Otrs liels jautājums, kura apspriešanu Eiropas Parlamentā Baltijas valstis vēlas panākt, ir manipulācijas ar Krievijas pilsonības likumu, to dāsni dalot vai uzspiežot okupēto teritoriju iedzīvotājiem Moldovā, Gruzijā un Ukrainā. Pirms dažiem mēnešiem plaši izvērstās kampaņas rezultātā Donbasā ir izveidots vairāku simtu tūkstošu liels Krievijas pilsoņu kopums. Arī anektētās Krimas iedzīvotājiem tiek izvirzīta prasība atteikties no Ukrainas pilsonības par labu Krievijas pilsonībai. Tas atbilst Putina mērķim izveidot globālu krievu pasauli. Bīstamība ir apstāklī, ka kādā brīdī Putins pilsoņu kārti var sadomāt izmantot kā agresijas ieganstu – sak, maniem pilsoņiem dara pāri un mans pienākums ir viņus aizstāvēt. Šis paņēmiens ir pazīstams vēsturē un to vairākkārt ir izmantojušas citas lielvalstis vai impērijas.

Orā pasaules kara beigas ir viens no nozīmīgākajiem pagrieziena punktiem Rietumeiropas vēsturē. Pāc šī asiņainā slaktiņa eiropieši teica: „Nekad vairs!” un izveidoja tādas unikālas valstu sadarbības organizācijas kā Eiropas Savienība un NATO, kas izslēdz karu Eiropā. Tāpēc mēs Eiropas Parlamentā gribam svinēt 75 miera gadus un to ritumā sasniegto. 

Taču ir svarīgi neaizmirst, ka mūsu Eiropas pusē patiesībā ir piedzīvoti tikai 25 miera gadi, jo Austrumeiropa un Baltijas valstis atgriezās Eiropā pēc 50 dzelzs priekškara gūsta gadiem. Tikai mēs zinām, cik necilvēcīgi augstu cenu mūsu tautai un pārējām tautām ir bijis jāmaksā par šo uzspiestā komunisma pusgadsimtu. Sāpīgākais, ka vēl 30 gadus pēc neatkarības atjaunošanas šī pusgadsimta smagās ēnas arvien rēgojas un gandē mūsu dzīvi, kā to apliecina čekas maisu saturs.

Tās ir vēstures mācības, kas Latvijas cilvēkiem vienmēr jāatceras, jo mūsu ģeopolitiskais stāvoklis ir tieši tāds pats kā 1940. gadā, un tieši tāpat Latvijai ir gara sauszemes robeža ar agresīvu lielvalsti. Taču Latvija vairs nav viena. Mēs esam Eiropas Savienības dalībvalsts un mūs sargā NATO sabiedroto drošības vairogs. Labi, ka pēcneatkarības paaudzei Latvijas stabilitāte un drošība ir pašsaprotams stāvoklis. Tomēr mēs nekad nedrīkstam zaudēt modrību. Tāpēc ir tik svarīgi, lai tādi mākslas darbi, kā mākslas filmas „Melānijas hronika”, un „Dvēseļu putenis”, grāmatas - Māras Zālītes „Pieci pirksti” un Noras Ikstenas „Mātes piens”, palīdz jauniešiem ieraudzīt to sāpju, nebrīves un absurda pasauli, kurā mēs nekad vairs nedrīkstam atgriezties. Un mūs patriotiskajai  jaunatnei tas ir dziļi jāapzinās.

