Dzintras Gekas grāmatas "Skola Sibīrijā" atvēršanas pasākums

2019. gada 20. martā, Latvijas Kara muzejā, notika Dzintras Gekas grāmatas "Skola Sibīrijā" atvēršanas pasākums.

Pētera Simsona (izsūtīts 1949.gadā) rosinātā doma pastāstīt par izsūtīto jauniešu un bērnu iekļaušanos mācību procesā Sibīrijas skolās guva lielu atbalstu. Atsaucās Latvijas Politiski represēto apvienība, kas uztur tiešu saikni ar visiem no Latvijas deportētajiem cilvēkiem, Dzintra Geka, kura ar savu prasmi un redzējumu ir atradusi ceļu pie represētajiem latviešiem dzimtenē, tālajā Sibīrijā un rietumu pasaulē, kā arī krietns pulks līdzautoru, kuri ar savām prasmēm piedalījās grāmatas veidošanā un izdošanā. Ne mazāk atbildīgs uzdevums bija pašiem stāstītājiem – tas ir atmiņās ne vien reiz vien pārcilātais, pašu piedzīvotais laika posms dzīvē, kas šodien paver ceļu jaunajai paaudzei – un stāsta par prasmi izdzīvot, par alkām pēc zināšanām, par mīlestību un par atbildību.


Ilze Belis un Dagnija Liepiņa kārto grāmatas sarakstu.



Dzintra Geka sagaida grāmatas autorus un viesus.



Ivars Kaļķis atceras savu stāstu.


Ivars Kaļķis, dzimis 1942. gadā:
"Atgriežoties dzimtenē, pēc septiņiem gadiem ieraudzīju savu māsiņu. Viņa tajā gadā sāka iet skolā. Un es tajā gadā sāku iet latviešu vidusskolā. Sākumā 8.klasē, pirmajā pusgadā, man atzīmes latviešu valodā nav vispār, otrajā pusgadā ‘’švaku’’ trijnieku esmu jau nopelnījis, lai mani pārceltu uz devīto klasi. Tā ka lēnā garā latviešu valodu mēģināju apgūt. Protams, gramatika... cik nu apguvu pa tiem četriem vidusskolas gadiem, tik apguvu, runāt, protams, pratu, rakstīt arī mācēju, kļūdas arī bija daudz, bet apguvis esmu. Pēc vidusskolas beigšanas iestājos Rīgas Politehniskajā institūtā. Nāca tie gadi, kad no augstskolas ņēma armijā, mani izņēma no pirmā kursa uz trim gadiem. Pēc atgriešanās no dienesta turpināju studijas. Valsts Drošības komiteja uzraudzīja tādu cilvēku kā es, likteņus. Pēc augstskolas beigšanas pēc sadales man bija norīkojums Rīgā uz mikroaparātu rūpnīcu. Faktiski rūpnīca bija slepena. Sadale beidzās, īsi pirms diplomprojekta aizstāvēšanas un diploma saņemšanas mani paaicināja uz dekanātu. Dekanātā man paziņoja, ka mana potenciāli paredzamā darba vieta no manis atsakās."

Rita Putniņa (Garklāva), dzimusi 1934. gadā:
"Mani pirmajā gadā uz skolu nemaz nelaida, jo bija sācies karš un cerēja, ka tiksim mājās, man apavu nebija, bet es skrēju basām kājām. Skola bija kādi 2 km, kājas sala, deguns sala, tad mēs viens otram uzsaucām: ‘’Balts!’’. Pirmās stundas mēs nekad nevarējām rakstīt, jo tinte bija sasalusi. Lielākoties stāvējām pie krāsns un sildījām muguru, jo klasē neatsilām, bieži vien sēdējām mēteļos. Tā es mācījos otrajā klasē. 2.klase bija apvienota ar 4.klasi un 4.klasē bija tikai divi bērni. Cik skolotājai bija prasmes, nezinu, bet es biju pārsteigta, ka Latvijā mana audžu mamma laboja burtnīcas un nekā viņai nebija priekšā, jo mūsu skolotāja laboja burtnīcas un ar pirkstu vilka grāmatā līdzi. Bet 2.klasi es pabeidzu."


Dzintra Geka un Pēteris Simsons grāmatas atvēršanas pasākumā.


Jānis Ābele, dzimis 1939. gadā:
"Atzīmes tur lika stingri. Es nekad nebiju teicamnieks, vienmēr bija kāds trijnieciņš, sevišķi krievu valodā rakstos, jo es pēc savas būtības esmu neuzmanīgs, kā krievi saka –‘’ rassejannij’’, neielieku komatu vai vēl kaut ko neizdaru. Atceros, beidzot 4 klasi jāliek eksāmeni – divas matemātikas, divas krievu valodas, visur esmu nopelnījis piecnieku un pēdējais eksāmens ir krievu valodas diktāts un es vārdu ‘’horošo’’ vietā, diktātā pēdējā teikumā uzrakstu ‘’šorošo’’. Un tā man piecinieks gāja garām."


