Latvian association of politically represed persons (LPRA) - Projekti

VKKF mērķprogrammas Literatūras nozares projekts 2020.

Fri, 29 Jan 2021 10:29:00 +0000

VKKF mērķprogrammas “Nākotnes kultūras piedāvājuma veidošana visās kultūras nozarēs”

Neērtā vēsture... tā dzīva šodien.
Laiks nepielūdzami izdzēš atmiņas, vēsturiskie notikumi zaudē savu skaudrumu, tie iegūst citu nozīmi, ja runājam par vēstures falsifikāciju. Mūsdienu sabiedrībai ir vajadzīgi noteikti vērtību kritēriji, lai arī atmiņu process ir individuāls, tomēr viss, ko cilvēks atceras ir nozīmīga liecība par pārdzīvoto laiku. Šodien, kā nekad agrāk, ir nepieciešamība saglabāt dzīvo atmiņu un neļaut tai “pazust” miljons grāmatu sarakstos. Ar kataloga: “Mēs neaizmirsīsim... 1939.- 1991.” izdošanu mēs nākam pie lasītāja un tas vairs nav cilvēks, kuram bija liegts runāt savā valodā, brīvi domāt un paust savus uzskatus, rakstīt bez cenzūras. Paaudze, kura piedzimusi brīvā zemē, vēlas zināt. Kataloga izdevums veltīts paaudzei, kura tikai tagad sāk veidot izpratni un attieksmi par dzimtās zemes vēsturi, par pasaules notikumiem.

Pirms vairākiem gadiem uzsāktais darbs pie represēto personu izdoto grāmatu saraksta veidošanas, aktualizēja nepieciešamība pēc katalogā ievietotās informācijas apjoma paplašināšanas. Izvērtējot katru izdevumu, iedziļinoties tā saturā, bija skaidri redzams, ka aplūkojamais laika posms iesākas ar padomju totalitārā režīma pastrādātajiem noziegumiem, šajā periodā izdotajām grāmatām, turpinājās ar deportāciju pārdzīvojošu cilvēku atmiņu stāstiem un visam klātesot – Valsts Vēstures muzeju, vēsturnieku un zinātnisko pētījumu izdotajiem darbiem. Katalogā ietverto izdevumu kopapjoms pavēra iespējas visu informatīvo materiālu sadalīt nodaļās un akcentēt katra izdevuma saturu, mazāk pielietojot vispārīgas frāzes. Cilvēkiem, kuri izgājuši šo šausmu un pazemojuma pilno ceļu, svarīga ir katra grāmata, katra cilvēka neatkārtojamais dzīves stāsts. Autoru uzrakstītie darbi runā – tajos ierakstīta liela dzīves jēga, vēl šodien, pēc astoņdesmit gadiem, smagi ir lasīt par piedzīvoto izsūtījumā, gulaga nometnēs, kur visur klātesoša bija nāve, un tā ir realitāte, ar kuru saskarsies ikviens lasītājs.

Ar kataloga izdošanu, esam saglābuši no sabiedrības atmiņas izgaistošus faktus par totalitārā režīma noziegumiem un pacēluši tos jaunā, humānai sabiedrībai nepieciešamā līmenī. Vēstures tēmai apzinātie izdevumi atrodas vienkopus, kas paplašina vēsturisko materiālu pieejamību, parāda tā esamību un rada izvēles brīvību, atrodot arvien jaunas tēmas vēstures izzināšanai, kas kalpo kā palīgmateriāls jaunatnes patriotiskai audzināšanai, dzīves patieso vērtību stiprināšanai.

Vēstījums nav uztverams kā nodeva pagātnei, vēstījums ir rosinājums uz sarunu par atbildību, par dzīves kvalitāti un mūsu kopējo nākotni. Katalogā ievietotie izdevumi nemāca vēsturi, tie rosina jautājumus, liek meklēt pierādījumus, pētīt un skaidrot likumsakarības, tas ir informācijas ieguves avots jauniešiem, kuriem tā ir pirmā saskare ar padomju režīma noziegumiem. Interesentiem – labi pārskatāma izvēle ierastai lasāmvielai. Un katrs cilvēks meklē labāko veidu, kā izteikt savu viedokli, kā veidot attieksmi – šo dialogu ar sevi, ar pagātni, jo cilvēka nākotnes redzējums ir dziļi iesakņojies vēsturisko notikumu izpratnes būtībā, kas veido pilsonisko atbildību līdz sirmam vecumam.

Tikšanās reizēs ar kaimiņvalstu delegācijām, skaidri iezīmējas katras valsts paveiktais vēsturiskās atmiņas saglabāšanā un popularizēšanā. Ar interesi vērojam, ka Igaunija ir nodibinājusi Zinātniski pētniecisko institūtu: “Estonian Institute of Historical Memory” un izvērš plašu informatīvo darbību Eiropā. Pasaulei ir jāzina. Pieminot režīmu nodarītos zaudējumus gan cilvēku, gan ekonomiskos – mēs domu izsakām skaitļos, bet skaitļus pārvēršot procentos, attiecībā pret iedzīvotāju skaitu valstī, tad tie ir milzīgi zaudējumi, ko esam upurējuši neatkarības un brīvības vārdā.

