Ainažu jūrnieku stāsti un Vidzemes piekraste 2019.gada 25.jūlijā
Vidzemes jūrmalā pie Igaunijas robežas atrodas maza
pilsētiņa – Ainaži, latviešu profesionālās jūrniecības šūpulis. Tieši šeit
1864.gadā vietējie Ainažu kuģinieki, kuģniecības entuziasta Krišjāņa Valdemāra
iedvesmoti, par pašu ziedotiem līdzekļiem, nodibināja jauna tipa jūrskolu –
pirmo jūrskolu, kurā bez maksas jūras zinības varēja apgūt latviešu un igauņu
zemnieki.
Par muzeja dibināšanu uzskata 1968.gada 18. decembri, kad Latvijas PSR Kultūras
ministrija izdeva pavēli bijušā kapteiņa Jura Veides saimes ēkā izveidot Ainažu
jūrskolas muzeju. Muzeja krājumā glabājas Ainažu kartes un plāni, fotogrāfijas,
jūrskolnieku diplomi, mācību pieraksti un grāmatas, navigācijas instrumenti,
burukuģu būves darba rīki un jūrnieku sadzīves priekšmeti. 
Ainažu jūrskolas muzejā.
Īpaši nozīmīgi Ir Ainažu jūrskolnieku bērnu un mazbērnu
atmiņu pieraksti, kuros vēlākie kapteiņi un stūrmaņi ieraugāmi pavisam citā
gaismā, ar saviem tikumiem un arī netikumiem. Jūra un mājas! Būt jūrniekam nozīmēja
sadalīt abas šīs mīlestības. Jūrā viņi ilgojās pēc mājām, bet mājās – atkal pēc
jūras. To dienu jūrniekiem prom no savējiem nācās pabūt gadu, divus pat ilgāk.
Drosmīgākās līgavas un sievas dažreiz devās saviem jūrniekiem līdzi jūrā.
Katru apmeklētāju, iegriežoties ceļā uz muzeju, sveicina no jūras dzelmes
izceltā Ainažu ostas viļņlauža bāka. Tā īpašā sajūta, kas pārņem katru, kas
atklāj šo viesmīlīgo muzeju, ir lepnums par latvju tautas slaveno jūrniecības
pagātni un tās stiprajiem un drosmīgajiem jūras braucējiem.
Kuivižu osta – vieta, kur vecais Pērnavas pasta ceļš
šķērso Krišupīti, tas ir starp Salacu un Igaunijas robežu. Te alkšņu mežu vienā
pusē un priežu silu otrā, nomaina randu pļavas, kas iestiepjas tālu Igaunijā
gar Rīgas jeb Līvu līci, kā to sauc sābri igauņi. Tā vēsta senāki, 19.gs. otrās
puses rakstu avoti, kuros arī uzzinām, ka Kuivižu ostu Krišupītes grīvā ar
lāpstām 1860.gadā rakuši kādi desmit līdz trīspadsmit vīru. Kuiviži, tā ir
miera osta mūžam steidzīgajiem. Ar jahtu vai laivu izbraucot jūrā, te var
baudīt pasakainu saules lēktu pāri piejūras priežu galotnēm, kaiju klaigas un
gājputnu sasaukšanos un kaut kur tālumā paliek šosejas VIA Baltika auto dunoņa.
Viesošanās pie Sķuj’ Andža (Andra Skujas) un viņa komandas, kas ir riktīgi
jūrnieki (arī sievas) un prot ne tikai reņģes ķert, liek mums sarosīties un
pievērsties kam nopietnākam. Tās ir Andra gleznas, kas atspoguļo jūru un pats
Andris ir izcils sarunu biedrs, jo stāstu, joku un pozitīvu emociju ir daudz.
Esam dzirdējuši par reņģēdāju festivālu, un šo zivtiņu cienītāju Latvijā
netrūkst. Arī paši esam ieinteresēti nobaudīt kaut ko interesantu – piedāvājumā
uz uguns vārītā lašu zupa, jaunie kartupelīši, Andra nozvejotās siļķes un komandas
ceptais kliņģeris. Galvenās ir sajūtas – tās izbaudām no sirds.
Sātīga un garda ir uz uguns vārītā lašu zupa.Starp Tūju un Svētciemu ir 12.km garš jūras krasta posms, kur jūras krastā apskatāmi smilšakmens atsegumi. Skatam atsedzas 350 – 380 miljoniem gadu, devona periodā veidojušies smilšakmens ieži. Tālu jūrā iestiepjas piekrastes sēkļi ar laukakmeņu vaļņiem un krāvumiem. Šajā posmā vērojami interesanti nelieli jūras līcīši ar maziem akmeņu radziņiem, kas sniedzas jūrā, tā ir tipiska ainava Vidzemes jūrmalai. Liedagā aiz Ķurmraga bākas ir smilšakmens veidojums, kas izskatās tāds pats, kā pie krasta atsegtais iezis un jūrai to nav izdevies noskalot. Bet varbūt tā ir stāvkrasta atlūza? Tieši skaisto dabas ainavu dēļ šeit uzņemtas latviešu tautai tuvas filmas: ‘’Zītaru dzimta’’, ‘’Ilgais ceļš kāpās’’, Vecā jūrnieka ligzda’’.
Pirms došanās mājup.
Diena rit savu gaitu un mēs dodamies mājup – esam kļuvuši zinošāki par jūrniecības pirmsākumiem Latvijā, no jauna iepazīta Vidzemes jūrmala, tās ļaudis un mūsu zemes neatkārtojamais skaistums.
Teksts: Laimdota Podze
Foto: Alvis Jansons