LAT
Ar VKKF finansiālu atbalstu projekts: "Ir tāds ciems - Umļekāns"
2020. gada 23.
septembrī Preiļu kultūras namā aktrises Sarmīte Rubule un Aija Dzērve aicināja
uz tikšanos uzvedumā:
“Ir tāds ciems – Umlļekāns”.
Pasākumu organizēja Preiļu vēstures un lietišķās mākslas
muzejs sadarbībā ar Preiļu politiski represēto biedrību “Likteņa ceļš”. Šis
VKKF finansiāli atbalstītais projekts bija iecerēts jau 25. martā, neizdevās
arī 14. jūnijā Covid-19 noteikto ierobežojumu dēļ.
“Ir tāds ciems – Umļekāns” ir Lūcijas Preises
sarakstītā atmiņu dienasgrāmata par izsūtījuma gadiem Amūras apgabala Umļekāna
ciemā. Dienasgrāmata uzrakstīta glītā rokrakstā, rūtiņu burtnīcās, katrā rūtiņā. Nu vienpadsmit burtnīcu iesējumā šis
unikālais materiāls glabājas Preiļu
vēstures un lietišķās mākslas muzejā. Plašam apmeklētāju lokam tas nav
pieejams, tāpēc radās doma šos ļoti
skaistā un emocijām bagātā latviešu valodā uzrakstītos tekstus padarīt
pieejamus iespējami daudziem apmeklētājiem aktieru izpildījumā. Mērķis tika
sasniegts, jo kā atzina skolēni un skolotāji, viņi ko tādu piedzīvoja pirmo
reizi. Arī tā var runāt par komunistiskā režīma noziegumiem
Lūcija Preise dzimusi
1908. gadā Madonas apr. Liezeres pag. Andrēnos, mirusi 2003. gadā Preiļos. Viņas vīrs Jānis Arturs Preiss jau
1945. gadā no jaunās varas bija izpelnījies toreiz tik bieži sastopamo 58.
pantu, jo Latvijas brīvvalsts laikā bija aizsargs. Dokumentos tā arī rakstīts,
ka Lūcija Preise ar meitu Dzidru un dēlu Daini izvedami no Latvijas kā
nacionālista ģimenes locekļi. Manta konfiscējama.
Lūciju Preisi 1949. gada 25. martā izsūtīja uz Amūras
apgabala Umļekānu, par kuru 11 burtnīcās tapusi atmiņu grāmata.
IR TĀDS CIEMS –
UMĻEKĀNS
Uzdevums Jaunajā
1988. gadā no manis pašas. Jāpieraksta pilna mana pēdējā dienasgrāmata. Tā
iesākta pirms 53 gadiem. Papīrs jau būs sadzeltējis. Sākumā rakstīts ar tinti
un spalvu. Vēl priekšā pildspalvu laiks, arī jau pagājis. Nu rakstīšu ar
lodīšspalvu. Un reiz arī šis pēdējais ieraksts būs vēsture.
Atmiņā puteņo sniegi, salst istabā aiz aizledojušām rūtīm, salst ārā zem zvaigznēm, vējos. Un karst – zem saules un darbā. Jāiztur, kaut tirpst un sāp rokas, ik solī sāp kājas. Es gribu palikt latvietis cik ilgi vien var. Bērnos un vēl tālāk. Nav vairs man māju un laikam ilgi vēl nebūs. Manā mājā es nejūtos mājās. Nav dzimtenes, nav tevis. Es latviete un tur tālu mana mazā dzimtene. Garā redzu, kā uz kartes kontūras un staro tām pāri svēts spožums.
Ar ko iesākas dzimtene? Ar māti, tēvu, tuviem cilvēkiem, māju. Caur grāmatām pasaule ienāk mūsos un mēs pasaulē. Ar skolu. Ar dzīvi. “Es dziedāšu par tevi, tēvu zeme”. Mēs kā koki, izrauti no savas zemes, negaisā aiznesti projām. Tevi ( domāts vīrs Arturs Preiss) tur Urālu smagā zeme, man lielāki tālumi – pūš Amūras vēji, skalo Zejas ūdeņi. Zeme, zeltā mirdzoša, bet smaga. Mūsu atvasītes ar mani. Kā rīts ar sauli- uz Tevi iet mans sveiciens. Paši mēs paliekam tāli, kā Solveiga un Pērs Gints. Kā Sīriuss un Polārā zvaigzne, kas netiek kopā.
