LAT
  • LAT
  • ENG
Biedrība "Latvijas Politiski represēto apvienība" (LPRA)
  • Jaunumi
  • Par mums
    • Vadība
    • Struktūrvienības
    • Statūti, kas apstiprināti 2018.g.
    • LPRA vēsture
    • LPRA Karogs
    • Saites
  • Notikumi
  • Projekti
  • Viedokļi
  • Katalogs
    • 1. sadaļa
    • 2. sadaļa
    • 3. sadaļa
    • 4. sadaļa
    • 5. sadaļa
    • 6. sadaļa
    • 7. sadaļa
    • Jaunākie izdevumi
  • Grāmatas
    • Atmiņas
  • Galerija
  • Facebook

Marijas Lazdānes atmiņas

28. jūlijs, 2019 pl. 16:01, Nav komentāru

Bijušās Daugavpils apr. Vārkavas pagasta Mazkursīšu 4 klasīgās pamatskolas skolotājas Marijas Lazdānes atmiņas par 1949. gada 25. martu.
Izvedējas stāsts:
‘’Strādāju kā skolotāja Mazkursīšu pamatskolā. 1949. gada 24. martā divas šīs skolas skolotājas tikām uzaicinātas uz Vārkavu uz sanāksmi. Neierasties uz sanāksmi nedrīkstēja, tāda bija pavēle. Nezinājām, par ko būs sanāksme, bet bija jāiet, jo skolotājam jābūt apzinīgam. Ceļš no Kursīšiem līdz Vārkavai nebija īsais. Gājām kājām pa izmirkušu lauku ceļu, apavu arī nebija piemērotu. Kad sasniedzām Vārkavu, mūs pārsteidza daudzi formās tērpti cilvēki. Bijām naivas un daudz ko nesapratām.

Ieradāmies skolas telpās, kur sajutām kaut ko briesmīgu. Gribējām doties projām, kad pamanījām, ka pie ārējām durvīm un logiem stāv bruņoti vīri. Ārā vairs nelaida. Domājām, ka mēs visi esam arestēti. Tumsai iestājoties, mūs uzrunāja krievu valodā un paziņoja, ka šonakt tikšot organizēta vietējo cilvēku izvešana. Šeit atrodoties tie, kuru uzdevums būšot ap0rakstīt mājās paliekošo inventāru un aktu nodot valdībai.

Ziņa bija drausmīga. Atceros, cik bija šausmīgi, kad vienam starp mums esošajiem pēc paziņojuma saņemšanas sākās krītamās kaites lēkme. Telpa bija tumša, palīdzības nebija nekādas. Viss redzētais likās kā ellē. Un tā visu nakti. Uz rīta pusi tikām formēti grupās un ievietoti vaļējās smagajās automašīnās. Es braucu ar vairākiem karavīriem apakšpulkveža vadībā. Gaismai austot tuvojāmies Kursīšu skolai, lika izkāpt. Domāju, ka tagad iesim pēc manas mammas, kura dzīvoja pie manis skolā, bet tēvs bija izsūtīts uz Urāliem. Nē, pagājām garām un tuvojāmies Mačānu sādžai, kur dzīvoja mana draudzene Tekla Onckule. Bargais liktenis bija viņu skāris. Apakšpulkvedis atļāva atvadīties. Pēc tam ilgi sarakstījāmies.

Devāmies tālāk līdz sasniedzām Antona Praņevska māju. Arī tur tika dota pavēle posties ceļā. Pēc tam devāmies uz Zosiniem pie manas māsas vīra brāļa Lāča Jura. Ienākot mājās, nesastapām neviena cilvēka. Uz sliekšņa redzējām spaini ar kūpošiem kartupeļiem, kas bija domāti lopiņu barošanai. Vaļā bija visas mājas un citu ēku durvis. Iegājām šķūnī un pēkšņi kļuva tik grūti, ka lūdzu atļauju nokrist uz siena. Neatļāva. Lika doties atpakaļ pie Praņevska. Šeit redzēju cilvēkus, kuri nekur negribēja doties. Teica, lai šaujot uz vietas. Sāku cilvēkus drošināt, pārliecināt par to, par ko nebiju pārliecināta pati. Atceros, ka līdzi ieliku sīpolus un vadmalas baķi, kuru mājas ļaudis negribēja ņemt, jo neticēja, ka būs vajadzīgs. Kad biju sarakstījusi visu atlikušo mantu, lūdzu priekšniekam atļauju aiziet uz savu dzīvokli skolā paēst. To man atļāva.

Ejot mājās, ceļā  sastapu savu skolēnu vecākus ar izmisušām sejām un atklātu pārmetumu. Viņi jautāja, kā es varēju gadīties šajā briesmīgajā darbā. Centos stāstīt cilvēkiem, kā tas notika, bet vēl šodien nezinu, vai viņi man noticēja.

Kas gan varēja turēties pretī tā laika varai?!

Tā beidzās šis briesmīgais manā dzīvē melnais nakts rēgs, ko nevaru aizmirst visu mūžu.’’
 

Nav komentāru

Komentēt







Jaunākie ieraksti

  • Atceres pasākums Rīgā
    24. mar. 2023
  • Latvijas Politiski represēto apvienības aicinājums
    21. mar. 2023
  • Latvijas Politiski represēto apvienibas 33. konference
    18. mar. 2023
  • Līdzjūtība
    3. mar. 2023
  • LPRA valdes nosodījums
    26. jan. 2023
  • LPRA Koordinācijas padomes sēde
    6. dec. 2022
  • Zeķes Ukrainai
    6. dec. 2022
arts Lārs © LPRA 1998 - 2021