Ierosinājām šo procesu paplašināt un veidot represēto kustību visā Latvijā. Jaunie reģionālie klubi mūsu ierosinājumu atbalstīja. Bija I.Noskovs iebildumi, ka pietiekot ar Rīgas klubu, bet vēlāk piekrita idejai un aktīvi iesaistījās Vislatvijas represēto organizācijas veidošanā. Jūlijā Ogrē pulcējās visu tolaik nodibināto klubu pārstāvji un apsprieda konferencē pieņemamos dokumentus. Šeit, 14.oktobrī, lielajā zālē sanāca vairāk kā 400 dalībnieku . Man negaidot tiku ievēlēts par Latvijas politiski represēto apvienības priekšsēdētāju. Es stāvēju uz skatuves kā apliets ar ūdeni, ne naudas, ne telpu, ne īstas organizācijas struktūras, tikai nosaukums. Naudas vākšanu noorganizēja Rīgas klubs ar I.Noskovu un Intu Prauliņu vadībā, pie telpām Šķūņu ielā tikām pēc divarpus gadiem. Šeit man personīgi par atbalstu jāpateicas Sandrai Kalnietei un Eduardam Berklāvam. Tā kā konferenču pamat dokumentos bija ierakstīta prasība pēc Nīrnbergas II, tam arī veltījam galvenās pūles. Savācām ieinteresēto sabiedrisko organizāciju pārstāvjus, radošos darbiniekus un kopā panācām tikšanos ar A.Gorbunova k-gu, kas arī deva zaļo gaismu mūsu centieniem. Tika izveidota Totalitāro režīmu noziegumu izmeklēšanas komisija, kas izveidoja Totalitārisma seku dokumentēšanas centru. Tāpat LPSR AP veica attiecīgās izmaiņas Latvijas krimināllikumos. Tika izveidota speciālā prokuratūra genocīda noziegumu izmeklēšanā, bet nesagaidījām jau tādu notiesāšanu kā pēc kara. Toreiz bija noķerti galvenie vaininieki un arī ātri notiesāti. Bija pagājuši 50 okupācijas gadi, lielākā daļa vainīgo bija jau nomiruši, bet mēs gribējām visu un uzreiz. Tā nu gluži nesanāca. Notiesāja Noviku un vēl dažus noziedzniekus, kuri pēc tam vērsās Eiropas tiesā.

Toreiz Latvijas valsts pieņēma likumu  par represēto personu statusa piešķiršanu. Pēc trim gadiem atstāju priekšsēdētāja amatu Latvijas Politiski represēto apvienībā, nodrošinot organizāciju ar telpām, mēbelēm, garantētu valsts budžetu. Savukārt G.Resnā un P.Simsona kungi ļoti daudz izdarīju represēto personu īpašumtiesību jautājumos, nostiprināja politiski represēto personu sociālās garantijas, panāca mūsu organizācijas reitinga celšanos. Apvienības rīkotie, 25.marta un 14.jūnija pasākumi, tika iekļauta valsts protokolā. Tas padarīja mūsu organizāciju starptautiski atpazīstamu. Žēl, ka no Apvienības redzesloka pazuda sociālās atmiņas aspekts, lai gan daudzi klubi šo jautājumu neatstāja novārtā.
Mūsu apvienība ir viena no retajām organizācijām, kas 30 gadus sagaida nesašķēlusies, kā vienota organizācija, un novēlu saglabāt šo vienotību arī turpmāk.’’

Eiroparlamenta deputāte Sandra Kalniete:
‘’Sveicam Latvijas Politiski represēto apvienību 30.dzimšanas dienā!
Apvienība ir atmodas bērns, ko 1989 gadā 14.oktobrī dibināja apņēmīgi un drosmīgi cilvēki, lai apvienotu spēkus un atmaskotu padomju režīma pastrādātos noziegumus. 50 gadus, Sibīrijas moku ceļus izgājušiem, bija jāklusē par pārciesto. Vēl arvien daudzi nezināja , kur gājuši bojā nometnēs ieslodzītie tēvi, vīri un brāļi.
Izklausās drūmi, taču par spīti okupācijai, deportācijām, karam, bēgļu gaitām latvieši ir izturējuši un nav padevušies. Mēs esam atguvuši savu valsti un to atjaunojam. Un tas ir mūsu tautas varonības stāsts. Tas ir mūsu vecvecāku un vecāku varonības stāsts, ar ko lepoties paaudžu paaudzēs.”