Ar dziesmu un mūziku dzīva un stipra ir palikusi latviešu tauta, vergojot septiņi simti gadus. Mums arī vajag skanēt un dziedāt. Mīlestība sajauc un vieno tautas. Mums divas valodas. Es varētu dziedāt par Gauju, par Daugavu, bet esmu pie Zejas, pie Umļekāna. Jāņugunis augstākā sopkā. Un atspīd pretī no citas sopkas. Aiz Algačana. It kā dzird dziesmu. Sirds iepukstas gaidās. Viņi redz mūsu jāņugunis, viņi atnāks. Jāņu nakti visus gaida. Bet viņi ir tālu. Un īsa ir Jāņu nakts.
Negribētu gulēt zem šīs zemes. Tā, kaut zeltaina, bet smaga. Tik daudzi jau te apgūlušies. Desmit kapi. Ja man te būtu jāgulstas- kaut vienu sauju mūsu kapsētas baltās smilts! Lai atsūta pasta paciņā. Cik viegli tad būtu gulēt!
Aprīļa pelēkumam pāri pa nakti uzsnidzis balts, balts sniegs. Mana vienīgā dzimtene. Nesaindē sevi ar naidu. Lai cik grūti ir bijis, man ir cienība pret valsti, pret tiem ,kas viņu vada. Dzimtenes zeme, dzimtenes debesis, dzimtenes saule, dzimtenes gaiss. Es gadiem krāju spēku kā “žeņ –šeņ”.Tāds laiks, kad vajag, lai ticētu, lai uzticētos, bet pagātnes asiņu un kauna traipi neaizmirstos. Nav statistikas, cik moku ceļos aizbrauca, cik palika gulēt svešā zemē, cik atgriezās. Nevainīgam nodarīta netaisnība. Nodarīts pāri. Cik ciests tā visa vārdā, lai nākamām paaudzēm būtu taisnība, laime, miers. Par to, ka es mīlēju, mans laikmets man lika ciest. Bez manas vainas, bez apvainojuma, bez tiesas – kā savējie sit nākamās taisnības vārdā. Ir jau agrāk bijuši mocekļi. Bet kamdēļ bērnus?
Nav dzīves, tikai darbs. Jāiztur. Ar ticību, ka bērniem tā nebūs, tiem jātiek tālāk. Par ko tik bargs šis laiks? Šai zemei (Sibīrija) tiks darīts pāri mums aizejot. Bet tai zemei (Latvija) no kuras mēs atrauti, jau tika darīts pāri. Mēs neesam nedzīvi roboti- kur vajag un kā vajag, novietot. Mēs dzīvi cilvēki, ar sirdi un dvēseli mīlam savu Latviju. Ir sapnis atgriezties, sapnis būt atkal kopā ar savu tautu. Uz turieni skrien domas un skrietu paši , kā naktstauriņi uz uguni. Te barga un bagāta Nākotnes zeme. Reiz uz Zejas uzcels spēkstaciju, plūdu vairs nebūs. Paliks ziemas aukstums un vasaras karstums, bez maiguma pavasari un rudeņi. Iemīlēta kā otra dzimtene. Te bērni var apmaldīties un palikt, mēs vienmēr ceļu uz dzimteni zināsim un atradīsim. Mēs kā gājputni, kas rudenī aizlidojuši, pavasarī atgriežas. Viņu rindai pakaļ gribas stiep savas rokas, gribas lidot un aizlidot uz savu dzimteni.
Kā vārdā mēs te? Par ko? Kāds mans noziegums? Manas sirdsapziņas priekšā man vainas nav. Kā vārdā tas darīts. Taisnības vārdā. Nav tādas taisnības. Nākotnes vārdā? Es gribēju šo nākotni celt. Vai tie svešie, kas manā vietā, labāki, mīļāki?
