Saglabāt un izveidot piemiņas vietu pie Amatas stacijas.
Izveidot piemiņas vietu pie Amatas stacijas, no kuras 1949.gada martā uz Sibīriju izvesti 1318 Cēsu apriņķa iedzīvotāji, tas bija viens no galvenajiem jautājumiem, kas apspriests Latvijas represēto biedrības Cēsu nodaļas valdes sēdē septembra mēnesī.
Amatas dzelzceļa stacijas ēka - dzelzceļa vairs nav,
bet šī celtne ir 1949.gada marta traģisko notikumu lieciniece. Ēkai iepretī ir
bijusi sliežu vieta, kur tolaik stāvēja vilciena vagoni, kurā uz Sibīriju
izveda vairāk nekā 1.3 tūkstošus cilvēku.
(Foto no albuma)
“Šobrīd ir tikai ideja, kas jārealizē” saka valdes
priekšsēdētājs Pēteris Ozols. “. Ir vēlme, lai piemiņas vieta būtu lasāmi visu
1318 izsūtīto vārdi, uzvārdi, dzimšanas gadi, izvešanas datums. Lai tur ir
lasāms PSRS lēmums, ar kuru tika īstenotas šīs deportācijas. Lai ir rakstītā
atskaite par šī ešelona ceļu. Jo ir fotoattēls, kas riskējot ar dzīvību,
uzņemts caur stacijas logu. Tajā redzams ešelons, kurā kopumā bija 65 vagoni.
Cēsu Vēstures un mākslas muzeja krājumā 2011.gadā nonāca unikāla fotogrāfija –
caur Amatas stacijas logu slepus nofotogrāfētais 1949.gada 25.martā izsūtāmo
ešelons. Fotogrāfējis Kārlis Runcis, kurš tai laikā bija Amatas stacijas
priekšnieks, bet viņa sieva strādāja par pasta priekšnieci. Sieva, atrodoties
blakus telpā dzirdējusi, kā pasta nodaļā ienāk krievu kareivji un pa telefonu
krieviski ziņo: “Plan vipolņen” (plans izpildīts). Fotogrāfiju muzejam nodeva
Kārļa Runča mazmeita Inese Abika.
Arhīva ziņās atrodams bezkaislīgs apraksts par
izsūtāmo ešelonu Nr. 97322, kas 1949.gada 27.martā divos naktī izbrauca no
Amatas stacijas. Ešelons izsūtīšanai bija sagatavots Veļikije Lukos no 12. līdz
21.martam. Tā komplektēšanā piedalījās arī Valsts drošības ministrijas apsardzes
pārstāvji. Ešelons tika “labiekārtots” ar 957 dēļiem solu vajadzībām, 60 čuguna
krāsniņām, 53 krāsns kruķiem, 25 liekšķerēm, 49 spaiņiem, 60 lukturiem, 168
vairogiem. 25.martā vilciens pienāca Amatas stacijā. Iedzīvotājus izsūtīšanai
veda 25.un 26.martā. 27. Martā divos naktī vilciens devas ceļā. Ešelonu
uzraudzīja 20 karavīri, pieci seržanti un viens virsnieks. Uzraugi ik dienas
pārbaudīja izsūtāmos, brauciena laikā visas durvis tika noslēgtas, no vagona
iziet pēc ūdens drīkstēja tikai konvoja pavadībā. Gala stacija bija Tomskas
dzelzceļa stacija Čeremošņiki, kur ešelons pienāca 8.aprīlī septiņos no rīta.
Ceļā bija miruši pieci cilvēki. Izsūtītos nometināja Tomskas apgabala labošanas
darbu nometnes barakās. Izsūtīto skaits – 1311 Latvijas iedzīvotāji, no tiem
363 bērni. Nometnē, gaidot pārsūtīšanu, nomira vēl četrpadsmit izsūtītie
iedzīvotāji. Līdz ar citiem izsūtītajiem ešelonā bija arī septiņpadsmitgadīgais
Laimonis Jaukulis no Gaujienas pagasta “Ilgupēm”, kurš dzīvi ešelonā un nometnē
fiksējis dienasgrāmatā.
Fragments no atmiņām: “27.marts.Plkst.4.00 sākam braukt no Amatas. Ļaudis ļoti
saspiesti. Dzērbenē un citur tādi paši ešeloni. Gulbenē apstājāmies, laiž pēc
ūdens. Tanī rītā gar Gulbeni aizgājuši šeši ešeloni, 18.30 pārbraucām Latvijas
robežu. Citos vagonos dzied garīgas dziesmas. Arī mēs dziedam “Dievs, Kungs ir
mūsu stiprā pils”, “Dievs svētī Latviju” un citas. Vakarā iebraucam Pleskavā.
Ak, Krievzeme… Tavu nabadzību!”
Pēteris Ozols atzīst, ka vēl nav zināms, cik iecere izmaksās. Mākslinieks, kurš uzrunāts piemiņas vietas izveidei, nākamajā nedēļā solījis iesniegt piedāvājumu, tad būs skaidrība par iespējamajām izmaksām. Nepieciešamie materiāli, ko gribam redzēt piemiņas vietā ir savākti, bet vispirms jāsaprot, kā ar finansējumu. Runāsim ar uzņēmumiem, pašvaldībām, Latvijas politiski represēto nodaļām un iedzīvotājiem, kādu atbalstu viņi var sniegt, jo saprotam, ka šis ir mūsu uzdevums, kas jāpaveic. Ja ne mēs, maz ticams, ka kāds cits to izdarīs.
Iecerētajā piemiņas vietā daži uzvārdi dublēsies ar tiem, kuri lasāmi uz piemiņas sienas Cēsīs. Pils ielā 12 pie ekspozīcijas: “Sirdsapziņas ugunskurs”.Pēteris Ozols skaidro, ka Pils ielā lasāmi uzvārdi, kuri gāja bojā Sibīrijā vai pa ceļam uz to, bet iecerētajā piemiņas vietā būs visi vārdi un uzvārdi, kuri no šīs vietas aizvesti.
Teksts: no Pētera Ozola sarunas ar Jāni Gabrānu
11.09.2020 "Laikraksts “Druva”,
Izmantoti Cēsu Vēstures un
mākslas muzeja materiāli.
Laimdota Podze