LAT
  • LAT
  • ENG
Biedrība "Latvijas Politiski represēto apvienība" (LPRA)
  • Jaunumi
  • Par mums
    • Vadība
    • Struktūrvienības
    • Statūti, kas apstiprināti 2018.g.
    • LPRA vēsture
    • LPRA Karogs
    • Saites
  • Notikumi
  • Projekti
  • Viedokļi
  • Katalogs
    • 1. sadaļa
    • 2. sadaļa
    • 3. sadaļa
    • 4. sadaļa
    • 5. sadaļa
    • 6. sadaļa
    • 7. sadaļa
    • Jaunākie izdevumi
  • Grāmatas
    • Atmiņas
  • Galerija
  • Facebook

Ainas Metas Mūsiņas atmiņu stāsts

29. marts, 2018 pl. 13:34, Nav komentāru

Es, Aina Meta Mūsiņa, piedzimu 1933.g.rudenī.

Tēvs – grāmatvedis Liepājas Valsts bankā, Māte – skolotāja, agri ņēma mani līdz uz skolu, kas bija blakus Liepājas teātrim (tagas tās nav, to nopostīja kara laikā), mēs dzīvojām bankas ēkas dzīvoklī, pretī teātrim. Es agri, bez piepūles, iemācījos 5 gadu vecumā lasīt un rēķināt.

Kad 1941.gada rudenī, jau Čulimas krastā Svetloobovo, kur mūs izsūtīja 14. Jūnijā, atkal gāju 1.klasē, man atlika iemācīties valodu – krievu valodu. Pirmā skolotāja tur man bija Danilova Olga Aleksejevna – man pāri nedarīja, bija draudzīga manai Mātei, kas ļoti smagi strādāja kolhoza darbos. Tā laika dzīves grūtības pakāpi es apzināties vēl nemācēju. Bija bada gadi, bija auksti, bet karu nepiedzīvojām. Mana Māte, kopā ar citām no Lietuvas, panāca, ka atļāva man braukt studēt uz Krasnojarsku. Pievienojās arī divi zēni no Lietuvas. Ar nokavēšanos kārtojām iestājeksāmenus mežsaimniecīas augstskolā. Man bija liels brīnums, ka pasauca studēt Krasnojarskas pedagoģiskajā augstkolā. Jau iepriekš tur ieejot man atteica iespēju tur studēt, tomēr noprasīja kādā specialitātē vēlētos mācīties , es bez vilcināšanās, pārliecināti izdvesu: tikai fizmatos. Tas, šķiet bija izšķirošais moments manā dzīvē, kas sākās vairāk kā pusgadsimtu atpakaļ – 1951.gadā. Mācījos labi, iztiku ar stipendiju: to maksāja, ja students mācījās tikai “labi un teicami” – 5 (pēc piecu baļļu sistēmas). Visus četrus Valsts eksāmenus izlaidumā nokārtoju teicami, tomēr “sarkano” diploma man nedeva – bija iemesls atrasts atteikšanu tādam diplomam. 1953.gada rudenī, pēc Staļina nāves, man izsniedza pasi. Ar to beidzās mans “specpereseļenca” statuss un varēju pārvietoties ne tikai 50km rādiusa attālumos. Mammai tādas iespējas nebija. Beidzot augstskolu vajadzēja 3 gadus nostrādāt kādā no skolām, kur trūka pasniedzēja. Tā bija maksa par iespēju mācīties. Toreiz par mācībām nevajadzēja maksāt naudu, to vajadzēja atlīdzināt ar darbu. Piedāvāja 3-4 darba vietas. Es izvēlējos Podtesovo Jeņisejas rajonā, kur ziemā remontēja kuģus, kuri vasarā peldēja pa Jeņiseju līdz Karskas jūrai, līdz Diksona salai, aiz polārā loka. Tur redzēju kā saulīte pusnakts vidū nenorietēja aiz horizonta.

Pirmā atvaļinājuma laikā atbraucu uz Latviju, kas man apziņā bija izveidojusies kā “Viņpasaule”, kā laimības zeme uz kuru var tiekties un tiekties, bet nav sasniedzama. Otrā atvaļinājumā atvedu savu māsu uz Rīgu. Viņa tikko bija beigusi vidusskolu. Un trešā atvaļinājumā atbraucu kopā ar Māti. Tā 1958.gadā atgriezās Dzimtenē.

Liepājā, dzīvot un strādāt, mūs nelaida, jo tā bija PSRS valsts robežas pilsēta. Mātei iedeva pasi 1959.gadā Hruščova laikā. Par mūsu sociālo stāvokli pasēs bija “iekodētas” zīmes. Rīgā varēja strādāt tikai kuri bija pilsētā pierakstīti un pierakstīja tos, kuri Rīgā strādāja. Šo melon apli man pārraut neizdevās un sāku meklēt darbu citur, līdz pat Zilupei. Kad biju piekususi un nomocījusies savos meklējumos, nopirku biļeti uz vilcienu, lai brauktu atpakaļ. Iekāpu vilcienā, atstājot Mammu vienu raudot, un braucu prom no savas “sapņu zemes”. Pļaviņās vai Skrīveros vilciens pieturēja, es paķēru savu čemodānu un izkāpu. Tad gan sajutu laimību, ka esmu kaut ko ļoti pareizu izdarījusi. Otrās dienas rīta pusē biju pie Mātes. Abas mēs vēl ilgi raudājām. Neatceros, kā nāca piedāvājums strādāt Džūkstē. Vairāk ne par ko neprātojot aizbraucām uz Džūksti. Ar tādu piedzīvojumu un pārdzīvojumu bagāžu sāku strādāt Džūkstes vidusskolā, kur 1958-1959.gadā bija otrais vidusskolas izlaidums.

