Latvijas Politiski represēto apvienības 30 gadu jubileja.
2019. gada 19. oktobrī Ogres pilsētā tika atzīmēta
Latvijas Politiski represēto apvienības 30 gadu jubileja, kurā piedalījās
gandrīz 300 dalībnieki no 38 LPRA nodaļām Latvijā. Ar svinīgu gājienu un ziedu
nolikšanu pie Piemiņas akmens represētajiem Ogrē aizsākās nozīmīgās gadskārtas
atzīmēšana.
Politiski represētie dodas pie pieminekļa.
Piemiņas akmens atrodas Meža prospektā, netālu no
stacijas. Tajā iekalti J.Raiņa vārdi: ’’Mēs neaizmirsīsim, neviena paša, ko
savas varas laikā nokāvāt’’. Netālu no piemiņas akmens atrodas piemiņas
plāksnes, kurās iekalti bijušā Ogres rajona 1941.un 1949. gada izsūtīto
iedzīvotāju vārdi, kuriem nebija lemts atgriezties dzimtenē. Viens no pirmajiem
šajā sarakstā ir Ogres pilsētas pirmais mērs Jūlijs Adams Marsons, kurš
1941.gadā mira izsūtījuma Usoļlagā. Kopumā plāksnēs ierakstīti 169 represēto
vārdi.
LPRA priekšsēdētājs Ivars Kaļķis aicināja ar klusuma brīdi godināt tos, kuriem
mūža mājas ir svešumā un arī tos, kuri atgriezās dzimtenē, bet vairs nav mūsu
vidū.
No labās: Astrīds Freimanis, Egils Helmanis, Ivars Kaļķis, Edmunds Būmanis.
Jubilejas svinības turpinājās Ogres novada Kultūras
centrā, kur klātesošos sveica Ivars Kaļķis: ‘’Pirms trīsdesmit gadiem, kad
Latvijā valdīja padomju režīms, drosmīgākie un enerģiskākie politiski
represētie, pārvarot nospiestību un apātiju, līdz ar visas tautas atmodu cēlās,
lai sasauktos un apvienotos valsts mēroga organizācijā. Pirmais politiski
represēto klubs nodibinājās Rīgā, 1988.gada novembra mēnesī un līdz gada beigām
jau Jelgavā, Cēsīs, Ogrē un Jūrmalā. 1989.gada 14.oktobrī notika Latvijas Politiski represēto
apvienības dibināšanas konference, kurā piedalījās vairāk par 400 delegātiem no
23 politiski represēto klubiem un vairāk par 80 viesiem. Šodien, 16 cilvēki no
pirmās konferences atrodas starp mums zālē un pateicoties enerģiskiem,
rīcībspējīgiem cilvēkiem: Augustam Meieram, Edmundam Būmanim, Dāvidam Krastiņam
un citiem, organizācija tika nodibināta.
Latvijas Politiski represēto apvienības priekšsēdētājs Ivars Kaļķis.
Ivars Kaļķis pateicas Ogres novada pašvaldībai un Ogres
novada Kultūras centram par viesmīlību un iespēju bez atlīdzības izmantot
telpas svinīgā pasākuma rīkošanai.’’
Ogres novada Domes priekšsēdētājs Egils Helmanis.
Ogres novada Domes priekšsēdētājs Egils Helmanis ir kopā
ar represētajiem: ‘’Esmu dzimis ģimenē, kur no mātes puses tēvs tika leģionā,
cīnoties par Bausku, bet mans tēvs un vectēvs izsūtīti uz Sibīriju. Tāds
liktenis tajā laikā skāra ļoti daudzas ģimenes. Latvijas labāko daļu aizveda
svešas varas. Uz mūsu vecāku pleciem varēja veidoties Latvija un jūsu vecāki
bija bīstami tikai tāpēc, ka viņi bija saimnieki savā zemē, tieši šo saimnieka
gēnu vēlējās iznīcināt mūsos. Daļēji, tas arī izdevās. Pēc jums rindā stājās
leģionāri – viņi gāja, lai vairs nepiedzīvotu Baigo gadu, lai nepiedzīvotu
izvešanu, lai jūs atgrieztos mājās. Tikai viņiem tas neizdevās. Viena traģēdija
sekmēja citu traģēdiju. Tā ir mūsu kopējā vēsture.
