1. sadaļa:  Deportācijās cietušo - atmiņas, literārie darbi, dokumenti

Pirmajā daļā ietvertas grāmatas par 1941.un 1949,gada masveida deportācijām. Tās ir atmiņas, daiļliteratūras darbi, dokumentēti atmiņu stāsti. Ar deportēto reabilitācju1988.gadā Latvijā aizsākās valstiskās reabilitācijas process (sākotnēji definēts kā nepamatoti represētie). Lai arī atmiņu process ir individuāls, tomēr viss, ko cilvēks atceras ir nozīmīga liecība par pārdzīvoto laiku. Katra fotogrāfija, pat katra aprakstīta atmiņu lapiņa ir vērtīga vēstures liecība, jo otras tādas vairs nebūs.   

    [Ilustrējis Džons Vidjanarko; A.Kalniņš],
    "Priekšvārds": 7. - 8. lpp.
    "Pēcvārds" 298. - 300. lpp."
    1974.Toronto, - 303 lpp.
  "Nokļūstam Rīgas termiņcietumā. Beidzot pienāca arī mana stunda... Deviņus mēnešus jau biju slepeni dzīvojusi savā dzimtenē - Latvijā. Kādā 1949.gada septembra dienā šai bēguļošanai pienāca gals. Atrados krusttēva mājas istabā, kad pamanīju pagalmā kādu vīru miliča formā."

  "Vai no Vorkutas nometnēm varēja aizbēgt? To bija milzum daudz. Malu malās sargi. Ceļu nekādu. Tūkstošiem kilometru rādiusā tikai nometnes. Viena dzelzceļa līnija Kotla - Vorkuta. Visapkārt neapdzīvota tundra. No šejienes aizbēgt un palikt dzīvam nebija iespējams. Te nebija cara Sibīrija, no kuras Kaļiņins bēga deviņas reizes. Tomēr arī mūsu nometnē "Pirmais kilomets" dažas reizes izcēlās jezga. .. Uzzinājām, ka no citas nometnes izbēguši daži ieslodzītie. Ak, naivie, kur viņi cerēja aizmukt? Spriedām, ka būtu jāmūk uz ziemeļiem. Tajā virzienā vajadzētu atrasties Murmanskai.Vai tundra vispār ir caurejama? Tādos apstākļos bēgšana, protams, bija bērnišķīgi sapņi.".

  
   Veltīts Mildai un Oskaram Alkiem
   [Red. Jānis Kanasts],
   1993..[Rīga], - 102 lpp., 21 cm.
   Starptautiskais medicīnas zinātnes un
   farmācijas centrs.
   Latvijas ebreju nacionālās kultūras beidrība.

   "Publicējamās informācijas pamatā ir cilvēku, t.sk. pašu cietušo liecības, kuras tiek, cik vien iespējams, pārbaudītas pēc dokumentiem.
Daļa ziņu ir atrodamas atmiņu pierakstos". 

  Fragments no Mammiņas dienasgrāmatas:
  " Esi sveicināta, Tu, skaistā Rīga! 
Šodien, 15.12.1960 gadā, es atgriežos pie Tevis, lai nemūžam vairs nešķirtos! Mans ilgu sapnis piepildīts! Žēl bija redzēt, kas no mūsu Mammiņas palicis. Un tā viņa, grūtību un slimību sagrauzta, aizgāja jau 1964.gada 25.jūnijā."
O.Alka mūžs ir bijis garš. Tagad par viņu palikušas tikai atmiņas, bet atmiņās aizgājušie dzīvo tik ilgi, kamēr viņu tauta atceras bijušo paaudžu likteņgaitas, mokas un cerības. Izgājis cauri visiem deviņiem elles lokiem, viņš bija pratis saglabāt skaidru, pārestību neaptumšotu skatu.

Ar bērna acīm 

/no 25.03.1949. - 1956./
OM un LZA Filozofijas un socioloģijas institūta projekts: Rīga, 1996, - 80 lpp.
ISBN 9984-00-244-6
   Izsūtītās meitenītes zīmējumi ir neviltota liecība traģēdijai, kuras apmērus viņa tolaik vēl neapjauta, bet kuras iespaidā izpostītā dzīve nevienam netika atdota atpakaļ.

Neprāta varā            

   Dokumentāls stāsts
   1990.Rīga. Avots - 174 [1] lpp. 
   ISBN 5401-004-34-6

  1949.gada marts: "Šoferim iedots māju saraksts, un visi bez ceļveža zina, kurā sānceļā jāiegriežas. Pēc pāris kilometriem seko nākamā adrese. Pēkšņi kāds no noalgotajiem iznīcinātājiem, kas piekomendēts mūsu grupai, izmisīgi iekliedzas: 
   - Uz kurieni mēs tagad braucam?
   - Viss notiek pēc plāna un apstiprināta saraksta.
   - Bet šajā mājā dzīvo mana māte!
Uzvārdā un mājas vārdā kļūdas nav, bet kļūdu pieļāvuši paši saraksta veidotāji. Pieļāvuši?"                  

Atcerēties ... Neaizmirst

   Ziedīte Začesta], 2016. - 479 lpp,
   ISBN 978-9984-513-23-7
   Jānis Dombrovskis: " ... 1960.gadā īpaši asu reakciju izraisīja amerikāņu lidmašīnas U-2 notriekšana Padomju Savienības teritorijā. Par savu neatkarību cīnījās baski. Visu notikumu rezultātā Baltijas republikas puišos izveidojās pārliecība, ka krievi Latvijā nav vajadzīgi. Bija arī skaidrs, ka labprātīgi tas nenotiks, tāpēc klusām tika iegādāta munīcija, dabūti viltoti dokumenti. Un čeka nesnauda."

Atmiņas nākotnei

   [Red. Ingrīda Lāce; apk. Anda Opoļska},
   2012. - 336 lpp., il., ģim., faks.,
   ISBN 978-9984-49-491-3
   18,11.1949. Dienas grāmatas fragments: Pēteris Rubenis: "Fermā jāsargā 115 govis, vairāki desmiti teļu un zirgi. Telpas aukstas, mēsli sasalst, pat piens tesmoņos sasalst. Nav nekādas apgaismošanas, Ja pašam nav sava luktura, tad jāgrābstās ar rokām. Dzīvojamā istaba caura, nav sakurināma, salst kājas. Īsta postaža. Malka čugunkai jāgādā pašam, ņem kur gribi. Naktī reizes 3 jeb 4 apstaigāju lopus. Kā slaucēja izslauc un baro šādā aukstumā, nav saprotams. Slaucējos pieņēma nupat Ritu, kas pērn jau slauca. Viņa visu laiku tepat fermā. Ēd kolhoza tupeņus un dzer pienu. Neizģērbjas, guļ uz lāvas."

Vienu reizi mūžā

   [red. A.Auziņš, Rīga. Zinātne,
   1997. - 109 lpp., il., ģim.,
   ISBN 5796-6109-0-2

   Grāmata ir pazīstama publicista, literatūrkritiķa, radio dramaturga un humorista Reiņa Ādmīdiņa stāstījums par bērnības gadiem tālajā Sibīrijā un piedzīvojumiem bagātu mājupceļu uz Latviju. 

Tāda es esmu... metiet pirmo akmeni 

   [Red. Ilona Vītola],
   2007. - 208 lpp: il., Vītola izdevniecība
   ISBN 9984-99-230-6

   "Pēc laiciņa Arnolds man ar kādu sargkareivi iesūtīja zīmīti, kurā bija rakstīts: Netici, Miķelīt, mūsu vagoni stāv uz pavisam citām sliedēm."

   Rīga, 1994, - 242 lpp., il., kartošs., portr.,
   piez.: 238. - 242. lpp.
   ISBN 9984-9110-6-3
   Grāmatā autors parāda, kā Krievijas Tālajos nostūros izsūtījumā dzīvoja, strādāja un mira no Latvijas un citām vietām izsūtītie iedzīvotāji.
   "... Arī tas, kas ir ppalicis atmiņā, parāda pret mums un mūsu tautu vērstā nozieguma briesmīgumu. Es negribu lieki dramatizēt, pati īstenība bija pietiekami briesmīga. Rakstīšu tikai to, ko atminos. Un, kā teikts klasiskajā liecinieka zvērestā, teikšu patiesību, tikai patiesību un visu patiesību... ."

Laiku nospiedumi

   [Sast. Madara Eversone; red. Ieva Jansone], 
   Rīga, 2019.- 496 lpp. 
   "Bērsonu ģimene cieta 1949.gada izsūtījumā. Čekas ierēdņu neizdarības dēļ Ilgonis netika izsūtīts ar ģimeni, jo tobrīd viņš macījās Talsu vidusskolā. Tēvs bija ielikts cietumā par uzlikto nodokļu nepildīšanu. Tā Latvijā palikušais Ilgonis, 10.klases skolnieks, uztur saraksti gan ar tēvu, gan māti Sibīrijā, pa laikam nosūtot kādu paciņu, gan naudu. Par apstākļiem šeit un Sibīrijā liecina savstarpējā sarakstē paustais. Autors dalās atmiņās par daudziem represētiem rakstniekiem un dzejniekiem - Aleksandru Pelēci, Elzu Stērsti, Hariju Skuju u. c.padomju varai nevēlamiem literātiem."