Katalogā ietvertie izdevumi ir mūsu paaudzes dzīvā liecība, tās garīgais mantojums nākotnes paaudzēm. Ar kataloga izdošanu esam apzinājuši neseno pagātni un katra izdevuma individuālās atmiņas nodevuši sabiedrības izvērtēšanai, jo aug nākamā paaudze, kura vēlas zināt, un interese par vēstures notikumiem nemazinās.

Teksts: Laimdota Podze

Būs piemiņas vieta Amatā.

Wed, 27 Jan 2021 13:38:00 +0000

“Latvijas avīze” 27.01.2021
Viesturs Sprūde

“Projektā: “Piemiņas vietas izveide pie Amatas stacijas”, Amatas novada Drabešu pagasta teritorijā pie Amatas stacijas paredzēts iekārtot deportēto piemiņas vietu ar informatīvo stendu, laukumu, taču centrālais elements būs 1318 dažāda izmēra un nokrāsas metāla stabiņi. Katrs no tiem simbolizēs kādu 1949.gada 25.martā no toreizējiem Cēsu un Alūksnes apriņķiem aizvestu cilvēku. Uz katra stabiņa būs izsūtītā vārds, uzvārds, dzimšanas gads, pagasts – no kuras vietas izsūtīts. Tas nozīmē, ka savs stabiņš būs arī pašam idejas autoram Pēterim Ozolam, kuru, sešu gadu vecumā, kopā ar ģimeni 1949.gada 25.martā kā “kulakiem” piederīgu aizveda no Cēsu apriņķa Kosas pagasta “Pērkoņiem”. “Nu ko es varu darīt, ja tajā laikā dzīvoju?” pasmejas Ozola kungs.

Uz informatīvā stenda sniegs plašāku informāciju par 1949.gada izsūtīšanu un PSRS represīvo orgānu okupētajās Baltijas valstīs īstenoto operāciju ‘Priboi” (Krasta banga), kas bija izsūtīšanas pamatā. No Latvijas tā gada 25.martā un turpmākajās dienās 33 ešelonos kopumā aizveda vairāk nekā 42 tūkstošus cilvēku. Konkrēti no Amatas stacijas 1949.gada 27.martā divos naktī izbrauca vairāk nekā 60 vagonu garais ešelons Nr. 97322 ar 329 vīriešiem, 596 sievietēm, 393 bērniem. Galapunkts bija Tomskas dzelzceļa stacija Čeremošņiki, kur ešelons pienāca 8.aprīlī septiņos no rīta. Ceļā tālāku pārsūtīšanu gaidot un pašās nometinājuma vietās nomira vairāk nekā simts no Cēsu un Alūksnes apriņķa izvesto.

Līdzās piemiņas vietai atrodas vecā Amatas stacijas ēka, kas ir privātīpašums. Pašas dzelzceļa līnijas Ieriķi-Gulbene un tālāk uz Pitalovu gan vairs nav. To slēdza 1999.gadā. Arī sliedes ir demontētas. Toties uzbērums tagad kalpo kā “zaļais dzelzceļš”, tas ir veloceliņš Melturi-Gulbene. Kad piemiņas vieta būs gatava, tā pāries jaunā, novadu reformas gaitā veidojamā Cēsu novada pašvaldības rīcībā.

“25.marts ir maksimālā programma, uz kuru vajadzētu cerēt. Projekts ir gatavs, saskaņojumi saņemti, arī būvnieks ir. Pašreiz aprēķinām galīgās izmaksas. Tā ka šobrīd viss aizķeras tikai aiz naudas” stāsta Pēteris Ozols. Cerības ir gan uz pašvaldību, gan privātpersonu ziedojumiem. Ja tomēr gadīsies kādas aizķeršanās, projekta īstenošanu atliks uz Komunistiskā genocīda upuru piemiņas dienu -14.jūniju.”

Latvijas Politiski represēto biedrība aicina iedzīvotājus savu iespēju robežās ziedot līdzekļus projekta “Piemiņas vietas izveide pie Amatas stacijas” īstenošanai, 1949.gada 25.marta 1318 Cēsu un Alūksnes apriņķa deportētajiem uz Sibīriju (ešelons Nr. 97322).

Ziedojumus lūgums pārskaitīt:
                 Latvijas Politiski represēto Cēsu biedrība,
                 Reģ .Nr. 40008092338, ziedojumu konts:
                 Citadeles banka LV21PARX0016851920001,
Ziedojuma mērķis: Piemiņas vietas izveide pie Amatas stacijas
1949.gada 25.marta deportētajiem.

Preiļu politiski represēto biedrības "Likteņa ceļš" projekts 2020.

