LAT
Pieredzes apmaiņas brauciens pa Ziemeļvidzemi
19. oktobris, 2022 pl. 15:46,
1 komentārs
Brauciens notika ar Rīgas domes Labklājības departamenta finansiālu atbalstu
2022. gada 18. un 19. oktobrī Latvijas politiski
represēto apvienības biedri devās pieredzes apmaiņas braucienā pa Ziemeļvidzemi
kopā ar ceļojumu aģentūru “Impro”. Iepazināmies ar Limbažu un Valmieras novada
interesantākajām pilsētām un vietām,
apskates objektiem, ceļā satikām neaizmirstamus cilvēkus.
Mūsu ceļojums sākās Limbažu novada Umurgas pagasta
Jaunozolu saimniecības staltbriežu dārzā. Mūs sagaidīja saimniece un īsta zāļu
sieva Sarmīte Brūvere. Neskatoties uz to, ka lija, sasildīja Sarmītes pozitīvā
attieksme pret dzīvi, skatījums uz lietām no lauksaimnieka viedokļa. Sarmīte
zina visu ne tikai par staltbriežu audzēšanu, bet arī par saimniecībā augošajām
zālītēm, ko pati sauc par augu brīvdabas ekspozīciju. Tikām cienāti ar
konfektītēm, varējām iegādāties dažnedažāda sajaukuma tējas un jauno briežu
pantu pulveri. Pārsteigums nebija brieži, bet gan Sarmīte – visam labajam
atvērts cilvēks, kurš apmeklētājam liek noticēt, ka būs labi.
. Tādi pozitīvi uzlādēti devāmies uz stārķu pilsētu Staiceli. Tur mūs mīļi sagaidīja un ar savu pilsētu palepojās Lībiešu muzeja “Pivālind” direktore Indra Jaunzeme. Muzejs atrodas atjaunotajā krogus ēkā. Direktore stāstīja par muzeja izcilāko pētniecības darbu “Staiceles apkārtnes lauku sētas”. Aprakstīta, fotografēta katra sēta Staiceles novadā, gan tās, kuras ir, gan tās, kuras bijušas. Tas noticis sadarbībā ar pilsētas iedzīvotājiem un skolu. Iepazināmies ar Staiceles pilsētas un Lielās ielas vēsturisko koka apbūvi, kas veidojusies 19./20.gs. mijā reizē ar Staiceles papīra fabrikas celtniecību. Paviesojāmies Staiceles tautas lietišķās mākslas studijā, jeb mākslinieku šķūnī. Apskatījām 2004.gada jūlijā pilsētas centrā atklāto Zigrīdas un Jura Rapu veidoto skulptūru, robežakmeni, latviešiem, lībiešiem un igauņiem – akmens laivu ar putniņu. Nelielā , tikai 1992.. gadā tiesības ieguvusī pilsētiņa ar 854 iedzīvotājiem ir kļuvusi pamanāma ar savu simbolu –balto stārķi. Te atrodas stārķa mītnes vieta – Profesora nams. 2001. gadā Staicelē tika nodibināta starptautiska organizācija, kas apvieno Eiropas pilsētas, kuru ģerboņos attēlots stārķis (arī melnais) - Eiropas stārķu pilsētu organizācija. No Staiceles devāmies prom ar atziņu – jo mūsu mazāk ir, jo vairāk kopā jāstrādā. Tas turpmāk varētu kļūt par LPRA vadmotīvu.
Ar Alojas pilsētu mūs iepazīstināja autobusa ekskursijā grupas vadītājs un Impro gids Andris Geidāns. Ikvienas vietas, arī Alojas, lepnums ir cilvēki, kuru dzīve sākusies Alojas pusē, bet viņu darbība ir stiprinājusi latviešu garu un bagātinājusi Latvijas kultūru. Tāds ir dzejnieks Auseklis, kuru var uzskatīt par pirmo latviešu nacionālo dzejnieku. Alojā atrodas piemineklis Ause4klim, jeb īstajā vārdā dzejniekam Miķelim Krogzemim.
