Dzintras Gekas grāmatas "Skola Sibīrijā" atvēršanas pasākums
2019. gada 20. martā, Latvijas Kara muzejā, notika Dzintras Gekas grāmatas "Skola Sibīrijā" atvēršanas pasākums.
Pētera
Simsona (izsūtīts
1949.gadā)
rosinātā doma pastāstīt par izsūtīto jauniešu un bērnu
iekļaušanos mācību procesā Sibīrijas skolās guva lielu
atbalstu. Atsaucās Latvijas Politiski represēto apvienība, kas uztur tiešu saikni ar visiem no Latvijas deportētajiem cilvēkiem,
Dzintra Geka, kura ar savu prasmi un redzējumu ir atradusi ceļu
pie represētajiem latviešiem dzimtenē, tālajā Sibīrijā un rietumu pasaulē, kā arī krietns pulks līdzautoru, kuri ar savām
prasmēm piedalījās grāmatas veidošanā un izdošanā. Ne
mazāk atbildīgs uzdevums bija pašiem stāstītājiem – tas ir
atmiņās ne vien reiz vien pārcilātais, pašu piedzīvotais laika
posms dzīvē, kas šodien paver ceļu jaunajai paaudzei – un
stāsta par prasmi izdzīvot, par alkām pēc zināšanām, par
mīlestību un par atbildību.
Ilze Belis un Dagnija Liepiņa kārto grāmatas sarakstu.
Dzintra Geka sagaida grāmatas autorus un viesus.
Ivars Kaļķis atceras savu stāstu.
Ivars Kaļķis, dzimis 1942. gadā:
"Atgriežoties
dzimtenē, pēc septiņiem gadiem ieraudzīju savu māsiņu. Viņa
tajā gadā sāka iet skolā. Un es tajā gadā sāku iet latviešu
vidusskolā. Sākumā 8.klasē, pirmajā pusgadā, man atzīmes
latviešu valodā nav vispār, otrajā pusgadā ‘’švaku’’
trijnieku esmu jau nopelnījis, lai mani pārceltu uz devīto klasi.
Tā ka lēnā garā latviešu valodu mēģināju apgūt. Protams,
gramatika... cik nu apguvu pa tiem četriem vidusskolas gadiem, tik
apguvu, runāt, protams, pratu, rakstīt arī mācēju, kļūdas arī
bija daudz, bet apguvis esmu. Pēc vidusskolas beigšanas iestājos
Rīgas Politehniskajā institūtā. Nāca tie gadi, kad no
augstskolas ņēma armijā, mani izņēma no pirmā kursa uz trim
gadiem. Pēc atgriešanās no dienesta turpināju studijas. Valsts
Drošības komiteja uzraudzīja tādu cilvēku kā es, likteņus. Pēc
augstskolas beigšanas pēc sadales man bija norīkojums Rīgā uz
mikroaparātu rūpnīcu. Faktiski rūpnīca bija slepena. Sadale
beidzās, īsi pirms diplomprojekta aizstāvēšanas un diploma
saņemšanas mani paaicināja uz dekanātu. Dekanātā man paziņoja,
ka mana potenciāli paredzamā darba vieta no manis atsakās."
Rita Putniņa (Garklāva), dzimusi 1934. gadā:
"Mani
pirmajā gadā uz skolu nemaz nelaida, jo bija sācies karš un
cerēja, ka tiksim mājās, man apavu nebija, bet es skrēju basām
kājām. Skola bija kādi 2 km, kājas sala, deguns sala, tad mēs
viens otram uzsaucām: ‘’Balts!’’. Pirmās stundas mēs nekad
nevarējām rakstīt, jo tinte bija sasalusi. Lielākoties stāvējām
pie krāsns un sildījām muguru, jo klasē neatsilām, bieži vien
sēdējām mēteļos. Tā es mācījos otrajā klasē. 2.klase bija
apvienota ar 4.klasi un 4.klasē bija tikai divi bērni. Cik
skolotājai bija prasmes, nezinu, bet es biju pārsteigta, ka Latvijā
mana audžu mamma laboja burtnīcas un nekā viņai nebija priekšā,
jo mūsu skolotāja laboja burtnīcas un ar pirkstu vilka grāmatā
līdzi. Bet 2.klasi es pabeidzu."
