25. marta atceres pasākums Koknesē

Diena, kad arī koki sajūt sāpes

Izmisums, apjukums, bailes, bezspēcība, dusmas, naids pārņēma tos Latvijas iedzīvotājus, kuru mājās 1949. gada 25. martā ienāca bruņoti vīri un pavēlēja doties līdzi. Bez atbildes uz jautājumiem — kāpēc, par ko? Tādas emocijas izjuta arī bebrēnietes Antoņinas Midegas ģimene. Svešā vara nežēloja ne divgadīgo bērnu, ne 84 gadus veco sirmgalvi.

Mūs neaiztiks

Višņevsku ģimenes moku ceļš sākās toreizējā Viļānu apriņķa Atašienes pagastā 1949. gada 25. marta naktī. Pirms tam klīda baumas, ka būs izvešana. Antoņinas tēvs bija pārliecināts, ka viņa ģimeni neaiztiks — nebija kulaku sarakstā un bija iestājušies kolhozā. Tēvam bija 37 gadi, mammai — 26, abi bija ļoti strādīgi. Līdz 1940. gadam ģimenei piederēja 30 hektāru zemes. Daudzi kaimiņi jau laikus bija paslēpušies — viņu mājas tonakt bija tukšas. Represiju veicējiem stacijā bija jānogādā noteikts skaits cilvēku, līdz ar to tika pārmeklētas visas turīgākās mājas, arī Antoņinas vecāku mājas. Ap diviem naktī “Ozolos” ieskrēja bruņoti vīri un pavēlēja ātri saģēr­bties.

Iztraucējot nakts vidū, mājas iemītniekus pārņēma izmisums. Mazo Antoņinu, kurai bija divi gadi un četri mēneši, raudošu izcēla no gultiņas. Žēlots netika arī vectēvs, kurš bija 84 gadus vecs, slims un nevarīgs. Tajā apjukumā neko daudz no mantām vecāki nespēja salikt. Tēvam pavēlēja stallī sajūgt labāko zirgu. Naktī aizveda uz Atašienes ciema padomi. No rīta visus sasēdināja smagajā mašīnā un veda uz Stirnienes staciju, kur bija sagatavoti lopu vagoni.

Mazā Antoņina Sibīrijā ar vecākiem. Foto no A. Midegas albuma.

Lasīt tālāk »

Alūksnē atklāj atceres zīmi mežsargiem

Alūksnē, netālu no Jaunalūksnes pils (Helēnas pils), piektdien atklāja atceres zīmi mežsargiem – nacionālās pretošanās kustības dalībnieku atbalstītājiem Alūksnes mežos. Atceres zīmes vieta nav izvēlēta nejauši, pilī jau daudzus gadus darbojas Valsts meža dienesta Ziemeļaustrumu virsmežniecības Alūksnes birojs. Mežsargi, neraugoties uz dažādiem laika posmiem un politiskajām varām, bija saistīti ar nacionālo partizānu meža gaitām un arī šodien aktīvi darbojas nacionālo partizānu piemiņas saglabāšanā. Latvijas meži pēckara gados deva mājas simtiem nacionālās pretošanās kustības dalībniekiem. Nacionālo bruņoto spēku vecākais kapelāns majors Raimonds Krasinskis, iesvētot pieminekli, pateicās vēsturniekiem, kuri kā racēji rok un rok, atklāj daudzas patiesības, kas bija zudušas. “Tā mums ir vajadzīga kā barība, lai izdzīvotu kā nācija, tauta un pastāvētu. Mums nemitīgi ir jāēd šis vēstures mantojums, lai zinātu savas saknes, identitāti, stiprinātu savas tautas kodu,” teica R.Krasinskis.

Lasīt tālāk »

Pabeigts un š.g. 13. augustā ekspluatācijā nodots vides objekts – memoriāls padomju okupācijas upuru piemiņai “Vēstures taktīla”

Vērienīgais vides objekts – padomju okupācijas upuru piemiņas memoriāls “Vēstures taktīla” 10 metru augstumā un 18 metru platumā ir kā simbolisks apliecinājums saiknei starp šodienu un mūsu tautas traģēdiju.

"Bez pagātnes kvalitatīvas apzināšanas nav nākotnes: ekspluatācijā nodotā taktīla ir pirmais solis uz drīzu parāda – pilnībā atjaunotā memoriāla kompleksa - atdošanu represētajiem un viņu ģimenēm, nodrošinot pienācīgu vietu un veidolu to piemiņas saglabāšanai. Kopā ar Okupācijas muzeju Rīgas centrā pilnvērtīgi sāks funkcionēt mums tik nepieciešamā vēsturisko atmiņu institūcija mūsdienīgās telpās, kas ir viena no Rīgas vēsturiska centra dominantēm," norāda kultūras ministrs Nauris Puntulis.

"Memoriāls aprīkots ar speciālām audiovizuālām iekārtām, kas veido skaņas, vibrācijas un gaismas efektus, kas iekļausies Rīgas pilsētas vidē un pēc kompleksa atvēršanas būs pieejami sabiedrībai. Nama priekšpagalmā uz Daugavas pusi sastādīti bērzi, tādejādi atspoguļojot ideju par bērzu birzi, kas raksturo latvisko ainavu, kā arī tas aprīkots ar īpašu apgaismojumu," informē VNĪ valdes priekšsēdētājs Renārs Griškevičs.

Lasīt tālāk »

Mēs neaizmirsīsim ... 1941.gada 14.jūnijs

Tajā tālajā 1941.gada 13.jūnijā, Uzvaras laukums ir pilns ar autotransportu – sabraukušas gan vieglās, gan smagās automašīnas. Rīgā, Torņakalnā, 1941.gada 13.jūnijā – cilvēki steidzas savās ikdienas gaitās. Kaut kas tomēr ir citādi. Cilvēki tad vēl nenojauta, ka Torņakalna preču stacijā stāv preču vagoni, un jau iekārtoti cilvēku uzņemšanai. Lai arī pats deportācijas process Torņakalnā risinājās samērā ātri un saskaņoti, tomēr gatavošanās iedzīvotāju izvešanai aizsākās tūdaļ pēc Latvijas okupēšanas 1940.gada 17.jūnijā.

Ar 1941.gada 4.mata pilnīgi slepenu pavēli Nr. 00247 no PSRS NKVD karaspēka izdalīja 65054 cilvēku lielo čekas operatīvo karaspēku, kas sāka ierasties Latvijā, Lietuvā un Igaunijā, lai sagatavotu iedzīvotāju deportāciju.

Šodienas noskaņu neviens nedrīkst iztraucēt... ir pagājuši 80.gadi kopš šī baisā notikuma. Un cilvēki atceras

Egīls Skudra: Mēs dzīvojām Pudiķu ielā 12 – 1. Braucām centra virzienā un jo tuvāk centram, jo vairāk mašīnu. Pārbraucot Pontonu tiltu, mašīna strauji nogriezās pa kreisi, labajā pusē palika tāda kā skola. Kreisajā – tumša divstāvu ķieģeļu ēka, un tieši gar to mūri griezām iekšā.

Ruka Rita: Kad manu tēvu Alfrēdu Ruku 1941.badā atlaida no darba ar vārdiem: “Tagad jūs varēsiet iet Ulmaņa cūkas ganīt! “, man pusaudzei bija jāsāk pastāvīgi strādāt. 1941.gada pavasaris bija auksts, ceriņi un tulpes tikko sāka plaukt, kad sākās mūsu sāpju ceļš. Tā bija pirmā karstā diena... Liels bija mans izbrīns, ka blakus mūsu guļvietai atradās Latvijas bagātākā dāma, Benjamiņa kundze.

Ar meitenes interesi uzlūkoju viņas skaisto zīda kleitu, dūnu segu, gredzenu pirkstā un apakšveļu. Pēc ilgas svārstīšanās Benjamiņa kundze nokāpa pie pareģa Finka – viņš sēdēja blakus durvīm – uzzināt savu likteni. Finkam mugurā bija kažoks, bet padusē velteņu pāris.     

1941.gada 14.jīnijā ir noticis baiss noziegums. Par to, ka notikusi “pretpadomju un sociāli bīstamu elementu” izsūtīšana – netiek ziņots. Klusē valdība, klusē laikraksti.

Teksts un foto: Laimdota Podze

Piemiņas vieta Sibīrijas mātēm Likteņdārzā - Mātes dienā

A.Saulītis
Un iet tā vētrā, naktī, kaut arī saļimtu...
Ai, mātes mīlestība, cik liela, svēta tu.

“Mamma nevarēja vagonā iekāpt, viņa bija uzvilkusi ziemas mēteli, tāpēc ka mums teica, lai ņemam ziemas apģērbu. Ziemas mētelis jūnijā...
Bet mammai bija viena kāja iesprūdusi, viņa saka: ”Pagaidiet, kāja...” Tad viens zaldāts izrāva kāju un iegrūda mammu vagonā. Mammai bija četrdesmit astoņi gadi, no dzemdībām vēnas bija slimas, kājas sāpēja.”         
                                                                                                           Margarita Fetlere (Kumizova)

“Laikam jau kādas dobītes mums bija ierādītas. Mamma pati uzraka zemīti un iestādīja nopelnītos kartupelīšus, pēc laika to zemīti atņēma un iedeva citu. Tad jau varēja tikai puskartupeli iestādīt, bet, kad trešo reizi ierādīja jaunu zemes gabaliņu – varēja zemē iestādīt tikai miziņas ar asniņu.”                                                        Rasma Krastiņa

Tajā dienā biju apbraukājis vairākus pudurus un pēcpusdienā posos mājās, ar prieku aplūkodams pamatīgo kaudzi laivas priekšgalā. Ceļš tāls, sādžai tuvojos jau krēslā, ieraugu – kraujas malā stāv mamma. Kā viņa zina, ka es jau esmu klāt? Muļķa puikam neienāca prātā, ka mamma jau sen satraukumā vēro upi, vai tikai nav notikusi nelaime.” 
                                                                                                                                Juris Jankovskis
                                               

Aizvestie Neaizmirstie 80 gadi kopš 14.jūnija deportācijām

2021. gada 14. jūnijā aprit 80 gadu, kopš Padomju Savienība pēc Latvijas okupācijas organizēja pirmās masu deportācijas – 1941. gadā tika izsūtīti vairāk nekā 15 tūkstoši Latvijas iedzīvotāju.

Pieminot deportāciju upurus, 2021. gada 14. jūnijā plkst. 11.00 vienlaikus visā Latvijā lasīs 1941. gadā izsūtīto Latvijas iedzīvotāju vārdus. Piemiņas pasākumu ievadīs Valsts prezidenta Egila Levita uzruna plkst. 10.50. Piemiņas pasākumi notiks arī tautiešu mītņu zemēs ārpus Latvijas.

Visu pašvaldību rīkotie lasījumi būs redzami tiešraidē interneta portālos LSM.lv un LNB.lv, kur būs pieejama “Karšu izdevniecība Jāņa sēta” izstrādāta digitāla Latvijas karte ar saitēm uz tiešraidēm no pasākumiem pašvaldībās.

