LAT
Latvijas klusie varoņi. Sirdsapziņas ugunskurs
‘’Sirdsapziņas ugunskurs’’ ievietotie stāsti:
Par neatkarīgu
valsti un tās bērniem.
Jānis Jansons – (1890 – 1945)
’1943.gada 9.maijā Cēsu valsts ģimnāzijas saime rīkoja
izlaidumu, jau trešo zem Latvijai naidīgās varas smacējošā sloga. Vēl 1942.gada
izlaiduma ģimnāzijas aktu zālē bija noformēta atbilstoši nacistiskās varas
prasībām, taču pēc gada Hitlera ģīmetne un kāškrusta karogs pie svētku zāles
sienas netika pielikts. Ģimnāzijas direktors bija pieņēmis drosmīgu lēmumu.’’
Cildens kalpotājs
Voldemārs Plāmšis - (1907 – 1978)
‘’1944.gada rudenī Evaņģēliski luteriskās baznīcas Vecpiebalgas, Jaunpiebalgas
un Liezēres draudzes bija nonākušas neapskaužamā situācijā: mācītājs devies
bēgļu gaitās, dievnami sagrauti. Jau tā paša gada izskaņā jaunais mācītājs
ieradās Piebalgā, lai pildītu sava amata pienākumu. Viņam bija 37 gadi, un viņu
sauca Voldemārs Plāmsis.’’
Dodiet mums
brīvu dienu!
Laimonis Krievāns – (1923 – 1941)
Arvīds Rumpāns – (1923 – 1942)
‘’1940.gada 18.novembrī Dzērbenes Lauksaimniecības skolā bija parasta mācību
diena, jo padomju okupācijas vara bija aizliegusi svinēt valsts neatkarības
svētkus. Par spīti aizliegumam svētku sajūtu skolā radīja paši skolēni. Viņi
pauda savu brīvo gribu, iestājoties par neatkarīgu Latvijas valsti. Divi no
svinību iniciatoriem bija septiņpadsmitgadīgie Laimonis Krivāns no Sinoles
pagasta un Arvīds Rumpāns no Alsviķu pagasta.’’
‘’Tētis
man nebija mācījis nodot cilvēkus.’’
Jūlijs Skrapcis – (1888 – 1953)
Aina Liepiņa (dz. Skrapce) 1928 – 2018
Gaida Ķirsone (dz. Skrapce) 1930
‘’Jūlija un Annas Skrapču ģimenē no 1926. līdz 1930. gadam piedzima trīs meitas
– Ilga, Aina un Gaida. Otrā pasaules kara un pirmajos padomju okupācijas gados
šosejas tuvums atnesa gan draudus, gan postu, gan neapsīkstošu lūdzēju straumi,
kas bez mitas plūda iekšā pagalmā. Pastarīte Gaida atceras, kā mamma cepa
maizīti, bet nekad nespēja piecept tā, lai pašiem nepietrūktu.”
Latvieši, mēs
nedrīkstam pazust un iznīkt, mums jāpastāv.
Kārlis Plaudis (1919 – 1946)
‘’1946.gada naktī no 9.uz 10. Februāri Rīgas apriņķa Ķēču pagasta Annas ciema
izpildkomitejā ielauzās trīs bruņoti vīrieši un izdemolēja nesen iekārtoto PSRS
Augstākās padomes vēlēšanu iecirkni. Demolētāju rīcība nebija nejauša, viņi
pildīja ‘’Latvijas Nacionālās partizānu apvienības’’ štāba pavēli un īstenoja
1945.gada novembra beigās izstrādāto vēlēšanu boikota plānu. Viens no
demolētajiem bija divdesmit divus gadus vecais Kārlis Zariņš no Ķēču pagasta.’’
Elīna Kalniņa Cēsīs ir izveidojusi nelielu, bet ļoti
iedvesmojošu muzeju, kas stāsta par dažiem Cēsu novada varoņiem cīņā pret
okupācijas varām, un reizē tā ir piemiņas vieta tiem daudzajiem cēsniekiem,
kuri okupācijas varu nogalināti atdusas nezināmos kapos. Tādi muzeji kā šis,
varētu rasties ikkatrā Latvijas pilsētā, jo simtiem un tūkstošiem līdzīgu
varoņu bija katrā Latvijas novadā.
Ne visi Elīnas Kalniņas “Sirdsapziņas ugunskurs’’ muzeja varoņi ir klusi, nedz
atsevišķu cilvēku glābēji, bet dotajos apstākļos glābjami bija ne tikai
cilvēki, bet arī pašcieņa.
Stāsti ir par pašcieņu...
Pēteris
Bolšaitis
Latvijas klusie varoņi” ir cilvēki ar lielo burtu. Viņi
bijuši un joprojām ir līdzās mums, par spīti svešu varu īstenotajai vardarbībai
un sabiedrībā sētajām bailēm un noklusējumam vairāku gadu desmitu garumā. Ārēji
atturīgi, bet patiesi varonīgi ir bijuši šie cilvēki un viņu darbi, kas šajā
grāmatā atdzimst no jauna un ļauj izdzīvot šo laiku mums visiem kopā.
Dr. Hist. Uldis Neiburgs