"Atmiņā puteņo sniegs" 2019. gada 13. jūnijā Preiļu PRB projekts.

2019. gada 13. jūnijā – brauciens no Rīgas uz Daugavpili.
‘’Neprasīsim no moku ceļu gājušiem notikumu stingru secību un precizitāti. Viņu roku vadīja cits spēks. Būsim pateicīgi atmiņai, kas garus klusēšanas gadus spējusi saglabāt to, ko dvēsele kliedza tad, kad runāja lodes, dūres un bads. Nolieksim bijībā galvas – viņi izcieta to, kas iet pāri viena cilvēka mūžam, un tomēr ticēja, ka tumsa nevar būt mūžīga’’ Anda Līce

Sarmīte Rubule, Natālija Rubīne, Aija Dzērve.
Preiļu politiski represēto biedrības ‘’Likteņa ceļš’’ priekšsēdētājas Natālijas Rubīnes stāsts par pasākuma ideju:
Šodien gribam dot ziņu tiem, kam patīk vēsture, šodien pāršķirsim lapu pēc lapas un izstāstīsim tos stāstus, kas atrodami muzeju krātuvēs, ka arī stāstīsim paši un izdziedāsim dziesmas, kuras iemācījāmies Sibīrijā. Mūsu projekta pamatā ir Lūcijas Preises sarakstītās dienasgrāmatas vēstījums. Projekta atbalstītāji: Valsts Kultūrkapitāla fonds, Latvijas Politiski represēto apvienība, Latvijas Okupācijas muzejs, AS Pasažieru vilciens, Preiļu Vēstures un Novadpētniecības muzejs, Preiļu novada dome, Daugavpils novada dome, Daugavpils Universitāte un Eiroparlamenta deputāte Sandra Kalniete.

Latvijas Politiski represēto apvienības Dagnijas Liepiņas uzruna:
‘’Šodien atcerēsimies 1941.gada notikumus, kas ģimenēm bija neziņas un ļaunas priekšnojautas pilnas, kad tēvi tika atšķirti no ģimenēm un mātes palika vienas ar bērniem. Kad vakar savam mazdēlam stāstīju, kā tas notika 1941.gadā, viņš teica: ‘’Ome, tu man nestāsti tādas šausmas, tas nevar būt! Tas nav godīgi!’’
Tā ir daļa no mūsu pagātnes, no mūsu sāpes. Šodien novēlu, lai mūsu bērniem  nebūtu jāpiedzīvo tas, ko piedzīvojām mēs. Lai visiem šodien jauka diena!’’.   

 
Saunas pagasta Smelteru folkloras kopa""Golūda"". 

Dziesmas Rozas Deidules izpildījumā.
Roza Deidule, cilvēks, kuras senči uz Sibīriju bija devušies zemes meklējumos. Sibīrijā dzīvojot, viņa satika tur izsūtītos latviešus.


Natālijai dzimšanas diena..
Atmiņu stāsti:
Paulīnes Vanagas (Anspokas), dzimušas 1913.gadā, Preiļu pagasta Puncuļu sādžā, atmiņas: ‘’Bet ir lietas, ko nevar atgriezt atpakaļ. Tā ir mana izpostītā ģimene. Es nezinu sava vīra kapa vietu. Es nevarēju audzināt, apmīļot un skolot savas mazās meitiņas. Vienpadsmit gadus es pār viņām tikai zināju, bet neredzēju, nevarēju ne sarāt, ne vajadzīgajā brīdī palīdzēt ar padomu. Kad 1957.gadā atgriezos Latvijā, manas mazās meitiņas bija jau lielas un, man par vislielāko sāpi, svešas.
Šodien visvairāk pārdzīvoju nevis Sibīrijā pārciestās mokas un badu, bet to, ka nevarēju iedot saviem bērniem – savu mātes mīlestību un padomu.’’