Šajā kartē vēlāk tiks ievietoti arī piemiņas pasākumu videomateriāli, kā arī dati par deportētajiem, lai veidotu un attīstītu publiski pieejamu tiešsaistes platformu, kas vizualizē deportācijas Latvijā, palīdzot aptvert to apmēru un sekas, parādot statistiku un vienlaikus ļaujot izsekot individuāliem izvesto cilvēku stāstiem. Šī platforma laika gaitā tiks papildināta ar informāciju par 1949. gada deportācijām, kā arī citos gados padomju režīma represētajiem cilvēkiem.

Pasākumu “Aizvestie. Neaizmirstie. 80 gadi kopš 14. jūnija deportācijām” atspoguļos Latvijas sabiedriskie mediji.

14. aprīlī tiešsaistē uzrunājot 119 pašvaldību pārstāvjus, kuri nodrošinās piemiņas pasākuma “Aizvestie. Neaizmirstie. 80 gadi kopš 14. jūnija deportācijām” norisi Latvijas pašvaldībās, Valsts prezidents Egils Levits uzsvēra: “Pasākumam ir dots zīmīgs nosaukums. Jēdziens ‘neaizmirstie’ apliecina, ka mēs atceramies to, kas notika pirms 80 gadiem, un mēs atceramies katru atsevišķo cilvēku, kuru okupanti izsūtīja no Latvijas. Cilvēka vārdam un uzvārdam ir unikāla nozīme. Tā ir daļa no personības. Ja mēs pieminēsim šos visus vārdus, mēs atcerēsimies arī konkrētos cilvēkus, no kuriem liela daļa izsūtījumā gāja bojā. Tas ir mūsu šodienas paaudzes pienākums šos cilvēkus neaizmirst.”

Valsts prezidents arī norādīja, ka tā bija padomju okupācijas režīma apzināta politika – iznīcināt pilsoniski aktīvāko latviešu nācijas sastāvdaļu, uz kuriem balstījās Latvijas valsts. “Deportācijas atstāja milzīgu tukšumu mūsu nācijas dzīvē. Laikā, kad Latvijas valsts bija okupēta, tā vairs nevarēja aizstāvēt savus pilsoņus. Tā tas turpinājās 50 gadus, kad valsts juridiski eksistēja, taču nebija spējīga darboties. Latvijas iedzīvotāji pārdzīvoja šo laiku un atjaunoja savu valsti, lai šodien mēs dzīvotu neatkarīgā Latvijā. Tādēļ gaidāmais pasākums ir ārkārtīgi svarīgs mūsu nācijas vēsturiskās atmiņas stiprināšanai.”

Ideja par vārdu nolasīšanu pieder Sandrai Kalnietei: “Nav nekā personīgāka un individuālāka par cilvēka vārdu un uzvārdu, jo tas pavada ikvienu no dzimšanas līdz nāves brīdim un turpina pastāvēt līdz laiku aizlaikiem vēstures annālēs. Tas būtu skaisti, ja 14. jūnija izsūtīšanas 80 gadu piemiņas pasākumos mēs centrā celtu cilvēka vērtību, jo ikviens izsūtītais ir pelnījis, lai viņš nebūtu tikai sīka vienība kādā lielākā, apkopojošā skaitlī. Vārdu lasīšanas ceremonijai vienlaikus notiekot visos Latvijas novados un pagastos un piemiņas brīžus saslēdzot vienotā Latvijas tīmeklī, tiek dota iespēja piemiņas pasākumā piedalīties kā Latvijā, tā visā pasaulē mītošajiem tautiešiem.”

Piemiņas pasākumu rīko Valsts prezidenta kanceleja sadarbībā ar Latvijas Nacionālo bibliotēku, ekspertiem no Latvijas Nacionālā arhīva, “Karšu izdevniecības Jāņa sēta” un sabiedriskajiem medijiem.

Prezidenta kancelejas 14.jūnija dokuments

Gaisma vēstures skaldnē - Nītaurē 2021

Nītaure. Skaists, teiksmains ciematiņš Vidzemes augstienes piekājē. Ciematiņš ar savu pagātni Latvijas vēstures kontekstā. Ar vēsturi, kas, manuprāt, ir kā milzīga disko bumba, kurai pietiek izgaismot kādu skaldni, lai tā iemirdzētos pilnā spožumā. Izzinot Nītaures pagātni, atklāju skaldni, par kuru paši nītaurieši, šķiet, bija piemirsuši vai arī, vēl joprojām, vairījās runāt. Un neizgaismotā skaldne bija 1941. un 1949. gadu necilvēcīgās vietējo iedzīvotāju  deportācijas padomju varas gados.

Sapratu, ka šai vēstures skaldnei ir jābūt izgaismotai mūžīgi. Apzināju pagastu teritoriālo izvietojumu, kas pirms Otrā pasaules kara. bija nedaudz savādāks – Nītaures pagasts atradās Ŗīgas apriņķī, bet Ķēču pagasts Ogres apriņķī. Tagad esam apvienoti vienā – Nītaures pagastā, Amatas novadā.

1941.gadā, no toreizējā Nītaures pagasta, deportēti 5 cilvēki, no Ķēču pagasta 7 cilvēki, kopā - 12 cilvēki, bet 1949.gadā no Nītaures deportēja 55 cilvēkus, no Ķēču pagasta 51 cilvēku - kopā 106 cilvēkus. Pavisam 1941.g. un 1949.g. padomju vara no tagadējā Nītaures pagasta vardarbīgi izsūtīja 118 cilvēkus un tas nav maz.

Sākās garākais posms – līdzekļu vākšana. Tika uzrunāti tagadējie un bijušie nītaurieši, kā arī izvietotas ziedojumu kastītes vietējā veikalā un DUS.. Kad pašu savāktie līdzekļi likās pietiekoši, 2020.g. pavasarī informēju Amatas novada vadību par iecerēto ideju - izveidot piemiņas vietu deportētajiem nītauriešiem, kā arī par to, ka iedzīvotāji šim nolūkam ziedojuši jau trīs gadu garumā. Saņēmu pozitīvu atbildi. Darbs turpinājas pie tēlnieka izvēles un tā krita uz cēsinieku - tēlnieku Matiasu Jansonu, kuram jau bija pieredze šādu vietu izveidē. Par ieceres formālo pusi gādāja Amatas novada attīstības fonda vadītāja Rita Bukovska un Nītaures pagasta pārvalde. Lielāko finansiālo ieguldījumu sniedza Amatas novada dome, Elitas Eglītes vadībā.

2020.gada 25. novembrī akmens no tēlnieka darbnīcas tika atgādāts uz Nītauri un novietots ļoti zīmīgā vietā krustcelēs - Līgatne – Skrīveri x Garkalne - Alauksts. Diemžēl, Covid 19 pandēmijas dēļ, 2020.g. piemiņas vietu nevarējām atklāt. To izdarījām šogad 2021.gadā, masu deportāciju atceres dienā 25.martā, kad piemiņas vieta, ar visu tai pienākošos godu, tika iesvētīta un atklāta.

Ar savu svētību mācītājs Edvīns Rumjancevs stiprināja akmeni, kurš, glabās nītauriešu piemiņu un nesīs ziņu turpmākajām paaudzēm par padomju varas zvērībām pret Latvijas tautu okupācijas gados. Pasākumu filmēja un fotografēja Alvis Jansons, bet par muzikālo noskaņu gādāja  Amatas novada Mūzikas un mākslas skolas Nītaures filiāles skolotāja Ingrīda Muižniece ar savas audzēknes Sandijas Freibergas atskaņotu repertuāru..

Paralēli ziedojumu vākšanai izdevās uzmeklēt sešus deportācijās cietušos nītauriešus. Pašreiz turpinu darbu, vācot deportēto atmiņas.

Pateicībā visiem, kas ņēma dalību 1941.-1949.gadā no Nītaures deportēto iedzīvotāju piemiņas vietas izveidē.

Pasākuma iniciatore, Nītaures vides gide Dace Eipure.  

Noslēdzies Jāņa Būmaņa darbīgais mūžs

Mūžibā devies Latvijas ordeņu brālības biedrs Viestura ordeņa virsnieks Jānis Būmanis     (28.04.1928 –3.04.2021).
J.Būmanis nodzīvoja garu un darbīgu mūžu.
Dzimis Rudzātu pagastā zemnieka un pagasta vecākā daudzbērnu ģimenē. 1948.g. absolvēja Malnavas lauksaimniecības tehnikumu, strādāja par Atašienes valsts sēklu inspekcijas stacijas priekšnieku. Visu ģimeni skāra visi laikmeta notikumi, ari 1949 gada 25 marta izsūtīšana.

Uz Sibīriju ģimeni izsūtīja sadalīti, kas pēc tam ar pūlēm savienojās 1952.gadā. Jānis sākotnēji izsūtīts uz Omskas apgabalu. Vēlā rudenī savienojās ar ģimeni Tomskas apgabalā. Par atteikšanos sadarboties ar čeku no darba lopu sagādes stacijā atbrīvots un iemests kolhozā „nosprāgt”. Pēc Staļina nāves atļauj strādāt par agronomu tālā taigas kolhozā. Par izcilu darbu Sibīrijā apbalvots vairākām medaļām
Pēc atgriešanās Latvijā čeka liek šķēršļus darba iekārtošanās jautājumā. Līdz beidzot sāk strādāt Oktes sovhozā, Laidzes Tehnikumā, Dārzeņu škirnes sēklu valsts pārvaldes sistēmā.
Pēc aiziešanas pensijā pievērsies Rudzātu pagasta un Latgales novada vēstures izpētei. Tapa daudzas monogrāfijas. No tām kā nozīmīgākās jāmin: „Mazā Zemgale Laikmetu griežos”, „Ošas upes krastu dziesmas un raksti”, „Pretošnās kustība Dienvidaustrumu Latvijā” uc.
Par savu aktīvo sabiedrisko darbību un novada vēstures izpēti J.Būmanis atzīmēts ar valsts apbalvojumiem –nozīmīgākais apbalvojums: 2020.g. iecelts par Viestura Ordeņa virsnieku. J.Būmanis tāpat bija iecelts par Līvānu novada Goda pilsoni.

Latvijas Politiski represēto apvienība

Stāsts par Mērijas Stakles kabatlakatiņu

Mērijas Stakles kabatlakatiņš ir viens no pirmajiem un simboliskākajiem priekšmetiem Latvijas Okupācijas muzeja Krājumā. Lakatiņa stāsts atspoguļo 20.gadsimta vēstures traģiskākos notikumus - padomju okupācijas varas īstenotās deportācijas, to būtību, norisi un represēto cilvēku pārdzīvoto.