Kopš uzrakstīju grāmatu „Ar balles kurpēm Sibīrijas sniegos,” es bieži sevi pieķeru domās sakām maniem Sibīrijā nobendētajiem vecvecākiem: „ Kaut jūs zinātu - Latvija tagad ir brīva!” Un tad pati sevi norāju: „Viņi taču to zina, jo, lai kur Sibīrijas plašumos būtu izplēnējušas izsūtīto miesas, visu Sibīrijā nobendēto dvēseles ir atgriezušās Latvijā. Jā, karos, Sibīrijā un trimdā mūžībā aizgājušo dvēseles ir atgriezušās pie mums. Tās pulcējas Likteņdārzā un kā gaišs starojums mūs visus – vecus un jaunus, pieaugušos un bērnus – pavada un sargā. Tās sargā mūsu tautu no pārsteidzīgiem lēmumiem un brīdina no lētticības. Lai arī Latvija tagad ir citāda nekā viņu jaunības un bērnības gados, mūsu Tēvzeme ir brīva un tikai no mums pašiem ir atkarīgs, kādu valsti veidojam. To Latvijas Politiski represēto apvienības biedri vienmēr ir apzinājušies. Arī 31. konferences aicinājums līdzpilsoņiem “Par atbildīgu izvēli!” to apliecina. Lai mums pietiek saprāta un godaprāta labot pieļautās kļūdas un izvairīties no jaunām, liktenīgām kļūdām, kas varētu apdraudēt Latvijas valsts brīvību!
Es jums nesu arī sveicienu no Likteņdārza. Paldies par lielo palīdzību un atbalstu, ko vienmēr no apvienības biedriem dārzs ir saņēmis. Dārzs top un mainās, kļūst arvien skaistāks. 30.aprīlī gatavojamies atklāt piemiņas vietu Latvijas dibinātājiem 1918.gadā un valsts atjaunotājiem 1990.gadā. Gaidīsim jūs šajā svinīgajā pasākumā, tāpat kā gaidām vienmēr, jo Likteņdārzs ir skaists visos gadalaikos un laika apstākļos.
Lai jums katram un katrai laba veselība, dzīves prieks un izturība!"

Konferences delegāti Latviešu biedrības namā.

Solvita Vība - Okupācijas muzeja direktore::
“Esmu šajā nozīmīgajā pasākumā pirmo reizi, man ir liels gods jums nodot sveicienus no muzeja ļaudīm un pārrunāt mūsu kopējos plānus, jo mums vienmēr tādi ir bijuši. Jūsu biedrības, jūs katrs uzturiet tautas atmiņu - mūsu tautas varonības stāstus, tos turpinot stāstīt 21.gadsimtā. Mēs lepojamies ar jums, jūsu ticību Latvijai, jūsu nepakļāvību, jūsu neizdabāšanu svešai varai, jūsu godīgumu un cilvēcību saskarsmē, kādu izjūtu arī šodien. Runājot represētā dzejnieka Voldemāra Zariņa vārdiem: Jūsu mūža graudam katram ir septiņas vārpas, jūs nekad neesiet lielīdamies veduši uz tirgu pārdot pelavas. Mēs Okupācijas muzeja ļaudis to zinām, mēs spējam to novērtēt. Jūs esat tie, kas dodat mums stāstus, mēs šos stāstus glabājam un mums muzejā ir jāiestājas par to, lai jūsu stāsti tiktu nodoti nākamajām paaudzēm un, lai neviens nestāstītu mums citu vēsturi. Mēs esam par to atbildīgi, jūs varat mums uzticēties.

