Ar VKKF finansiālu atbalstu projekts: "Ir tāds ciems - Umļekāns"

2020. gada 23. septembrī Preiļu kultūras namā aktrises Sarmīte Rubule un Aija Dzērve aicināja uz tikšanos uzvedumā:
                  “Ir tāds ciems – Umlļekāns”.
Pasākumu organizēja Preiļu vēstures un lietišķās mākslas muzejs sadarbībā ar Preiļu politiski represēto biedrību “Likteņa ceļš”. Šis VKKF finansiāli atbalstītais projekts bija iecerēts jau 25. martā, neizdevās arī 14. jūnijā Covid-19 noteikto ierobežojumu dēļ.

“Ir tāds ciems – Umļekāns” ir Lūcijas Preises sarakstītā atmiņu dienasgrāmata par izsūtījuma gadiem Amūras apgabala Umļekāna ciemā. Dienasgrāmata uzrakstīta glītā rokrakstā, rūtiņu burtnīcās, katrā rūtiņā.  Nu vienpadsmit burtnīcu iesējumā šis unikālais materiāls  glabājas Preiļu vēstures un lietišķās mākslas muzejā. Plašam apmeklētāju lokam tas nav pieejams,  tāpēc radās doma šos ļoti skaistā un emocijām bagātā latviešu valodā uzrakstītos tekstus padarīt pieejamus iespējami daudziem apmeklētājiem aktieru izpildījumā. Mērķis tika sasniegts, jo kā atzina skolēni un skolotāji, viņi ko tādu piedzīvoja pirmo reizi. Arī tā var runāt par komunistiskā režīma noziegumiem

Lūcija Preise dzimusi 1908. gadā Madonas apr. Liezeres pag. Andrēnos, mirusi 2003. gadā  Preiļos. Viņas vīrs Jānis Arturs Preiss jau 1945. gadā no jaunās varas bija izpelnījies toreiz tik bieži sastopamo 58. pantu, jo Latvijas brīvvalsts laikā bija aizsargs. Dokumentos tā arī rakstīts, ka Lūcija Preise ar meitu Dzidru un dēlu Daini izvedami no Latvijas kā nacionālista ģimenes locekļi. Manta konfiscējama.

Lūciju Preisi 1949. gada 25. martā izsūtīja uz Amūras apgabala Umļekānu, par kuru 11 burtnīcās tapusi atmiņu grāmata.
                       IR TĀDS CIEMS – UMĻEKĀNS
Uzdevums Jaunajā 1988. gadā no manis pašas. Jāpieraksta pilna mana pēdējā dienasgrāmata. Tā iesākta pirms 53 gadiem. Papīrs jau būs sadzeltējis. Sākumā rakstīts ar tinti un spalvu. Vēl priekšā pildspalvu laiks, arī jau pagājis. Nu rakstīšu ar lodīšspalvu. Un reiz arī šis pēdējais ieraksts būs vēsture.

Atmiņā puteņo sniegi, salst istabā aiz aizledojušām rūtīm, salst ārā zem zvaigznēm, vējos. Un karst – zem saules un darbā. Jāiztur, kaut tirpst un sāp rokas, ik solī sāp kājas. Es gribu palikt latvietis cik ilgi vien var. Bērnos un vēl tālāk. Nav vairs man māju un laikam ilgi vēl nebūs. Manā mājā es nejūtos mājās. Nav dzimtenes, nav tevis. Es latviete un tur tālu mana mazā dzimtene.  Garā redzu, kā uz kartes kontūras un staro tām pāri svēts spožums.

Ar ko iesākas dzimtene? Ar māti, tēvu, tuviem cilvēkiem, māju. Caur grāmatām pasaule ienāk mūsos un mēs pasaulē. Ar skolu. Ar dzīvi. “Es dziedāšu par tevi, tēvu zeme”. Mēs kā koki, izrauti no savas zemes, negaisā aiznesti projām. Tevi ( domāts vīrs Arturs Preiss) tur Urālu smagā zeme, man lielāki tālumi – pūš Amūras vēji, skalo Zejas ūdeņi. Zeme, zeltā mirdzoša, bet smaga. Mūsu atvasītes ar mani. Kā rīts ar sauli- uz Tevi iet mans sveiciens. Paši mēs paliekam tāli, kā Solveiga un Pērs Gints. Kā Sīriuss un Polārā zvaigzne, kas netiek kopā.

