LAT
  • LAT
  • ENG
Biedrība "Latvijas Politiski represēto apvienība" (LPRA)
  • Jaunumi
  • Par mums
    • Vadība
    • Struktūrvienības
    • Statūti, kas apstiprināti 2018.g.
    • LPRA vēsture
    • LPRA Karogs
    • Saites
  • Notikumi
  • Projekti
  • Viedokļi
  • Katalogs
    • 1. sadaļa
    • 2. sadaļa
    • 3. sadaļa
    • 4. sadaļa
    • 5. sadaļa
    • 6. sadaļa
    • 7. sadaļa
    • Jaunākie izdevumi
  • Grāmatas
    • Atmiņas
  • Galerija
  • Facebook

Ruta Grēviņa (Jātniece), izsūtīta 1941.gada 14.jūnijā

8. jūlijs, 2020 pl. 12:15

Ruta Grēviņa (Jātniece), dzimusi 1933.gadā
Bauskas rajona Rundāles pagastā.

Mani vecāki:
Mani pirmie dzīves gadi saistās ar Bauskas rajona Rundāles pagastu, kurā šūpulis bija  kārts arī maniem vecākiem un vecvecākiem. Viņi visi ir nākuši no vecsaimniekiem, kas ar savu centību bija pratuši no muižām izpirkt savas zemnieku saimniecības. Kad es piedzimu 1933.gada pavasarī mani vecāki nomāja 50 ha no Pilsrundāles muižas, pusi „Baltās” mājas un kūti, kas bija piešķirtas Pirmā pasaules kara invalīdiem, un kuri to nevarēja apsaimniekot. Mans tēvs Arnolds Jātnieks toreiz gribēja dzīvot šķirti no saviem vecākiem, lai pierādītu savu saimniekošanas varēšanu un būtu lielākas iespējas piedalīties sabiedriskajā dzīvē. Viņš bija mācījies Jelgavas reālskolā, kuras pabeigšanu bija kavējis karš. Karojot Tīreļa purvā, viņš bija apsaldējis kājas, ko vēlākos gados bieži juta. Viņa kara gaitas beidzās Latgalē reizē ar izcīnīto Latvijas brīvību. Tēvs bija sabiedrisks cilvēks: aizsargs, spēlēja teātri un dziedāja korī. Kora dziedāšanā viņš iepazinās ar manu mammu Elzu Rimdžūni.

Mana mamma Elza Rimdžūne bija beigusi Jelgavas klasisko ģimnāziju un ļoti gribēja studēt, bet tajā pašā gadā pēkšņi nomira viņas tēvs. Tāpēc viņa bija palikusi strādāt tēva mājās, jo tām vajadzēja strādniekus. Viņa nespēja samaksāt arī studiju maksu, jo tēva māju saimniecībai bija daudz visādu vajadzību.

30.gados mans tēvs paralēli saimniekošanai Rundālē, sāka saimniekot arī tēva mājās, jo viņa vecākiem saimniecības vadīšana kļuva par grūtu. Tā kā tēva mājās visas ēkas bija vecas, tad viņš sāka tās atjaunot: 1934.gadā uzcēla jaunu dzīvojamo māju, 1935./36. atjaunoja lopu kūti un klēti, 1938. gadā uzcēla tiem laikiem modernu seklo cūku kūti, lai varētu audzēt bekonus, bet 1939.gadā divu dzīvokļu kalpu māju. Uz tēva mājām mēs pārcēlāmies dzīvot 1937. gadā, kad nomira tēva māte Līze. 1938.gadā tēvs iegādājās traktoru un kūlīšu sējēju, kas deva iespēju samazināt zirgu skaitu un arī vajadzību pēc darbaspēka. Saimniecības galvenie ienākumi bija no bekona cūku pārdošanas „Bekona eksportam”. Cūku barošu un to uzraudzīšanu mana mamma neuzticēja nevienam.

Mūsu ceļš uz Sibīriju:

Vecāku sekmīgo saimniekošanu pārtrauca PSRS okupācija, kas 1940.gadā atņēma pusi zemes, bet 1941.gada 14.jūnijā visu, ielādējot smagajā automašīnā pārtikas grozu un mūsu mantas un nepasakot, ka ģimene tiks šķirta. Iecavas preču stacijā tēvu aizsauca ar visu ģimenes naudu, bet mūs palikušos: vecotēvu, mammu, mani (8gadi), brāli Gunāru (5gadi) un brāli Jāni (1gads un 10 mēneši), iegrūžot vagonā ar pāris saiņiem drēbju un pārtikas grozu, pārējos saiņus aizvedot nezināmā virzienā, sakot, ka tie mums nebūšot vajadzīgi. Vilciena sastāvs, ar kuru mums bija jābrauc sastāvēja no tādiem pašiem vagoniem, kādos zemnieki arī mans tēvs, pirms dažiem mēnešiem, bija ielādējuši lopus, sūtīšanai uz Krieviju. Šoreiz šajos vagonos bija jākāpj pašiem, kuriem tagad bija aizrestoti logi, iekšā iebūvētas divu stāvu nāras uz katru vagona galu, un pa vidu koka kaste, kurai vidū bija caurums – tualete bez kāda nožogojuma, kaut vagonā tomēr bija jaunekļi, dažam no viņiem bija gandrīz 20 gadu. Vienā šādā vagonā bijām ielādēti arī mēs. Vagonā bijām 25 cilvēki, vecākais bija mūsu vecaistēvs, bet jaunākā mūsu kaimiņienes Gludiņa kundzes meitiņa Grācija, kura tikko bija palikusi 3 mēnešus veca. Pirmās stundās bija dzirdamas tikai raudas un šņuksti, ko pa brīžam pārtrauca mazo bērnu brēcieni, kas gribēja ēst, bet mātēm krūtis bija tukšas. Lielākie bērni saprata māšu sarunas, un piespiedušies pie viņām klusēja. Visi gaidīja vīrus un tēvus. Šīs gaidas nomāca ēstgribu. Tikai vakarpusē katra ģimene sāka iepazīties ar savu mantu. Tad izrādījās, ka mums nav neviena palaga, bet ir vīriešu apakšbikses, citam atkal nebija maizes, jo tā bija iejaukta abrā utt. Sākās maiņa. Mēs tikām pie 2 palagiem, bet pretim nebija, ko dot, jo bija bērnu drēbītes un vīriešu veļa, kas nevienam nebija vajadzīga. Kā vēlāk Sibīrijā izrādījās, tad tēva biezās skujiņu rakstā austās auduma apakšbikses bija ļoti vērtīgas, jo varēja pasargāt no odiem un moskītiem ne tikai manu mammu, bet draugu ģimeņu sievietes. Sibīrijā vasarās vajadzēja tā saģērbties, lai nepaliktu kaila neviena ķermeņa daļa arī seja (uz tās tika uzvilkts tīkliņš), izņemot rokas, kas tika ieziestas ar darvu. Ar darvu tika ieziestas arī drēbes. Tikai tā varēja pasargāties no odu un moskītu uzbrukumiem.  Brauciens līdz Sibīrijai ilga gandrīz mēnesi. Pārmaiņus pa dienu varējām tikt pie vienīgā aizrestotā stiklotā lodziņa, pa kuru redzējām neapkoptos tīrumus un retus, slikta auguma labības laukus. Visi runāja par to, ka mūs sagaida bads. Vagonā bija karst un trūka gaisa. Guļamvietas bija ļoti šauras. Gulēt vajadzēja nostiepjoties, jo citādi kādam varēja pietrūkt guļamvietas.