Šobrīd OM veido jaunu ekspozīciju: “Gaismas ceļš”, domāju, ka tas ir ļoti simboliski, tas būs vēsturiski pamatots un dziļi emocionāls stāsts par to, kā mēs zaudējām savu valsti, par grūto okupācijas periodu, un, kā esam atnākuši uz savu gaismu, savu valsti un to atguvuši. Tas būs stāsts par kopīgo ceļu, kāda šodien ir Latvija – tas ir jautājums katram mums, kādi esam mēs. Es gribētu, lai ikviens no mums pirms atbildētu uz šo jautājumu, izlasītu jūsu stāstus, uzklausītu jūsu stāstus un ienākot okupācijas muzejā un pietuvojoties muzeja priekšmetam, kuram, katram ir savs stāsts – dziļi, dziļi emocionāls saturs, saprastu to. Un noliekot malā savas dzīves rūpes, tiekšanos pēc materiāliem labumiem un visas ķildas, saprastu, ka mūsu galvenā vērtība ir brīvība. Un to vajadzētu saprast līdz asarām, līdz drebuļiem sirdī, līdz laimes sajūtai, ka mums nekad tas vairs nebūs jāpārdzīvo. Dzejnieks Voldemārs Zariņš par sevi un tādiem kā jūs ir teicis: “Mana dzīve ir gājiens uz dzimteni, brīvo, Dieva, auklēto zemi un tas nekad nebeigsies, jo pilnības sapnim nav māju.”
Gribu mazliet arī par praktiskām lietām, ko mēs šogad kopā darīsim? Gada nogalē mēs visi ceram ieiet muzeja renovētajā ēkā un būt kopā Memoriālā. Šobrīd neviens datums nav pārlikts un mēs ceram, ka tā arī būs. Jūnija mēnesī būs atļauja tehniski iekārtot jauno ekspozīciju, un 31. oktobris ir pēdējais datums, kad muzejam ir jāveras vaļā. To es saku šeit, lai mēs varētu turēt pie vārda visus solītājus.
Protams, liels jautājums ir tas, kā labiekārtota būs vieta, kur atradīsies mūsu muzejs, galvenais, kur būs Memoriāls. Šī vieta jau nebūs tikai pabeigts būvdarbs – vietai jābūt ar dziļu emocionālu saturu, vietai jābūt aprūpētai, uzkoptai un viens no maniem priekšlikumiem šodien būtu: Aicinājums par šo lietu domāt - vispirms tām atbildīgām institūcijām. Zinām, ka vieta pie Memoriāla dalās Valsts un Pašvaldības īpašumā. Es negribētu, lai mēs ieejam jaunajā Memoriālā un fiziski redzētu robu, kur dalās valsts un pašvaldības īpašums, negribētu, lai mēs ietu pa okupācijas plāksnēm uz šo vietu. Tas būtu mans rosinājums – aicināt vietu sakārtot atvēršanas mirklim un būt par to atbildīgiem.
Izmantoju gadījumu un iespēju visus jūs aicināt uz muzeju un visi kopā panāksim to, ka termiņi vairs atlikti netiks. Novēlu visiem jums un ģimenēm veselību, izturību un lai mums kopā veicas”.

Arvils Ašeradens – Saeimas deputāts:
“Patiesībā ir milzīgs gods būt šeit un jāsaka ir kā politiķim, ka nav nekā svarīgāka, ka būt ar cilvēkiem, kas brīvības vārdā nesuši vislielākos upurus. Vēlreiz paldies jums visiem un šajā dienā es nesu sveicienus no “Jaunās vienotības”, no valdes un no visas partijas.
Mēģināšu savā runā vērtēt politisko dienas kārtību, tādu kā atskaites lietu – kā iet valstij un kā mēs to redzam.

Vēlēšanas un politika.: Jāsaka, ka vēlēšanas nesa milzīgu pārsteigumu un tika ievēlēts ļoti sarežģīts, fragmentēts parlaments ar septiņām partijām. Pēc trijiem mēnešiem izdevās izveidot valdību no piecām partijām. Somijā, kādās sarunās, kurās tika spriests par Somijas un Latvijas attiecību uzlabošanu, Somijas politiķi man vaicāja: Ašeradena kungs, mēs Somijā esam ievēlējuši kreisu valdību, kāda jums tur tagad valdība ir? Un es teicu: Man nav viegli atbildēt, es mēģināšu teikt tā – mums ir nacionāli konservatīva, centriska, kreisi liberāla populistiska valdība. Somi noelsās zālē un teica: Nu jā, tad vēlam veiksmi. Šī ir politiskā realitāte, ar kuru mums būs jādzīvo.
 