Mērijas Stakles ģimene bija to vairāk kā 15 tūkstošu Latvijas cilvēku vidū, kurus 1941. gada 14. jūnijā deportēja uz Sibīriju. Mēriju, viņas 17 gadus veco meitu Hildu un vīru Pēteri Stakli padomju vara bija novērtējusi par bīstamiem noziedzniekiem - Mērija bija strādājusi par skolotāju, viņas vīrs Pēteris bija pazīstams hidroinženieris un Latvijas Universitātes ūdens būvju katedras vadītājs. Stakļu ģimenes noziegums bija viņu inteliģence, zināšanas un darba pieredze Latvijas brīvvalsts laikā. Par to viņi uzsāka smago Sibīrijas ceļu. Tobrīd ar pleirītu slimajam dēlam Rolfam atļāva palikt mājās. Pēteris Stakle tika ievietots GULAGA nometnē Molotovas apgabalā, Usoļlagā. Viņš mira 1944.gada 23.februārī. Mērija un Hilda nonāca nometinājumā Novosibirskas apgabalā, Parabeļas rajonā. Latvijā varēja atgriezties tikai pēc 15 gadiem.

Inteliģence un iekšējais spēks nepadoties, palīdzēja Mērijai nometinājumā izdzīvot. Sākumā Mērija strādāja lauku darbus kolhozā, 1946. gadā viņai izdevās pārcelties uz rajona centru un atrast pianistes darbu kultūras namā. Mērija tikās ar dažādiem cilvēkiem un vienmēr bija priecīga stāstīt piedzīvoto ceļojumos pa Eiropas galvaspilsētām. Mērija vēlējās ar saviem stāstiem darīt gaišāku līdzcilvēku dzīvi. Tas viņai bija liktenīgi. Uz kādas denunciācijas pamata Mērija tika atzīta par padomju varai bīstamu pretpadomju propagandētāju, 1950. gada 18. maijā apcietināta un viņas statuss no “deportētās” tika nomainīts uz “ieslodzīto”. Ieslodzījumā nometnē uz viņas baltā kabatlakatiņa tapa uzraksts ar aresta datumu un dažādu tautību likteņa biedreņu paraksti. Vēlāk šos uzrakstus Mērija izšuva ar krāsainiem diegiem, kas bija ņemti no ieslodzīto drēbēm. 

Hildai atļāva atgriezties Latvijā 1954. gada 27. oktobrī. Viņa Sibīrijas sniegā un saulē bija daļēji zaudējusi redzi, Mērija Latvija atgriezās 1956. gada 27. janvārī.

Diemžēl Muzejā nav plašu liecību par tālāko Mērijas un Hildas dzīvi. Ir zināms, ka pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas Hilda pārcēlās uz Melburnu, jo brālis Rolfs bija emigrējis uz Austrāliju.  1993. gadā Hilda ieradās Muzejā, lai dāvinātu savas ģimenes dārgo piemiņas lietu – mammas Mērijas izšūto kabatlakatiņu.

2007. gadā piemiņas memoriāla padomju represiju upuriem metu konkursā pirmo vietu ieguva tēlnieka Kristapa Ģelža, arhitektes Ilzes Miķelsones un sonologa Voldemāra Johansona projekts “Vēstures taktīla”, kura pamatā ir simboliskais Mērijas Stakles izšūtais kabatlakatiņš no Muzeja Krājuma.

Memoriālā Mērijas lakatiņš turpinās dzīvi 21. gadsimtā, stāstot stāstu par padomju varas noziegumiem pret Latvijas tautu un reizē par visus cilvēkus vienojošo – nepadošanos, drosmi un līdzestību.

Okupācijas muzeja sagatavots teksts
Fotomākslinieka J.Kalniņa foto. 

Ziedojumu akcija - piemiņas akmens apkārtnes labiekārtošanai

No šī gada 15. janvāra līdz 24. martam Kokneses novada politiski represēto nodaļa sadarbībā ar Kokneses novada senioriem un LSK Viduslatvijas komitejas Kokneses novada nodaļu organizēja labdarības akciju "Atbalstīsim Kokneses pagasta represijās cietušajiem iedzīvotājiem veltītā piemiņas akmens apkārtnes labiekārtošanu". Ziedojumu kastītes tika novietotas Koknesē veikalos "Ataudze" un "Volta".

Kokneses novada politiski represēto nodaļas pārstāve Lība Zukule informē, ka, pateicoties atsaucīgajiem novada iedzīvotājiem, akcijas laikā ir saziedoti 680 eiro un 72 centi.

Lielākie ziedotāji ir Kokneses novada politiski represēto nodaļa un Raitis Zukuls. Lai īstenotu projektu, joprojām ir nepieciešams sabiedrības atbalsts, tāpēc ziedojumu akcija pieminekļa apkārtnes labiekārtošanai turpināsies. Veikalos "Ataudze" un "Volta" tiek gaidīti labas gribas cilvēki, kuri vēlas palīdzēt tapt pievilcīgākai nozīmīgajai piemiņas vietai. Pagājušajā gadā Latvijas Politiski Represēto apvienība (LPRA) projekta pirmajai kārtai piešķīra 1500 eiro. Lība Zukule stāsta, ka, pateicoties šim ziedojumam, metālmākslinieks Ants Brimerbergs ir izgatavojis trīs plāksnes, uz kurām būs iegravēti 1941. gada 14. jūnijā un 1949. gada 25. martā izsūtīto koknesiešu vārdi. Plāksnes iecerēts uzstādīt līdz šī gada 14. jūnijam.

Lība Zukule teic: "Ļoti vēlamies kopīgiem spēkiem labiekārtot šo piemiņas vietu. Projekta ietvaros plānots uzstādīt ne tikai plāksnes ar izsūtīto vārdiem, bet arī ērtus soliņus atpūtai, veikt apzaļumošanu un sakārtot teritoriju ap pieminekli. Būsim pateicīgi novada iedzīvotājiem, kuri ar saviem ziedojumiem atbalstīs mūsu mērķi."

Kokneses novada dome 
Tūrisma un sabiedrisko attiecību nodaļa

Ziedi un svecītes mūžīgai piemiņai Kokneses novadā

Pelēkie laukakmeņi kļuvuši par piemiņas zīmēm Latvijas iedzīvotājiem, kuri ar sapni par dzimteni palika uz mūžu svešā zemē. Vakar, 25. martā – Komunistiskā terora upuru piemiņas dienā, iedegtās sveču liesmiņas, koši ziedi un sudraboti pūpolzari bez vārdiem izteica vissvarīgāko – tautas atmiņa ir dzīva. Lai arī kopīgi atceres pasākumi šajā ārkārtas situācijas laikā nevarēja notikt, represētie un viņu atbalstītāji bija aicināti individuāli apmeklēt piemiņas vietas.

Bebru pagastā pie Bebru pamatskolas pirms 18 pavasariem atklātais piemiņas akmens pagasta iedzīvotājiem ir kļuvis par svētvietu, kur pieminēt represijās cietušos. Paldies Bebru pamatskolas kolektīvam, kas ikdienā rūpējas par piemiņas vietas sakoptību. 25. marta dienā Bebru pagasta represēto kopas biedri, Bebru pagasta pārvaldes darbinieki un citi pagasta iedzīvotāji ar iedegtām sveču liesmiņām un pūpolzaru pušķīšiem sasildīja par nepārnākušajiem nomodā esošā akmens sirdi.

Arī Koknesē, Stacijas laukumā, pie pieminekļa moku ceļā aizsauktajiem Kokneses novada politiski represēto nodaļas biedri, viņu tuvinieki un  pašvaldības pārstāvji atnesa savu sveču gaismiņu un pavasara ziedus. Paldies Kokneses kultūras nama darbiniekiem par sarūpēto muzikālo skanējumu dienas pirmajā pusē.

Kokneses novada politiski represēto nodaļā darbojas gan tiešie represētie, gan viņu tuvinieki un atbalstītāji. Nodaļas tiešo represēto vidū ir 31 koknesietis, pieci Bebru pagasta iedzīvotāji un viens iršēnietis.

Patīkamu pārsteigumu 25. martā saņēma represētie Kokneses pagasta iedzīvotāji. Par pašvaldības piešķirtajiem līdzekļiem atceres pasākuma rīkošanai, kas šoreiz nevarēja notikt, kafejnīcā "Rūdolfs" tika sagatavotas gardas pusdienas un nogādātas katram represētajam individuāli īpaši sagatavotos maisiņos.

Paldies koknesietei Lonijai Brokai par 25. marta atcerei izveidotajiem sirsnīgajiem video stāstiem, kurus var noskatīties sociālā tīkla tīmekļa vietnē YouTube.

Kokneses novada dome
Tūrisma un sabiedrisko attiecību nodaļa

VNĪ: Okupācijas muzejs ieguvis jaunu ārējo veidolu

Latvijas Okupācijas muzeja kompleksa pārbūves gaitā Strēlnieku laukumā 1, Rīgā muzejs ieguvis jaunu ārējo veidolu, saskaņā ar arhitekta Gunāra Birkerta skicēm, veidojot stāstu “no tumšās pagātnes līdz apskaidrotai nākotnei”. Norit pēdējie darbi, lai sagatavotu vides objektu – memoriālu padomju okupācijas upuru piemiņai “Vēstures taktīla” nodošanai ekspluatācijā, informē VAS “Valsts nekustamie īpašumi” (VNĪ) valdes priekšsēdētājs Renārs Griškevičs.

Vērienīgais vides objekts – padomju okupācijas upuru piemiņas memoriāls “Vēstures taktīla” 10 metru augstumā un 18 metru platumā ir kā simbolisks apliecinājums saiknei starp šodienu un mūsu tautas traģēdiju.

Pirmajiem 25. martā objektu bija iespēja apskatīt Politiski represēto apvienības pārstāvjiem, kuri nolika ziedus komunistiskā genocīda upuru piemiņai. “Ar memoriāla izveidi valsts atdevusi savu parādu represiju upuriem un viņu ģimenēm. Esam ieguvuši pienācīgu vietu un veidolu okupācijas režīmā cietušo piemiņas saglabāšanai. Zīmīgi, ka darbs pie memoriāla teju pabeigts, ļaujot mums nolikt mums ziedus pie memoriāla šodien, 25. martā, komunistiskā genocīda upuru piemiņas dienā, kad izkaram sēru lentes, pieminot 1949. gada deportācijas upurus, kad notika visplašākā Latvijas iedzīvotāju izsūtīšana uz Sibīriju un citiem attāliem Padomju Savienības reģioniem, no savām mājām un dzimtenes svešumā aizvedot aptuveni 44 000 cilvēku,” norāda Latvijas Politiski represēto apvienības priekšsēdētājs Ivars Kaļķis.

Piemiņas memoriāls tiks atvērts plašākai  sabiedrībai līdz ar Okupācijas muzeja kompleksa pārbūves darbu pabeigšanu. Pēc kompleksa atvēršanas sabiedrībai memoriāls tiks aprīkots ar speciālām audiovizuālām iekārtām, kas veido skaņas, vibrācijas un gaismas efektus un iekļausies Rīgas pilsētas vidē.