Dzintra Geka un Pēteris Simsons grāmatas atvēršanas pasākumā.
Jānis Ābele, dzimis 1939. gadā:
"Atzīmes
tur lika stingri. Es nekad nebiju teicamnieks, vienmēr bija kāds
trijnieciņš, sevišķi krievu valodā rakstos, jo es pēc savas
būtības esmu neuzmanīgs, kā krievi saka –‘’ rassejannij’’,
neielieku komatu vai vēl kaut ko neizdaru. Atceros, beidzot 4 klasi
jāliek eksāmeni – divas matemātikas, divas krievu valodas, visur
esmu nopelnījis piecnieku un pēdējais eksāmens ir krievu valodas
diktāts un es vārdu ‘’horošo’’ vietā, diktātā pēdējā
teikumā uzrakstu ‘’šorošo’’. Un tā man piecinieks gāja
garām."
Pārsla Bišofa un Aina Sakne grāmatā atrod savu stāstu.
Pārsla Bišofa, dzimusi 1944. gadā:
"Es sāku
iet skolā... abas māsas mācās, viņas jau zina kas un kā... Es
aizeju 1.septembrī. Tajā laikā visas četras klases notika vienā
telpā. Katra klase sēdēja pa rindām. Notiek svinīgais pasākums,
un man apnīk, es izeju ārā. Izeju, pagrozos un nāku atpakaļ, uz
skolu taču jāiet. Atnāku mājās, māsa nikna, kauns, tu nezini,
kā tu uzvedies, tu pirmā klasē nemāki uzvesties. Bet man neviens,
tā kā tagad kaut kāda sagatavošana... Tajā laikā nebija. Mēs
visi mācījāmies labi, māsas mani pietiekoši dresēja. Man bija
stingra kontrole."
Aina Sakne Baldiņa, dzimusi 1935. gadā:
"Es
uzskatu, ka skolā skološanās līmenis bija augsts, skolotāji bija
tiešām ļoti apzinīgi. Es nevaru neko sliktu teikt ne par vienu
priekšmetu. Matemātiku mācīja Nikolaj Dmitrijevič Djačenko,
ukrainis. Vācu valodu mācīja pamatskolā Kaizere, īsta vāciete.
Mācības bija ļoti, ļoti augstā līmenī, viss bija labi. Vācu
valodā es lasīju jau grāmatas, stundās runāju vāciski. Un vienā
ziņā man tā bija arī kā nelaime, es stājos Maskavā augstskolā,
eksāmens bija jākārto vācu valodā un visi strīdējās, kurš
nāks ar mani kopā... Visi studiju biedri gribēja nākt kopā ar
mani! Un teica – cik tev ir labi, tu zini trīs valodas! Kā –
trīs valodas? Nu kā – savu, krievu un vācu... Es teicu, ka vācu
ne tik labi. Kā – tu taču ar pasniedzēju runā vāciski! Nu es
varēju runāt. Tagad jau ir aizmirsts."
Biruta Bērziņa (Grīniece), dzimusi 1936. gadā:
"Mācībās
mēs, latvieši, bijām gudri, reizēm pat skolotāji nebija tik
gudri. Atceros, bija tāds Arnis, viņš pat skolotāju pārspēja,
un bija gandrīz ķildošanās. 1954.gadā pabeidzu skolu un
gribēju kaut kur iestāties. Bet kas tevi ņems – pases nav, tikai
kāda ‘’spravka’’."
Latvijas Kara muzeja zāle ir cilvēku pilna.
