2019. gada 25. marts - deportācijas atceres 70. gadadiena
Saulains un skaidrs ir
25.marta rīts. Cilvēki dodas savās ikdienas gaitās, sākusies
darba nedēļa. Gājēju plūsmā manāmi cilvēki ar ziediem, viņu
paliek arvien vairāk, un nonākot laukumā pie Okupācijas muzeja
ēkas, redzamas pārmaiņas. Ir sākušies Okupācijas muzeja
pārbūves darbi. Sanākušie pulcējas gājienam, lai atcerētos,
lai pieminētu tautas ‘’vismelnāko’’ dienu, kas pirms 70
gadiem izmainīja daudzu tūkstošu likteņus. Sāpes ir jāapzina un
jāatpazīst, lai saglabātu ticību saviem spēkiem, smeltos prieku
ikdienas gaitām.
Nacionālās apvienības jaunieši ar Latvijas Politiski represēto apvienības karogu.
Saeimas priekšsēdētāja I.Mūrniece un LPRA priekšsēdētājs I.Kaļķis pulcējas gājienam.
Pulcējas Kurzemes rajona Politiski represēto klubs.
Eiropas Parlamenta deputāte I.Vaidere, Saeimas deputāts A.Pabriks, LPRA sekretāre D.Liepiņa.
LPRA priekšsēdētāja Ivara Kaļķa uzruna pie Brīvības pieminekļa:
"Godātās
valsts amatpersonas, ārzemju vēstniecību pārstāvji, tautieši un
likteņbiedri! Mēs šodien,
šajā Latvijas svētvietā, esam pulcējušies, lai atcerētos šos
traģiskos notikumus un godinātu mūsu likteņbiedru piemiņu.
Izvešanas akcijas scenārijs tika slepeni izstrādāts pēc Padomju
savienības komunistiskās partijas pavēlēm un tas tika realizēts
ar vietējo kolaborantu līdzdalību. 1949. g. 24. marta novakarē
Latvijas 55 dzelzceļa stacijās tika izvietoti 1974
lopu vagoni. 25. marta rītā zemnieku saimniecību ļaudis cēlās,
lai dotos uz kūti, bet viņu ikdienišķais dienas ritms tika
izjaukts, jo pagalmos ieradās bruņoti karavīri vietējo partijas
un padomju darbinieku pavadībā un pavēlēja īsā laikā
sakravāties, lai dotos prom no dzimtām sētām. Nav grūti
iztēloties par satraukumu, apjukumu un bērnu raudām šādos
mirkļos. No skolas soliem tika izņemti izsūtāmo ģimeņu bērni.
Izsūtāmo ģimenes tika nogādātas iepriekš ieplānotos savākšanas
punktos un pēc tam ar kravas automašīnām uz dzelzceļa stacijām,
lai iekrautu aizrestotos lopu vagonos un sāktos 2-4 nedēļu ilgs
ceļš Sibīrijas virzienā. Netika taupīti ne sirmgalvji, ne
zīdaiņi. Vairāk kā puse no deportētajiem bija sievietes, ceturtā
daļa – bērni. Tas norāda uz deportāciju nežēlīgumu.
Šķērsojot Latvijas robežu, no atsevišķiem vagoniem skanēja –
Dievs, svētī Latviju! Izvešana galvenokārt skāra zemnieku
saimniecību (kulaku) un nacionālo partizānu ģimenes.
Pēc mūsu
aizvešanas svešā vara nekavējās mērķtiecīgi īstenot savus
ļaunos nodomus. Turpmāko gadu laikā Latvijas iedzīvotāju
dzīvesveids un nacionālais sastāvs tika radikāli izmainīts
okupācijas varai vēlamā veidā. Pret mūsu valsti un tautu vērsto
komunistiskā režīma represiju mērķis bija salauzt un pakļaut.
Vardarbīgi tika mainīta kultūra un valoda, valsts politiskā
iekārta, tradīcijas un cilvēku ierastais dzīves ritms. No 1949.
gada deportētajiem vairāk kā 5200 cilvēkiem neizdevās piepildīt
savu sapni par mūža mājām dzimtenē.
Latvijas
vārds mums, represētajiem, palīdzēja pārciest necilvēcīgos
dzīves apstākļus, pazemojumu un badu izsūtījumā un tie, kuriem
liktenis bija lēmis atgriezties dzimtenē, sniedzam īpašu
iedrošinājumu sabiedrībai, lai kopīgiem spēkiem atjaunotu mūsu
valsts neatkarību. Esam pateicīgi NATO alianses bruņotiem spēkiem,
kuri palīdz nosargāt atgūto neatkarību. Atzinīgi vērtējam, ka
valsts aizsardzības spēju stiprināšanai tiek atvēlēti 2% no
kopbudžeta.
Mēs,
represēto ģimeņu bērni, noliecam galvas savu vecāku un vecvecāku
priekšā par izturību, varonību un pašuzupurēšanos, lai mēs
nenomirtu badā, pārciestu bargos klimatiskos apstākļus un būtu
iespēja apmeklēt skolu. Pateicībā LPRA valde šogad Mātes dienas
priekšvakarā iecerējusi Likteņdārzā atklāt piemiņas ansambli,
veltītu izsūtīto ģimeņu mātēm. Uz piemiņas akmens būs
sekojošs uzraksts - ,, Māt, tu man dāvāji dzīvību divreiz, kad
piedzimu un kad nenomiru badā. Pateicībā - Sibīrijas bērns”.
Mūs,
represētos, iepriecina, ka pēc 10 gadu buksēšanas pagājušā
gadā atsākusies darbība pie Padomju okupācijas upuru piemiņas
memoriāla izveides, kas liecinās par 200 000 cietušajiem padomju
okupācijas represijās Latvijā no 1940. – 1990. gadam, mūsu
valsts un tautas 50 gadu cīņu un pretestības vēsturi, lai mums
būtu brīva un plaukstoša valsts, kuru ar mierīgu prātu atstāt
mantojumā mūsu bērniem un bērnubērniem, lai tie nepiedzīvotu
šausmas, kas mūs reiz piemeklējušas.
Vārds
Latvijas Valsts prezidentam Raimondam Vējoņa k-gam!’’
Represētie,
kuri izdzīvoja izsūtījuma vietās, lēģeros, Sibīrijas badā un
aukstumā, šodien ir sasnieguši ievērojamu gadu skaitu. Arvien
biežāk par to atgādina iedragātā veselība, ne tik spēcīgais
dienas solis. Represētie vēlās nosirmot skaisti, izgaršojot katru
atvēlēto savas dzīves dienu, pašu plānotu, organizētu un
vadītu. Šie cilvēki ir vajadzīgi sabiedrībai, savai ģimenei,
savai zemei – ar savu neatkārtojamo dzīves pieredzi, ar savu
izdzīvošanas mākslu, gan savā zemē, gan svešumā, bet ar
nemainīgu attieksmi pret pamatvērtībām – uzticību un mīlestību
dzimtajai zemei.
Teksts un foto: Laimdota Podze