Vērienīgie Okupācijas muzeja kompleksa būvniecības darbi nonākuši finiša taisnē. Pabeigta ēkas ārējā apdare - esošajai ēkai saglabāta oriģinālā apdare tumšos toņos, simbolizējot pagātni, bet jaunā piebūve “Nākotnes nams” veidota gaiša, simbolizējot tagadni, kas Grēcinieku ielas pusē noslēdzas ar stikla sienu, vēstot par apskaidrotu nākotni. Šobrīd pilnā sparā turpinās Okupācijas muzeja pārbūve iekštelpās. Nama priekšpagalmā uz Daugavas pusi pēc kompleksa darbu pabeigšanas paredzēti bērzu stādījumi, atspoguļot ideju par bērzu birzi, kas raksturo latvisko ainavu, kā arī īpašs apgaismojums. Atjaunotu Okupācijas muzeja kompleksu plānots nodot ekspluatācijā tuvāko mēnešu laikā, ja darbu izpildes procesā izmaiņas neradīsies COVID-19 pandēmijas un tās radīto ierobežojumu dēļ.

Daļa Latviešu Strēlnieku laukuma pieder valstij, daļa pašvaldībai. Līdz ar Okupācijas muzeja kompleksa atjaunošanu VNĪ uzņēmies iniciatīvu organizēt seguma atjaunošanu topošajam kompleksam līdzās esošajai Rīgas pašvaldības teritorijai, kas ir viens no pirmajiem piemēriem, kur valsts un pašvaldība sadarbojas kopējam mērķim. VNĪ un Rīgas domes panāktā vienošanās paredz kopā atjaunot pusi laukuma, ko plānots paveikt līdz šā gada rudenim, otras laukuma daļas atjaunošanu Rīgas Tehniskās universitātes pusē pašvaldība plāno veikt pati tuvāko gadu laikā.

Līdz ar vērienīgā kompleksa pabeigšanu, Okupācijas muzejs iegūs mūsdienīgas ekspozīciju telpas, kas ļaus akcentēt okupācijas periodu Latvijas vēsturē, represētie un viņu piederīgie ieguvuši vietu okupācijas režīmā cietušo piemiņa, Rīgas iedzīvotāji un pilsētas viesi – atjaunotu un sakārtotu teritoriju pilsētas centrā.

Kopumā Latvijas Okupācijas muzeja pārbūvē, Padomju okupācijas upuru piemiņas memoriāla kompleksa izveidē ieguldīti 10 434 869 eiro: Kultūras ministrija piesaistījusi valsts budžeta finansējumu 9 405 196 eiro, Latvijas Okupācijas muzejs līdzfinansējis 160 000 eiro, savukārt Eiropas Savienības fondu, valsts budžeta un Rīgas domes līdzfinansējums sastāda 869 673 eiro.

Valsts Nekustamie īpašumi

Dziļā cieņā pieminam Ilmāru Knaģi.

Šodien, 16.decembrī, mūžībā pavadījām Ilmāru Knaģi, vienu no pirmajiem Latvijas Politiski represēto organizācijas izveidotājiem. Ievērojams ir Ilmāra Knaģa veikums latviešu izsūtījuma vietu apzināšanā. Jau Atmodas laikā kopā ar domubiedriem viņš organizēja ekspedīcijas, atjaunoja piemiņas zīmes un uzstādīja tās dažādās latviešu nometinājuma vietās. Viņa vadībā uzcelti piemiņas krusti latviešu izsūtījuma vietās aiz Polārā loka: Plahinā(1988.gadā) un Nāves salā uz Jeņisejas – Agapitovā (1990.gadā). Ilmārs vadīja ekspedīciju “Vjatlags – Usoļlags 95”, kuras laikā Krievijas ziemeļos Kirova apgabalā, bijušajā Vjatlaga centrā, Ņesnoje ciemā un Permas apgabala bijušā Usoļlaga centrā Soļikamskā, šajās nometnēs bojā gājušo latviešu piemiņai uzstādīja sešus metrus augstus priedes baļķu krustus.

Ilmārs Knaģis bija represēts divas reizes – 1941. Un 1949.gadā. Atsaucot atmiņā piedzīvoto, vācot atmiņas un faktus, Ilmārs sarakstījis grāmatas: “Bij’ tādi laiki” un “Ne mēs tos laikus izdomājām”. Par nopelniem komunistiskā genocīda upuru piemiņas saglabāšanā 1996.gadā apbalvots ar “Triju zvaigžņu ordeni”. Saņēmis 1991.gada Barikāžu aizstāvja piemiņas zīmi, 2016.gadā Latvijas ordeņa brālība par lielo ieguldījumu un aktīvo sabiedrisko darbu piešķīra Goda biedra nosaukumu.
Dziļā cieņā pieminam Ilmāru Knaģi, kurš ievērojamu daļu savas dzīves veltījis tiem, desmitiem tūkstošu Latvijas iedzīvotāju, kuri neatgriezās, tiem, kuri atdeva savas dzīvības izsūtījuma lēģeros, lai mēs atgūtu neatkarību un savu valsti.

Biedrība “Latvijas Politiski represēto apvienība”

Ekskursanti Dieva ausī iečukst vēlēšanos.

Augusta pēdējā otrdienā Kokneses novada represētie, viņu ģimenes un citi interesenti devās ikgadējā ekskursijā, kuru jau vienpadsmito gadu organizēja Lība Zukule. Laika prognoze rīta cēlienā nebija gana iepriecinoša, smalkais lietutiņš it kā pat centās mazliet iebiedēt, tomēr tas neatturēja ekskursantus izbaudīt plānoto braucienu.
Pirmais apskates objekts - Sērenes karsta kritenis -sezonāla avota izplūdes vieta vecās akmens lauztuvēs. Vairums no mums šeit bija pirmo reizi. Arī mūsu šoferītis jau iepriekšējā dienā bija aizbraucis izlūkot, cik tuvu ir iespējams piebraukt šai noslēpumainajai vietai, jo daļai iešana ir apgrūtināta.
Izvēloties šo ekskursiju maršrutu, viens no mērķiem bija apmeklēt represēto piemiņas vietas. Tās šajā reizē bija Secē un Jēkabpilī. Tāpēc nākošā pieturvieta - Seces represēto piemiņas akmens, kur nolikām ziedus, aizdedzām sveces, kā arī visi kopīgi nodziedājām dziesmas ''Tek saulīte tecēdama'' un ''Jau saule riet''.

  Tā kā piemiņas vieta atrodas pie skolas tāpat kā Bebros, tad ir īpaši pamanāma sakoptā apkārtne. Paldies ikvienam par paveikto darbu! Mums bija iespēja apskatīties arī Seces pamatskolu, kā arī izmēģināt prasmes bungu rībināšanā.
Tālāk ceļš mūs veda uz Vīgantes parku, kurš piedāvā iepazīt Staburaga apkaimes kultūrvēsturi: Vienības birzs pie Staburaga klints pirmsākumi prezidenta K. Ulmaņa laikā, rakstnieku pāra M. Svīres un V. Kaijaka literārais devums, Staburaga ģeoloģiskā un folklorizētā izcelsme, liliju, gladiolu un dienliliju selekcionāra J. Vasarieša ieguldījums dienliliju dārza tapšanā pie Staburaga klints piemiņas zīmes “Dieva auss”, prezidentu stādītie ozoliņi Vienības birzī, komponista P.Barisona un rakstnieka Voldemāra Zālīša daiļrade. Katram šajā dienā bija iespēja ko iečukstēt Dieva ausī un sūtīt ziņu Visumā. Vairums savu vēlēšanos izteica skaļi: ''Lai būtu miers, veselība, veiksme un saticība!'' Lai top un izdodas!
 Nākošā pieturvieta - Jēkabpils Svētā gara pareizticīgo baznīca. Dievnams celts 19.gs.otrajā pusē bizantiešu stilā. Tā piecu kupolu siluets ir neatņemama pilsētas panorāmas sastāvdaļa. Klostera sētā atrodas arī Sv. Nikolaja Brīnumdarītāja  baznīca, kas unikāla ar savu miniatūro izmēru 17x19,5m. Kopš 2008.gada dievnamā ir atgriezusies Dievmātes Marijas brīnumdarošās Jakobštates ikonas kopija, kas ik gadu pulcē lielu skaitu svētceļnieku.
Kad diena jau pusē, tad laiks ieturēt maltīti. Pirms tam gan ciemojāmies Jēkabpils Vēstures muzeja Brīvdabas nodaļā „Sēļu sēta”, kur radošajās darbnīcās gatavojām ziepes. Neizpalika arī suvenīru un zāļu tēju iegāde.
Piemineklis represiju upuriem pie Krustpils luterāņu baznīcas arī sagaidīja ziedus, sveces un dziesmas. ''Te gan gana nomaļa vieta'', tā noteica kāds līdzbraucējs.
Laiks doties uz Viesītes pusi, lai apmeklētu Paula Stradiņa skolu, kā arī Mazā Bānīša parku, kas atrodas kādreizējā Viesītes depo atrašanās vietā. Mazā Bānīša parks ir atpazīstamākā muzeja nodaļa. Te īpaši interesanti šķita jaunākajiem ekskursantiem.
Kā jau katrā ekskursijā, laiks paskrien vēja spārniem, arī šī reize nebija izņēmums. Dienas noslēgums cigoriņu, ozolzīļu kafejas ALĪDA ražotnē.
Jā, te bija jūtama bērnības garša un smarža, atmiņas par vecmammu Alīdu. Aplūkojām kafejas tapšanas procesu, klausījāmies par ražošanas īpatnībām un vēsturi, tikām pacienāti ar gardo kafeju, pašcepto maizi, plātsmaizēm un citiem lauku labumiem. Galds šajās mājās bija bagātīgi  klāts. Protams, neizpalika arī te dziesma ''Jau saule riet'', jo, kā izrādījās, arī šo ģimeni skārušas represijas pēdas.
 Paldies Kokneses novada domei par finansiālo atbalstu, fantastiskajam šoferim Aldim Ārem par burvīgo braucienu, visiem līdzbraucējiem un organizatorei Lībai Zukulei! Represēto nodaļas biedru vārdā paldies Bebru pamatskolas kolektīvam par darbu un rūpēm, jo piemiņas vieta  vienmēr ir skaisti sakopta!
Daiga Andersone

Krāšņi zied 95.mūža rudens.

Koknesiete Aina Blūzmane 9. septembrī sagaidīja dižu dzīves gadskārtu – 95. dzimšanas dienu.

 “Mana svētku diena pagāja dziedot, smejot un uzņemot visjaukākos apsveicējus!” – teic jubilāre, kura savus bagātos gadus nes kā  lielu dzīves balvu, visiem saviem mīļajiem labu vēlot.

Jo cilvēkam vairāk nācies dzīves grūtuma pārciest, jo vairāk viņā cilvēcības un gaišuma. Šī atziņa ļoti sasaucas ar Rīgā dzimušās meitenes skaudro bērnības stāstu un agrīnās jaunības dienām, kas pagājušas tālumā no Latvijas. No 1953. gada Koknese ir Ainas Blūzmanes mājas – te skaisti saziedējis viņas dzīves dārzs, kurā krāšņākās puķes ir izaudzinātās divas meitas, četri mazbērni un septiņi mazmazbērni.  

