LPRA priekšsēdētāja Ivara Kaļķa uzruna pie Brīvības pieminekļa 2018. gada 14. jūnijā
Šodien sarkanbaltsarkanais karogs
atkal sēru rotā. Atkal bērni atceras savu vecāku, mazbērni vecvecāku Golgatas
ceļu. Aizvien mazāk paliek to, kuri paši piedzīvoja 1041. gada 14. jūnija
deportāciju šausmas. Sirmas galvas jau ir uz Sibīriju izsūtītajiem bērniem.
Staļinisma upuri aiziet debesīs, bet
tautas atmiņa ir dzīva un aizvien jaunas svētceļnieku grupas dodas iepazīt mūsu
izsūtījuma vietas Sibīrijā.
Šogad aprit 30 gadi, kopš Atmodas
procesā sāka veidoties pirmās nepamatoti represēto personu organizācijas –
Rīgā, Jelgavā, Ogrē, Jūrmalā un Cēsīs. Un plašākai sabiedrībai tika dota
iespēja iepazīties ar traģiskiem notikumiem , kuri norisinājās Latvijā pagājušā
gadsimta četrdesmitajos gados.
Taču genocīds pret Latvijas tautu nav
tikai atmiņu vektors. Mūsu lielā kaimiņvalsts aizvien skaļāk žvadzina ieročus
un īsteno arvien jaunas hibrīdkara akcijas, bet Latvijā pie Krievijas robežas
daudzviet nav pat redzama Rīgas televīzija. Mums nav saprotama valdības
vienaldzība pret šo problēmu!
Bažas mums, politiski represētajiem,
rada arī daudzu latviešu necieņa pret savu valsti. Cilvēki joprojām aizbrauc no
Latvijas, kaut šeit trūkst darba rokas un uzņēmēji prāto par darbaspēka
ievešanu. Vai ļausim vēsturei atkārtoties un atkal pārpludināt mūsu zemi ar
imigrantu pūļiem?
Daži aizbraucēji uzskata, ka ir
vīlušies mūsu valstī. Bet Latvijas vārds mums, represētajiem, palīdzēja
pārciest pazemojumus un badu izsūtījumā Sibīrijā. Mēs prasām , lai valdība sāk
reāli domāt par mūsu tautas , īpaši daudzbērnu ģimeņu labklājības celšanu,
vienlaikus izbeidzot augstākās labvēlības režīmu dīkdieņiem, kas parazitē uz
bezdarbnieku pabalstu rēķina vai, ieguvuši Latvijā izglītību, aizbrauc uz labāk
apmaksātu darbu ārzemēs. Mēs prasām stingrību pret šādiem valsts izmantotājiem.
Ja atstāj Latviju, tad atmaksā naudu, ko valsts iztērējusi tavai izglītošanai!
Šis ir
Latvijas simtās jubilejas gads. Laiks, kad pārskatām savu smago vēsturi. Mūs,
politiski represētos, satrauc patriotisma deficīts izglītības sistēmā un
vēstures paviršais atspoguļojums daudzos plašsaziņas līdzekļos. Interneta
sociālie tīkli pārpludināti no Latvijas
nomelnotāju – Krievijas saorganizēto
“troļļu” un viņu pavadā ejošu
ciniķu - ņirgām par mūsu valsti. Mēs sagaidām no Latvijas tiesībsargājošajām
iestādēm enerģiskāku rīcību pret Latvijas apmelotajiem un sabiedrības
šķēlējiem.
PSRS VDK
arhīva izpētes zinātniskā komisija noteiktā termiņā ir pabeigusi darbu un
iesniegusi savu atzinumu MK. Mēs, kas esam smagi cietuši no okupācijas režīma,
vairāk kā jebkurš esam tiesīgi prasīt vēsturisku patiesību. Bet vai mēs
patiešām uzzināsim deportāciju īstenotāju vārdus? Mēs esam par čekas maisu
atvēršanu un ceram uz katras personas individuālu izvērtēšanu vēsturiskā
kontekstā.
Mūs
iepriecina, ka maija mēneša pēdējās dienās tika noslēgts līgums par būvprojekta
izstrādi padomju okupācijas upuru piemiņas memoriāla būvniecībai Strēlnieku
laukumā un ceram to reāli ieraudzīt pēc pāris gadiem.
Liela nelaime ir arī
sabiedrības lielas daļas vienaldzība pret savu valsti. Šajā mūsu tautai
liktenīgajā dienā šajā svētajā vietā es aicinu visu latviešu tautu, bet
pirmkārt politiski represētos, viņu bērnus un bērnu bērnus būt Latvijas
vēstures tālāk nesējiem! Aicinu nodot vēsturisko patiesību jaunajai paaudzei.
Mudināsim savus mazbērnus planšetdatora vietā pa reizei ielūkoties ģimenes
albumā, no kura raugās mūsu nācijas vēsture!
Atgādināsim latviešu traģiskās
likteņgaitas ne vien sēru dienās, bet arī ikdienā. Lai pārciestie pāridarījumi
mūs un latviešu jaunās paaudzes dara gudrākus un stiprākus jauno izaicinājumu
priekšā!
Pateicos Valsts prezidentam, Saeimas priekšsēdētājai, ministru prezidentam, deputātiem, valdības ministriem, ārzemju diplomātiskā korpusa pārstāvjiem, bruņoto spēku vadībai, likteņbiedriem, visiem klātesošajiem un NA jauniešu grupai par piedalīšanos atceres pasākumā! Vārds Latvijas valsts prezidentam.