Mēs visu laiku runājam par to kaimiņu, par to lāci, kas
snauž – viņš nesnauž! Mēs redzam, kas notiek Ukrainā, šīs mūsdienu traģēdijas
izpausmes Ukrainā. Ukraina aizsargā ne tikai savas robežas, bet arī mūsu. Ogre
katru gadu pieņem bērnus, kuru vecāki krituši frontē – viņi stāsta mūsu
bērniem, kas notiek tur. Ir jūsu liecības par to, kā var vienkārši izpostīt
ģimeni, kā var nozagt bērnību un mums, kas dzīvojuši zem laimīgām debesīm, to
grūti saprast.
Gribu pateikt jums lielu paldies par jūsu devumu, ka jūs
runājat ar skolniekiem, ka jūs stāstiet, jo no jūsu stāsta tas izklausās
pavisam savādāk”.
LPRA pirmais priekšsēdētājs Edmunds Būmanis.dalījās atmiņās par apvienības pirmsākumiem.
''Te
es stāvu, šī pasākuma galvenais ‘’vaininieks''.
Mēnesi pēc Tautas Frontes dibināšanas kongresa 1988. g. 7-8. oktobrī, kas bija
starta šāviens dažādu organizāciju veidošanai. 8. Novembrī Rīgā Alunāna ielā 7,
Izglītības darbinieku arodbiedrības namā pēc I.Noskova aicinājuma „Rīgas balss”
aktu zālē sanāca uz Sibīriju izsūtītie Latvijas iedzīvotāji, karavīri, Gulaga
nometnēs ieslodzītie. Visas nama telpas bija pārpildītas. Šajā pasākumā
piedalījās daudzi katordznieki no visas Latvijas, kuri vēlāk kļuva par
reģionālo represēto klubu veidotājiem. Es toreiz aicināju oficiāli pasludināt
kluba dibināšanu un ievēlēt valdi, bet Igors Noskovs iebilda pret valdes vēlēšanām
un aicināja nākt un aktīvi darboties, no tiem aktīvākajiem tad arī veidosies
valde. Tajos apstākļos tas bija ļoti pareizs aicinājums. Un Rīgas politiski
represēto klubs arī uzsāka aktīvu darbību.
Ierosinājām
šo procesu paplašināt un veidot represēto kustību visā Latvijā. Jaunie
reģionālie klubi mūsu ierosinājumu atbalstīja. Bija I.Noskovs iebildumi, ka
pietiekot ar Rīgas klubu, bet vēlāk piekrita idejai un aktīvi iesaistījās
Vislatvijas represēto organizācijas veidošanā. Jūlijā Ogrē pulcējās visu tolaik
nodibināto klubu pārstāvji un apsprieda konferencē pieņemamos dokumentus. Šeit,
14.oktobrī, lielajā zālē sanāca vairāk kā 400 dalībnieku . Man negaidot tiku
ievēlēts par Latvijas politiski represēto apvienības priekšsēdētāju. Es stāvēju
uz skatuves kā apliets ar ūdeni, ne naudas, ne telpu, ne īstas organizācijas
struktūras, tikai nosaukums. Naudas vākšanu noorganizēja Rīgas klubs ar I.Noskovu
un Intu Prauliņu vadībā, pie telpām Šķūņu ielā tikām pēc divarpus gadiem. Šeit
man personīgi par atbalstu jāpateicas Sandrai Kalnietei un Eduardam Berklāvam. Tā
kā konferenču pamat dokumentos bija ierakstīta prasība pēc Nīrnbergas II, tam
arī veltījam galvenās pūles. Savācām ieinteresēto sabiedrisko organizāciju
pārstāvjus, radošos darbiniekus un kopā panācām tikšanos ar A.Gorbunova k-gu,
kas arī deva zaļo gaismu mūsu centieniem. Tika izveidota Totalitāro režīmu
noziegumu izmeklēšanas komisija, kas izveidoja Totalitārisma seku
dokumentēšanas centru. Tāpat LPSR AP veica attiecīgās izmaiņas Latvijas
krimināllikumos. Tika izveidota speciālā prokuratūra genocīda noziegumu
izmeklēšanā, bet nesagaidījām jau tādu notiesāšanu kā pēc kara. Toreiz bija
noķerti galvenie vaininieki un arī ātri notiesāti. Bija pagājuši 50 okupācijas gadi,
lielākā daļa vainīgo bija jau nomiruši, bet mēs gribējām visu un uzreiz. Tā nu
gluži nesanāca. Notiesāja Noviku un vēl dažus noziedzniekus, kuri pēc tam
vērsās Eiropas tiesā.