Dzimšanas dienā jubilārei sirsnīgus sveicienus sūtīja fonda “Sibīrijas bērni” vadītāja un režisore Dzintra Geka, operators Aivars Lubānietis un daudzi citi, ar kuriem Ainas kundzi vienmēr vienos atmiņas par izsūtījuma laiku Sibīrijā. Kokneses novada politiski represēto nodaļas vārdā daudz baltu dieniņu jubilārei vēlēja Lība Zukule un Monika Dzene, bet Inese Skuja, kapelas “Aizezeres muzikanti” vadītāja, dāvāja sirdij tuvas melodijas, kas dziedātas jaunības dienās. Kamēr veselība atļāva, Ainas kundze atbalstīja un piedalījās nodaļas rīkotajos pasākumos.

Arī Kokneses novada Sociālā dienesta darbinieces šajā dienā ieradās sveikt bagāto gadu gaviļnieci.

Nemainīga ir Ainas Blūzmanes ilga mūža noslēpuma recepte: “Es domāju tikai labas domas un priecājos par katru jaunu dzīves dienu!” Pirms pieciem gadiem saviem sveicējiem viņa novēlēja: “Nodzīvojiet arī jūs līdz 90!”, tagad tikpat moži skan Ainas Blūzmanes sacītais: “Novēlu ikvienam dzīvot ar prieku un nodzīvot kā es – līdz 95!”

Kokneses novada domes
Tūrisma un sabiedrisko attiecību nodaļa

Talka Likteņdārzā 03.09.2020

3. septembris nav pirmā reize, kad Kokneses politiski represēto nodaļa dodas talkā uz Likteņdārzu.  Darāmā daudz – dodamies palīgā pēc savas ierosmes, kā arī atsaucamies uz aicinājumu. Šajā reizē tika izravēta centrālās alejas mala, apkopta un izravēta piemiņas vieta Sibīrijas Mātēm, apravētas iestādītās mežābeles, sakārtots bruģakmens.
Kad darbs mijas ar lietus lāsēm, klātesoša vienmēr ir dziesma un nemanot bija pagājušas četras stundas.
Paldies izturīgajiem talciniekiem, kas nenobijās no mainīgajiem laika apstākļiem.

Lība Zukule – Kokneses represēto nodaļa    

Grāmatas''Kamēr atmiņa neviļ" atvēršanas svētki 21.08.2020

Druvas kultūras namā rosība, aiz biezajiem aizkariem paslēpusies skatuve, tās priekšplānā kārtojas folkloras kopas ‘’Druvas zemturi ‘’ dalībnieki, arī kopā būšanas iemesls visiem labi zināms – šodien, 2020.gada 21.augustā, Egona Smuidra Snipkes grāmatas: ‘’Kamēr atmiņa neviļ’’ atvēršanas svētki.

Šādās reizēs atmiņas uzvirmo ar savādu spēku: Savā uzrunā Saldus pagasta vadītāja Ilze Kļava atceras savu vecmāmiņu, Genovefu Baranovsku: ‘’ Un tad, kad deviņdesmitajos gados viņa sāka stāstīt, prātā palikusi viena fundamentāla atziņa: Cik svarīgi, ka tev blakus ir labs draugs. Viņa bija Sibīrijā ar Rīgas draudzeni Tomu un nevajag daudz, bet tikai vienu, ar kuru pārvarēt šausmas, grūtības un visu dzīvi dzīvot ar apziņu, ka mēs varam kopā izturēt. Otrs cilvēks, kuru satiku Rugājos ir Margarita Stradiņa – viņa šogad svin 95 dzimšanas dienu. Viņas enerģija, viņas darba prieks un kolosālā humora izjūta. Un tas man ir palicis prātā par cilvēku, kurš mira badā Sibīrijā. Un trešais cilvēks, jums vislabāk pazīstamais Imants Raļļa – dziedātājs, dzejnieks, ceļotājs, patiess Latvijas patriots. No viņa esmu mācījusies – taisnu muguru, stingru stāju, skaidru domu un tīru sirdsapziņu vienmēr un visās situācijās. Mūsu šodienas varonis ir Egons Snipke. Pazīstu viņu kā skolotāju, prātā Ziemassvētki Druvas vidusskolā, kur Egons kopā ar bērniem spēlēja kokli. Kokle ir īsts latviešu instruments, kuras skaņas atgādina, par pozitīvo, par skaisto dzīvē, mūsu Latvijā un tādēļ Egons visiem ir sarūpējis svētkus.’’

Viemēr kopā ar sievu Sandru.
Pārlaižot skatu pāri sanākušajiem, Egons tā klusu iesāk: ‘’Tālākie ir no Cēsīm, no Bauskas, no Baložiem. Tie tuvākie – no Talsiem, Liepājas, Ventspils, Kuldīgas, Kandavas, Brocēniem un pašu mājām, protams, Saldus. Būtība visa Kurzeme. Ir patīkami redzēt smaidīgus, kā aizvien dzīvespriecīgus, vitālus, dzīves rūdījumu izbaudījušus un dzīves vētrām cauri gājušus likteņa biedrus. Lai, Dievs, dod jums veselību arī turpmāk.

Šodien ir svētki paši par sevi – Latvijas valsts De jure atjaunošanas diena. Tā ir sanācis, ka arī Covid ir izjaucis Ikšķiles svētkus un esmu iegansts, lai visus šeit sapulcinātu – mazajā Kurzemes likteņa biedru salidojumā. Patiesais iemesls ir – mana sarakstītā grāmata ‘’Kamēr atmiņa neviļ’’. Kāpēc tāds nosaukums? Esam paaudze, kas tuvojas septiņdesmit, astoņdesmit gadiem un kādam pāri astoņdesmit un visi kāpjam tajā kalnā, ko sauc par mūžības kalnu, tajā kalnā – no kura neviens vairs nenāk atpakaļ. Kas mani pamudināja grāmatu rakstīt? Vispirms apcere, ka laiks iet, aiziet laiks un aiziet paaudzes un es sevī sajūtu, it kā pienākumu runāt un rakstīt to vārdā, kuri nedrīkstēja rakstīt, nedrīkstēja runāt un kuri arī nevarēja vairs... ne runāt, ne rakstīt. Zināmā mērā tā ir piemiņa maniem aizgājušiem likteņa biedriem. Šī grāmata ir rakstīta, pašam apzinoties, ka eju jau devītajā gadu desmitā, aiz lielas, lielas, patiesas un kvēlas mīlestības par manu dzimteni, Latviju! Jūs lasīsiet grāmatu, uzreiz jums teikšu, nemeklējiet daiļliteratūras paraugu, šajā grāmatā atradīsiet daudz negludumu un par cik ir Covid laiks un mans paša laiks iet uz priekšu, bija jācenšas grāmatu nodot iespiešanai – kamēr atmiņa neviļ. Atvainojos lasītājiem, ka esmu lietojis ļoti spēcīgus, no krievu valodas pārmantotus epitetus, jūs jau ziniet, ka tā mūsu lielās ‘’mātes’’ valoda un tur jau tas spēks ir iekšā. Nesodiet mani par gramatiskām kļūdām, stila izjūtas novirzēm, kur tām nevajadzēja būt, esmu vienkāršs cilvēks un tā ir mana pirmā grāmata. Un savam gara bērnam novēlu laimīgu ceļu, novēlu jums izlasīt to un pārdomāt dzīvi.’’

Latvijas Politiski represēto apvienības vadītājs Ivars Kaļķis.
Pats esmu kurzemnieks, dzimis Vaiņodē, uzrunu iesāk Latvijas Politiski represēto apvienības vadītājs Ivars Kaļķis: Iemetot acis grāmatā apbrīnoju Egona spējas atcerēties faktus, kas risinājās tālā pagātnē. Varbūt esam braukuši vienā ešelonā, jo manu ģimeni ielādēja Priekules stacijā, Egona - Kalvenes stacijā, šodien grūti pateikt, kurš pirmais tuvojās gala mērķim, bet gala stacija, kur izkāpa mana ģimene, Egona ģimene ir viena un tā pati – Kalačinska. Lai rakstnieka talants nezūd un saņemies, varbūt vari turpināt – ne tikai par šo, bet arī par to, ka mūsu atgriešanās dzimtenē nebija tāda, ka visi mūs šeit gaidītu. Mūsu līdzcilvēki vairījās ar mums kontaktēties, skaitījāmies otrās šķiras cilvēki. Labu veselību un enerģiju turpmākam darbam.’’

Ar grāmatas izdošanu no izdevniecības puses sveic izdevniecības direktors Atis Baumanis: ‘’Grāmata tapa diezgan viegli, aiz tā iemesla, ka bija ieguldīts liels darbs tās sagatavošanā. Praktiski izdevniecība saņēma tādu materiālu, kur viss ir sakārtots, tas reti gadās. Bija zināma grāmatas struktūra, kādas bildes, bija ideja par grāmatas vāka noformējumu un vāka bildes mākslinieciskais redzējums - viss nāca no paša autora. Sadarbība mums bija viegla un laba. Nezinu, vai tas bija vīrusa dēļ, bet vienkārši tā notika. Novēlu enerģiju un darba spējas, varbūt vēl kādu grāmatu no autora ieraudzīsim.’’
Šie spēka un mīlestības pilnie vārdi turpinājās ar katru apsveikumu – citādi nemaz nebija iespējams.

Pirmajā tikšanās reizē ar Egonu Snipki, uzdevu vienu, bet būtisku jautājumu: Kā ir ar atmiņu? Viņš visu labi atceroties. Tad pati sapratu, ka vienpadsmit gadu veca bērna redzētais, vēlāk ar jaunieša acīm un sirdi uztvertais, piecdesmit Padomju varas okupācijas gados dziļi dvēselē paslēptais un nobrieduša cilvēka atbildība, liek sakārtot lietas līdz galam – atklāti, patiesi un skarbi. Grāmatas pamatā ir autora atmiņu stāsts, kas papildināts ar iestarpinājumiem – tieši laikā un vietā, kas palīdz lasītājam saprast Padomju varas politiku okupācijas pirmsākumos, vēlākos gados un izprast Krievijas politiku šodien. Grāmata vēsturiski precīzi ataino tā laika notikumus – tajā ievietotas arhīvu dokumentu kopijas, arhīvu izziņu kopijas, Aizputes apriņķa, Cīravas pagasta deportēto cilvēku saraksts. Izdevums papildināts ar fotogrāfijām, kas runā pašas par sevi.

Grāmata: ‘’Kamēr atmiņa neviļ’’ Izcils izziņas materiāls jaunajai paaudzei, kurai tā būs pirmā saskare ar padomju režīma noziegumiem.

