Māmiņas vēstules no Sibīrijas 1946 - 1957. - Rīga, 2020. - 528 lpp.
Grāmatas idejas autore: Rita Margita Garklāva
"Mātes un meitas sarakste ilgusi 11 gadu garumā. Ritas Margitas vēstules māmiņai nav saglabājušās, bet mātes vēstules, no brīža, kad Rita (it kā bārene) atstāja Sibīriju, izdevās saglabāt. Pārkāpjot jau 80 gadu slieksni, Rita Margita visas 224 māmiņas vēstules rūpīgi pārrakstīja datorrakstā un ļoti vēlējās ar tām dalīties. Vēstuļu oriģinālus Rita Margita nodevusi glabāšanā Okupācijas muzejā, Rīgā."
Marta Putniņa 1957.gada 14.maijā, pēc 16 Sibīrijā pavadītaiem gadiem, beidzot atgriezās Latvijā. Lai kā to vēlētos, "Gumzās" Marta nedrīkstēja atgriezties. Savas mājas viņa atguva vien pēc gadiem 30. .
"Mājās taču vienmēr bijis ar ko pacienāt, un tad pēkšņi, tur tālumā, tik beztiesisks, pazemots nabags vairs esi, sev atrauto maizes gabaliņu gribi bērnam aizsūtīt, bet brigadieris atņem. Līdz padusēm aukstā ūdenī zvejā brienot, zivi līdzi paņemt nedrīksti. Vari turpat dzīvu apēst - tava. Un ēsts. Tā uz visu mūžu palicis trešās šķiras cilvēka pazemojums un salauzta pašcieņa.
Kādreiz te, "Gumzās" - vīratēva un vectēva mājās, izskatījies pavisam citādāk, deviņas ēkas te bijušas. Lielu kūti 1939.gadā uzcēluši, jaunus jumtus ēkām uzlikuši. Tādas ēkas bijušas, ka skan. Kur nu viss? Šķūņus, klētis pēc kara kolhozs malkā noplēsis. Māja vien palikusi, un tai pašai jumts jāliek, citādi vecais uzkritīs uz kakla. Lai tagad atdod postā aizlaisto!
Tagad viss jāsāk no gala.
Vien raugi, pie "Gumzām" zied Martas mīļākās puķes, no kurām reiz abas ar Ritu kādā saulrietā gājušas atvadīties. Tik narcises tomēr zied. Zied."