LPRA valdes nosodījums
B-bas ,,Latvijas politiski represēto apvienība” valde izsaka asu
nosodījumu 14. Saeimas deputātes Glorijas Grevcovas (partija ,,Stabilitātei”), paustajam
viedoklim par Latvijas Okupācijas muzeju un tā ekspozīciju.
Nav pamata apšaubīt muzeja ekspozīcijas zinātniskumu un eksponēto
priekšmetu autentiskumu, kā arī gida kompetenci. Muzejs ir iekļauts
diplomātiskajā protokolā un to apmeklē augsta ranga amatpersonas no visas
pasaules. Drīzāk apšaubāma ir deputātes Grevcovas spēja izprast
vēstures notikumus, vēl vairāk - tos
analizēt. Tas izskaidrojams ar deputātes zemo izglītības un intelekta līmeni,
ko apstiprina CVK sniegtā nepatiesā informācija un bērnišķīgā taisnošanās par
pārrakstīšanos. Savai aizstāvībai paustais, ka iesniegumu viņa parakstīja neiepazinusies
ar to, drīzāk ir biedējoši Saeimas
deputātam, kurš lems par valstij stratēģiski svarīgām lietām, nekā attaisnojoši.
B-bas ,,Latvijas politiski represēto apvienība” valde uzskata, ka
publiska Latvijas okupācijas noliegšana, genocīda un kara noziegumu
attaisnošana sociālajos tīklos, kā to dara deputāte Grevcova, patiesībā
sasaucas ar partijas “Stabilitātei” nostādnēm.
Nododot 14. Saeimas deputāta zvērestu, Grevcova svinīgi solīja
stiprināt Latvijas suverinitāti, aizstāvēt to kā neatkarīgu un demokrātisku
valsti. Vai deputātes prokremliskās aktivitātes nav pretrunā ar doto zvērestu?
B-bas ,,Latvijas politiski represēto apvienība” valde uzskata, ka no
Saeimas un pašvaldības deputātu rindām jāizslēdz visi, kuri iestājas pret
Latvijas valsti, Eiropas vērtībām un
pauž atbalstu Krievijas izraisītajam karam Ukrainā.
Rīgā, 2023. gada 26 janvārī
LPRA Koordinācijas padomes sēde
1. 2022.g. 6. decembrī LPRA Koordinācijas padomes sēdē tika noslēgta vienošanās starp b-bu ,,Latvijas Politiski represēto apvienība” (LPRA) un SIA ,,Latvijas Aptieka”, kuru parakstīja LPRA pr-js Ivars Kaļķis un SIA ,,Latvijas Aptieka” valdes pr-js Alvis Ērglis. Vienošanās paredz, ka SIA ,,Latvijas Aptieka” bez atlīdzības nodod LPRA 10 000 (desmit tūkstoši) aptiekas “Sudraba Plus kartes” (turpmāk – karte), kas piešķir tiesības LPRA biedriem vai to ģimenes locekļiem saņemt aptiekas un tās sadarbības partneru piedāvātās preces un pakalpojumus ar noteiktajām atlaidēm, atbilstoši aktuālajām aptiekas un sadarbības partneru akcijām un piedāvājumam. ,,Latvijas Aptieka” Sudraba Plus karti politiski represētām personām bez maksas izsniegs līdz 2023.gada 31. martam. Lai karti saņemtu, politiski represētā persona vai tās ģimenes locekļi ir aicināti ierasties ,,Latvijas Aptieka” tīkla aptiekā, līdzi ņemot politiski represētās personas apliecību. Lai Sudraba Plus karte sāktu darboties, būs nepieciešams aizpildīt anketu, kuru saņemsiet aptiekā. Informāciju par aptieku tīklu Latvijā atradīsiet mājas lapā www.latvijasaptiekas.lvNeskaidrību gadījumā variet zvanīt vai rakstīt SIA ,,Latvijas Aptieka” komercdirektores vietniecei mārketinga jautājumos, atbildīgai par šo projektu Zitai Jēkabsonei, t. 26160099, zita.jekabsone@eaptieka.lv
Zeķes Ukrainai
Ir klusais pārdomu laiks. Tuvojas Ziemassvētki un dāvināšanas laiks.
Biedrības ,,Latvijas politiski represēto apvienība” (LPRA) valde jau pirms kāda laika bija uzrunājusi biedrus no visām Latvijas nodaļām iesaistīties labdarības akcijā – vākt siltas zeķes Ukrainas karavīriem. 6. decembra Koordinācijas padomes sēdē vairāku biedrību pārstāvji ieradās ar saviem adījumiem.
Atzinība līdzšinējai un vēlējumi jaunajai Saeimai un valdībai
B-bas ,,Latvijas
Politiski represēto apvienības” atzinība līdzšinējai un
vēlējumi jaunajai Saeimai un valdībai.
Ar gandarījumu atzīstam, ka aizgājušās Saeimas rastais
politiski korektais un juridiski neapstrīdamais risinājums
okupācijas varas pieminekļu novākšanai mūsu neatkarību atguvušās
dzimtenes pilsētās un ciematos, pašvaldību uzņēmība un praktiskā
darbība lēmuma izpildē, mūsu izpratnē ir vērtīgākā dāvana vēl
dzīvajiem komunistu režīma upuriem pagājušo 30 gadu laikā. Ar to ir
nomazgāts mūsu pazemotāju spļāviens latviešu tautas sejā un
iepriekšējo likumdevēju un izpildvaras kauna traips - mazdūšības un
nekonsekvences apliecinājums.
Kokneses Politiski represēto nodaļa
Sildīs ar adījumiem un mīļiem vārdiem
Latvijas Politiski
represēto apvienības Kokneses nodaļa apvieno 33 biedrus, no tiem 27 Koknesē. Kovida laikā
pasākumi un kopāsanākšanas izpalika, taču šī sezona sākusies ar dažādām
aktivitātēm.
