Kad pieredze izsūtījumā saistās ar darbību represēto nodaļās.

Alūksnes un Apes novada politiski represēto kluba vadītāja Dzidra Mazika saka, ka iekšējam dvēseles mieram Likteņdārzs jāapmeklē vismaz reizi gadā. Saulainajā atvasaras dienā, 24. septembrī, kad kluba biedri un viņu atbalstītāji devās uz Koknesi, tas patiešām bija mirdzošs mirklis dvēselei. Dienas izbraukums bija vadītājas Dzidras Mazikas rūpīgi izplānots, un programmā iekļauti objekti, kas cieši saistās ar represēto skumjo pieredzi izsūtījumā, jaunības dienu gaitām vai aktīvo darbību represēto organizācijā. Alūksnes grupu sirsnīgi sagaidīja Kokneses represēto nodaļas izpilddirektore Lība Zukule ar saviem kolēģiem un visas dienas gaitā rūpējās par mūsu labsajūtu un daudzveidīgu, skaistu un emocionālu Kokneses apmeklējumu.

Mūsu galvenais ceļojuma mērķis bija Likteņdārzs- vieta, kur  satiekas cilvēku un mūsu valsts pagātne, tagadne un nākotne. Ar Likteņdārzu Alūksnes un Apes novada politiski represēto klubam ir ļoti cieša saikne. Te aug viņu stādītie kociņi, draugu alejā pārliecinoši, pretī zilajām debesīm mirdz ieguldītie piemiņas bruģakmeņi. Represēto klubs ir ziedojis gan līdzekļus, gan organizējis laukakmeņu nogādāšanu piemiņas vietas izveidošanai. 2019. gada maijā pulciņš Alūksnes un Apes puses represēto piedalījās politiski represēto ģimeņu mātēm veltītā piemiņas ansambļa atklāšanā, tādēļ bija nozīmīgi atvest arī pārējos biedrus uz šo vietu, lai noliktu pie piemiņas akmens ziedus un domās vēlreiz pateiktos savām mātēm, kuras pašaizliedzīgi rūpējās par saviem bērniem izsūtījumā.

Ekskursiju pa Likteņdārzu sākām ar piemiņas vietas Latvijas valsts dibinātājiem un neatkarības atjaunotājiem apskati. Mūs laipni sagaidīja Likteņdārza gide Benita Rugaine un ar interesantu, emocionālu stāstījumu pavadīja, izrādot visus objektus. Priecēja, ka bija noorganizēti elektromobīļi, kas deva iespēju ikvienam piedalīties ekskursijā. Likteņdārza administratīvā direktore Linda Galino laipni parādīja, kā sazaļojis Alūksnes puses represēto stādītais saldais pīlādzis un kā ērtāk un ātrāk atrast savus bruģakmeņus. Pārliecinoši rudens vējā plīvoja 5 Latvijas karogi, simbolizēdami Latvijas novadus - Kurzemi, Latgali, Vidzemi un Zemgali, un par Latviju dzīvības atdevušo un grūtības pārvarējušo piemiņu.

