Par demokrātiju, pienākumiem, valsts pārvaldi un aizsardzību.

Kā zināms, mums Latvijā pastāv demokrātiska valsts iekārta, kura katrai personai ļauj izvēlēties sev pieņemamu rīcības brīvību. Bet, lai demokrātija sekmīgi darbotos, blakus šīm iespējām neatņemams priekšnoteikums ir tāds, ka jāvalda arī tādiem likumiem un sadzīves normām, kas zināmā mērā ierobežo šādas izvēles iespējas. Ar normām būtu jāsaprot tādi laika gaitā izveidojušies, no reliģijas mantotie, tikumi, ko akceptē sabiedrība, piemēram, žēlsirdība, cilvēcība. Diemžēl mums vēl ir arī sastopami izskaužamie, kara un okupācijas laikā radušies netikumi, piemēram, nežēlība, necilvēciskums un nepamatots naidīgums, kuri jāapkaro. Likumu ievērošana ir jākontrolē gan valsts tiesībsargājošām struktūrām, gan sabiedrībai, bet tikumu pārkāpumi parasti izraisa sabiedrības nosodījumu. Ja tā nenotiek, tad demokrātiska valsts var pārvērsties par visatļautību un haosu, un neviena persona nevar justies droši, ka kāds cits, vadoties pēc savām iegribām vai paša interpretētajām tiesībām, viņu neapdraudēs. Pastāv arī risks, ka kāda kaimiņvalsts, izmantojot visus iespējamos līdzekļus, var apdraudēt mūsu valsts neatkarību. Pienākums kontrolēt pieņemto likumu un normu (kas gan ne vienmēr atbilst ideāliem) ievērošanu ir ne tikai valsts tiesībsargājošām struktūrām, bet arī visai sabiedrībai. Diemžēl pie mums tas nav pietiekoši labi nostādīts, bet tā jau ir cita tēma.

Grāmatā ‘’Valstsgriba’’ ir sekojošs E. Levita izteikums par demokrātiju: "Demokrātija labi funkcionē tikai tad, ja pastāv pietiekama pilsoņu vienprātība par savas valsts vēsturiskajiem, politiskajiem un nacionāli kulturālajiem pamatiem, konstitucionāli demokrātiskās valsts iekārtas virsprincipiem, sabiedrības pamatvērtībām."

Kā iegūt šo vienprātību un kādiem tad būtu jābūt demokrātijas ierobežojumiem jeb pienākumiem, kas jāpilda visiem pilsoņiem, lai valsts normāli funkcionētu un attīstītos? Vispārīgi ņemot, ideālā gadījumā (uz kuru jātiecas), tiem būtu jābūt sekojošiem: 1)jānomaksā uzliktie nodokļi, 2)jāpiedalās valsts aizsardzībā un 3)jāpiedalās valsts pārvaldībā. Ja pirmo no tiem no valsts iestādes kontrolē (jo bez šādas kontroles neviena valsts nevar pastāvēt), tad pārējie divi pie mums darbojas vāji (otrais pienākums uzlikts tikai valdībai, bet trešais pārsvarā deleģēts sīkpartijām) nepamatotās demokrātijas ieradumu un no padomju laikiem mantotās bezatbildības un vienaldzības dēļ. Rezultātā šo jautājumu risināšanā ieinteresēto iedzīvotāju skaits ir procentuāli neliels attiecībā pret valsts iedzīvotāju kopskaitu. Tādēļ, piemēram, viens no risinājumiem, lai rosinātu vairāk iedzīvotāju iesaistīties valsts pārvaldē, piedaloties vēlēšanās, būtu mērķtiecīgi piemērot nelielu soda naudu par nepiedalīšanos.

Kas attiecas uz aizsardzību, tad neiztur kritiku valdošais un uz bezatbildību orientētais uzskats, ka valsts jāaizsargā tikai profesionālai armijai, sadarbojoties ar NATO spēkiem, bet obligātais militārais dienests (OMD) mums nav nepieciešams, jo tas izmaksājot dārgi. Par izmaksām pilsoņu iesaistei aizsardzībā var strīdēties, bet vajag rast risinājumu, kā to realizēt ar pieņemamām izmaksām, neatsakoties no OMD, jo tikai tādā veidā var ieaudzināt pienākumu ikvienam ņemt līdzdalību valsts aizsardzībā. Tiesa gan, mums ir zemessardze, kurā piedalās brīvprātīgie, bet tās dalībnieku skaits ir samērā neliels, jo orientācija tikai uz militāro zināšanu apguvi, kuras, iespējams, nenāksies pielietot, var būt neinteresanta. Tādēļ kopumā par mūsu ārējo drošību rūpējas tikai neliela daļa valsts iedzīvotāju, bet pārējie par to, tāpat, kā par valsts pārvaldi, interesējās maz. Paļaušanās tikai uz to, ka mūs iespējamā uzbrukuma gadījumā pasargās NATO spēki, un ka visas valsts pārvaldes problēmas var atrisināt esošās sīkpartijas, uzskatāma par nenopietnu pieeju.