Eiroparlamenta deputāte Sandra Kalniete un Likteņdārza direktors Jānis Karalis.

Īpaši tika godināti tie biedri, kuri pirms trīsdesmit gadiem piedalījās Latvijas Politiski represēto apvienības pirmajā konferencē, viņu vidū: Jāzeps Stivriņš un Amālija Keirāne no Daugavpils, Dzintra Bŗūvere no Ikšķiles, Silvija Dukāte no Ogres, Zigrīda Perevālova no Cēsīm, Aina Sakne no Carnikovas, Imants Grāvītis, Nellija Šāvēja  un Aldonis Serdāns no Valmieras, Valters Rudzītis, Edīte Ceplīte no Strenčiem, Anita Vilipsone un Edmunds Būmanis no Ogres, Nita Matvejeva no Latgales priekšpilsētas Rīgā, Alda Mastiņa no Aizkraukles, Valdis Kleins no Jelgavas.

LPRA pirmās konferences dalībnieki.

Savās atmiņās Aina Sakne (dzimusi 1935.gadā) rakstīja: ‘’Es biju lasījusi, ka vajag paņemt smilšu sauju no dzimtajām mājām, tad noteikti atgriezīsies, bet man tas neizdevās. Es kā noliecos ņemt to smilšu sauju, tā man pie deniņiem pieskārās šautenes stobrs. Protams, neizšāva, bet tāds aukstums.
(Sibīrijā pagāja astoņi gadi trīs mēneši un desmit dienas).
Klases biedri iznāca līdzi stepē mani pavadīt. Biju priecīga, ka dodos uz Dzimteni, bet šķirties no draugiem bija smagi. Sapratu, ka šķiramies uz mūžu. Šeit palika daļa no manas jaunības, paši labākie gadi – lai gan aizvadīti gaužām pieticīgi bez jaunībai raksturīgās bezbēdības, smagi strādājot un cītīgi mācoties.

Rīgā ierados 1957.gada 4.jūlijā. Vakarā sēdos mazbānītī un braucu uz Talsiem. Stacijā sagaidīt bija atnākusi mamma. Pa balto ceļu gājām uz 3 km attālajām tantes mājām. Smaržoja zeme, zāle, rudzi, krūmi ceļmalā. Tās bija manas bērnības smaržas manā Dzimtenē. Labi, ka tumsā neviens neredzēja, ka raudu, eju un raudu. Raudu no prieka, jo pēc daudziem, daudziem gadiem atkal esmu savā Dzimtenē.’’

Savās atmiņās Zigrīda Perevālova (Pommere), dzimusi 1928.gadā, rakstīja::
‘’Tagad man gribētos to visu iemūžināt, kamēr vēl esam dzīvi. Jācenšas, lai tas neatkārtotos, tad to latviešu tik daudz vairs nebūs.
Es domāju, kaut ko drusku esam nokavējuši Varbūt par daudz gribam piedot. 1959.gadā, kad braucu prom, krievi teica: Vai tu domā kaut kur labāk dzīvot kā te. Mēs tevi par deputātu ievēlēsim. Biogrāfijā raksti, ka esi mainījusi dzīves vietu pēc pašas vēlēšanās ... ka mēs badā nenomirām, ka mans tēvs ir nošauts. Es nesaku, ka krievu tauta ir slikta. Komunisti jau krievu tautu arī iznīcināja.
Lai kā ir bijis, es tomēr saku, mēs esam laimīgi, ka esam atgriezušies un varam dzīvot, Es domāju, ka tomēr būs labāk, ja ne mums, tad mūsu bērniem.’’

Līdz ar to svinīgā daļa tuvojas noslēgumam un uz skatuves uznāk Bolderājas Mūzikas un mākslas skolas audzēkņi: brāļi Grīnbergi: Miķelis, Ansis un Kārlis, kuri 2018.gada jūlija mēnesī pārsteidza Amerikas klausītājus, iegūstot četras zelta medaļas, piedaloties pasaules jauno talantu konkursā.

Miķelis, Ansis un Kārlis Grīnbergi.
Šodien represētie sabraukuši no visiem Latvijas novadiem. Esam kā liela saime, kuru  kopā satur ne tikai, ne tik senā pagātnē, bet vēlme vēl satikt savus likteņa biedrus, senos draugus un skolas biedrus un kopā atpūsties. Kopības sajūta dara mūs stiprus, liek justies jauniem un vajadzīgiem un darāmā vēl daudz.

Tekstu sakārtoja: Laimdota Podze
Foto un foto galerija: Alvis Jansons