Valmieras novada apskati sākām ar Mazsalacas muzeja apmeklējumu. Muzejs atrodas atjaunotajā Valtenberģu muižas ēkā. Iepazināmies ar unikālām kolekcijām – zvanu kolekciju, Valtera Hirtes koka skulptūru kolekciju, medību trofeju kolekciju. Pārsteidzoši, ka tie bija pašu kolekcionāru dāvinājumi muzejam. Vēl pārsteidzošāka bija pati muzeja direktore Vija Rozenberga, kura ar savu stāstījumu aizrāva tā, ka negribējās šķirties. Tā var tikai cilvēks, kurš ļoti mīl savu novadu un ar to lepojas. Droši vien tas ir vienīgais muzejs, vismaz Latvijā noteikti, kurš izrāda savu 1300 priekšmetu lielo suvenīrpeļu kolekciju. Protams, mūsu pieredzes apmaiņas brauciena dalībniekus visvairāk uzrunāja nelielā, no iedzīvotāju7 dāvinājumiem veidotā ekspozīcija par komunistiskā režīma represijām Mazsalacā un apkārtnē.
Dienas noslēgumā ieradāmies Sēļu muižas kompleksā, kas vienlaicīgi ir Sēļu pagasta kultūras un administratīvais centrs. Mūs sagaidīja Sēļu tautas nama vadītāja, enerģiskā Ināra Blūma. Dabūjām karstu kafiju un aizraujošu stāstījumu. Nepārvērtējama ir Ināras vēlme saglabāt un attīstīt kultrūrvēsturisko mantojumu Sēļu pagastā un nodrošināt profesionālās mākslas pieejamību pagasta 500 iedzīvotājiem. Mēs tiekam iepazīstināti ar muižu, tās ēkām, kurās apskatāmas profesionālās un amatiermākslas izstādes, tiek organizētas kokapstrādes un ādas apstrādes darbnīcas. Muižas ēkas zālē apskatāma unikāla porcelāna figūriņu kolekcija. Sēļu pagasts ievērojams ar to, ka muižā jau vairāk kā desmit gadus notiek mazie opermūzikas svētki. Aizbraucam ar pārliecību, ka Ināra ir cilvēks, kurš veido vietu.
Nakšņojam Ķoņu dzirnavās. Tā ir vieta, kas glabā cilvēka dzīves un darba mīlestības noslēpumu. Tā ir vienīgā vieta Latvijā, kur maļ graudus (laikam vairs ne) un vērpj vilnu ar retro stila mašīnām. Mūs sagaida ekskursijas vadītāja Mārīte, kura iepazīstina ar maltuvi un demonstrē vilnas plucināšanu, kāršanu, vērpšanu un satīšanu šķeterēs. Pats dzirnavu stāsts atbilst mūsu pieredzes apmaiņas brauciena mērķim. Bijušais dzirnavu īpašnieks Ernests Lāmanis tika izsūtīts 1949. gadā uz Sibīriju. Īpašum7u atguva viņa dēls, tobrīd Austrālijā dzīvojošais Arnolds Lāmanis. 1999. gadā no viņa to nopirka Mirdza un Ilgonis Čākuri. Ar nosacījumu, ka tiek saglabātas senās iekārtas un graudu malšanas un vilnas apstrādes tradīcijas. Vakariņojam un brokastojam dzirnavās. Mums tiek pasniegti ēdieni no vietējo zemnieku saražotās produkcijas. Ēdam nevis vienkārši, bet ar mīlestību gatavotus ēdienus. Prombraucot iegādājamies ar vēl lielāku mīlestību un cieņu sagatavotos, linu drāniņā ietītos maizes kukulīšus. Viss autobuss smaržo pēc maizes un mīlestības. Atstājam Ķoņu dzirnavas, kas ir patiesa darba tikuma spogulis. Prieks, ka Latvijā tas atgriezies. Daudzu uz Sibīriju izsūtīto latviešu vienīgais noziegums bija tas, ka viņi bija saimnieki savā zemē.