Aivara Vāmas, dzimuša 1931.gadā, Jelgavas apriņķa Dobeles pagasta ‘’Lauciņu’’ mājās, atmiņas: Vēstule no Omskas 1946.gada 23.decembrī ‘’Sāku braukt uz mājām. Pa ceļam paliku slims ar šarlaku. Mani nosēdināja stacijā no vagona, slimnīcā ievietoja 29.septembrī. Pēc divām nedēļām paliku uz abām ausīm kurls, kreisā auss sāka tecēt, bet labā sāka aiz auss pampt. Bija jātaisa operācija, uztaisīja 17.oktobrī. Mēs braucām abi ar māsiņu, viņa aizbrauca tālāk. Es nezinu, vai viņa pārbrauca mājās. Mana rēta sāka jau dzīt. Drīz būšu vesels, bet nezinu kā pārbraukšu mājās. Naudas nav ne kapeikas, esmu viens lielā pilsētā, pilsēta sveša, visi krievi. Nezinu, kā pārbraukt mājās. Ziema auksta, apģērba silta nav. Būs jāpaliek līdz pavasarim. Es saņēmu dienā 300 gramus maizītes, vienu reizi dienā zupu un divas reizes tēju. Lūdzu, atsūtiet papīru, konvertus un markas, man naudiņas nav, nevaru nopirkt. Naudiņu nesūtat, man pases nav, nevaru saņemt. Priecīgus Ziemassvētkus Jums mājiniekiem, bet man viņi būs bēdīgi, bez mīļās māmiņas un papiņa, mīļās Dzimtenes arī nava’’.

Lūcijas Preises, dzimušas 1908.gadā, Madonas apriņķa Liezeres pagasta ‘’Andrēnos’’, atmiņas:
Ir tāds ciems ‘’Umļekāns’’ Uzdevums Jaunajā 1988.gadā, no manis pašas. Jāpieraksta pilna mana pēdējā dienasgrāmata. Tā iesākta pirms 53 gadiem. Papīrs būs jau sadzeltējis. Sākumā rakstīts ar tinti un spalvu, vēl priekšā pildspalvu laiks, arī jau pagāja. Nu rakstīšu ar lodīšspalu. Un reiz arī šis pēdējais ieraksts būs vēsture.
‘’Nav dzīves, tikai darbs. Jāiztur. Ar ticību, ka bērniem tā nebūs, tiem jātiek tālāk. Par ko tik bargs šis laiks? Šai zemei (Sibīrijai) tiks darīts pāri mums aizejot. Bet tai zemei (Latvijai), no kuras mēs atrauti, jau tika darīts pāri. Mēs neesam nedzīvi roboti – kur vajag un kā vajag novietot. Mēs dzīvi cilvēki, ar sirdi un dvēseli mīlam savu Latviju. Ir sapnis atgriezties, sapnis būt kopā ar savu tautu. Uz kurieni skrien domas un skrietu paši, kā naktstauriņi uz uguni. Te barga un bagāta Nākotnes zeme. Reiz uz Zejas uzcels spēkstaciju, plūdu vairs nebūs. Paliks ziemas aukstums un vasaras karstums, bez maiguma pavasarī un rudeņi, iemīlēta, kā otra dzimtene. Te bērni var apmaldīties un palikt, mēs vienmēr ceļu uz dzimteni zināsim un atradīsim. Mēs kā gājputni, kas rudenī aizlidojuši, pavasarī atgriežas. Viņu rindai pakaļ gribas stiept savas rokas, gribas lidot un aizlidot uz savu dzimteni.
Mīļā, Dzimtene! Skolā mācīti dzejnieku vārdi. Nu izjusti un izsāpēti. Un tālumā īsti saprasti. Var iemācīties tos teikt. Bezgala mīļotā zeme ... .’’

