Terēzija Gerasimova dz.Baika - atmiņas nevar izdzēst

Terēzija Gerasimova dzim. Baika
Daugavpils apr. Līksnas pag.”Sterikāņos”
Izsūtīta uz Tombovskas sādžu Tomskas apg.

Viss pašu sarūpēts
- Lai gan mūža lielāko daļu aizvadīju Koknesē, esmu no Latgales puses. Mana bērnība aizritēja Daugavpils apriņķa, Līksnas pagasta “Sterikāņu “ mājās, kur vecākiem piederēja zemnieku saimniecība. Tēvs kopā ar savu brāli bija uzcēlis skaistu māju ezera malā netālu no šosejas Daugavpils – Rīga. Tā mēs dzīvojām, es, mamma Anna, tētis Juris, māsa Valentīna, brālis Henriks un tēva brālis – kopā seši cilvēki. Saimniecībā mums bija divi zirgi, četras govis un 15 ha zemes. Abas ar māsu Valentīnu un brāli Henriku jau no mazām dienām tikām radināti pie darba, jo tad neviens neuztraucās, ka bērni tiek pārlieku nodarbināti. Saimniekošanā vecāki galā tika pašu spēkiem, atceros, tikai reiz mamma bija paņēmusi palīgos biešu ravētājas. Viņa, protams, par darbu ravētājām labi samaksāja. Tā kā visu dzīvei nepieciešamo paši savām rokām sagādājām.

Vēlos kļūt par farmaceiti
- Pēc Līksnas septiņgadīgās pamatskolas beigšanas, pēc kara, turpinājām skoloties Daugavpilī. 1948.gada pavasarī Valentīna gatavojās absolvēt Daugavpils daiļamatniecības vidusskolu: “Es mācījos vidusskolas pēdējā klasē. Man bija 18 gadi un togad skolā bija paredzēti divi izlaidumi. Lai gan man patika darboties ar skaitļiem, es domāju par savu nākotnes profesiju, pastiprināti mācījos ķīmiju un latīņu valodu. Daugavpilī bija ļoti skaista aptieka, ejot tai garām, vienmēr nodomāju, ka es arī tādā gribētu strādāt, varbūt tas bija viens no pamudinājumiem studēt farmāciju.”

Spriedums piecos rītā
- Atceros, ka mamma pirms mūsu pēdējās došanās uz Daugavpili teica: “Meitenes, paņemiet kaut ko siltāku sev līdzi, kādas zeķes, dzird runājam, ka atkal gatavojoties kaut kādām izsūtīšanām. Visādi var būt!” Bet mēs ar māsu tik pasmējāmies: “Kas mūs vedīs, skatieties tikai, lai jūs neizved!”
“24.marta vakarā visiem īrniekiem bija talka, mēs jautri čalojām, grābām vecās lapas, vienam no kaimiņiem bija akordeons, kopā uzdziedājām, un nevienam prātā neienāca, ka tā bija mūsu pēdējā diena šajā mājā. Saimniece vien pastāstīja, ka nesen bija ieradušies vīri formās un pierakstījuši visus, kas te dzīvojot. Tā kā mūsu māja bija netālu no šosejas, vēl nobrīnījāmies, kur tovakar tik daudz mašīnu kursē. “Vai tad krievi brauc projām!” vēl kāda no talciniecēm nosmēja. Pastrādājušas līdz vēlam vakaram, labā noskaņojumā devāmies pie naktsmiera.   
Un tad ... piecos no rīta mūs uzmodināja klaudzieni pie durvīm. Istabā ienāca kādi seši vīri un nolasīja spriedumu, ka mūsu ģimene tiek pārvietota uz Tālajiem Austrumiem. Mēs tā apstulbām, ka sākām raudāt. Starp vīriem pazinu arī vienu skolas biedru, kurš bija komjaunatnes aktīvists, viņš mūs mierināja un teica, lai paņemam līdzi arī segu un spilvenu.

Ar PSRS himnu pretī nezināmajam
- Tā vienā mirklī sabruka mans sapnis par balto izlaiduma kleitu, skolas valsi un farmācijas studijām. Man dziļi atmiņā iespiedies brīdis, kad bijām mašīnā, šoferis klausījās radio un bija tieši seši rītā, kad sāka skanēt PSRS himna. Simboliski, bet tās pavadībā mēs tikām vestas pretī nezināmajam. No mūsu klases es biju vienīgā, kuru izsūtīja.

No mūsu ģimenes pretī nezināmajam mēs devāmies katrs no citas vilcienu stacijas. Tēvs un viņa brālis brauca vilcienā, kas atgāja no Vaboles. Māte ar Henriku bija paslēpušies pie attāliem radiem, bet nez kā viņa uzzināja, ka esam aizturētas, devās uz māju, bet tur jau saimniekoja sveši vīri – cepa gaļu, spēlēja mūsu patafonu un daļa jau mūsu mantu bija aizvestas uz centru tirgošanai. Mamma ar manu brāli devās ceļā no Līksnas. Savukārt mēs ar māsu braucām lopu vagonā, kurš atgāja no Eglaines stacijas. Vēlāk ar māsu, pārrunājot braucienu uz Sibīriju, kurš ilga apmēram divas nedēļas, domājām, kā mēs to visu varējām izturēt. Lopu vagoni pārblīvēti ar cilvēkiem, tualete praktiski nekāda, nomazgāties nav kur, vilciens jau arī neturēja ik pēc stundas, lai cilvēki varētu nokārtot dabiskās vajadzības. Taču pats grūtākais to visu izturēt bija psiholoģiski.

