Latvijas Aizsargu organizācijai - 100
20. marts, 2019 pl. 13:42,
2 komentāri
Latvijas
Aizsargu organizācija (LAO) - tā bija vislielākā masu
organizācija Latvijā, kas aktīvi piedalījās kā militārajā, tā
sabiedriski politiskajā, sporta un kultūras dzīvē. Tā dibināta
1919.gada 20.martā kā brīvprātīga organizācija.
V. Sprūda raksts "Kā radās un kāpēc vairs nepastāv aizsargi – valsts un latviskuma sargi’’
‘’LU profesors Ilgvars Butulis savā grāmatā: ‘’Sveiki, aizsargi!’’ aizsargus definē kā brīvprātīgu, parapoliceisku, paramilitāru latviešu pilsoņu masu organizāciju, kuras mērķis bija sargāt savu valsti no iekšējiem un ārējiem ienaidniekiem un audzināt iedzīvotājus nacionālajā garā. Aizsargu pastāvēšanas pirmais un galvenais iemesls 20.gados bija palīgpolicijas funkcijas veikšana. Aizsargi efektīvi veica pienākumus frontes aizmugurē, taču beidzoties karadarbībai, turpmākā aizsargu līdzdalība kārtības uzturēšanā bija zem jautājuma zīmes. 20.gadu otrajā pusē, pakāpeniski izzūdot nepieciešamībai palīdzēt policijai tās ikdienas darbā, aizvien lielāku vērību aizsargi veltīja militārajai sagatavošanai. Tomēr praksē dažādu iemeslu dēļ – arī politiskās neizlēmības rezultātā, aizsargi par spēcīgu, monolītu un labi sagatavotu armijas palīgspēku nekļuva. Būtisks jautājums ir par to, kā pakāpeniski šī organizācija (faktiski valsts uzturēts brīvprātīgs dienests) nonāca kāda politiska virziena ietekmē."
Nebūs lieki piebilst, ka īpaši liela nozīme aizsargu darbībai minētajās jomās bija Latgalē, kur tie kļuva par latviskuma bastionu, iepretim ideoloģijai, kas nāca no austrumu pierobežas. Latvijas aizsargu rīcībā bija tikai vieglais kājnieku bruņojums. Jāpiebilst, ka Igaunijā un Somijā aizsargi bija daudz smagāk bruņoti un viņu rīcībā atradās pat lielgabali un bruņumašīnas, Iespējams, ka tur aizsargi veidojās kā armijas pirmsākums. Aizsargus finansēja no valsts budžeta, tomēr paradoksāli, ka šis finansējums neveidoja ne pusi LAO līdzekļu. Lielāko daļu deva pašu aizsargu iemaksas, ziedojumi, dažādu sarīkojumu ieņēmumi, ka arī aizsargu īpašumu apsaimniekošanas ieņēmumi. Sākotnēji LAO veidojās valstij lojāls un mobils spēks, tie nedrīkstēja kļūt par kāda konkrēta politiska spēka atbalstītājiem. 1923.gada 26.augustā Rīgas Latviešu biedrības telpās sanāca pirmais un vienīgais aizsargu kongress.
Pretrunīgi vērtēta ir LAO dalība 1934.gada 15.maija apvērsumā. Saskaņā ar 1936.gada ’’Likums par aizsargu organizāciju’’, par augstāko LAO vadoni kļūst valsts prezidents, respektīvi – Kārlis Ulmanis. Kā militārs spēks aizsargi 1940.gada sākumā atradās krīzē, kad patiesi iestājās X stunda, aizsargi, kas reiz bija lepojušies ar savu patriotismu un cīņas sparu, nolika ieročus, ieraduši paklausīt vadības norādījumiem’’.
Šodien, 2019.gada 20.martā, pieminot Latvijas Aizsargu organizācijas 100 gadadienu, mēs domājam par aizsargu organizācijas lomu valsts vēsturiskās attīstības stiprināšanā, izaugsmē un labklājības veidošanā.
V. Sprūda raksts "Kā radās un kāpēc vairs nepastāv aizsargi – valsts un latviskuma sargi’’
‘’LU profesors Ilgvars Butulis savā grāmatā: ‘’Sveiki, aizsargi!’’ aizsargus definē kā brīvprātīgu, parapoliceisku, paramilitāru latviešu pilsoņu masu organizāciju, kuras mērķis bija sargāt savu valsti no iekšējiem un ārējiem ienaidniekiem un audzināt iedzīvotājus nacionālajā garā. Aizsargu pastāvēšanas pirmais un galvenais iemesls 20.gados bija palīgpolicijas funkcijas veikšana. Aizsargi efektīvi veica pienākumus frontes aizmugurē, taču beidzoties karadarbībai, turpmākā aizsargu līdzdalība kārtības uzturēšanā bija zem jautājuma zīmes. 20.gadu otrajā pusē, pakāpeniski izzūdot nepieciešamībai palīdzēt policijai tās ikdienas darbā, aizvien lielāku vērību aizsargi veltīja militārajai sagatavošanai. Tomēr praksē dažādu iemeslu dēļ – arī politiskās neizlēmības rezultātā, aizsargi par spēcīgu, monolītu un labi sagatavotu armijas palīgspēku nekļuva. Būtisks jautājums ir par to, kā pakāpeniski šī organizācija (faktiski valsts uzturēts brīvprātīgs dienests) nonāca kāda politiska virziena ietekmē."
