Labot ierakstuSlēpt Kokneses Politiski represēto nodaļa

Vislielākā dzīves balva – būt skolotājai

„Par gadu skaitu nedomāju, pasē rakstītais vienkārši aizmirstas!” – mācot jau trešo bebrēniešu paaudzi, savu darba gadu 59. pavasarī teic Bebru pamatskolas matemātikas un fizikas skolotāja Zenta Zīle.

Sarmīte Rode

Viņa ir dzimusi gada ziedošākajā un smaržīgākajā laikā. 9. maijā, sagaidot 80. dzimšanas dienu, dēla ģimene viņai dāvināja skaistu svētku dienu, bet, dienu iepriekš,  sirsnīgus apsveikumus bija sarūpējis Bebru pamatskolas kolektīvs. Pateicība par ieguldījumu skolotājas ilgajā darbā ir Kokneses novada domes piešķirtais atzinības raksts. No 2010. gada Zenta Zīle ir Kokneses Goda pilsone, viņa ir vadījusi Bebru pagasta represēto nodaļu, bet mums, daudzajiem viņas skolniekiem, viņa ir un paliks skolotāja, kuru satiekot, vienmēr gribas pateikt paldies. Paldies par māku nepagurt grūtību priekšā.

Dzimšanas dienas nedēļā, tiekoties ar skolotāju Zentu Zīli, mūsu saruna noritēja, kā mazs ceļojums atmiņās.

Bērnības vēlēšanās – būt skolotājai

Ilūkstes apriņķa Prodes pagastā „Vīķu” mājas saimnieki gaida piedzimstam dēlu, bet pasaulē nāk ņiprs meitēns. Gārsenes luterāņu baznīcā vecāki nokristī pirmdzimto un dod skanīgu vārdu – Zenta. Pēc diviem gadiem uz Ziemassvētkiem šūpulī dus māsiņa Ērika. Skolotāja atceras: „Vasarā pirms došanās uz skolu sastapos ar kādu skolotāju – viņa man likās tik skaista un glīti ģērbusies. Viņa ar mani laipni sarunājās, stāstot par skolu un visu to, ko varēšu iemācīties. Šķiet, tajā brīdī sapratu, es vēlos būt tāda, kā šī jaukā kundze. Gribu būt skolotāja.”

Pirmais skolas gads Gārsenes pamatskolā vēl aizrit Latvijas brīvvalsts laikā, kad godā celtas latviskās vērtības, kad nedēļas beigās, dodoties uz mājām, visi vienojas tautas lūgšanā „Dievs, svētī Latviju!”, bet nākamajā gadā jau pie skolas plīvo svešas varas karogs.

Pēc smagi pārciestajiem kara gadiem 1948. gada decembrī tiek apcietināts tēvs un aizvests uz Daugavpils lēģeri, bet 1949. gada 25. martā trīspadsmitgadīgo Zentu no skolas sola aizsauc bruņoti vīri, lai kopā ar māti un māsiņu sāktos ceļš uz Sibīriju. Pēc gada uz tālo Omskas apgabalu pie ģimenes ierodas tēvs.  Esmu vairākkārt bijusi klāt 25. marta atceres pasākumos, kuros skolotāja Zīle jaunajai paaudzei stāstījusi savas „Sibīrijas bērna” atmiņas. Šajos brīžos pieklust pat vislielākie palaidņi un savu stingro skolotāju viņi ierauga citām acīm.

Sibīrijā ģimenē piedzimts trešā meita. Zenta, kuru ar māsu šķir 17 gadu starpība, šajā laikā jau ir pabeigusi vietējo pamatskolu un mācās Taras pedagoģiskajā skolā. 1956. gadā par viņas pirmo darbavietu kļūst bērnu nams Korsinas sādžā. 1957. gada aprīlī jaunā izglītības darbiniece saņem atļauju atgriezties Latvijā.