Otro dienu sākam Naukšēnos. Un atkal esam pārsteigti ar vietas un cilvēku stāstiem. Naukšēnu cilvēkmuzejs izvietots atjaunotajā doktorāta ēkā un stāsta par Ziemeļvidzemes, īpaši naukšēniešu vēsturi caur vietējo iedzīvotāju pieredzi. Izprast iepriekšējo paaudžu likteņus un notikumu kopsakarības mums palīdz ekspozīcijās izvietotās materiālā un nemateriālā kultūras mantojuma liecības un ekskursijas vadītājas pievienotais stāsts. Viņa mums piedāvā ekskursiju pa Naukšēnu muižas teritoriju. Naukšēnu sociālās korekcijas iestāde, kas atradās muižas ēkā ir likvidēta. Pasākumiem tiek izmantota lielā zāle. Apskatām muižas klēti un sierotavu.
Apmeklējam SIA “Naukšēni”, kas atrodas bijušajā brūža ēkā un apmeklētājiem piedāvā eļļas, parastas un ar dažādām garšām, sēklas, dzērienus, sīrupus, sulas, miltus, diedzētus graudus u.c. vērtīgas lietas.
Dodamies tālāk uz Rūjienu. Ar pilsētu mūs iepazīstina Rūjienas Izstāžu nama vadītāja Līga Siliņa, kura sevi dēvē par Rūjienas sirdi un acīm. Par to pārliecināmies ekskursijas laikā. Rūjienas apskati sākam Izstāžu namā, kas kopš 2009. gada atrodas bijušajā Zemkopības biedrības namā. Apskatām Rūjienas mākslas skolas audzēkņu no 36000 koka elementiem veidoto Lielvārdes jostu, novadnieka Jāņa Vaivara zīmētos 109 slavenu kinoaktieru portretus, caur dziesmu iepazīstamies ar slaveno rūjienieti, komponistu Ēvaldu Siliņu.
Īpašs ir Līgas stāsts par Rūjienas un Japānas draudzību, ūdenspumpi un Japānas istabu blakus esošajā Tūrisma informācijas birojā, kas izrādās pašvaldību reformas rezultātā ir slēgts.
Rūjienā tiekamies ar vietējās politiski represēto nodaļas kolēģiem. Apmaināmies savstarpējiem apsveikumiem. Kopā apmeklējam piemiņas vietu Rūjienas politiski represētajiem iedzīvotājiem. Pa ceļam, pie pieminekļa “Sējējs” Līga Siliņa izstāsta pieminekļa tapšanas, pazušanas un atkalatrašanas vēsturi. Kārļa Zemdegas veidotais piemineklis veltīts Rūjienā dzimušajam, Latvijas brīvvalsts Ministru prezidentam Arturam Alberingam. Vēlreiz pārliecināmies par to, ka Līga Siliņa ne vien perfekti zina savas pilsētas vēsturi, bet prot to atdzīvināt ar savu prezentēšanas veidu.
Kārtējais brauciena pārsteigums ir kaņepju sēta “Adzelvieši” netālu no Burtnieku ezera. Šeit saimnieko Jānis un Dzidra Grīnbergi un viņu dēls Matīss ar ģimeni. Sagaida mūs Jānis Grīnbergs, lepni stāvēdams uz vectēva mājas pamatiem. Par kaņepēm un to apstrādi viņš stāsta pie 1877. gadā būvētās klēts. Gar klēts sienām izvietoti gan primitīvi, gan nedaudz modernāki kaņepju apstrādes darba rīki. Pats saimnieks mums veikli nodemonstrē procesu.
