Paulīnas Vanagas (Anspokas) atmiņas

Preiļu vēstures un lietišķās mākslas muzejs.

Paulīna Vanaga (Anspoka), dzimusi (1913-2014 ), Preiļu pagasta Puncuļu sādžā.
‘’Mans vīrs Voicehs Vanags strādāja Preiļos policijā par vecāko kārtībnieku līdz 1940. gada apvērsumam. Dzīvojām Preiļos aiz parka, sarkanā ķieģeļu mājiņā. Tur blakus bija izrakts dīķis, apkārt tam bija iedalīta zeme. Stādījām dārzu un apkopām to. Pēc padomju okupācijas vīru atlaida no darba. Braucām pie mana tēva uz Puncuļu sādžu Pieniņu apkaimē, kur palīdzējām tēva saimniecībā.. Daugavpilī šajā laikā taisīja aerodromu, vajadzēja braukt šķūtīs. Vīrs Voicehs aizbrauca tēva vietā ar viņa zirgiem. No turienes viņu paņēma 1941. gada 14. jūnijā. Mani šajā rītā modināja ar mazu gaismiņu bruņoti vīri. Man bija divas mazas meitenes, dzimušas 1936. un 1938. gadā.

Bruņotie vīri pavēlēja man savākt mantas un bērnus. Paņēmu līdzi čemodānu, pāris gultas palagu, bērnu drēbītes, astoņus rubļus naudas. Kaimiņiem lika sajūgt zirgu. Siena ratos mani ar mazajām meitenēm aizveda uz Pundurieni, kur jau gaidīja mašīna. Mašīna veda uz Preiļu po9licijas iecirkni, no turienes uz Aglonas staciju, kur jau bija daudz tautas un uz sliedēm stāvēja lopu vagoni. Daudz cilvēku stacijā bija no Rēzeknes, starp tiem arī Kozlovski, kuru publikācijas šodien sastopamas presē. Sievietes un bērnus izvietoja vagonos atsevišķi no vīriem.

Teica, ka mūsu vīri būs kopā ar mums, bet, kad aizbraucām uz Daugavpili, dzirdējām, ka vagonus atkabina. Tad mūs aizveda uz Krasnojarskas novada Kanskas pilsētu, kur bija jāguļ skolā. Cilvēki sablīvējušies viens pie otra, vietas bija maz, bērni raudāja. Rītā izšķiroja, kam uz kurieni doties. Pakaļ atbrauca pajūgi, lai vestu uz kolhoziem. Mūs aizveda uz Dzeržinskas rajona Makarovo sādžu. Tur sagaidīja bēdīga aina: zirgi – karā, vīrieši – karā, mājās palikuši sešpadsmit gadīgi puišeļi un sešdesmitgadīgi vecīši. Lauki aizauguši ar nezālēm.

Saimnieki pie sevis dzīvot labprātāk ņēma tos, kam līdzi bija dārglietas, vērtīgas mantas. Man līdzi bija tikai astoņi rubļi naudas. Mans pirmais darbs izsūtījumā bija ravēšana. Sākumā deva maizīti – 300 gramus trijiem cilvēkiem – man un diviem bērniem. Vēlāk maizi nedeva, ēdām zāli. Bērni lasīja upeņu lapas, vārījām un ēdām balodeņu zupu. Ēdām arī koka skaidas, piejaucot kādu sauju miltu. Maizi dabūjām tikai pēc kara. Dzīves un darba apstākļi bija baigi. Ziemā ar istabas čībām braucu darbā uz mežu.

1946. gadā sākās Latvijā dzimušo deportēto bērnu reevakuācija uz Latvijas bērnu namiem. Es sapratu, ka manas meitas, paliekot te, būs lemtas bada nāvei. Tāpēc, iepriekš sarakstoties ar vecākiem, nolēmu, ka sūtīšu viņas uz dzimteni. Meiteņu, kuras uz Sibīriju tika aizvestas trīs un piecu gadu vecumā, veselība bija iedragāta. Valentīna un Antoņina atgriezās pie vecmammas Puncuļos, kamēr es mājās atgriezos tikai 1957. gadā.

1949. gadā es aizbraucu  no kolhoza uz Dzeržinsku un sāku strādāt pienotavā. Biju vismaz paēdusi.

Zirdziņu, ar kuru vīrs Voicehs bija aizbraucis šķūtīs uz Daugavpili, vēlāk kaimiņi atdzina uz vecāku mājām, bet savu vīru tā arī vairāk nesastapu. Kad ceļā uz Sibīriju bija tāda iespēja, vīrs Voicehs pienāca pie vagona un pajautāja, vai bērni ir līdzi. Viņš man atdeva vecās darba drēbes. Vēlāk viņa vecais kažociņš labi noderēja, kad mežā bija jāiet zāģēt kokus.

Manu vīru apglabāja Sibīrijā, viņš mira jau 1941. gada oktobrī Soļikamskā. Tā bija neizsakāmi grūta – bada nāve.

No Preiļu policijas iecirkņa uz Vjatlagu 1941. gadā tika aizvests Peisahovskis Ivans, Aglonas stacijas priekšnieks Vitolds Austrums. Viņa kundze Olga Austruma bija izsūtīta kopā ar mani uz Krasnojarskas apgabala Dzeržinskas rajonu.

Vēl šodien domāju, ka uz Sibīriju līdzi paņemtā lūgšanu grāmata “Uz augšu sirdis” un no Romas atvestais rožukronis bija tie, kas palīdzēja izglābties no nāves un atgriezties dzimtenē.

Bet ir lietas, ko nevar atgriezt atpakaļ. Tā ir mana izpostītā ģimene. Es nezinu sava vīra kapa vietu. Es nevarēju audzināt, apmīļot un skolot savas mazās meitiņas. Vienpadsmit gadus es par viņām tikai zināju, bet neredzēju, nevarēju ne sarāt, ne vajadzīgajā brīdī palīdzēt ar padomu. Kad 1957. gadā atgriezos Latvijā, manas mazās meitiņas bija jau lielas un, man par vislielāko sāpi, svešas.

Šodien visvairāk pārdzīvoju nevis Sibīrijā pārciestās mokas un badu, bet to, ko nevarēju iedot saviem bērniem – savu mātes mīlestību un padomu.’’

Nav komentāru

Komentēt