No literatūras uz matemātiku

Visa iedzīve – viens koferītis. Tā sākas jaunās darba gaitas Vietalvas pamatskolā kā krievu valodas skolotājai. Sagadās tā, ka mācību gada beigās saslimst direktore, kura māca matemātiku izlaiduma klasē. Bez pamudinājuma jaunā skolotāja iet klasē un pasniedz stundas. Liels ir direktores pārsteigums, kad viņa uzzina – klase eksāmeniem ir sagatavota. Uzņēmīgā jauniete uzsāk neklātienes studijas Latvijas Valsts Universitātes filoloģijas fakultātē. Skolotāja Zīle teic: „Skolas laikā matemātika man padevās, bet labāk patika literatūra. Tomēr dzīve ieviesa savas korekcijas. Nokļuvu darbā Pērses pamatskolā, kur bija nepieciešama matemātikas skolotāja, tāpēc pēc 1. kursa studijas turpināju Daugavpils pedagoģiskajā universitātē matemātikas fakultātē.”  Savu nākamo vīru, toreizējo Pērses pamatskolas direktoru, jaunā skolotāja pirmo reizi satikusi, kad vēl strādājot Vietalvā, direktores uzdevumā braukusi uz Pļaviņām pēc skolotāju darba algām. Īsajā tikšanās brīdī viņa iekritusi acīs direktoram no Iršiem. Pēc pāris mēnešiem, Rīgā, netālu no Operas, viņu sveicinājis kāds kungs, kuram sveicienu nav atņēmusi. Vēlāk, jau tiekoties Iršos, nākamais vīrs smejot pārmetis: „Kāpēc neatņēmi sveicienu?”

1958. gadā Zenta Zīle un Pēteris Čudars sāk kopīgu dzīves ceļu. Tas ir laiks, kad Pēteris Čudars jau strādā par direktoru Bebru skolā, bet Zenta Zīle tikai sāk savas darba gaitas Bebros, kad pensijā dodas ilggadējais matemātikas skolotājs Visvaldis Bārs. Divus gadus vēlāk ģimenē piedzimst dēls Jānis, bet jau pirms tam viņi ir kļuvuši par audžuvecākiem Zentas mirušās draudzenes no Iršiem bērniem – Aivaram un Mārai.

Sākotnēji skolotāju ģimene dzīvojusi „Brencēnos”, bet no 1982. gada pagasta centrā daudzdzīvokļu mājā „Avoti”, pavisam tuvu direktora Pētera Čudara izlolotajai 1974. gadā uzceltajai jaunajai Bebru pamatskolai. Ilggadējais skolas direktors mēro mūžības ceļu, bet viņa paveikto piemin un atceras.

Galvenais – atrast savu vietu dzīvē

Ik rītu ejamais ceļš uz skolu nav tāls, bet gadu ziņā noietais ceļš ir cieņas un apbrīnas vērts. Tikšanās reizē jautāju skolotājai, kā gadu ritējumā ir mainījušās mācīšanās metodes un paši skolēni? „Metodes ir mainījušās, bet ne visas no jauna radītās ir labas. Savulaik tika ieviestas darba burtnīcas, kur uzdevumos tikai jāieliek skaitļi, jāapvelk atbildes, bet bērni vairs neprot rakstīt. Jo ar lielāku tempu attīstās modernās tehnoloģijas, kas, protams, ir apsveicami, jo skolēniem mazāk ir jādomā pašiem. Mani uztrauc, kā bērnu un jauniešu pasaules uztveri ietekmē interneta vietnēs pieejamā informācija un, kā tā iespaido viņu uzvedību. Neesmu tik liela sava priekšmeta patriote, lai sacītu, ka matemātika dzīvē ir galvenais. Ja skolēnam tā nepadodas, bet viņš izrāda centību, tas ir ļoti daudz. Saviem audzēkņiem saku: matemātika nav galvenais, galvenais ir atrast savu vietu dzīvē. Man ir prieks un gandarījums, ja pie manis salidojumos vai citās reizēs atnāk bijušie absolventi un parāda savas ģimenes fotogrāfijas, pastāsta, kur mācās vai strādā. Ļoti lepojos ar savu skolnieku Gati Caunīti. Palīdzu viņam apgūt augstāko matemātiku, jo mērķtiecīgais jaunietis studē augstskolā. Mācāmies abi!”