Kaņepju sētas palīgnozare ir lauku tūrisms, par kuru atbild saimniece Dzidra Grīnberga. Tiekam cienāti ar produktiem, kas iegūti no kaņepēm. To visu pavada profesionālas agronomes Dzidras stāsts. Rezultātā esam pārliecināti par mūsu senču gudrību un kaņepju produktu ietekmi uz cilvēka veselību. Protams, aizbraucam prom ar iepirkuma maisiņiem un lielu apņemšanos neaizmirst ikdienā lietot kaņepju eļļu, aizdaru, sēklas. Bet visvairāk tomēr priecē tas, ka Matīss Grīnbergs iemācījies cienīt dzimtas mantojumu un ar pamatotu lepnumu kopā ar ģimeni saimnieko Adzeliešu kaņepju sētā.
Mucu muzejā “Liela muiža” pozitīvi pārsteidz īpašnieka Jāņa Grantiņa attieksme pret ģimenes vērtībām. Viņš audzina, pareizāk sakopt izaudzējis četrus savus, divus adoptētus un divus audžubērnus.
Muzejā mucas darināšanu atraktīvi un interaktīvi mums demonstrē saimnieka dēls Gatis Grantiņš. Viņš vēlreiz apliecina, ka pamatoti šis muzejs tiek dēvēts par dzīvesprieka akadēmiju. Gūstam daudz pozitīvu emociju un dzīvesprieka, kā jau tas mums tika solīts. Aizbraucam piepildīti ar prieku, ka mūsu mīļajā Latvijā joprojām dzīvo cilvēki ar zelta rokām, saglabā amatus un tradīcijas un nodod tos nākamajām paaudzēm.
Mūsu brīnišķīgais pieredzes apmaiņas brauciens ar to ir noslēdzies. Esam sasmēlušies tik daudz pozitīvas enerģijas un cilvēkmīlestības, bagātinājušies viens no otra un kolēģiem. Droši, ka pietiks iedvesmas turpmākajiem darbiem gan LPRA valdē, gan nodaļās un biedrībās uz vietām.
Mūsu ceļojums noteikti būtu mazāk brīnišķīgs un saturīgs, ja tajā nepavadītu gids Andris Geidāns. Viņš bija ne vien zinošs, bet nebaidījās paust savu personisko attieksmi pret lietām, notikumiem un vietām. Viņš mūs aicināja patiesās vērtības meklēt folklorā un rakt dziļi, dziļi. Tad mēs varēsim saskatīt ne vien ar acīm, bet ar sirdi to Latviju, ko mīlējuši mūsu vecāki, mīlam mēs un mācām mīlēt saviem bērniem un bērnu bērniem.
Dod, Dieviņi, otram dot, tā māca tautasdziesma. Tā jāturpina darīt arī visiem un katram no mums, atdodot savu pieredzi un zināšanas jaunajiem. Lūk, arī galvenā pieredze pēc kuras braucām un kuru ieguvām Ziemeļvidzemē.
Tekla Bekeša
My $1.65 million dolllars was stolen by a phoney wallet that refused to let me withdraw it. Their moniker was Coinbox/vip. When I launch the browser on my phone, the platforms page opens with the Coinbase logo. The legal description of their dapp wallet mentions Coinbase, and the help centre button links to Coinbase help. However, when I contacted Coinbase, they responded via email that they are not affiliated with Coinbox. Coinbox has now informed me that I must pay a 185k tax before receiving my funds. I immediately opened a case with Owlet tech recovery . com, a guaranteed recovery company, they patched me through MR MORRIS GRAY their smart contract developers on Whatsapp with [+1 (607) 698 0239 ] who then immediately performed a smart contract audit using digital triangulation from outsourced wallets. I'm crying right now as I just received a deposit of 127.4 Btc in my trust wallet. I'm now waiting for the Ethereum gas fee to come through so I can detach the remaining from outsourced wallets. his Email is: Morrisgray 830 @ gmail . com..