Stāsts par Mērijas Stakles kabatlakatiņu

Mērijas Stakles kabatlakatiņš ir viens no pirmajiem un simboliskākajiem priekšmetiem Latvijas Okupācijas muzeja Krājumā. Lakatiņa stāsts atspoguļo 20.gadsimta vēstures traģiskākos notikumus - padomju okupācijas varas īstenotās deportācijas, to būtību, norisi un represēto cilvēku pārdzīvoto.

Mērijas Stakles ģimene bija to vairāk kā 15 tūkstošu Latvijas cilvēku vidū, kurus 1941. gada 14. jūnijā deportēja uz Sibīriju. Mēriju, viņas 17 gadus veco meitu Hildu un vīru Pēteri Stakli padomju vara bija novērtējusi par bīstamiem noziedzniekiem - Mērija bija strādājusi par skolotāju, viņas vīrs Pēteris bija pazīstams hidroinženieris un Latvijas Universitātes ūdens būvju katedras vadītājs. Stakļu ģimenes noziegums bija viņu inteliģence, zināšanas un darba pieredze Latvijas brīvvalsts laikā. Par to viņi uzsāka smago Sibīrijas ceļu. Tobrīd ar pleirītu slimajam dēlam Rolfam atļāva palikt mājās. Pēteris Stakle tika ievietots GULAGA nometnē Molotovas apgabalā, Usoļlagā. Viņš mira 1944.gada 23.februārī. Mērija un Hilda nonāca nometinājumā Novosibirskas apgabalā, Parabeļas rajonā. Latvijā varēja atgriezties tikai pēc 15 gadiem.

Inteliģence un iekšējais spēks nepadoties, palīdzēja Mērijai nometinājumā izdzīvot. Sākumā Mērija strādāja lauku darbus kolhozā, 1946. gadā viņai izdevās pārcelties uz rajona centru un atrast pianistes darbu kultūras namā. Mērija tikās ar dažādiem cilvēkiem un vienmēr bija priecīga stāstīt piedzīvoto ceļojumos pa Eiropas galvaspilsētām. Mērija vēlējās ar saviem stāstiem darīt gaišāku līdzcilvēku dzīvi. Tas viņai bija liktenīgi. Uz kādas denunciācijas pamata Mērija tika atzīta par padomju varai bīstamu pretpadomju propagandētāju, 1950. gada 18. maijā apcietināta un viņas statuss no “deportētās” tika nomainīts uz “ieslodzīto”. Ieslodzījumā nometnē uz viņas baltā kabatlakatiņa tapa uzraksts ar aresta datumu un dažādu tautību likteņa biedreņu paraksti. Vēlāk šos uzrakstus Mērija izšuva ar krāsainiem diegiem, kas bija ņemti no ieslodzīto drēbēm. 

Hildai atļāva atgriezties Latvijā 1954. gada 27. oktobrī. Viņa Sibīrijas sniegā un saulē bija daļēji zaudējusi redzi, Mērija Latvija atgriezās 1956. gada 27. janvārī.

Diemžēl Muzejā nav plašu liecību par tālāko Mērijas un Hildas dzīvi. Ir zināms, ka pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas Hilda pārcēlās uz Melburnu, jo brālis Rolfs bija emigrējis uz Austrāliju.  1993. gadā Hilda ieradās Muzejā, lai dāvinātu savas ģimenes dārgo piemiņas lietu – mammas Mērijas izšūto kabatlakatiņu.

2007. gadā piemiņas memoriāla padomju represiju upuriem metu konkursā pirmo vietu ieguva tēlnieka Kristapa Ģelža, arhitektes Ilzes Miķelsones un sonologa Voldemāra Johansona projekts “Vēstures taktīla”, kura pamatā ir simboliskais Mērijas Stakles izšūtais kabatlakatiņš no Muzeja Krājuma.

Memoriālā Mērijas lakatiņš turpinās dzīvi 21. gadsimtā, stāstot stāstu par padomju varas noziegumiem pret Latvijas tautu un reizē par visus cilvēkus vienojošo – nepadošanos, drosmi un līdzestību.

1 komentārs - Stāsts par Mērijas Stakles kabatlakatiņu

Komentēt