Gitas Mālmanes Gādigas atmiņu stāsts

Man gribas savas atmiņas sākt ar veltījumu manai Dzimtenei...

Manā Dzimtenē
Zila debess, zelta saule,
Druvas saulē zeltītas.
Balti bērzi, tumši sili,
Manā mīļā Dzimtenē.
Pagātne mums tumša, drūma
Atmiņtakās ejam turp.
Lūk, es redzu bāra bērnus,
Krimtot cietu pelavmaizi.
Saule bāru žēlotāja
Gaismu lēja, tumsu kāva,
Senie pilskalni un gravas
Sirmas teikas klusi glabā.
Cēlās tauta, droša, stipra,
Cēlās strēlnieks sarkanais,
Naida varu projām dzina,
Brīvi nesa Dzimtenei.
Daudz pār tevi, dzimtā zeme,
Asaru un asins lietas,
Daudz ir kluso varoņkapu
Zināmu un nezināmu.
Ja vēl kādreiz tumsas gari,
Sauli ēno, karu grib,
Atbilde būs vienmēr droša:
Mieru sargāt Dzimtenē!
Lai pār dzimtās zemes laukiem,
Saules zeltā druvas mirdz
Un ikkatrā lauku sētā,
Dziesmas darbam, mieram skan!
Zila debess, zelta saule,
Druvas saulē zeltītas,
Balti bērzi, tumši sili,
Manā mīļā Dzimtenē!


Tā kā manas mammas pirmais vīrs krita karā, tad esmu viņam veltījusi šo dzeju...

Ievainotais karavīrs
Te ievainots kāds,
Klusās sāpēs
Ar nāvi cīnās.
Tam elpas trūkst
Un nāves murgos,
Redz viņš mājas,
Kur māmuliņa viena skumst.
Māt, tu un Dzimtene!
Viņš sauc un kājās trauc...
Tad nespēks –
Acīs pēdējais dzīvības kvēls...
Dej sniega pārslas,
Vējš dziesmu dzied
Pēdējo tam,
Kas nu ir kluss.
Skan salūts pār uzvaru
Un karogi plīvo!


Manas atmiņas ir balstītas uz mammas nostāstiem. Manu mammu sauca Lūcija Gādiga. Viņa dzimusi 1911.gadā. Mirusi 1994.gadā.

Tēvu sauca Emiljans Gādigs. Dzimis 1919.gadā. Miris 1984.gadā. Viņi dzīvoja Valmieras apriņķa Arakstes pagastā - "Lejassolteru " mājās. Mammas vecākiem bija liela saimniecība ar vairāk kā 60h zemi, vairākām govīm, zirgiem un citiem lopiem. Bija dažādākas tehnikas mašīnas - kuļmašīna, sējmašīna utt.

Mamma strādāja par skolotāju Arakstes pamatskolā. Viņa bija aktīva sabiedriskā darba organizatore. Piedalijās dažādākos pasākumos, vadīja deju kolektīvus un dramatiskos kolektīvus. Ar zirgiem viņa brauca ar savu kolektīvu uz Rīgu, lai piedalītos Dziesmu un deju svētkos. Mamma bija Rūjienas pagasta “Vanagu” organizācijas priekšniece.

Atceros, kā mamma stāstīja.....

1949.gada 25.martā agri no rīta ieradās vairāki kolhoza varas pārstāvji un lika ātri saģērbties. Teica, ka būs jābrauc līdzi. Viņi deva pusstundu laika, lai savāktu mantas, ko ņemt līdz .Mammai no bailēm piemetās caureja. Viņa gribēja aiziet uz tualeti ,bet vīri neļāva. Viens teica: "Dirs tepat spanģī! " Mamma novilka bikses, nometa brunčus un laida spainī, ka blīkš!

Lopus savāca un aizveda pagasta vecākais. Mammas mammu līdzi neņēma, to izdzina no mājas un aizslēdza mājas durvis. Tad viņa bija tikusi ārā un bija kājām aizgājusi uz Jeru pagastu – 20 km pie sava dēla. Vecāmāte bija ļoti gribējusi braukt līdzi, bet pagasta kungi teikuši, ka viņa nav sarakstā un neņēmuši līdzi.

