LAT
Komunistiskā genocīda upuru piemiņa Preiļos
14. jūnijs – Komunistiskā genocīda upuru piemiņas diena.
Preiļos tā sākās ar svētbrīdi pie tēlnieces Vijas Dzintares veidotā pieminekļa politiski represētajiem pilsētas centrā blakus baznīcai. Pieminēt 1941. gada izsūtītos novada iedzīvotājus bija ieradusies Preiļu novada pašvaldības vadība, Preiļu skolu pedagogi, jaunieši, paši Sibīrijas moku ceļus izgājušie, viņu bērni un mazbērni.
Volontu
dzimta no Anspokiem
Jānis
Volonts
Latvijas
Valsts sabiedriskais darbinieks, II šķiras Triju zvaigžņu ordeņa, I šķiras
Atzinības krusta, Aizsargu Nopelnu krusta, Polonia Restituta ordeņa un daudzu
goda zīmju īpašnieks.
Jānis Volonts dzima 1882. gadā 7.aprīlī. Pirmo
izglītību ieguva Preiļu pagasta skolā. Pēc tam turpināja mācības Ludzas apriņķa
ģimnāzijā. Pēterburgā pabeidza Pobedonoscevas augstākos komerczinības kursus un
bija pirmais latgalietis ar komerczinātņu izglītību.
Darba gaitas uzsāka 1900.gadā Maļcova trauku fabrikas
valdē, Pēterburgā. Sākumā strādāja par kancelejas darbinieku, pēc tam viņa
karjera ātri gāja augšup – Jānis kļuva par darbveža palīgu, tad darbvedi,
administratīvās nodaļas vadītāju un visbeidzot – lielā uzņēmuma finanšu nodaļas
pārzini, bez kura vēl pārzināja lielajai rūpnīcai piederošās 15 citas fabrikas.
Pēterburgā viņš apguva plašas zināšanas un pieredzi saimnieciskajā un sociālajā
jomā, jo aktīvi iesaistījās Pēterburgā pastāvīgi dzīvojošo latviešu kultūras
dzīvē. Pirmā pasaules kara laikā kopā ar Pēterburgā dzīvojošajiem Latgales
inteliģences pārstāvjiem K.Skrindu un F.Kempu 1915.gada 28.augustā nodibināja
Latgaliešu pašpalīdzības biedrību, bija ilggadējs tās sekretārs, kā arī
darbojās latviešu bēgļu apgādāšanas Centrālajā komitejā.
Dzīvodams Pēterburgā, Jānis nodibināja ģimeni ar
Alvīnu Hopi, vācu izcelsmes žēlsirdīgo māsu (mirusi 1915.g.). 1912.gadā viņiem
piedzima dēls Aleksandrs un 1914.gadā – meita Adele.
1922.gadā Jānis Volonts ar bērniem atgriezās Latvijā
un šī paša gada 16.novembrī viņu ievēlēja par Daugavpils pilsētas valdes
locekli, kur viņš vadīja finansu un uzņēmumu nodaļu, bet 1923. gada 29.oktobrī
tika ievēlēts par pilsētas galvu. Šajā amatā Jānis Volonts tika pārvēlēts 4
reizes, tādējādi nepārtraukti 14 gadus vadīja Daugavpils pilsētas valdi. Viņš
bija ne tikai augsta ranga pašvaldības darbinieks, bet arī cītīgs sava novada
saimnieciskās un kultūras dzīves kopējs ārpus dienesta kabineta sienām.
Apbrīnojami plaša bija viņa sabiedriskā darbība. Jānis Volonts bija Daugavpils
apriņķa krājaizdevu sabiedrības priekšsēdētājs, Latgales lauksaimniecības
biedrību savienības valdes loceklis, Latvijas pilsētu savienības valdes
loceklis, Vladislava Rubuļa piemiņas fonda priekšsēdētājs, Franča Trasuna
piemiņas fonda valdes loceklis, iesaistījies arī politisko partiju dibināšanā
un darbībā.
Daugavpilī dzīvodams, nodibināja ģimeni ar Mariju
Nečajevu, piedzima meita Margarita.
1937.gada decembrī ministru prezidents K.Ulmanis
uzaicināja Jāni Volontu par Tautas labklājības ministru. Šajā amatā J.Volonts
strādāja līdz padomju okupācijai.
1940.gada 20.jūnijā PSRS sastādītā Latvijas Padomju
valdība Jāni Volontu atlaida no ieņemamā amata un atstāja bez iztikas
līdzekļiem. Viņa dzīvoklī Rīgā, Alberta ielā 12 vienā istabā iemitināja 2
čekistus, kuri sekoja katram viņa solim līdz pat aresta dienai 1941.gada
14.jūnijam, pat uz Anspokiem pie brāļa Justīna. Apcietināja arī abas meitas
Adeli un Margaritu un brāļa Justīna meitu Regīnu, kura studēja Rīgā un dzīvoja
Jāņa Volonta ģimenē. Laimīgas sagadīšanās dēļ no apcietinājuma izglābās dēls
Aleksandrs ar ģimeni, kurš dzīvoja un
strādāja Liepājā.