Ēdiens bija pāris spaiņu dienā kaut kādas prosas biezputras vai zupas, karsta ūdens spainis, ko mums vagonā iesvieda vēlās vakara stundās, kad mazie bērni jau gulēja un viņus nevarēja pamodināt, bet otrā rītā jau viss bija saskābis. Bērniem sākās caureja.

Mūsu vagona gala mērķis bija lielo politisko ieslodzīto lēģeru pilsēta Ačinska. Tajā mūs izvietoja aiz augsta dēļu un dzeloņstiepļu žoga, kurā bija daži šķūņi, bet tajos jau mitinājās poļu tautības izsūtītie, kas jau bija paspējuši apaugt ar utīm, jo nebija mazgājušies vairāk kā mēnesi. Dažas latviešu ģimenes tomēr iekārtojās blakus poļiem, bet mēs palikām zem klajas debess gandrīz veselu mēnesi. Šajā laikā mūs mazgāja ražīgais Sibīrijas lietus, sildīja karstā jūlija saule, un naktīs apspīdēja mēness. Mums nebija ļauts iziet ārpus žoga. Tiem, kam bija nauda, pa žoga spraugu varēja nopirkt kādu ogu vai sakni. Mūsu ģimenei visa nauda palika pie tēva, tāpēc iztikām ar to, ko deva valsts: prosas putra, kaut kāda zupa, kas bija uzlabota ar nelielu eļļa piejaukumu. Te satikām tēva un mātes radus, draugu un kaimiņu ģimenes. Lielākā daļa mūsu radu un paziņu sieviešu un bērnu, ko izsūtīja no Bauskas rajona, atgriezās, bet no vīriešiem nezinu nevienu, kas būtu izturējis Vjatlāgera režīmu un uzturu. Kā 20.gs. 90. gadu sākumā uzzināju, tad šīs vīriešu nometinājuma vietas galvenais priekšnieks ir bijis Levinsons, latviešu nometnes priekšnieks Didarenko, komisijā, kas izskatīja ieslodzīto lietas Kacs, Djačenko u.c.

Ceļš uz kolhozu „Novaja taiga”un dzīve tajā:
Apmēram pēc mēneša pie mūsu žoga sāka no kolhoziem un sovhoziem braukt pēc darbiniekiem. Tā kā manai mammai bija trīs mazgadīgi bērni, vecaistēvs un tāds pats stāvoklis bija mana tēva draugu ģimenēs, tad mūs ilgi neviens neizvēlējās. Beidzot mūs 4 ģimenes: [Cinovska kundzi - tanti Jūliju (29 g.), ar dēlu Ojāru (3 g. un 5mēn.), meitu Daci (6 mēn.) un tantes Jūlijas mammu ap 60 gadus vecu; Pranka kundzi - Ērikas tanti ar meitām Mairitu 6gadi un Andu 4gadi, Gludiņa kundzi ar dēlu (vārdu neatceros) un meitu Grāciju 3mēneši vecu izvēlējās viens neliels, atpalicis kolhozs, kur labību pļāva ar sirpjiem. Lai līdz tam nokļūtu bija 100km vai vairāk bija jābrauc pa bezceļu. Rati  briesmīgi kratījās uz koku saknēm vai sacirstiem zariem, kuri bija salikti, lai varētu     izbraukt dūksnaino ceļu vai šķērsot strautus, jo tiltu pār upītēm nebija. Dažām upēm braucot pāri, ūdens smēlās gandrīz ratos. Apmēram pusceļā līdz mūsu nākamai dzīves vietai, es biju galīgi savārgusi un mani atstāja Kazuļskas slimnīcā, jo caureja un vemšana, kas sāka mocīt jau Ačinskā, bija kļuvušas kritiskas. Kā slimnīcā mammai pateica, man esot dizentērija. Mammai bija jāizšķiras, ko ar mani darīt. Viņai palīdzēja to izdarīt pārējās mammas, jo viņas mani vērtēja no veselā saprāta viedokļa. Tā mani atstāja Kazuļskas slimnīcā, kas bija neliela no baļķiem celta koka ēka. Mani ievietoja istabā, kurā bija 4 gultas. Sievietēm, kas tur gulēja ļoti gribējās par mani kaut ko uzzināt, bet es neko nevarēju atbildēt uz viņu jautājumiem, jo nepratu nevienu vārdu krieviski, bet tikai raudāju. Man likās, ka vairs nekad neredzēšu savu mammu un brāļus, ka apkārt ir tikai ļauni cilvēki. Sākumā pret visiem izturējos ļoti noraidoši un neko neēdu, lai nebūtu slikta dūša. Zāles, ko deva, bija ļoti rūgtas. Iespējams, ka tās bija vērmeles un vēl kādas ripiņas. Pēc pāris dienām jau sāka gribēties ēst un pieņēmu pat kaimiņienes piedāvātās zilenes. Pa lielākai daļai man deva ēst putras. Sevišķi man negaršoja prosas putra. Tā man atgādināja zāģu skaidas. Liels bija mans prieks, kad pēc 3 nedēļām man pakaļ atbrauca mamma un es viņu atkal satiku.