Ināra Sudare
Kopāsanākšanas prieks pēc vairāk nekā diviem gadiem.
Ziedojums Ukrainai. No Kokneses represētajiem uz Ukrainu aizceļos ap 20 pāru vilnas zeķu.
Foto no Kokneses represēto nodaļas
FOTO PIE Irēnas WhatsApp
Komunistiskā genocīda upuru piemiņas vietas Kandavas stacijā atklāšana pēc rekonstrukcijas.
Kandavas
stacijā notika Komunistiskā genocīda upuru piemiņas vietas
atklāšana pēc rekonstrukcijas.
Klātesošos uzrunāja idejas
autors Pēteris Briedis, Latvijas politiski represēto apvienības
priekšsēdētājs Ivars Kaļķis, fonda “Sibīrijas bērni” vadītāja,
režisore Dzintra Geka-Vaska, Tukuma priekšsēdētāja vietniece Inga
Priede un dzejniece Maija Laukmane. Piemiņas plāksnes atklāja 1941.
gadā represētā un 1942. gadā nogalinātā Heinriha un 20 gadus
Sibīrijas trimdā pavadījušās Zelmas Briežu mazmazdēli Roberts un
Bruno, kā arī 1949. gadā represēto un ceļā uz Sibīriju mirušo
Katrīnas un Friča Āboltiņu mazdēls Laimonis un mazmazdēls Andis.
Piemiņas plāksnes iesvētīja Nacionālo bruņoto spēku kapelāns,
kapteinis Uģis Brūklene.
Pieredzes apmaiņas brauciens pa Ziemeļvidzemi
Brauciens notika ar Rīgas domes Labklājības departamenta finansiālu atbalstu
2022. gada 18. un
19. oktobrī Latvijas politiski represēto apvienības biedri devās
pieredzes apmaiņas braucienā pa Ziemeļvidzemi kopā ar ceļojumu
aģentūru “Impro”. Iepazināmies ar Limbažu un Valmieras novada
interesantākajām pilsētām un vietām, apskates objektiem, ceļā
satikām neaizmirstamus cilvēkus.
Mūsu ceļojums sākās
Limbažu novada Umurgas pagasta Jaunozolu saimniecības staltbriežu
dārzā. Mūs sagaidīja saimniece un īsta zāļu sieva Sarmīte Brūvere.
Neskatoties uz to, ka lija, sasildīja Sarmītes pozitīvā attieksme
pret dzīvi, skatījums uz lietām no lauksaimnieka viedokļa. Sarmīte
zina visu ne tikai par staltbriežu audzēšanu, bet arī par
saimniecībā augošajām zālītēm, ko pati sauc par augu brīvdabas
ekspozīciju. Tikām cienāti ar konfektītēm, varējām iegādāties
dažnedažāda sajaukuma tējas un jauno briežu pantu pulveri.
Pārsteigums nebija brieži, bet gan Sarmīte – visam labajam atvērts
cilvēks, kurš apmeklētājam liek noticēt, ka būs labi.
Baltijas valstu konference “Atmiņa dzīva” Lietuvā
Biedrības “Latvijas politiski represēto apvienība” valdes
priekšsēdētājs Ivars Kaļķis un locekļi Dagnija Liepiņa, Kārlis
Bērziņš, Alvis Jansons, Bierants Ignāts un Tekla Bekeša 2022. gada
30 septembrī un 1. oktobrī piedalījās Baltijas valstu konferencē
“Atmiņa dzīva” Lietuvas pilsētā Telšos.
Konferenci organizēja asociācija “LEMTIS”,
Mažeiķu kultūras centrs un Mažeiķu ģimnāzija. Konference bija
profesionāli un ļoti pārdomāti noorganizēta un virzīta uz visu
triju Baltijas valstu ilgtspējīgu sadarbību.
Pirmajā dienā iepazināmies ar Žemaitijas
etnogrāfiskā apgabala neformālās galvaspilsētas Telšu vēsturi un
mūsdienu izaugsmi. To lieliski izdarīja Žemaišu muzeja “Alka”
vēsturniece un gide Janina Buceviče. Pilsēta, kurā dzīvo 21200
iedzīvotāji atrodas uz 7 pakalniem, visvairāk pazīstama ar
piena pārstrādes uzņēmumu “Žemaitijas piens”. Žemaitija lietuviešu
uztverē ir kaut kas līdzīgs Latgalei Latvijā ar savu izteiktu
vietējo dialektu. Telši atrodas Mastis ezera krastos. Tās simbols
ir lācis, kura skulptūras un attēli bagātīgi novietoti dažādās
pilsētas vietās. Telši ir bīskapijas centrs un Sv. Padujas Antonija
katedrāle ir bīskapa sēdeklis. Šī vēlīnā baroka stilā 1765. gadā
celtā katedrāle pārsteidza ar 7 altāriem un jaunajām durvīm, kuru
misiņa apšuvumā ainas no Žemaitijas kristīšanas vēstures.
Atliek vien piebilst, ka nakšņojām tikko
atjaunotajā bīskapa rezidencē, bet konference notika Telšu garīgā
semināra ēkā, kas ar Eiropas projektu finansējumu atjaunotas,
izveidojot viesnīcu, ēdināšanas pakalpojumu vietu un divas
konferenču zāles.