Pēc oficiālajiem datiem Jānis Volonts miris 1943.gada
16. martā. Diemžēl viņa atdusas vieta nav zināma. 1949.gadā necilvēcīgajos
apstākļos mira arī viņa jaunākā meita Margarita.
Adele Avotiņa (dzim. Volonte 1914 – 2010) 1956.gadā
tika reabilitēta un ar dzīvesbiedru Hermani Avotiņu (1901 – 1966) un izsūtījumā
dzimušiem bērniem: Elizabeti (1950) un Juri (1952) atgriezās Latvijā. Meitiņa Dagmāra (1948) kā
zīdainītis nomira Sibīrijā un palika Tomskas apgabala Kargasokas rajona
kapsētā.
Vanagu
dzimta no Preiļu pagasta
Paulīna
Vanaga (Anspoka, 1913 – 2014) tika izsūtīta kopā ar meitiņām Antoņinu (1936 –
1980) un Valentīnu (1938) no Daugavpils apriņķa Preiļu pagasta Puncuļu sādžas
uz Krasnojarskas novada Dzeržinskas rajonu. 1949. gadā no kolhoza aizbraukusi
un strādājusi pienotavā Dzeržinskā. Atbrīvota 1957. gadā. Meitiņas reevakuētas
uz Latviju 1946. gadā. Vīrs Voiceks Vanags (1901 – 1941) līdz padomju
okupācijai strādāja Preiļu policijā par vecāko kārtībnieku. 1940. gadā tika no
darba atbrīvots, bet 1941. gada 14. jūnijā paņemts no Daugavpils aerodroma, kur
bija šķūtīs. Izsūtīts uz Soļikamskas nometni Permas novada Soļikamskas rajonā.
Miris 1941. gada 20. septembrī.
No Paulīnas Vanagas atmiņām.
Šajā rītā mani modināja ar mazu gaismiņu bruņoti vīri.
Man bija divas mazas meitenes, dzimušas 1936. un 1938. gadā. Bruņotie vīri
pavēlēja man savākt mantas un bērnus. Paņēmu līdzi čemodānu, pāris gultas
palagu, bērnu drēbītes, astoņus rubļus naudas. Kaimiņiem lika sajūgt zirgu.
Siena ratos mani ar mazajām meitenēm aizveda uz Pundurieni, kur jau gaidīja
mašīna. Mašīna veda uz Preiļu policijas iecirkni, no turienes uz Aglonas
staciju, kur jau bija daudz tautas un uz sliedēm stāvēja lopu vagoni.
Mūs aizdeva uz Dzeržinskas rajona Makarovo sādžu. Tur
sagaidīja bēdīga aina: zirgi – karā, vīrieši – karā, mājās palikuši sešpadsmit
gadus veci puikas un sešdesmitgadīgi vecīši. Lauki aizauguši ar nezālēm.
Saimnieki pie sevis dzīvot ņēma labprātāk tos, kam
līdzi bija dārglietas, vērtīgākas mantas. Man līdzi bija tikai astoņi rubļi
naudas. Mans pirmais darbs izsūtījumā bija ravēšana. Sākumā deva maizīti – 300
gramus trijiem cilvēkiem (man un maniem diviem bērniem). Vēlāk maizi nedeva,
ēdām zāli. Bērni lasīja upeņu lapas, vārījām un ēdām balodeņu zupu. Ēdām arī
koka skaidas, piejaucot kādu sauju miltu. Maizi dabūjām tikai pēc kara. Dzīves
un darba apstākļi bija baigi. Ziemā ar istabas čībām braucu darbā uz mežu.
1946. gadā sākās Latvijā dzimušo deportēto bērnu
reevakuācija uz Latvijas bērnu namiem. Es sapratu, ka manas meitas, paliekot
te, būs lemtas bada nāvei, tāpēc, iepriekš sarakstoties ar vecākiem, nolēmām,
ka sūtīšu viņas uz dzimteni.
Šodien visvairāk pārdzīvoju nevis Sibīrijā pārciestās
mokas un badu, bet to, ko nevarēju iedot bērniem – savu mātes mīlestību un
padomu.
Valentīnas Purviņas (Vanagas) (dz. 1938.g.) atmiņu
fragmenti par izsūtījuma laiku.
Valentīna tika izsūtīta 1941. gada 14. jūnijā no
Preiļu pagasta Puncuļiem uz Krasnojarskas novada Dzeržinskas rajonu kopā ar
māti Paulīnu Vanagu (1913-2014) un māsu Antoņinu (1936-1980). Tēvs Voiceks
Vanags (1901-1941) līdz okupācijai strādāja par vecāko kārtībnieku Preiļu
policijā, izsūtīts uz Usoļlag jeb Soļikamskas nometni Permas novada Soļikamskas
rajonā. Miris ieslodzījumā 1941. gada 20. septembrī. Māsas Valentīna un
Antoņina reevakuētas uz Latviju 1946. gada oktobrī.