Viņpus pagātnes  

   [Tulk. no krievu val.Ilmārs Zvirgzds; māksl.
   Rihards Delvers], Rīga, 2007. - 295 lpp.
   Iespiests "Jāņa Rozes apgāds"
   ISBN 978-9984-23-643-8
   "Lielā mērā piekrītu Jūsu vēstures vērtējumam gan attiecībā uz nacistu režīmu, gan arī Staļina vērtējumam. Jūsu Sibīrijā pieredzētais man savā ziņā atgādina Melānijas Vanagas grāmatu "Veļupes krastā", kas ir viena no visspēcīgākajiem Sibīrijas attēlojumiem latviešu literatūrā."
                                                   Jānis Stradiņš   

   [Kor. Inese Lemhena; vāka nof.
   Aija Pastare], Ogre, 2018. - 300 lpp.
   ISBN 978-9934-[9-59]-4
   "Sešgadīgs zēns ar vectēva darināto mugursomu, kas domāta pirmajam septembrim, četrdesmit devītā gada pavasarī nokļūst pavisam svešā vidē. Mugursomā Ziemassvētku druskas un atmiņas par lauku māju smaržām. Apbrīnojama ir autora prasme aprakstīt tik dažādās smaržas un smakas, un aromātus lauku mājās. Tāpat kā Sibīrijas ļaužu ieradumus, sadzīvi un neskartās dabas skaistumu... Tā ir apbrīnojama grāmata, kur precīzs vērotājs un asprātīgs stāstnieks uzbur traģiskas un komiskas ainas, liek dzīvot līdzi zēnu nedarbiem un personības tapšanai ļoti skarbos apstākļos."  

Deviņi likteņi

   2001. Saldus: Signe. - 179 [1] lpp.,8 lpp    
   il., ģim., personu rād.: 169. - 179. lpp.,
   ISBN 9984-5344-4-8

   "Laikā, kad paiet 60 gadi kopš pirmajām lielajām latviešu deportācijām no Latvijas, Ilgonis Bērsons stāsta par deviņiem rakstniekiem - Ati Ķēniņu, Austru Dāli, Viktoru Eglīti, Elzu Stērsti, Adolfu Ersu, Frīdi Skuju, Jāni Sārtu, Aleksandru Pēlēci, Hariju Skuju - un sniedz īsas ziņas par citiem literātiem, kas verdzināti staļinisma un poststaļinisma cietumos, nometnēs un izsūtījumā.. Līdzīgs teksta ievades laukums ir arī lapas kreisajā pusē."

Tundras melodijas

   'Studijas nepabeidzu, jo 1944.gada 21.augustā atnāca bruņoti vīri un aizveda mani uz "dokumentu pārbaudi". Mājās palika raudoša māte, sieva bērni. "Dokumentu pārbaude" turpinājās dažādos cietumos apmēram gadu. Neko sliktu manos dokumentos nevarēja atrast, tādēļ aizsūtīja uz pārbaudi aiz polārā loka. Man "dokumentu pārbaude" turpinājās 12 gadus. Pa to laiku drošības vīri paspēja iznīcināt manu ģimeni, izsūtot viņus 1949.gadā uz Omskas apgabalu. No turienes izglābās tikai vecākais puisēns. No Rīgas Centrālcietuma caur Maskavu - Vologdu- Balto jūru- Ledus okeānu nokļuvu Dudinkā un pēc tam uz pastāvīgu pārbaudi Noriļskā." 

Lāsta atburšana    

   Represētie mārupieši
   [sast.un red. Ilze Būmane], 
   Rīga, 2001,- 203 [4] lpp.: il.,tab.,faks.,
   ISBN 9984-700-48-8
   Fragments no 16.10.1950.gada Lizetes Upenieks vēstules: "...Būsiet jau dzirdējuši no maniem tuviniekiem, tas bija negaidīti, slimnīcā mira Teodors, 15.septembrī. Tas nu man ir pēdīgais un dārgākais zaudējums, stāvu kā atlauzts zars vientulis. Tik mazs mierinājums mana mazā būdiņa, jo to viņš gādīgi nopirka, ziemā ir silts un patīkami. Maizīte jau pietiks kādam pusgadam, zirņi arī aug, jaunās vistiņas ar gailīti kādas desmit - tik ēdājs viens, tas ir tas sāpīgākais."  

Manas dzīves stāsts

   [Andas Līces priekšvārds; Gunas Vilciņas
   pēcvārds], 1994. - 53 lpp., Aizkraukle.

   "Visi līgumi ir nedroši un ar neuzticību apzīmogoti. Tautas lūko sevi aizsargāt ar ieročiem un armiju. Un kamēr tā ir, tikmēr ir varoņi un varoņu nāve. Vēl nav sācies Mīlestības laikmets un Dieva bagātie vēl ir mazumā."

Dzimtene, vai manu dziesmu dzirdi?       

   [Sast. un red Guna Rukšāne],
   2018, - 179 lpp.
   ISBN 978-9934-19-539-6
   Margarita Martinsone (dzim.Ozoliņa):"Tā 
sākas mūsu brauciens pa Jeņiseju uz ziemeļiem. Ir 1942.gada augusta otrā puse. Krīt retas sniega pārslas. Tumsā apstājas kuģi. Neviens mūs nesagaida. Kuģis trīs reizes nosvilpjas un pazūd tumsā. Akmeņainais krasts, tumsa un aukstums apņem visus izliktos. Sākas panika, mātes vaimanā. Kas notika? Mamma kā arvien uzņēmības pilna iet izlūkos. Mēs paliekam krastmalā, apsegtas ar vienīgo segu. Tā sākās mūsu baigais gads, gads aiz Polārā loka Gorošihas sādžā, Turuhanskas rajonā."  

Likteņa triecieni dzimtā

   [Red. Ilga Klotiņa; māksl. Viktorija Matisone],
   Rīga, 2002. - 79 [1] lpp.: il.,
   ISBN 9984-193-06-3

   "Dziesma par Dzimteni un tēvzemi, ilgas pēc mīļajiem svešumā, un Latvijā, tautasdziesmas un iemīļotākās dziesmu melodijas Sibīrijā ieguva jaunus vārdus, kas daudziem palīdzēja izdzīvot un atgriezties. Daļu no tām esmu saglabājusi un pierakstījusi savu mīļo piemiņai."

Gail ogles atmiņu pavardā

   [Sast. Tamāra Elziņa, Aija Priedīte],
   2016.- 296 lpp.: : faks., il., portr.,
   ISBN 978-9934-8576-2-1
   Andra Dzenīša vēstule: "Sveika, vecāmāte! Man kājas sāp no tās iešanas. Nekad nav tā gājis. Ir Latvijā 14 km dienā. Bet te pat nevar ne 12 km, ka ir grūti, nav spēka un kājas sāp. Šodien jau laikam malkā neies... .  Man kārtis ir un šņore, un galīgi gatavs. Man jau iedeva Strundes Jānis vienu daiktu. Paldies par āķiem. Gan jau kādreiz tiks uz zveju. Tas pats vien mani izcūko. Es jau gan katru vakaru mātei atnesu kādu vēstuli, arī pats sev. Sveiciens no mums visiem. Arī Ezīšiem. Uz drīzu redzēšanos".                                 Andris 

Trīs ceļojumi pa plašo dzimteni 

   [Foto no ģimenes arhīva],
   2005, [Rīga], - 237, [25] lpp., il., kartes,
   ISBN 9984-743-35-7
   "Pusgadsimtu tāds nospiedošs beztiesiskums, melu un slepenības pilnais stresa stavoklis ir atstājis neizdzēšamu, negatīvu iespaidu uz mūsu ģimenes locekļiem. Tāpat arī apkārtējo neizsūtīto ļaužu, viņu bērnu stāvokli, jo šeit palikušo un viņu bērni bez mūsu izsūtīšanas  baigajiem notikumiem ciemā, tālāk pieredzēja viņu lopu atņemšanu, sadzīšanu kolhozos un pat badošanos - lielo nodokļu, nodevu un sliktās, ļoti nemākulīgās saimniekošanas dēļ. Otro reizi uz Sibīriju pie Omskas izvests ar visu ģimeni lielajā ļaužu izvešanā 1949.gada 25.martā."

Izsūtīto dziesmas

   [Sastādītājs E.Roze], 1990. - 17 lpp.,
   Izd. Latvijas Kultūras fonds

   "Aizrestoti ešeloni aizved nebūtībā vīrus, sievietes, bērnus, sirmgalvjus. Vorkuta, Inta, Agapitova, Noriļska ir šā baisā ceļa pieturvietas. Taču arī šeit skanēja dziesma. Un vārdi par dzimteni, no kuras "atmirdz vēl trīszvaigžņu stars", nomierināja un sasildīja, ļāva kaut uz brīdi aizmirst izsalkumu, aukstumu, izmisumu."

Sibīrijas bērni  

   Mums bija tas jāizstāsta...
   1.sējums A - K
   [Red. Inta Čaklā, Vija Jugāne, Inta Kārkliņa],
   Rīga, 2008. - 1153 [5] lpp.,fotogr.
   ISBN 978-9984-39-248-6
   "Ieviņa Kļavniece: "Mani vecāki ir inteliģences pārstāvji - māte ir beigusi LU Vēstures un filozofijas fakultāti un ieguvusi zinātņu kandidāta grādu, tēvs ir vijolnieks. Viņš spēlēja simffoniskajā orķestrī Operā un vienlaikus līdz 1940.gadam bija Bolderājas pamatskolas pārzinis. Mani vecāki nekad nav bijuši bagāti, kā skolas pārzinis, viņš pelnīja 350 latus. 1940.gada Ziemassvētkos, jau pēc padomju varas nodibināšanas, viņš savā skolā teica runu, kurā lūdza bērnus nekad neaizmirst, ka viņi ir latvieši. Ar to pietika, viņu atlaida no darba. 1941.gada 14.jūnijā, nežēlīgi dauzot pie durvīm, ienāca trīs vīri mūsu guļamistabā. Man bija četri gadi..."

