LAT
Ainas Metas Mūsiņas atmiņu stāsts
Es,
Aina Meta Mūsiņa, piedzimu 1933.g.rudenī.
Tēvs
– grāmatvedis Liepājas Valsts bankā, Māte – skolotāja, agri ņēma mani līdz uz
skolu, kas bija blakus Liepājas teātrim (tagas tās nav, to nopostīja kara
laikā), mēs dzīvojām bankas ēkas dzīvoklī, pretī teātrim. Es agri, bez
piepūles, iemācījos 5 gadu vecumā lasīt un rēķināt.
Kad 1941.gada rudenī, jau Čulimas
krastā Svetloobovo, kur mūs izsūtīja 14. Jūnijā, atkal gāju 1.klasē, man atlika
iemācīties valodu – krievu valodu. Pirmā skolotāja tur man bija Danilova Olga
Aleksejevna – man pāri nedarīja, bija draudzīga manai Mātei, kas ļoti smagi
strādāja kolhoza darbos. Tā laika dzīves grūtības pakāpi es apzināties vēl
nemācēju. Bija bada gadi, bija auksti, bet karu nepiedzīvojām. Mana Māte, kopā
ar citām no Lietuvas, panāca, ka atļāva man braukt studēt uz Krasnojarsku.
Pievienojās arī divi zēni no Lietuvas. Ar nokavēšanos kārtojām iestājeksāmenus
mežsaimniecīas augstskolā. Man bija liels brīnums, ka pasauca studēt
Krasnojarskas pedagoģiskajā augstkolā. Jau iepriekš tur ieejot man atteica
iespēju tur studēt, tomēr noprasīja kādā specialitātē vēlētos mācīties , es bez
vilcināšanās, pārliecināti izdvesu: tikai fizmatos. Tas, šķiet bija izšķirošais
moments manā dzīvē, kas sākās vairāk kā pusgadsimtu atpakaļ – 1951.gadā.
Mācījos labi, iztiku ar stipendiju: to maksāja, ja students mācījās tikai “labi
un teicami” – 5 (pēc piecu baļļu sistēmas). Visus četrus Valsts eksāmenus
izlaidumā nokārtoju teicami, tomēr “sarkano” diploma man nedeva – bija iemesls
atrasts atteikšanu tādam diplomam. 1953.gada rudenī, pēc Staļina nāves, man
izsniedza pasi. Ar to beidzās mans “specpereseļenca” statuss un varēju
pārvietoties ne tikai 50km rādiusa attālumos. Mammai tādas iespējas nebija.
Beidzot augstskolu vajadzēja 3 gadus nostrādāt kādā no skolām, kur trūka
pasniedzēja. Tā bija maksa par iespēju mācīties. Toreiz par mācībām nevajadzēja
maksāt naudu, to vajadzēja atlīdzināt ar darbu. Piedāvāja 3-4 darba vietas. Es
izvēlējos Podtesovo Jeņisejas rajonā, kur ziemā remontēja kuģus, kuri vasarā
peldēja pa Jeņiseju līdz Karskas jūrai, līdz Diksona salai, aiz polārā loka.
Tur redzēju kā saulīte pusnakts vidū nenorietēja aiz horizonta.
Pirmā atvaļinājuma laikā atbraucu uz
Latviju, kas man apziņā bija izveidojusies kā “Viņpasaule”, kā laimības zeme uz
kuru var tiekties un tiekties, bet nav sasniedzama. Otrā atvaļinājumā atvedu
savu māsu uz Rīgu. Viņa tikko bija beigusi vidusskolu. Un trešā atvaļinājumā
atbraucu kopā ar Māti. Tā 1958.gadā atgriezās Dzimtenē.
Liepājā, dzīvot un strādāt, mūs
nelaida, jo tā bija PSRS valsts robežas pilsēta. Mātei iedeva pasi 1959.gadā
Hruščova laikā. Par mūsu sociālo stāvokli pasēs bija “iekodētas” zīmes. Rīgā
varēja strādāt tikai kuri bija pilsētā pierakstīti un pierakstīja tos, kuri
Rīgā strādāja. Šo melon apli man pārraut neizdevās un sāku meklēt darbu citur,
līdz pat Zilupei. Kad biju piekususi un nomocījusies savos meklējumos, nopirku
biļeti uz vilcienu, lai brauktu atpakaļ. Iekāpu vilcienā, atstājot Mammu vienu
raudot, un braucu prom no savas “sapņu zemes”. Pļaviņās vai Skrīveros vilciens
pieturēja, es paķēru savu čemodānu un izkāpu. Tad gan sajutu laimību, ka esmu
kaut ko ļoti pareizu izdarījusi. Otrās dienas rīta pusē biju pie Mātes. Abas
mēs vēl ilgi raudājām. Neatceros, kā nāca piedāvājums strādāt Džūkstē. Vairāk
ne par ko neprātojot aizbraucām uz Džūksti. Ar tādu piedzīvojumu un
pārdzīvojumu bagāžu sāku strādāt Džūkstes vidusskolā, kur 1958-1959.gadā bija
otrais vidusskolas izlaidums.