Skolas telpas bija garā vienstāvu mājā, kur pirms sāka strādāt skola, bija veco ļaužu patversme. Ēka bija ar vairāk kā 1m biezām sienām, jo būvēta bija no laukakmeņiem. Fizikas kabinets bija iebūvēts bēniņos otrā ēkas galā, turp gāju uz mācības stundu pa dēļu klātu trotuāru visas ēkas garumā. Tur nostrādāju gandrīz divus gadus. Pa to laiku būvēja jaunu, baltu, skaistu skolu un dzīvojamo māju skolotājiem. Tos divus gadus dzīvojām Erzamos mazā istabiņā ar virtuvi. Man ar Mammu pietika. Pie mājas bija dārziņš kur izauga saknes, kartupeļi. Māsa mācījās un dzīvoja Rīgā.

Mācību gada sākumā un arī ziemā man gāja grūti, Mamma man un māsai bija saglabājusi latviešu sarunu valodu, bet fizikas terminus, fizikālo procesu apceru izklāstu latviešu valodā nekad nebija dzirdējusi. Un pēkšņi bija jāvar mācīt bērniem, jauniešiem fiziku latviešu valodā..

Viņu pacietība nebija bezgalīga. Manu valodas trūkumu, stostīšanos stundās ne visi varēja paciest, īpaši apdāvinātākie. Disciplīna stundās bija gauži vāja – mētāja papīrīšus, sarunājās, ritināja diega spolītes, darīja kas katram labāk patika. Skolotāju kolektīvs, dabīgi, arī norobežojās no manīm. Mamma man ļoti palīdzēja to visu pārvarēt. Es skaļi lasīju mācību grāmatu, gatavojoties stundām skaļi runāju to plānojot un rasktīju arī. 1959.gada pavasarī sajutu, ka visu attieksme pret mani ir mainījusies uz labo. Atmiņā ir palicis kāds notikums vecā skolā – kad ne pirmo reizi izraidīju no stundas Jāni A., jo viņš nevarēja paciest manu neintereesanto stunsu, es pati izgāju no stundas laikam, raudādama. Viņš panāca mani pie trepēm, lai atvainotos. Tad es neizturēju un izrunāju, ka neesmu vainīga, ka mūs 1941.gadā izsūtīja un es neprotu labi runāt, stāstīt fiziku latviski. Acīs man bija asaras. Kopš tā brīža manā klasē un citās arī varēju strādāt labāk, pavasarī runāju, stāstīju kursu jau labi. Tā nostrādāju Džūkstē 7 gadus. Mācīju vēl elektrotehnikas pamatus, astronomiju un īsu laiciņu matemātiku.

Mums bija radio mezgls junās skolas telpās, kur gatavojām ziņojumus, foto pulciņā izgatavojām pirmās krāsainās fotogrāfijas, stādījām koku gatvi no pasta līdz jaunajai skolai, vismaz reizi gadā gājām vērot zvaigžņotās debeis, gājām pārgājienos no Džūkstes līdz Ziemassvētku kauju vietām, braucām ekskursijās uz Cēsīm, Rīgu. Rīgā bijām metāla lietuves cehā, Rīgas radioraidītāju iestādē, TEC – termoelektrocentrālē. Fizikas kabinets arī bija labi apgādāts, varējām veikt vajadzīgos laboratorijas darbus un demonstrācijas stundās. Lai labāk apgūtu valodu, primās trīs vasaras braucu uz kvalifikācijas celšanas kursiem.         

1964.gadā manai māsai piedzima pirmais bērniņš – Ieviņa un Mamma aizbrauca no Džūkstes uz Rīgu auklet mazmeitiņu. Es paliku viena visu 1964-1965. Mācību gadu. Ziemā dzīvoklī auksti un vientuļi. Tā es 1965.gada rudenī atvadījos no Džūkstes un atceļoju uz Rīgu. Rīgā nostrādāju līdz 1993.gadam. Patlaban saņemu pensiju, citu ienākumu nav.

Tagad savu atmiņu vācelīti aizveru,
Lai pagātnē vairs nekavētos.
Laiks domāt uz priekšu!
Uz nākamību!


Nav komentāru

Komentēt







Jaunākie ieraksti

  • Atceres pasākums Rīgā
    24. mar. 2023
  • Latvijas Politiski represēto apvienības aicinājums
    21. mar. 2023
  • Latvijas Politiski represēto apvienibas 33. konference
    18. mar. 2023
  • Līdzjūtība
    3. mar. 2023
  • LPRA valdes nosodījums
    26. jan. 2023
  • LPRA Koordinācijas padomes sēde
    6. dec. 2022
  • Zeķes Ukrainai
    6. dec. 2022
arts Lārs © LPRA 1998 - 2021