Sibīrijas bērni

   Mums bija tas jāizstāsta...  
   2.sējums L - Ž 

   [Red. Inta Čaklā, Vija Jugāne, Inta Kārkliņs],
   Rīga, [2008], - 1401 lpp., fotogr.
   ISBN 978-9984-39-460-2
   Bituta Pūce: "Daugavpilī mūsu ešelons un ešelons, kurā veda mūsu tēvus, atradās uz blakus sliedēm, un tēva vagons tieši pretī mūsējam. Tad sākās sarunas, un arī mammīte dabūja dažus vārdus pārrunāt ar tēvu, un pie loga piesauca katru no mums, un tā bija pēdējā reize, kad redzēju tēvu - pusīti sejas caur restēm."

Skola Sibīrijā

   [Red. Irēna Pārupe, diz. Vanda  Voiciša],
   2018. - 408 lpp., il.,fotogr.,
   ISBN 978-9934-821-95-0
   23.12.1950. Skaidrīte Kliņģere: "Labdien mīļā krustmāte... Liels paldies par tām Ziemassvētku dāvanām, kuras saņēmām 23.decembrī. Kad izdzirdam, kad ir atvestas paciņas, tad visi skrienam uz pastu. Vislielākais prieks bija memmei par to gaļiņu un par tām gumijām. Bet Austriņai par svecītēm un par konfektēm. Bet pasakiet. kurš tas lakatiņš ir kurai. Kā attaisīja paciņu, tā Zigrīda paķēra pirmo, to zaļo un es to zilo. Citi jau saka, ka skaistākais ir Zigrīdai un citi saka, ka skaistākais ir man..." 

Austras atmiņas par Sibīriju

  2009. Blome, - 84 [3] lpp.,
   [Red. Ina Raiskuma, Mudīte Vestfāle].

   "Septembra sākumā kolhoza priekšsēdētājs paziņo, ka man jāgatavojas pa ziemu strādāt taigā maža darbos. Par riekstiem nopelnītajiem zābakiem (tankiem) purngali bija izdiluši cauri. Pastuhova vectēvs pieprata kurpnieka amatu, un viņš manus zābakus salāpīja. Priekšā nezināms ceļš, nezināms darbs, vai spēšu? Tāds ir jautājums. Ir jāspēj! Ir jāiztur! Cita ceļa nav."

Līdzās stāvēja eņģelis 

   [Red. Sarmīte Pujēna, māksl. Zīle Dāvidsone],
   [2007], - 110 lpp.,il., ģim.,
   ISBN 9984-352-84-8 
   "E. Kalnciema-Pujēna atmiņu grāmatu rakstījusi saviem bērniem, un nu jau arī maz mazbērniem, lai par nesenās vēstures notikumiem viņi uzzinātu nevis no svešu ļaužu rakstītām grāmatām, bet no tuva cilvēka, kurš pats šo vēsturi izdzīvojis. Darbs ir faktoloģiski un emocionāli bagāta laikmeta liecība par Latvijas vēstures dramatiskajām peripetijām 20.gadsimtā. To raksturo pārdzīvojuma spēks un piedzīvoto situāciju patiesīgums."

Ar balles kurpēm Sibīrijas sniegos

   [Red. Inta Čaklā, vāku diz. M. Simensons],
   Rīga, 2001. - 294 [3] lpp., il., ģim., kartes, 
   ISBN 9984-635-78-3
   "Man bija četri gadi un seši mēneši, kad atgriezāmies Latvijā. Ko es, mazs bērns, toreiz varēju zināt par ciešanām? Tās man tika aiztaupītas. Īsto Sibīriju iepazinu no savu vecāku un viņu draugu stāstījumiem, kas šķita kā baisas pasakas, kurās darbojas ļauni briesmoņi un labajiem varoņiem tika uzlikti neiedomājami pārbaudījumi, kurus tie izturēja, par balvu saņemdami to visdārgāko - atļauju atgriezties Latvijā. Patiesību sapratu vēlāk, būdama pieaugusi." 

Stāsta pārbraukušie

Atmiņu apkopojums par Madonas apriņķa Praulienes pagasta izsūtītajiem 

   [Sarakstījusi Anda Līce],
   2008, - 355 lpp., il., ģim., faks., kartes, tab.,
   Benita Kalniņa par sava Praulienas pagasta izsūtītajiem vākusi ziņas, jau sākot ar 1955.gadu. Sākumā, iztaujājot draudzeni Veltu Manguli un citus no izsūtījuma un nometnēm atgriezušos, viņa vēlējās noskaidrot tikai sava tēva Jāņa Nikolaja Kalniņa likteni. Taču neviena cilvēka gājums nav atraujams no citiem, un tā pamazām cits pēc cita viņas redzes lokā nonāk visi represētie pagasta ļaudis: Kārlis Pfeifers:
"1948.gadā manu saimniecību ieskaitīja kulaku saimniecībā un es pats tiku nosaukts par kulaku. Tam par pamatu tika ņemti 1939.gada uzskaites dati, kad man piederēja 55 ha zemes, 2 zirgi, 5 govis, 5 jaunlopi, bet 1949.gadā man piederēja tikai 30 ha zemes. Arī lopi bija izpārdoti, lai varētu nomaksāt uzliktos palielinātos nodokļus."

Ar asarām acīs     

   1999. - 223 [1] lpp.: il., faks., kartes, portr.

   "Benita Kalniņa grāmatā stāsta par Jēkabpils rajona Zasas un Dignājas pagasta iedzīvotāju 1941.gada 14.jūnija un 1949.gada 25.marta represijām un izsūtīšanu uz Sibīriju. Grāmatā apkopotas represēto atmiņas, aprakstīti viņu  pārdzīvojumi un piedzīvotais tālajā Sibīrijā, mājupceļš  un dzīve pēc atgriešanās dzimtajā pagastā. Atmiņu stāstītājiem un rakstītājiem ir grūti atgriezties pagātnē, kura asiņo un sāp. Tāpēc katra fotogrāfija, pat katra aprakstīta atmiņu lapiņa likās vērtīga vēstures liecība, jo otras tādas vairs nebūs."   

Par tevi, Latvija 

   2018. [Rēzekne]. - 316 lpp.,
   ISBN 978-9984-29-317-2
   "Kā šodien atceros Domicellu Zelču, pie kuras patika iegriezties, nākot no Briežu ciema astoņgadīgās skolas uz mājām. Atmiņā palicis viņas stāstījums par cīņām 1944.gadā "Abriņās", kur fronte ir turējusies divas dienas. Tiek nodedzinātas viņu mājas un, kad šāvienu troksnis apklust, tad Domes tante ar citiem ģimenes locekļiem kapā apglabā 11 kritušos sarkanrmiešus. "Meitiņ, viņi vēl biija pavisam jauni", atmiņā palikuši Domes tantes vārdi, "viņiem vēl bija dzīvot un dzīvot. Vēlāk kritušsie pārapbedīti Brāļu kapos Baltinavā".

Kalupes "Sibīriešu" stāsti 

   [Sast. Irēna Mukāne, zin.red. Heinrihs Soms],
   2008. Kalupe, - 110 [2] lpp.,
   ISBN 978-9984-39-523-7
   29.12.1952. Sofijas Baikas vēstule: "Mīļas māsiņas un brālīt! Mēs dzīvojam pa vecam, pavisam melnu, sakvēpušu dzīvi tā, ka dažreiz apskaužam mirušos. Mans darbs mani ievedīs vai nu kapā, vai cietumā. Naftas bāzē jāstrādā vienai - ar rokām, kājām un galvu. Tā mēnesī notiek simtiem tonnu apgrozība, tā, ka esmu piesieta pie darba kā suns pie ķēdes. Ne uz mirkli nevaru atrauties, jo ļoti zog degvielu. Milzīgajiem eļļas un degvielas krāniem nav nekādu atslēgu."  

Kāpēc?  

   [Sast. A.Kampe, P. Jansone],   2016. - 288 lpp,     ISBN 978-9984-857-60-7

   "Šī grāmata nav romāns, bet vēsturisks aculiecinieku stāstījums par mūsu tautas un Smiltenes novada ļaužu dažādiem likteņiem. Ceru, ka uzrakstītais palīdzēs jaunākajai paaudzei novērtēt Latvijas valsts pagātni, saprātīgi un gudri dzīvot tagadnē  un veidot drošu un pārticīgu nākotni. Represēto likteņi un stāsti ir krasi atšķirīgi. Ikviens no tiem ir vēstures liecība padomju gados piedzīvotajam. Lai ši grāmata kalpo par vēstnesi, kas vecāko paaudžu stāstus nodod jaunākajām paaudzēm un mūžam glabā tos Latvijas vēsturē."

Ceļš

   [Red. Arvis Grods; māksl. Arta Ozola],
   1992. - 28 lpp. Tukums, Atauga.