“Novaja taiga” bija neliela sādža, kurā bija 10 koka guļbūves mājas un pāris pirtis, klēts, veikals, kurā bija „vodka” un tajā saņēmām arī savu maizes devu [0,8 kg strādājošie un 0.4 kg nestrādājošie], skola. Katras mājas dārzam apkārt bija kāršu žogs, lai govis to neizbradātu, jo tās neviens neganīja. Divās no ciema mājām izvietoja mūs: vienā dzīvojām mēs ar tantes Jūlijas ģimeni, bet otrā Pranku un Gludiņu ģimenes. Visa māja sastāvēja no vienas telpas, kuru divās daļās sadalīja krievu krāsns ar muti uz ieejas durvju pusi. Krievu krāsns kalpoja par istabas sasildīšanas un arī ēst vārīšanas ierīci. Krāsns priekšpusē bija galds no kaut kādiem dēļiem sasists un sols, bet aiz krāsns tik vien bija telpas kā 9 guļamvietu iekārtošanai uz grīdas. Tās bija izveidotas no aptēstiem koka gulošiem klučiem, uz kuriem blīvi bija saliktas koka kārtiņas. Par matraci kalpoja nekulstīti lini, kurus kolhoza priekšsēdētājs atļāva saplūkt kolhoza tīrumā, kad sākās sals [līdz tam gulējām uz grīdas]. Vienā braucienā pēc liniem mamma paņēma līdzi arī mani, lai varētu vairāk uzkraut uz vezuma un es to kaut kā saturētu, jo vezumu nebija ar ko  sasiet. Iznāca tā, ka braucot pāri strautam vezums sasvērās uz vienu pusi un es iekritu strautā, kurā jau pa virsu bija plāna ledus kārtiņa, bet mājas bija vēl kādus pāris km. Tad mamma dzina zirgu, cik vien varēja un man vajadzēja skriet, lai tiktu pajūgam līdzi. Tiku cauri bez iesnām, jo mājās mani ieģērba sausās drānās un uzdzina izkurinātas krāsns augšā.
Ikdienas maizes deva bija par maz, lai apmierinātu mūsu ēstgribu, jo vairāk jau nekā mums nedeva par iepriekš minēto maizes devu. Lai iegūtu kādu litru piena vai medus burku, mamma sāka šķirties no mantām, bez kurām varēja iztikt, piemēram, zīda lakata, kas krievu kaimiņienei ļoti patika un bija gadījuma pēc paņēmies līdzi mantām un citām lietām. Kolhoza priekšsēdētājs atļāva lasīt vārpas (auzu, miežu), kūlām linsēklas no mammas saplūktiem liniem, kā arī pēc darba mammai izģērbjoties no tēva apakšbiksēm gandrīz vienmēr izkrita kulīte ar kaut kādiem graudiem, kas bija piesieta pie vēdera, jo viņa pa rudens pusi strādāja pie to tīrīšanas. Vienu reizi nākot ar kulīti uz vēdera mājās, tantei Jūlijai tā atāķējās tieši kolhoza priekšsēdētaja logu priekšā. Viņa saķēra to it kā lielās vēdera sāpēs un sakumpusi pārnāca mājās, jo citādi varēja draudēt liels sods. Kolhoza priekšsēdētājs to bija redzējis un apjautājās, kas bija noticis, ka tante Jūlija    pēkšņi tā sakumpa. Viņa pateica, ka pēkšņi sācis ļoti sāpēt vēders un priekšnieks šim stāstiņam noticēja, jo zināja, ka visi darbā pārtiek no graudiem un apēdot lielākas devas, sekas var būt tieši šādas.

Mans uzdevums kā lielākam bērnam ģimenē, bija palīdzēt tantes Jūlijas mammai pieskatīt manus brāļus Gunāru un Jāni, kas tad vēl bija diezgan kustīgi. Viņus varēja izlaist ārā tikai uz palieveņa, kas bija diezgan augsts, jo pa sādžu brīvi klejoja govis un mūsu māja bija bez žoga. Manos uzdevumos bija arī uzraudzīt veļu, kas tika žāvēta uz kaimiņmājas žoga. Kādu reizi ieraugu, ka viena govs sāk zelēt vienu veļas gabalu, es metos šai govij virsū un gribēju tai apģērba gabalu atņemt, jo es taču biju lauku meitene, kas no lopiem nebaidījās. Bet krievu lopi nebija pieradināti pie glāstiem. Tie bija mežonīgi, ēda visu, ko varēja sameklēt, jo uz pavasara pusi tiem bieži trūka barības un tāpēc tie tika baroti pat ar papīru. Šī mežonīgā govs man metas virsū. Es uz žoga augšā. Labi, ka tā sāka badīt žogu ne mani. Mani izglāba tantes Jūlijas mamma, kas istabā bija izdzirdējusi izmisīgus kliedzienus. No tās reizes pie mūsu mājas stāvēja ļoti gara vica, ar kuru govis varēju dzīt prom stāvot uz lieveņa.

Pirmajā septembrī man, kā vienīgam skolas vecuma bērnam, bija jāsāk iet skolā. Skola atradās divreiz vai pat trīs reizes lielākā guļbūves ēkā kā mūsu dzīvojamā māja, un tajā mācījās 6 klašu skolēni kopskaitā ap 15 – 20 pie viena skolotāja. Mana klātbūtne skolā zināmā mērā traucēja normālu darbu, kas jau tā bija apgrūtināts. Skolotāja man pēc bildītēm mācīja lietu nosaukumus un šo vārdu izrunu. Krievu valodu man palīdzēja apgūt arī mani klasesbiedri, kas mani bieži pacienāja ar līdzpaņemtiem kāļiem, burkāniem vai rāceņiem, pasakot kā tos krieviski sauc. Janvārī, kad mūs no šīs sādžas sūtīja prom, es jau pratu labi sarunāties ar saviem vienaudžiem un manā liecībā bija tikai 5 (liecība bija rakstīta uz rūtiņpapīra lapas, kas bija izplēsta no burtnīcas).
Vēl pirms mūsu pārsūtīšanas uz citu vietu 1941.g. 25. decembrī nomira vectēvs Pēteris Jātnieks, kas nelielu nogurumu sajuta tikai vienu dienu. Zārks viņam tika sasists no vienas vecas mājas jumta dēļiem un ar lielām grūtībām ierakts “Novaja taiga” kapsētā. Par kapsētu te liecināja vienīgi kapu kopiņu pauguriņi, no kuriem dažam apkārt bija nelobītu bērza kāršu žogs. Neviens kapus nekopa. Uz kapiem uzaugušo zāli laiku pa laikam nograuza govis.