„Skolotāja Zīle ir stingra skolotāja, bet viņa matemātiku iemāca!” – teic gan skolēni, gan viņu vecāki. Stingros un prasīgos zināšanu devējus nekad neaizmirst, viņi paliek atmiņā ar savu personību.

2010. gada pavasarī skolotāja pavadīja lielajā dzīvē savu 13. izlaiduma klasi. Viņa smaidot teic: „Nodomāju, tas tad nu ir viss! Šajā mācību gadā skolas vadība uzņemties audzināt skaita ziņā nelielo 7. klasi. Līdzi izskriet viņiem nevaru, bet satiekam labi!”

Uzdāviniet ziedošu jasmīnu klēpi!

Ar savu dzīves pieredzi, viedu gudrību skolotāja māk atrast īstos vārdus, palīdzēt ar padomu tiem, kas lūdz palīdzību. Viņa atklāj: „Tā ir liela Dieva dāvana, nodota no vecākiem, no paaudzes paaudzē. Manā bērnībā īstā vecmāmiņa jau bija mirusi, bet mūsu mājās dzīvoja vecmāmiņas māsa, pēc tautības lietuviete, tāpat kā mana mamma. Viņu saucām par savu vecmāmiņu, izaugām ar viņas stāstītajām pasakām. Vecmāmiņa iemācīja dabā iepazīt un savākt zālītes, kas stiprina veselību. Arī man ir sava mājas aptieciņa – dabā atrodu sev nepieciešamo. Cenšos iztikt bez medikamentiem. Vēl man tika iemācīts: nekad neaizņemies, iztiec ar to, kas tev ir. Pēckara gados tajās retajās reizēs, kad mājās parādījās konfektes, tās brālīgi sadalījām visiem. Mēs ar māsu savu tiesu tūlīt apēdām, bet nākamajā dienā gaidījām, kad vecmāmiņa stāstīs pasaku un padalīsies ar savām konfektēm. Viņa teica: nu, re, ja vakar viss būtu apēsts, šodien nebūtu prieka! Un tajā bija sava gudrība, ko sapratu pēc gadiem.”

Rokdarbi un grāmatu lasīšana ir lielākie skolotājas vaļasprieki kopš bērnu dienām. Meitenes gados Sibīrijā izšūtais dekoratīvais spilvens tagad ir nonācis Aizkraukles Vēstures un mākslas muzeja „Kalna Ziedi” krājumā. Viņa stāsta: „Ārdīju nonēsāto zeķu stulmiņus un izšuvu spilventiņus, muline diegi bija grūti pieejami. Vienmēr ir paticis kaut ko notamborēt un izšūt, adīt zeķes un cimdus, baudījums dvēselei ir laba izlasīta grāmata.”

Pavasaris ir jubilāres mīļākais gadalaiks, kad domās gribas atgriezties bērnībā, kur tuvējā gravā netālu no Vīķu kalna ziedēja zilas, baltas un rozā vizbules. Bet visvairāk skolotāju iepriecināsiet, ja uzdāvināsiet ziedošu jasmīnu klēpi!

Zentas Zīles novēlējums jaunajiem dzīves sācējiem, kad klāt eksāmenu laiks: „Pirms eksāmeniem nevis lietot nomierinošas tabletes, bet kārtīgi izgulēties! Nebaidieties!  Ejiet pretī priekam un arī grūtībām, jo visu var pārvarēt. Iemācieties būt atbildīgi par sevi, nemeklējiet vainu ārpusē. Pasauli jūs neizmainīsiet, bet sevi jūs varat mainīt.”

(Raksts 2015.gadā)

Š.g.9.maijā 90 gadu palika Kokneses Represēto nodaļas represētai Zentai Zīlei. Veselību izturību un nodzīvot vismaz līdz 100 un vairāk- sveikt bijām Bebru pak.centra  vadītāja Jolanta Mašinska,mēs Antoņina Midega un Lība Zukule.