Alūksnes un Apes politiski represēto kluba biedri piemiņas pasākumos pulcējas pie tēlnieces Lilijas Līces veidotās skulptūras “Mātes tēls”. Viesošanās reizē Koknesē bija būtiski apmeklēt piemiņas akmeni šajā pusē represijās cietušajiem, lai rudens ziedu košumā un svecīšu liesmu siltumā brīdi apstātos un padomātu par bēgļu gaitās uz Rietumiem aizbraukušā Zigurda Sapieša mākslas darbā iekaltajiem vārdiem: "Tagad atpakaļ es nāku atkal savā tēvzemē".daudziem represijās cietušajiem bērniem saistās ar atgriešanos mājās un burvīgajām Koknese jaunības dienu ekskursijām uz Kokneses pilsdrupām, Pērses ūdenskritumu, Staburagu. Ar dzīvesprieku un nostalģisku noskaņu viņi atminas, cik tad bija jaukas pastaigas pa parku, raits deju solis un viss vēl tikai kā rozes pumpurs plauksmē, gluži kā Kokneses tūrisma informācijas centrā aplūkojamajā Ingas Šleseres Gražules ziedošo gleznu izstādē. Tūrisma informācijas centra gide Kristiāna Ancelāne uzskatāmi parādīja Kokneses pilsdrupu vēsturi, kā arī dabas ainavas maiņu pēc Pļaviņu HES būvniecības, demonstrējot vairākus maketus un interaktīvu projekciju. Jāatzīst, ka tas deva spilgtu priekštatu par vietas vēsturi. Katrs tūrisma centrā varēja iegādāties sev tīkamu suvenīru, līdz kāds linu priekšauts ar apetelīgi noformētu sama zupas recepti sāka pārliecinoši atgādināt, ka tuvojas pusdienlaiks. Lība Zukule mūs aizveda uz gruntīgu Kokneses muižas ansambļa ēkā darbojošos, koknesiešu un viņu viesu iecienītu krodziņu “Rūdolfs”, kur no 1885. līdz 1887. gadam dzīvojis un strādājis rakstnieks Rūdolfs Blaumanis un kur gardu smaržu virmojumā mums par prieku ieskanējās kapela "Aizezeres muzikanti". Paldies krodziņa saimniecei Annai Čīmai par pirmo reizi baudīto sama zupu un ļoti sātīgām un gardām pusdienām, kā arī muzikantiem Inesei un Normundam par latviskām dziesmām un deju rotaļām, kurās tika iesaistīti visi ekskursanti. Izlustējušies, izdziedājušies, ar sārtiem vaigiem un līksmiem acu skatiem devāmies tālāk.
Kokneses parks, mākslīgais Pērses ūdenskritums un Kokneses pilsdrupas. Te savijas senatne ar mūsdienu tehnoloģijām un mākslinieku darbiem. Pieskarties 800 gadu seniem dolomīta akmeņiem, kas piedzīvojuši viduslaiku pils norises, ielūkoties 40 m dziļā Daugavas dzelmē, pasēdēt moku krēslā un ieklausīties gides Santas Mideres stāstījumā, aplūkot Kokneses represēto biedrības veikumu kokaudžu atjaunošanā un pārrunāt, kas kuram veicies, kādi nākotnes plāni, iziet jaunības dienu atmiņu takas un, laimīgiem un piepildītiem ar dienā piedzīvoto, izbrīnīties, ka saule apskrējusi debesu jumam otrā pusē, un nemanot pienācis laiks doties mājup. Sirsnībā pateikušies mūsu visas dienas labās atmosfēras un bagātā piedzīvojuma atbalstītājai- Lībai Zukulei un vēlot viņai veselību, rosmi, darba sparu, uzsākām savu atpakaļceļu uz mājām, jo priekšā vēl bija kāds dabas un cilvēku roku veidots pārsteigums-Šķieneri un Stāķi. Divi pavisam mazi ciemi Gulbenes novada Stradu pagastā, kur devāmies aplūkot mākslinieces Lindas Rinķes un vietējo cilvēku kopdarbu mozaīkā- autobusa pieturu un dabas viesistabu parkā, kur var palasīt grāmatu, pazvilnēt dīvānā, paspēlēt šahu vai padomāt par jaunajām iecerēm un to realizāciju. Tā arī darījām. Mazliet noguruši, bet vairāk prieka un jaunu ideju piepildīti, viens no otra atvadījāmies, lai atkal satiktos jau citos pasākumos. Paldies par šo jauko braucienu Alūksnes un Apes novada politiski represēto kluba vadītājai Dzidrai Mazikai, paldies par viņas degsmi, neatlaidību un prasmi visus savienot kopēju ieceru īstenošanā. Viņas paaudzi var tikai apbrīnot. Laikam jau trāpīgi te būtu Reiņa Kaudzīša teiktie vārdi: ”Vējā augušam kokam- stipras saknes.”
Alūksnes muzeja izglītojoša darba un darba ar apmeklētājiem speciāliste Jolanta Baldiņa

Nav komentāru

Komentēt