LAT
Alūksnē atklāj atceres zīmi mežsargiem
Alūksnē, netālu no Jaunalūksnes pils (Helēnas pils), piektdien atklāja atceres zīmi mežsargiem – nacionālās pretošanās kustības dalībnieku atbalstītājiem Alūksnes mežos. Atceres zīmes vieta nav izvēlēta nejauši, pilī jau daudzus gadus darbojas Valsts meža dienesta Ziemeļaustrumu virsmežniecības Alūksnes birojs. Mežsargi, neraugoties uz dažādiem laika posmiem un politiskajām varām, bija saistīti ar nacionālo partizānu meža gaitām un arī šodien aktīvi darbojas nacionālo partizānu piemiņas saglabāšanā. Latvijas meži pēckara gados deva mājas simtiem nacionālās pretošanās kustības dalībniekiem. Nacionālo bruņoto spēku vecākais kapelāns majors Raimonds Krasinskis, iesvētot pieminekli, pateicās vēsturniekiem, kuri kā racēji rok un rok, atklāj daudzas patiesības, kas bija zudušas. “Tā mums ir vajadzīga kā barība, lai izdzīvotu kā nācija, tauta un pastāvētu. Mums nemitīgi ir jāēd šis vēstures mantojums, lai zinātu savas saknes, identitāti, stiprinātu savas tautas kodu,” teica R.Krasinskis.
Mežsargi strādāja mežos bieži vien jau vairākās paaudzēs un savu mežu platības pārzināja ļoti pamatīgi. Nacionālo partizānu cīņu laikā no 1944. gada līdz 1953.gadam mežsargi nokļuva čekas pastiprinātas uzmanības lokā, viņu mājas un to apkārtni uzmanīja īpaši. Mežsargi savu apgaitu laikā slepenos iemītniekus reizēm nekad nesatika, bet redzēja viņu atstātās pēdas. Par neziņošanu, par atbalsta sniegšanu cīnītājiem, sekoja represijas – aresti, izsūtīšana, kas skāra arī mežsargu ģimenes. Valsts meža dienesta Mežzinis Guntis Krapāns dalījās atmiņās. “Man bija gods bērnībā pazīt četrus mežsargus, kuri sazinājās ar mežabrāļiem Līču bunkurā. Likteņi ir neviennozīmīgi, trīs palīdzēja mežabrāļiem un atbalstīja, bet bija arī melnās avis. Man tēvs stigojot cirsmu parādīja, kur ir Līču bunkurs un rādīja, ka iestigota mazāka cirsma un meža traktors nebrauks pāri bunkuriem. Šo stāstu nodošu tālāk savam dēlam, lai tas netiktu aizmirsts,” stāstīja G.Krapāns.
Vēsturnieks Zigmārs Turčinskis atzina, ka šī ir pirmā vieta, kur piemiņas vieta veltīta cilvēkiem, kuri bija nacionālo partizānu atbalstītāji. “Parasti runājam par pašiem partizāniem, cilvēkiem, kuri cīnījās ar ieročiem rokās, riskēja un dzīvoja mežos, bet aizmirstam par viņu atbalstītājiem. To, ka mežsargi atbalsta mežabrāļus, zināja arī padomju okupanti un drošības dienests. Mežsargiem bieži vien bija jāizdara izvēles. Lielākoties, viņi bija patriotiski noskaņoti, centās glābt un nepamanīt, ka mežā kāds dzīvo, bet, kad nonāca krustugunīs – izvēles bija ļoti atšķirīgas. Vēlāk mežsargi bija kā aģenti kaujinieki – pašiem bija jāšauj. Piemēram, Balvu pusē mežsargs ar iedoto čekas ieroci nošāvās pats, jo nebija gatavs nošaut otru, savukārt Mālupes pusē mežniecības darbinieks nošāva šīs puses partizānu grupas vadītāju Jāni Liepaci, lai gan bija draugi un viņu atbalstīja astoņus gadus. Ko viņam bija darīt, ja piedraudēja pašu ar sievu sapūdēt Sibīrijā, bet bērnus aizsūtīt uz bērnu namu Krievijā, kas nozīmē nekad vairs neredzēt. Tās bija skarbas izvēles,” stāstīja Z.Turčinskis.
Ar vietējo pašvaldības iestāžu, muzeju un nevalstisko organizāciju atbalstu Alūksnes novadā kopš 2017.gada ir izveidotas desmit piemiņas vietas nacionālajiem partizāniem.
Teksts: Agita Bērziņa (Laikraksts "Alūksnes un Malienas Ziņas")