Ar dziesmu un mūziku dzīva un stipra ir palikusi latviešu tauta, vergojot septiņi simti gadus. Mums arī vajag skanēt un dziedāt. Mīlestība sajauc un vieno tautas. Mums divas valodas. Es varētu dziedāt par Gauju, par Daugavu, bet esmu pie Zejas, pie Umļekāna. Jāņugunis augstākā sopkā. Un atspīd pretī no citas sopkas. Aiz Algačana. It kā dzird dziesmu. Sirds iepukstas gaidās. Viņi redz mūsu jāņugunis, viņi atnāks. Jāņu nakti visus gaida. Bet viņi ir tālu. Un īsa ir Jāņu nakts.

Latviešu piemiņu Umļekānā vajadzētu atstāt. Granītā iegravēt. Te granītu nav. No agrākiem laikiem sauca: Darbiņa māja, Čelbačos :Tumša lauks. Māja paliek veca, vārds aizmirstas, lauks tiek saarts kopā ar citiem laukiem. Palika desmit latviešu kapi – tie nolīdzināsies.

Tajā laikā skanēja dziesmas no Veltas Kunakovas mammas izsūtījumā Sibīrijā 1951. gadā pierakstītās dziesmu klades. Arī šis materiāls, diemžēl tikai ieskenēts, glabājas Preiļu vēstures un lietišķās mākslas muzejā. Kladē pierakstītas gan pazīstamas dziesmas, ko dziedāja Latvijā pirms izsūtījuma, gan pazīstamām melodijām pielāgoti teksti par smagajiem izsūtījuma gadiem un atšķirtību no dzimtenes.

Veltu Kunakovu ( Čaunāni, dz. 1941.g.) izsūtīja 1949. gada 25. martā no Limbažu apr. Rozēnu pagasta kopā ar mammu, skolotāju Elfrīdu Čaunāni uz Tomskas apg. Asinas rajonu. No Veltas Kunakovas atmiņām:
15 minūšu laikā bija jābūt gatavām uz braukšanu. Mamma lakatā iesēja spilvenu, skolas direktore palīdzēja sakravāt čemodānu. Vēl bija maza somiņa, tajā ielika maizes klaipu un mazu bļodiņu ar biezpienu. Mājās arī nekas nepalika, jo mums jau nekā nebija…

…pavasaros izauga tāda zāle, vietējie sauca “kalba”. Tie ir tādi savvaļas ķiploki. Tos veselām mucām sālījām. Vanadzīšus ēdām. Ķeizarkroņi mežā auga, to saknes ēdām. Ļoti treknas bija. Pavasarī kosas ēdām. Tāpēc, ka ēdām zāli, arī neslimojām.

Viena no dziesmu kladē atrodamajām dziesmām ir:Sudrabotās sliedes (melodija Sudrab spoža mēnesnīca…):
Klusi sudrabotās sliedes
Dun zem drūmā vilciena
Baigās jausmās nodreb sili,
Kad tiem vilciens cauri iet.

Arvien tālāk, arvien tālāk,
Pretim aukstiem ziemeļiem,
Aizved nezināmās tālēs
Sibīrijā latviešus.

Zeme dzimtā vaid zem lāsta,
Raud par brīvi zudušu,
Raud par saviem dēliem, meitām,
Kuri vergu gaitās iet.

Gan jau reizi brīvie vēji
Pāri dzimtai zemei šalks.
Nokratīs tie ļauno lāstu,
Ledus, kas to tagad sedz.

Tagad drūms, bet tad būs priecīgs
Vilciens, kas caur siliem steidz.
Jo no tālās Sibīrijas
Mājās vedīs latviešus.
Uzvedumā dziesmas līdz ar aktrisēm Sarmīti Rubuli un Aiju Dzērvi dziedāja visa zāle. Akordeona pavadījumu izpildīja Preiļu Mūzikas un mākslas skolas pedagogs Alberts Vucāns. Skatuves noformējumā bija izmantoti priekšmeti no izsūtīto cilvēku kolekcijām – čemodāni, dvieļi, galdauti, sols, krekli, blūzes, kleitas, kviešu vārpas no Omskas apgabala. Tas paspilgtināja pārdzīvoto, pašiem represētajiem atsauca atmiņā tālo Sibīriju.
Jauniešus pasākumā pārstāvēja Preiļu 2. vidusskolas un Preiļu Valsts ģimnāzijas audzēkņi.

Tekla Bekeša: Preiļu vēstures un lietišķās mākslas muzeja direktore
                        LPRA valdes locekle

32 komentāri - Ar VKKF finansiālu atbalstu projekts: "Ir tāds ciems - Umļekāns"

Komentēt