No mežoņiem ne vēsts
- Kad iebraucām Tambovskas sādžā, bija sapulcējies liels pūlis cilvēku. Vīriešus no sādžas aizveda tālāk uz citu kolhozu, bet mūs, sievietes un bērnus, nostādīja Tambovskas klubā – ēkā bez jumta -garā rindā, lai apkārtējo kolhozu priekšsēdētāji varētu nolūkot sev strādniekus. Mani un māsu atstāja turpat. Varējām izvēlēties, kur strādāsim. Daļa meiteņu pieteicās par slaucējām, bet mēs izvēlējāmies lauku brigādi. Mums ierādīja istabu mājā, kurā jau dzīvoja kāda agrāk izsūtīta vācu ģimene. Sādžā bija izsūtītie no citām vietām.

Kā filmā
- Sākums tiešām bija grūts. Viens no pirmajiem darbiem bija rakt bedres, bet zeme taču sasalusi. Citi vēl teica, kāpēc mēs tā sapucējušās, bet mums nebija cita apģērba. Vēlāk iedeva “fufaikas”. Atceros, kas strādājām siena pļavā, aizrādījām krievu valodā runājošiem krievu vīriem, ka jāstrādā, nevis tik bieži jātaisa pīppauzes, viņi atcirta: “Tāpēc jau jūs atsūtīja, ka esat tik strādīga tauta.” Kas attiecas uz smago darbu lielajā salā, tas bija līdzīgi kā parādīts filmā “ Ilgais ceļš kāpās”, kad Marta strādāja mežā – mēs, jaunas sievietes un meitenes, ģērbušās “fufaikās” un vatētās biksēs, kājās velteņi, devāmies meža darbos. Mums pašām koki bija jānozāģē un jāapdarina, kā arī jāizved no meža: augstos koka ratos iejūdzām divus buļļus, bez grožu palīdzības tie bija jānovalda un jātiek galā ar vezumu. Gāja visādi, pēkšņi dzīvniekus kaut kas izbiedēja, viņi sāka straujāk traukties uz priekšu, un malkas vezums apgāzās.

Vakaros liekākais gardums bija no atrastiem sasalušiem kartupelīšiem uz plīts malas ceptas pankūkas, retu reizi tikām pie auzu miltos ceptas maizes gabaliņa.  Vieglāk klājās, kad radinieki varēja sūtīt pārtikas paciņas, jo nebija nekā garšīgāka par sausiņiem un speķi no Latvijas.

Visi kopā
- Visu izšķir cilvēciskais faktors. Pateicoties tieši tam, mums vēlāk Sibīrijā bija iespēja satikties visai ģimenei kopā. Mēs radiem uz Latvijas rakstījām vēstules, tā uzzinājām, kur katrs izsūtīts. Sazinoties savā starpā, vēlāk lūdzām priekšniecību mūs pārcelt uz Omskas apgabalu, kur jau dzīvoja mamma ar brāli, vēlāk mums pievienojās arī tēvs ar savu brāli. Tā mēs nokļuvām kolhozā, kur audzēja šķirnes lopus. Valentīna sāka strādāt par ēdnīcas vadītāju, bet es pienotavā pieņēmu pienu. Man vajadzēja pierakstīt, cik litru piena nodod katra slaucēja, un noteikt tauku saturu. No tā laika atceros, cik smagi bija cilāt38 litru piena kannas. Pa piecdesmit piena kannām mums vajadzēja salikt saldētavā. No rīta vajadzēja noteikt tauku saturu, un pēc tam atkal salikt piena kannas automašīnā. Un vēl atmiņā šķeltu zirņu biezenis. Tas tika ēsts gandrīz vai pārdienām. Reizēm to izvāru arī tagad, bet Sibīrijas piegarša tam vienalga ir klāt.

Sibīrijā mūs satrieca tēva nāve. Viņam bija 65 gadi. Bija jau viņam kādas iekšķīgas vainas, domāju, viņš tīri psiholoģiski neizturēja izsūtīšanas faktu, kad bija jāpamet paša celtā māja un iekoptā saimniecība. Toreiz mans brālis Henriks bija aizsūtīts uz traktoristu kursiem un viņu nepalaida uz tēta bērēm. Vēlāk viņš izveidoja kapam apmalīti, aplika apkārt sētiņu un uzlika krustu. Šaubos, vai to vietu tagad varētu atrast, jo droši vien viss ir aizaudzis. Drīz pēc tēva aiziešanas aizsaulē, nomira viņa brālis.

Māju vietā – tukšums
- Sādžā bija daudz jauniešu. Nedēļas nogalē vietējā klubā rādīja kino vai bija ballīte. Daļa jauniešu ieskatījās viens otrā un nodibināja ģimenes. Arī mana māsa Valentīna 1955.gadā nodibināja ģimeni ar latviešu puisi Jāni Malaševski. Pēc gada jaunajā ģimenē piedzima dēls Osvalds, 1957.gadā, kad dēliņam bija deviņi mēneši, viņi saņēma atļauju doties mājup. Drīz mājās atgriezāmies arī mēs – es, mamma un brālis. Bet vai mums vairs bija mājas? To vietā bija tukšums. Tā kā tēva celtā māja bija guļbūve, tā tika pārvesta pie Līksnas baznīcas mācītāja miteklim, jo mācītājmuižā tika ierīkota skola. Sākumā mitinājāmies pie radu ģimenes, bet tad notika pavērsiens mūsu dzīvē, pateicoties brālim. Viņš bija dabūjis darbu Kokneses MTS un aicināja arī mūs uz šejieni. Tā no 1958.gada esmu koknesiete. Pirmos gadus dzīvojām netālu no kādreizējā Kalnakroga, vēlāk pārcēlos uz centru.

Ināra Sudare
Laikrakstā “Staburags”     

Nav komentāru

Komentēt