Tekstu sakārtoja: Laimdota Podze
Foto un foto galerija: Alvis Jansons

Piemiņas plāksnes atklāšana Ziemeru pagastā 10.07.2020

Latvijas nacionālās partizānu kustības otrajā posmā, 1948.gada vidū, sākās partizānu vienību sadalīšanās mazākās grupās. Tad arī viena šāda 4 cilvēku grupa atdalījās no J.Bitāna – Liepača vienības Mālupes – Bejas pagastu teritorijā un uzsāka patstāvīgu darbību Ziemera – Jaunlaicenes – Veclaicenes pagastos. Partizānu mītnes vieta bija Igaunijas robežas tuvumā, netālu no Rīgas – Pleskavas šosejas, uzkalniņā, pamatīgi izbūvētā bunkurā. Apmēram 300 metru no grupas mītnes vietas atradās partizānu atbalstītājas Ritas Jansones mājas “Intukalni”. Atbalstu grupai sniedza arī igaunis Mjae Leonards un Viktorija Tarjāne.
Grupa bija sekojošā sastāvā: Viks Pēteris, segvārds “Jumba”, grupas vadītājs, 30 gadi, Stebers Rolands, segvārds “Snikers”, 28 gadi, Bukāns Ilgmārs, segvārds “Čiks”, 24 gadi, Kangsepa Elvīra, grupai pievienojās ap 1949.gadu. Grupas dalībnieki bija bruņoti ar automātiem, pistolēm, bija arī ložmetējs.
Grupas atklāšanu un likvidāciju čekisti rūpīgi plānoja. Čekisti vairākkārt veica pagastu teritorijas “ķemmēšanu”. Uzbrukums sākās 1950.gada 2.martā, kad čekisti atklāja bunkuru. Partizāni jau bija to pirms divām stundām iepriekš pametuši, jo Ritas Jansones tēvs Augusts Jansons partizānus brīdināja. Bēgšanu apgrūtināja svaigais sniegs, kurā labi saskatāmas pēdas. Partizāni paslēpās Igaunijas pusē “Napkes” mājās no laukakmeņiem celtā šķūnī. Pēc ilgas un intensīvas apšaudes 1950.gada 3.martā čekistiem izdevās šķūni aizdedzināt. Ilgmārs Bukāns, Rolands Stebers un Elvīra Kangsepa kopā ar jaundzimušo meitiņu sadega. Pēteris Viks izlēca pa šķūņa  logu un paslēpās mājas bēniņos, kur viņu arī atrada un nošāva. Saimniecību nodedzināja. Visu kritušo partizānu ķermeņus nogādāja Alūksnē.

Cīnītāju bojāejas vietā 1990.gada sākumā uzstādīja piemiņas zīmi. Elvīras Kangsepas degošajā šķūnī dzimušajai meitiņai deva vārdu Liesma.

Šodien, 10.jūlijā, Ziemeru pagasta, Valsts mežu 66. kvartālā, esam pulcējušies, lai pieminētu nacionālo partizānu grupas “Jumba” dalībniekus, kuri nezaudēja ticību brīvās zemes rītam, bet bezgalīgi skarbos apstākļos, diemžēl neizdzīvoja. Mums šodien ir iespēja piepildīt to, par ko viņi tikai sapņoja, ko savās sirdīs glabāja - mūsu zemes un mūsu tautas brīvību.
Vēsturniece Astrīda Ievadniece: “Šodien ir īpaša diena, Latvija armijas 101.gadadiena, bet pirms 70 gadiem Latvijas mežos sākās jauna cīņa – cīņa par mūsu brīvības atgūšanu un valsts atjaunošanu. Pašreiz mēs atrodamies pie viņu bunkura vietas, uz šo vietu nāca arī partizāni no citām grupām. Palīdzību sniedza vietējie iedzīvotāji. Kāds bija grupas sastāvs – šīs ir pavisam īsas ziņas pēc arhīva materiāliem, bet cilvēki, kas pazina šos partizānus – varētu dalīties atmiņās. Piemiņas zīmes sarakstā pieminēts arī Eduards Jaunzems, tāpēc būtu lūgums – uz šo brīdi sīkāku ziņu trūkst, ja ir kāds stāsts vai ziņa, būtu jauki dzirdēt un uzklausīt šo stāstu.”
Zigmārs Turčinskis: “Šodien ir Latvijas armijas dzimšanas diena, tas īstenībā ir ļoti simboliski, jo 20 gs sarežģītajā Latvijas valsts vēsturē ir ne tikai latviešu strēlnieki, latviešu karavīri, kas izcīnīja šo valsti, bet mums ir arī tie, kas palika pēdējie, kas cīnījās, kad valsts bija zaudēta un faktiski vairs nebija cerības to atgūt. Šie vīri turpināja šo cīņu – tie ir nacionālie partizāni, kas cīnījās līdz galam un viņu piemiņu ir ļoti svarīgi saglabāt tieši tāpēc, ka tā ir tā pati varonība varbūt pat vēl lielāka, jo cīņa vēl turpinājās, kad pārējie bija samierinājušies.”
Inese Dreimane: “Kritušajiem karavīriem nav jāguļ kaut kur krūmmalās, mežmalās, grantsbedrēs, ja ir iespējas – cilvēki ir jāapbedī ar godu.”

Nellija Šāvēja: “ Mūsu mājai apkārt bija slēpņi. Pie mums partizāni nāca ļoti reti, jo tas bija bīstami. No rīta redzējām, ka naktī kviešu lauks izgulēts, dažreiz papirosu uguntiņas paspīdēja. Šie vārdi Jumba un Čiks man palikuši atmiņā, viņus redzēju tiekamies tumsā, ne jau gaismā. Prātā viņu silueti, ja satiktu dienā – nepazītu. Rolandu atceros no tikšanās pēc Ziemassvētkiem, kad ar māsu aizbraucām pie grupiņas, kopā pasēdējām un padziedājām – tā man Rolands palicis prātā. Es teikšu, varbūt šai svētai vietai piedauzīgi liksies, piedodiet, ka teikšu: Jāņa māsai bija līdzi alus no ziemas, un zēni, kad iedzēra, tad arī uzdziedāja. Dziesmiņas vārdi divdomīgi varētu izklausīties, Katram jau savs humors kā atveldzēt savu drūmo ikdienu. Es biju tāds skuķītis, sēžu un domāju: Vai nu dzirdēt vai nedzirdēt? Rolands pienāk un parausta aiz piedurknes: Klausies taču. Viņš bija paliela auguma ar tādu apaļu apakšlūpiņu. Un tā bija pēdējā reize, kas mēs viņus redzējām.
Par partizānu dzīvi mēs nedrīkstējām neko zināt – ja zinājām meža vārdu, tad nedrīkstējām zināt īsto vārdu. Ja iekriti, tad vieglāk turēties pretī tai pratināšanā.
Par šo zēnu pēdējām gaitām es uzzināju Mordovijas nometnē, kur tiku no Vorkutas pārsūtīta, kad iebrauca Jansonu Rita. Rita stāstīja par savu iekrišanu līdz ar to pieminēja tos zēnus. Tā es uzzināju par viņu pēdējām gaitām, par mājas aplenkšanu un bēgšanu uz Igauniju.”
Aivars Fomins: Alūksnes Domes priekšsēdētāja vietnieks: “ Mēs atdodam atmiņu tiem cilvēkiem, kas šeit bija, darbojās un cīnījās, bet šodien tā visvairāk vajadzīga mums pašiem, tādēļ liels paldies visiem, kas šo pasākumu organizēja. Zinu, ka šis nav vienīgais pasākums, ka darbā vēl ir citi pasākumi, par kuriem Dzidras kundze informējusi”
Iveta Vārtukapteine: “Latvieši dažādos vēstures posmos ir spējuši pastāvēt par savu valsti. Nacionālie partizāni ticēja brīvai un neatkarīgai valstij – viņi cīnījās par to. Un vienmēr ir cilvēki, kas neļāva un neļauj aizvērties šai vēstures lappusei, tāpēc pateicoties tiem, kuri atrada šo nozīmīgo vietu, tiem, kuri ziedoja, lai taptu šis piemiņas akmens – šī būs vieta, kur mācīties patriotismu.”
Latvijas Politiski represēto apvienības priekšsēdētājs Ivars Kaļķis: “Ir pagājuši 30 gadi, kopš esam atjaunojuši brīvo Latviju, to Latviju, par kuru atdeva savas dzīvības tie cilvēki, kas bija šajā bunkurā. Kopumā – Ziemeļvidzeme un tieši Alūksne ir viena no visaktīvākajām nodaļām, kura veic šo piemiņas vietu saglabāšanas darbu. Lai mūžīga piemiņa mūsu tautas labākajiem dēliem un meitām, kuri savā laikā ir cīnījušie par mūsu valsts neatkarību un brīvību.”
Gunārs Resnais: “Tā ir patiesības augšāmcelšanās, līdz ar to mēs varam izrādīt cieņu tiem daudzajiem cilvēkiem, kas ticēja Latvijai, Latvijas neatkarībai. Ne tikai šiem vīriem - šodien mēs atdodam godu un cieņu visiem Latvijas partizāniem, kas cīnījās un cerēja. Citādi viņi nevarēja.”

Dzidra Mazika: “Darbs, ko līdz šim esam ieguldījuši, ekspedīcijas, kur esam gājuši, briduši, kāpuši – visādi mums ir gājis, bet mēs nekad neesam zaudējuši humora izjūtu, tā mums ir pavadījusi vienmēr un visur. Šodien redzam, ka neesam velti strādājuši, šī vieta mums visiem ir sirdij tuva. Paldies visiem, paldies mežsargiem, un pateicoties viņiem, šīs vietas ir saglabātas. Tajās nav notikusi meža izstrāde, nav braukusi smagā tehnika. Man ir radusies doma – izveidot piemiņas vietu tiem mežsargiem, kas saglabāja un nosargāja šīs vietas.
Mums zināmas ir partizānu bunkuru vietas, kur ir liegumi, līdz ar to piemiņas vietas izveides darbi nevar notikt. Mūsu sadarbība ar pašvaldību un Zemessardzi turpināsies.”
Zemessardzes 31 bataljona kapteinis Aldis Šmagris: “Kopējās atmiņas stāv pāri darbiem un panākumiem. Pateicoties mūsu līdzcilvēkiem, mēs stiprinām mūsu atmiņu, papildinot mūsu vēsturi. Šodien ar savu klātbūtni mēs godinām ne tikai kritušos, bet arī kopējo atmiņu un tam ir liela nozīme.”
Profesors Jēkabs Raipulis: “Mežabrāļi bija tie, kas redzot, ka vairs nevarēs uzvarēt, gāja līdz galam. Esmu ticies ar diviem cilvēkiem, kas saistīti ar šo grupu – man pašam bija desmit gadi un iepazinu Valdi Rumbu, kas tikko bija sācis mežabrāļa gaitas. Rumba vienu vasaru un rudeni pavadīja mežā kopā ar Kārli Doktonieku. Viņi bieži nāca uz mūsu māju, jo tepat netālu bija viņu bunkurs. Viņi cerēja, ka varēs izcīnīt uzvaru, ja ne šeit Latvijā, tad aizejot uz Igauniju, tālāk uz Somiju. Bet bija uzradušies mežabrāļi, kas viņus nodeva. Un vienā vakarā viņus arī nošāva – tas notika 11.novembra vakarā. Mans tēvs ara tīrumā, kad atskanēja divi šāvieni no tās puses, viņš tikai noteica: Tas kaut ko sliktu vēsta. Šos vīrus mēs vairāk neredzējām. Apskatei pie Ziemeru veikala bija izlikti divi līķi, bet viņus nevarēja identificēt. Arī Doktonieka mamma viņus apskatīja – viņa ticēja, ka dēls ir dzīvs. Ir zināmi nodevēji, kas partizānus nodeva.
Pirms divdesmit gadiem es šo vietu atradu, bet vai tagad vēl varēšu sazīmēt, nevaru pateikt, jo notikusi mežizstrāde. Lai svētīgais darbs turpinās.”

