Projekta ''Dejot pasaulē'' ietvaros - 28.09.2019. Rēzeknē.

28. septembris   priecēja ne tikai ar skaisto rudens dienu, bet arī vērienīgu pasākumu Rēzeknē. Projekta “Dejot pasaulē” iesniedzējs Latvijas politiski represēto Cēsu nodaļa ar tās vadītāju Pēteri Ozolu, bija uzstādījuši vērienīgus uzdevumus. Projekta ietvaros, kā sadarbības partneri, Rēzeknes pilsētas politiski represēto klubs un Kokneses  novada politiski represēto nodaļa  arī ieguldīja savu artavu šajā projektā.

Projekta   “Dejot pasaulē” mērķis ir caur dažādām aktīvām, radošām un izglītojošām aktivitātēm stiprināt ģimenes vērtības Latvijas politiski represēto biedrību ģimeņu vidū. Rēzeknes pilsētas represēto nodaļa organizēja ģimenes svētkus Rēzeknē un svētku norise sākās Rēzeknes Tehnoloģiju akadēmijā, vēsturiskajā skolotāju institūta celtnē, kopā ar Latvijas politiski represēto Cēsu biedrības ģimenēm. Patiess prieks bija par Cēsu pilsētas vidusskolas jauniešiem, kuri ar skolotāju Leldi Leju aktīvi  piedalījās visos organizētajos pasākumos.
Cēsu un Rēzeknes pilsētu pasākuma dalībnieki.
Stāsti, diskusijas, vēstures liecības par Latvijas vietējo iedzīvotāju represijām, ekskursija pa vēsturisko skolotāju institūta celtni, kurš patreiz ir vērienīgs kultūras un izglītības centrs Latgalē, katram pasākuma dalībniekam lika justies mazliet akadēmiskam.

Studente Egija Meļko.
Skolotāju dienas priekšvakarā RTA studiju programmas “ Skolotājs” studente Egija Meļko izstāstīja  Nellijas Kivkucānes sagatavoto ģimenes stāstu ar nosaukumu “Lauztais zars”, kas vēstīja  par notikumiem 20. gadsimtā dzimtas ietvaros. Stāstā tika attēloti  patiesi notikumi  par vecākās Rugāju novada   skolas- Benislavas ( tagad Eglaines ) skolas,  viena no pirmā skolotāja Jāzepa Berņa likteni. Skolotāja vadītais koris piedalījās  1940. gada 14. jūnijā Latgales Dziesmu svētkos Daugavpilī- dienā, kad apstājās laiks.
Viņa dzīvi izmainīja Latvijas iedzīvotāju deportācijas. Zīmīgi bija tas, ka J.Bernis bija beidzis Rēzeknes Valsts skolotāju institūtu, kurš atradās vēsturiskajā skolotāju institūta celtnē, kur notika pasākums.

Pasākuma dalībnieki vēsturiskajā Institūta aktu zālē.
''Jāzeps Bernis dzimis 1901.gadā. Tajā laikā nebija viegli pieņemt lēmumu par iespēju iegūt zināšanas. Līdz augstākajai mācību iestādei 60 km, kurus vajadzēja nobraukt ar zirdziņu. Vezumā atradās arī ēdamā sainis, kuru vajadzēja racionāli izmantot, lai pietiktu noteiktajam laikam. Īsinot laiku garajā ceļā, tad arī tika izrunātas garas sarunas, arī kāda dziesma uzdziedāta. Pieripinot ratus pie institūta, tos vajadzēja izkraut. Noklaudzot koka tupelēm pa betona kāpnēm, visi saiņi tika uznesti trešajā stāvā, kur tika pārvilkti labāki apavi, lai kopā ar citiem studentiem no Latgales tālajām sādžām, mācītos ne tikai zinības, bet arī ‘’sirds gudrību’’. Pēc skolotāju institūta beigšanas jaunais skolotājs Jāzeps Bernis uzsāk darba  gaitas savā dzimtajā pusē Benislavas skolā. Sākas Latvijas valsts uzplaukuma periods, kā arī jaunā skolotāja sapņu piepildījums – mīlestība, ģimenes dzīve, sabiedriskā dzīve. Viss ir ceļa sākumā.