 Kas tad būtu jādara? Pakāpeniski, bet stratēģiski neatlaidīgi jāpanāk, lai vairums iedzīvotāju iesaistītos ar aizsardzību un valsts pārvaldi saistītās aktivitātēs, vienlaikus risinot arī  socializācijas (biedrošanās) funkcijas. Līdzdalību valsts aizsardzībā var panākt gan veltījot šim jautājumam pienācīgu uzmanību jaunatnes audzināšanā, gan veidojot ar partijām nesaistītas patriotiskas organizācijas bez etniskiem ierobežojumiem, līdzīgu tām, kādas bija pirmskara aizsargu un jaunsargu organizācijas. Pirms izmantot ārvalstu, piemēram, Somijas vai Šveices pieredzi, kā tiek ieteikts, labāk būtu izmantot pirmskara aizsargu organizācijas vēsturisko pieredzi, līdz ar to parādot cieņu arī mūsu senčiem un tādā veidā stiprinot valsts nepārtrauktības identitāti. Mūsdienās, hibrīdkara draudu apstākļos, ir svarīgi vairumam iedzīvotāju apgūt ne tikai militārās un civilās aizsardzības zināšanas, bet arī apzināties piederību Latvijai un mūžizglītības izpratnē pilnveidot vispārējo izglītību un pasaules politikas izpratni, kas grūti sasniedzams neorganizētā veidā. Tādēļ nepieciešams izveidot šādas organizācijas un stimulēt visu iedzīvotāju intereses tajās iesaistīties.

Apsveicami, ka nesen Aizsardzības ministrija pieņēmusi lēmumu par visaptverošās aizsardzības koncepcijas ieviešanu un gatavojas to darīt tuvākajā laikā. Bet, cik saprotams no minētā lēmuma, tas plānots darīt galvenokārt sadarbojoties dažādu ministriju institūcijām ‘’no augšas’’. Svarīgi tomēr būtu panākt, lai arī ‘’no apakšas’’ rastos ieinteresētība un sapratne līdzdarboties savas valsts stiprināšanā.

Svarīgi būtu organizēti iesaistīt izdienējušās militārpersonas jaunatnes audzināšanā, kā savulaik izteicies ģenerālis P.Radziņš par pirmskara Somijas Zemessardzi: “Aizsargu karaspēks, kurā ietilpst kā jauni, tā diezgan veci, atstāj ļoti solīdu iespaidu. Ir redzams, ka tie ir ļaudis, kas gatavi aizstāvēt savu tēviju, nebaidoties ne no kādām briesmām. Aizsargi apmācības ziņā nekādi nestāv zemāk par aktīvo karaspēku, jo LIELĀKĀ DAĻA aizsargu komplektējas no beigušiem aktīvo dienestu, kuri, sastāvēdami aizsargos, ATKĀRTO to, ko ieguvuši aktīvajā armijā, un bez tam vēl TURPINA PAPILDINĀT savas militārās zināšanas, tādēļ var teikt, ka kara gadījumā tas būs vislabāk sagatavotais karaspēks. Bez tam aizsargi, kuru LIELĀKĀ DAĻA, kā teikts, ir izdienējuši karavīri, tātad vecāki gados, ir norūdītāki un nopietnāki.” Pirmskara Somijā, kura, atšķirībā no Baltijas valstīm, nepaļāvās uz miera līgumu ar Padomju savienību, aizsargu organizācijā bija 248 000 biedru (100 000 aizsargu, 105 000 neapbruņotu aizsardžu (lottu), 43 000 jaunsargu), kas sastādīja 6,7% no iedzīvotāju kopskaita, turpretim Latvijā tolaik tikai 3,6% (68 000), bet tagad vēl 10 reizes mazāk! (Dati no I. Butuļa grāmatas ‘’Sveiki, aizsargi!’’, Jumava, 2011.g.).

Lai gan pirmskara Latvijas ideāli laika gaitā ir aizmirsti, tomēr tos vērts atkal celt gaismā, jo, citējot E. Levitu: "Globalizācijas apstākļos valstīm ir jākonkurē par iedzīvotājiem, un tieši tādēļ – pretēji dažām novecojušām 90. gadu prognozēm – nacionālās identitātes faktors (dažiem negaidīti) ir kļuvis arī par būtisku valsts pastāvēšanas un attīstības faktoru." (Egils Levits, 2011). Bet ar nacionālo identitāti ir jāsaprot uzticēšanos mūsu valsts izveidošanas pamata ideāliem. Tādēļ atcerēsimies citātu no 1918. gada 14. decembrī Valdības vēstnesī publicētās Ministru prezidenta Kārļa Ulmaņa runas, ka pie valsts uzplaukuma sasniegšanas ‘’varēs ņemt dalību visi Latvijas pilsoņi, un visi varēs baudīt labumus, kas saistīti ar mūsu neatkarību. Visi pilsoņi, bez tautības izšķirības aicināti palīdzēt, jo visu tautību tiesības būs Latvijā nodrošinātas. Tā būs demokrātiska taisnības valsts, kurā nebūs vietas ne apspiešanai, ne netaisnībai’’.


Teksts: Andrejs Ermuiža

Nav komentāru

Komentēt