Dzīve speciāli represētajiem izveidotajā meža sādžā „Vertabagašetā”:
1942.g.janvāra beigās visas latviešu ģimenes no šī kolhoza sūtīja prom, jo kolhozam nebija darba, ko dot, ne arī maizes. Atkal ar zirgu mūs veda 100 km līdz Ačinskai. Tur tika komplektēts vilciens ar latviešu ģimenēm no daudziem Ačinskas apgabala kolhoziem un sūtīts tālāk uz austrumiem. Vagonā mēs bijām kopā tikai ar tantes Jūlijas ģimeni no mūsu novadnieku pulciņa un ģimenēm no Vidzemes. Pranku un Gludiņu ģimenes brauca citā vagonā un Sibīrijā vairs viņas nesatikām. Lai gan ceļu veicām nelielu, tomēr vagonā pavadījām vairāk par nedēļu. Sievietes dancināja tasīti un zīlēja nākotni. Cīlīša kundzei tasīte teica, ka nedrīkst kāpt laukā no vagona, tad mēs tiksim vesti uz mājām. Atbraucot Kanskas pilsētā, kas bija liels dzelzceļa un ieslodzīto izmetinājumu (lēģeru) mezgls ilgi nekāpām no vagona ārā, iekams nesāka mums piedraudēt ar represijām. Visas mūsu vagona ģimenes nosūtīja uz jaunizveidotu sveķu tecināšanas sādžu “Vertabagašetu”, kas atradās kādi 40 km uz ziemeļiem no Sibīrijas dzelzceļa un 20 km no dzelzceļa atzara galapunkta “Rešeti”, ko bija izbūvējuši cietumnieki sveķu izvešanai.  

Vertabagašetu bija uzcēluši cietumnieki speciāli izsūtītajiem:
Tā atradās paugurā ar skatu uz taigu, kas ir slapjš mežs un kurā aug egles, baltegles, ciedres, zemi upeņu un jāņogu krūmi. Taiga mums vasarā kalpoja arī par tualeti, jo divās būdiņās, kas bija sasistas no dēļiem un nelielo bedri, ātri bija pilnas. Ziemā tam nolūkam kalpoja spainis, kura saturu izlēja turpat mājas priekšā, jo dziļā sniega dēļ, kas bija ap 1m, to tālu aiznest nevarēja. Vertabagašetā bija direktora māja, bērnudārzs, skola, klubs, veikals, maizes ceptuve, māja meistariem ar četriem dzīvokļiem, zirgu stallis, aka un 3 barakas, katrai no kurām bija 4 palieveņi un no katra palieveņa varēja ieiet divās istabās. Vienā barakā jau dzīvoja izsūtītie karēļi, otrā izvietoja latviešus, bet trešajā 1942.g. vasarā atveda kalmikus. Tos mūsu sievietēm vajadzēja audzināt, jo viņi savas darīšanas varēja nokārtot jebkurā vietā pat pie akas. Kalmiki kā ziemā tā vasarā staigāja jērādas kažokos ar jērādas cepuri galvā. Mēs atkal turpinājām dzīvot kopā ar tantes Jūlijas ģimeni. Vēl mūsu istabā ievietoja Tobisa kundzi, kas bija viena pati. Mūsu palieveņa otrā istabā dzīvoja Kraukļa kundze ar divām meitām Dzidru un Rasmu, Purgaiļa kundze ar meitu Ilgu un dēlu Juri, Buša kungs ar draudzeni, kuras uzvārdu neatceros. Visi viņi un arī Tobisa kundze pēc 2 gadiem tika aizsūtīti prom no mūsu sādžas (daži uz ziemeļiem, bet citi uz austrumiem), kur Kraukļa un Purgaiļa kundzes un Juris it kā esot miruši, bet par Buša kungu un viņa draudzeni nekā nezinu. Blakus palieveņa istabās dzīvoja M.Cīlīša kundze ar 2 meitām Rutu un Zaigu. Zaiga drīz nomira, bet Ruta ar savu mammu atgriezās. Ar viņām vienā istabā dzīvoja Lintera kundze ar meitu Līgu, pameitu Birutu un padēlu Valdi. Visa ģimene atgriezās Latvijā: Līga kļuva par medmāsu, bet Biruta ar Valdi strādāja par tramvaju vadītājiem. Vēl tā paša palieveņa istabās dzīvoja Dāvis kundze ar meitu Ināru un dēlu Juri. Viņi visi atgriezās Latvijā, un meita strādāja par tramvaja vadītāju. Mūsu barakā vēl dzīvoja Vītola kundze ar 4 bērniem, Lauvas kundze ar dēlu, Ervalda kundze ar divām meitām, no kurām vecākā Astrīda nomira Sibīrijā, bet jaunākā Dzintra atgriezās Latvijā un strādāja par grāmatvedi, Kušķa kundze ar dēlu, Zīles kundze ar dēliem Jāni un Jēkabu, otra Cīlīša kundze ar meitu Irēnu un Melkus kundze ar meitu Ritu un dēlu Elmāru. Par viņu likteņiem neko nezinu.

Mūs janvāra mēneša beigās, kad ārā bija –30 grādi pēc celsija, veda ar zirgiem uz jauno dzīves vietu un ievietoja aukstās barakās, kur bija gan bleķa krāsniņa, bet nebija malkas, ko tūlīt iekurināt. Netālu priežu mežā bija sausas priedes un to zari. Tā ātri tikām pie siltuma. Katrā istabā bija 10 uz krusta kājām no dēļiem sasistu guļamo. Sākumā tās izvietojām gar sienām, mīkstumam un siltumam uzliekot drusku siena. Daudz to nedabūjām, jo tas bija jāatstāj zirgiem. Drīz visus guļamos pārvietojām istabas vidū, kājas ieliekot ūdens trauciņos, jo pa nakti bariem nāca virsū blaktis. Kad blaktis nevarēja uzbrukt tieši, tad tās krita virsū no griestiem, bet tomēr to uzbrukumi bija mazāki, kā atrodoties tuvu blakšu ceļam. Pēc neilga laika mums parādījās tādi iemītnieki kā prusaki, bet pēc gada, kad pavisam grūti palika ar pārtiku arī utis. Nebija arī ziepju. Veļu mazgājām tikai pelnu sārmā. Aukstajos mēnešos nevarējām arī nomazgāties, jo telpas bija austas, gulējām ar visām dienas drēbēm, jo pa nakti ūdens spainī sasala.
Sākumā, kamēr mūs Vertabagašetā nepazina, pamanījāmies iegūt divas porcijas maizes: vispirms aizgāja pēc maizes mamma ar tanti Jūliju, bet pēc tam es ar tantes Jūlija mammu, bet drīz šīs blēdības atklājās. Darbiniekam sākumā deva 800gr maizes, bet tiem kas nestrādāja 400gr. Tad vēl drusku deva prosas vai griķu putraimu, kādu bundžiņu konservu un pudeli saules puķu eļļas. Piena un gaļas produktus nevarēja pat nopirkt, jo   nebija tikpat kā vietējo iedzīvotāju, bet tie kas bija, lopus neturēja. Tuvākais kolhozs, uz kuru gājām savas lietas mainīt pret pārtiku, bija 12km. To darījām tikai ziemā, kad dabā nekas pārtikai nebija atrodams. Nokļūt uz kaimiņu kolhozu varēja tikai ar platajām slēpēm, kuras strādniekiem bija iedotas meža darbiem. No turienes dažreiz atnesām kādu sasalušu gaļas gabalu vai piena rituli. No šīs pārtikas 1942.g.martā, nodzīvojot tikai pāris mēnešu vairāk par gadu, nomira tantes Jūlijas Dacīte, raustoties krampjos uz viņas rokām. Ilgi savā prātā nevarēju saprast, kāpēc jāmirst mazam bērniņam.

