Ainažu jūrnieku stāsti un Vidzemes piekraste 2019.gada 25.jūlijā

Vidzemes jūrmalā pie Igaunijas robežas atrodas maza pilsētiņa – Ainaži, latviešu profesionālās jūrniecības šūpulis. Tieši šeit 1864.gadā vietējie Ainažu kuģinieki, kuģniecības entuziasta Krišjāņa Valdemāra iedvesmoti, par pašu ziedotiem līdzekļiem, nodibināja jauna tipa jūrskolu – pirmo jūrskolu, kurā bez maksas jūras zinības varēja apgūt latviešu un igauņu zemnieki.
Par muzeja dibināšanu uzskata 1968.gada 18. decembri, kad Latvijas PSR Kultūras ministrija izdeva pavēli bijušā kapteiņa Jura Veides saimes ēkā izveidot Ainažu jūrskolas muzeju. Muzeja krājumā glabājas Ainažu kartes un plāni, fotogrāfijas, jūrskolnieku diplomi, mācību pieraksti un grāmatas, navigācijas instrumenti, burukuģu būves darba rīki un jūrnieku sadzīves priekšmeti. Ainažu jūrskolas muzejā.

Īpaši nozīmīgi Ir Ainažu jūrskolnieku bērnu un mazbērnu atmiņu pieraksti, kuros vēlākie kapteiņi un stūrmaņi ieraugāmi pavisam citā gaismā, ar saviem tikumiem un arī netikumiem. Jūra un mājas! Būt jūrniekam nozīmēja sadalīt abas šīs mīlestības. Jūrā viņi ilgojās pēc mājām, bet mājās – atkal pēc jūras. To dienu jūrniekiem prom no savējiem nācās pabūt gadu, divus pat ilgāk. Drosmīgākās līgavas un sievas dažreiz devās saviem jūrniekiem līdzi jūrā.
Katru apmeklētāju, iegriežoties ceļā uz muzeju, sveicina no jūras dzelmes izceltā Ainažu ostas viļņlauža bāka. Tā īpašā sajūta, kas pārņem katru, kas atklāj šo viesmīlīgo muzeju, ir lepnums par latvju tautas slaveno jūrniecības pagātni un tās stiprajiem un drosmīgajiem jūras braucējiem.

Kuivižu osta – vieta, kur vecais Pērnavas pasta ceļš šķērso Krišupīti, tas ir starp Salacu un Igaunijas robežu. Te alkšņu mežu vienā pusē un priežu silu otrā, nomaina randu pļavas, kas iestiepjas tālu Igaunijā gar Rīgas jeb Līvu līci, kā to sauc sābri igauņi. Tā vēsta senāki, 19.gs. otrās puses rakstu avoti, kuros arī uzzinām, ka Kuivižu ostu Krišupītes grīvā ar lāpstām 1860.gadā rakuši kādi desmit līdz trīspadsmit vīru. Kuiviži, tā ir miera osta mūžam steidzīgajiem. Ar jahtu vai laivu izbraucot jūrā, te var baudīt pasakainu saules lēktu pāri piejūras priežu galotnēm, kaiju klaigas un gājputnu sasaukšanos un kaut kur tālumā paliek šosejas VIA Baltika auto dunoņa.
Viesošanās pie Sķuj’ Andža (Andra Skujas) un viņa komandas, kas ir riktīgi jūrnieki (arī sievas) un prot ne tikai reņģes ķert, liek mums sarosīties un pievērsties kam nopietnākam. Tās ir Andra gleznas, kas atspoguļo jūru un pats Andris ir izcils sarunu biedrs, jo stāstu, joku un pozitīvu emociju ir daudz. Esam dzirdējuši par reņģēdāju festivālu, un šo zivtiņu cienītāju Latvijā netrūkst. Arī paši esam ieinteresēti nobaudīt kaut ko interesantu – piedāvājumā uz uguns vārītā lašu zupa, jaunie kartupelīši, Andra nozvejotās siļķes un komandas ceptais kliņģeris. Galvenās ir sajūtas – tās izbaudām no sirds.

Sātīga un garda ir uz uguns vārītā lašu zupa.

Starp Tūju un Svētciemu ir 12.km garš jūras krasta posms, kur jūras krastā apskatāmi smilšakmens atsegumi. Skatam atsedzas 350 – 380 miljoniem gadu, devona periodā veidojušies smilšakmens ieži. Tālu jūrā iestiepjas piekrastes sēkļi ar laukakmeņu vaļņiem un krāvumiem. Šajā posmā vērojami interesanti nelieli jūras līcīši ar maziem akmeņu radziņiem, kas sniedzas jūrā, tā ir tipiska ainava  Vidzemes jūrmalai. Liedagā aiz Ķurmraga bākas ir smilšakmens veidojums, kas izskatās tāds pats, kā pie krasta atsegtais iezis un jūrai to nav izdevies noskalot. Bet varbūt tā ir stāvkrasta atlūza? Tieši skaisto dabas ainavu dēļ šeit uzņemtas latviešu tautai tuvas filmas: ‘’Zītaru dzimta’’, ‘’Ilgais ceļš kāpās’’, Vecā jūrnieka ligzda’’.  
Pirms došanās mājup.

Diena rit savu gaitu un mēs dodamies mājup – esam kļuvuši zinošāki par jūrniecības pirmsākumiem Latvijā, no jauna iepazīta Vidzemes jūrmala, tās ļaudis un mūsu zemes neatkārtojamais skaistums.            

Teksts: Laimdota Podze
Foto: Alvis Jansons

Nav komentāru

Komentēt