Gan Latvijas, gan Igaunijas delegācijas
sagaidīja un par mums divas dienas rūpējās asociācijas “LEMTIS”
loceklis Gintautas Alekna (1956). Cilvēks - enerģijas lādiņš un
Sibīrijas enciklopēdija. Pēc izzinošas ekskursijas pa Telšiem,
tikāmies ar viņu izstādē “Kur dzīvoja lietuvieši…”. Tā bija tikai
neliela daļa no viņa 30 gadu laikā Sibīrijas ekspedīcijās
fotofiksētā materiāla. Ekspedīcijās Gintautas sācis piedalīties vēl
pirms asociācijas “LEMTIS” dibināšanas. Par Gintauta Aleknas
nepārvērtējamo ieguldījumu padomju okupācijas represiju nodarīto
zaudējumu izpētē runā skaitļi: organizēta 31 un vadītas 46
ekspedīcijas uz izsūtījuma un apcietinājuma vietām Sibīrijā,
nobraukti 400000 km, apsekotas 1000 vietas un 450 kapavietas,
ekspedīcijās pavadītas 1000 dienas. Ekspedīciju rezultātā izveidots
arhīvs no 200 sējumiem, 36000 lietām.
Pirmajā ekspedīcijā, būdams kinooperators un
fotogrāfs, Gintautas Alekna devās uz Irkutsku 1989. gadā. Tā bija
jauniešu ekspedīcija , kurā piedalījās 61 audzēknis no visām
Lietuvas skolām. Ekspedīciju vadīja Antanas Sadeckas.
1993. gadā izveidojās asociācija “Lemtis”,
kuras mērķis bija savākt, nosargāt un popularizēt okupācijas laika
represiju liecības un saglabāt Lietuvas pilsoņu kultūras mantojumu.
Kopš 2002. gada asociācija organizēja pa 2 ekspedīcijām gadā uz
izsūtījuma vietām Sibīrijā. Šo ekspedīciju mērķis bija ne tikai
pierakstīt izsūtīto dzīves stāstus, filmēt un fotografēt, bet arī
izglītot sabiedrību, celt nacionālo pašapziņu, bet, galvenais,
izglītot skolu jaunatni. Lietuva šobrīd var lepoties, ka 53
ekspedīciju laikā izpētīti 85 % no lietuviešu nometinājuma vietām
visos Sibīrijas rajonos. 2013., 2015. un 2016. gadā Gintautas
Alekna organizēja ekspedīcijas uz Sibīriju kopā ar Mažeiķu
ģimnāzijas audzēkņiem.
Jēkabpils Politiski represēto nodaļa
Jēkabpils
Represēto nodaļas valdes pārstāvji 26. septembrī sveic Nacionālās pretošanās
kustības dalībnieci un ilggadēju mūsu valdes locekli Ausmu Vītolu 95. dzimšanas
dienā.
Lai veselība un sirds siltums arī nākošajos dzīves gados mūsu stiprajā
un gaišajā Latvijā!
Politiski represēto personu 23. Salidojums Ikšķilē
Latvijas Politiski represēto apvienības priekšsēdētāja Ivara Kaļķa runa
Ikšķile, 23. salidojums, 2022.gada 13. augustā
A.god. Valsts prezidenta k-gs!
Ļ.cien. Saeimas pr-ja k-dze! Eksprezidenta k-gs! Klātesošie
Eiroparlamenta, Saeimas un novadu deputāti! Ministri! Sibīrieši un
visi klātesošie!
Esiet sirsnīgi sveicināti mūsu 23. tikšanās reizē!
Esam sabraukuši no Latvijas malu
maliņām, lai satiktu savus izsūtījuma vai apcietinājuma
likteņbiedrus, atcerētos drūmos pagātnes notikumus un pārrunātu šā
brīža aktualitātes. Represēto personu skaits pēc statistikas datiem
uz š.g. sākumu ir sarucis par 842 personām un esam palikuši vien
nedaudz virs 9000. Lūdzu ar klusuma brīdi atcerēsimies un godināsim
mūžībā aizgājušos likteņbiedrus! Paldies!
Valstī pēc administratīvi teritoriālās reformas
pabeigšanas ir notikusi atsevišķu struktūrvienību apvienošanās,
atbilstoši administratīvam iedalījumam, bet ir arī novadi, kuros
struktūrvienības nav izteikušas vēlmi apvienoties. Patreiz LPRA
ietvaros darbojas 50 struktūrvienības, bet atsevišķos novados, kā
Dienvidkurzemes, Augšdaugavas, Līvānu, Ķekavas, Saulkrastu un citos
novados struktūrvienības nav izveidojušās. Tas galvenokārt saistīts
ar uzņēmīgu līderu trūkumu un represēto cienījamo vecumu. Ja
šodienas salidojumā ir šo novadu pārstāvji, lūdzu
aktivizējieties!
Kā nozīmīgu notikumu vēlos atzīmēt, ka tieši gadu
iepriekš, arī 13. augustā notika ,,Padomju okupācijas upuru
piemiņas memoriāla" svinīgā atklāšana galvaspilsētā Rīgā. Paldies
valdībai par paveikto, uz ko represētie cerēja vairāk kā 12 gadus.
Šogad 14. jūnijā pie šī memoriāla notika pirmais atceres
pasākums.
Ar gandarījumu uzņemam informāciju, ka piepildās mūsu
sen lolotā cerība par Pārdaugavas monstra nojaukšanu, kura nu ir
iegājusi finiša taisnē. Ir pēdējais laiks novākt iekarotāju
pieminekļus Latvijas pagastos un pilsētās. Patīkami konstatēt, ka
daudzas pašvaldības to jau ir izdarījušas. Daugavpils?
Mēs, sibīrieši,
kuriem bija lemts atgriezties Dzimtenē un jo sevišķi pēc
neatkarības atgūšanas un savas valsts atjaunošanas pirms 30 gadiem,
dzīvojam un nosirmojam pārliecībā, ka viss ļaunākais, ko esam
piedzīvojuši, palicis pagātnē. Neskatoties uz boļševiku ļaunuma
impērijas sabrukumu, šogad esam pieredzējuši neiedomājamu ārprātu –
mūsu dzimtenes iekarotāju idejisko mantinieku Krievijas iebrukumu
neatkarīgā un demokrātiskā Eiropas valstī Ukrainā. Ar ukraiņu
brīvības cīnītājiem mūsu tēvi gulēja uz blakus nārām soda nometnēs.
