LPRA priekšsēdētāja Ivara Kaļķa uzruna 25. martā
Mums, politiski represētajiem, 25. marts kopš 1949. gada bijusi sēru diena, kad pieminam komunistiskā režīma represiju upurus. Sērojam par Sibīrijas tundrās un Kazahstānas stepēs guldītajiem tautiešiem un atceramies savus nebrīvē, tālu no dzimtenes aizvadītos bērnības gadus. Taču, gadiem ritot, mūsu sāpes remdēja gandarījums par atkal brīvo Latviju un prieks par mūsu bērnu un mazbērnu gaišo bērnību.
Šogad vecās rētas ir uzplēstas no jauna. Mūsu sirdis sāp par Putina kliķes noslepkavotajiem Ukrainas bērniem un Kremļa agresoru sagrautām ukraiņu pilsētām.
Klausoties ziņas par aizvien jauniem Krievijas agresoru uzlidojumiem un civiliedzīvotāju upuriem, nāk prātā līdzība ar Rietumu šausmu filmām, kurās brīdī, kad briesmonis – vai nu tas būtu ciklops, vampīrs, pūķis vai kāds cits monstrs, beidzot ir pieveikts un aprakts, kā tas notika ar padomju ļaunuma impēriju, un cilvēki atviegloti uzelpojuši, kad zeme atkal paveras un šķietami uzveiktais monstrs uz brīdi izlien virspusē. Bet gaismas spēki šo monstru ātri satriec, un tagad jau uz visiem laikiem. Tā notiks arī ar Kremļa maniaku – to nosaka gaismas likums.
Taču mums, Sibīriju izgājušajiem, īpaši derdzas vēsturiskais cinisms, ka briesmu darbi Ukrainā tiek veikti pēc melu un korupcijas čaulā iekapselēta čekista iegribām. Jo čeka jeb toreizējais NKVD bija tā iestāde, kas pēc komunistiskās partijas rīkojuma mūsu vecākus un mūs, pavisam mazus bērnus 1941. un 1949. gadā izrāva no dzimtajām mājām un aizsūtīja uz Sibīriju.
Lasot čekista Putina apvainojumus ukraiņu tautai, aizrunājoties līdz tādam marasmam, ka Ukrainas valstiskumu esot izveidojis Ļeņins, nāk prātā izcilā krievu rakstnieka Alekseja Tolstoja vārdi par divām Krievijām: „Viena ir Kijevas Krievija ar dziļām saknēm pasaules kultūrā. Labā, goda, brīvības un taisnīguma idejas šī Krievija pieņēma tā, ka tās saprata visa Rietumu pasaule.
Un ir otra - Maskavas Krievija. Taigas, mongoļu, mežonīgā, zvērīgā. Šī Krievija par savu nacionālo ideālu padarījusi asiņainu despotiju un mežonīgu niknumu. Šī Maskavas Krievija izsenis bija, ir un būs visa eiropeiskā pilnīgs noliegums un zvērināta Eiropas ienaidniece” (citāta beigas).
Putina briesmu darbi Ukrainā ir liecība šo vārdu patiesumam. Bet mēs, Sibīrijas šausmu lokus izgājuši, paužam pārliecību, ka izvēle, ar kuru no šīm divām Krievijām sevi identificēt, ir katra krievu cilvēka paša rokās, paužot savu attieksmi pret Putina kliķes noziedzīgo agresiju Ukrainā. Mēs arī zinām, ka katra diena, ko varonīgā Ukraina noturas pret agresoriem, tuvina uz korupciju un meliem balstītā Putina režīma galu.
Mēs, cilvēki, kas pieredzējuši smagus pārbaudījumus, īpaši augstu vērtējam cildeno rīcību, ko līdz ar drosmi un tēvzemes mīlestību šajās dienās parāda ukraiņu tauta . Vieni, iznesot visu pašreizējā kara smagumu, ukraiņi cīnās ne vien par savu zemi, bet arī par visas planētas mieru un drošību. Un te nu mūsu apvienība sūta rūgtus vārdus vairāku Rietumvalstu konsekvences trūkumam – vārdos nosodot Krievijas agresiju un atbalstot Ukraiņu taisnīgo cīņu, viņi darbos vilcinās plašāk īstenot sankcijas un dāsnāk piegādāt Ukrainai aizsardzības ieročus.
Nekāda maksa nav pārāk augsta par mūsu miera nosargāšanu, kas tagad tiek pirkta ar ukraiņu asinīm. Tāpēc mēs atzinīgi novērtējam mūsu Aizsardzības un Ārlietu ministriju aktīvu darbību Ukrainas atbalstam. Mēs neesam bagātnieki, vairums no mums pārtiek no pensijas, taču esam gatavi ciešāk savilkt jostu un pieciest īslaicīgas grūtības, lai sniegtu izšķirīgu palīdzību ukraiņu tautai tās smagajos pārbaudījumos.
Pirms trim gadu desmitiem, kad, brūkot padomju impērijai, Latvija spēra pirmos atjaunotās suverenitātes soļus, pirmā mūsu valstisko neatkarību atzina mazā Islande, kamēr lielvalstis vēl vilcinājās, nogaidot, ko teiks Maskava. Tā tika apliecināta mazo valstu augstākā politiskā morāle. Tagad ir reize, kad mums, Latvijai, rādīt lielvalstīm šo augstākas politiskās morāles paraugu.
Slava Ukrainai!
Dievs, svētī Latviju!