Thu, 15 Oct 2020 06:29:00 +0000

Preiļu politiski represēto biedrība “Likteņa ceļš” realizējusi un prezentējusi projektu “Šahs un mats”

Projekts tika iesniegts nodibinājuma “Viduslatgales pārnovadu fonds” mazo grantu projektu konkursam “Iedzīvotāji veido savu vidi – 2020”.

Projekta mērķis bija izveidot kultūrvidei atbilstošu aktīvās un intelektuālās atpūtas vietu Preiļu parka teritorijā, attīstot jauniešu intelektuālo potenciālu, piedāvājot aizraujošu izklaidi bērniem, intelektuāli un emocionāli bagātinot pilsētas viesus.Projekta idejai bija pamatojums. Jau vairākus gadus Preiļu vēstures un lietišķās mākslas muzejs piedāvāja lielformāta šaha spēli uz sazīmēta laukuma pie ieejas Preiļu muižas kapelā. Tas nebija ērti un estētiski.

Politiski represēto biedrība, kura nereti izmanto Preiļu muižas kapelu saviem pasākumiem, nolēma pieteikt dalību projektu konkursā, lai piesaistītu finansējumu un izveidotu pastāvīgu, no divkrāsaina bruģa izbūvētu šaha spēles laukumu teritorijā starp Preiļu 2. vidusskolu, Preiļu vēstures un lietišķās mākslas muzeja krājuma ēkām un Preiļu muižas kapelu.

Projekta kopējās izmaksas sastādīja 1442.00 EUR, no kuriem 550 EUR bija Viduslatgales pārnovadu fonda finansējums. 892.00 EUR bija Preiļu novada domes finansējums (400.00 EUR no Preiļu pils un muižas apsaimniekošanas budžeta, 492.00 EUR no Preiļu vēstures un lietišķās mākslas muzeja budžeta). Darbus veica SIA “K9” savlaicīgi un labā kvalitātē

Septembrī notika lielformāta šaha spēles laukuma prezentācija. Vispirms ar muzeja darbinieku šaha turnīru. Šaha laukumā roku izmēģināja J. Pilsudska Daugavpils valsts poļu vidusskolas

audzēkņi, arī audzēkņi no PIKC Daugavpils tehnikuma. Savukārt prieku šaha figūru pārnēsāšana sagādāja Preiļu pirmskolas iestāžu “Pasaciņa” un “Auseklītis” audzēkņiem.
Tika labiekārtota un apzaļumota teritorija ap šaha laukumu. Muzeja darbinieki tam blakus uzstādīja soliņu apmeklētājiem ar uzrakstu “Johans Mihaels Borhs”, tādā veidā popularizējot muižnieku atstāto mantojumu Preiļos.

Pēc vienošanās ar Preiļu vēstures un lietišķās mākslas muzeju ilgtermiņā lielformāta šaha laukums būs sezonāls (maijs – oktobris) muzeja piedāvājums izglītojošo programmu un ekskursiju satura bagātināšanai.

Projekta vadītāja: Tekla Bekeša
Preiļu politiski represēto biedrība valdes locekle

Ar VKKF finansiālu atbalstu projekts: "Ir tāds ciems - Umļekāns"

Wed, 14 Oct 2020 13:02:00 +0000

2020. gada 23. septembrī Preiļu kultūras namā aktrises Sarmīte Rubule un Aija Dzērve aicināja uz tikšanos uzvedumā:
“Ir tāds ciems – Umlļekāns”.
Pasākumu organizēja Preiļu vēstures un lietišķās mākslas muzejs sadarbībā ar Preiļu politiski represēto biedrību “Likteņa ceļš”. Šis VKKF finansiāli atbalstītais projekts bija iecerēts jau 25. martā, neizdevās arī 14. jūnijā Covid-19 noteikto ierobežojumu dēļ.

“Ir tāds ciems – Umļekāns” ir Lūcijas Preises sarakstītā atmiņu dienasgrāmata par izsūtījuma gadiem Amūras apgabala Umļekāna ciemā. Dienasgrāmata uzrakstīta glītā rokrakstā, rūtiņu burtnīcās, katrā rūtiņā. Nu vienpadsmit burtnīcu iesējumā šis unikālais materiāls glabājas Preiļu vēstures un lietišķās mākslas muzejā. Plašam apmeklētāju lokam tas nav pieejams, tāpēc radās doma šos ļoti skaistā un emocijām bagātā latviešu valodā uzrakstītos tekstus padarīt pieejamus iespējami daudziem apmeklētājiem aktieru izpildījumā. Mērķis tika sasniegts, jo kā atzina skolēni un skolotāji, viņi ko tādu piedzīvoja pirmo reizi. Arī tā var runāt par komunistiskā režīma noziegumiem

Lūcija Preise dzimusi 1908. gadā Madonas apr. Liezeres pag. Andrēnos, mirusi 2003. gadā Preiļos. Viņas vīrs Jānis Arturs Preiss jau 1945. gadā no jaunās varas bija izpelnījies toreiz tik bieži sastopamo 58. pantu, jo Latvijas brīvvalsts laikā bija aizsargs. Dokumentos tā arī rakstīts, ka Lūcija Preise ar meitu Dzidru un dēlu Daini izvedami no Latvijas kā nacionālista ģimenes locekļi. Manta konfiscējama.