Pienāca 1943.g. pavasaris. Kaut kādas ziņas par kara norises gaitu nonāca arī līdz mums. Tās vēstīja, ka krievu karaspēkam kaujās ir lieli zaudējumi. Visas mūsu mammas bija izšķiršanās priekšā: stādīt kaut ko vai nē. Dažas ģimenes, cerot uz ātru Hitlera uzvaru, nekā nesēja. Visaktīvākā šīs idejas paudēja bija Irēnītes mamma Cīlīša kundze, kas bija trausla sieviete, ar labu gaumi un nepieradusi pie dzīves grūtībām. Tās sievietes, kas nāca no laukiem, aizgāja uz tuvākiem vai tālākiem kolhoziem un tur iemainīja kāļu, kāpostu sēklas un kartupeļus. Tie tika sadalīti vai pat biezāki nomizoti, lai būtu ko stādīt un ēst. Mamma uzplēsa velēnu mūsu barakas priekšā un tur iestādīja kāpostus un ķirbjus, jo tur varēja būt arī mūsu ziemas mēslojums, bet meža pļavās, kur bija bijušas siena stirpas - kartupeļus. Raža bija laba. Kāpostus kopā ar savvaļas ķiploku lakstiem (lakšiem), ieskābējām lielu mucu. Kartupeļus uzglabājām zem grīdas, izzāģējot grīdā dēli un izrokot bedri. Mamma rudenī pat nožēloja, ka par maz bija stādījusi.

1942. pavasarī no Vjatlāga atrakstīja tantes Jūlijas vīrs. Viņš rakstīja, ka šī gada aprīli mūsu tēvs viņam esot uzdāvinājis kažoku. Sapratām, ka tēvs ir miris. 1991.g. kārtojot reabilitāciju, tēva nāves cēlonis bija uzrādīts – tuberkuloze. Tantes Jūlijas vīrs rakstīja līdz 1944.gadam. Tad sapratām, ka arī viņa veselīgais organisms nav izturējis necilvēcīgos dzīves apstākļus un badu..

Māmiņai tas bija ļoti smags pārdzīvojums. Vairākas dienas viņas acis bija mitras. Man sāpēja sirds, bet nevarēju māmiņai palīdzēt. Pēc kāda laika pamanīju, ka māmiņa pie sevis dungo kādu melodiju. Šādi māmiņa centās atbrīvoties no drūmām domām un nervu saspridzinājuma. Vēlāk ziemas vakaros apsēdāmies mammītei apkārt un visi kopā ar tantes Jūlijas ģimeni tumsā dziedājām, lai nebūtu jādedzina skali, kas kūpētu un smirdētu. Šajā pašā 1943.g.vasarā, nogurusi no smagā renīšu iegriešanas darba priedēs sveķu tecināšanai, mamma apsēžoties uz koka stumbra, bija aizmigusi. Pamostoties sajutusi, ka ir nosalusi, jo drēbes no sīkā lietus bija izmirkušas. Mammai sāka pampt kājas, gurni un pampums aizgāja līdz pat krūtīm. Viņa tika aizvesta uz mežsaimniecības centra slimnīcu, kur mammīte pavadīja vairāk par mēnesi. Viņu izārstēja no Rietumukrainas represēts ārsts, kurš strādāja šajā slimnīcā. Rudenī mūsu sādžā vēra vaļā bērnu dārzu un mammai bija iespējams tur iekārtoties par pavāru. Drīz atveda bērnu dārzam arī govi un mammas uzdevumos ietilpa arī šīs govs kopšana un slaukšana. Es palīdzēju pusdienas laikā un vakaros mammai saplūkt govij zāli (jo izkapts mums nebija), lai tā dotu vairāk piena. Par to bērnu dārza vadītāja pa kluso atļāva mammai iedot man 0,5 glāzes piena dienā. Šī  puse glāzes piena 1943.gada vasarā man palīdzēja tikt vaļā no augoņiem, kas bija uz kājām, vēdera un kakla. Tie ļoti sāpēja. Tajā vasarā [no maija līdz septembrim] visa ģimene saņēma tikai 0,2 kg maizes, ko mammai deva kā strādājošai. Mums bērniem nebija paredzēts nekas. Nodarbinātajiem nedeva arī nekādus citus produktus. Vecākam brālim tad tika šis maizes gabaliņš, mamma un jaunākais brālis kaut ko dabūja ieēst bērnu dārzā. No rīta un vakaros iztikām ar dabas veltēm, ko katrā mēnesī varējām mežā salasīt.                                                                
Tie bija lakši, zirnāju stiebri, nātres, balandas, savvaļas liliju sīpoli [ Latvijā tās sauc par Daugavas lilijām], uz rudens pusi dažādas ogas [upenes, jāņogas, brūklenes, dzērvenes], sēnes un ciedru rieksti. Tā galvenokārt ar meža augiem mēs iztikām veselus četrus mēnešus. Šajā vasarā nomira visi, kam bija sliktāka veselība: tantes Jūlijas mamma, M.Cīlīša kundzes meita Zaiga, Irēnas Cīlītes mamma, kas taupīja savas drēbes, lai varētu solīdi atgriezties mājās, [Irēnu paņēma mūsu ciema medmāsa. Vēlāk gan Irēna esot atgriezusies Latvijā], Ērvaldu Astrīda. Rudenī kļuva vieglāk: mammai sāka dot 0,5 kg, bet mums bērniem  -  0,2 kg maizes dienā, kādu pudeli eļļas, dārzā bija izauguši arī kartupeļi u.c. saknes.

1942.g.1.septembrī mūsu ciematā atvēra skolu, kurā bija viena skolotāja, kas mācīja pirmajām 4 klasēm. Starp latviešiem šajā vecumā bija divas Vītolu meitenes un es [sāku atkal mācīties 1.klasē]. Vēlākos gados savas skolas gaitas šajā skolā uzsāka mani brāļi un Cinovskis Ojārs, Lintere Līga, Dāvis Juris. Pārējie bērni bija vecāki un viņiem nebija nekādas iespējams izglītību turpināt.