Nebūs lieki piebilst, ka īpaši liela nozīme aizsargu darbībai minētajās jomās bija Latgalē, kur tie kļuva par latviskuma bastionu, iepretim ideoloģijai, kas nāca no austrumu pierobežas. Latvijas aizsargu rīcībā bija tikai vieglais kājnieku bruņojums. Jāpiebilst, ka Igaunijā un Somijā aizsargi bija daudz smagāk bruņoti un viņu rīcībā atradās pat lielgabali un bruņumašīnas, Iespējams, ka tur aizsargi veidojās kā armijas pirmsākums. Aizsargus finansēja no valsts budžeta, tomēr paradoksāli, ka šis finansējums neveidoja ne pusi LAO līdzekļu. Lielāko daļu deva pašu aizsargu iemaksas, ziedojumi, dažādu sarīkojumu ieņēmumi, ka arī aizsargu īpašumu apsaimniekošanas ieņēmumi. Sākotnēji LAO veidojās valstij lojāls un mobils spēks, tie nedrīkstēja kļūt par kāda konkrēta politiska spēka atbalstītājiem. 1923.gada 26.augustā Rīgas Latviešu biedrības telpās sanāca pirmais un vienīgais aizsargu kongress.
Pretrunīgi vērtēta ir LAO dalība 1934.gada 15.maija apvērsumā. Saskaņā ar 1936.gada ’’Likums par aizsargu organizāciju’’, par augstāko LAO vadoni kļūst valsts prezidents, respektīvi – Kārlis Ulmanis. Kā militārs spēks aizsargi 1940.gada sākumā atradās krīzē, kad patiesi iestājās X stunda, aizsargi, kas reiz bija lepojušies ar savu patriotismu un cīņas sparu, nolika ieročus, ieraduši paklausīt vadības norādījumiem’’.
Šodien, 2019.gada 20.martā, pieminot Latvijas Aizsargu organizācijas 100 gadadienu, mēs domājam par aizsargu organizācijas lomu valsts vēsturiskās attīstības stiprināšanā, izaugsmē un labklājības veidošanā.
Ivars Kaļķis kopā ar domubiedriem piemiņas pasākumā.
Jānis Ābele piemiņas pasākumā.
Andrejs Ermuiža, atceres pasākuma rosinātājs.
Mēs esam paaudze, kas dziļi sirdī izjūt valsts veidošanās procesa nozīmīgumu. Mūsu vēsturiskā pieredze ļauj kritiski vērtēt visus šos procesus, tādēļ varam būt lepni par savu valsti. Mums tā ir vienīgā!
Teksts: Laimdota Podze
Foto: Laimdota Podze, Alvis Jansons
2 komentāri - Latvijas Aizsargu organizācijai - 100
Valdis - 19. jūnijs, 2020 pl. 13:22
Aizsargi bija ir un būss,tas ka katram ir citi uzskati nemaina un neaptur Aizsargu darbību ,
Kā var būt dalība apvērsumā, ja apvērsuma nebija?!
Tika izsludināts ārkārtas stāvolis, pēc siseņu vadoņa Bruno Kalniņa šaudīšanās ar policiju un Rīgas, Valmieras siseņu nodaļas sāktiem nemieriem!
Satversme darbojās, Valsts presidents Alberts Kviesis un valdība palika savās vietā, tikai Saeima palika mazākumā, jo 15. maija vakara sēdē tiesāšanai izdeva 18 deputātus un uz 16. maija sēdi Saeimā sanāca 32 Deputāti, kas nevarēja atbilstoši Satversmei apstiprināt vai noraidīt Valdības izsludināto ārkārtas stāvokli. Vainīgs bija Satversmes 23.punkts. To apliecina tā laika karavīri Joahims Pencis no Valkas un Kārlis Zuika no Madonas apriņķa, kā arī arhīvu dokumenti!!!
Tātad dr.Kārļa Ulmaņa valdība novērsa apvērsumu!!! Spēkā stājās Noteikumi no 1919 gada ae grozījumiem no 1921 gada.
Vai šodien izsludinātais ārkārtas stāvoklis atbilst Latvijas Valsts Satversmei?
Vai Saeimā ir deputātu balsojums?
Jā nav balsojuma, tad tas ir apvērsums!