Lūciju Preisi 1949. gada 25. martā izsūtīja uz Amūras apgabala Umļekānu, par kuru 11 burtnīcās tapusi atmiņu grāmata.
IR TĀDS CIEMS – UMĻEKĀNS
Uzdevums Jaunajā 1988. gadā no manis pašas. Jāpieraksta pilna mana pēdējā dienasgrāmata. Tā iesākta pirms 53 gadiem. Papīrs jau būs sadzeltējis. Sākumā rakstīts ar tinti un spalvu. Vēl priekšā pildspalvu laiks, arī jau pagājis. Nu rakstīšu ar lodīšspalvu. Un reiz arī šis pēdējais ieraksts būs vēsture.

Atmiņā puteņo sniegi, salst istabā aiz aizledojušām rūtīm, salst ārā zem zvaigznēm, vējos. Un karst – zem saules un darbā. Jāiztur, kaut tirpst un sāp rokas, ik solī sāp kājas. Es gribu palikt latvietis cik ilgi vien var. Bērnos un vēl tālāk. Nav vairs man māju un laikam ilgi vēl nebūs. Manā mājā es nejūtos mājās. Nav dzimtenes, nav tevis. Es latviete un tur tālu mana mazā dzimtene. Garā redzu, kā uz kartes kontūras un staro tām pāri svēts spožums.

Ar ko iesākas dzimtene? Ar māti, tēvu, tuviem cilvēkiem, māju. Caur grāmatām pasaule ienāk mūsos un mēs pasaulē. Ar skolu. Ar dzīvi. “Es dziedāšu par tevi, tēvu zeme”. Mēs kā koki, izrauti no savas zemes, negaisā aiznesti projām. Tevi ( domāts vīrs Arturs Preiss) tur Urālu smagā zeme, man lielāki tālumi – pūš Amūras vēji, skalo Zejas ūdeņi. Zeme, zeltā mirdzoša, bet smaga. Mūsu atvasītes ar mani. Kā rīts ar sauli- uz Tevi iet mans sveiciens. Paši mēs paliekam tāli, kā Solveiga un Pērs Gints. Kā Sīriuss un Polārā zvaigzne, kas netiek kopā.

Ar dziesmu un mūziku dzīva un stipra ir palikusi latviešu tauta, vergojot septiņi simti gadus. Mums arī vajag skanēt un dziedāt. Mīlestība sajauc un vieno tautas. Mums divas valodas. Es varētu dziedāt par Gauju, par Daugavu, bet esmu pie Zejas, pie Umļekāna. Jāņugunis augstākā sopkā. Un atspīd pretī no citas sopkas. Aiz Algačana. It kā dzird dziesmu. Sirds iepukstas gaidās. Viņi redz mūsu jāņugunis, viņi atnāks. Jāņu nakti visus gaida. Bet viņi ir tālu. Un īsa ir Jāņu nakts.

Negribētu gulēt zem šīs zemes. Tā, kaut zeltaina, bet smaga. Tik daudzi jau te apgūlušies. Desmit kapi. Ja man te būtu jāgulstas- kaut vienu sauju mūsu kapsētas baltās smilts! Lai atsūta pasta paciņā. Cik viegli tad būtu gulēt!

Aprīļa pelēkumam pāri pa nakti uzsnidzis balts, balts sniegs. Mana vienīgā dzimtene. Nesaindē sevi ar naidu. Lai cik grūti ir bijis, man ir cienība pret valsti, pret tiem ,kas viņu vada. Dzimtenes zeme, dzimtenes debesis, dzimtenes saule, dzimtenes gaiss. Es gadiem krāju spēku kā “žeņ –šeņ”.Tāds laiks, kad vajag, lai ticētu, lai uzticētos, bet pagātnes asiņu un kauna traipi neaizmirstos. Nav statistikas, cik moku ceļos aizbrauca, cik palika gulēt svešā zemē, cik atgriezās. Nevainīgam nodarīta netaisnība. Nodarīts pāri. Cik ciests tā visa vārdā, lai nākamām paaudzēm būtu taisnība, laime, miers. Par to, ka es mīlēju, mans laikmets man lika ciest. Bez manas vainas, bez apvainojuma, bez tiesas – kā savējie sit nākamās taisnības vārdā. Ir jau agrāk bijuši mocekļi. Bet kamdēļ bērnus?