Skolotājs vadīja Benislavas jaukto kori, kurš izpelnījās piedalīties 1940.gada 14.jūnijā Latgales Dziesmu svētkos Daugavpilī, dienā, kad apstājās laiks. Lielākais dziedātāju skaits nāca no četriem Latgales apriņķiem (115 jauktie kori ar 6130 dziedātājiem, 11 vīru kori ar 429 dziedātājiem, 23 orķestri ar 370 mūziķiem.
‘’16.jūnija rītā Daugavpils dievnamos notika lielāko konfesiju dievkalpojumi. Laiki ir nopietni. Mēs lūdzam, lai Dievs mūs nepārbauda tik smagi kā dažas citas tautas, bet varbūt arī mūs pārbaudīs. rakstīja laikraksts ‘’ Brīvā zeme’’, 1940.gada 17.jūnijā..
Skolotāja kā pedagoga dzīvi pārrāva cilvēciskais faktors - viena zīmīte, kas tika nodota nacionālajiem partizāniem, starp kuriem bija arī radinieki. Mājās palika mīļotā sieva – skolotāja ar dēliņu Andri un Jāzepa Berņa māsa Monika. Bet sākās 1949.gada marta deportācijas, tās skāra skolotāja Jāzepa Berņa ģimeni. Liktenīgas sagadīšanās pēc sievas nebija mājās un deportēja māsu Moniku ar 5gadīgo dēlu Andrīti. Mātes sirds lūza no bēdām, bet prāts darbojās zemapziņā, lai glābtu bērna dzīvību. Tika izdomāts bēgšanas plāns no nometinājuma vietas Omskas apgabala Šerbakulas rajona, ciema Pitomniks. Plāna izpildi nekavēja garais ceļš, slepenā sazināšanās un saskaņošana ar māsu un aizbildinoties, ka bērnam nepieciešams apģērbs skolas uzsākšanai, tiek prasīta atļauja aizbraukt uz Omsku. Atļauju izdod. Tālāk ar svešām pasēm un bērnu, pārģērbtu par meiteni, vilciens aizveda uz Maskavu. Jāgaida bija diena, līdz vilciena atiešanai uz Rīgu un cilvēki saprata, ka tiks meklēti, to paredzot, visa diena tiek pavadīta riņķojot rindā Ļeņina mauzoleja apskatei, jo bija cerība, ka šajā vietā neiedomāsies meklēt.
Bet moku ceļš turpinājās arī Latvijā. Bērnu citādi nevar noslēpt, kā atdodot adopcijai labiem cilvēkiem Kurzemē. Laiks iet un Andris ir starp diviem dzirnakmeņiem, viņam kļūst grūti noteikt savu identitāti – viņš ir Priedītis vai Bernis un nodzīvojis pusmūžu viņš mirst kā Priedītis, lai gan reabilitācijas periods jau ir iestājies.
Visi Berņi nodzīvo ilgu mūžu Krimuldā, lai gan bieži viesojās Latgalē’’.          

Talantīgā mūziķe Vineta Jogure.
Pasākumā skanēja muzikālie skaņdarbi studentes Vinetas Jogures izpildījumā.

Klātesošs bija Rēzeknes Tehnoloģiju akadēmijas Izglītības, valodu un dizaina fakultātes dekāns un studiju programmas ”Skolotājs” direktors Jānis Dzerviniks ar ģimeni.

Labākās dāvanas bija grāmatas, kas tika saņemtas gan no Latvijas politiski represēto Rēzeknes biedrības  profesoram J.Dzervinikam ‘’Sibīrijas bērni”, gan no Latvijas politiski represēto Cēsu nodaļas “Latvijas klusie varoņi”, ”Sirdsapziņas ugunskurs” ,”Atmiņas nākotnei”, “Nacionālā pretošanās kustība Latvijā  no 1959. gada līdz 1986. gadam”. Grāmatas būs labs iedvesmas avots gan skolēnu, gan studentu zinātniski pētnieciskajiem darbiem.

Pasākuma dalībnieki apmeklēja ievērojamākos Rēzeknes pilsētas apskates objektus. Apskate sākās ar daudzfunkcionālās koncertzāles GORS apmeklējumu un interesantu stāstījumu, turpinājās pa gājēju promenādi ar piemiņas brīdi pie piemiņas plāksnes represiju upuriem un noslēdzās ar  Austrumlatvijas radošo pakalpojumu celtnes ZEIMUĻS apskati. Pirms vakarēšanas bija jāizjūt  aizkustinošs kopības mirklis pie Latgales Māras jeb pieminekļa “Vienoti Latvijai’’.

No labās: Antons Ludboržs, Irēna Lukašēvica, Pēteris Ozols, Juris Arbidāns, Nellija Kivkucāne.
Vakarēšana viesu mājā “ Zaļā sala” ar folkloras kopu RŪTA, izvērtās ļoti sirsnīga un aizrautīga. Ciemiņi varēja pārliecināties par lūgšanu, kā par tautas kristietības sastāvdaļu katoliskajā Latvijas daļā Latgalē, gan  latgaliešu tautas dziesmu skanējumu un latgaliešu valodas raito ritējumu.

Lieliska izvērtās sadziedāšanās, kur varēja dzirdēt dažādu novadu dziesmas. Jauniešu izpildījumā savukārt izskanēja M.Brauna dziesma "Saule, Pērkons, Daugava".

Nav komentāru

Komentēt