Ar ukraiņu mātēm un bērniem mēs dzīvojām kaimiņos Sibīrijas
sādžās.Ar dažu dienu atstarpi mēs 1991. gada augustā pasludinājām
savu valstu neatkarību. Civilizētā pasaule ir pārsteigta, ka 21.gs.
Eiropā, iekarojot suverēnu valstu teritorijas, tiek sagrautas
pilsētas un slepkavoti civiliedzīvotāji. Mēs nešaubāmies, ka
jebkāda iespējamā palīdzība agresijas upuriem ir ikvienas valsts un
tautas goda pienākums un tiks atmaksāta ar visdārgāko – ukraiņu
tautas asinīm un mūsu brīvības nosargāšanu. Šobrīd nav svarīgāka
uzdevuma kā kopīgiem spēkiem sagraut atdzimušās ļaunuma impērijas
tīkojumus.
LPRA valde marta mēneša sākumā nosūtīja ANO
ģenerālsekretāram sekojoša satura vēstuli:
,,B-ba LPRA lūdz un pieprasa ANO izmantot savu ietekmi un
pilnvaras, lai novērstu Krievijas agresīvo uzbrukumu Ukrainas
republikai. Pieprasām, lai Krievijas armija tiktu izvesta no
Ukrainas, lai tiktu pārtraukta nevainīgu cilvēku iznīcināšana. No
sava mūža pieredzes mēs pazīstam Krievijas valdnieku autoritāros
mērķus un liekulīgās metodes, ar kurām tika iznīcinātas veselas
valstis un paverdzinātas tautas. Nepieļausim vēstures
atkārtošanos"
Šāda satura vēstule tika nosūtīta arī ASV Kongresam, Eiropas
parlamentam, LR Ārlietu ministrijai.
Latvijas tauta ir atkal nopietnas izvēles priekšā. Pēc
pusotra mēneša ikvienam Latvijas pilsonim būs jaizvēlas, kam
piešķirt augstāko likumdošanas varu savā valstī. Ir iesniegts
rekordliels partiju un apvienību saraksts -19. Būtu jau labi, ja
partijas ar līdzīgiem uzstādījumiem un programmām spētu vienoties
un iesniegto sarakstu skaits būtu vismaz uz pusi mazāks. Bet ir kā
ir...
Mūsu apvienībai ir bijusi sekmīga sadarbība ar
valdību. Neskatoties uz atsevišķām kļūdām, premjera Krišjāņa Kariņa
darbība 4 gadu garumā tik sarežģītos apstākļos (5, vēlāk 4 partiju
koalīcija, Covids, karš Ukrainā) ir novērtējama pozitīvi. Īpaši
cieša sadarbība bijusi ar NA. Būtu labi, ja visi potenciālie
deputāti apzinātos, ka politika nav vaļasprieks, bet atbildīgs
amats, kas prasa pieredzi, zināšanas, godaprātu un atbildību. Vai
būsim mācījušies no pašu pieredzes un pieļautām kļūdām, vai ikviens
būsim gatavi ar savu izvēli uzņemties atbildību par valsti.
Mūsu skarbā dzīves pieredze liek nepaļauties ilūzijām
un vilinošiem kārdinājumiem, bet aicināt ikvienu pilsoni uz
vēlēšanām, piedalīties savas valsts nākotnes veidošanā un balsot
par mieru, taisnīgumu, drošību, konservatīvām vērtībām, kristīgu
morāli un nacionālu valsti.
Lai tas mums izdodas!
Lai priecīgām emocijām bagāta mūsu atkaltikšanās!
Politiski represēto personu 23. Salidojums Ikšķilē
Latvijas politiski represēto personu 23. Salidojums notika Ikšķilē,
Ikšķiles estrādē, 2022.g. 13. augustā, plkst. 13.00.
Salidojumu organizēja Latvijas Politiski represēto apvienība ar Ogres
novada domes atbalstu un daudzu novadu pašvaldību finansiālu palīdzību.
Pēc Salidojuma atklāšanas, karoga ienešanas, himnas, uzrunu teica Latvijas Politiski represēto apvienības priekšsēdētājs Ivars Kaļķis,
Latvijas Valsts prezidents Egils Levits, LR Saeimas pr-ja Ināra
Mūrniece, Ogres novada domes pr-js Egils Helmanis,
Eiroparlamenta deputāte Sandra Kalniete, citi viesi.
Svinīgās daļas noslēgumā tika nolasīts LPRA valdes sagatavots 23. sibīriešu
saieta dalībnieku aicinājums.
Pēc tam sekoja koncerts, uzstājās Kijivas Nacionālā Akadēmskā operetes
teātra soliste Mariana Bondara (soprāns), Agija
Ozoliņa Kozlovska (klavieres) un Strazdumuižas vīru vokālais
ansamblis.
Pēc tam turpat estrādē sākās saviesīgā daļa, muzicēja grupa Opuss
C no Jelgavas, solists Vitālijs Upenieks, pauzēs bija brīvais mikrofons.
Pasākuma apdrošināts AAS BALTA, dežūrēja mediķu brigāde no ARS, bija bufete no
Ogres ,,SierŠtelles” ar dažādiem gardumiem, bija pieejams bezmaksas dzeramais
ūdens mazajās pudelītēs. Dežūrēja Ogres pašvaldības policija, kura regulēja automašīnu novietošanu.
Bija grāmatu galds, kur varēja paņemt kādu sev interesējošu grāmatu, kuras mums atkal atsūtītas no ārzemju latviešu likvidētām bibliotēkām.
Uz katru tanī laikā ienākošo vilcienu stacijā bija pretī busiņš, kurš aizveda līdz estrādei.