   Autors ar ģimeni izsūtīts no Ilūkstes apriņķa Susejas pagasta 1941.gada 14.jūnijā uz Krasnojarskas novada Tasejevas rajonu. Tēvs mira Vjatlagā. Ģimeni atbrīvoja 1956.gadā, bet Ilmārs palaists uz Latviju 1947.gada oktobrī.

Ne mēs tos laikus izdomājām 

   Rīga, 2016. - 287 [1] lpp., il., faks., foto,
   ISBN 9789-9348-219-4-3

   "Mēs bijām uzvarētāju bērni. Mūsu tēvi izkaroja brīvību un uzcēla Latvijas valsti. Mēs zinājām tās cenu vēl bērnībā."Stegrēvicus un Andreju Kūli atstāja Igarkā, Olafu Gūtmani un vēl dažus aizveda tālāk uz ziemeļiem, bet mani ar mammu un bariņu latviešu un arī kādus 15 Ļeņingradas vāciešus iesēdināja nelielā liellaivā un aizveda uz Sopočku, kādus 100 km uz ziemeļiem aiz Polārā loka."

Bij tādi laiki 

   [Māksl. Aivars Plotka; lit.kons. Ruta Runce],
   2001. - 453 [3] lpp. [8] lp: foto.,
   ISBN 9984-23-022-8

   Ilmārs Knaģis piedzīvoja divas izsūtīšanas, atgriezies Latvijā, piedzīvoja atmodu un ieguldīja tajā savu pieredzi.Viens no represēto kustības dibinātājiem: "Šajā vietā 1942.gadā vēlā rudenī no baržām izsēdināja ap pustūkstoti cilvēku. Vāciešus no Pievolgas un Ļeņingradas apgabala, somus un kareļus no 1939.gadā okupētajām teritorijām un latviešu sievietes un bērnus. Pavasari sagaidīja tikai labi ja ceturtā daļa."

Vēstules dzimtenei no trimdas 

   [Autors, Reinis Bahs],
   Ugāle, 2017. - 218, [1] lpp.,
   ISBN 9789-9345-234-3-4

   24.05.1949.: "Mīļā krustmāt! Kad mums visiem latviešiem iedeva zemi priekš kartupeļu stādīšanas un redzot to, cik tā liekas laba, un pa virsu vēl kaut kas balts uzsēts, paps teica, vai tiem čilītis uzsēts, kā to darīja vinš, kad bija savās mājās. Tas viss bija ar nolūku, lai ražas nebūtu. To atklājām rudenī, kad mūsu kartupeļi nebija spējuši uzdīgt."

Vēstules no vērmeļu zemes    

   [Fotogr. U. Brieža, A.Šmuldera, G. Birkmaņa],
   Rīga, 2000, - 133 lpp., il., ģim.,
   ISBN 9984-940-52-7

   Krājumā ietvertas četru atšķirīgu, savā starpā nepazīstamu cilvēku vštules. Vienojošais pavediens - šo cilvēku tēvzemes mīlestība un līdzīgais liktenis... Vēstules rakstījuši Millija Briede, Osvalds Ķezberis, Pēteris Lucāns un Juris Popovs.

Amūras latviešu likteņstāsti 

   2007, - 244 lpp.: il.,ģim.,tab., 1.daļa,
   Valmieras pilsētas dome.

   "Šodien daudzas ģimenes veido savu dzimtas koku. Par mūsu senajiem senčiem ir atrodamas tikai sīkas ziņas. Kādi bijām, ko bijām piedzīvojuši, kāda bija dzīve vecāku mājās līdz izsūtīšanai? To visu centos pastāstīt, rakstot par savu ģimeni. Grāmatā ir vairāku cilvēku atmiņas, katras atsevišķas personas skatījumā. Tie ir dati, kas Valmieras rajona arhīvā, no saimniecības grāmatām, dzimtsarakstu birojā."

Amūras latviešu likteņstāsti

   2007. - 497 lpp.: il., ģim., tad., 2.daļa,
   Valmieras pilsētas dome

   Geāmata vēsta par bijušā Valmieras un Limbažu iedzīvotāju likteņiem. "Mana vēlēšanās, lai pēc iepazīšanās ar grāmatas saturu kādam rastos vēlme turpināt manu iesākto stāstījumu. Varētu vēl pastāstīt par pārējos apgabalos izvietotām ģimenēm. ļoti maz ir ziņas par tiesātajām personām - no kādas ģimenes, mājas, kādi bija viņu likteņi."

Ar sapni pa svešu taku  

   Dzeja
   Ogre, 2013. - 214 lpp.
   Ogres politiski represēto klubs.

   Jānis Liepiņš pēc izcelsmes madlienietis, viens no Ogres politiski represēto kluba dibinātājiem. Izsūtīts 1949.gadā uz Tomskas apgabala Teguļdetas rajonu. Dzejas krājumā ievietotie dzejoļi, sākot no kara laika, izsūtījumu gadu dzeja, kā arī jaunākie dzejoļi. 

Pateikt un pateikties 

   [Red. Gunta Strautmane], Sigulda,
   2011. - 294 [1] lpp.: il., ģim.,
   ISBN 9789- 9848-191-7-4

   Grāmatā lasāmais dzejnieces Andas Līces dzīvesstāsts ir atskats uz mūžu septiņdesmitajā pavasarī, akcentējot Sibīrijas izsūtījumu un tā rezonansi liktenī.

Esmu 

   Dzeja
   [Red. Gunta Strautmane],
   2009. - 190 lpp.,
   ISBN 978-9984-819-15-7
             Šodien, vakar un rīt...
             Piedzīvot sevi
             Laiks satinas
             Vien atkal noticēt.

Zemnīcas bērni  

   [Red. Mārīte Skudra; māksl. Andra Manfelde],
   Rīga, 2010. - 91 [3] lpp.,il., faks.,
   ISBN 9789-9844-906-9-4

   "Dzejniece atslēdz paaudžu durvis, pārvar laiktelpu un nokāpj zemnīcas krēslā. Atmiņu tēlojumā autore vēlas dalīties ar to, ko aizvestie, izturēdami Sibīrijas stepē un sniegā jūt. Viņas vecvecāki - Anna, Kristaps un viņu bērni."

Mājās pārnāca basa  

   [Red. Renāte Neimane; lit red Dzintra Zālīte],
   2018. - 208 lpp.,
   ISBN 978-9934-15-426-7

   "Šīs grāmatas uzdevums nav glorificēt ciešanas, bet gan mīlestību. Jo, tikai ziedojot pēdējo maizes kumosu, iespējams nekļūt par apstākļu upuri, kuru izķēmo dēmoniskas varas. Palikt dzīvam salā, badā un verdzībā - nozīmē uzvarēt."

Trīs burtnīcas  

   [Iev. Jānis Peters; sak. D. Brinkmane],
   Rīga, 1992. - 88 [1] lpp.: il., ģim.,[94] lpp 

   "Pagātnes vārdā nedrīkst upurēt tagadni. Atmiņas nekad nedrīkst nomākt, radīt bailes vai naidu. Pagātne ir tikpat nozīmīga kā tagadne vai nākotne. Var saplēst kalendāru, vecas avīzes vai piezīmju grāmatiņas, bet gadi, dienas tevī riņķos kopā ar asinīm, tu tās jutīsi kā savu sirdi - un kamēr tā puksts, vēl dzen siltu asins straumi, tu esi dzīvs gan pagātnē, gan tagadnē, gan nākotnē."

Raiba dzīve un laba dzeja 

   Igors Noskovs, (1925 - 1991),
   Rīga, 2018. - 352 lpp.

Nesalauztie   

   [Sak. Heinrihs Pastors, Laima Sprancmane],
   Jaunolaine, 2000. - 120 [1] lpp., faks,

   " Atjaunotās Latvijas politiķi un ekonomisti var spriest un rēķināt valstij nodarītos zaudējumus, apsvērt prasīšanas vai klusēšanas izdevīgumu un rīkot politiskas aptaujas. Kaut arī pilsoņu vairākums nolemtu mīlā miera vai iedzimtās iztapības dēļ nekaitināt lielo kaimiņu ... pelni gruzdēs, kamēr vien būs dzīvs pēdējais komunisma upuris un nesodīts noziegums paliks uz to valstsvīru sirdsapziņas, kuriem nerūp demokratiska valsts iekārta, taisnīga likumdošana, saskaņa un izlīgums starp pilsoņiem - noziedznieku grēksūdze un upuru piedošana."                                                                                                  Pēteris Simsons 

Mūžīgā sāpe  

   [Sast. Aina Burija; tulk. Aleksejs Hohlušins],
   2007. - 271 lpp., foto,
   ISBN 978-9984-9907-6-7
   Gunāra Toma atmiņas: "Vakarā, kad mēs pārnācām no darba mājās, tante Ella, kura todien bija saimniece, ar asarām acīs stāstīja par notikušo. Viņa teica, ka viņai izdevies laikus iemest krievu krāsnī mammas dienasgrāmatu, ko viņa rakstīja no pirmās izvešanās dienas. Visa iedzīve bija savandīta un izpurināta. Šis tas bija paņemts līdzi kā pierādījums, piemēram rokdarbi ar latviešu ornamentiem - ausekli, ugunskrustu. Tēvabrāļa grāmata par aviāciju, jo viņš bija lidotājs, tēva Latvijas laika ordeņzīmes. Čekisti melnā Bertā bija iebraukuši no Pirovskas. No šī brīža mēs, bērni, mammu vairs neesam redzējuši..." 