Nav dzīves, tikai darbs. Jāiztur. Ar ticību, ka bērniem tā nebūs, tiem jātiek tālāk. Par ko tik bargs šis laiks? Šai zemei (Sibīrija) tiks darīts pāri mums aizejot. Bet tai zemei (Latvija) no kuras mēs atrauti, jau tika darīts pāri. Mēs neesam nedzīvi roboti- kur vajag un kā vajag, novietot. Mēs dzīvi cilvēki, ar sirdi un dvēseli mīlam savu Latviju. Ir sapnis atgriezties, sapnis būt atkal kopā ar savu tautu. Uz turieni skrien domas un skrietu paši , kā naktstauriņi uz uguni. Te barga un bagāta Nākotnes zeme. Reiz uz Zejas uzcels spēkstaciju, plūdu vairs nebūs. Paliks ziemas aukstums un vasaras karstums, bez maiguma pavasari un rudeņi. Iemīlēta kā otra dzimtene. Te bērni var apmaldīties un palikt, mēs vienmēr ceļu uz dzimteni zināsim un atradīsim. Mēs kā gājputni, kas rudenī aizlidojuši, pavasarī atgriežas. Viņu rindai pakaļ gribas stiep savas rokas, gribas lidot un aizlidot uz savu dzimteni.

Kā vārdā mēs te? Par ko? Kāds mans noziegums? Manas sirdsapziņas priekšā man vainas nav. Kā vārdā tas darīts. Taisnības vārdā. Nav tādas taisnības. Nākotnes vārdā? Es gribēju šo nākotni celt. Vai tie svešie, kas manā vietā, labāki, mīļāki?

Mīļā dzimtene! Skolā mācīti dzejnieku vārdi. Nu izjusti un izsāpēti. Un tālumā īsti saprasti. Var iemācīties tos teikt. Bezgala mīļotā zeme…

Latviešu piemiņu Umļekānā vajadzētu atstāt. Granītā iegravēt. Te granītu nav. No agrākiem laikiem sauca: Darbiņa māja, Čelbačos :Tumša lauks. Māja paliek veca, vārds aizmirstas, lauks tiek saarts kopā ar citiem laukiem. Palika desmit latviešu kapi – tie nolīdzināsies.

Tajā laikā skanēja dziesmas no Veltas Kunakovas mammas izsūtījumā Sibīrijā 1951. gadā pierakstītās dziesmu klades. Arī šis materiāls, diemžēl tikai ieskenēts, glabājas Preiļu vēstures un lietišķās mākslas muzejā. Kladē pierakstītas gan pazīstamas dziesmas, ko dziedāja Latvijā pirms izsūtījuma, gan pazīstamām melodijām pielāgoti teksti par smagajiem izsūtījuma gadiem un atšķirtību no dzimtenes.

Veltu Kunakovu ( Čaunāni, dz. 1941.g.) izsūtīja 1949. gada 25. martā no Limbažu apr. Rozēnu pagasta kopā ar mammu, skolotāju Elfrīdu Čaunāni uz Tomskas apg. Asinas rajonu. No Veltas Kunakovas atmiņām:
15 minūšu laikā bija jābūt gatavām uz braukšanu. Mamma lakatā iesēja spilvenu, skolas direktore palīdzēja sakravāt čemodānu. Vēl bija maza somiņa, tajā ielika maizes klaipu un mazu bļodiņu ar biezpienu. Mājās arī nekas nepalika, jo mums jau nekā nebija…

…pavasaros izauga tāda zāle, vietējie sauca “kalba”. Tie ir tādi savvaļas ķiploki. Tos veselām mucām sālījām. Vanadzīšus ēdām. Ķeizarkroņi mežā auga, to saknes ēdām. Ļoti treknas bija. Pavasarī kosas ēdām. Tāpēc, ka ēdām zāli, arī neslimojām.

Viena no dziesmu kladē atrodamajām dziesmām ir:Sudrabotās sliedes (melodija Sudrab spoža mēnesnīca…):
Klusi sudrabotās sliedes
Dun zem drūmā vilciena
Baigās jausmās nodreb sili,
Kad tiem vilciens cauri iet.

Arvien tālāk, arvien tālāk,
Pretim aukstiem ziemeļiem,
Aizved nezināmās tālēs
Sibīrijā latviešus.

Zeme dzimtā vaid zem lāsta,
Raud par brīvi zudušu,
Raud par saviem dēliem, meitām,
Kuri vergu gaitās iet.

Gan jau reizi brīvie vēji
Pāri dzimtai zemei šalks.
Nokratīs tie ļauno lāstu,
Ledus, kas to tagad sedz.

