Vēlam gaišas debesis, mieru uz zemes
“Viņu dvēseles ir
atgriezušās mājās,” bez vārdiem teic Latvijas laukakmeņi, kas kļuvuši par
piemiņas zīmēm tiem, kuri ar sapni par dzimteni pagalvī palika svešā zemē.
Vakar, 14. jūnijā, tāpat kā cituviet Latvijā un Aizkraukles novadā, arī Koknesē
un Bebros pie represijās cietušajiem veltītajiem pieminekļiem kopīgi nodziedātā
tautas lūgšana, noliktie ziedi un iedegtās sveču liesmiņas apliecināja –
atmiņām nav noilguma. 1941. gada 14. jūnija cirstās brūces nesadzīst tautas
brīvības kokā.
To atceres brīdī
Koknesē pie piemiņas akmens atkal no jauna sajuta arī viņi – Sibīrijas bērni –
Kokneses politiski represēto nodaļas biedri, kuriem bērnība pagāja bez Latvijas
saules. Tālumā no savām mājām ir arī ukraiņu bērni, kuri ar savām ģimenēm tagad
mīt Vecbebros un arī piedalījās atceres brīdī Koknesē.
Kokneses kultūras
centra direktore Inguna Strazdiņa sacīja: “Vairāk nekā 15 tūkstošiem Latvijas
iedzīvotāju 1941. gada 14. jūnijā lopu vagonos sākās moku ceļš uz Sibīriju. Arī
koknesiešiem, kuru vārdi tagad lasāmi pagājušajā gadā uzstādītajās piemiņas
plāksnēs pie pieminekļa. Mēs ticam, ka viņu dvēseles ir pārnākušas mājās. Bet
mums vienmēr būs jādomā, kā šis nežēlīgais laiks iznīdēja to, kas varēja būt,
kam bija jābūt – nepiepildītas mīlestības, neuzartus laukus, visu, ko varēja
dot mūsu talantīgie cilvēki – neuzrakstītas grāmatas, dzeju, mūziku, to visu
atņēma padomju totalitārais režīms.”
Kokneses apvienības
pārvaldes vadītājs Ilmārs Klaužs, uzrunājot klātesošos, uzsvēra: “Pagājis 81
gads un atkal vēsture atkārtojas – nežēlīgs agresors cenšas sagraut drosmīgas
un neatkarīgas valsts neatkarību, bet Ukrainas iedzīvotāji tiek deportēti uz Krievijas nomalēm. Būsim stipri un palīdzēsim Ukrainas
tautai nosargāt savu brīvību.”
Skanot kapelas
“Aizezeres muzikanti” dziesmai “Es vēlos mājās pārnākt” un debesīm raudot
lietus lāsēs, piemiņas akmeni sasildīja koknesiešu un bebrēniešu noliktie
ziedi.
Pasākuma turpinājumā
Kokneses kultūras centrā ukraiņu bērni kopā ar savu skolotāju Olgu Marinku-Siromiatnikovu
saviļņoja ar priekšnesumu programmu, kuru bērni ar lielu centību bija
gatavojuši šīs dienas atcerei. “Mēs gribam jums pateikt paldies par silto
uzņemšanu un cilvēcību. Mūsu tautām ir tik daudz kopīga. Šodien mēs vēlamies
jums dāvāt daļiņu no sava sirds siltuma,” nelielā koncerta sākumā sacīja
skolotāja Olga, bet bērni no skatuves devās pie skatītājiem, lai katram
uzdāvinātu pašu rokām veidotas sirsniņas, kuram viena puse bija izkrāsota
Latvijas, otra – Ukrainas karoga krāsās. “Mēs vēlam gaišas debesis, mieru uz
zemes, mieru dvēselē un ticību labajam!” – tik sirsnīgs vēlējums rotāja bērnu
dāvātās sirsniņas.
Talantīgie ukraiņu
bērni, kuri piedzīvojuši kara šausmas, viena no dziesmām izteica viskarstāko
vēlēšanos: “Pieaugušie, atceliet karu! Atdodiet mums mūsu bērnību!” Aug
Ukrainas jaunā paaudze, bet viņu drosmīgie tēvi cīnās par savu un mūsu brīvību.
Vēl ar krāšņām čigānu
dejām atceres brīža dalībniekus priecēja radošās apvienības “Zeltenes”
dejotājas no Iršiem un kapelas “Aizezeres muzikanti” skaistās dziesmas par mūsu
tēvzemi.
Foto: Mārcis Briška