Lība Zukule - brauciens uz Sibīriju 2018.gadā.

Fonda "Sibīrijas bērni" ceļotājus pie viesnīcas vaktē Krievijas drošībnieku auto.

Lība Zukule dzimusi 1951.gada janvāra mēnesī, Omskas apg. Tjukalinskas raj. Ferma Nr.3

Ne visiem ceļotājiem izdodas ieraudzīt bērnības laika liecības vai satikt ļaudis, kas vēl atceras latviešus Sibīrijā.. Lībai Zukulei, kuras piecu cilvēku ģimeni 1949. gadā no Seces stacijas aizgādāja uz Omskas apgabalu, līdzi krustmātes zīmēts plāns, kurā sīki atzīmēti tolaik svarīgākie izsūtījuma vietas objekti – skola, veikals, sovhoza pienotava, ferma, “roģilovka”, tur esot dzimuši ne tikai lopiņi, bet arī cilvēki. Maz palicis no tā laika būvēm, sovhoza manta pēc savienības izjukšanas izputināta. Izsūtīto baraku būves vietā Lība atrod pļavu,  kapu vietā – atkritumu izgāztuvi.  No divām latviešu ģimenēm, kas sādžā palikušas uz dzīvi, viņai izdodas satikt Emmu Bahirevu, meitas uzvārdā Vītoliņu, kas Sibīrijā kopā ar vecākiem un abiem brāļiem nonākusi desmit gadu vecumā. Būtu arī viņas ģimene atgriezusies dzimtenē, ja ne tēva slimība. Apprecējusies ar krievu, piedzimuši divi bērni, kur nu vairs skriesi. Brāļi gan, kā kunga dūšā, tā allaž gatavi braucēji. Ņemšot traktoru un cauri visai Krievijai – uz Latviju, solījis tas, kurš strādājis Čeļabinskas traktoru rūpnīcā. Tagad abi brašuļi aizsaulē, stāsta Emmas kundze, taču arī viņa joprojām auklējot sapni par Latviju – kā gribētos vēl reizi tikt savā dzimtajā pusē.


Lība Zukule, pieraksta Emmas stāstīto savā dzimšanas vietā.
Tālāk turpina Lība:  Mums atkal sekoja – arī pēdējā ceļojuma dienā Omskā fonda “Sibīrijas bērni” ceļotājus pie viesnīcas vaktēja Krievijas drošībnieku auto. Pēc pamatīga policijas uzlidojuma Tjukaļinskas rajona sādžā šķita, ka būs likušies mierā, taču nē. Visu garo ceļu līdz Valentīnas Supes ģimenes izsūtījuma vietai Jevsjukiem aiz autobusa brauca automobilis, kuru Skaidrītes Jumiķes dēls Kaspars bija ievērojis jau iepriekš.

Šoreiz tikai sekoja, bet iepriekšējā dienā pie ciema, kur Lība cerēja sazīmēt savas bērnības laika vietas, gaidīja patruļdienests: “Kur braucat, ar kādu mērķi, kāpēc filmējat?” policists izjautāja ceļotājus. Sevišķu interesi izrādot par Aivara Lubānieša kameru: ”Viss privātai vajadzībai .’’– operators nebija ar pliku roku ņemams, bet kārtības sargi neatstājās. Pēc pusstundas ieradās priekšnieks un sekoja tie paši jautājumi.

Kā vēlāk atklājas, arī Krasnojarskas apgabalā jau nākamajā dienā pēc latviešu apciemojuma Federālā drošības dienesta vīri ieradušies pie ģimenes, kas uzņēma un izguldīja ceļiniekus. Izjautājuši krustu šķērsu. Brauciena organizatorei Dzintrai Gekai jāatzīst, ka pastiprināta drošībnieku uzmanība vietējiem ļaudīm liek izturēties arvien piesardzīgāk pret Latvijas ciemiņiem. “Tā braukt nevar,” viņa nosaka, vai maz turpināt ekspedīciju rīkošanu.

Sibīriju atstājam dalītām jūtām – līdzās sirsnīgiem tikšanās brīžiem ar tautiešiem, radiem un paziņām, izstaigātām bērnības un jaunības takām, svētbrīžiem pie latviešu atdusas vietām arī rūgtums. par necieņu pret ļaudīm, kas mērojuši tālu ceļu, lai pieminētu savus mīļos, par cilvēkiem, kuri ļauj grozīt savus prātus pēc Kremļa stabules, un viņu valsti, kuru joprojām savās rokās tur Latvijai naidīga vara.

Nav komentāru

Komentēt