Jevgēnijas Kauliņas dzimušas 1932.gadā Sakstagala Vorkaļu sādžā, atmiņas:
''1947.gadā mūs palaida uz mājām. Latvijā nodzīvojām līdz 1950.gadam. 1950.gada 31.janvārī apcietināja mammu, pasakot, ka viņa aizbēgusi no Sibīrijas. Lieta tāda, ka viņa Sibīrijā nesagaidīja pasi, domādama, ka to izņems šeit Latvijā. Kad mammu apcietināja, tēvs otrajā dienā aizbrauca uz Rēzeknes cietumu un pateica, ka mamma nav vainīga, bet cieš viņa dēļ. Viņš teica, lai sūta visu ģimeni. Dokumentos tā arī rakstīts, ka izsūtījumā dodamies brīvprātīgi. Mammu panācām Kuibiševā. Tur ģimeni savienoja. Pietrūka pavisam nedaudz, lai mammu ieliktu cietumā, viņai draudēja trīs gadi cietumā.
Mūs aizveda uz Krasnojarskas apgabala Perspektivnajas ciemu. Dzīvot bija vieglāk nekā pirmajā izsūtījumā. Bija dārzs, zemi varēja rakt cik gribi. Uzcēlām savu mājiņu, es jau sapratu krievu valodu. Ciematā bija uzceltas 10 mājas un klubs. Vakaros gājām uz klubu, pasākumus rīkojām, Jaungadu atzīmējām. Bija koris, rādīja filmas. Vietējie iedzīvotāji gan bija maz izglītoti, brālis ieguva šofera – traktorista tiesības un strādāja uz traktora. Atmiņā palikuši skaistie atpūtas vakari. Viens tatāru vīrietis spēlēja ermoņikas, dziedājām pārsvarā krievu dziesmas. Vietējie no mums iemācījās strādāt, mēs no viņiem – valodu. Es apprecējos, mans vīrs bija ukrainis. Piedzima dēls un meita. Ar bērniem sarunājāmies krievu valodā. Kad atgriezāmies Latvijā pēc Staļina nāves, bērni iemācījās runāt latviešu valodā un beidza latviešu skolas.’’

Pētera Anspoka, dzimuša 1936.gadā Saunas pagasta ‘’Jašorē’, atmiņas: ‘’Kad pirmo reizi gājām uz klubu, arī tad izsūtītie atšķīrās no vietējiem. Mēs, kaut sliktās drēbēs, bijām saģērbušies kulturāli. Viņiem, gan sievietēm, gan vīriešiem bija vatētās bikses un pufaika, kājās voiloki vai gumijas zābaki, galvā ausene.
Ziemā ragavas viņiem bija bez metāla sliecēm, bullim bija ko vilkt. Viens kalējs no izsūtītajiem izkala kamanas, tad gan visiem bija brīnums. Ar šīm kamanām brauca sovhoza priekšsēdētājs. Sovhozā bija tikai viena mašīna ZIS 105, ceļu tur nebija, sastūma melnzemi un brauca.. Sausā laikā ceļš bija kā asfalts, slapjā laikā pabraukt nevarēja.
Celtniecībā gatavojām ķieģeļus. Vispirms lielā platībā noraka melnzemi, apakšā palika tāda balta. Pielēja ūdeni un ar zirgiem mīcīja, kamēr izveidojās putra. Tad pievienoja salmus un kūtsmēslus un atkal mīcīja, kamēr izveidojās viendabīga masa. Tad lēja formās un saulē kaltēja. Izžuvušos ķieģeļus krāva lielās kaudzēs un izmantoja celtniecībā.’’

Ritas Gribuškas (Vāmas) dzimušas 1935.gadā, Dobeles pagasta ‘’Lauciņu’’ mājās, atmiņas: ‘’Izsūtījumā nomira mana māte un tēvs. Es Latvijā atgriezos 1946.gada rudenī. Par tēva nāvi uzzināju 1989.gada 11.februārī.
1949.gadā es dzīvoju pie radiem un mācījos Dobeles 7-gadīgajā skolā, 5.b klasē. 25.marta rītā ar dažiem bērniem gāju uz skolu. Tajā dienā vilcieni svilpa daudz biežāk un skaudrāk kā citus rītus. Bija dzirdamas lokomotīvju skaņas, jo es dzīvoju 1 km no Dobeles stacijas. Visi bērni savā starpā sarunājās, kas varētu būt noticis. Bija latviešu valodas stunda, vajadzēja rakstīt domrakstu. Kad ienāca latviešu valodas skolotāja, viņa lika bērniem kādu brīdi pastāvēt klusumā, jo nebija ieradušies dvīņi Lilita un Ēriks. Skolotāja teica, ka viņi šajā klasē vairs nekad nerakstīs domrakstus. Uz jautājumu ‘’kāpēc?’’, viņa atbildēja, ka nedrīkst teikt. Mēs laikam nojautām ko baisu un visi sāka raudāt.’’