Kara muzeja direktore Aija Fleija pateicas Dzintrai Gekai par grāmatas iznākšanu.
Redaktore Liveta Sprūde pateicas Dzintrai Gekai par grāmatas iznākšanu..
Jānis Krievs, dzimis 1943. gadā:
"Nomira
Staļins. To atceros ļoti spilgti. Skolas ēka bija divos stāvos.
Pirmajā stāvā bija garderobes, otrajā divas klases, jo bija divas
skolotājas – viena vienlaicīgi mācīja 1.un 3.klasi, otra –
2.un 4.klasi. Kad pa reproduktoru pārraidīja paziņojumu, ka
Staļins ir miris, mūs - visus skolēnus nosūtīja lejā pie
reproduktora, mums bija jāklausās, skolotāji birdināja asaras.
Mēs, skolēni, vai atļāvāmies, vai neatļāvāmies, vai tur kādam
arī bira asaras. Fakts kā tāds bija, ka tā ir liela traģēdija,
ka aizgājis lielais vadonis. Sākām kārtot dokumentus,
izrādījās, ka mūsu vecākiem ir divi vārdi un izsniedzot
dokumentus, krievu ierēdņi bija interesantā situācijā – mūsu
tēvam divi vārdi – Osvalds Harijs. Pieņēmuši lēmumu – divi
dēli un katram pa vienam tēva vārdam. Tā es esmu Krievs Jānis
Harija dēls un brālis Krievs Aivars Osvalda dēls."
Laimonis Ciparsons, dzimis 1936. gadā:
"Par
skolu. Vēsturē man bija slikta atzīme, trīs ar mīnusu un es
gribu to labot. Es piesakos, ka gribu atbildēt. Skolas direktors
pats bija pieņēmējs. Man liekas, ka viņam pašam nebija nekāda
izglītība. Es sāku atbildēt kā dzejolīti, visu, kas grāmatā
rakstīts. Viņš saka, lai es sēžos, ka es nezinu tēmu.
Klasesbiedri saka – dullais, ‘’znaješ kak u nas horošo’’...
mums viss ir pārticībā, bet tur slikti, guļ uz ielām, viņi ir
nabadzībā ... Es saku, ka gribu labot atzīmi. Šis saka –
‘’davaj’’. Nāc un stāsti. Es sāku atbildēt kā draugi
teica – mums Krievijā ir pārticība, bet tur, Amerikā slikti ..
Šis saka – pietiek, pietiek, sēdi, es tev lieku teicamu atzīmi.
Uz liecības man iznāca četrinieks."
Inese Kainiņa (Lasmane), dzimusi 1931. gadā:
"Es gāju
skolā. Man vajadzēja iet otrajā, bet mani ielika pirmajā klasē.
Pēc trīs mēnešiem mēs, bērni, runājām jau kaut cik necik
krieviski. No sodrējiem vārījām tinti un mums iedeva vecās
burtnīcas, kuras mēs apgriezām kājām gaisā un rakstījām starp
rindām. Tas bija tajos pirmajos gados. Pirmajos gados arī krievu
bērni mūs dikti apcēla, bet vēlāk mēs saradām kopā. Mēs savā
ziņā centāmies drusku pielīdzināties viņiem, un jāsaka, ja
būtu palikuši, varbūt būtu asimilējušies. Tālākos gados gāja
diezgan grūti ar mācīšanos, jo bads bija. Tas bija šausmīgi,
nebija spēka aiziet līdz skolai, un slimības arī bija. Man bija
tāda slimība, ka man šausmīgi sāpēja galva un man bija tā
sarautas locītavas, ka mani no rīta cēla no gultas un lika uz
krievu krāsns un vakarā – no krievu krāsns uz gultu. Protams, tā
nebija gulta, bet lāviņa, kur mēs gulējām visi trīs kopā tā
kā brētliņas, kur vienam galva, tur otram kājas. Man toreiz
bija 16 gadu, es biju beigusi sešas klases, nobeidzu arodskolu, tad
gāju vakarskolā."