Tagad drūms, bet tad būs priecīgs
Vilciens, kas caur siliem steidz.
Jo no tālās Sibīrijas
Mājās vedīs latviešus.
Uzvedumā dziesmas līdz ar aktrisēm Sarmīti Rubuli un Aiju Dzērvi dziedāja visa zāle. Akordeona pavadījumu izpildīja Preiļu Mūzikas un mākslas skolas pedagogs Alberts Vucāns. Skatuves noformējumā bija izmantoti priekšmeti no izsūtīto cilvēku kolekcijām – čemodāni, dvieļi, galdauti, sols, krekli, blūzes, kleitas, kviešu vārpas no Omskas apgabala. Tas paspilgtināja pārdzīvoto, pašiem represētajiem atsauca atmiņā tālo Sibīriju.
Jauniešus pasākumā pārstāvēja Preiļu 2. vidusskolas un Preiļu Valsts ģimnāzijas audzēkņi.

Tekla Bekeša: Preiļu vēstures un lietišķās mākslas muzeja direktore
LPRA valdes locekle

Pa nacionālo partizānu pēdām - Alūksnē, 2020. gada rudenī.

Tue, 13 Oct 2020 19:09:00 +0000

Pēdējo piecu gadu laikā Alūksnes un Apes novadu politiski represēto klubs “Sarma” sadarbībā ar Alūksnes novada pašvaldību, pagastu pārvaldēm, 31. kājnieku bataljona zemessargiem- veterāniem, tēlnieku Aināru Zelču, vēsturniekiem Zigmāru Turčinski, Inesi Dreimani, Astrīdu Ievednieci, Alūksnes muzeju, Alūksnes un Apes novadu fondu, Latvijas Politiski represēto apvienību, Okupācijas muzeju, jaunsargiem, mazpulcēniem, skolu jaunatni un citiem atbalstītājiem un interesentiem pētījuši informāciju par nacionālo partizānu darbību Alūksnes un Apes novadu teritorijā un uzstādījuši piemiņas akmeņus vai piemiņas plāksnes nozīmīgākajās nacionālo partizānu kādreizējās apmešanās vietās, kur saglabājušās liecības par bunkuriem vai partizānu darbību. Alūksnes novada teritorijā uz šo brīdi ir atzīmētas 10 ar nacionālo partizānu kustību saistītas piemiņas vietas un par lielāko daļu no tām izveidots buklets, kur norādītas GPS koordinātes un neliels apraksts par nacionālo partizānu kustību Alūksnes novada teritorijā.

Alūksnes puses nacionālo partizānu aktivitāšu vēsturē šī gada rudens iezīmējās ar būtisku notikumu.2. oktobrī apritēja 75 gadi, kopš piecas vidusskolnieces nodibināja nacionālās jaunatnes pretošanās kustības grupu "Tālavas sili". Gadu vēlāk sāka darboties pretošanās kustība "Dzimtenes sili". Šo grupu darbības laiks bija neilgs, bet vēstures lappusēs ierakstīts ar pašaizliedzīgu un nozīmīgu veikumu, kas aprakstīts grāmatā “Šalc Tālavas un Dzimtenes sili”, akcentējot, ka dzimtenes mīlestība jauniešiem bija sevis ziedošana tautai un valstij, neprasot neko pretī. Viņu cīņas mērķis bija atklāta un patiesa saruna ar tautu, paskaidrojot par notiekošo tēvzemē un izmantojot kā galvenos cīņas ieročus- papīru, zīmuli, patiesu vārdu un taisnību.

Lai šodien veicinātu jauniešos izpratni par Latvijas vēstures notikumiem un rosinātu būt savas zemes patriotiem, Alūksnes muzejs sadarbībā ar Alūksnes un Apes politiski represēto klubu “Sarma”, Zemessardzes 31. kājnieku bataljona zemessargiem, Alūksnes novada jaunsardzi, Alūksnes Novada vidusskolu, Bejas bibliotēku, Mālupes pagasta pārvaldi, Mālupes Saieta namu un laikrakstu “Alūksnes un Malienas Ziņas” 6. oktobrī organizēja izzinošu braucienu Alūksnes novada jaunsargiem un Alūksnes novada vidusskolas skolēniem, kuri apgūst valsts aizsardzības mācību, uz vietām Alūksnes novadā, kas saistītas ar nacionālās jaunatnes pretošanās kustības grupu “Tālavas sili” un “Dzimtenes sili” darbību. Pasākuma ievadā Alūksnes muzeja izglītojošā darba un darba ar apmeklētājiem speciāliste Jolanta Baldiņa uzsvēra, ka mūsdienu jauniešiem ir jāvēro, jāskatās, jādomā, jāmācās un jālīdzdarbojas, jo tikai izglītots un domājošs cilvēks saprot, kas notiek un var pieņemt vajadzīgajā brīdī vispareizāko lēmumu. Jauniešiem ir maksimāli daudz jāmācās vēsture, jāzina norises gan Latvijā, gan pasaulē.

