Latvian association of politically represed persons (LPRA) - Viedokļi

Atzinība līdzšinējai un vēlējumi jaunajai Saeimai un valdībai

Tue, 29 Nov 2022 09:00:00 +0000

B-bas ,,Latvijas Politiski represēto apvienības” atzinība līdzšinējai un
vēlējumi jaunajai Saeimai un valdībai.

Ar gandarījumu atzīstam, ka aizgājušās Saeimas rastais politiski korektais un juridiski neapstrīdamais risinājums okupācijas varas pieminekļu novākšanai mūsu neatkarību atguvušās dzimtenes pilsētās un ciematos, pašvaldību uzņēmība un praktiskā darbība lēmuma izpildē, mūsu izpratnē ir vērtīgākā dāvana vēl dzīvajiem komunistu režīma upuriem pagājušo 30 gadu laikā. Ar to ir nomazgāts mūsu pazemotāju spļāviens latviešu tautas sejā un iepriekšējo likumdevēju un izpildvaras kauna traips - mazdūšības un nekonsekvences apliecinājums.

Paveiktais mums dod cerību, ka jaunievēlētā Saeima un nākošā Valdība ar vislabākajiem nodomiem turpinās darbu arī mūsu, savu daudzcietušo pilsoņu labā, saskatīs un labos netaisnības un trūkumus līdz šim pieņemtajos un šobrīd spēkā esošajos normatīvajos aktos, lai likumi un noteikumi būtu saprātīgi un taisnīgi, ne tikai ar balsu vairākumu pieņemti un valsts augstākās amatpersonas akceptēti.
Atšķirībā no citu demoktātisko valstu prakses, kur transporta nodokli aprēķina atkarībā no nobraukuma vai patērētās degvielas, Latvijas pensionārs, kurš ar savu veco auto reizi nedēļā aizbrauc uz kapiem un baznīcu, sezonā uz mazdārziņu vai uz mežu sēnēs, un gadā bieži nesasniedz regulārajām apkopēm nepieciešamo nobraukumu, kā nodokļa maksātājs tiek pielīdzināts darbīgiem uzņēmējiem, ikdienas braucējiem uz darbu, ārpilsētas īpašumiem vai atvaļinājumā pa Eiropu.
Kā aktīviem medicīnisko pakalpojumu patērētājiem, konsultāciju, izmeklējumu, medicīnisko manipulāciju un valsts nekompensēto recepšu medikamentu izmaksas mūsu sirmgalvjiem krietni pārsniedz Valsts ieņēmumu dienesta attaisnoto izdevumu normatīvu, izslēdzot jebkādu labdarību, ( iespējamu ziedojumu zupas virtuvei, kara bēgļiem, draudzei vai sava sunīša bijušajai patversmeiu.c.) Tādējādi valsts apzināti neveicina pilsoņu savstarpējo palīdzību un neatzīst neatliekamos tēriņus par attaisnojamiem.
Mūsu valstī uz gadu iedibinātā atraitņu pensija, atšķirībā no citām Eiropas valstīm, kur izmaksā daļu no nelaiķa pensijas pārdzīvojušajam laulātajam līdz mūža galam, reāli ļauj nokārtot tikai mantošanas lietas un vientuļniekam pārcelties uz aprūpes iestādi, nevis atlikušo mūža daļu nodzīvot savā ierastajā dzīvesvietā. Taisnīgi un humāni būtu sekot demokrātisko valstu paraugam, nodrošinot atraitnim pietiekamu iztiku līdz viņa mūža galam, izmantojot daļu no sava laulātā - pāragri mirušā pensionāra atstātā uzkrājuma.
Neskatoties uz sūro Sibīrijas bērnibu, mēs izdzīvojām pateicoties mūsu mātēm, jo tēvi daudziem bija ieslodzījumā. Tāpēc augstu vērtējam ģimeni, ko mūsu mātes spēja saglabāt un atjaunot arī pēc ilgiem nošķirtības gadiem. Izprotot šībrīža ekonomiskos apstākļus valstī, kas liek vientuļiem cilvēkiem izvēlēties netradicionālas kopdzīves formas, kā optimālo izdzīvošanas iespēju ne tikai radiniekiem, valsts nedrīkst radīt birokrātiskus sarežģījumus sadzīvē un ierobežot savstarpējās aprūpes, īpašuma, mantojuma tiesības. Taču nekādā gadījumā jebkurš kopdzīves modelis nevar tikt pielīfzināts ģimenei un reģistrēts kā laulība, ja apzināmies nepieciešamību saglabāt gadsimtos pārbaudītās vērtības kā nācijas izdzīvošanas un valsts drošas pastāvēšanas pamatu.
Cerībā, ka mūsu likumdevēju un Valdības izprasti un atbalstīti, aiziesim no kaut drusku labākas pasaules nekā tā, kurā ienācām, politrepresēto Latvijas pilsoņu vārdā un pilnvarojumā

Ivars Kaļķis
LPRA priekšsēdētājs,
Rīgā, LPRA valdes sēdē 2022. gada 29. novemb

Sv. Jāņa baznīcā, 2022. gada 16. martā

Sun, 27 Mar 2022 11:15:00 +0000

Kristus cīņu biedri

Moto: Mēs esam Dieva darba biedri (1 Kor 3, 9)

Ir 21. gadsimts. Eiropā ir sācies karš, kuru izraisījusi Krievija, Padomju Savienības mantiniece. Pret to, jūs, leģionāri, esat cīnījušies. Jūsu, jūsu ģimenes locekļu, draugu un domubiedru pienesums Leģiona cīņu izpratnē un cita veida atbalsta ir augsti vērtējams. Paldies nacionālajiem partizāniem, kuru grupās bija daudz leģionāru, par viņu ilgstošo pretošanos. Daži no nākamās paaudzes – izaicināja PSRS režīmu nevardarbīgajā politiskajā un reliģiskajā pretstāvē, mēs, pārējie to darījām Janvāra barikādēs.

Šī jaunā, kārtējā Krievijas noziedzīgā kara uzsākšana (vai pareizāk sakot, turpināšana plašā mērogā), ir apstiprinājums tam, ka Leģiona rīcība pirms vairāk nekā 70 gadiem bija pareiza.

Kā kaut kas tāds kā karš Ukrainā varēja gadīties? Mūsu tehnoloģiski attīstītajā, progresīvajā, inteliģentajā, humānajā 21. gadsimtā?

Te nu mums ir jājautā sev: kāpēc esam vairākas desmitgades dzīvojuši ilūzijās, vēlmju domāšanā, it kā 21. gadsimtā ļaunumam būtu vajadzējis piepeši izzust? Ir bijis patīkami iztēloties, ka ļaunums ir pagātnes relikts, ka pēc PSRS sabrukuma Eiropā lielvalstis nepieļaus pilna mēroga karu. Ka visas problēmas nu saistās tikai ar labklājību, sociālo jomu, veselības aprūpi u.tml. Rietumu pasaule, pateicoties nebijušam tehnoloģiju progresam, ir kļuvusi turīga. Dzīves līmenis ir ļoti kāpis.

Bet labklājība vien, bez nacionālām, morālām un reliģiskām vērtībām, ir diemžēl novedusi mūs, Rietumus, pie morālas aptaukošanās, izvirtības, mīkstčaulības, gļēvuma kulta un vērtībnihilisma. Ir sakāmvārds: aptrakuši no aptaukošanās. To redzam īstenojamies pat visai kroplās formās. Tiek veidota izdzīvot un funkcionēt nespējīga sabiedrība. Tas dod iespēju Krievijai uzdoties par šķietamu tradicionālo vērtību aizstāvi un klaji zākāt Eiropu par gejropu.

Radikālais liberālisms ir ilgi grauzis Eiropu. Un ne bez panākumiem. Pāris sadzīvisku piemēru. Iebraucot Vācijā, anketā, kur jānorāda dzimums, ir dotas trīs iespējas: vīrietis, sieviete, cits. Ir valstis, kur pasē vairs neraksta māte, tēvs, bet vecāks nr. 1, vecāks nr. 2. Mums šodien jau jācīnās par pašsaprotamām lietām, kā piem., par dabisku ģimeni.

Jāatzīst, ka mēs, Rietumi, bijām iežūžojušies, noticējuši pašu radītai labklājības mirāžai. Rezultāts - nevēlēšanās redzēt līdzās esošo skarbo patiesību. Dīvānu eksperti problēmas aizskaidroja prom.

Breksits? – nevar būt! Bet notika! - Trampu taču neievēlēs! Ievēlēja. - Krievija taču neuzbruks, tā tikai blefo. Uzbruka gan.

Mēs, Rietumi, esam aizmirsuši dažas svarīgas pamatlietas. Viena no tām ir romiešu sakāmvārda: ja gribi mieru, gatavojies karam, apgrieztais variants: ja gribi karu, gatavojies mieram. Un tieši to mēs ilgi darījām.

Aizsardzības ministrs A. Pabriks diagnosticēja: Rietumos mēs arvien vairāk, un atsevišķas valstis jo īpaši, sākam atgādināt tādu apvēlušos istabas kaķīti, kamēr aiz durvīm revanšistiski ņaud ielas runcis. Un, protams, kad tu viņus salaidīsi abus kopā, iznākums ir skaidrs.