Pārsla Bišofa un Aina Sakne grāmatā atrod savu stāstu.


Pārsla Bišofa, dzimusi 1944. gadā:
"Es sāku iet skolā... abas māsas mācās, viņas jau zina kas un kā... Es aizeju 1.septembrī. Tajā laikā visas četras klases notika vienā telpā. Katra klase sēdēja pa rindām. Notiek svinīgais pasākums, un man apnīk, es izeju ārā. Izeju, pagrozos un nāku atpakaļ, uz skolu taču jāiet. Atnāku mājās, māsa nikna, kauns, tu nezini, kā tu uzvedies, tu pirmā klasē nemāki uzvesties. Bet man neviens, tā kā tagad kaut kāda sagatavošana... Tajā laikā nebija. Mēs visi mācījāmies labi, māsas mani pietiekoši dresēja. Man bija stingra kontrole."

Aina Sakne Baldiņa, dzimusi 1935. gadā:
"Es uzskatu, ka skolā skološanās līmenis bija augsts, skolotāji bija tiešām ļoti apzinīgi. Es nevaru neko sliktu teikt ne par vienu priekšmetu. Matemātiku mācīja Nikolaj Dmitrijevič Djačenko, ukrainis. Vācu valodu mācīja pamatskolā Kaizere, īsta vāciete. Mācības bija ļoti, ļoti augstā līmenī, viss bija labi. Vācu valodā es lasīju jau grāmatas, stundās runāju vāciski. Un vienā ziņā man tā bija arī kā nelaime, es stājos Maskavā augstskolā, eksāmens bija jākārto vācu valodā un visi strīdējās, kurš nāks ar mani kopā... Visi studiju biedri gribēja nākt kopā ar mani! Un teica – cik tev ir labi, tu zini trīs valodas! Kā – trīs valodas? Nu kā – savu, krievu un vācu... Es teicu, ka vācu ne tik labi. Kā – tu taču ar pasniedzēju runā vāciski! Nu es varēju runāt. Tagad jau ir aizmirsts."

Biruta Bērziņa (Grīniece), dzimusi 1936. gadā:
"Mācībās mēs, latvieši, bijām gudri, reizēm pat skolotāji nebija tik gudri. Atceros, bija tāds Arnis, viņš pat skolotāju pārspēja, un bija gandrīz ķildošanās. 1954.gadā pabeidzu skolu un gribēju kaut kur iestāties. Bet kas tevi ņems – pases nav, tikai kāda ‘’spravka’’."


Latvijas Kara muzeja zāle ir cilvēku pilna.



Kara muzeja direktore Aija Fleija pateicas Dzintrai Gekai par grāmatas iznākšanu.



Redaktore Liveta Sprūde pateicas Dzintrai Gekai par grāmatas iznākšanu..


Jānis Krievs, dzimis 1943. gadā:
"Nomira Staļins. To atceros ļoti spilgti. Skolas ēka bija divos stāvos. Pirmajā stāvā bija garderobes, otrajā divas klases, jo bija divas skolotājas – viena vienlaicīgi mācīja 1.un 3.klasi, otra – 2.un 4.klasi. Kad pa reproduktoru pārraidīja paziņojumu, ka Staļins ir miris, mūs - visus skolēnus nosūtīja lejā pie reproduktora, mums bija jāklausās, skolotāji birdināja asaras. Mēs, skolēni, vai atļāvāmies, vai neatļāvāmies, vai tur kādam arī bira asaras. Fakts kā tāds bija, ka tā ir liela traģēdija, ka aizgājis lielais vadonis. Sākām kārtot dokumentus, izrādījās, ka mūsu vecākiem ir divi vārdi un izsniedzot dokumentus, krievu ierēdņi bija interesantā situācijā – mūsu tēvam divi vārdi – Osvalds Harijs. Pieņēmuši lēmumu – divi dēli un katram pa vienam tēva vārdam. Tā es esmu Krievs Jānis Harija dēls un brālis Krievs Aivars Osvalda dēls."

Laimonis Ciparsons, dzimis 1936. gadā:
"Par skolu. Vēsturē man bija slikta atzīme, trīs ar mīnusu un es gribu to labot. Es piesakos, ka gribu atbildēt. Skolas direktors pats bija pieņēmējs. Man liekas, ka viņam pašam nebija nekāda izglītība. Es sāku atbildēt kā dzejolīti, visu, kas grāmatā rakstīts. Viņš saka, lai es sēžos, ka es nezinu tēmu. Klasesbiedri saka – dullais, ‘’znaješ kak u nas horošo’’... mums viss ir pārticībā, bet tur slikti, guļ uz ielām, viņi ir nabadzībā ... Es saku, ka gribu labot atzīmi. Šis saka – ‘’davaj’’. Nāc un stāsti. Es sāku atbildēt kā draugi teica – mums Krievijā ir pārticība, bet tur, Amerikā slikti .. Šis saka – pietiek, pietiek, sēdi, es tev lieku teicamu atzīmi. Uz liecības man iznāca četrinieks."