Izzinošais brauciens sākās ar tikšanos un ziedu un svecīšu nolikšanu pie Mātes tēla Alūksnē, kur piemiņas pasākumos pulcējas Alūksnes un Apes politiski represēto kluba biedri un visi, kuriem ir nozīmīgi saglabāt vēsturisko atmiņu

Tālāk brauciena dalībnieki devās uz Bejas bibliotēkas novadpētniecības krātuvi, kur 2018. gadā tika izveidota ekspozīcija par nacionālo partizānu kustību Bejas pusē, pieminot to sadarbību gan ar kaimiņpagastu nacionālo partizānu grupām, gan ar jaunatnes pretošanās grupām “Tālavas sili” un “Dzimtenes sili”, kuri ar starpnieku palīdzību uz bunkuriem nelegālajiem izdevumiem piegādāja savus literāros darbus, apcerējumus, nacionālos partizānus nodrošināja ar medikamentiem, literatūru, palīdzēja izplatīt skrejlapas, nodeva svarīgu slepeno informāciju. Bejā brauciena dalībnieki, iepazīstoties ar ekspozīcijas saturu, atbildēja uz viktorīnas jautājumiem

Pēc tam ceļš aizvijās uz piemiņas vietām Brīvības cīnītājiem un nacionālajiem partizāniem Mālupes kapos, kur Alūksnes un Apes politiski represēto kluba vadītāja Dzidra Mazika stāstīja, ka nacionālo partizānu piemiņas akmens Mālupes kapos tika atklāts 2008. gada jūlijā. Piemiņas vieta tika veidota kopā ar Daugavas vanagiem. Tobrīd bija jautājums par partizānu, kuri gājuši bojā, vārdisko sarakstu. Tika aptaujāti tā laika liecinieki, kuri atcerējās kaujas Mālupes kapos. Lai neviens nebūtu aizvainots vai aizmirsts, piemineklis tapa visiem partizāniem, kuri gāja bojā Mālupes mežos. Šeit partizānos nebija tikai Mālupes vietējie iedzīvotāji vai no apkārtējiem pagastiem, bet bija arī no Kurzemes puses - šeit bija leģionāri no 15. divīzijas. Savukārt piemineklis Pirmajā pasaules karā un Latvijas Atbrīvošanas cīņās kritušo Mālupes pagasta pilsoņu piemiņai neskarts Mālupē nostāvējis visu padomju laiku ar trīs zvaigznēm attēlojumā un vēstījumu: “Viss norimst dziļā mūžībā, paliek darbi – lieli, cēli, ko valstij ziedo tautas deli…

Pēc Mālupes kapu apmeklējuma Mālupes pagasta pārvaldes vadītāja Iveta Priede un Mālupes pagasta Saieta nama vadītāja Iveta Zvejniece aizveda jauniešus uz muižas centru, kur pastāstīja par tā vēsturi un parādīja bijušo pagasta namu, kurā 1945. gadā 15. maijā nacionālie partizāni bija uzvilkuši sarkanbaltsarkano karogu un pielikuši tam klāt rokas granātu, kas okupācijas varai par spīti ļāva karogam veselu dienu brīvi plīvot.

Izbraukuma pēdējā un viena no nozīmīgākajām vietām bija Bitāna bunkuri Mālupē, kur savulaik atradās nacionālo partizānu bunkurs un pagrīdes spiestuve. Mālupes pagasta meža masīvā pirms trīs gadiem atklāja piemiņas vietu, kur laikā no 1946. līdz 1948. gadam atradās Bitāna komandas jeb nacionālo partizānu bunkurs un pagrīdes spiestuve. Bunkuros tika drukāti nacionālo partizānu preses izdevumi “Mazais Latvis”, “Liesma”, “Auseklis”, “Māras Zeme” un “Tautas Sargs”. Šo izdevumu sagatavošanā un izplatīšanā bija iesaistīta jaunatnes pretošanās organizācija “Dzimtenes sili”. Lai tiktu līdz piemiņas vietai, jauniešiem bija jāiziet cauri vairākiem sargposteņiem, katrā no tiem veicot kādu uzdevumu. Zemessardzes 31. kājnieku bataljona zemessargi jauniešiem bija sagatavojuši pārbaudījumus, ļaujot ikvienam iejusties tēvzemes sarga lomā.

Jauniešiem bija jāsašķiro patronu čaulītes, jātrāpa mērķī, jāsaskata priekšmeti vidē, jāiziet labirints un daudzas cita aktivitātes, kas bunkura vietā radīja militāri sportisku noskaņu, jo kā atzina Zemessardzes 31. kājnieku bataljona karavīrs A. Ribušs: “Valsts aizsardzība ir mūsu kopēja atbildība. Zemessardze rūpējās par to, lai tā laika nacionālo partizānu veikums neietu zudumā šodien, un Latvija tiešām būtu brīva, neatkarīga un aizsargāta. Tikai kopā mēs varam saglabāt to, par ko šie cilvēki ir cīnījušies

Pēc pārbaudījumu veikšanas visi ieklausījās nelielu fragmentu lasījumos no grāmatas “Tālavas un Dzimtenes sili”, aizdedzināja svecītes, nolika ziedus. Noslēgumā Alūksnes un Apes politiski represēto kluba vadītāja Dz.Mazika norādīja, ka savas dzimtās vietas vēsture ir jāzina un tieši, dodoties uz vēsturiski svarīgām vietām, daudz labāk var saprast tā laika apstākļus, situāciju un notikumus. Alūksnes novada jaunsargu vadītāja Inese Marķitāne vēsturi izzinošo braucienu vērtēja atzinīgi un norādīja, ka tādi jauniešiem ir nepieciešami, jo tad viņi informāciju var izlasīt ne tikai mācību grāmatās, bet katrs pats redzēt savām acīm, piedzīvot savā pieredzē, dzirdēt no cilvēku atmiņām, kas veicina viņos lielāku interesi par vesture.