Eiropas lielāko valstu militārie izdevumi tika strauji mazināti par labu sociālām programmām. Ilgi žūžojām par mieru. Agresors to sadzirdēja un novērtēja kā ielūgumu uzbrukumam.

24. februārī bijušais NATO komandieris ģenerālis sers Ričards Širefs (Richard Shirreff) rakstīja: Rietumeiropā mēs kolektīvi maksājam par gadu desmitiem ilgu intelektuāli slinko domāšanu, pamatojoties uz pieņēmumu, ka “viegla miera” laikmets ilgs mūžīgi. Mēs pieņēmām neprātīgu grupveida domāšanu, .. ka varam saglabāt starptautisko stabilitāti un savu drošību, pat ja mēs līdz kaulam samazinājām aizsardzības budžetus. Un mēs nevaram teikt, ka neesam brīdināti. Putins savas ambīcijas telegrafēja ar iebrukumiem Gruzijā 2008. un Krimā 2014.gadā.

Putina režīma uzbrukuma mērķis ir daudz tālejošāks kā invāzija Ukrainā. Tās īstais mērķis ir Eiropa un varbūt pat vairāk.

R.Širefs turpina: Putins .. ir sācis masveida ofensīvu, lai Ukrainu noņemtu no Eiropas kartes. Rietumvalstīm, kuras nespēja izprast Krievijas diktatora nodomus, tagad tā ir eksistenciāla krīze. .. Teikšu skaidri: Putina teritoriālās ambīcijas pakļauj ikvienu .. mūsu valstī potenciālam riskam saskarties pilnā karā ar Krieviju.

Sv. Raksti vēsta, ka ļaunums diemžēl ir, bija un būs cilvēces pavadonis vienmēr. Tātad, ar tā klātbūtni ir nopietni jārēķinās. Kristus velnu sauc par meli un slepkavu (Jņ 8, 44). Viņš runā ar velnu tikai no spēka pozīcijām: atkāpies, sātan! (Mt 4, 10). Tāpēc kristīgā ticība ir ļoti nopietni attiekusies pret ļaunumu, visādi cenšoties to apspiest un ierobežot.

Savukārt Krievija ir valsts, kurā ļaunums ir ticis kultivēts. Tas ir bijis dominējošais motīvs tās vēsturē jau kopš Ivana IV, Briesmīgā vai Asiņainā (1533-84) vectēva Ivana III (1440-1505) laikiem. Agresija ir šīs valsts pamatmotīvs. Ķeizariene Katrīna II (1729-96) sacīja: mums nevajag nevienu zemi, kā tikai tās, kas ar mums robežojas. Aleksandrs III (1845-94): Mūsu uzticamākie sabiedrotie — armija un flote. Tā vienmēr ir bijusi despotija, ar nelielu izņēmumu no 1917.g februāra līdz novembrim, kad boļševiki sarīkoja valsts apvērsumu un drīz nodibināja PSRS, proti - Pastāvīgās Slepkavošanas un Represiju Sistēmu. Vai kā sacīja KF kompartijas vadītājs G.A. Zjuganovs: Armija ir mūsu valsts otrā baznīca, otrais templis.

Tā ir mafioza valsts, kas prot vienīgi radīt problēmas sev un citiem. Bandītisks, krimināls, ļaunuma apsēsts režīms.

Vilis Vītols, 2016.g. izdotās grāmatas autors Pārdomas par Krieviju, saka: Rietumi vēlas mieru. Diemžēl šai vēlmei nav nozīmes, jo karu sāks Krievija. .. Krievijas izplešanās karš, .. pastāv kopš Maskavas kņazistes pirmsākumiem. .. Tā nekad nav apstājusies. Putins ir tikai turpinājis – ar iebrukumu Čečenijā, pēc tam ar iebrukumu Gruzijā, tagad Ukrainā. .. Visi šie iebrukumi iekļaujas Krievijas ilgtermiņa stratēģijā.

Prof. Leons Taivāns vēsta: Krievijas pašreizējā politika nav vien Vladimira Putina un viņa līdzgaitnieku nostāja, bet gan veselas civilizācijas nostāja.

KF savu atpalicību ir kompensējusi ar aizvainota milzeņa kompleksu. To, lūk, gribot nospiest uz ceļiem. Taču īstais krievu ideoloģijas saturs ir lielkrievu šovinisms. Kā nesen sacīja Ukrainas ārlietu ministrs Dmitro Kuļeba: ja līdz Krievijas Ukrainas karam viss krieviskais bija toksisks, tad tagad tas ir brutāls. KF despotisms ir kļuvis par atklāti fašistisku. Blogeris Jevgēnijs Roizmans vēsta: Mēs aizvien vairāk kļūstam līdzīgi fašistiskai valstij. Un ko Krievijā izsaka vārds fašists, ir labi zināms.

Rašistiskā ideoloģija - krievu pasaule – piedzīvo pilnīgu katastrofu. Kam vajadzīgs tāds russkij mir – vienlīdz tulkojams kā krievu pasaule, tā krievu miers, - ja tā praksē nozīmē krievvalodīgās Harkivas un Mariupoles bombardēšanu? Ukrainas krievi saka, ka Putins ir nogalinājis pēdējo krievu Ukrainā, jo nu viņi visi grib būt ukraiņi.

Meli, terors, kara noziegumi un jebkādu cilvēcības normu klaja neievērošana, ņirgāšanās par tām ir Krievijas okupācijas ikdiena. Tīšām tiek bombardēti civilie mērķi – skolas, slimnīcas, dzemdību nami, dzīvojamie rajoni, pilsētas pārvēršot gruvešos. Zaļie koridori tiek apšaudīti vai mīnēti. Aplenktajās pilsētās krievi bieži liedz ievest humāno palīdzību, mākslīgi uzturot humanitāro katastrofu.

Rašistiskais režīms ir vienlīdz ļauns kā pret citiem, tā savējiem. Tas ir mantojis seno krievu valdīšanas principu: sit savējos, lai svešie baidās! Puse no okupācijas karaspēka sastāv no obligātā dienesta karavīriem, kurus pēc KF likuma nedrīkst sūtīt karā. Gūstekņi sūdzas, ka kontrakti ir parakstīti viņu vietā. Krievu kaujas spējas ir zemas. Krievija slēpj savu kritušo skaitu un arī pašus kritušos. Tos nesūta mājās, bet uz mobilajām krematorijām. Lidmašīnām tiek iegrieztas katapultu siksnas, lai trāpījuma gadījumā piloti ietu bojā, nevis kristu gūstā. Karavīriem atņem telefonus, lai tie nedotu ziņas uz mājām. Apgāde slikta. Vienības ir saņēmušas pavēli pāriet uz “pašapgādi”. Tas legalizē marodierismu, atņemot nepieciešamo vietējiem, izlaupot noliktavas, veikalus, aptiekas. Zemā kaujas gara dēļ aiz uzbrūkošajām vienībām izvietoto aizsprosta vienības, kas šauj pa tiem, kas atkāpjas vai bēg. Ir karavīri, kas padodas, dezertē, atsakās doties uzbrukumā vai tīšām sašauj sevi.

Izzagtās KF armijas tehnika ir sliktā stāvoklī, loģistika ir katastrofāla. Krievija cieš milzu zaudējumus. Kā saka Ukrainas prezidents V.Zelenskis: krievu karavīri bēg no kaujas lauka, pamet tehniku. .. Krievijas karavīri šodien faktiski ir vieni no tehnikas piegādātājiem mūsu armijai.

Krievu karavīri saprot, ka viņi ir atsūtīti kā lielgabalu gaļa. Viņi nevēlas cīnīties un mirt sev nevajadzīgā karā. Kritušo un ievainoto skaits jau sasniedz 14 000, zaudēti 444 tanki (Afganistānā 10 gados - 147), kopējie tehnikas zaudējumi ir ap 5,5 miljardiem dolāru.

KF ir bandītisks režīms. 21.02. Putins sasauca Drošības padomes sēdi, lai izskatītu lūgumu atzīt pašpasludinātās republikas Ukrainas austrumos. Visi paklausīgi atrunāja savus tekstus, Sergejam Nariškinam, Ārējas izlūkošanas dienesta direktoram, tiekot pat V.Putina pazemotam visas pasaules priekšā. Putins viņus sasēja ar personisku atbildību par sekojošā kara izraisīšanu. Neviens neiebilda, bet kvēli atbalstīja izvirzīto priekšlikumu.

Tas ir amorāls un korumpēts režīms. Reiz kādai no krievu slavenībām lūdza vienā vārdā raksturot Krieviju. Viņš atbildēja: zog!3 Tieši tas ietekmēja kā izlūkošanas un aģentu vervēšanas darbu, tā arī stāvokli armijā. Putins bija šokā par ukraiņu nevēlēšanos sadarboties ar viņa armiju un milzīgo pretestību. Korupcija, kuru viņš bija rūpīgi kopis, nospēlēja pret viņu pašu. Padotie piegādā tikai informāciju, kas viņam pa prātam. Putins dzīvo savu iedomu pasaulē un stratēģiskus lēmumus pieņem uz savas propagandas klišeju pamata. Tādēļ putļerkrīgs izgāzās.

Nu jautāsim, ko tas viss nozīmē mums un kāpēc par to runāt dievnamā?