1942.g.ziemā mūsu ciematā bija šarlaka epidēmija. Sākumā saslima vecākais brālis Gunārs, bet pēc tam es ar brāli Jāni. Mūs ietina sienā un pāris segās un veda uz 60 km attālo Kinskajas slimnīcu. Tur nokļuvām vēlā vakara stundā. Pajūdznieks apmetās pie saviem radiem, bet mammītei tur vietas neiznāca un viņai naktsmājas vajadzēja meklēt kaut kur citur. Vienā mājā mammītei naktsmājas apsolīja un viņa jau taisījās iet gulēt, kad pēkšņi ienāca trīs vīri. Viņi teica, ka mamma ir viņu māju apzagusi, jo viņai mutē ir zelta zobi. Vīri gribēja mammu vest ārā, lai nosistu. Labi, ka pēc neilga brīža atnāca apzagtās mājas saimniece un atzina, ka mamma nav tā sieviete, kas viņu māju apzagusi. Tā mamma tikai par mata tiesu izglābās no nāves.

Šajā mājā mammīte vairs neuzkavējās. Viņai laimējās uzzināt, ka pilsētiņā dzīvo viena latviete un tur dabūja naktsmājas. Tā bija latviete, kas Sibīrijā jau dzīvoja kopš 19.gs. beigām.
Kinskajas slimnīca bija nacionalizētā muižnieku mājā, kas bija guļbūve ar augstiem griestiem, tāpēc tajā bija ļoti auksti un ar segām zināmas grūtības. Es ātri izveseļojos un pat drīz sāku slimnīcas apkalpojošam personālam palīdzēt uzkopt telpas, jo nevarēju nogulēt un nosēdēt. Pateicoties savam darbam, dabūtu jaunākam brālītim Jānim papildus segu, jo viņam pēc šarlaka bija plaušu pneimonija. Kā vēlāk noskaidrojās, tad aukstās telpas mums palīdzēja vieglāk izslimot šo slimību. Tās mūs norūdīja, lai aukstā laikā ap –20 grādiem veselu dienu brauktu atpakaļ uz mājām. Ar to mūsu slimošana šajā ziemā nebeidzās. Mūsu sabiedriskais vecākais brālis Gunārs no sava slimā drauga karēļa pārnesa mājās masalas, kas visiem blakus guļot pārgāja arī uz mums. Beidzot 1943.g. februārī pārslimojām kaut kādu saaukstēšanās vai gripas vīrusu. Īsi pirms Lieldienām ar kaut kādu zarnu vīrusu vai dizentēriju saslima mūsu mammīte, jo sākām ēst kartupeļu mizas, sprāgušo zirgu gaļu. Mammu ļoti smagā stāvoklī aizveda uz Ļebjažas slimnīcu, kas bija 12 km no mums. Pagrabiņš bija tikpat kā tukšs no kartupeļiem, maizes deva bija maza. Vienīgais aizdars bija sprāgušie preževaļskas zirgi, kas tika izmantoti sveķu mucu aizvešanai līdz dzelzceļam. Zirgiem bija tikpat grūts liktenis kā mums: bija smagi jāstrādā un nedeva pienācīgi ēst. Tie masveidā gāja bojā no bada, jo viņiem nebija sagādāts siens. Tos arvien jaunus veda klāt no stepēm un te tie gāja bojā, lai mums būtu kāds ēdamais. Tā kā brāļi bija no slimošanas novājināti, mammīte slimnīcā, mantu, ko iemainīt pret pārtiku arī vairs nebija, tad abas ar tanti Jūliju uz krievi Lieldienām nolēmām iet uz tuvākām kaimiņu sādžām ubagot. Biju diezgan saubagojusi: dažu olu, 