Sibīrijā tapušās vēstules uz bērza tāss  

   [Lit.red. un kor. Liene Akmens],
   2018. - 263 lpp., izd.Tukuma muzejs,
   ISBN 978-9934-8463-7-3
   "Lai sazinātos ar tuviniekiem un atbalstītu viens otru, vēstules rakstīja uz tāss, jo papīra gluži vienkārši nebija. Šīs vēstulrs, ja vien izdevās tās nosūtīt un pat saņemt atbildi, deva represēto dzīvei jēgu un cerību. Dzejnieks Aleksandrs Pelēcis vienā no savām vēstulēm minēja: "Rakstu Jums uz bērza - nedomājiet, ka man nav papīra. Vienkārši gribējās Jums aizsūtīt gabaliņu no taigas"   

Neuzziedējušie vārdi 

   [Priekšv. Kornēlija Apškrūma; nof. Gintars
   Čerbikovs], 2008. - 225 lpp., ģim.
   
   Literāro krājumu veidojuši Alūksnes rajona represētie autori. Šo cilvēku literārais ceļš būtu bijis plašāk pazīstams, ja nebūtu traģisko notikumu viņu likteņos. Grāmata uzrunā ar sirdsbalsi, aicinot neaizmirst, ieklausīties un līdzdzīvot.   

Sibīrijā tapušās vēstules uz bērza tāss 

   2011. Tukuma muzejs, - 343 lpp,
   ISBN 978-9934-8036-3-5

   "Vēstules uz bērza tāss apliecina komunistiskā padomju režīma noziegumus, kas raksturo Latvijas 20.gadsimta traģiskos mirkļus. Grāmata satur 19 vēstules ar sūtītāja likteņu aprakstiem un vēsturnieku komentāriem. Viens no vēstuļu autoriem Vadziņš Kārlis notiesāts uz pieciem gadiem Komi nometnēs, vēstules rakstīja uz cementa maisu iepakojuma papīra vai bērzu tāss. Vēlāk parādījās nosacīti baltais papīrs."

Pāri jūrai 1944./45.g. 

   [Sak. Valentīna Lasmane - 1990],
   1993. [Rīga], - 294 lpp,
   ISBN 91-87114-05-4
   Izraēls Mihelsons stāsta: "Mani ir pavadījusi laime - vienmēr un visur. Nezinu,vai tas ir brīnums, vai Dievs, bet ja tagad atskatos uz savu dzīvi, tad redzu, ka katrā izšķirīgā brīdī man ir laimējies izkļūt no tā, kas daudziem ebrejiem bija nolemts. Es vēl arvien esmu dzīvs! Bet brīnums jau bija, ka es arī 1944.gadā biju dzīvs, jo visi manējie bija pazuduši nebūtībā."

Skaudrā bērnības saule

   [Red. Silvija Lūse, Gundega Saulīte]
   Rīga, 2013. - 480 lpp., il., ģim.,
   ISBN 978-9934-511-04-2
   1948.05.04. Vēstule mātei Lūcijai Bulēnai: "Māmiņ, cik tas sāpīgi arī Tev būtu, es precos, un 30.aprīlī būs manas kāzas (kādas tās Krievijā tagad iespējamas), sareģistrēsimies, iedzersim pa glāzītei un viss. Mana dzīvesbiedre Skaidrīte Gulbe ir jauka meitene. Mīlam viens otru ļoti ļoti un prātīgākais, ko varējām izdomāt , bija sniegt rokas kopējai gaitai tālākai dzīvei. Saprotamies ļoti labi, un mūsu domas un darbi nevar dalīties, jo kādreiz esam audzināti vienādā garā un cīnījāmies par vienādiem ideāliem. Viņa bijusi gaida, bet es skauts... .
Mīļš sveiciens Jums un pārējiem, dārgā māmiņ, māšuk un brāli. Jūsu Rūdis."

Bērnība aiz Urāliem 

   [Red. Ilze Priedniece; vāka diz. Aija Pastare],
   Ogre, 2017. - 194 lpp., 
   ISBN 978-09934-523-44-1
   "Šis ir viena cilvēkbērna stāsrs par savas dzīves laikposmu no septiņiem līdz četrpadsmit gadiem, izklāstīts septiņdesmit četrus gadus veca vīra vārdiem. Šis ir stāsts par maza bērna redzēto un pārdzīvoto, pieaugušo sarunās noklausīto un iegaumēto... A. Priednieks izsūtīts 1949.gada 25.martā no Cēsu apriņķa Ogres pagasta (šobrīd Ogres novada Mazozolu pagasta) kopā ar ģimeni uz Tomskas apgabala Koževņikovas rajona Novosergejevkas sādžu. Stāstījums vērtigs ar to, ka šo grāmatu autors pabeidz ar izsūtīto latvišu sarakstu uz Novodergejevkas sādžu."

Pūces bērna patiesie piedzīvojumi Padomijā 

   [Red.Gundega Saulīte; māksl.Daiga Brinkmane],
   Rīga, 2013. - 191 lpp., il., ģim., faks.,
   izd. "Vesta LK"
   ISBN 978-9934-511-06-6
   "Aktieris Kaspars Pūce savas bērnības atmiņas uzrakstījis kā aizraujošu dēku stāstu, kurā bērna acīm skatītas skarbās padomju laika dzīves realitātes. Grāmatā lasām par mazā Pūcesbērna pirmajiem soļiem izsūtījumā, par skolas gaitām svešumā un pirmajiem gadiem pēc atgriešanās tēvzemē. Pārbaudījumi K. Pūci sagaida arī tad, kad vecāki dēlu deviņu gadu vecumā atsūta uz Rīgu, lai viņš izglītību turpinātu dzimtajā valodā."

Man bija sešpadsmit 

   "Red. Gunārs Birkmanis; māksl. Vents Diskačs],
   Rīga, "Klubs 415", 1997. - 432 lpp.,
   ISBN 9984-9219-2-1
   "Nekas nav zudis un aizmirsts uz visiem laikiem. Vēl sāpe gail dzīvo veco katordznieku sirdīs un viņu atmiņas tik nelabprāt klausās bērni un mazbērni, kuru acis un valoda tā vien dzirkst tikai uz Eiropas un pārējās pasaules žilbinošajiem labumiem. Ceturtdaļmiljons roku dzelžu Latvijai 1991.gada augusta dienās - kaut arī izklausās neiedomājami mežonīgi mūsu gadsimta beigās - tā bija realitāte... katram ceturtajam latvietim roku dzelži!... Roku dzelžu krājums, jādomā, tepat pierobežā. Padomāsim par to.

Šķietami klusu

   [Red. Jānis Rokpelnis; māksl. Lillija Berzinska],
   Rīga. 2020. - 88 lpp.,
   ISBN 978-9984-238-02-9
   "S.Ratniece spēj savā dzejā apvienot lirisko pusi (to, kurā nolasāmi sievietes emociju pasaules reģistri ar episko, vērojošo, vispārinošo intonāciju). Šir ir dzejnieces pirmais krājums. Grāmatai ir trīs daļas: pirmo veido dzejoļu cikls "Vasjuganas plostnieces dziesmas" par autores dzimtas pieredzēto izsūtījumā Sibīrijā, otro - cilvēka emociju un dabas simbiozes atainojums, trešo - dzimtas mājas un mūsdienu reālijām veltīti dzejoļi."

Represēto malteniešu likteņstāsti  

   [Sar. Anna Babre; māksl. Lūcija Gadzina],
   Rēzekne, 2003. - 160 lpp., ģim., faks., tab.,
   ISBN 9984-290-34-4

   "Mūsu tautas lielo ciešanu piemiņai veltīta šī grāmata - dzīvā vēsture. Bet vēsture tikai tad ir vēsture, ja tajā saskata un iegūst vērtību šodienai. Bez tās vēsture ir tikai pagājība.

Rētas  

   [Red. Anita Rozentāle; aut. Raitis Ābelnieks],
   Bauska, 2001. - 255 lpp., il., ģim., faks., 
   ISBN 9984-192-65-2
   "Grāmatā publicēti 47 autoru izjusti un ilgus gadus sevī glabāti atmiņu stāsti. Piecpadsmit atmiņu stāstītāju un rakstītāju vairs nav mūsu vidū. Grāmata ir skaudra piemiņas zīme viņiem, kā arī simtiem un tūkstošiem mūsu novada un visas Latvijas ļaužu, kuri palika Sibīrijā, citās izsūtījuma un nometinājuma vietās, plašajā padomijā - bez kapa kopiņām, bez svecīšu siltuma mirušo piemiņas dienās."

Sāpe mūža garumā  

   [Sast. Anita Zvaigzne; red. Mārīte Šķēle],
   Dzērbene, 2008. - 75 lpp., il., ģim.,

   Ādolfs Bruno Pugulis: "Turpmākajās dienās intensīvi strādājot, man ar ogli zīmējot, izdevās uzzīmēt daudz labu portretu, un tā man radās pasūtījumi arī no ārpuses - slimnīcas, pārvaldes un apsardzes aprindām, piesolot labi samaksāt un paēdināt. Bet es ar spītīgu mirēja bezkaunību pieprasīju tikai sīpolus." 