Kristus saka: - Esiet modri! (Mt 26, 41), kā arī Nelabs koks nevar nest labus augļus (Mt 7, 17). Viņš brīdina mūs pret lētticību, dezinformāciju. KF ir PSRS Ļaunuma impērijas - mantiniece, tāpēc pret tās ļaunumu ir jāattiecas tāpat kā Kristus – atraidot, neielaižoties diskusijās, nostājoties cīņas stājā.

ASV prezidents R.Reigans 1983.gada 8. martā uzrunājot evaņģelikāļu sanāksmi Orlando sacīja: Vienmēr esmu ticējis, ka Skrūvšņore [velna personāžs K.S.Luīsa darbā “Skrūvšņores vēstules”] ir pataupījis savas lielākās pūles jums, kas esat baznīcā. .. es mudinu jūs būt modriem pret .. – kārdinājumu bezrūpīgi .. saukt abas puses par vienādi vainīgām, ignorējot vēstures faktus un ļaunās impērijas agresīvos impulsus, .. tādējādi izslēdzot sevi no .. labā un ļaunā cīņas. .. krīze, ar kuru mēs sastopamies, ir garīga; .. tā ir morālās gribas un ticības pārbaude.

Kristus ir cīnītājs, - pret grēku, nāvi un ļaunumu visos tā veidos, ne pacifists. Tikai dažas no sv.Rakstu liecībām:

a) Tamdēļ Dieva Dēls atnācis, lai Viņš iznīcinātu velna darbus (1 Jņ 3, 8),

b) iztaisījis pātagu no auklām, Viņš visus izdzina no Tempļa, aitas un vēršus, un izkaisīja mijējiem naudu un apgāza galdus (Jņ 2, 15),

c) tagad, kam ir maks, tas lai to ņem, tāpat arī somu. Un, kam nav, tas lai pārdod savas drēbes un pērk zobenu (Lk 22, 36).

Mācību stunda, ko šodien mums pasniedz Kristus:

Ļaunums nemainās, nepārstāj būt ļauns, gluži otrādi, top aizvien rafinētāks, viltīgāks.
Pret ļaunumu ir jācīnās, nevis jāmēģina koeksistēt vai diskutēt ar to. Velns nav vienlīdzīgs partneris diskusijā, bet ir melis un slepkava. Tādam nevienā normālā sabiedrībā nav līdzvērtīga vieta ar krietnajiem un godīgajiem.
Cīņai pret ļaunumu ir jābūt adekvātai, proti, pret attiecīgā ļaunuma paveidu ir jācīnās ar tam atbilstošiem līdzekļiem. Pret ļaunu ideju ir jācīnās ar labu ideju, pret amoralitāti ar morāli, pret psiholoģisku uzbrukumu ar psiholoģisku noturību, pret fizisku un militāru uzbrukumu – ar atbilstošiem fiziskiem un militāriem līdzekļiem.

Šobrīd Ukraina, nebūdama NATO locekle, tāda ir visvairāk faktiski. NATO Preambulā teikts, ka alianses valstis aizstāv mūsu “kopīgo mantojumu un civilizāciju”.1 Tiešo to Ukraina tagad arī dara. Viņa varonīgi cīnās ne tikai par sevi, bet faktiski arī sargā mūs un visu Eiropu, tās civilizāciju.

Ko mums darīt šodien? Sens kristiešu sakāmvārds ir: Ora et labora – lūdzies un strādā! Lūdzies, lai Dievs piešķir ukraiņu varoņiem izturību, NATO līderiem drosmi un krieviem saprātu aizvākt Putinu un viņa komandu. Strādāt nozīmē:

a) šobrīd Latvijā notiek aktīva palīdzība bēgļiem, – protams, absolūti nepieciešama, bet tas attiecas uz ļaunuma seku mazināšanu. Tāpēc jo svarīgāk ir ziedot Ukrainas aizsardzības ministrijai.2 Katrs iegādātais degvielas litrs ieekonomēs asins litru, katra nopirkta bruņuveste, ķivere izglābs kāda Ukrainas un Eiropas aizstāvja dzīvību.

b) Iestāties Zemessardzē. Tas attiecas gan uz vīriešiem, gan sievietēm vecumā no 18-55gadiem – jo Dieva pavēle Kopt un sargāt (1 Moz 2, 15) savu zemi ir dota visiem. Tas būs arī spēka signāls tai varai, kas saprot tikai spēku.

c) šis ir informatīvais un vērtību karš. Mums jāapliecina savas vērtības iepretim krievu šovinisma, fašisma antivērtībām. Žurnālists Juris Kaža sacīja: Latvijas iedzīvotāju starpā ir jābūt dialogam, pat, iespējams, skarbam, par ikkatra nostāju Putina kara priekšā, veicot arī skaidrojošu darbu. Tas nenozīmē vēršanos pret "visiem krieviem", bet gan pret vēsturiski un socioloģiski nenoliedzamām impēriskuma izpausmēm krievu tautā, gan viņu valstī, gan citur pasaulē, gan pie mums.

Ko nedarīt? Ir trīs likumi attiecībās ar Krieviju:

Krievijai neticēt,
neticēt Krievijai,
ja nav skaidrs 1), skatīt 2).

Šodien, Leģiona atceres dienā, uz Krievijas-Ukraina kara fona skatām arī savu situāciju un vēsturisko pieredzi. Kāds visam sacītajam ir sakars ar mums un Leģionu?

1940.gadā mēs nepretojāmies, kaut arī tauta un armija bija gatava cīņai. Izpratne par ienaidnieku bija skaidra. Pulkvedis Arvīds Krīpēns (1893-1968) sacīja: Cits pretinieks nebija sagaidāms, kā vienīgi agresīvais padomju komunisms.

Latvijas Aizsargu Organizācijā bija 68 000 aizsargu, no kuriem zem plintes varēja nolikt 30 000. Šodien Latvijas Zemessardzē ir 8 200 zemessargu. Mums ir labs paraugs attīstībai savā vēsturē.

Tagad saprotam, ka nepretošanās neglāba no krievu represijām, vajāšanām, arestiem, spīdzināšanām, izsūtīšanām, nošaušanām. Un no gadu desmitiem ilga kauna par padošanos. Bet 1943.gadā, kad tika dibināts Leģions (un jau agrāk – cīnoties policijas bataljonos u.c. vienībās), mēs to jau sapratām. Kā sacīja pulkvedis Voldemārs Veiss (1899-1944): Mums jātiek pie ieročiem. Tos mums tagad piedāvā. Mums tāpat būs jācīnās par savas valsts brīvības atgūšanu. Nav svarīgi, kādos tērpos mūs ietērps. Galvenais šodien ir ieroči.

Patreizējā kontekstā varam sacīt, ka toreiz rīkojāmies pareizi. Mēs pretojāmies un cīnījāmies pret ļaunumu un tas līdzēja vismaz uz laiku. Daudzi bēgļi varēja doties uz Rietumiem. Uz jautājumu, kādēļ krievi tik ļoti joprojām nīst Latviešu leģionu, leģionārs Oļgerts Mentelis (1924-2018) atbildēja: tādēļ, ka viņi nespēja ieņemt Kurzemes cietoksni: Tas ir naids. Tāpēc, ka mēs palikām neuzvarēti. Atkal lielajā vēsturē apstiprinās atziņa, ka R.Širefa vārdiem sakot, krievi ciena tikai spēku un .. nicina tos, kas cenšas viņus nomierināt. Un Putins ir ekstrēms [šāda] krievu stereotipa piemērs.

Aktīvā pretnostāšanās ļaunumam apliecina mūsu piederību labajam. Apustulis saka, ka mēs esam Viņa darba biedri (1 Kor 3, 9). Bet, ja tamdēļ Dieva Dēls atnācis, lai Viņš iznīcinātu velna darbus (1 Jņ 3, 8), cīnoties ar viņu, tad mēs esam ne tikai Kristus darba, bet arī cīņu biedri, karojot ar ļaunumu visos tā veidos un izpausmēs.

Māc. emer. Dr. Th. Guntis Kalme

Klajā nācis “NVO nama ziņu” oktobra numurs

Fri, 26 Nov 2021 13:09:00 +0000

Oktobra numurā lasāma intervija ar “Rīgas Vidzemes priekšpilsētas Politiski represēto biedrības” priekšsēdētāju Mārīti Krasavcevu, kura par savu darbu biedrībā saka: “Esmu cilvēks ar atbildības sajūtu. Ja mans darbs daudziem ir nepieciešams, sniedz gandarījumu, un varu to veikt, tad ir jādara! Esmu dzimusi Sibīrijā, tādēļ tā ir mana misija! Liels gandarījums ir tad, kad biedri zvana un saka paldies par pasākumiem, ekskursijām un apsveikumiem.”

Vēl izdevumā atradīsiet ziņas par NVO nama tiešsaistes gaidāmajiem semināriem un pasākumiem, NVO aktualitātes un citu NVO pārstāvjiem noderīgu informāciju.

“NVO nama ziņu” oktobra numuru iespējams lasīt ŠEIT.

Sen to Rīgu neredzēju

Thu, 09 Sep 2021 09:23:00 +0000

Divi desmiti gadu. Tieši tik ilgs laika posms bija nepieciešams, lai no arhitekta Gunāra Birkerta idejas par “Gaismas namu” noietu ceļu līdz šī nama atslēgu nodošanai Latvijas Okupācijas muzeja darbiniekiem ekspozīcijas iekārtošanai. Iesākumā bijusi vīzija melnajai Latviešu sarkano Strēlnieku muzeja ēkai pievienot gaišu piebūvi, to noslēdzot ar stikla sienu. Arhitekts to aprakstījis kā metaforu: “no tumšās pagātnes uz gaišo tagadni, uz apskaidroto nākotni”.