Urmas Juhkam: “Abās pusēs robežai darām šo svarīgo darbu – iemūžinām mežabrāļu piemiņu. Noskaidrojies, ka abpus robežai ir bijuši labi mežabrāļu sakari un ir svarīgi nostiprināt šo piemiņu un saglabāt atmiņu – to, ko neatceramies, tas nav bijis. Viens no iemesliem, kāpēc viņš ir šeit – netālu no viņa mājas ir mežabrāļu bunkurs. Kad Dzidra kopā ar savējiem dziedāja Latvijas himnu – tā vareni pacēlās pāri priežu galotnēm, jo tur ir tādas pašas priedes kā šeit.

Mūsu valstis būs tik ilgi brīvas, kamēr mēs atcerēsimies cilvēkus, kas cīnījās par šo valsti un arī krita.”

Mācītājs Vilnis Sliņķis iesvētīja piemiņas plāksnes, ko veidoja tēlnieks Ainārs Zelčs, bet uzstādīja Zemessardzes 31.bataljona veterānu apvienības dalībnieki.

Tekstu sakārtoja: Laimdota Podze
Foto un foto galerija: Laimdota Podze, Alvis Jansons.

Cēsu PRB sagaida Valsts prezidentu Egilu Levitu.

Šodien, 2020.gada 18.jūnijā, Cēsīs, Pils ielā 12, Cēsu represēto biedrība sagaida Latvijas valsts Prezidentu – Egilu Levitu. Un tā nav nejaušība – bet ir rezultāts mērķtiecīgam, apjomīgam, vēsturiski precīzam izpētes un uz nākotni vērstam piemiņas sienas un ekspozīcijas “Sirdsapziņas ugunskurs” izveidošanas darbam.

Jau vairāk kā gadu Cēsu vecpilsētā apmeklētājus pārsteidz un piesaista ekspozīcija “Sirdsapziņas ugunskurs”. Iekārtota autentiskā padomju okupācijas laika vidē – bijušā milicijas īslaicīgās aizturēšanas izolatorā. Ekspozīcija skaidro Latvijas okupācijas vēsturi no 1939.gada līdz 1957.gadam un iepazīstina ar nacionālo pretošanos kādreizējā Cēsu apriņķī.

Vēl vakar, 17. Jūnijā, biedrības pārstāvji pulcējās pie piemiņas sienas, lai atcerētos šo dienu pirms 80 gadiem, kad neatkarīgā Latvija tika okupēta. Un šī vieta ir kā skaudrs atgādinājums tās dienas sekām. Piemiņas vietas tapšana tika uzsākta laikā, kad politiski represēto biedrību vadīja Dace Jurciņa, iesākto turpina Pēteris Ozols. Ir dokumentāli apstiprināti un apkopoti uzvārdi, izgatavotas piemiņas plāksnes un galvenais, ko viņš uzsvēra, ka vietai jāattīstās, te jātop plašai ekspozīcijai – Cēsu ‘Stūra mājai”.

Ekspozīcijas “Sirdsapziņas ugunskurs” kuratore Elīna Kalniņa iepazīstina prezidentu Egilu Levitu ar Cēsu represēto biedrības piemiņas ekspozīcijas pirmsākumiem, par piemiņas sienas izveidi un viņas iesaisti šajā projektā.

Elīna Kalniņa: Tas bija 2015.gada rudenī, es darbojos kā kultūras mantojuma saglabāšanas galvenā speciāliste, mani interesē kultūra, vēsturiskā mantojuma interpretācijā. Darbs ar kultūrvēsturiskā mantojuma interpretāciju, tas ir ļoti svarīgi, bet tikpat svarīgi ir pastāstīt, komunicēt, iesaistīt sabiedrību, lai cilvēki jūt un saprot, ka šim mantojumam viņa dzīvē ir kāda jēga. Vēsture ir jāzina, kad vēsturnieki ir pastrādājuši, viņu padarītais, viss nonāktu līdz cilvēkiem, lai ikviens saprastu, par ko ir stāstījums. Mans profesionālais uzdevums – kā padarīt vēsturi interesantu. Kad nonācu šajā vidē, man bija priekšlikums Cēsu politiski represēto biedrībai: paplašināt šo stāstu par okupācijas periodu – kāpēc represēja, liekot uzsvaru uz nacionālo pretošanās kustību, kas sevišķi aktīvi darbojās Cēsu apriņķī. Tā tapa ekspozīcijas iecere: pretošanās stāstu sasaistīju ar represijām.

Uz prezidenta Egila Levita jautājumu: Kā jūs nonācāt līdz atvilktnītēm?

Elīna atceras: Lai apmeklētājiem būtu iespēja darboties kā ar failiem. Meklējām māksliniekus, kas darbojas ļoti koncentrēti, izstāstīju viņiem savu ieceri un mākslinieki Krista un Reinis Dzudzilo piedāvāja šādu risinājumu. Katrs stāsts ir precīzs, koncentrēts satura apraksts latviešu valodā ar tulkojumu krievu, vācu un angļu valodā. Šī izstāde veiksmīgi darbojas. Galvenajā ekspozīcijas telpā ir izvietota Cēsu apriņķa karte ar karodziņiem, kas nebūt nav visu notikumu attēlojums, bet arī tāds neliels ieskats rāda, cik daudzveidīgas un skaitliski plašas bija apriņķa cilvēku pretošanās iespējas. Es uzņēmu laiku, cik ilgi šodien cilvēki pavada šajā zālē – stundu, un viņi ir ieinteresēti notikumu norisē, to attīstība patiešām notiek ļoti strauji un viņi aptver šo mūsu vēstures posmu.

Pagājušā gadā uzsākām publisko sarunu ciklu, hronoloģiski iekļaujot okupācijas vēstures faktus un to sekas. Lai gan akadēmiski notikumi pētīti, tomēr nebūt nav sabiedrībai plaši zināmi, kur nu vēl izskaidroti un izprasti, taču tie spēj kalpot kā lieliska viela sarunām par okupācijas vēsturi un tās mantojumu, tādejādi piedāvājot interesentiem iespēju izzināt ne vien par okupācijas vēsturi, bet arī okupācijas vēstures mantojuma saikni ar mūsdienu sabiedrības problēmām.
Šo sarunu cikls tiks turpināts rudenī. Lai nodrošinātu sarunu pieejamību plašākam interesentu lokam, tās tika filmētas un ievietotas ekspozīcijas “Sirdsapziņas ugunskurs” You Tube kanālā.

Šopavasar ekspozīcija iemantojusi starptautisku atzinību, - Eiropas Savienības  “Europa Nostra” kultūras mantojuma balvas žūrija atzinīgi novērtējusi Cēsīs izveidoto ekspozīciju, piešķirot žūrijas Speciālo balvu kategorijā “Izglītība, apmācība un izpratnes veidošana”. Eiropas Savienības “Europa Nostra” kultūras mantojuma balva ir kultūras mantojuma nozares prestižākā balva, kas Eiropas mērogā godina ievērojamākos sasniegumus.
Nacionālās Kultūras pārvaldes vadītājs Juris Dambis atzīst, ka ekspozīcija “Sirdsapziņas ugunskurs” izvēlētās tēmas, tās satura, atturīgā, neuzbāzīgā un nepiebāztā atspoguļojuma veida dēļ, Eiropas mērogā ir īpaša. Pavisam nesenas pagātnes skarbo vēstures faktu netradicionāls, domāšanu rosinošs atspoguļojums uzrunā un neatstāj vienaldzīgu katru ekspozīcijas apmeklētāju. Spēcīgais vēstījums nav uztverams kā nodeva pagātnei, bet rosina sarunu par atbildību, cilvēka dzīves kvalitāti un mūsu nākotni. Īpaši svarīgi tas ir jaunajai paaudzei, kura nepazīst okupācijas režīma noziedzīgo rīcību. Ekspozīcijas izveidošana pēdējā brīdī ir “noķērusi” pazūdošus, no sabiedrības atmiņas izgaistošus faktus un tos pacēlusi jaunā humānai sabiedrībai nepieciešamā kvalitātē. Šīs tēmas aktualitāte nezudīs, bet par to interese tikai pieaugs.”

No 22.maija ekspozīcija “Sirdsapziņas ugunskurs” ir atvērta un savā mājvietā, Cēsīs, Pils ielā 12 (pagalmā), gaida apmeklētājus piektdienās, sestdienās un svētdienās no 12.00 līdz 17.00. 

Tekstu sakārtoja: Laimdota Podze
Foto un foto galerija: Laimdota Podze, Alvis Jansons           
  

Koknese piemin 1941.gada 14.jūnija izvešanu uz Sibīriju.

"Šodien mēs pieminam un atceramies savus radiniekus, vecmammas un vectēvus, kaimiņus - no Kokneses novada Bebru, Iršu un Kokneses pagastiem, padomju varas genocīda upurus un godinām Latvijas iedzīvotājus, kurus deportēja uz Sibīriju 1941.gada 14.jūnijā, kuri diemžēl nesagaidīja to dienu, kad varēja atgriezties mājās, bet tie kuri atgriezās, nav vairs mūsu vidū. Atcerēsimies savus sirdsmīļos un mācīsimies novērtēt to, kas mums ir dots.” Pieminēsim komunistiskā terora upurus ar klusuma brīdi. Tā piemiņas pasākumā sanākušos dalībniekus un Kokneses novada iedzīvotājus uzrunāja Monta Skuja.

Piemiņas akmens pie Kokneses kultūras nama.

Dziļu iespaidu uz Kokneses novada Domes priekšsēdētāju Daini Vingri atstāja viesošanās Rīgā “Stūra mājā”. Tā nebija vienkārša ekskursija – Stūra mājas pagrabos redzētais un izveidotā Okupācijas muzeja ekspozīcija stāsta par patiesiem notikumiem, kas risinājās padomju varas gados, kad citādi domājošie tika pakļauti neierobežotai varmācībai, kur katrs ieslodzītais tika iebiedēts un reāli sodīts, bez tiesas lēmuma un ar iznīcinoši bargu spriedumu. Šeit tika nošauti cilvēki, šeit tika ieslodzīti cilvēki, lai viņus notiesātu.

Piemoņas pasākumā Ierodas Daiga Andersone ar bērniem Esteri un Valteru.