14.jūnijs Koknese
Skolēnus visvairāk ieinteresē represēto pieredzes stāsti
Pagātni saista ar tagadnes notikumiem Ukrainā
1941. gada 14. jūnijā no Latvijas uz Sibīriju deportēja vairāk nekā 15 400 Latvijas pilsoņu, tajā skaitā arī no Aizkraukles novada. Daudzi izsūtītie, kuri no Sibīrijas atgriezās, tagad jau ir mūžībā. Skolēniem par vēstures notikumiem stāsta skolotāji, cenšoties uzturēt dzīvu mūsu vēsturisko atmiņu un mudinot piedalīties dažādos radošajos konkursos.
GUNA MIKASENOKA
Prozā un dzejā 66 darbi
Piemiņai un atgādinājumam par mūsu
vēstures skaudrajiem faktiem atmiņas par to laiku ir iedzīvinātas
grāmatās un dokumentālajās filmās. Vietnē sibirijasberni.lv
apkopota informācija par izsūtīšanu uz Sibīriju 1941. un 1949.
gadā, ievietots pārskats par izdotajām grāmatām un dokumentālajām
filmām. Pirmā dokumentālā filma par Sibīriju iznāca vairāk nekā
pirms 20 gadiem.
Komunistiskā terora upuru atbalsta un palīdzības fonds “Sibīrijas
bērni” allaž rīko pasākumus skolēniem, lai atmiņu par notikušo
uzturētu mūžam dzīvu. Šogad tas organizēja sacerējumu konkursu
skolēniem “Sibīrijas bērni 1941/1949 — trimdas bērni 1944” un
zīmējumu konkursu skolēniem “Sibīrijas bērni 1941/1949”, lai
pievērstu sabiedrības uzmanību Latvijas vēsturei, 1941. gada 14.
jūnija un 1949. gada 25. marta vardarbīgajām un nelikumīgajām
piespiedu izsūtīšanām uz Sibīriju.
“Krievijas iebrukums Ukrainā šī gada februāra beigās un melos
pamatotā kara darbība skaudri liek apjaust, ka ir neapšaubāmi
svarīgi zināt un izprast savas valsts vēsturi, lai mums blakus
augtu un dzīvotu domājoši un patstāvīgi jaunieši. Zināt savas
ģimenes un valsts vēsturi nozīmē spēt redzēt likumsakarības, spēt
nepakļauties maldīgai informācijai un būt lepnam par savu valsti un
tās brīvību,” uzskata konkursa organizētāji.
“Šī gada sacerējumu konkurss atkal parādījis, ka visā Latvijā ir
daudz talantīgu skolēnu, kuri spēj ļoti pārliecinoši spriest,
secināt, izteikt savas emocijas, bieži no oriģināla redzesleņķa.
Iesūtīti 66 darbi gan prozā, gan dzejā, no kuriem ļoti daudzi ir
aizkustinoši, skumji, sāpīgi, traģiski stāsti par deportācijām uz
Sibīriju. Skolēni skaudri runā par varmācību notikumos pirms 80
gadiem un ierauga daudz līdzību ar notikumiem šodien Ukrainā. Un
viņiem prātam neaptverami šķiet tas, ka varmāku dēļ bija jāmirst
bērniem toreiz un ka bērni kara dēļ mirst arī šodien,” saka žūrijas
komisijas priekšsēdētāja Liveta Sprūde-Kalme un pateicas visiem
vecākiem un pedagogiem, kuri bērnos un jauniešos rosinājuši
interesi izzināt savas ģimenes, tautas, valsts vēsturi.
Vēlam gaišas debesis, mieru uz zemes
“Viņu dvēseles ir
atgriezušās mājās,” bez vārdiem teic Latvijas laukakmeņi, kas kļuvuši par
piemiņas zīmēm tiem, kuri ar sapni par dzimteni pagalvī palika svešā zemē.
Vakar, 14. jūnijā, tāpat kā cituviet Latvijā un Aizkraukles novadā, arī Koknesē
un Bebros pie represijās cietušajiem veltītajiem pieminekļiem kopīgi nodziedātā
tautas lūgšana, noliktie ziedi un iedegtās sveču liesmiņas apliecināja –
atmiņām nav noilguma. 1941. gada 14. jūnija cirstās brūces nesadzīst tautas
brīvības kokā.
To atceres brīdī
Koknesē pie piemiņas akmens atkal no jauna sajuta arī viņi – Sibīrijas bērni –
Kokneses politiski represēto nodaļas biedri, kuriem bērnība pagāja bez Latvijas
saules. Tālumā no savām mājām ir arī ukraiņu bērni, kuri ar savām ģimenēm tagad
mīt Vecbebros un arī piedalījās atceres brīdī Koknesē.
Kokneses kultūras
centra direktore Inguna Strazdiņa sacīja: “Vairāk nekā 15 tūkstošiem Latvijas
iedzīvotāju 1941. gada 14. jūnijā lopu vagonos sākās moku ceļš uz Sibīriju. Arī
koknesiešiem, kuru vārdi tagad lasāmi pagājušajā gadā uzstādītajās piemiņas
plāksnēs pie pieminekļa. Mēs ticam, ka viņu dvēseles ir pārnākušas mājās. Bet
mums vienmēr būs jādomā, kā šis nežēlīgais laiks iznīdēja to, kas varēja būt,
kam bija jābūt – nepiepildītas mīlestības, neuzartus laukus, visu, ko varēja
dot mūsu talantīgie cilvēki – neuzrakstītas grāmatas, dzeju, mūziku, to visu
atņēma padomju totalitārais režīms.”
Kokneses apvienības
pārvaldes vadītājs Ilmārs Klaužs, uzrunājot klātesošos, uzsvēra: “Pagājis 81
gads un atkal vēsture atkārtojas – nežēlīgs agresors cenšas sagraut drosmīgas
un neatkarīgas valsts neatkarību, bet Ukrainas iedzīvotāji tiek deportēti uz Krievijas nomalēm. Būsim stipri un palīdzēsim Ukrainas
tautai nosargāt savu brīvību.”