Šobrīd līdzās namam iestādīti bērzi – kā latviskās ainavas simbols un izveidots 10 metrus augsts un 18 metrus plats memoriāls padomju okupācijas upuru piemiņai “Vēstures taktīla”. Memoriāls aprīkots ar īpašām iekārtām, kas rada skaņas, vibrācijas un gaismas efektus, atgādinot vilcienus, kuros izsūtītie Latvijas ļaudis tika izvesti svešumā.

Uz svinīgo Latvijas Okupācijas muzeja ēkas atslēgu nodošanu 13. augustā bija ielūgti viesi, arī Latvijas Politiski represēto apvienību biedri. Pateicoties Lības Zukules – nodaļas izpilddirektores iniciatīvai, arī mēs - Aizkraukles novada Kokneses apvienības represētie, viņu ģimenes locekļi un atbalstītāji varējām būt klātesoši šajā vēsturiskajā brīdī.

Pēc svinīgās ceremonijas un ziedu nolikšanas pie monumentālās sienas, tiekam aicināti apskatīt jaunās muzeja telpas, kur šajā dienā ir izstādīts kāds īpašs Okupācijas muzeja eksponāts – kabatlakatiņš, ko ieslodzījuma vietā izšuva Mērija Stakle. (Viņa bija deportāciju upuris, kas par pretpadomju propagandu nokļuva cietumā. Uz sava baltā kabatlakatiņa viņa savāca likteņa biedreņu parakstus, ko vēlāk izšuva ar krāsainiem diegiem no ieslodzīto drēbēm.) Šī kabatlakatiņa motīvs ir iekļauts memoriāla “raudu sienas” pusē. Pagaidām ēka ir tikai nodota ekspluatācijā. Darbs ar eksponātu pārvešanu un izvietošanu vēl tikai priekšā. Jaunās telpas ar vēstures liecībām piepildīt paredzēts tuvāko četru- piecu mēnešu laikā.

Bet kas gan būtu svinīga galvaspilsētas vizīte, ja tajā nebūtu iekļauts Melngalvju nama apmeklējums. Protams, ļoti žēl, ka valstī noteiktās epidemioloģiskās situācijas dēļ nevaram izmantot gida pakalpojumu, tomēr tas ļauj nesteidzīgi izstaigāt greznās zāles, kabinetos aplūkot sudrablietu, tabakdožu un citu mākslas priekšmetu kolekcijas. Pagrabstāvā iejusties tirgotāju ikdienas atmosfērā. Daudziem no mums tas ir pirmais, pārsteigumiem pilnais, šī nama apmeklējums.

Gunāra Birkerta izsapņots bija vēl kāds Latvijai ļoti nozīmīgs projekts – Gaismas pils. Tagad abi šie īstenotie “sapņi” lūkojas viens otram pretī, atrodoties Daugavas pretējos krastos. Kā sasaucoties pāri laika un Likteņupes plūdumam. Arī mūsu ceļš ved pāri, uz otru krastu. Uz Latvijas Nacionālo bibliotēku, lai no 7. stāva noraudzītos uz Vecrīgas panorāmu, vēlreiz pārlaistu skatienu Strēlnieku laukumam un nupat ekspluatācijā nodotajām muzeja ēkām no cita skatu punkta. Arī šeit pieejamās telpas jāpārstaigā individuāli. Tā nu, stāvu pa stāvam: bērnu bibliotēkas omulība, Dainu skapja maģiskais klusums, Gunāra Birkerta dizainētais pāvesta Jāņa Pāvila II krēsls, albuma “Terra Mariana” faksimilizdevums. Pamazām aplūkojam visu, kas pieejams publiskai apskatei. Līdz pirmajā stāvā mūs sagaida 9. augustā atklātā izcilajam latviešu teātra režisoram Oļģertam Kroderam veltītā izstāde "Es varētu būt bibliotekārs".

Sasmēlušies bagātīgos iespaidus, sagurušām kājām, bet iedvesmas pilni dodamies atceļā. Tā kā diena ir saules pielieta un laika limits nav izsmelts, tiek ierosināts piestāt vēl kādā apskates objektā. Tas ir Ķeguma pusē, kur 1997. gada 20. jūnijā tika uzstādīts un iesvētīts 6m garš un 3m plats krusts. Kopš tā laika daudzi kristieši apmeklē šo vietu, lūdzot īpašu svētību savos nodomos. Brīdi pakavējoties Krusta kalnā, arī mēs klusumā atstājam katrs kādu savu lūgumu.

Atceļā nodomāju: tik nežēlīgi ir notikumi un skaudras tās atmiņas, kas apvienojušas šodienas ceļabiedrus, bet tik dzīvības pilni un dzīvesprieku izstarojoši ir kopā pavadītie brīži. Paldies jums katram par šo dienu. Lai Ceļš ved tālāk: no tumšās pagātnes uz gaišo tagadni, uz apskaidroto nākotni!

Anita Liepiņa, Aizkraukles novada Kokneses apvienības represēto nodaļas biedru līdzbraucēja.

8.maijs - Otrā Pasaules kara upuru piemiņas diena.

Sat, 02 May 2020 09:17:00 +0000

PSRS armijas „varoņdarbi”

Tuvākajās dienās visā pasaulē atzīmēs Otrajā Pasaules karā kritušo piemiņas dienu. Taču Krievija 9. maijā svinēs tā saucamo „Uzvaras dienu”. Mēs Baltijā zinām, kādu „laimi” daudzām tautām atnesa šī uzvara nākošajos 50 gados. Taču šoreiz nebūs runa par genocīdu, deportācijām, cietumiem un pārciesto visuresošo un visuredzošo PSRS VDK režīmu.

Latvijas arhīvos ir saglabājušies oriģinālie dokumenti un kopijas no PSRS laikiem ar atzīmi „CC” (совершенно сeкретно - sevišķi slepeni) arī par PSRS militāristu izdarītajiem daudzajiem noziegumiem visā okupācijas laikā. Šos dokumentus ir apkopojis vēsturnieks Jānis Riekstiņš dokumentu krājumā „PSRS okupācijas armijas noziegumi Latvijā. 1940. – 1991.”

Ievadā viņš raksta: „Turpat 50 gadus ilgais PSRS okupācijas armijas uzturēšanās laiks Latvijā, kā to apliecina arhīvu dokumenti, kā arī iedzīvotāju atmiņas, raksturojās ar militāristu klaju patvaļu, ar neskaitāmiem kriminālnoziegumiem, ar cietsirdīgu, impērisku attieksmi pret Latviju un tās pamatiedzīvotājiem.

Jau 1940. gada vasarā, iebrūkot Latvijā, PSRS okupācijas armijas karaspēka daļas izpostīja un nogānīja zemnieku tīrumus, dārzus un pļavas, sapostīja un izlaupīja patvaļīgi sagrābtās telpas. Bieži bija valsts un personīgā īpašuma izlaupīšanas gadījumi.

1944. gada vasarā, līdz ar PSRS Sarkanās armijas daļu atkārtoto iebrukumu Latvijā, atkal aizsākās tās militārpersonu kriminālnoziegumi pret Latviju un tās iedzīvotājiem.

Karadarbība Latvijas teritorijā turpinājās gandrīz desmit mēnešus. Šeit tika sakoncentrēts milzīgs karaspēka daudzums, kurš patvaļīgi sagrāba dzīvojamās, saimniecības un citas nozīmes telpas. Sarkanarmieši un viņu komandieri, galvenokārt no aizmugures daļām, regulāri nodarbojās ar zādzībām, bruņotām laupīšanām, kā arī izdarīja daudzas mierīgo iedzīvotāju slepkavības un citus smagus noziegumus. To bija tik daudz, ka vietējie iedzīvotāji šo armiju pamatoti uzskatīja nevis par „atbrīvotājiem”, kā to diendienā sludināja oficiālā propaganda, bet gan par iebrucējiem un okupantiem.

Beidzoties Otrajam pasaules karam, šī okupantu armija no Latvijas netika izvesta, bet atradās šeit līdz pat 1994. gada rudenim. Kā liecina slepenie arhīvu dokumenti, PSRS militārpersonu izdarīto smago noziegumu vislielākais skaits ir bijis pirmajos pēckara gados. To apliecina Latvijas PSR iekšlietu ministra A. Eglīša un viņa vietnieka A. Košeļeva, kā arī citu amatpersonu regulārie ziņojumi LPSR Tautas komisāru padomes (Ministru padomes) priekšsēdētājam Vilim Lācim, Latvijas Komunistiskās partijas Centrālās komitejas pirmajam sekretāram Jānim Kalnbērziņam un Baltijas kara apgabala karaspēka pavēlniecībai. Šajos plašajos ziņojumos bija norādīti PSRS okupācijas armijas militārpersonu konkrētie noziegumi un izteikta prasība tos nekavējoties pārtraukt, bet vainīgās personas saukt pie kriminālatbildības.