Ko es atceros no dzīves Sibīrijā? Kad aizveda, man
nepilni 3 gadi bija, un 8 gadi, kad atveda. Es atceros, ka mēs bijām izmitināti
pie kādas krievu ģimenes, bet tad mums pašā sādžas galā ierādīja pamestu mājiņu
ar vienu istabu un virtuvi. Durvju nebija, nekā nebija. Mēs pirmās apmetāmies
šajā mājiņā, aizņēmām vienu kaktu, bet pēc tam atnāca vēl 2 ģimenes. Istabā 4
kakti, un katrā kaktā pa ģimenei! Mēs bijām vienā kaktā, otrā kaktā latviešu
sieviete, bet vēl 2 kaktos – ģimene no Rēzeknes ar 3 vecākām meitenēm. Tā arī
dzīvojām – ne ūdens, ne akas. Upīte kaut kāda… Tā mēs tur mocījāmies visi.
Briesmīgi grūti bija, briesmīgi lielas kupenas – jumtam pāri. Ziemā sniegs, bet
mums ne apavu, ne apģērba. Atceros, ka mamma visu laiku bija darbā, mēs ziemā
izlīdām no tās istabas un es pa tām kupenām bridu basām kājām vienā kleitiņā. Tā
mocījāmies.
Kad māsa Ņina sāka iet skolā 1. klasē, bija tāds
gadījums. Uz svētkiem, laikam Jauno gadu, skolā bērniem bija izvārīta un
iedota, šķiet, kartupeļu biezputra no ūdens un kartupeļiem. Un Ņina, kad visi
bija jau paēduši un aizgājuši, noslēpās kaktā un tur palika. Izrāva no
burtnīcas lapu un uz tās salika pāri palikušo biezputru, lai aiznestu mājās arī
mums ar mammu. Tādi apstākļi bija.
Ēst jau mums gribējās visu laiku, bet nebija ko ēst.
Tagad runā, ka sāls kaitīgs, nedrīkst sāli daudz ēst. Bet jūs varat iedomāties,
ja tās balandas izvāra un ja nav ne kripatiņas sāls, kā to var ieēst? To tāds
cilvēks nevar ieēst, kas neko nav ēdis! Ar mokām! Es zinu, ka mamma skrēja kaut
kur iemainīt mazu drusciņu sāls pret kaut ko, lai pieliktu klāt. Un tāpat ar
auzu sēnalu lepoškām, ko cepa – mēs bērni iemācījāmies ar siekalām kaut
kā tās dabūt iekšā. Jo tās nevar norīt – kaklā duras. Bet kad kartupelīti
dabūja, to nomizoja, miziņu ar nazi nokasīja un pielika tām lepoškām
klāt, lai sēnalas turētos kopā. Un tad uz iekurinātās dzelzs krāsns tās uzcepa.
Tā mēs dzīvojām un vilkām.
Un vēl tāda epizode, kad Ņina bija jau lielāka. Vasarā
gājām uz netālu esošo fermu cūkas pieskatīt. Tur bija jau nokopts zirņu lauks,
un cūkas bija izlaistas uz tā zirņu lauka. Nu un mēs kopā ar cūkām lasījām jau
sabriedušos un sadīgušos zirņus. Un tā cauru dienu pa tiem zirņiem, tāpat kā
tās cūkas, barojāmies, cik varējām! Kad tie zirņi vēl tikai auga uz lauka,
vienreiz aizgājām salasīt pākstis, lai ir mammai pārnākot no darba. Ņinai un man
bija kulīte, arī krievu bērni tur skrēja. Salasījām pākstis kulītēs un devāmies
jau mājās, bet atjāja brigadieris un sāka mūs briesmīgi lamāt, lika zirņus
izbērt. Ņina bija lielāka un bravūrīgāka, viņa fiksi izbēra un teica:
“Man nekā nav!” Tā mūs aizdzina prom no lauka. Vakarā krēslā mamma atnāca no
darba. Bet Ņina aizskrēja uz lauku un, zinādama, kur izbērusi kulīti, salasīja
tos zirņus un atnesa mājās, lai ir ko apēst.
Krievu meitenes arī pie mums nāca, krievi jau arī
nebija diez ko nodrošināti. Kara laiks bija, visi vīrieši prom, tikai meitenes
vien spēlējāmies. Nu un reiz krievu meitenes atnāca, līdzi viņas bija paņēmušas
izvārītus, garenus kartupeļus, ko lupināt un ēst. Mums siekalas tecēja! Nina
paskatījās uz kartupeļiem – tie tādi kā rozīgi, un teica, ka tādus nevarot ēst,
no tā varot nomirt! Meitenes nometa tos kartupeļus zem galda. Bet mēs pēc tam
paķērām. Tā vajadzēja izdzīvot.