Mīļā dzimtene! Skolā mācīti dzejnieku vārdi. Nu izjusti un izsāpēti. Un tālumā īsti saprasti. Var iemācīties tos teikt. Bezgala mīļotā zeme…
Latviešu piemiņu Umļekānā vajadzētu atstāt. Granītā iegravēt. Te granītu nav. No agrākiem laikiem sauca: Darbiņa māja, Čelbačos :Tumša lauks. Māja paliek veca, vārds aizmirstas, lauks tiek saarts kopā ar citiem laukiem. Palika desmit latviešu kapi – tie nolīdzināsies.
Tajā laikā skanēja dziesmas no Veltas Kunakovas mammas izsūtījumā Sibīrijā 1951. gadā pierakstītās dziesmu klades. Arī šis materiāls, diemžēl tikai ieskenēts, glabājas Preiļu vēstures un lietišķās mākslas muzejā. Kladē pierakstītas gan pazīstamas dziesmas, ko dziedāja Latvijā pirms izsūtījuma, gan pazīstamām melodijām pielāgoti teksti par smagajiem izsūtījuma gadiem un atšķirtību no dzimtenes.
Veltu
Kunakovu ( Čaunāni, dz. 1941.g.) izsūtīja 1949. gada 25. martā no Limbažu apr.
Rozēnu pagasta kopā ar mammu, skolotāju Elfrīdu Čaunāni uz Tomskas apg. Asinas
rajonu. No Veltas Kunakovas atmiņām:
15 minūšu laikā bija jābūt gatavām uz braukšanu. Mamma
lakatā iesēja spilvenu, skolas direktore palīdzēja sakravāt čemodānu. Vēl bija
maza somiņa, tajā ielika maizes klaipu un mazu bļodiņu ar biezpienu. Mājās arī
nekas nepalika, jo mums jau nekā nebija…
…pavasaros izauga tāda zāle, vietējie sauca “kalba”. Tie ir tādi savvaļas ķiploki. Tos veselām mucām sālījām. Vanadzīšus ēdām. Ķeizarkroņi mežā auga, to saknes ēdām. Ļoti treknas bija. Pavasarī kosas ēdām. Tāpēc, ka ēdām zāli, arī neslimojām.
Viena no dziesmu kladē atrodamajām dziesmām
ir:Sudrabotās sliedes (melodija
Sudrab spoža mēnesnīca…):
Klusi sudrabotās sliedes
Dun zem drūmā vilciena
Baigās jausmās nodreb sili,
Kad tiem vilciens cauri iet.
Arvien tālāk, arvien tālāk,
Pretim aukstiem ziemeļiem,
Aizved nezināmās tālēs
Sibīrijā latviešus.
Zeme dzimtā vaid zem lāsta,
Raud par brīvi zudušu,
Raud par saviem dēliem, meitām,
Kuri vergu gaitās iet.
Gan jau reizi brīvie vēji
Pāri dzimtai zemei šalks.
Nokratīs tie ļauno lāstu,
Ledus, kas to tagad sedz.
Tagad drūms, bet tad būs priecīgs
Vilciens, kas caur siliem steidz.
Jo no tālās Sibīrijas
Mājās vedīs latviešus.
Uzvedumā dziesmas līdz
ar aktrisēm Sarmīti Rubuli un Aiju Dzērvi dziedāja visa zāle. Akordeona
pavadījumu izpildīja Preiļu Mūzikas un mākslas skolas pedagogs Alberts Vucāns.
Skatuves noformējumā bija izmantoti priekšmeti no izsūtīto cilvēku kolekcijām –
čemodāni, dvieļi, galdauti, sols, krekli, blūzes, kleitas, kviešu vārpas no
Omskas apgabala. Tas paspilgtināja pārdzīvoto, pašiem represētajiem atsauca
atmiņā tālo Sibīriju.
Jauniešus pasākumā
pārstāvēja Preiļu 2. vidusskolas un Preiļu Valsts ģimnāzijas audzēkņi.
Tekla Bekeša: Preiļu vēstures un lietišķās mākslas muzeja direktore
LPRA valdes locekle