Taču praksē, lai novērstu šīs nejēdzības, nekas netika izdarīts. Karaspēka daļu komandieri un viņu garnizonu priekšnieki pret savu pakļauto izdarītajiem noziegumiem izturējās noziedzīgi vienaldzīgi vai pat atbalstīja tos un centās paglābt noziedzniekus no pienācīgā soda. Tāpat rīkojās arī kara prokuratūras darbinieki.

Otrais lielākais PSRS okupācijas armijas militārpersonu izdarīto noziegumu vilnis ir saistīts ar pagājušā gadsimta piecdesmito gadu beigām un sešdesmito gadu sākumu, kad Latvijas teritorijā tika izvērsta plašu raķešu bāzu, kara lidlauku un citu militāro objektu celtniecība. Šim nolūkam šeit tika ievests milzīgs militāro celtnieku skaits, kuru lielu daļu veidoja klaji deklasēti elementi. Viņi visās militāro objektu celtniecības vietās pret vietējiem iedzīvotājiem izvērsa nepieredzēti plašu teroru. Vienīgais spēks, kam bija jāstājas pretī šiem bruņotajiem vandāļiem, bija vietējie milicijas darbinieki, kuri šajā nevienlīdzīgajā cīņā paši cieta ievērojamus zaudējumus.

Astoņdesmito gadu beigās un deviņdesmito gadu sākumā, kad Latvijā izvērsās plaša tautas kustība par valstiskās neatkarības atjaunošanu, viens no tās galvenajiem, viskareivīgākajiem, agresīvākajiem pretspēkiem bija PSRS militāristi. It īpaši spilgti tas izpaudās 1991. gada augusta puča laikā. Tāpēc viena no pirmajām, galvenajām prasībām cīņā par valstiskās neatkarības atjaunošanu bija PSRS okupācijas armijas izvešana no Latvijas.

Šajā dokumentu krājumā galvenokārt ievietoti Latvijas PSR Tautas komisāru padomes (Ministru padomes), Latvijas Komunistiskās partijas Centrālās komitejas un Augstākās padomes fondu materiāli. Izraudzīti tikai tie 72 dokumenti, kuri visspilgtāk atklāj PSRS militāristu noziegumus, kas sakārtoti hronoloģiskā secībā.”

Jāņa Riekstiņa darbs, kā vienmēr, ir zinātniski pamatots, balstīts uz arhīvos atrastajiem dokumentiem. Pirms šī dokumentu krājuma izdošanas vēsturnieks J. Riekstiņš par PSRS militāristu nodarītajiem zaudējumiem Latvijai apkopojis vēl trijos dokumentu krājumos:

- Izpostītā zeme. PSRS okupācijas armijas nodarītie zaudējumi Latvijas kultūrvidei (1995. g.); - Izpostītā zeme. PSRS okupācijas armijas nodarītie zaudējumi Latvijas laukiem” (1997. g.);

- Izpostīta zeme. PSRS militāristi Rīgā (1998. g.).

Visos šajos dokumentu krājumos minētie fakti ir viena no vissmagākajām apsūdzībām PSRS valdošajam totalitārajam režīmam un okupācijas politikai, ko īstenoja PSRS militāristi.

Kā zināms, arī Lietuvā pirms pāris gadiem ir izdots līdzīgs dokumentu krājums par okupācijas laikā PSRS militārpersonu izdarītajiem daudziem noziegumiem Lietuvas teritorijā.

Šinīs dienās izdotais dokumentu krājums katram ir pieejams Ministru kabineta Komisijas mājaslapā: www.okupacijaszaudejumi.lv un citās interneta vietnēs. Daudziem iedzīvotājiem šajos atslepenotajos dokumentos būs interesanti atklāt faktus, vietas un uzvārdus par okupācijas laika notikumiem. Grāmata maija beigās būs pieejama visās Latvijas bibliotēkās. Grāmatas atvēršanas svētki tiek plānoti 31. augustā Kara muzejā, kad atzīmēsim 26. gadadienu, kopš Latviju bija spiests pamest pēdējais Krievijas FR armijas karavīrs.

Paldies Jānim Riekstiņam par ieguldīto smago darbu. Lai šis slepeno dokumentu krājums atver acis tiem, kam maz bija informācijas par PSRS militāristu pastrādātajiem noziegumiem. Lai dokumentos atklātā patiesība katram iedzīvotājam ik katru dienu liek vairāk saprast un labāk novērtēt, ko nozīmē dzīvot neatkarīgā, demokrātiskā Latvijā.

Ruta Pazdere -
MK Komisijas[1] priekšsēdētāja vietniece,
Latvijas Okupācijas izpētes biedrības valdes priekšsēdētāja.

[1] Ministru kabineta Komisija PSRS totalitārā komunistiskā okupācijas režīma upuru skaita un masu kapu vietu noteikšanai, informācijas par represijām un masveida deportācijām apkopošanai un Latvijas valstij un tās iedzīvotājiem nodarīto zaudējumu aprēķināšanai

Par mācībām un audzināšanu skolās

Thu, 12 Sep 2019 07:51:00 +0000

Vispirms pateicamies Valsts izglītības satura centra (VISC) vadītājam Guntara Catlaka k-gam, ka esiet pagodinājis politiski represētos ar vēršanos pie mums pēc padoma skolu jaunatnes audzināšanas jautājumos. Mums ir zināms, ka IZM tiek plānots veikt nozīmīgas izmaiņas skolu mācību priekšmetu saturā un apmācības metodikā, bet mēs vēl īsti nezinām to būtību. Mēs saprotam, ka būtiski uzlabojumi šeit ir nepieciešami, ņemot vērā tās iespējas, ko piedāvā apmācības IT līdzekļu (piemēram, domu kartes – ‘’mind map’’) un interneta attīstība, kā arī progresīvās datu un risku analīzes metodes, kas nepieciešamas mūsdienīgai dzīves uztveres attīstībai un sekmīgai biznesa karjerai. Skolas uzdevums ir ne tikai dot zināšanas, kas veido pasaules uzskatu un personību, kā arī dot motivāciju turpmākai mūžizglītībai.

No sarunām ar dažiem pedagogiem un no publikācijām presē zinām, ka pašreizējais vispārējais stāvoklis ar audzināšanu un mācīšanās motivēšanu skolās ir neapmierinošs, par ko liecina arī sliktie eksāmenu atzīmju rādītāji. No publikācijām presē izriet, ka Latvijas skolās ir viens no augstākajiem mobinga jeb vardarbības rādītājiem. Ir jāpieliek visas pūles, lai to mazinātu, jo tas grauj audzēkņu personību veidošanos.

Kāds tad ir skolu izglītības mērķis – apgūt zināšanas un to pielietošanas prasmes vai arī izaudzināt personības? Uzskatām, ka abi šie mērķi ir svarīgi, bet otrais mērķis ir atstāts novārtā, jo atbildīgu personību un vērtību audzināšanai tiek pievērsts par maz uzmanības. Kas ir personība? Tas ir cilvēks, kam ir pašcieņa, lai neielaistos apšaubāmos darījumos izdevīguma pēc, un kurš prot cienīt citus. Bieži dominē nepareizs uzskats, ka skolotājs nedrīkst ierobežot skolēna uzvedības brīvību, kas dažkārt var izpausties bezatbildīgos un nesavaldīgos izlēcienos. Jāprot nesajaukt brīvību ar pašcieņu, kuru nedrīkst ierobežot. Svarīgi, lai skola kopā ar vecākiem ne tikai pieradinātu bērnu pie darba un disciplīnas, bet arī ieaudzinātu pienākumu cienīt sevi, citus un dabu.

Attiecībā uz pedagogu sadarbību ar vecākiem būtu jāņem vērā, ka bieži vien derīgs jaunievedums var būt labi aizmirsts vecais. No savām skolas gaitām pirms izsūtīšanas uz Sibīriju atceros, ka skolas liecībās, blakus mācību priekšmetu apguves vērtējumiem, ar atzīmēm tika vērtētas arī 3 tādas skolēna īpašības kā 1)uzvedība, 2)kārtība un 3)uzcītība (centība). Kāpēc to nevarētu ieviest skolās arī tagad, apspriežot šīs atzīmes klasē? Ja kārtībā un uzcītībā varēja arī nebūt augstākās atzīmes, tad uzvedības atzīmes samazināšana. Piemēram, samazināta atzīme par kautiņu vai svešas mantas piesavināšanos, bērnam un arī vecākiem draudēja ar nopietnām problēmām. Atceros gadījumu, ka, dzīvojot lauku skolas kopmītnē, viens zēns naktī bija iekļuvis meiteņu guļamistabā un par to viņam kā arī kādai meitenei tika samazināta atzīme uzvedībā, kas bija liels notikums.

Runājot par patriotisma audzināšanu, būtu jāatceras, ka patriotisms nav nekāda abstrakta lieta, ko var izveidot kā atsevišķu mācību priekšmetu. Tas izpaužas kā mīlestība un cieņa pret savu ģimeni, vecākiem, savu kolektīvu (klasi), pilsētu un valsti. Bet, lai kādu cienītu, tas ir jāiepazīst. Tādēļ nepieciešams būtu mācīt skolā priekšmetus par ģimenes un aizsardzības vērtību nozīmi. Lietderīgi būtu izdalīt Latvijas vēsturi kā atsevišķu mācību priekšmetu, ko pasniegt, pieaicinot pretošanās kustības dalībniekus un politiski represētos izejot no mūsu valstiskuma skatpunkta nevis no padomju vēsturnieku pozīcijām. Lai iepazītu savus senčus, lietderīga būtu arī dzimtas koku prasmju apguve.

