. To saku nevis tāpēc, ka būtu kaut kāda hipernacionāliste, bet gan tāpēc, ka gribu pasauli saglabāt tās daudzveidībā un bagātībā, nevis nonākt līdz tam, ka ir tik vien kā pāris globalizētu melodiju visiem. Tas bija pirms piecpadsmit gadiem, kad stāvēju Austrijā, Lincas lidostā, un nevarēju atrast neko, ko atvest uz Rīgu kā suvenīru, jo viss šeit bija redzēts. Šī noplicināšanās, visa kopā sajaukšana ir tas, kas mani skumdina.

- Bieži vien jauniem cilvēkiem ir nesatricināma pārliecība, ka viņi zina labāk, kā pareizi jādzīvo, bet jūs, «vecie kraķi», vispār nekā nesaprotat. Ne par dzīvi, ne par to, kā «pareizi» jādomā. Ko jūs teiktu šiem visziņiem, ņemot vērā, ka mēs viņu vecumā esam bijuši, bet viņi mūsu vēl ne, līdz ar to pieredzes ir nesalīdzināmas.

- Skumjākais ir tas, ka dzīvojam tādā sabiedrībā, kur absolūtais akcents ir likts uz materiālām vērtībām. Šodien ir viens dievs, un tā ir nauda. Ja runājam par jauniem cilvēkiem, tad viņi ir dažādi. Ir cilvēki, ar kuriem varu runāt kā ar absolūti sev līdzvērtīgiem, un ir jauni cilvēki, kas perfekti darbojas ar datoru, prot vairākas svešvalodas, bet vīnu dzert ar viņiem ir garlaicīgi, jo viņiem nav šī paplašinājuma. Pēdējā laikā es jūtu arī mīlestības izzušanu. Paliek tikai racionālas kategorijas. Lai Dievs mūs pasargā no tādas pasaules, kurā šādi mehāniski domājoši cilvēki nākotnē pieņems lēmumus par pasaules vai Latvijas likteņiem.

- Šobrīd priekšplānā izvirzās brīvības jēdziens. Kad reiz sociālajos tīklos ieminējos, ka pieaug cilvēku tendence staigāt pa zālieniem, iemīt dubļainas takas, lai ietaupītu kaut metru, tad pretī dabūju niknus pārmetumus, ka brīvs cilvēks vienmēr iet tur, kur viņam taisnāk, un pie šīm iemītajām takām vainīgi esot arhitekti. Negribu skaidrot, kurš pie kā vainīgs, bet ar šo piemēru gribēju ilustrēt šo tendenci - daru, ko gribu, brīvības vārdā.

- Pirms pāris mēnešiem piedalījos konferencē par brīvību ekrāna medijos. Akcents bija uz brīvību atspoguļot vardarbību un citas šausmas. Konference notika Rīgas domes ēkā - 500 metrus no Brīvības pieminekļa un Brīvības ielas sākuma, un es domāju par Brīvības cīņām, par to, kā jēdzienu brīvība saprata pirms simt gadiem strēlnieki, leģionāri, mežabrāļi, un droši vien arī padomju laikos ar jēdzienu brīvība mēs sapratām pavisam ko citu. Šodien šis jēdziens jau ir noreducējies uz totālu visatļautību, kas ved pie vērtību noārdīšanas un ir apdraudējums gan mums pašiem, gan mūsu valstiskumam. Tas atkal ir jautājums par vērtībām un mūsu kultūras mantojumu. Šobrīd mācību standarts paredz, ka «skolēns mācās kritiski domāt un lietot kritērijus vērtību izvēlei, prot ar toleranci izturēties pret atšķirīgām vērtībām, apzināties vērtību nozīmi cilvēka un sabiedrības dzīvē, diskutēt par vērtību daudzveidību» - tie visi ir citāti no mācību programmām. Bet kad skolēns mācās dzīvot saskaņā ar jelkādām vērtībām? Kad viņš mācās tās realizēt pats savā liktenī? Kad viņš mācās nevis toleranci pret svešām, bet gan bijību pret savām vērtībām? Ja mēs šeit jūtamies kā nolaidušies no Mēness uz plikas vietas, kur pirms mums nav bijušas nekādas tradīcijas, un esam pilnīgi brīvi darīt, kas mums ienāk prātā, tad tā jau ir kaut kāda mežonība. Nedomāju, ka mēs katrs esam tik izcili indivīdi, lai formulētu desmit baušļus, Kristus evaņģēliju vai dainu ētiku. Līdz ar to ir kaut kādas vērtības, kultūras mantojums, tradicionālā reliģija, pie kā pieturēties. Es šajās vērtībās nekad neesmu vīlusies. Aizvien esmu no tām smēlusies un turpinu to darīt arī tagad.