Parlaments: Šodien pieņemts atbildīgs lēmums – nevis vēlēt un vēlēt jaunu parlamentu, bet ļaut šim parlamentam strādāt un virzīties uz priekšu. Mēģināšu paskaidrot, kādēļ tas ir labs lēmums. Vispirms jau šādos sarežģītos laikos, kad ir valdība ar dažādiem pārstāvjiem, ļoti daudz jaunu cilvēku, tiešām, dažreiz mums iet kā mēs visi dziedājām: Ādamam bij’ septiņ’ dēl’, neskatoties uz to, valdības darbs iet uz priekšu. Ļoti svarīgi valstij ir ievēlēt ļoti gudras un tālredzīgas pirmās personas. To mēs esam izdarījuši. Mums ir prezidents Egils Levits, par kuru mēs patiesi varam būt lepni. Prezidents izcili mūs pārstāv ārvalstīs, prezidents izcili pārstāv Latvijas vērtības, prezidents attīsta valsti – prezidents ir politikas stabilizējošs faktors valstī. Gribu teikt, ka mums ir lielisks premjerministrs Krišjānis Kariņš. Šajos ārkārtīgi sarežģītajos apstākļos, premjerministram palīdz bijusī pieredze Eiroparlamentā. Viņš ļoti labi pārzina sarežģītos politikas līkločus, viņš ļoti labi pārstāv valsti pasaulē. Viņam nav problēmas parunāties ar Merkeles kundzi, paturēt viņai lietussargu, viņam nav problēmas sarunāties ar Makrona kungu, viņam nav problēmas runāt ar jebkuras valsts pirmo personu, kuru jūs nosauktu. Viņš lieliski pārstāv savu mazo, bet svarīgo valsti.
Tieši tāpat premjers strādā ar koalīciju, ir lielisks psihologs. Neskaitāmas reizes, kad esmu gājis iekšā koalīcijas sapulcē, nezinādams, ar ko iziesim ārā, premjers meistarīgi ir noturējis dienas kārtību, virzīdams skaidri savu plānu, kas ir jādara un panākdams rezultātu, ļoti inteliģentā veidā to darīdams, nevienu neaizvainojot. Tas ir pamats koalīcijas darbībai.

Vēl gribu pieminēt, ka mums ir izdevies ievēlēt lielisku Latvijas bankas prezidentu Mārtiņu Kazāku. Latvijas bankas prezidents ir svarīgs tautsaimniecību stabilizējošs faktors un Mārtiņš Kazāks ir lieliska izvēle – gudrs ar izcilu izglītību un reputāciju. Varu minēt arī lieliskos latviešus, kas ir Eiroparlamentā, Eiropas komisijā – Valdi Dombrovski, kas ir priekšsēdētājas vietnieks, Ilzi Juhansoni, kas ir Eiropas savienības galvenā ierēdne, NATO – Baiba Raža un vēl, un vēl. Šis ir brīdis, kad ir lielo līderu laiks, kuri izšķir lietu virzību nākotnē.

Valdības veidošana: Veidojot valdību un raugoties no “Jaunās vienotības” puses, bija divas svarīgas lietas: nemainīga Eiroatlantiskā kursa izvēle. Tajā brīdī par to runāja mazāk, bet, kad veidoja valdību – visādi varēja būt. Tas bija pirmais punkts, ko mēs nolikām uz galda un šobrīd es redzu, ka par to nav diskusiju, kurss tiek saglabāts. Otrs jautājums: Valsts drošība. Mūsu atbildība par NATO budžetu, budžeta ieguldījumiem. Esam viena no valstīm, kas visas saistības izpilda. Līdz ar to mēs varam rēķināties ar savu partneru atbalstu, šajā tik ļoti sarežģītajā laikā. Gribu teikt, ka tā ir īpaša sajūta, kad tu ierodies Ādažu militārajā bāzē un runā ar Kanādas komandieri, kurš ir atbildīgs par bāzi, kad Kanāda sūta savus dēlus un meitas šeit, stāvēt uz mūsu robežām. Un tāda nav tikai Kanāda – tie ir arī spāņi, poļi, slovāki un daudzas citas tautas.