Ļoti svarīgi būtu orientēties uz to, ka valstiski svarīgi ir tas, ka mūsdienīgai izglītībai jābūt pieejamai ne tikai jaunatnei, bet izglītības sistēmai jānodrošina piekļuve arī pieaugušajiem no jebkura vecuma kā mūžizglītība. Jāņem piemērs no pirmskara laikiem, kad aizsargu organizācijas biedri ne tikai uzturēja kārtību un apguva militārās zināšanas, bet arī sportoja, piedalījās mākslinieciskā pašdarbībā un pilnveidoja savu izglītību.

LPRA Koordinācijas padomes sēdē:
Andrejs Ermuiža

Par demokrātiju, pienākumiem, valsts pārvaldi un aizsardzību.

Mon, 18 Feb 2019 11:08:00 +0000

Kā zināms, mums Latvijā pastāv demokrātiska valsts iekārta, kura katrai personai ļauj izvēlēties sev pieņemamu rīcības brīvību. Bet, lai demokrātija sekmīgi darbotos, blakus šīm iespējām neatņemams priekšnoteikums ir tāds, ka jāvalda arī tādiem likumiem un sadzīves normām, kas zināmā mērā ierobežo šādas izvēles iespējas. Ar normām būtu jāsaprot tādi laika gaitā izveidojušies, no reliģijas mantotie, tikumi, ko akceptē sabiedrība, piemēram, žēlsirdība, cilvēcība. Diemžēl mums vēl ir arī sastopami izskaužamie, kara un okupācijas laikā radušies netikumi, piemēram, nežēlība, necilvēciskums un nepamatots naidīgums, kuri jāapkaro. Likumu ievērošana ir jākontrolē gan valsts tiesībsargājošām struktūrām, gan sabiedrībai, bet tikumu pārkāpumi parasti izraisa sabiedrības nosodījumu. Ja tā nenotiek, tad demokrātiska valsts var pārvērsties par visatļautību un haosu, un neviena persona nevar justies droši, ka kāds cits, vadoties pēc savām iegribām vai paša interpretētajām tiesībām, viņu neapdraudēs. Pastāv arī risks, ka kāda kaimiņvalsts, izmantojot visus iespējamos līdzekļus, var apdraudēt mūsu valsts neatkarību. Pienākums kontrolēt pieņemto likumu un normu (kas gan ne vienmēr atbilst ideāliem) ievērošanu ir ne tikai valsts tiesībsargājošām struktūrām, bet arī visai sabiedrībai. Diemžēl pie mums tas nav pietiekoši labi nostādīts, bet tā jau ir cita tēma.

Grāmatā ‘’Valstsgriba’’ ir sekojošs E. Levita izteikums par demokrātiju: "Demokrātija labi funkcionē tikai tad, ja pastāv pietiekama pilsoņu vienprātība par savas valsts vēsturiskajiem, politiskajiem un nacionāli kulturālajiem pamatiem, konstitucionāli demokrātiskās valsts iekārtas virsprincipiem, sabiedrības pamatvērtībām."

Kā iegūt šo vienprātību un kādiem tad būtu jābūt demokrātijas ierobežojumiem jeb pienākumiem, kas jāpilda visiem pilsoņiem, lai valsts normāli funkcionētu un attīstītos? Vispārīgi ņemot, ideālā gadījumā (uz kuru jātiecas), tiem būtu jābūt sekojošiem: 1)jānomaksā uzliktie nodokļi, 2)jāpiedalās valsts aizsardzībā un 3)jāpiedalās valsts pārvaldībā. Ja pirmo no tiem no valsts iestādes kontrolē (jo bez šādas kontroles neviena valsts nevar pastāvēt), tad pārējie divi pie mums darbojas vāji (otrais pienākums uzlikts tikai valdībai, bet trešais pārsvarā deleģēts sīkpartijām) nepamatotās demokrātijas ieradumu un no padomju laikiem mantotās bezatbildības un vienaldzības dēļ. Rezultātā šo jautājumu risināšanā ieinteresēto iedzīvotāju skaits ir procentuāli neliels attiecībā pret valsts iedzīvotāju kopskaitu. Tādēļ, piemēram, viens no risinājumiem, lai rosinātu vairāk iedzīvotāju iesaistīties valsts pārvaldē, piedaloties vēlēšanās, būtu mērķtiecīgi piemērot nelielu soda naudu par nepiedalīšanos.

Kas attiecas uz aizsardzību, tad neiztur kritiku valdošais un uz bezatbildību orientētais uzskats, ka valsts jāaizsargā tikai profesionālai armijai, sadarbojoties ar NATO spēkiem, bet obligātais militārais dienests (OMD) mums nav nepieciešams, jo tas izmaksājot dārgi. Par izmaksām pilsoņu iesaistei aizsardzībā var strīdēties, bet vajag rast risinājumu, kā to realizēt ar pieņemamām izmaksām, neatsakoties no OMD, jo tikai tādā veidā var ieaudzināt pienākumu ikvienam ņemt līdzdalību valsts aizsardzībā. Tiesa gan, mums ir zemessardze, kurā piedalās brīvprātīgie, bet tās dalībnieku skaits ir samērā neliels, jo orientācija tikai uz militāro zināšanu apguvi, kuras, iespējams, nenāksies pielietot, var būt neinteresanta. Tādēļ kopumā par mūsu ārējo drošību rūpējas tikai neliela daļa valsts iedzīvotāju, bet pārējie par to, tāpat, kā par valsts pārvaldi, interesējās maz. Paļaušanās tikai uz to, ka mūs iespējamā uzbrukuma gadījumā pasargās NATO spēki, un ka visas valsts pārvaldes problēmas var atrisināt esošās sīkpartijas, uzskatāma par nenopietnu pieeju.

Kas tad būtu jādara? Pakāpeniski, bet stratēģiski neatlaidīgi jāpanāk, lai vairums iedzīvotāju iesaistītos ar aizsardzību un valsts pārvaldi saistītās aktivitātēs, vienlaikus risinot arī socializācijas (biedrošanās) funkcijas. Līdzdalību valsts aizsardzībā var panākt gan veltījot šim jautājumam pienācīgu uzmanību jaunatnes audzināšanā, gan veidojot ar partijām nesaistītas patriotiskas organizācijas bez etniskiem ierobežojumiem, līdzīgu tām, kādas bija pirmskara aizsargu un jaunsargu organizācijas. Pirms izmantot ārvalstu, piemēram, Somijas vai Šveices pieredzi, kā tiek ieteikts, labāk būtu izmantot pirmskara aizsargu organizācijas vēsturisko pieredzi, līdz ar to parādot cieņu arī mūsu senčiem un tādā veidā stiprinot valsts nepārtrauktības identitāti. Mūsdienās, hibrīdkara draudu apstākļos, ir svarīgi vairumam iedzīvotāju apgūt ne tikai militārās un civilās aizsardzības zināšanas, bet arī apzināties piederību Latvijai un mūžizglītības izpratnē pilnveidot vispārējo izglītību un pasaules politikas izpratni, kas grūti sasniedzams neorganizētā veidā. Tādēļ nepieciešams izveidot šādas organizācijas un stimulēt visu iedzīvotāju intereses tajās iesaistīties.

Apsveicami, ka nesen Aizsardzības ministrija pieņēmusi lēmumu par visaptverošās aizsardzības koncepcijas ieviešanu un gatavojas to darīt tuvākajā laikā. Bet, cik saprotams no minētā lēmuma, tas plānots darīt galvenokārt sadarbojoties dažādu ministriju institūcijām ‘’no augšas’’. Svarīgi tomēr būtu panākt, lai arī ‘’no apakšas’’ rastos ieinteresētība un sapratne līdzdarboties savas valsts stiprināšanā.

Svarīgi būtu organizēti iesaistīt izdienējušās militārpersonas jaunatnes audzināšanā, kā savulaik izteicies ģenerālis P.Radziņš par pirmskara Somijas Zemessardzi: “Aizsargu karaspēks, kurā ietilpst kā jauni, tā diezgan veci, atstāj ļoti solīdu iespaidu. Ir redzams, ka tie ir ļaudis, kas gatavi aizstāvēt savu tēviju, nebaidoties ne no kādām briesmām. Aizsargi apmācības ziņā nekādi nestāv zemāk par aktīvo karaspēku, jo LIELĀKĀ DAĻA aizsargu komplektējas no beigušiem aktīvo dienestu, kuri, sastāvēdami aizsargos, ATKĀRTO to, ko ieguvuši aktīvajā armijā, un bez tam vēl TURPINA PAPILDINĀT savas militārās zināšanas, tādēļ var teikt, ka kara gadījumā tas būs vislabāk sagatavotais karaspēks. Bez tam aizsargi, kuru LIELĀKĀ DAĻA, kā teikts, ir izdienējuši karavīri, tātad vecāki gados, ir norūdītāki un nopietnāki.” Pirmskara Somijā, kura, atšķirībā no Baltijas valstīm, nepaļāvās uz miera līgumu ar Padomju savienību, aizsargu organizācijā bija 248 000 biedru (100 000 aizsargu, 105 000 neapbruņotu aizsardžu (lottu), 43 000 jaunsargu), kas sastādīja 6,7% no iedzīvotāju kopskaita, turpretim Latvijā tolaik tikai 3,6% (68 000), bet tagad vēl 10 reizes mazāk! (Dati no I. Butuļa grāmatas ‘’Sveiki, aizsargi!’’, Jumava, 2011.g.).