Inese Kainiņa (Lasmane), dzimusi 1931. gadā:
"Es gāju skolā. Man vajadzēja iet otrajā, bet mani ielika pirmajā klasē. Pēc trīs mēnešiem mēs, bērni, runājām jau kaut cik necik krieviski. No sodrējiem vārījām tinti un mums iedeva vecās burtnīcas, kuras mēs apgriezām kājām gaisā un rakstījām starp rindām. Tas bija tajos pirmajos gados. Pirmajos gados arī krievu bērni mūs dikti apcēla, bet vēlāk mēs saradām kopā. Mēs savā ziņā centāmies drusku pielīdzināties viņiem, un jāsaka, ja būtu palikuši, varbūt būtu asimilējušies. Tālākos gados gāja diezgan grūti ar mācīšanos, jo bads bija. Tas bija šausmīgi, nebija spēka aiziet līdz skolai, un slimības arī bija. Man bija tāda slimība, ka man šausmīgi sāpēja galva un man bija tā sarautas locītavas, ka mani no rīta cēla no gultas un lika uz krievu krāsns un vakarā – no krievu krāsns uz gultu. Protams, tā nebija gulta, bet lāviņa, kur mēs gulējām visi trīs kopā tā kā brētliņas, kur vienam galva, tur otram kājas. Man toreiz bija 16 gadu, es biju beigusi sešas klases, nobeidzu arodskolu, tad gāju vakarskolā."


Skaidrīte Feldmane ar mazmeitu atceras savu stāstu.



Ģimenes stāstu atceras Dagnija Liepiņa ar mazdēlu Emīlu.


Gunārs Upenieks, dzimis 1927. gadā:
"Jā, pirmajā dienā mums katram izdalīja vienu rūtiņu burtnīcu un vienu zīmuli. Ne skolotājs mums pienāca klāt, ne aprunājās – mēs viņam bijām tukša vieta. Visu nedēļu viņš mācīja krievu bērniem dzejolīti un to es atceros vēl šodien: ‘’sēla koška na okoško, zamurlikala vo sne, čto tebe prisņilos Miška, razkaži skoreje mne. Ja skazala koška, tiše, tiše govori – mne vo sņe prisņilas miška ne odna a celih tri’’. Tas ir viss, ko es iemācījos krievu skolā nedēļas laikā. Vienā jaukā septembra dienā mamma ar kaut kā sagrabināja gabaliņu maizes, ko iedot līdzi, jo jau bija bads. Es domāju, apsēdīšos smilšu čupā un apēdīšu to maizi turpat un, likteņa pirksts: apēdu, cik tur, nu, pāris kumosiņu, un mazie krieveļi riņķī saskrien, kaut ko ņemas stāstīt, es dzirdu ‘’kozu doiķ’’ (kazu slaukt). Es saprotu, ka būs spēle un man ir 13 gadu, un, kāpēc nē – spēlējam. Sīkie sasien man rokas, pārliek pāri ceļiem un zem ceļiem izdur cauri mietu. Iznāk, ka rokas man ir sasietas un puļķis tās tur, un es neko vairs nevaru darīt. Nu sākās..."

Ilga Šņoriņa (Kuiva), dzimusi 1936. gadā:
"Uzkrita sniegs. Kur lai es palieku? Jāiet uz skolu. Bet bez satikšanās ar bērniem es krieviski nezināju nevienu vārdu. Un no tā onkulīša es centos izvairīties, es jau neiešu krieviski mācīties, nesapratu, ko viņš saka. Tēvs atnāca līdzi. Mums kaimiņos bija meitēns, kas arī būtu 4.klasē, kurā mani ielika. Ņina Plotņikova – viņai bija grūta galva. Viņa skaļi lasīja, un es iemācījos to dzejoli. Tā es dabūju krievu valodā pirmo piecnieku. Bet vēli pavasarī es uzzināju, kas tajā dzejolī bija rakstīts.... Pa ziemu gāju skolā, bet vasarā atkal ganīju aitas. Labi bija, ka onkulītis mani atstāja pie aitām vienu un atdeva savu maizi. Viņam bija tāds plācenis ar biezputru virsū... Komandants teica, ka es neesmu sūtīta mācībām, bet darbam. Divas nedēļas bija palikušas, lai es beigtu 7.klasi un tad būtu eksāmeni... Bet nē – skolā man vairs neļāva ieiet."


Represēto pateicība Dzintrai Gekai nāk no sirds.

Grāmatā apkopoti vairāk kā 100 atmiņu stāsti. Deportāciju pārdzīvojušo cilvēku stāsti, kaut aptver mazu daļiņu no cilvēka dzīves un stāsta par mazā cilvēka saskari ar ‘’lielo vēsturi’’, tomēr ir patiess vēstījums sabiedrībai par izdzīvošanas skolu un vērtību skaidrību. Ir dzimusi jauna doma par vēsturisko liecību pierakstīšanu un publicēšanu.


Teksts: Laimdota Podze
Foto: Alvis Jansons, Laimdota Podze

Nav komentāru

Komentēt