LAT
Marijas Lazdānes atmiņas
Bijušās
Daugavpils apr. Vārkavas pagasta Mazkursīšu 4 klasīgās pamatskolas skolotājas
Marijas Lazdānes atmiņas par 1949. gada 25. martu.
Izvedējas
stāsts:
‘’Strādāju
kā skolotāja Mazkursīšu pamatskolā. 1949. gada 24. martā divas šīs skolas
skolotājas tikām uzaicinātas uz Vārkavu uz sanāksmi. Neierasties uz sanāksmi
nedrīkstēja, tāda bija pavēle. Nezinājām, par ko būs sanāksme, bet bija jāiet,
jo skolotājam jābūt apzinīgam. Ceļš no Kursīšiem līdz Vārkavai nebija īsais.
Gājām kājām pa izmirkušu lauku ceļu, apavu arī nebija piemērotu. Kad sasniedzām
Vārkavu, mūs pārsteidza daudzi formās tērpti cilvēki. Bijām naivas un daudz ko
nesapratām.
Ieradāmies skolas telpās, kur sajutām kaut ko briesmīgu. Gribējām doties projām, kad pamanījām, ka pie ārējām durvīm un logiem stāv bruņoti vīri. Ārā vairs nelaida. Domājām, ka mēs visi esam arestēti. Tumsai iestājoties, mūs uzrunāja krievu valodā un paziņoja, ka šonakt tikšot organizēta vietējo cilvēku izvešana. Šeit atrodoties tie, kuru uzdevums būšot ap0rakstīt mājās paliekošo inventāru un aktu nodot valdībai.
Ziņa bija drausmīga. Atceros, cik bija šausmīgi, kad vienam starp mums esošajiem pēc paziņojuma saņemšanas sākās krītamās kaites lēkme. Telpa bija tumša, palīdzības nebija nekādas. Viss redzētais likās kā ellē. Un tā visu nakti. Uz rīta pusi tikām formēti grupās un ievietoti vaļējās smagajās automašīnās. Es braucu ar vairākiem karavīriem apakšpulkveža vadībā. Gaismai austot tuvojāmies Kursīšu skolai, lika izkāpt. Domāju, ka tagad iesim pēc manas mammas, kura dzīvoja pie manis skolā, bet tēvs bija izsūtīts uz Urāliem. Nē, pagājām garām un tuvojāmies Mačānu sādžai, kur dzīvoja mana draudzene Tekla Onckule. Bargais liktenis bija viņu skāris. Apakšpulkvedis atļāva atvadīties. Pēc tam ilgi sarakstījāmies.
Devāmies tālāk līdz sasniedzām Antona Praņevska māju. Arī tur tika dota pavēle posties ceļā. Pēc tam devāmies uz Zosiniem pie manas māsas vīra brāļa Lāča Jura. Ienākot mājās, nesastapām neviena cilvēka. Uz sliekšņa redzējām spaini ar kūpošiem kartupeļiem, kas bija domāti lopiņu barošanai. Vaļā bija visas mājas un citu ēku durvis. Iegājām šķūnī un pēkšņi kļuva tik grūti, ka lūdzu atļauju nokrist uz siena. Neatļāva. Lika doties atpakaļ pie Praņevska. Šeit redzēju cilvēkus, kuri nekur negribēja doties. Teica, lai šaujot uz vietas. Sāku cilvēkus drošināt, pārliecināt par to, par ko nebiju pārliecināta pati. Atceros, ka līdzi ieliku sīpolus un vadmalas baķi, kuru mājas ļaudis negribēja ņemt, jo neticēja, ka būs vajadzīgs. Kad biju sarakstījusi visu atlikušo mantu, lūdzu priekšniekam atļauju aiziet uz savu dzīvokli skolā paēst. To man atļāva.
Ejot mājās, ceļā sastapu savu skolēnu vecākus ar izmisušām sejām un atklātu pārmetumu. Viņi jautāja, kā es varēju gadīties šajā briesmīgajā darbā. Centos stāstīt cilvēkiem, kā tas notika, bet vēl šodien nezinu, vai viņi man noticēja.
Kas gan varēja turēties pretī tā laika varai?!
Tā beidzās šis briesmīgais manā dzīvē melnais
nakts rēgs, ko nevaru aizmirst visu mūžu.’’