Valsts budžets:. Valsts budžetā bija daudz neizpildāmu solījumu  Atgādināšu, ka Latvijas valsts budžets ir 10 miljardi eiro, lai visus solījumus apmierinātu, būtu jāceļ nodokļi par ¼ daļu. Premjera uzstādījums bija – mēs nodokļus necelsim un būsim par ekonomisko stabilitāti. Iespējams – tādēļ mums neizdodas samaksāt visus tos rēķinus, kas ir jāmaksā, īpaši veselība un sociālā aprūpe. Bet mums ir stabila valsts. Šajā, ļoti neskaidrajā ekonomiskajā situācijā, Latvijas ekonomika aug un tā ir pozitīva zīme. Tas ir svarīgi un varēja būt savādāk. Šī sarežģītā valdība slēpj sevī milzīgu potenciālu, milzīgu pārmaiņu veikšanai un tas šobrīd notiek. Pirmā – finanšu sektora reforma, kas ir izdarīta, šobrīd sākam aptvert tās briesmas, kas ir novērstas, Kādu brīdi atpakaļ, finanšu sektorā – cauri Latvijai gāja melna finanšu straume, vienā diennaktī tika pārskaitīta summa - 1 miljards eiro, tikai šī nauda nekādu labumu mums nenesa. Latvijai šķiet izdosies izvairīties no nokļūšanas pelēkajā zonā. Gribu teikt, ka finanšu sektora kapitāla remonts ir pabeigts, gaidām starptautisko novērtējumu un ceram, ka banku sistēma atgriezīsies normālā darba gultnē. Otrā – šobrīd virzās uz priekšu reģionālā reforma un reformas mērķis ir no 119 sadrumstalotām pašvaldībām tikt pie 30 – 40, pietiekami labi strādājošām pašvaldībām.

Izglītība::– vēl viens ļoti svarīgs sektors. Valdība turpina Kārļa Šadurska iesākto pāreju uz izglītību valsts valodā visos bērnudārzos un skolās. Dienas kārtībā ir arī Universitātes, lai valsts būtu konkurētspējīga Eiropas tirgū un varētu attīstīties.

Sociālie aspekti: – ekonomika valstī ir augusi, līdz ar to augušas ir darba algas un šogad redzam, ka vidējā darba alga varētu pārsniegt 1100 eiro robežu. Strādājošie jūtas labāk, bezdarbs valstī ir neliels. Šis apstāklis ļauj labāk paskatīties uz sociālo jautājumu risināšanu. Vispirms pensijas – tās tiek indeksētas līdz 400 eiro, mazāko pensiju saņēmēji to izjūt visvairāk. Protams, liela problēma ir nabadzība, gandrīz ¼ daļa iedzīvotāju pakļauti nabadzības riskam, pie tā valdība strādā, risinot mazo pensiju jautājumu un šeit redzu, ka mums jārisina represēto atbalsta jautājumi. Gaidām priekšlikumus no represēto apvienības valdes un esam gatavi virzīt šos priekšlikumus parlamentā.
Nobeigumā – lietas iet labā virzienā, neraugoties uz interesanto, dinamisko valdību – viņa slēpj sevī neparastu stabilitāti, un valdība nostrādās līdz sasaukuma beigām. Parlaments ir pieņēmis lēmumu par Rīgas domes atlaišanu, arī šeit iesim uz uzvaru vēlēšanās. Kopumā man ir pozitīvs skats uz dzīvi un vēlreiz paldies par iespēju uzstāties konferencē.”  

Koklētāju ansamblis "Taureņi", vadītāja Andra Riebiņa, Linda Kūla.

  

Vīru kvartets: "Harmonija Rīgai" vadītājs Ārijs Šķepasts.

Edgars Skreja  Ncionālo karavīru biebrība::
“Latvijas Nacionālo karavīru biedrība sveic jūs šajā pulcēšanās dienā, jo kopā mēs esam likteņbiedri. Kad mēs Latvijai grūtajā brīdī stājāmies pretī ar ieročiem un pierādījām, ka viņi –Sarkanā armija, nav vēlama mūsu zemē. Politiski represētie maksāja par to ar Sibīriju. Latviešu karavīri izjauca daudzas sarkanās armijas ieceres, kur gāja šī armija, tur palika tikai asinis.
Šodien visiem vislabākie vēlējumi nākotnei, veselību un cīņas sparu turpinot pārstāvēt un stāvēt par Latviju, jo par Latviju jāstāv mums visiem.”