Sāpju ceļos rūdītie 

Katvaru pagasta politiski represēto atmiņas 

   178 Pociema mazpulks, 2012. - 87 lpp.,
   16.03.1947. Sibīrijas dienasgrāmata
   Rita Margarita Garklāva: "Gandrīz katru dienu nāk visādākās komisijas un nodokļu piedzinēji. Krievietēm izrakstīja veikalā pa 5 kg miltus, bet mums piedzen bezbērnu nodokli, sākot ar 1941.gadu. Man skaitās viiens bērns. Katru gadu bija jāmaksā 30 rbļ., sakrājies 150 rbļ. Šogad uzlikts 90 rbļ., jo bērna vairs neesot. Krieviem, kad bērns nav klāt, nodoklis nav jāmaksā. Sakrājies 450 rbļ. Un tā, kur tik var, visu smagumu veļ tik uz mums."  

Kā jau dzīvē...  

   [Red. Daina Tursa, Dina Švīpiņa],
   2016. - 208 lpp., il., ģim.,
   "VDK pulkvedis Polis teica: " Imant, uzmanies, par Tevi daudz raksta, nespēju atrakstīties. Malacis, man nav iebildumu", bet savu "taurējamo", sevišķi, ja skurbulis sakāpis bēniņos, nespēju pieklusināt. Pļāpīga daba, Ilze, mana sieva saka, ka es gribot "izlekt". Tā, protams, nav taisnība. Nevis "izlekt", bet tāds raksturs, sabiedriski aktīvs. Kas dara, kas runā, tas arī kļūdās. Tādiem gadās."   

Gods kalpot Latvijai! 

   Publicistika un intervijas
   Rīga, 2006. - 416 lpp.,
   ISBN 9984-1954-8-1
   ""Kā Jūs kā latviete vērtējat aizvadīto 20.gadsimtu, kad mūsu tauta ļoti cieta divos karos, trijās okupācijās un tomēr divas reizes izcīnīja neatkarību, Latvijas valsti?
   "Tas bija izcili traģisks gadsimts Latvijai. Bet tas ir arī venīgais, kad divas reizes Latvija kļuvusi natkarīga. Tas ir unikāls sasniegums. Pirmo reizi pasaulē parādās Latvijas valsts."
                                                      V.V. Freiberga 

Kamēr atmiņa neviļ  

   Sibīrija 1949 - 1956, Likteņstāsti  
   [Sast. Zigmunds, Daina Tursa, Kristīne
   Paramonova], 2020. - 301 lpp., il., fotogr., dok.,
   ISBN 978-9934-582-69-1
   "Un tomēr... Vairākkārt būdami kultūras misijas ietvaros dažādos Omskas un Krasnojarskas pilsētu un reģionu latviešu biedrību vai kopienu savstarpēji rīkotos apmaiņu pasākumos, tāpat kā PSRS totalitārā režīma laikā, pēc "vecajām tradīcijām" arī mūsdienu Krievijā mums līdzi sekoja redzīgās acis un dzirdīgās ausis... tikpat kā pa neizbraucamu Sajānu kalnu apvidus ceļu, visurgājēja automobīlī mums piebrauca šķietami laipna kompānija un, nemaz neslēpjot, tā arī pateica: " Mēs atbraucām paskatīties, ko jūs te darāt un kā jums klājas."  

Atņemtā dzimtene  

   Dokumentālais atmiņstāsts, dzeja
   [Rīga], 1999. - 288 lpp.,ģim.,
   ISBN 9984-190-73-0

   "M.Stradiņa (dzim. Siliņa) 13 gadu vecumā, 1941.gada 14.jūnijā kopā ar ģimeni deportēta uz Sibīriju. Dokumentālais atmiņstāsts dienas gaismu ierauga tikai šodien. Atmiņas par izciesto vairākus gadu desmitus nākotnes paaudzēm saudzīgi glabājusi Latvijas zeme. Autore darbu iepakoja stikla burkā un ieraka zemē blakus bērza stādiņam"

Balvenieši padomju režīma gados  

   Dokumentos un atmiņās
   [Vāka diz. Jānis Ločmelis],
   Balvi, 2005. - 84 lpp., ģim., faks., tab., karte.,

   "Vēstījums Balvu pilsētai 77 gados. Autors pateicas tiem cilvēkiem, kas atļāva ielūkoties krimināllietās, dalījās atmuņās un fotogrāfijās."

Ardievu, Dzimtene 

   Represēto atmiņu burtnīcas
   [Vāka zīm. Gunta Amola],
   Rīga, 2005. - 127, [1] lpp., [16] lp.,il.,ģim., faks.,
   ISBN 9984-743-34-9

   "Līdz pēdējam laikam Leonards interesējās par politiskajiem notikumiem, satikās ar represēto kluba biedriem, tikās ar saviem nometņu biedriem arī Lietuvā, lasīja grāmatas. Leonards bija sabiedriski atsaucīgs, vienmēr godīgs, uzticams, ar humora dzirksti, viņam bija stāstītāja talants."

Ērkšķainās gaitas 

   [Rec. I. Šteinmans, Šneidere, A. Žvinklis],
   Rēzekne, 2001. - 223 lpp.,
   ISBN 9984-539-72-5
   "Šī grāmata ir Artura Stradiņa uz avīžu strēmelēm rakstītās Vjatlaga dienasgrāmatas (1941-1943) teksts un pēc atgriešanās dzimtenē tapušais, ar 1982.gadu datētais, bērnības un jaunu dienu atmiņu stāstījums. Tas ir saistošs vēstījums par Stradiņu dzimtu un Saukas pagasta ļaudīm Latvijas brīvvalsts laikā un viņu likteņiem - daudzi mūži sagūla Vjatlaga celmājos  Apskatā: Vjatlags 1941.- 1944.: "Vislielākā mirstība Vkatlagā bija 1941. - 1942.gada ziemā, jo ieslodzītiem bija sagādāta tikai puse nepieciešamās pārtikas un apģērba. Aizgāja bojā vairāk nekā puse ieslodzīto."
   Anda Līce citējot Stradiņu: "Vakarā sarunas temats bija ābolu šķirnes un košuma dārzi.", raksta - Tur nebija neviena dārza, vien masu kapi, viņi runāja par ābelēm! Pēc novergotās dienas, pārsaluši, izsalkuši un slimi vīri savās domās staigāja pa ābeļu dārziem".

Nolaupītā bērnība 

  Piecas ziemas Sibīrijā
   [Red. A. Līce, L. Eglīte; zīm. K. Muižnieks],
   2001. - 224 lpp., il., kartošs. 
   ISBN 9984-611-57-4
   "Līdzīgi kā daudzās citās Latvijas lauku sētās un pilsētu dzīvokļos, torīt Bauskas apriņķa Paņemūnes pagasta "Sāltēs" ar kravas mašīnu bija ieradušies bruņoti vīri. Vi'ņiem līdzi bija orderis Nr. 004067 ar Sorokina parakstu, datēts ar 1941.gada 13.jūniju, izsniegts LPSR IeTK VDP darbiniekam arestam un kratīšanai pie pilsoņa Šalta Aleksandra. Bruņotiem vīriem bija uzdots nogādāt Meitenes dzelzcela stacijā mūsu ģimeni... Lēmumu par tēva Aleksandra Jāņa d. Šalta apcietināšanu sastādīja Bauskas apriņka IeTK operatīvais pilnvarotais, seržants Ševaldins, sankcionēja jaunākais leitnants Sorokins, apstip[rināja kapteinis Šustins... 1946.gadā no 31.maija līdz 26.novembrim uz Latviju devušies 1320 bāreņi 12 vagonos - 11 no Krasnojarskas un viens no Tomskas."

Brīvības cena 

   Lidijas Lasmanes Doroņinas ticība, cerība,
   mīletsība
   [Red. Renāte Neimane, Brigita Šoriņa u.c.],
   Rīga, "Jumava", 2013. - 184 lpp.,
   ISBN 978-9934-11-414-4
   "B.Šāberte izklāstījusi Lidijas pārdomas sarunas ar viņu, stāstījumu par pārdzīvoto. Ir ielikts ļoti bagātīgs uzziņu materiāls par represijām Latvijā, par Gulaga nometnēm, par čeku un tās aģentiem un arī daudziem labiem cilvēkiem. Neskatoties uz trim pieredzējumiem dažādās nometnēs, kur valdīja "bestialitāte, kas iznīcināja normālos priekšstatus par likumību, cilvēcību un taisnīgumu", Lidija nav zaudējusi ticību labajam cilvēkos un saglabājusi visu mūžu ticību Latvijai:: "Bez Latvijas, bez manas tautas un valodas manis nav." "Nometnē ir iesprostota cilvēka miesa, bet gars palicis brīvs. Otrpus dzeloņstieplēm un sargkareivjiem - Lielajā zonā - situācija ir cita: "Miesa brīva, bet gars - iesprostots." Neskaitāmie soda veidi, soda izolatori, nespēja salauzt Lidijas garu."  

Tas bija toreiz 

   [Red. Gunārs Birkmanis
   Rīga, 2003. - 191. [1]., lpp., il., ģim.,
   ISBN 9984-951-5

   "Manas atmiņas veltītas maniem mīļajiem, tālo dienu draugiem, ar kuriem kopā izgāju Golgātas ceļu Urālu sniegotajos klajumos. Draugiem, kurus satiku Mordovijas vergu nometnēs un visiem tiem, ar kuriem kopā biju savas dzīves tālajos ceļos - tālu aiz polārā loka, nāves un mūžīgā sasaluma zemē - Noriļskā."

Tālā purvmala sapņos sērst nāk...  