‘Bijušās Daugavpils apriņķa, Vārkavas pagasta Mazkursīšu pamatskolas skolotājas Marijas Lazdiņas atmiņas par 1949.gada 25.martu: ‘’Strādāju kā skolotāja Mazkursīšu pamatskolā. 1949.gada 24.martā divas šīs skolas skolotājas tikām uzaicinātas uz Vārkavu, uz sanāksmi. Neierasties uz sanāksmi nedrīkstēja, tāda bija pavēle. Nezinājām, par ko būs sanāksme, bet bija jāiet, jo skolotājam jābūt apzinīgam.
Ceļš no Kursīšiem līdz Vārkavai nebija īsais. Gājām kājām pa izmirkušu lauku ceļu, apavu arī nebija piemērotu. Kad sasniedzām Vārkavu, mūs pārsteidza daudzi formās tērpti cilvēki, bijām naivas un daudz ko nesapratām.
Ieradāmies skolas telpās, kur sajutām kaut ko briesmīgu. Gribējām doties projām, kad pamanījām, ka pie ārdurvīm un logiem stāv bruņoti vīri. Ārā vairs nelaida. Domājām, ka mēs visi esam arestēti.
Iestājoties tumsai, mūs uzrunāja krievu valodā un paziņoja, ka šonakt tikšot organizēta vietējo cilvēku izvešana. Šeit atrodoties tie, kuru uzdevums būšot aprakstīt mājās paliekošo inventāru un aktu nodot valdībai.
Ziņa bija drausmīga. Atceros, cik bija šausmīgi, kad vienam starp mums esošajiem pēc paziņojuma saņemšanas sākās krītamās kaites lēkme. Telpa bija tumša, palīdzības nekādas. Viss redzētais likās kā elle un tā visu nakti.
Uz rīta pusi tikām formēti grupās un ievietoti vaļējās smagajās automašīnās. Es braucu ar vairākiem karavīriem apakšpulkveža vadībā.
Gaismai austot tuvojāmies Kursīšu skolai, lika izkāpt. Domāju, ka tagad iesim pēc manas mammas, kura dzīvoja pie manis skolā, bet tēvs bija izsūtīts uz Urāliem. Nē, pagājām garām un tuvojamies Mačānu sādžai, kur dzīvoja mana draudzene Tekla Onckule. Bargais liktenis bija viņu skāris. Apakšpulkvedis atļāva atvadīties. Pēc tam ilgi sarakstījāmies.
Devāmies tālāk līdz sasniedzām Antona Praņevska māju. Arī tur tika dota pavēle posties ceļā. Pēc tam devāmies uz Zosiniem pie manas māsas vīra brāļa Lāča Jura. Ienākot mājās, nesastapām neviena cilvēka. Uz sliekšņa redzējām spaini ar kūpošiem kartupeļiem, kas bija domāti lopiņu barošanai. Vaļā bija mājas un citu ēku durvis.
Iegājām šķūnī un pēkšņi man kļuva tik grūti, ka lūdzu atļauju nokrist uz siena. Neatļāva. Lika doties atpakaļ pie Praņevska. Šeit redzēju cilvēkus, kuri nekur negribēja doties, teica: ‘’Lai šaujot uz vietas’’. Sāku cilvēkus drošināt, pārliecināt par to, par ko nebiju pārliecināta pati. Atceros, ka līdzi ieliku sīpolus un vadmalas baķi, kuru mājas ļaudis negribēja ņemt, jo neticēja, ka būs vajadzīgs.
Kad biju sarakstījusi visu atlikušo mantu, lūdzu priekšniekam atļauju aiziet uz savu dzīvokli skolā paēst. To man atļāva.
Ejot mājās, ceļā sastapu savu skolēnu vecākus ar izmisušām sejām un atklātu pārmetumu. Viņi jautāja, kā es varēju gadīties šajā briesmīgajā darbā. Centos stāstīt cilvēkiem, kā tas notika, bet vēl šodien nezinu, vai viņi man noticēja.
Kas gan varēja turēties pretī tā laika varai?!
Tā beidzās šis briesmīgais manā dzīvē melnais nakts rēgs, ko nevaru aizmirst visu mūžu.’’