Mamma bija paņēmusi līdzi tikai kanniņā pienu, jo brālim tobrīd bija tikai 8 mēneši. Vinš dzimis 1948.gada 1. jūnijā. Brālis bija slims ar plaušu karsoni, viņam bija 40 grādu temperatūra. Pagasta vīri uz to nereaģēja. Lika visiem ātri kāpt mašīnā. Tad viņus aizveda uz Valmieras dzelzceļa staciju, tad tālāk uz Sķirotavas staciju. Šķirotavā visus ielādēja lopu vagonos un veda nezināmā virzienā divas nedēļas. Apstākļi bija drausmīgi! Pateicoties vecāku gādībai mans slimais brālītis, tomēr, izdzīvoja!

Krievijā manus vecākus un brālīti nosūtīja uz Tomskas apgabalu, Asinas rajonu, Novikovkas sādžu. Tur mamma tikpat kā nestrādāja, vina dzīvoja mājās un pieskatīja bērnus. Vēlāk māte sāka piestrādāt skolā par mājturības skolotāju. No Latvijas viņas brālis sūtīja paciņas ar dažādākām augu un puķu sēklām. Viņa tās iesēja un krievu tantēm bija ko brīnīties. Skolā viņas klase bija vienmēr pilna ar skaistiem ziediem. Krieviem pie mājām nekādas puķes neauga. Mamma kaimiņiem palīdzēja iekātot apkārtni. Tā kā mamma bija studējusi teologiju, viņa Krievijā salaulāja vairākas latviešu ģimenes un arī izvadīja pēdējā gaitā daudzus mirušos latviešus.

Tēvs strādāja gaterī, piedalījās arī HES celtniecībā. No sākuma, pēc atbrauakšanas Krievijā, vecāki dzīvoja kopā ar citām latviešu ģimenēm vienā mazā istabiņā. Pēc trim gadiem viņi nedaudz iedzīvojās, sāka paši celt klētis, kūtis. Viņiem bija arī govs. Vēlāk viņi nopirka mazu mājiņu, kurai apkārt izveidoja skaistu dārziņu ar sakņaugiem, puķēm, kokiem.

1953.gadā mammai piedzima meitiņa - Lolita. Viņa dzima mājās. Apstākļi bija ļoti grūti. Māsiņa nodzīvoja tikai divas nedēļas un nomira. viņu apglabāja netālu no mājas kapiņos. Ilgu laiku, tas jau bija pēc

atgriešanās Latvijā, viņu kopa viena krievu saimniece. Kad saimniece nomira, tad arī vairs neviens nekopa.

Tagad noteikti tā vairs nav, nolīdzināts. Man ļoti žēl, ka nezinu, kur viņa apglabāta.

Māsiņas piemiņai veltu šīs nelielās dzejas rindiņas...

Mežmalā klusā starp sūnām
Stāv mazās māsiņas kaps,
Pār kuru kā ziedoņa dvēsmu,
Vējš dziesmu dzied.
Kapu tai nepušķo rozes,
Viņa vientuļa,
Bet ne aizmirsta tur dus...
Viss kluss.
Šur tur tik iedziedas putniņš,
Kas viņai šūpuļdziesmu dzied.

Pavēli par mūsu ģimenes atbrīvošanu parakstīja 1957.gada 25.maijā. Tā kā nebija naudas, tad uz Latviju atbraucām tikai 17. jūlijā. Man tobrīd bija 1,5 gadiņš, bet brālim 8 gadi. Viņš Krievijā jau gāja 1.klasē.

Kad atbraucām uz Latviju , no sākuma dzīvojām pie manas vecāsmātes, jo mūsu mājā dzīvoja citas ģimenes. Vēlāk tikām atpakaļ savās mājās ‘’Lejassolteros". Lopi un tehnika tad jau bija izpārdoti un aizvesti, bet māja bija stipri izlaupīta un nolaista.

Pēc pusgada 1957.gada 16.novembrī piedzima mammai meitiņa- Kaija.

Tā kā mamma pēc profesijas bija skolotāja, tad vēlējās atkal strādāt savā profesijā. Valmieras rajona vadība viņai darbu nedeva un izsmēja, sakot ka viņa esot tautas nodevēja. Viņu nosūtīja strādāt uz Bauskas rajonu – tagad Jelgavas rajonu – Lielsesavas palīgskolu.

Nav komentāru

Komentēt