   [Iev. Jānis Klīdzējs, 3.-6. lpp., red. Valentīna
   Unda; māksl. Lūcija Gadzina, Jānis Svenčs],
   Rēzekne, 1997. - 94 [1] lpp., [8] lp. iel., īl., ģim.,
   
   "Supes ģimenes traģēdija - stāstījums par savas ģimenes traģēdiju Viļakā ir tikai maza lappuse mūsu tautas pēdējo 50 gadu vēstures grāmatā, ar asinīm mērcētiem vākiem." 

Tik nava dzimtenes...

Imanta Legzdiņa vēstules no izsūtījuma 
1949. - 1956.gads   

   [Iev. aut. Aina Miķelsone, Diāna Nipāne],
   Limbaži, 2003. - 95 lpp., faks., il.,   
   
   "Sibīrija iekala ledū...ieputināja sniegos daudzus sapņus. Astoņus gadus arī Imantam Legzdiņam vajadzēja veidot savu pasauli, piepildot to ar sportu, mūziku, dzeju, grāmatām, būt kopā ar Dzimteni, lai gan tālu no tās. Skolā iegūtās darba iemaņas noderēja - uzbūvēta istaba sev, klusumam, mūzikai un sapņiem."  

Ar spītu: septiņas ziemas Sibīrijā  

   Biogrāfisks romāns
   [Māksl. Anda Nordena], Cēsis,
   2005. - 229 lpp., [4] lp. iel., il., ģim.,
   ISBN 9984-956-39-3
    "Viktorija Trumpe tika izsūtīta uz Sibīriju 1949.gada 25.martā sešpadsmit gadu vecumā kopā ar māti un māsu. Izsūtījumā tapušais autobiogrāfiskais romāns jaunas meitenes acīm tēlo skarbo ikdienu  un līdzcilvēku likteņus, balstoties uz pašas pārdzīvoto laikā.Te ir smaga cīņa par izdzīvošanu, strādājot lauku darbus, gan cīņa ar skarbo dabu, gan cīņa par izglītību."

Vēstules no bērnības zemes 

 
   [Sast. Hugo Rukšāns, Arvīds Auns Urālietis], 
   otrs papildināts izdevums, 
   Rīga, 1996. - 407 lpp.,

   "Latvieši nav skaitliski liela tauta, un tāpēc tai vajadzētu ar milzīgu neatlaidību visiem spēkiem rūpēties, lai nepazaudētu nevienu no tās locekļiem, un darīt visu, lai pēs iespējas pamatīgi iepazītu mūsu tautas likteņgaitas un arī tos spēkus, kas tos virzījušas un vadījušas gan laimē, gan nelaimē."
                                                 Aina Blinkena 

Vēl tā gribējās dzīvot  

   Piedzīvojumu romāns
   [Red. Skaidrīte Simsone; māksl. Anita Jansone],
   Rīga, 1992. - 120 lpp.,
   
   "Kad 1967 gadā Rūtiņas tēvam izdodas ar kādu ārzemju tūrista palīdzību manuskriptu nelegāli aizsūtīt uz brīvo pasauli, tas 1977.gadā ar "Grāmatu draugs" izdevniecības gādību tiek publicēts grāmatā, un trimdas latvieši varēja uzzināt vēl vienu savas tautas ciešanu stāstu."
Grāmatas beigās autores tēva stāsts.

Vēl tā gribējās dzīvot 

   [Māksl. Madara Bērziņa; red. tulk. Kārlis Streips],
   Rīga, 2016. - 144 lpp., "Vesta LK"
   ISBN 978-9934-511-33-2
   "Grāmatas autore - toreiz tikai 14 gadus veca, kopā ar māti, vecmāmiņu un divām māsām 12 un 9 gadu vecām - 1941.gada 14.jūnijā deportēta uz Sibīriju. Vecmāmiņa mirst jau pirmajā ziemā, māte nākamajā gadā. 1946.gadā meitenēm - badā , sala un darba grūtumos novārgušām - atļauj atgriezties dzimtenē, bet pēc nedaudziem gadiem viņas - šoreiz kopā ar tēvu atkal deportē uz Sibīriju".  

Veļupes krastā

   [Red. Renāte Neimane; māksl. Mārtiņš Ābols],
   2014. - 534 [1] lpp., [12] lp., fotogr., il., karte., 
   ISBN 978-9934-11-316-1
   "Mūsu Tjuhtjeta bija samērā mierīgs ciems. līdz kuram reti atklīda Krasnojarskas vai Bogatolas noziedzību šausmas. Pie mums notika tikai zādzības. Arī man reiz pašā svētījamā Oktobra naktī izzaga jaunu kazu no būdas. Šogad - 1953.gada decembrī garās naktis bija atvīlušas arī laupītājus un slepkavas, kā ļaudis baumoja. Viens esot izģērbts, otrs aplaupīts, trešais uz ielas briesmīgi nobaidīts. Ļaudis vakaros jau baidījās rādīties uz ielas, durvīm kniedēja klāt dzelzs aizšaujamos. 16.decembrī es jau agri iegāju gulēt, bet miegs no laupītāju stāstiem bija caurs un satraukts. Baidīja pat vēja grūdiens būdiņā. Pirmā iemidzī izdzirdu klauvējienu pie durvīm." 

Ceļi un atceļi  

   Atmiņas, dzejoļi, esejas

   [Atb.par izd. Arvis Grods; māksl. Arta Ozola],
   Tukums, "Atauga", 1991. - 48 lpp.

   "Krājumā ievietoti Melānijas Vanagas eseja "Kā saliekas cilvēks", fragmenti no Melānijas Vanagas grāmatas "Veļupes krastā" un Astrīdas Ivaskas apcere 'Par sevi" un dzeja, un apcerējumi."

Skaudrajos laikmeta griežos 

   [Iev. Anda Līce], 
   2006. - 101 lpp., il., fotogr., faks., 
   ISBN 9984-39-055-1
   ''Tuvojās 1941.gada .jūnijs, 13.jūnijā kāds tēva draugs bija mūs brīdinājis par gaidāmajām izvešanām. Neko nepateikusi, mamma paņēma mūs ar mazo māsu pie rokas un ar divām šokolādes tāfelītēm kabarā ieveda kaimiņu krūmājā... Kā izrādās, 14.jūnijā naktī mums bija atbraukuši pakaļ, lai deportētu. Tā kā bijām izbēgušas, vedēji ļoti dusmojušies un teikuši: "Kas tā par saimnieci, kura nedzīvo mājās." Tā bija tēva palīdzīga roka, kas pārnestā nozīmē bija sniegusies mums pretim no Jelgavas cietuma caur viņa draugu."

VIA DOLOROSA   

   [Sast. Anda Līce; māksl. Ilmārs Blumbergs;
   Jānis Stradiņš, Igors Bestuževs],
   Rīga, 1990. - 158 lpp., faks., kartes.,
   ISBN 5-4100-0695-X

   Anna Arne: "Mūs izsēdināja no baržas ap 10.jūlliju. Oba bija pārplūdusi un tur bija bads."

VIA DOLOROSA  

   [Sast. Anda Līce; māksl. Andris Nikolajevs],
   Rīga, 1993. - 621 lpp., izd. "Liesma",
   ISBN 5-4100-0975-4
   Herta Kalniņa: "Sādžā pret mums izturējās dažādi. Ja kāds saņēma sēru vēsti par vīra vai dēla nāvi, tad naidīgi, jo bijām viņu acīs fašisti. Reiz, kad Toma kundze rakstīja dienasgrāmatu, pie mums bija ienākusi viena krieviete. Uz jautājumu, ko viņa raksta, atbildēja - kā mums te iet, lai vēlāk varētu uzrakstīt. Otrā dienā mājā ieradās miliči, paņēma visus papīra gabaliņus. Tomas Uldim 13, Gunāram 10, Ritai 8, Dacītei 4 gadiņii. Petrovas Jurītim 12 gadi. Kas notika tālāk ar šīem bērniem nezinu."  

VIA DOLOROSA  

   [Sast. Anda Līce, māksl. Ģirts Senēvičs],
   Rīga, 1995. - 311 [1] lpp., il., izd. "Preses nams", 
   ISBN 9984-00-061-3
   Laima Veckalne: "... visiem mūsu tēviem ir bijis vienāds lktenis. Visi viņi nošauti Soļikamskas cietumā 1942.gadā laikā no 13.līdz 18.maijam. Viņu asinis pāri cietuma akmeņiem saplūdušas vienā straumē. Tikai fiktīva čekas aģenta leģenda katram sava. Ritas tēvs, Antons Kārkliņš , tautsaimnieks, nošauts 1942.gada 13.maijā plkst. 23.00 (čekas uzziņa - miris 1943.gada 12.maijā ar aterosklerozi). Dainas tēvs Voldemārs Šmulders, Trīszvaigžņu ordeņa kavalieris, kuģu būvniecības inženieris, pasniedzējs. grāmatas ""Kuģu būve" autors nošauts 1942.gada 15.maijā, plkst 23.00 (čekas uzziņa - miris 1944.gada 10.oktobrī ar plaušu karsoni)."

VIA DOLOROSA  

   [Sast. A. Līce; māksl. Ģ. Semēvičs],
   Rīga, 1995. - 320, [1] lpp., il., izd. "Preses nams",
   ISBN 9984-00-115-6
   Teodors Kalnkaziņš; "Jau pēc dažām dienām - 1945.gada 13.maijā mani aizturēja padomju izlūkdienesta "Smerš" darbinieki, nokļuvu starp tiem daudzajiem līdzīgu likteņbrāļu, kuru tālākās gaitas noritēja aiz dzeloņstiepļu žogiem tā sauktajās filtrācijas nometnēs. Mans ceļš veda caur Pečoriem uz galējiem ziemeļiem Vorkutas apkaimē... Blakus nometnē atradāas dzejnieks Vilis Ciedriņš, ar kuru biju iepazinies, strādādams "Ventas Balss""redakciijā."  