- Portālā Meduza lasīju diskusiju par tēmu - kā pārvarēt ksenofobiju sevī (nepatiku vai bailes pret svešo). Pie sevis padomāju, bet kāpēc tā noteikti jāpārvar? Tikpat labi varētu zemledus makšķernieks jautāt - kā pārvarēt bailes iet pa plānu ledu? Varbūt ksenofobijas pamatā ir veselīgs pašsaglabāšanās instinkts?

- Pavisam īsi uz to es teiktu tā - no mums tiek pieprasīta tolerance pret agresiju, bet tolerance pret agresiju ir sava veida pašiznīcināšanās.

- Visā šajā ideoloģiskajā putrā ļoti svarīgu vietu ieņem jautājumi, kas skar homoseksualitāti, reproduktīvās funkcijas, arī slaveno Stambulas konvenciju. Kāpēc šie jautājumi tiek nemitīgi aktualizēti kā īpaši svarīgi?

- Es to izjūtu kā ārkārtīgi agresīvu uzmākšanos mūsu sabiedrībai ar lietām, kurām nevajadzētu būt aktuālām. Ar veselo saprātu nav saprotams, ka varam ņemties, nedēļām diskutēt par 70 genderiem, sociālajiem dzimumiem, kādus bērniem ļaus izvēlēties. Kā lasīju kādā publikācijā, Kanādā jau tas notiek un, ja vecāki četrus, piecus gadus vecam bērnam neļauj izvēlēties sociālo dzimumu, tad tas tiek uzskatīts par vardarbību pret bērnu. Pavisam nesen kaut kas tāds mums pat prātā nevarēja ienākt. Man personīgi šī agresīvā uzbāzība izraisa nepatīkamas izjūtas, es cenšos pārāk daudz sava laika tam neveltīt, tā vietā darot ko dzīvi apliecinošu.

- Profesore Ausma Cimdiņa intervijā NRA saka: «Eiropā dzimumu līdztiesības politikas pamatā ir dzimumu neitralitātes princips, bet Stambulas konvencijā tas nedarbojas. Tiek gatavots likums sievietei. Tiek prioritēts viens dzimums, bet otrs stigmatizēts. Tā, itin kā vīrietis būtu vardarbības cēlonis un it kā ģimene būtu vardarbības perēklis.»

- Tā ir jaunā ideoloģija, jaunā slepenā revolūcija. Slepenā, jo notiek tāda slapstīšanās. It kā stāsts ir par vardarbību pret sievieti, un tur man nav nekā iebilstama. Bez šaubām, esmu pret jebkādu vardarbību, bet man nav skaidrs, kāpēc tik blīvi, tik intensīvi, tik jaudīgi notiek cīņa ap šo konvenciju. It kā tas būtu šī brīža svarīgākais jautājums. Patiesībā netiek runāts par to īsto, kas slēpjas aiz tā. Tā nav nostāšanās vīrs pret vīru un runāšana skaidrā valodā. Kā precīzi teica mans 94 gadus vecais tēvs - es laikam dzīvoju labākā laikā, jo tad ienaidnieks bija skaidri saskatāms un pret to varēja cīnīties. Šobrīd ienaidnieks vienkārši nav identificējams. Notiek gluma, zemiska slapstīšanās aiz pilnīgi citiem vārdiem, mēģinot šeit ievest pavisam ko citu. Pirms pāris dienām es kādā no vakara ziņu raidījumiem dzirdēju, ka Kanādā himnai ir mainīti vārdi, aizstājot atsauci uz valsts dēliem ar visu sabiedrību iekļaujošiem vārdiem «visi mēs». Teicu ģimenei, ja nonāksim tiktāl, ka kāds mums pieprasīs himnā «meitas zied» un «dēli dzied» nomainīt pret dzimumneitrālu formulējumu, tad šajā prātam neaptveramajā absurdā mēs būsim noslīkuši. Es priecājos, ka mums ir pietiekami konservatīva, domājoša sabiedrība un kas tāds pie mums vēl tik viegli neies cauri.