Lai gan pirmskara Latvijas ideāli laika gaitā ir aizmirsti, tomēr tos vērts atkal celt gaismā, jo, citējot E. Levitu: "Globalizācijas apstākļos valstīm ir jākonkurē par iedzīvotājiem, un tieši tādēļ – pretēji dažām novecojušām 90. gadu prognozēm – nacionālās identitātes faktors (dažiem negaidīti) ir kļuvis arī par būtisku valsts pastāvēšanas un attīstības faktoru." (Egils Levits, 2011). Bet ar nacionālo identitāti ir jāsaprot uzticēšanos mūsu valsts izveidošanas pamata ideāliem. Tādēļ atcerēsimies citātu no 1918. gada 14. decembrī Valdības vēstnesī publicētās Ministru prezidenta Kārļa Ulmaņa runas, ka pie valsts uzplaukuma sasniegšanas ‘’varēs ņemt dalību visi Latvijas pilsoņi, un visi varēs baudīt labumus, kas saistīti ar mūsu neatkarību. Visi pilsoņi, bez tautības izšķirības aicināti palīdzēt, jo visu tautību tiesības būs Latvijā nodrošinātas. Tā būs demokrātiska taisnības valsts, kurā nebūs vietas ne apspiešanai, ne netaisnībai’’.

Teksts: Andrejs Ermuiža

Par aizsargu organizācijas nodibināšanu.

Mon, 04 Feb 2019 09:05:00 +0000

Jautājumu par aizsargu organizācijas nodibināšanas 100. gadskārtas atcerēšanos esmu diezgan dziļi izpētījis un par to jau vairākkārt runājis un publicējies internetā, tai skaitā kā savu viedokli apvienības mājas lapā www.represetie.lv. Šā gada 30. martā Latvijas avīzē ir publicēta mana vēstule par to. Bet atceres datums tuvojas un vēl neesmu dzirdējis, ka kāds tam gatavotos un tādēļ nedaudz atkārtošos. Lietas būtība īsumā ir šāda:

1. Aizsargu organizācija tika nodibināta 1919.gada 20.martā un tā darbojās nepārtraukti 21 gadu līdz Latvijas okupācijai 1940.gadā. 1939.gadā organizācijas rindās bija 68 000 biedru, tai skaitā: 45 000 aizsargu, 12 000 aizsardžu, 11 000 jaunsargu. Viņu nopelns ir tas, ka prata nosargāt neatkarību, jo tolaik, līdzīgi kā tagad, no austrumiem Latvijai, tāpat kā mūsu kaimiņvalstīm, uzmācās šķiru cīņas ideoloģija, kas bija drauds neatkarībai.

2. Uzskatu, ka kopumā 21 gadu laikā aizsargu organizācijā piedalījās ne mazāk kā 200 000 Latvijas iedzīvotāju, tai skaitā mūsu senči, un viņus nedrīkstam aizmirst. Kam gan citam jārūpējas par viņu atceri, ja ne mums?

3. Uzskatu, ka vismaz ½ no 1941. un 1949. gadā politiski represētajiem bija aizsargi vai viņu ģimenes locekļi.

4. Tādēļ svarīgi mums tos atcerēties ar ziedu nolikšanu vai svecīšu aizdedzināšanu šogad 20. martā pie Brīvības pieminekļa un pie citiem represēto pieminekļiem visā Latvijā. Par ko valdei vajadzētu dot aicinājumu un pasākuma pieteikumu vai arī uzticēt pieteikumu citai organizācijai, piemēram, karavīru biedrībai, jo mums jau būs 25.marta pieteikums.

5. Uz šiem atceres pasākumiem vajag aicināt ņemt līdzdalību arī mūsu zemessargus un jaunsargus kā bijušās aizsargu organizācijas lietas jeb misijas turpinātājus, jo Latvija mums ir tikai viena vienīgā no laiku laikiem, nevis tikai viena no Eiropas demokrātiskajām valstīm, kā to dažkārt mēdz interpretēt politiķi.

6. Manuprāt, runājot par demokrātiju un neatkarību, tikai demokrātijas dēļ nekad nedrīkst uzupurēt neatkarību, jo manipulējot ar demokrātijas normām, bieži tiek apdraudēta neatkarība. Tā tas notiek, piemēram, Rīgas pašvaldības domē, kur, pateicoties dažiem ievēlētajiem latviešiem, kas pārdevušies, tiek ignorētas domes mazākuma prasības. Kad braucu sabiedriskajā transportā, tad ekrānos redzu pilnīgu divvalodību un tur tiek demonstrētas pārsvarā krievu mākslinieku gleznu reprodukcijas, lai propagandētu multikulturālismu. Es tomēr ceru, ka, pateicoties jaunās valdības pūlēm, Rīgā atgūsim neatkarību.

7. Vēl viens no aktuāliem jautājumiem ir mūsu attieksme pret čekas aģentu internetā pieejamo informāciju. Jāuzsver, ka tas nebūtu iemesls negatīvo birku piekāršanai atsevišķām personām, bet būtu objektīvi jāvērtē viņu labie un sliktie darbi, ja tādi ir, jo katrs šajā sarakstā nonākšanas gadījums var būt atšķirīgs. Būtu svarīgi, lai izstāsta, kas notika patiesībā, bet to nevienam nevaram uzspiest.

Teksts: Andrejs Ermuiža

Izvērtējot pozitīvo no mūsu pagātnes.

Tue, 22 Jan 2019 07:07:00 +0000

Šajā gadā politiski represētajiem, stāv priekšā 2 apaļas jubilejas, kuras vajadzētu svinīgi atzīmēt:

1. 20. martā paiet 100 gadu kopš nodibināta Latvijas aizsargu organizācija.

2. 25. martā paiet 70 gadu kopš notika 1949. g. masveida deportācijas,

Uzskatam, ka pirmo no šīm jubilejām – Latvijas aizsargu organizācijas nodibināšanas 100-gadu jubileju 2019.g. 20.martu - būtu īpaši svarīgi atcerēties ar ziedu nolikšanu pie Brīvības pieminekļa, jo liela daļu mūsu tautiešu, to skaitā mūsu tēvus vai vectēvus, represēja tieši par viņu piederību aizsargu organizācijai. Aizsargu organizācija savu 21 gadu pastāvēšanas laikā iesaistīja vienlaikus ap 70 000 biedru un izaudzināja to Latvijas patriotu paaudzi, kura spēja gan apliecināt izcilu karot prasmi Otrajā pasaules karā, gan ar nesalauztu garu izturēt necilvēciskās represijas. Tādēļ 24.novembrī Latvijas nacionālo karavīru konferencē un Latvijas politiski represēto apvienības koordinācijas padomes sēdē ierosinājām šo datumu atcerēties ar ziedu nolikšanu pie Brīvības pieminekļa, lai godinātu šīs organizācijas izveidošanu un nopelnus. Kāpēc mums tas vajadzīgs? Lai mūsu senči šķībi neraudzītos uz mums no savas mākoņu maliņas par to, ka neesam saglabājuši viņiem pienācīgu cieņu un lai mūsu jaunatne zinātu mūsu patriotisma saknes.

Atskatoties uz vairākiem 100-gadu jubilejas notikumu vērtējumiem, esam ievērojuši, ka tiek noklusēti aizsargu organizācijas nopelni pirmskara Latvijas attīstībā, pirmkārt, sadzīves kultūras, un it īpaši mākslinieciskās pašdarbības un sporta, veicināšanā. Ulmaņlaiku ideoloģijas vadmotīva pamatā bija starp partiju konfliktu un tolaik izplatītās šķiru cīņas maldu ideoloģijas apturēšana un tās aizstāšana ar pozitīvām sabiedriskām aktivitātēm, kas nebūt nav peļami. Tādēļ aizsargu organizācijas nopelnu noklusēšana, vadoties pēc padomju laika 50 gados melīgi uzturētā un joprojām pastāvošā naratīva (vēstījuma), ka aizsargi palīdzējuši graut demokrātiju, nav pieļaujama. Ja jau mēs atceramies 18. un 11.novembri kā valsts nodibināšanas un aizstāvēšanas dienas un šā gada 5.decembri kā policijas izveidošanas 100-gadadienu un arī Tieslietu ministrijas nodibināšanas 100-gadu jubileju atzīmējam ar prēmiju piešķiršanu tās darbiniekiem, tad kādēļ gan aizsargu dibināšanas 100-gadadiena būtu jānoklusē?

Uzskatām, ka šim atceres dienas pasākumam būtu jāpiesaista zemessargu un jaunsargu organizācijas kā bijušās aizsargu organizācijas tradīciju pārmantotāji un turpinātāji. Šo organizāciju darbība būtu jāpilnveido, militāro zināšanu apguvei vairāk piesaistot sabiedriskās darbības, izglītošanas un personiskās izaugsmes aktivitātes, jo sekmīgas aizsardzības pamatā jābūt izglītotiem pilsoņiem. Šo organizāciju darbības moto jābūt ne tikai gatavošanās novērst iespējamo agresiju, kas ir bruņoto spēku uzdevums, bet arī šo organizāciju dalībnieku vispusīga izaugsme, kā tas bija aizsargiem. Tas jāpaveic gan šo organizāciju pievilcības stiprināšanai, gan sekmīgai nesen pieņemtās visaptverošās aizsardzības koncepcijas īstenošanai. Vispusīga izaugsme vajadzīga visiem, bet militārā karjera ne visiem var būt pievilcīga.