VIA DOKOROSA  

  [Sast. Anda Līce], 
   Rīga, 2007. - 503 lpp., izd. "Nordik",
   ISBN 978-9984-792-36-1
   Jānis Daukšts::"Mani arestēja 1940.gada 2.novembrī, kad mācījos Aglonas vidusskolas pedējā klasē, un no skolas ievietoja Daugavpils cietumā. 1941.gada 24.maijā man paziņoja, ka sevišķā apspriede man ir piespriedusi piecus gadus. 1941.gada 24.maijā Daugavpils cietuma ieslodzītos pārvietoja uz lopu vagoniem. No cietuma līdz vagoniem pārvietoties vajadzēja bez kurnēšanas, rāpus. Vagonā ar dažiem izņēmumiem bija Latvijas armijas vīri. Es biju visjaunākais. Pēcpusdienā sastāvs sāka kustēties." 

VIA DOLOROSA 

   [Sast. Anda Līce; māksl. Rihards Delveris],
   Rīga, 2008. - 590 lpp., izd. "Nordik"
   ISBN 978-9984-792-59-0
   Rasma Ozoliņa -Ziemele: "Mani saņēma 1947.gada 27.janvārī, kad gāju pa Elizabetes ielu. Pieturēja vieglā automašīna, izkāpa divi "džentlmeņi" privātās drēbēs un lūdza mani braukt viņiem līdzi, lai noskaidrotu dažus apstākļus, trešais sēdēja mašīnā. Kad Stabu ielas stūra mājas vārti smagi aizvērās aiz manis, sapratu visu. Tajā brīdī varēju tikai lūgt Dievu, lai viņš dod man spēku un drosmi izturēt par tiem, kas paliek. Apvainoja mani "padomju varas graušanā", nacionālistu sakaros ar bandītiem. Atceros, kad es "bandītus" mēģināju "pārlabot" par partizāniem, - tad tiku sista, mocīta. Tā tas turpinājās, spēki sāka zust. Atceros, kādu rītu biju tik nespēcīga - lūdzu Dievu izmisīgi, lūdzu, lai man pietiktu spēka izturēt. Par savu dzīvibu vairs nedomāju, lūdzu par mūsu izmocīto tautu, par visiem mīļajiem, par savu mazo meitiņu Andu." 

Rūgtais vērmeļu kauss 

   Atmiņas 1.grāmata
   [Priekšv. Dzidra Mazika; foto V. Reķis;
   red. un iev aut. Ilona Vītola],
   2011. - 251 lpp.,i., ;ģim., faks.,
   ISBN 9789-9848-352-7-3
   Krājumā ievietotas Alūksnes novada un tagad arī Apes novada represēto atmiņas un dokumenti. 
Bruno Zvejnieks: "Tā es apsēdos uz kāda celma, saulīte jauki sildīja, kāvos ar knišļiem. Pēkšņi ieraudzīju skaistu puķīiti, līdzīgu vizbulītei, laikam jau biju aizmirsis, kur es esmu un kas es esmu, spēru dažus soļus uz ziediņa pusi. Te pēkšņi atskanēja automāta kārta, pār galvu nosvilpa ložu šalts, es apstulbu,  apstājos, piekrēja šāvēji, iegāza pāris reižu ar laidni pa krūtīm, nogāzos, saņēmu vēl pāris spērienu ar zābaku un spēcīgu kārtējo atgādinājumu, kas es esmu... un ko ar mani izdarīs..."
(Grāmatas vāka fotogrāfija tiks nomainīta).

Rūgtais vērmeļu kauss 

   Atmiņu krājums 2.grāmata
   [Sast. un red. Ilona Vītola],
   Gulbene. - 288 lpp., il., ģim., 

   "Gandrīz katrā Latvijas ģimenē varmācība ir ciirtusi dziļas rētas.To nedrīkst aizmirst. Krājumu ievada tie dokumenti, kas noteica un pamatoja komunistisko genocīdu pret Latvijas iedzīvotājiem. Grāmatā ievietoti 47 represēto atmiņu stāsti. Grāmatu noslēdz apkārtnes novadu cietušo saraksts."

Rūgtais vērmeļu kauss

   Atmiņu krājums 3.grāmata
   [Sast. un red. Ilona Vītola],
   Gulbene, 2013. - 365 lpp., il., fotogr., faks., 
   ISBN 978-9984-835-402

    "Abās deportācijās izsūtīto iedzīvotāju stāsti. Pamatā Alūksnes novada represēto atmiņas."  

Rūgtais vērmeļu kauss 

   Atmiņu krājums 4.grāmata
   [Sast. un red. Ilona Vītola],
   Gulbene, "Vītola izdevniecība"
   2017. - 495 lpp., il., fotogr., faks.,
   ISBN 978-9984-836-273

   "Domās redzēju nekad neaizmirstamu skatu Alūksne: "1941.gadā  kad saņēma jauno zobārsti - Rulles kundzi. Viņa bija stāvoklī - pēdējā mēnesī. Zaldāti ar durkļiem grūda viņu smagajā mašīnā. Viņas māte, nokritusi pie mašīnas, kliedza."

Rūgtais vērmeļu kauss

   Skolu jaunatnes zinātniski pētnieciskais darbs - 5.grāmata
   [Makets un vāka diz. Viesturs Reķis],
   Alūksne, 2019. - 351 lpp., il., ;ģim., faks., 
   ISBN 9934-564-23-0
   "Ik gadu martā turpinās par tradīciju kļuvusi skolēnu zinātniski pētnieciskās konferebces: "Latviešu pēdas Sibīrijā un Tālajos Austrumos" organizēšana. Lasījumos piedalās skolēni no Alūksnes, Apes, Gulbenes, Balvu un Madonas novadiem, prezentējot zinātniski pētnieciskos darbus par 1941. un 1949.  gada deportācijām un cilvēku likteņstāstiem."   

Jāizdomā brīvība 

   Dzeja
   [Sast. Nora Ikstena, red. Gundega Blumberga;
   māksl. Ivo Grundulis], 
   2018. - 111 lpp., izd. "Pētergailis"

   "Pa saujai Voldemārs Zariņš ir savācis šo kalnu. Šo sirds darbu. Bez atzinības un aplausiem. Tieši tā pa saujai, es arī vēlētos lasīt viņa dzeju. Rāmi un bijīgi. Pašiem ceļoties augšā."                       Nora Ikstena 

Sarkanā migla 

   Atmiņas
   [Toronto, apgāds "Daugavas vanagi",
   1971. - 558 lpp.,
   "Dr. med. Lilija Zariņa ar savām atmiņām mums nodod traģisku liecību par to, kāda bijusi dzīve un apstākļi okupētajā Latvijā Otrā pasaules kara pēdējos mēnešos un kā viss risinājās tālāk līdz brīdim, kad viņai izdevās no sarkanās miglas izkļūt 1957.gadā. Lilijas Zariņas dzīves ceļš arī Rietumos nav bijis viegls. Gandrīz astoņus gadus viņa pavadījusi slimnīcās, par spīti slimībai par jaunu virinājusi Vācijas universitātes durvis, lai iegūtu atzīšanu par ārsti un darba tiesības." 

Tās ir atmiņas, kas sāpēs mūžam...  

   Krāslavas novada represētās stāsts
   2017. -22 lpp.,[2].,
   Krāslavietes Daugavpils geto ieslodzītās Basjan Cin atmiņas: "Kad satumsa mums lika stāties rindās. Visapkārt bija dzirdamas bērnu raudas un kliedzieni. Mazos bērnus iesēdināja vienīgajā zirga pajūgā. Mana meita jau sēdēja tur. Es stāvēju blakus, aizmirsusi par savu vīru un radiniekiem, visa mana uzmanība bija pievērsta tikai manai meitai. Drīz mēs uzzinājām, ka ārsts Gurēvičs, kurš tika iecelts par vecāko, atsūtīja mūsu geto zīmīti: Neticiet, tas nav jauns geto, tas ir iznīcinājums!" 

Vecās likteņdzirnas  

   [Sastādījis G. Dovgjallo], 
   1990. - 77 [1] lpp., fotogr., notis., 
   "Eduarda Rozenštrauha ar Valdas Mooras vārdiem sarakstīta mīlestības dziesma "Zilais lakatiņš" ļoti īsā laikā izplatījās it visur, kur vien bija latvieši. To dziedāja abās frontes pusēs. Karš bija beidzies, bet ne visiem. Un tā ši dziesma kļuvusi par tās autora Likteņdziesmu.
   Dažu cilvēku "lielās modrības izjūtas" dēļ Eduards Roženšrauhs tiek pa etapu nosūtīts uz tālo Komsomoļsku pie Amūras. Vācu soda bataljonu nomainīja Staļina lēģeris "Bij vasara toreiz tik zaiga...". Mūsu trešā Atmoda atdevusi tautai daudz noliegtā, neatzītā, nolaupītā. Un tā 1988.gada 7.oktobra "dziedošajā revolūcijā" blakus citām dziesmām Mežaparkā skanēja arī "Zilais lakatiņš"