Toreiz Latvijas valsts pieņēma likumu par
represēto personu statusa piešķiršanu. Pēc trim gadiem atstāju priekšsēdētāja
amatu Latvijas Politiski represēto apvienībā, nodrošinot organizāciju ar telpām,
mēbelēm, garantētu valsts budžetu. Savukārt G.Resnā un P.Simsona kungi ļoti
daudz izdarīju represēto personu īpašumtiesību jautājumos, nostiprināja
politiski represēto personu sociālās garantijas, panāca mūsu organizācijas
reitinga celšanos. Apvienības rīkotie, 25.marta un 14.jūnija pasākumi, tika
iekļauta valsts protokolā. Tas padarīja mūsu organizāciju starptautiski
atpazīstamu. Žēl, ka no Apvienības redzesloka pazuda sociālās atmiņas aspekts,
lai gan daudzi klubi šo jautājumu neatstāja novārtā.
Mūsu apvienība ir viena no retajām organizācijām, kas 30 gadus sagaida
nesašķēlusies, kā vienota organizācija, un novēlu saglabāt šo vienotību arī
turpmāk.’’
Eiroparlamenta deputāte Sandra Kalniete:
‘’Sveicam Latvijas Politiski represēto apvienību 30.dzimšanas dienā!
Apvienība ir atmodas bērns, ko 1989 gadā 14.oktobrī dibināja apņēmīgi un
drosmīgi cilvēki, lai apvienotu spēkus un atmaskotu padomju režīma pastrādātos
noziegumus. 50 gadus, Sibīrijas moku ceļus izgājušiem, bija jāklusē par pārciesto.
Vēl arvien daudzi nezināja , kur gājuši bojā nometnēs ieslodzītie tēvi, vīri un
brāļi.
Izklausās drūmi, taču par spīti okupācijai, deportācijām, karam, bēgļu gaitām
latvieši ir izturējuši un nav padevušies. Mēs esam atguvuši savu valsti un to
atjaunojam. Un tas ir mūsu tautas varonības stāsts. Tas ir mūsu vecvecāku un
vecāku varonības stāsts, ar ko lepoties paaudžu paaudzēs.”
Eiroparlamenta deputāte Sandra Kalniete un Likteņdārza direktors Jānis Karalis.
Īpaši tika godināti tie biedri, kuri pirms trīsdesmit gadiem
piedalījās Latvijas Politiski represēto apvienības pirmajā konferencē, viņu
vidū: Jāzeps Stivriņš un Amālija Keirāne no Daugavpils, Dzintra Bŗūvere no
Ikšķiles, Silvija Dukāte no Ogres, Zigrīda Perevālova no Cēsīm, Aina Sakne no
Carnikovas, Imants Grāvītis, Nellija Šāvēja
un Aldonis Serdāns no Valmieras, Valters Rudzītis, Edīte Ceplīte no
Strenčiem, Anita Vilipsone un Edmunds Būmanis no Ogres, Nita Matvejeva no
Latgales priekšpilsētas Rīgā, Alda Mastiņa no Aizkraukles, Valdis Kleins no
Jelgavas.