Bens Latkovskis, NRA

Atceroties Kārļa Ulmaņa 140. dzimšanas dienu un aizsargus

Vakar mēs atcerējāmies Kārļa Ulmaņa 140. dzimšanas dienu. Vēsturnieku komentāros presē un televīzijā tika pieminēti gan viņa nopelni, gan kļūdas. Protams, nekas nav ideāls, un viņam bija kļūdas, taču viņa nozīmīgums Latvijas valsts attīstībā ir nenovērtējams. Tādēļ mēs, politiski represētie, vēlamies dalīties savās pārdomās ne tikai par viņu un viņa nopelniem Latvijas labā, bet arī atcerēties to paaudzi, kura dzīvoja, darbojās, priecājās kopā ar viņu, kā arī cieta padomju varas represijās. Tie ir mūsu vecāki un vecvecāki – bijušie Latvijas uzņēmēji, zemnieki, ierēdņi un aizsargi, kuri tika represēti par to, ka veidoja un atbalstīja K. Ulmaņa dibināto un vadīto Latviju. Šāda atcerēšanās ir ļoti vajadzīga šodien, lai rastu idejas valsts tikumiskai attīstībai un cerīgi raudzītos uz nākotni pašreizējā priekšvēlēšanu situācijā Latvijā. Atcerēsimies, ka trešās atmodas laikā, atjaunojot brīvvalsti, tika atjaunoti Latvijas Satversme, himna un karogs, bet gan netika atjaunoti valsts atbalstītā aizsargu organizācija, kā arī K. Ulmaņa deklarētie un virzītie sabiedrības vienotības principi un saliedētības tikumi. To galvenā būtība – 1)paaudžu un šķiru vienotība, 2)latviska Latvija, bet 3)Latvijas saule spīd visiem. Pilnīga šo principu atjaunošana arī laikam nevarēja būt, jo valsts atjaunotāju paaudze, kas toreiz pieņēma lēmumus, pārsvarā bija audzināti K. Ulmaņa valstiskuma nomelnošanas garā. Aizsargu organizācija, ko no 1936. gada vadīja Sabiedrības lietu ministrija, savulaik aptvēra ap 70 000 dalībnieku un tai bija izšķirošā loma ne tikai valsts aizsardzībai no ārējā uzbrukuma (ko pašlaik pilda zemessardze), bet arī sabiedrības saliedēšanā, kultūras un izglītības audzināšanā. Uzskatām, ka viņi, tāpat kā K. Ulmanis, ir pelnījuši, lai mēs atcerētos un atzīmētu šīs organizācijas dibināšanas dienu – 1919. gada 20. martu. Pievēršoties šodienas situācijai un cerot uz ceturto atmodu, mēs redzam, ka, neskatoties uz valsts panākumiem ekonomikas attīstībā, arvien vēl vērojami būtiski trūkumi sabiedriskā plāksnē, kas izpaužas sašķeltībā gan pēc ienākumu nevienlīdzības, gan pēc nacionālās piederības. Vēl joprojām nav novērsti tie kara laika sanaidošanas morāles vērtību kompleksi, ko uzkurina mums nedraudzīgā kaimiņvalsts. Notiek jaunu partiju veidošanās un partiju vadītāju maiņas, bet trūkst vienotas attīstības virziena redzējuma, īpaši latviskajām partijām. Demokrātija uzskatos ir liela vērtība, bet, lai par kaut ko pozitīvu vienotos, ir jāvienojas arī par dažiem tās ierobežojumiem. Jāņem vērā, ka bez tautas masveida iesaistīšanās pašizglītībā, kultūras dzīvē un politikā, kā tas notika Ulmaņlaikos, nevar notikt būtiski uzlabojumi valsts attīstībā. Tas jāņem vērā arī jaunai paaudzei, dibinot partijas un veidojot valsts attīstības mērķi – izglītota un saliedēta sabiedrība, kam nav alternatīvas. Jāņem vērā, ka tādai pašreiz iesakņojušajās praksei, kad visu virzību noteic atsevišķas personas, viņu naudas maki, frizūras un lozungi, nevar būt perspektīvas nākotnē un tas jāsaprot visiem.