Skanot kapelas
“Aizezeres muzikanti” dziesmai “Es vēlos mājās pārnākt” un debesīm raudot
lietus lāsēs, piemiņas akmeni sasildīja koknesiešu un bebrēniešu noliktie
ziedi.
Pasākuma turpinājumā
Kokneses kultūras centrā ukraiņu bērni kopā ar savu skolotāju Olgu Marinku-Siromiatnikovu
saviļņoja ar priekšnesumu programmu, kuru bērni ar lielu centību bija
gatavojuši šīs dienas atcerei. “Mēs gribam jums pateikt paldies par silto
uzņemšanu un cilvēcību. Mūsu tautām ir tik daudz kopīga. Šodien mēs vēlamies
jums dāvāt daļiņu no sava sirds siltuma,” nelielā koncerta sākumā sacīja
skolotāja Olga, bet bērni no skatuves devās pie skatītājiem, lai katram
uzdāvinātu pašu rokām veidotas sirsniņas, kuram viena puse bija izkrāsota
Latvijas, otra – Ukrainas karoga krāsās. “Mēs vēlam gaišas debesis, mieru uz
zemes, mieru dvēselē un ticību labajam!” – tik sirsnīgs vēlējums rotāja bērnu
dāvātās sirsniņas.
Talantīgie ukraiņu
bērni, kuri piedzīvojuši kara šausmas, viena no dziesmām izteica viskarstāko
vēlēšanos: “Pieaugušie, atceliet karu! Atdodiet mums mūsu bērnību!” Aug
Ukrainas jaunā paaudze, bet viņu drosmīgie tēvi cīnās par savu un mūsu brīvību.
Vēl ar krāšņām čigānu
dejām atceres brīža dalībniekus priecēja radošās apvienības “Zeltenes”
dejotājas no Iršiem un kapelas “Aizezeres muzikanti” skaistās dziesmas par mūsu
tēvzemi.
Foto: Mārcis Briška
Komunistiskā genocīda upuru piemiņa Preiļos
14. jūnijs – Komunistiskā genocīda upuru piemiņas diena.

Preiļos tā sākās ar svētbrīdi pie tēlnieces Vijas Dzintares veidotā pieminekļa politiski represētajiem pilsētas centrā blakus baznīcai. Pieminēt 1941. gada izsūtītos novada iedzīvotājus bija ieradusies Preiļu novada pašvaldības vadība, Preiļu skolu pedagogi, jaunieši, paši Sibīrijas moku ceļus izgājušie, viņu bērni un mazbērni.
Komunistiskā terora upuru piemiņas diena Rātslaukumā
Latvijas politiski represēto apvienības priekšsēdētāja Ivara Kaļka runa
Godājamais Valsts prezidenta kungs, cienījamā Saeimas priekšsēdētājas kundze, ekselences, dāmas un kungi, likteņbiedri!
Ir atkal 14. jūnijs, mūsu tautas sāpju un komunistiskā režīma upuru piemiņas diena, kad nākam kopā, lai atcerētos, pieminētu un neaizmirstu notikumus pirms vairāk kā 80 gadiem, kad no Latvijas varmācīgi tika deportēti vairāk kā 15 tūkstoši cilvēku. Sērojam par Sibīrijas klajumos guldītajiem tautiešiem un atceramies savus nebrīvē, tālu no dzimtenes aizvadītos bērnības gadus. Šodien vēlamies atgādināt mūsu līdzpilsoņiem, īpaši jaunajai, neatkarības paaudzei, ka sava valsts un atgūtā brīvība nav nākusi pār mums kā Dieva dāvana, bet prasījusi tūkstošiem upuru, ciešanu, iepriekšējo paaudžu drosmi, izturību un varonību.
Šogad pirmo reizi pēc ilgiem gan emocionālu strīdu, gan lietišķu diskusiju gadiem varam pulcēties pie sava, komunistiskā režīma upuru piemiņas memoriāla, Rīgas viducī, kur aiz Okupācijas muzeja sienām glabājas mūsu bērnības un jaunības, mūsu skarbās vēstures liecības.
Neskatoties uz boļševiku Ļaunuma impērijas sabrukumu pirms trīsdesmit gadiem, šogad esam pieredzējuši neiedomājamu ārprātu, mūsu dzimtenes iekarotāju un apspiedēju idejisko mantinieku iebrukumu neatkarīgā un demokrātiskā Eiropas valstī – Ukrainā, kuras tautu arī skaāra deportācijas 1941.gada maija mēneša nogalē. Ar ukraiņu brīvības cīnītājiem mūsu tēvi gulēja uz blakus nārām soda nometnēs. Ar ukraiņu mātēm un bērniem mēs dzīvojām kaimiņos Sibīrijas sādžās. Ar dažu dienu atstarpi mēs 1991. gada augustā pasludinājām savu valstu neatkarību. Nekāda maksa nav pārāk augsta par brīvības un miera nosargāšanu, kas tagad tiek pirkta ar ukraiņu asinīm. Cerībā uz Eiropas valstu vienprātību un solidaritāti, ar atzinību uzņemam mūsu valsts augstāko amatpersonu konsekvento attieksmi pret Krievijas agresiju un atbalstu ukraiņu varonīgajai cīņai par savas valsts brīvību. Mūs, represētos, satrauc valstij nelojālu cilvēku rīcība, kas spilgti izpaudās š.g. 9. un 10. maijā pie Pārdaugavas monstra.
Tāpēc arī latviešu tautai ir pienācis īstais brīdis pārskatīt un izvērtēt mūsu valsts neatkarības trīsdesmitgades veikumus un neveiksmes, izmantotās iespējas un palaistās izdevības, ar savu rīcību un attieksmi apliecināt, ka esam brīva tauta, saimnieki savā brīvā valstī. Ir pēdējais laiks novākt iekarotāju pieminekļus Latvijas pagastos un pilsētās. Paldies likumdevējam par juridiski pamatotu risinājumu okupācijas simbola likvidēšanai Uzvaras laukumā.