LPRA pirmās konferences dalībnieki.
Savās atmiņās Aina Sakne (dzimusi 1935.gadā) rakstīja:
‘’Es biju lasījusi, ka vajag paņemt smilšu sauju no dzimtajām mājām, tad
noteikti atgriezīsies, bet man tas neizdevās. Es kā noliecos ņemt to smilšu
sauju, tā man pie deniņiem pieskārās šautenes stobrs. Protams, neizšāva, bet
tāds aukstums.
(Sibīrijā pagāja astoņi gadi trīs mēneši un desmit dienas).
Klases biedri iznāca līdzi stepē mani pavadīt. Biju priecīga, ka dodos uz
Dzimteni, bet šķirties no draugiem bija smagi. Sapratu, ka šķiramies uz mūžu.
Šeit palika daļa no manas jaunības, paši labākie gadi – lai gan aizvadīti
gaužām pieticīgi bez jaunībai raksturīgās bezbēdības, smagi strādājot un cītīgi
mācoties.
Rīgā ierados 1957.gada 4.jūlijā. Vakarā sēdos mazbānītī
un braucu uz Talsiem. Stacijā sagaidīt bija atnākusi mamma. Pa balto ceļu gājām
uz 3 km attālajām tantes mājām. Smaržoja zeme, zāle, rudzi, krūmi ceļmalā. Tās
bija manas bērnības smaržas manā Dzimtenē. Labi, ka tumsā neviens neredzēja, ka
raudu, eju un raudu. Raudu no prieka, jo pēc daudziem, daudziem gadiem atkal
esmu savā Dzimtenē.’’
Savās atmiņās Zigrīda Perevālova (Pommere), dzimusi
1928.gadā, rakstīja::
‘’Tagad man gribētos to visu iemūžināt, kamēr vēl esam dzīvi. Jācenšas, lai tas
neatkārtotos, tad to latviešu tik daudz vairs nebūs.
Es domāju, kaut ko drusku esam nokavējuši Varbūt par daudz gribam piedot.
1959.gadā, kad braucu prom, krievi teica: Vai tu domā kaut kur labāk dzīvot kā
te. Mēs tevi par deputātu ievēlēsim. Biogrāfijā raksti, ka esi mainījusi dzīves
vietu pēc pašas vēlēšanās ... ka mēs badā nenomirām, ka mans tēvs ir nošauts.
Es nesaku, ka krievu tauta ir slikta. Komunisti jau krievu tautu arī
iznīcināja.
Lai kā ir bijis, es tomēr saku, mēs esam laimīgi, ka esam atgriezušies un varam
dzīvot, Es domāju, ka tomēr būs labāk, ja ne mums, tad mūsu bērniem.’’
Līdz ar to svinīgā daļa tuvojas noslēgumam un uz skatuves
uznāk Bolderājas Mūzikas un mākslas skolas audzēkņi: brāļi Grīnbergi: Miķelis,
Ansis un Kārlis, kuri 2018.gada jūlija mēnesī pārsteidza Amerikas klausītājus,
iegūstot četras zelta medaļas, piedaloties pasaules jauno talantu konkursā.
Miķelis, Ansis un Kārlis Grīnbergi.
Šodien
represētie sabraukuši no visiem Latvijas novadiem. Esam kā liela saime, kuru kopā satur ne tikai, ne tik senā pagātnē, bet
vēlme vēl satikt savus likteņa biedrus, senos draugus un skolas biedrus un kopā
atpūsties. Kopības sajūta dara mūs stiprus, liek justies jauniem un vajadzīgiem
un darāmā vēl daudz.
Tekstu sakārtoja: Laimdota Podze
Foto un foto galerija: Alvis Jansons