Sandra Kalniete: “Šī nav tā priecīgākā diena, viesojoties pie jums. Manas nesenās atmiņas saistās ar Likteņdārzu, tāpēc, ka pagājušā gada 10.maijā mans tēvs, Aivars Kalnietis, svinēja savu dzimšanas dienu – 88 gadadienu. Tas reizē bija priecīgs un skumjš brīdis – tā bija pēdējā reize kopā ar tēvu Likteņdārzā. Tie cilvēki, kas izgāja cauri Sibīrijai, nedrīkst viņus nepieminēt. Deportācijas nepārprotami ir viens no Padomju represiju simboliem, raksturojot tā laika nežēlību un necilvēcību – 1941.gada 14.jūnijs un 1949.gada 25.marts. Mēs varam skumt, mēs varam atcerēties, bet mums ir jāskatās nākotnē.

Viena no satraucošākajām vēstīm, kas pēdējā laikā izskanējusi, ka Krievijas Dome, tās deputāti gatavo lēmumu par Molotova – Ribentropa pakta slepenā protokola atzīšanu par spēkā neesošu. Tā ir Krievijas vēlme pārrakstīt vēsturi vēlreiz no jauna, ka Latvijas okupācijas nebūtu bijis.”

Eiroparlamenta deputāte Sandra Kalniete.

Valdis Zatlers: “ 14.jūnijs – Latvijai tā ir traģiska diena, kad pēkšņi, nežēlīgi, ciniski cilvēki tika uzrauti no savām mājām, no sava darba, no saviem tuviniekiem. Vienmēr paliek jautājums: Kāpēc? Uz to grūti atbildēt – vajadzēja atbrīvot padomju cilvēkiem dzīves telpu, vajadzēja īstenot kolonizācijas politiku. Vai šis plāns izdevās? Šodien redzams, ka nē – gan tiem, kas palika Sibīrijā, gan tiem, kas atgriezās – sirdī, prātā palika Latvija un arī tiem, kas kļuva pa Janiem, Janovičiem – Latvija ir paslēpta dziļi sirdī. Un svarīgi tomēr ir tie cilvēki, kas dzīvo Latvijā. Kopsim savu zemi, sargāsim savu zemi un Latvija pastāvēs! Arī jums Latvija ir dziļi sirdī, prātā no kurienes to nevar izraut. Runājot par šodienu – jūs dzīvojat savā Koknesē, sargājat to, citi aizklīda pasaulē brīvprātīgi, nevis aizvesti ar varu, un svarīgākais ir tas, ka jāsaka jums paldies par šo vietu, par Koknesi, kuru sakopjat un saudzējat, lai cilvēki atgrieztos mājās, lai ar kādiem mērķiem būtu aizklīduši. Arī vīruss parādīja, ka cilvēki vēlās atgriezties mājās.
Braucot uz šejieni iedomājos, kā nobeigt runu: es sapratu, ka latviešu dainās ierakstītais Dieviņš - Dieviņš, pamazināmā formā, bet tas nozīmē – viņš stāv blakus. Lai, Dievs, svētī Latviju!”
Pamazām arī lietus pierimst, pieminekļa pakājē tiek aizdegtas svecītes, gulst ziedi. Cilvēki klusējot atdod godu aizgājušiem cīņu biedriem, bijušiem izsūtījuma vietu kaimiņiem, tiem, kas neatgriezās un domās izdzīvo katrs savu dzīvi. Pārdzīvotais nepazūd no cilvēka atmiņas, tikai tā raksts veidojas no jauna – kas aizmirsies, kas uzplaiksnī citās skaņās, ir pagājuši 79 gadi kopš tās liktenīgās nakts, kad iestājās neziņa, mēms klusums un baiga nojausma. Tas viss vēl jāpārrunā ar satiktiem draugiem.
Šo klusumu pārtrauc Lības Zukules balss aicinot visus uz autobusu, lai dotos uz Kokneses centru. Pošas arī kapelas “Aizezeres muzikanti”, lai turpinātu pasākuma programmu.
Kad Monta izstāstījusi visu Brīvības pieminekļa vēsturi, kad vēl 1988.gadā izveidotajā enciklopēdijā tika apgalvots, ka Brīvības piemineklis ir celts, lai atzīmētu darba tautas atbrīvošanu no vācu baroniem un Krievijas cara patvaļīgā jūga, bet par spīti propagandai, Brīvības piemineklis arī okupācijas laikā saglabāja nemainīgu brīvības simbola statusu. Otrās restaurācijais laikā, kas notika no 1998 – 2001.gadam tika saziedoti 540000 tūkstoši lati un piemineklis savu 100 gadu jubileju sagaidīja atjaunots un cēls. 
Pēc bijušā prezidenta Valda Zatlera iniciatīvas 2018.gada 4.oktobrī tika dibināts: “Brīvības pieminekļa izgaismošanas fonds”, kura misija ir organizēt Brīvības pieminekļa izgaismošanu, projekta izstrādi, saskaņošanu un realizāciju. Ar akciju: “Gaisma mūsu brīvībai” tika uzsākta ziedojumu vākšana.
Kokneses seniori kopā ar represētajiem, sadarbībā ar Vislatvijas SK rīkoja labdarības akciju: “Atbalstam Brīvības pieminekļa izgaismošanu” no 2020.gada 11.janvāra - 14.jūnijam.

Valdis Zatlers: “ Ar ļoti skaistām pieminekļa bildēm ir pilns internets, bet pastāv realitāte – kā piemineklis ir izgaismots diennakts tumšajā laikā. Apmeklējot RD, Valsts iestādes – piemineklis nepieder valstij, jo valsts viņu necēla, cēla tauta. Varbūt tieši tāpēc arī to padomju laikā nenojauca – tā saprata, ka tautas pirmā reakcija varētu būt – naids, laikam baidījās. 
Ir nodibināts fonds, kurš publiski izgāja tautā īsi pirms jaunā gada, un mēs cēlām augšā visu pieminekļa tapšanas vēsturi – izrādās, ka apgaismojums tur ir plānots pirms pirmā pasaules kara, atradām tos plānus, tur pēkšņi parādās ne tikai visa tā pieminekļa vieta, bet visa aleja līdz viesnīcai, līdz Laimas pulkstenim. Apskatījām visu plānoto – kādas ir lampas, kādi stabi divās rindās – augstāki un zemāki, tad sūtījām savu arhitektu uz lielajām Eiropas pilsētām, lai iepazītu, kā vislabāk izgaismot. Salikām kopā vēsturi, salikām kopā kā ir Eiropā un ko mēs paši gribam – jo pašreiz ir tā, ka vakarā nevar redzēt ne uzrakstu Tēvzemei un Brīvībai, ne Mildas statuju, par zvaigznēm nemaz nerunājot.

Kad bijām projektu izstrādājuši, sāksim to rādīt dzīvē – uznāca vīruss, bet es varu pateikt, ka 17.jūnijā, tas ir pēc divām dienām, Latvijas Nacionālā bibliotēka mums atvēra telpu, tā ir pirmā diena, kad atļauts ieiet cilvēkiem – tur stāvēs desmit mūsu planšetes ar galējo rezultātu, tādu, kādu mēs gribam, lai arī katrs cilvēks var pateikt savu vēlmi. Kāpēc mēs nerādījām ātrāk, ja rādītu negatavu projektu, tad jums katram būtu savs viedoklis un būtu vismaz simts kļūdas – tagad domāju, ka atradīsies trīs, četras, piecas un to ir iespējams izlabot. Kā teicis Kārlis Zāle: “Lai visiem patiktu, nevienam nebūtu iebildumu.” Tā arī mēs vēlamies.
Beidzot Brīvības piemineklis ir valsts īpašums, piemineklis pieder tautai, bet valsts par viņu rūpēsies. Šodien es neesmu saticis nevienu cilvēku, kas saka nē – mēs darām kopīgi. Kas sanāks – paskatīsimies 2021.gada 18.novembrī. Tas labākais darbs būs ne tikai skaisti izgaismots Brīvības piemineklis, bet arī sakārtota visa vide. Šī ir pirmā reize, kad es par to runāju publiski – par to jums paldies!” 

Tālāk darbu pēc scenārija turpina Lība Zukule:. Ir laiks vērt vaļā ziedojumu kastīti, kas bija izvietota veikalā ”Ataudze”. Piesakās naudas skaitītāji un mēs varam turpināt programmu.

Uz Koknesi šajās dienās ceļu bija mērojis Edgars Krams no Ventspils. Sirmais kungs koknesiešiem uzdāvināja uzrakstīto atmiņu stāstu par savu māti Alvīni Kramu, kura ir dzimusi Koknesē. Un klātesošajiem viņš pastāstīja par savu atgriešanos Latvijā ar vilcienu: “1946.gadā – kā mēs dzīvojām, cik lepni braucām atpakaļ. Ienāca sieviete, savāca bērnus – Krasnojarskā iesēdināja vagonā, šo speciālo vagonu piekabināja Vladivostokas – Maskavas vilcienam, Maskavā piekabināja Rīgas vilcienam. Vagonā sanesa drēbes, visu apģērbu – to izdarīja vienkārša sieviete. Mēs bērni bijām visādi, arī tādi, kas neklausīja. Gribu izteikt lielu paldies tiem cilvēkiem, kas palīdzēja ātrāk mājās pārbraukt 1946.gadā, to vidū arī es. Pabeidzu Kokneses pamatskolu, iestājos Ogres tehnikumā, tad armijā trīs gadi – tikai tad pārējie nāca mājās. Tik daudz laika iedeva man dzīvot Latvijā – paldies.”
Vēsturnieks Jānis Riekstiņš rakstīja: ”Pēc Latvijā palikušo izsūtīto bērnu radinieku lūguma LPSR Izglītības ministrija 1946..un 1947.gadā organizēja latviešu bērnu bāreņu un pusbāreņu evakuāciju no Sibīrijas. 1946.gadā 12 reisos izdevās atvest uz Latviju vairāk nekā 1300 bērnu.”

Valdis Zatlers saņem gan ziedojumu, gan ziedus.

Pasākuma programma tuvojas noslēgumam, un Iršu sākumskolas skolotāja Daiga Andersone ir sagatavojusi ziedojumu akcijas pārskatu, kas tiek svinīgi arī nolasīts: No š.g. 11.janvāra – 12.janvārim ziedojumu summa bija 571.00 eiro, šodien ziedojumu kastīte tika papildināta – kopējā summa:646,40“. Brīvības piemineklis ir tautas brīvības simbols, tas reiz celts un atjaunots par tautas ziedojumiem un tiks gaismā celts par tautas līdzekļiem. Dienas tumšajā laikā Brīvības piemineklim jātop gaišam”. Ziedojumu kastīte ar aktu tiek nodota Valdim Zatleram.
Piemiņas pasākums ir noslēdzies un daļa dalībnieku aizbrauc uz Likteņdārzu nolikt ziedus pie piemiņas akmens Sibīrijas Mātēm.  

Tekstu sakārtoja: Laimdota Podze
Foto un foto galerija: Laimdota Podze