Tautas vienotība un starptautiska solidaritāte, reāla palīdzība kara upuriem no Ukrainas ir šobrīd svarīgākais, ko spējam paveikt visi kopā savas valsts drošībai, lai mūsu tautas ciešanas un upuri nebūtu velti.
Klusuma brīdis.
Vārds uzrunai Valsts prezidentam Levita kungam!
Par 14. jūnija atceres pasākumu Strēlnieku laukumā
Biedrības "Latvijas Politiski represēto apvienība" 32. konferencē pieņemtās rezolūcijas un aicinājums
Latvijas Politiski represēto apvienības rezolūcija par karu 21. gadsimta Eiropā.
Mēs, kuru bērnību iespaidoja 20. gadsimta nežēlīgākais pasaules karš, kuru turpmāko dzīvi, veselību, karjeru lielā mērā noteica šī kara uzvarētāji, ar neizpratni un bažām uztveram tā paša uzvarētāja tiesību un pienākumu pārmantotājvalsts agresiju pret agrāko sabiedroto, iebrukumu neatkarīgā un demokrātiskā Eiropas valstī Ukrainā.
Nākas atzīt, ka Rietumu demokrātiskās pasaules cerības, ka līdz ar boļševiku Ļaunuma impērijas sabrukumu Eiropā iestāsies miers un drošība, izrādijušās vien ilūzijas, ka mūsdienu demokrātijas principus un izpratni var pieņemt tauta, kuras valsts veidojusies kā impērija, iekarojot un pakļaujot kaimiņvalstis un iznīcinot kaimiņtautu valodas, kultūru, dzīvesveidu, morāles principus.
Ar iebrukumu Ukrainā Krievija ir apliecinājusi savu impērisko plānu atgriezties agrākajās robežās, jebkādiem līdzekļiem pakļaujot kaimiņvalstis, ignorējot nāciju pašnoteikšanās tiesības un valstu teritoriālo integritāti, anektējot svešas teritorijas, ar raķetēm un bumbojot fiziski sagraujot pilsētas un apdzīvotas vietas, mīnējot laukus un izlaupot pārtiku, ieslogot, spīdzinot un slepkavojot civiliedzīvotājus, izvarojot sievietes un bērnus, deportējot gūstekņus uz depresīvajiem Krievijas novadiem.
Nosodot karu, kā ārpolitikas realizēšanas metodi 21. gadsimtā, esam vienisprātis ar mūsu valsts vadītāju reakciju uz Krievijas agresiju, palīdzību kara upuriem – Ukrainas valstij un ukraiņu tautai, solidaritāti ar citām Eiropas un pasaules valstīm, vienotu militāru pretsparu varmākām. Apzināmies, ka ar ukraiņu asinīm tiek apmaksāta mūsu drošība un Latvijas neatkarība. Būsim vienoti un uzvarēsim šobrīd lielāko ļaunumu – rašisma ideoloģiju! Slava Ukrainai un tās varoņiem!
25. marta atceres pasākums Preiļos
PSRS komunistiskā režīma upuru piemiņai veltītais literāri muzikālais uzvedums Preiļu kultūras namā 25. martā sākās ar Andra Daņiļenko izpildīto populāro latviešu tautasdziesmu “Kas tie tādi, kas dziedāja”, kurā ir vārdi “krimta cietu pelavmaizi…”. Tāds bija arī uzveduma nosaukums, jo saruna bija par maizi aktrišu Aijas Dzērves un Sarmītes Rubules izpildījumā. To cieto pelavmaizi, kura reizēm bija vienīgais glābiņš no bada nāves. Par to maizi, kura bija tikai sapņos.
Gandrīz katrs
izsūtītais atceras nemitīgo cīņu ar aukstumu un badu. Ikdienas
pārtika bija neapskaužama: pelavu plāceņi, balandu zupa, maize, kas
cepta no prosas vai nelobītām auzām. Lai tiktu pie 50–100 gramiem
maizes, bija ilgi un smagi jāstrādā, turklāt ne vienmēr tik smagi
pelnītā alga tika saņemta. Veidi, kā cīnīties ar izsalkumu, bija
dažādi, arī pieredzes stāsti ir dažādi.
Deportāciju atcere Sv.Jāņa baznīcā, 25.03.2022
Nāc, Kungs!
Nepievilieties, Dievs neļaujas apsmieties! Jo, ko
cilvēks sēj, to viņš arī pļaus.
(Gal 6, 7).
Šodien ir ikgadējā mūsu tautas 1949. gada 25. marta traģēdijas atcere. Jau 73. Tā joprojām ne tikai uzdod jautājumus, bet arī izraisa cilvēcisku sašutumu. Šodien tās sakarā gribu dot vārdu politrepresētajam, 1941. un 1949. gadā izsūtītajam Ilmāram Knaģim (1926-2020).
Savā grāmatā "Ne mēs tos laikus izdomājām" viņš, kā viens no daudziem, jautā: Kā kaut kas tāds vispār varēja notikt 20.gadsmita vidū? Un pats arī atbild - Krievijā notika. Gribu uzsvērt viņa atbildi – Krievijā notika. Viņš turpina: Paies gadi un viss aizmirsīsies, jo aizies paaudzes, ar kurām tas notika, bet jaunās paaudzes vairs neticēs, ka kaut kas tāds vispār varēja notikt XX gs, nerunājot jau par arestiem, izsūtīšanām. Neticēs, ja tie, kas tos laikus piedzīvoja, nestāstīs, nerakstīs vai citādi to visu nebūs iemūžinājuši. Un Ilmārs Knaģis pats ir daudz darījis, lai viņa pieredze būtu pieejama nākamajām paaudzēm.