                                
kādu pankūku, kāli un kādu 0,5 spaini kartupeļu. Kamēr pārējais bija, ko ēst, kartupeļus noliku mūsu zemgrīdas pagrabiņā. Liels bija mans pārsteigums, kad pēc dažām dienām es tur kartupeļus vairs neatradu. Kā vēlāk noskaidrojās, tos bija izlietojis Purgaiļu Juris. Kamēr visi no mūsu lieveņa istabas kaimiņi bija darbā, mēs skolā, Juris bija aizracies līdz mūsu kartupeļiem, un tos pa dienām bija cepis un apēdis. Viņu šajā nedarbā bija pārsteigusi viņa māsīca Dzidra. Jurim toreiz bija kādi 13- 14 gadi. Man tas bija ļoti liels zaudējums- nebija ko pielikt pie zirga gaļas zupas un brāļiem, ko iedot ēst. Protams, visi viņam izteica nopēlumu, bet neviens man nevarēja neko palīdzēt, jo arī pašiem nekā nebija. Tas bija vienīgais gadījums, kad kāds latvietis būtu otram latvietim kaut ko nozadzis. Arī citu tautību cilvēki mums neko netika paņēmuši, jo atslēgu mums nebija. Mēs izdzīvojām, jo jaunākais brālis vēl gāja bērnu dārzā un bez 0,2kg maizes vēl dabūja kādu zupu, mēs abi ar vecāko brāli vēl pie maizītes varējām pievārīt sprāgušo zirgu gaļas zupu.  
1943.g.rudenī bērna dārza vadītājai Buzinai piedzima bērniņš un es sāku iet viņai palīgā to auklēt, kad viņa gāja uz darbu. Tā man iznāca daudzreiz kavēt skolu, bet toties dabūju kaut ko ieēst un klasesbiedri man palīdzēja tikt galā ar skolas uzdevumiem. 1944.g. pavasarī ar labām un teicamām atzīmēm beidzu 2.klasi. No rudens Buzina savu bērniņu sāka ņemt līdzi uz bērnu dārzu, bet mani ieteica bērnus pieskatīt savai draugu ģimenei Rešetos, kas bija 40 km no mammas. Tā ir neliela stacija uz Maskavas – Vladivostokas dzelzceļa. Šajā ģimenē bija vecaistēvs, kas bija mežsaimniecības galvenais inženieris [1930.gadā represēts un izsūtīts no Pēterburgas, ļoti inteliģents kungs], meita skolotāja, kurai bija divi puikas: 4 un 2 gadi veci. Tos man vajadzēja pieskatīt, padot viņiem ēst un katru dienu uzmazgāt grīdas. Šajā ģimenē nostrādāju vienu gadu. 1945.g. sāka mūs labāk barot, dažreiz iedeva pat amerikāņu piena un olu pulveri. Izdalīja pat amerikāņu humānās palīdzības apģērbus. Tā kā mamma uzskatīja, ka man ir jāmācās, tad 1945.g.vasarā atgriezos pie mammas, lai rudenī ietu skolā. Rešeti ir arī lielu izsūtīto cilvēku ieslodzījuma vieta. No savu saimnieku loga noskatījos, kā pēc kara beigām katru rītu uz darbu dzina vācietes un vakarā atpakaļ. Viņām nebija ērtu apavu, tāpēc vakaros viņas nāca atpakaļ kailām kājām, klikatiņas rokā nesot. Šeit noskatījos arī krievu dzīves stilu un parašas. Pie katras mājas Rešetos bija soliņš, uz kura sievas vakaros sēdēja, sarunājās un bieži vien viena sieviete otrai kāva matu utis, par ko mans saimnieks varēja šķendēties. Viņš teica, ka šīs sievietes ir slinkas mazgāties un apkopties. Neatceros par citiem svētkiem, bet Ziemassvētkus svinējām un Jauno gadu mēs sagaidījām kādā istabā pie skalu uguns, kas bija iesprausti sienas baļķī, jo tie žūstot bija saplaisājuši. Par cienastu kalpoja saules puķu sēkliņas vai ciedru rieksti. 1945.g. Jaungada svinības bija sarīkotas arī skolā. Bija eglīte, bet bez svecītēm, jo no sveķiem izgatavotas svecītes ļoti kūp un smird. Skolēni tajā skaitīja dzejoļus un visi dziedājām “Reiz mežā dzima eglīte”. Priekšnieks lēca kazačoku. Mums visiem bija priecīgāks prāts, jo sākām saņemt ziņas no Latvijas. Tante Jūlija uz Ziemassvētkiem saņēma pat paciņu. No tās man krita blūzīte un no paciņas iesaiņojuma maisiņa tika uzšūti svārki. Ar šo tērpu biju aizgājusi uz sarīkojumu. Skolotājai skolā un bērnu dārza audzinātājai bērnu dārzā grūtības neradīja bērnu draiskošanās. Visi mēs bijām mierīgi, kustējāmies lēni un arī tikai tad, kad tas bija nepieciešams. Sevišķi nekustīgi visi bija 1943.g. vasarā, kad mums bija jāiztiek tikai ar to, ko varējām mežā salasīt. Es vilkos uz mežu pēc šīm meža veltēm ar lielām grūtībām, jo nebija spēka. Mammīte arī tās nevarēja salasīt, jo viņai visu dienu bija jāstrādā bērnu dārzā. Citas sievietes to darīja, nākot mājās no darba. Tā pusbadā dzīvojot, mēs pa 5 gadiem izaugām par 1 – 2cm. Līdz ar to mēs ģērbāmies vienās un tajās pašās drēbēs visus Sibīrijas gadus, nesagādājot mūsu mammām rūpes par jaunu apģērbu, ko viņas nebūtu varējušas sagādāt. Mūsu ģimenē mēs visi bērni sākām augt tikai pēc 3 – 4 gadiem pēc atgriešanās Latvijas pilnvērtīgā uzturā.
1946.g.vasarā sāku strādāt, lai dabūtu lielāku maizes gabalu un dažreiz arī kādu citu produktu, jo citas samaksas izsūtītajiem par darbu nebija. Vācu sveķus. Tie bija ļoti smagi, tāpēc tos nesu uz mucu tikai pusi spainīša. Lai neapmaldītos, priežu mežs, kur tecināja sveķus, bija sadalīts joslās ar nelielos kociņos iespraustiem šķērskociņiem, kuri norādīja virzienu no sveķu vedamā ceļa līdz taigai. Līdz ar to šajā mežā nevarēja apmaldīties. Priežu mežs bija sauss. Taiga ir slapjš mežs, kur aug egles, ogu krūmi un citi krūmāji. Slapjākās vietās ir purvi, bet to vidū bieži ir saliņas, uz kurām auga ciedru koki. Ja apstrādājamā priežu mežā varēja orientēties, tad taigā un purvā varēja iet tikai saulainā laikā, lai nenojuktu māju virziens. Tāpēc ogot un ciedru riekstus lasīt mums bērniem bija stingri noliegts. Man mežā nebija bailes, jo nebija dzirdēts, ka tur būtu plēsīgi zvēri. Vienu reizi man laimējās redzēt četrus aļņus. Tad gan aizslēpos aiz koka, vēroju tos un sirds man drebēja. Aļņi paskatījās uz mani un tad devās savās gaitās. Nostrādāju līdz augusta vidum. Kādu dienu mammīte bija dzirdējusi, ka ved uz Latviju bērnus. Tā kā es strādāju, tad uz kaimiņu kolhozu, no kurienes nāca šī ziņa, devās vecākais brālis Gunārs. Vakarā viņš atnāca ar ziņu, ka no turienes pazīstamās kundzes bērniem bija atbraukusi pakaļ viņas māsa, kas bija viena no bērnu pārvešanas organizatorēm. Viņa ar bērniem bija jau iepriekšējā dienā aizbraukusi. Tad mamma nolēma, ka mums ar vecāko brāli uz Krasnojarskas bērnu savākšanas punktu ir jādodas vieniem pašiem. Vecākam brālim toreiz bija 10 gadi un man bija 13 gadi.

Mans un brāļa Gunāra ceļš uz Latviju:
No Vetabagašetas abi ar brāli izgājām vakarā krēslā, lai mežsaimniecības vadītājs to neredz. Mammīte mūs nelielu gabaliņu pavadīja un ar asarām acīs no mums šķīrās. Līdzi mums bija doniņa maizes un kulīte ar saknēm. Gājām visu nakti [24 km] un no rīta mēs bijām dzelzceļa atzara stacijā, no kuras gāja vilciens uz Rešetiem. Pēc pāris stundām bijām Rešetos. Tā kā bija agra priekšpusdiena, tad nolēmām noiet vienu staciju uz priekšu (līdz Kinskajai), lai būtu mazāk jāmaksā. Ceļā mums laimējās. Šos 20 km mūs aizveda viena smagā mašīna, un mēs Kinskajā nokļuvām diezgan agri. Tur mums atkal laimējās, jo satikām latvietes, kas veda savus bērnus braucienam uz Latviju. Mēs viņiem piebiedrojāmies, jo citādi nezin kā mēs būtu atraduši šo savākšanas vietu. Krasnojarskas bērnu savākšanas punktā nodzīvojām veselu mēnesi, jo šī pasākuma organizatorēm nepiešķīra vagonus mūsu aizvešanai. Viņām bija grūtības arī ar mūsu paēdināšanu. Organizatorēm mūsu uzturēšanai tik ilgam laikam nauda netika iedota. Tur nevarēja arī nekā nopirkt. Kā vēlāk vienā Sibīrijas bērnu saietā dzirdēju, tad vagoni esot dabūti tikai pateicoties tam, ka Rīgā Krasnojarskas stacijas priekšniekam ticis sagādāts velosipēds. Tajā pašā sanāksmē arī pateica, ka mums pārtiku esot palīdzējuši sagādāt Krasnojarskā dzīvojošie latvieši. Sevišķi palīdzējis viens 1941.gada represētais, kura uzvārdu nevaru atcerēties. Atbraucu ar vecāko brāli Gunāru tikai septembrī, kas bija viens no pēdējiem  vagoniem ar Sibīrijas bērniem. Tāpēc organizatores tajā centās ievietot pēc iespējas vairāk bērnu. Beigās bija bērnu vairāk nekā guļamvietu. Neviens bērns nekurnēja, ka bija jāguļ uz maiņām. Visi priecājāmies, ka braucām uz Latviju, un tāpēc mēs bijām ar mieru paciest visas grūtības. Mums vienai daļai Sibīrijas bērnu ir jāpateicas Lūses kundzei, kura organizēja šo projektu. Viņai esot bijusi atļauja pārvest tikai pilnīgos bāreņus, bet viņas palīdzes veda uz Latviju visus bērnus, kuri vien to vēlējās un kuri par tādu iespēju uzzināja. Par to viņa tika sodīta un esot mirusi kaut kur apcietinājumā. Nekad neaizmirsīšu, cik labi mūs sagaidīja Kuldīgas ielas bērnu nama direktors Dēliņa kungs un cik silta bija viņa uzruna. Bērnu namā mēs ar brāli Gunāru nodzīvojām ilgāk par nedēļu, kamēr mums atbrauca pakaļ mūsu tēva māsa Almas tante. Viņa bija pārsteigta par to, cik mēs esam maziņi un ar lieliem vēderiem.