Aizsargu organizāciju 1019. gada 20. martā oficiāli nodibināja ministru prezidents Kārlis Ulmanis un Dr. Valters ar 883 nr. Rīkojumu, lai Latvijas pilsoņiem būtu iespēja palīdzēt administratīvām iestādēm uzturēt mieru un kārtību aizmugurē un pasargāt cilvēku dzīvības, dzelzceļa tīklus, tiltus, sabiedriskās iestādes un svarīgos uzņēmumus atbrīvošanās cīņu laikā. Tā kā visi kara dienestam derīgie vīrieši kalpoja armijā, šajā organizācijā kārtības un miera nodrošināšanu pagastos klaušu kārtībā veica līdz 18 gadiem veciem jauniešiem un pāriem par 60 gadiem veci vīrieši. 1921. gada 4. jūnijā ar iekšlietu ministra rīkojumu Aizsargu organizācija kļuva brīvprātīga, bet tajā bija militāras vienības pēc armijas parauga. 1923. gadā radās arī pirmie aizsardžu pulciņi. Aizsardzes palīdzēja līdzekļu vākšanā, nometnēs, saimniecības darbos, sanitārajā dienestā un atbalstīja kulturāli sabiedrisko darbu. Aizsargi ziedoja valsts interesēm savus atpūtas brīžus, par saviem līdzekļiem pirka formas tērpus, daļu munīcijas un velosipēdus. Aizsargu organizācija izveidojās par nopietnu faktoru valsts kārtības uzturēšanā un aizsardzībā. Aizsargu darbs ietvēra arī militārās apmācības un valstij nozīmīgas kultūras aktivitātes.

Sākoties okupācijai aizsargi gan organizēti neiesaistījās cīņās pret okupantiem, jo viņiem no valsts prezidenta nebija dota tāda pavēle (un tas bija pareizi, jo citādi, atšķirībā no kaimiņvalstīm, notiktu tautas izkaušana, līdzīgi kā Polijā 1939.g). Okupācijas pirmajā gadā represēja vai iznīcināja ap 80% aizsargu vadītāju. Kara laikā bijušie aizsargi iekļāvās gan leģionāros, gan palīgu policijā, lai atriebtos par savu tuvinieku represijām. Ja kāds no viņiem tolaik piedalījās vācu organizētās represijās neaizsargātu iedzīvotāju iznīcināšanā, tad tas ir visiem nosodāmi, bet tā ir viņa paša, nevis aizsargu organizācijas vaina. Neļausim mūsu nelabvēļiem tīksmināties par to, ka mums būtu jāslēpj kaut kas savas tautas pagātnē, jo tur nav nekā noziedzīga.

Kāpēc, atjaunojot Latvijas neatkarību, tika izveidota zemessardze, nevis atjaunota aizsargu organizācija? Atbilde uz šo jautājumu būtu jāprasa no tiem, kas to izlēma. Bet zemessardze sekmīgi darbojas, taču tai būtu jāpilnveidojas, apgūstot arī tās pozitīvās un valstij svarīgās funkcijas, kas kādreiz bija aizsargiem, proti, intensīvāku iesaistīšanos kultūras un sporta aktivitātēs un izglītošanos ne tikai jaunāko tehnoloģiju apguvē, bet arī pagātnes vērtību apzināšanā un to cienīšanā.

Teksts: Andrejs Ermuiža

Čekas maisu satura publiskošana.

Mon, 26 Nov 2018 14:38:00 +0000

Kā viens no punktiem, ko izskatīja Latvijas represēto apvienības 17. aprīļa Koordinācijas padomes sēdē, bija jautājums par čekas maisiem. Diskusijā uzstājās vairāki dalībnieki. Tika izteikti viedokļi šo jautājumu atlikt, uzticoties par to lemt attiecīgi izveidotajai komisijai, kā arī nepublicēt, jo komisijas rīcībā ir informācija tikai par 4000 kartītēm, bet 20 000 kartītes glabājas Maskavā un nav pieejamas.

Mans uzskats par čekas maisu publicēšanu – tie jāpublicē, lai nosodītu konkrētu personu kolaboracionismu un vēršanos pret Latvijas valstiskumu, bet izvērtējot arī viņu pienesumus Latvijas valstiskumam. Bet Sabiedrībai noteikti ir jāmainās pilsoniskām attieksmēm - jāatsakās no cilvēku vienpusējiem vērtējumiem, lai novērstu naida atmosfēru

Šis jautājums tomēr jāizvērš plašākā plāksnē un jāsasaista ne tikai ar vēsturi, bet arī ar mūsu tagadni un nākotni. Tas joprojām ir aktuāls mūsu sabiedrībai, jo vēl ir aprindas, kas vēlas novirzīt mūsu valsti Krievijas ietekmes zonā, saglabājot divvalodību un padomju tradīcijas, ierobežojot iespējas cittautiešu jauniešiem apgūt latviešu valodu jau no mazotnes. Arī tie, kuri neiebilst pret šādiem centieniem, netieši dara to pašu. Vēl joprojām aktuāls ir jautājums, kādām personām mēs uzticēsim turpmāk lemt par mūsu valsts nākotni.

Mēs nedrīkstam uzticēt mūsu nākotni gan tiem, kuri centīgi sadarbojušies ar okupantiem, gan tiem, kuri pēc neatkarības atgūšanas ir parādījuši, ka savu personīgo labklājību stāda augstāk par valsts un tautas labklājību, neatkarīgi no tā, kādas partijas sastāvā tie atrodas. Ir tāds izplatīts teiciens, kas raksturo dažu cilvēku uzvedības principus: ‘’štrunts par bitēm, ka tik medus’’, kuru varētu pārfrazēt sekojoši ‘’štrunts par latvisku Latviju, ka tik man labi’’. Pēc šāda principa vadījās tolaik čekas aģenti, kā arī tās personas, kuru mēs atpazīstam klajā nākušajās oligarhu sarunās.

Daudzi, kam savulaik bija jāpieņem lēmums, sadarboties vai nesadarboties, t.i., kļūt par kompartijas biedriem vai čekas aģentiem, vadījās pēc līdzīga principa – labāk sadarboties un gūt labumus, nekā nesadarboties un iztikt bez tiem. Tādēļ līdzīgai attieksmei jābūt pret visiem kolaborantiem – kā vēsturiskiem tā tagadējiem.

Svarīgs ir princips, ka patiesība ir jānoskaidro, nevis jāslēpj. Ja kāds savās pagātnes rīcībās pret mūsu valsti un līdzcilvēkiem ir kļūdījies vai arī ticis piespiests rīkoties pret savu pārliecību, tad tas viņam ir jāatklāj un jānožēlo, lai radītu pārliecību, ka līdzīgas mūsu pilsoņiem ir nepieļaujamas

Bet nelietosim šeit tikai tādu melnbalto loģiku cilvēku vērtējumos, kas valdīja kara un okupācijas laikā un vēl joprojām izplatīta. Nav pieļaujams, ka tiesiskā valstī kādam cilvēkam nepamatoti tikai pēc vienas pazīmes, neiedziļinoties lietas būtībā, piekar birku, piemēram, tautas ienaidnieks, fašists, nacionālists, komunists vai populists un pēc tam, izturoties pret viņu, neņem vērā citus argumentus.

Daudzi no kolaborantiem, mainoties politiskajām vēsmām, atbalstīja Latvijas neatkarību, un viņu nopelni nebūtu noklusējami. Piemēram, nav noklusējami M. Vulfsona nopelni Latvijas neatkarības atguves labā, lai gan viņš pirms tam bija kolaborants. Līdzīga attieksme jābūt pret citiem, izsverot viņu savtīgumu, kaitējumus un pienesumus Latvijas valstiskumam. Tomēr vairums no viņiem uzskatīja un joprojām uzskata, ka par mūsu neatkarības atguvi mums ir pienākums dot kaut kādas piekāpšanās krievvalodīgajiem, kas nav pieļaujams, lai novērstu sabiedrības sašķeltību. Tādēļ viņi nav tiesīgi lemt par mūsu nākotni un nav ievēlami vadošos amatos. Ja viņu darbības, sadarbojoties ar čeku, nav nodarījušas tiešus kaitējumus līdzcilvēkiem, tad viņi ir pelnījuši tikai sabiedrības nosodījumu, nevis sodu.

Kas attiecas uz tagadni, tad spilgts piemērs kolaboracionisma kaitējumam mūsdienās ir Rīgas domes darbība, kur Saskaņa, kas atbalsta kolaboracionismu, diktē savu gribu. Tikai pateicoties tam, ka 4 vai 5 ievēlētie latviešu deputāti piekrituši sadarboties ar Saskaņu, ignorējot latviešu tautas intereses, Rīgas domē pie varas ir Saskaņa, līdz ar to nepieļaujot sakārtot Rīgu latviskuma garā.

Teksts: Andrejs Ermuiža