Šodien, kad ir pagājis jau mēnesis pēc Krievijas iebrukuma Ukrainā, visa pasaule redz, ka tā diemžēl ir sagādājusi jaunu – vēl vienu no ļoti daudziem savas agresijas piemēriem. Tas liek jautāt un meklēt atbildes par pašas Krievijas kā valsts būtību gan tās PSRS, gan šodienas rašistiskajā veidolā.
LPRA priekšsēdētāja Ivara Kaļķa uzruna 25. martā
Mums, politiski represētajiem, 25. marts kopš 1949. gada bijusi sēru diena, kad pieminam komunistiskā režīma represiju upurus. Sērojam par Sibīrijas tundrās un Kazahstānas stepēs guldītajiem tautiešiem un atceramies savus nebrīvē, tālu no dzimtenes aizvadītos bērnības gadus. Taču, gadiem ritot, mūsu sāpes remdēja gandarījums par atkal brīvo Latviju un prieks par mūsu bērnu un mazbērnu gaišo bērnību.
Šogad vecās rētas ir uzplēstas no jauna. Mūsu sirdis sāp par Putina kliķes noslepkavotajiem Ukrainas bērniem un Kremļa agresoru sagrautām ukraiņu pilsētām.
Klausoties ziņas par aizvien jauniem Krievijas agresoru uzlidojumiem un civiliedzīvotāju upuriem, nāk prātā līdzība ar Rietumu šausmu filmām, kurās brīdī, kad briesmonis – vai nu tas būtu ciklops, vampīrs, pūķis vai kāds cits monstrs, beidzot ir pieveikts un aprakts, kā tas notika ar padomju ļaunuma impēriju, un cilvēki atviegloti uzelpojuši, kad zeme atkal paveras un šķietami uzveiktais monstrs uz brīdi izlien virspusē. Bet gaismas spēki šo monstru ātri satriec, un tagad jau uz visiem laikiem. Tā notiks arī ar Kremļa maniaku – to nosaka gaismas likums.
Taču mums, Sibīriju izgājušajiem, īpaši derdzas vēsturiskais cinisms, ka briesmu darbi Ukrainā tiek veikti pēc melu un korupcijas čaulā iekapselēta čekista iegribām. Jo čeka jeb toreizējais NKVD bija tā iestāde, kas pēc komunistiskās partijas rīkojuma mūsu vecākus un mūs, pavisam mazus bērnus 1941. un 1949. gadā izrāva no dzimtajām mājām un aizsūtīja uz Sibīriju.
Lasot čekista Putina apvainojumus ukraiņu tautai, aizrunājoties līdz tādam marasmam, ka Ukrainas valstiskumu esot izveidojis Ļeņins, nāk prātā izcilā krievu rakstnieka Alekseja Tolstoja vārdi par divām Krievijām: „Viena ir Kijevas Krievija ar dziļām saknēm pasaules kultūrā. Labā, goda, brīvības un taisnīguma idejas šī Krievija pieņēma tā, ka tās saprata visa Rietumu pasaule.
Un ir otra - Maskavas Krievija. Taigas, mongoļu, mežonīgā, zvērīgā. Šī Krievija par savu nacionālo ideālu padarījusi asiņainu despotiju un mežonīgu niknumu. Šī Maskavas Krievija izsenis bija, ir un būs visa eiropeiskā pilnīgs noliegums un zvērināta Eiropas ienaidniece” (citāta beigas).
Putina briesmu darbi Ukrainā ir liecība šo vārdu patiesumam. Bet mēs, Sibīrijas šausmu lokus izgājuši, paužam pārliecību, ka izvēle, ar kuru no šīm divām Krievijām sevi identificēt, ir katra krievu cilvēka paša rokās, paužot savu attieksmi pret Putina kliķes noziedzīgo agresiju Ukrainā. Mēs arī zinām, ka katra diena, ko varonīgā Ukraina noturas pret agresoriem, tuvina uz korupciju un meliem balstītā Putina režīma galu.
Mēs, cilvēki, kas pieredzējuši smagus pārbaudījumus, īpaši augstu vērtējam cildeno rīcību, ko līdz ar drosmi un tēvzemes mīlestību šajās dienās parāda ukraiņu tauta . Vieni, iznesot visu pašreizējā kara smagumu, ukraiņi cīnās ne vien par savu zemi, bet arī par visas planētas mieru un drošību. Un te nu mūsu apvienība sūta rūgtus vārdus vairāku Rietumvalstu konsekvences trūkumam – vārdos nosodot Krievijas agresiju un atbalstot Ukraiņu taisnīgo cīņu, viņi darbos vilcinās plašāk īstenot sankcijas un dāsnāk piegādāt Ukrainai aizsardzības ieročus.
Nekāda maksa nav pārāk augsta par mūsu miera nosargāšanu, kas tagad tiek pirkta ar ukraiņu asinīm. Tāpēc mēs atzinīgi novērtējam mūsu Aizsardzības un Ārlietu ministriju aktīvu darbību Ukrainas atbalstam. Mēs neesam bagātnieki, vairums no mums pārtiek no pensijas, taču esam gatavi ciešāk savilkt jostu un pieciest īslaicīgas grūtības, lai sniegtu izšķirīgu palīdzību ukraiņu tautai tās smagajos pārbaudījumos.
Pirms trim gadu desmitiem, kad, brūkot padomju impērijai, Latvija spēra pirmos atjaunotās suverenitātes soļus, pirmā mūsu valstisko neatkarību atzina mazā Islande, kamēr lielvalstis vēl vilcinājās, nogaidot, ko teiks Maskava. Tā tika apliecināta mazo valstu augstākā politiskā morāle. Tagad ir reize, kad mums, Latvijai, rādīt lielvalstīm šo augstākas politiskās morāles paraugu.
Slava Ukrainai!
Dievs, svētī Latviju!