Mūsu mammas Elzas Jātnieces atgriešanās un viņas atkārtota represēšana:
Pēc gada 1947.septembrī mājās pārbrauca mammīte ar jaunāko brāli Jāni. Naudas trūkuma dēļ viņi ceļu no Rīgas līdz Pilsrundālei, kas ir ap 80km, bija nogājuši kājām. Mēs visi sākām iet Pilsrundāles pamatskolā un mūs balstīja tēva māsa Almas tante ar savu vīru Žaņa onkuli. Mammīte sāka strādāt sovhozā. 1948. gada vasarā paklīda baumas, ka 1941. gada izsūtītos un pārbraukušos mājās sūtīs atpakaļ. Mammīte atrada vietu vienā palīgsaimniecībā pie Jelgavas. Tur viņu 1950. gada maijā apcietināja un ievietoja Rīgas Termiņcietumā, no kurienes pēc mēneša nosūtīja uz Kazahstanu. Šajā republikā viņa dažādos cietumos bija veselu gadu. Pēc gada mammīti no cietuma izlaida tikai tāpēc, ka viņas jaunākam dēlam Jānim vēl nebija 15 gadi. Pēc izlaišanas no cietuma, mammīti aizsūtīja uz Jeņiseijskas rajona Ustj- Kemas sādžu, kur viņa pludināja kokus. Darbs bija ļoti smags un bīstams. Kad kāda no sievietēm nevarēja kādu baļķi pavilkt, brigadieris esot lamājies necenzētiem vārdiem. Vienu dienu latvietes nolēma ar tādiem pašiem vārdiem viņam turēsies pretim. Viņš esot bijis pārsteigts un no tās dienas esot kļuvis piesardzīgāks savu komandu došanā. Tur mammīte apprecējās ar izsūtīto latvieti Andreju Ķikuru, lai varētu iegādāt mājiņu un iekārtot dārzu. Kad mammīte bija cietumā, viņa rakstīja, lai mēs neizrunājamies, neko sliktu nepaužam par padomju varu, jo cietums kopā ar zagļiem un slepkavām ir briesmīgs. Vēlāk t.s. politiskos izvietoja atsevišķos cietumos. Pēc šīm pārmaiņām politisko sodīto cietumos varēja sastapt augsti izglītotus, inteliģentus un patīkamus cilvēkus. Otrreiz mammīte no Sibīrijas atgriezās 1956.gada rudenī.
Mūs bērnus uz Sibīriju otrreiz neaizveda, kaut mammītes bēguļošanas laikā no1949. līdz 1950. gadam es tiku uz čeku izsaukta ne vienu vien reizi. Laikam cilvēcīgs bija Bauskas čekists. Kā atgriežoties Latvijā noskaidroju, tad 1941.gada 14. jūnijā, bez mūsu ģimenes, vēl tika represētas tēva radu ģimenes: Arvīda Jātnieka ģimene no Īslīces pagasta „Stiļķenes” mājām, Žanis Jātnieks ar ģimeni no Salgales pagasta „Sējas” mājām un mežziņa Jēkaba Jātnieka ģimene no Ugāles, viņa brāļa Jāņa, Arvīda ģimene no Ventspils rajona. 1941.gada 14.jūnijā tika represēta arī mammas radiniece Švarcbaka kundze ar vīru. Mūsu ģimenes bērniem aizvešana uz Sibīriju atņēma tēvu, padarīja par nabagiem, lika izciest badu, pārciest aukstumu, apsaldēt rokas, kas vēl tagad liek sevi just, bet izglītību mēs katrs ieguvām tādu, kāda bija mūsu centība: brāļiem vidējā speciālā, man Ekonomikas zinātņu kandidāta grāds, bet tas arī bija augstākais, ko padomju laikā varēju sasniegt represētais. Pēc Latvijas brīvvalsts statusa atgūšanas, 1992. gada decembrī ieguvu Ekonomikas zinātņu doktora grādu. Mums izveidojās labas ģimenes. Bet daudziem, kas bija vecāki bērni, zaudēja iespēju iegūt izglītību. Daudzus jauniešus, kas 1946.gadā atgriezās un bija vecāki par 16 gadiem un kam bija pases, apcietināja un uz Sibīriju aizsūtīja atkārtoti, citi tur palika uz dzīvi, vēl citiem vajadzēja apgulties šīs tālās zemes smiltājā. Skumji, ka daži Sibīrijā palikušie, pat divas reizes represētie, tic Krievijas pašreizējo masu saziņas līdzekļu paustajam un saka: „Jums būtu labāk pievienoties Krievijai”.                                                                    


Jaunākie ieraksti

  • Atceres pasākums Rīgā
    24. mar. 2023
  • Latvijas Politiski represēto apvienības aicinājums
    21. mar. 2023
  • Latvijas Politiski represēto apvienibas 33. konference
    18. mar. 2023
  • Līdzjūtība
    3. mar. 2023
  • LPRA valdes nosodījums
    26. jan. 2023
  • LPRA Koordinācijas padomes sēde
    6. dec. 2022
  • Zeķes Ukrainai
    6. dec. 2022
arts Lārs © LPRA 1998 - 2021