 Gala stacija Daugavpils..
Laimdota Podze: ‘’ Šodien 78.gadadiena no tā vēsturiskā posma, kas aizsākās 1941.gada 14.jūnijā. Patiesībā viss aizsākās daudz, daudz agrāk. Gatavošanās iedzīvotāju izvešanai aizsākās tūdaļ pēc Latvijas okupēšanas 1940.gada 17. Jūnijā, kad Latvijā tika ieviests un nostiprinājās padomju režīms. Kopš okupācijas sākuma nepārtraukti tika izplatīti saukļi par modrības celšanu, ienaidnieku atmaskošanu, tika izdots kaitniecības apkarošanas likums. Jau 1940. gada  vasarā sākās tautas ienaidnieku un citu, šķiriski svešu elementu meklēšana, uzskaite un apcietināšana.
Rīgā, 1941.gada 13.jūnijā ‘’Uzvaras laukums’’ bija pilns ar autotransportu – bija sabraukušas gan vieglās, gan smagās automašīnas. Rīgā, 13.jūnijā, cilvēki steidzās savās ikdienas gaitās, no Torņakalna stacijas pienāca un atgāja vilcieni uz Jūrmalu. Kaut kas tomēr bija citādi, cilvēki tad vēl nenojauta, ka Torņakalna preču stacijā stāv preču vagoni un jau iekārtoti cilvēku uzņemšanai.
Lūcija Bulēna savās atmiņās raksta: ‘’Laukums ļaužu pilns, lopu pārvadājamie vagoni jau stāvēja ierindā. Mums piebraucot, tika atņemtas pases, apsargi stāvēja visapkārt, vagoni pilni ar cilvēkiem, mums arī vieta atradās. Tēvs satika savu darba biedru ar sievu, viņš tēvam saka: ‘’Zini, vakar es pats tos vagonus sagatavoju, aizrestoju lodziņus, taisīju lāviņas un tualeti. Kas to būtu domājis, ka pašam te būs jābrauc nezināmā virzienā.’’
Vagonu sagatavošanai tika sūtīti cilvēki no rūpnīcām, fabrikām un katram tika stingri piekodināts – klusēt. Stacijā Grīva tika sagatavoti 5 lopu vagoni, Daugavpilī 24 lopu vagoni. Kopumā tika sagatavoti 926 vagoni. Izsūtīšana Latvijā notika no 53 savākšanas stacijām. Ceļš, kas ģimenēm bija šaubu un ļaunas priekšnojautas mākts, bija pilns neziņas. Iedzīvotājus izveda caur trijām Latvijas robežstacijām – Indru, Zilupi un Valku. Golgātas ceļš, kas aizsākās Liepājā 1941.gada vasarā ilga līdz 15. Jūlijam. 1942. gada vasarā pārvietošana turpinājās uz ziemeļiem, sasniedzot Dudinku vai citu nometinājuma vietu, jo gala stacija katram no Dzimtenes ar varu izrautajam cilvēkam bija rūpīgi izplānota. Cilvēkiem bija sākusies cīņa par izdzīvošanu""

Šodien mēs veicām tikai nepilnus 300 km, bet sajūtas bija dīvainas. Un varu apliecināt, ka tikai dzīvā atmiņa nekad nepazudīs no tautas pieredzes un būs nozīmīga liecība par pārdzīvoto laiku. Esam tā paaudze, kurai Latvijas vārds vienmēr būs svēts!   
 

Nav komentāru

Komentēt