Skaidrīte Feldmane ar mazmeitu atceras savu stāstu.
Ģimenes stāstu atceras Dagnija Liepiņa ar mazdēlu Emīlu.
Gunārs Upenieks, dzimis 1927. gadā:
"Jā,
pirmajā dienā mums katram izdalīja vienu rūtiņu burtnīcu un
vienu zīmuli. Ne skolotājs mums pienāca klāt, ne aprunājās –
mēs viņam bijām tukša vieta. Visu nedēļu viņš mācīja krievu
bērniem dzejolīti un to es atceros vēl šodien: ‘’sēla koška
na okoško, zamurlikala vo sne, čto tebe prisņilos Miška, razkaži
skoreje mne. Ja skazala koška, tiše, tiše govori – mne vo sņe
prisņilas miška ne odna a celih tri’’. Tas ir viss, ko es
iemācījos krievu skolā nedēļas laikā. Vienā jaukā
septembra dienā mamma ar kaut kā sagrabināja gabaliņu maizes, ko
iedot līdzi, jo jau bija bads. Es domāju, apsēdīšos smilšu čupā
un apēdīšu to maizi turpat un, likteņa pirksts: apēdu, cik tur,
nu, pāris kumosiņu, un mazie krieveļi riņķī saskrien, kaut ko
ņemas stāstīt, es dzirdu ‘’kozu doiķ’’ (kazu slaukt). Es
saprotu, ka būs spēle un man ir 13 gadu, un, kāpēc nē –
spēlējam. Sīkie sasien man rokas, pārliek pāri ceļiem un zem
ceļiem izdur cauri mietu. Iznāk, ka rokas man ir sasietas un puļķis
tās tur, un es neko vairs nevaru darīt. Nu sākās..."
Ilga Šņoriņa (Kuiva), dzimusi 1936. gadā:
"Uzkrita
sniegs. Kur lai es palieku? Jāiet uz skolu. Bet bez satikšanās ar
bērniem es krieviski nezināju nevienu vārdu. Un no tā onkulīša
es centos izvairīties, es jau neiešu krieviski mācīties,
nesapratu, ko viņš saka. Tēvs atnāca līdzi. Mums kaimiņos bija
meitēns, kas arī būtu 4.klasē, kurā mani ielika. Ņina
Plotņikova – viņai bija grūta galva. Viņa skaļi lasīja, un es
iemācījos to dzejoli. Tā es dabūju krievu valodā pirmo
piecnieku. Bet vēli pavasarī es uzzināju, kas tajā dzejolī bija
rakstīts.... Pa ziemu gāju skolā, bet vasarā atkal ganīju
aitas. Labi bija, ka onkulītis mani atstāja pie aitām vienu un
atdeva savu maizi. Viņam bija tāds plācenis ar biezputru virsū...
Komandants teica, ka es neesmu sūtīta mācībām, bet darbam. Divas
nedēļas bija palikušas, lai es beigtu 7.klasi un tad būtu
eksāmeni... Bet nē – skolā man vairs neļāva ieiet."
Represēto pateicība Dzintrai Gekai nāk no sirds.
Grāmatā apkopoti vairāk kā 100 atmiņu stāsti. Deportāciju pārdzīvojušo
cilvēku stāsti, kaut aptver mazu daļiņu no cilvēka dzīves un
stāsta par mazā cilvēka saskari ar ‘’lielo vēsturi’’,
tomēr ir patiess vēstījums sabiedrībai par izdzīvošanas skolu
un vērtību skaidrību. Ir dzimusi jauna doma par vēsturisko
liecību pierakstīšanu un publicēšanu.
Teksts: Laimdota Podze
Foto: Alvis Jansons, Laimdota Podze