Raimonds Bergmanis Saeimas deputāts:
“Man patiesi liels gods būt kārtējo reizi šeit, kopā ar jums, un noklausoties LPR apvienības priekšsēdētāja Ivara Kaļķa ziņojumu, kas liek mums aizdomāties – kāpēc esam šeit. Šeit ir mūsu valsts sāpe, šeit ir mūsu valsts mīlestība. Man ir gods būt kopā ar Edgaru Skreju, ka viņš bija tas, kas noticēja, ka mums tas ir jāizdara un mēs to izdarījām. Krusts mātei Latvijai Brāļu kapos ir atjaunots. Es ceru, ka mēs visi sapratīsim, ka mēs kalpojam, mēs visi – ievēlētie deputāti kalpojam šai valstij, nav svarīgi, vai esam valdībā, vai esam koalīcijā. Es ticu, ka visi, kas ir ievēlēti un viņiem ir dots šis tautas mandāts – rūpēsimies par mūsu nākotni.
Par tām gaišajām lietām un to vēsturi. Jā, man ir liels gods bijis būt šeit, šajā zālē tiekoties ar filmas “Dvēseļu putenis” radošo kolektīvu: režisoriem, aktieriem, tiem cilvēkiem, kuri veidoja filmu, jo tā neatstāj vienaldzīgu nevienu šai valstī. Man liekas, ka mēs aizvien dzīvojam dažādos dvēseļu puteņos un katram tas ir savs. Katrs iet savu ceļu un ceru, ka tas spēks un tā mīlestība vēl aizvien dzīvo mūsos.
Liktenis griež nežēlīgi, šis skaitlis, kas izskanēja vairākās runās – septiņi simti cilvēku gadā ir aizgājuši, liek pieklust, bet ir jādzīvo tālāk. Un, tiekoties ar jauno Okupācijas muzeja direktori, ir tā izpratne – to nevar piedot, to nevar aizmirst, bet ir jādzīvo tālāk.
Man rokās ir grāmata “Skola Sibīrijā”, paldies par šo dāvinājumu. Arī mana mamma Sibīrijā ir mācījusies un ieguvusi izglītību. Nedēļas nogalē viņai šo grāmatu nodošu. Tiekoties ar jums, esmu ņēmis vērā, esmu sācis pierakstīt savas dzimtas vēsturi. Un to aicinu darīt – dalieties, lai šī vēsture nepazūd no mūsu tautas atmiņas. Paldies jums par to.”         

Ritvars Jansons – Saeimas deputāts:
“Nacionālā apvienība, kuru es pārstāvu, vienmēr ir augsti novērtējusi politiski represēto, nacionālo karavīru, pretošanās kustības dalībnieku cīņas sparu un valstiskuma apziņu – tas galu galā noveda pie Latvijas Republikas neatkarības atgūšanas. Ļoti svarīga loma ir arī represēto piemiņas saglabāšanai un informēšanai par Latvijas vēsturi tādu, kāda tā ir bijusi. Man ir patiess prieks, ka strādājot ar mūsu politiskajiem partneriem ir izdevies panākt to, ka Okupācijas muzeja rekonstrukcija notiek. Šobrīd Saeimā tiek skatīts likumprojekts par Memoriāla uzstādīšanu. Zinot Okupācijas muzeja lielo darba ieguldījumu, muzejam ir milzīga informatīvā loma ne tikai mūsu sabiedrības informēšanā, bet arī rietumu un austrumu sabiedrības informēšanā. Aug Okupācijas muzeja starptautiskā atpazīstamība.
Informatīvais karš, kuru plaši izvērš austrumu kaimiņš, vēl turpināsies, pat saasināsies un mums ar savu nostāju, ar objektīvu vēstures atspoguļojumu jāstājas pretim.
Nacionālā apvienība 15.martā rīko leģionāru godināšanu Nacionālajā bibliotēkā. Ja nodaļās vēl ir leģionāri, kuri vēlētos apmeklēt šo pasākumu – piesakieties pie represēto nodaļu koordinatoriem. Paldies jums.”     

Turpinās konferences delegātu debates .

Sakārtoja: Laimdota Podze
Foto un foto galerija: Alvis Jansons