Skolas telpas bija garā vienstāvu
mājā, kur pirms sāka strādāt skola, bija veco ļaužu patversme. Ēka bija ar
vairāk kā 1m biezām sienām, jo būvēta bija no laukakmeņiem. Fizikas kabinets
bija iebūvēts bēniņos otrā ēkas galā, turp gāju uz mācības stundu pa dēļu klātu
trotuāru visas ēkas garumā. Tur nostrādāju gandrīz divus gadus. Pa to laiku
būvēja jaunu, baltu, skaistu skolu un dzīvojamo māju skolotājiem. Tos divus
gadus dzīvojām Erzamos mazā istabiņā ar virtuvi. Man ar Mammu pietika. Pie
mājas bija dārziņš kur izauga saknes, kartupeļi. Māsa mācījās un dzīvoja Rīgā.
Mācību gada sākumā un arī ziemā man
gāja grūti, Mamma man un māsai bija saglabājusi latviešu sarunu valodu, bet
fizikas terminus, fizikālo procesu apceru izklāstu latviešu valodā nekad nebija
dzirdējusi. Un pēkšņi bija jāvar mācīt bērniem, jauniešiem fiziku latviešu
valodā..
Viņu pacietība nebija bezgalīga. Manu
valodas trūkumu, stostīšanos stundās ne visi varēja paciest, īpaši
apdāvinātākie. Disciplīna stundās bija gauži vāja – mētāja papīrīšus,
sarunājās, ritināja diega spolītes, darīja kas katram labāk patika. Skolotāju
kolektīvs, dabīgi, arī norobežojās no manīm. Mamma man ļoti palīdzēja to visu
pārvarēt. Es skaļi lasīju mācību grāmatu, gatavojoties stundām skaļi runāju to
plānojot un rasktīju arī. 1959.gada pavasarī sajutu, ka visu attieksme pret
mani ir mainījusies uz labo. Atmiņā ir palicis kāds notikums vecā skolā – kad
ne pirmo reizi izraidīju no stundas Jāni A., jo viņš nevarēja paciest manu
neintereesanto stunsu, es pati izgāju no stundas laikam, raudādama. Viņš panāca
mani pie trepēm, lai atvainotos. Tad es neizturēju un izrunāju, ka neesmu
vainīga, ka mūs 1941.gadā izsūtīja un es neprotu labi runāt, stāstīt fiziku
latviski. Acīs man bija asaras. Kopš tā brīža manā klasē un citās arī varēju
strādāt labāk, pavasarī runāju, stāstīju kursu jau labi. Tā nostrādāju Džūkstē
7 gadus. Mācīju vēl elektrotehnikas pamatus, astronomiju un īsu laiciņu
matemātiku.
Mums bija radio mezgls junās skolas
telpās, kur gatavojām ziņojumus, foto pulciņā izgatavojām pirmās krāsainās
fotogrāfijas, stādījām koku gatvi no pasta līdz jaunajai skolai, vismaz reizi
gadā gājām vērot zvaigžņotās debeis, gājām pārgājienos no Džūkstes līdz
Ziemassvētku kauju vietām, braucām ekskursijās uz Cēsīm, Rīgu. Rīgā bijām
metāla lietuves cehā, Rīgas radioraidītāju iestādē, TEC – termoelektrocentrālē.
Fizikas kabinets arī bija labi apgādāts, varējām veikt vajadzīgos laboratorijas
darbus un demonstrācijas stundās. Lai labāk apgūtu valodu, primās trīs vasaras
braucu uz kvalifikācijas celšanas kursiem.
1964.gadā manai māsai piedzima pirmais
bērniņš – Ieviņa un Mamma aizbrauca no Džūkstes uz Rīgu auklet mazmeitiņu. Es
paliku viena visu 1964-1965. Mācību gadu. Ziemā dzīvoklī auksti un vientuļi. Tā
es 1965.gada rudenī atvadījos no Džūkstes un atceļoju uz Rīgu. Rīgā nostrādāju
līdz 1993.gadam. Patlaban saņemu pensiju, citu ienākumu nav.
Tagad savu atmiņu vācelīti aizveru,
Lai pagātnē vairs nekavētos.
Laiks domāt uz priekšu!
Uz nākamību!