Pasākuma noslēgumā visi sastiprinājās ar spēcinošu zupu un veiksmīgākie uzdevumu veicēji saņēma balvas no zemessardzes un Alūksnes muzeja. Jaunieši atzina, ka diena bija ļoti interesanta, bija savādāka atmosfēra, pavisam cita kā skolā, bija vērtīgi dzirdēt stāstījumu no cilvēkiem, kuri tā laika notikumus ir piedzīvojuši. To ir svarīgi zināt. Skolēni novērtēja, ka šādu vietu apmeklējums rada priekšstatu, kā viss tolaik noticis. Un nav bijis tik viegli, kā varētu likties. Vēsture ir jāzina, no vēstures nav jābaidās.

Teksts: Jolanta Baldiņa Alūksnes muzeja Izglītōjošā darba un darbā ar apmeklētājiem specia;iste.
Foto: Agita Bērziņa Alūksnes un Malienas ziņas, interneta portāla redaktore,
Aigars Ribušs Zemessardzes 31. kājnieku bataljona karavīrs.

Tukuma politiski represēto klubs Likteņdārzā 18.09.2020

Fri, 02 Oct 2020 18:38:00 +0000

Ar Tukums novada dome atbalstu: Tukuma represēto kluba “Atauga” projekts: “Atpūtas brīži politiski represēto personām”.
2020.gada 18.septembrī, mēs Tukuma nodaļas “Sibīrijas bērni “ apmeklējām Kokneses novada Likteņdārzu, kas ir ievērojams tūrisma apskates objekts visā Latvijā, tā ir vieta, kur satiekas tagadne, pagātne un nākotne, lai dotu mierinājumu pagātnei, spēku šodienai un piepildītu nākotni. Likteņdārzā bijām pirms diviem gadiem – tagad, ieraugot pārmaiņas, pārņem nedalīts prieks: ir izveidota piemiņas vieta Sibīrijas mātēm, piemiņas vieta Latvijas valsts dibinātājiem, sakuplojis mūsu nodaļas 2014.gadā stādītais ozoliņš. Jau redzamas ozolu rindas apprises.

Piemiņas akmens Sibīrijas mātēm uzjundī ne vienu vien smeldzīgu brīdi: Andreju Antonu kopā ar māti izsūtīja 1941.gada 14.jūnijā, deviņu mēnešu vecumā, uz Tomskas apgabalu. Tēvs no viņiem tika atdalīts – Andrejs savu tēvu vairs nesatika.
Ainas Rožudārzas ģimeni – māsu Birutu Ertneri un vēl divus mazus bērnus, no “Sprostu “mājām Tukuma rajonā, izsūtīja 1949.gada 25.martā. Jaunākajam bērniņam bija tikai trīs mēneši. Kopā ar ģimeni izsūtīja arī vecmammu. Tēvu, par nodokļu nesamaksāšanu arestēja pirms izsūtīšanas. Sibīrijā smagais darbs kolhozā, ģimenes uzturēšana gūlās uz mātes pleciem – dzīvojot aukstumā, badā un mūžīgā izsalkumā.
Ināru Skrubi – nepilnu septiņu gadu vecumā, izsūtīja uz Tomskas apgabala Tavričeskij rajonu kopā ar vecmammu Lizeti Skrubi, kurai tolaik bija 61 gads. Pirmais rudens bargajā salā ietekmēja skolas gaitas, krievu valodas nezināšana un slimība – divi gadi pirmajā klasē. Sādžā tikai trīs latviešu ģimenes, kuras izvietoja no velēnām celtās mājas vienā istabā. Visus sešus gadus Ināra gulēja kopā ar vecmammu uz salmu maisa. Ar smago darbu saulespuķu eļļas iegūšanas punktā vecmammai bija jānopelna iztika diviem. Vectēvs Kārlis Skrubis izsūtīšanas brīdī nebija mājās, vēlāk viņu izsūtīja uz galējo ziemeļu rajonu, Komi ASSR. Pati Ināra palikusi bārenis, jo vecāki bija devušies aizsaulē. 1954.gadā Ināra kopā ar vecmammu atgriezās mājās, no izsūtījuma atgriezās vectētiņš un sākās jauna dzīve Latvijā un mācības latviešu skolā.

Likteņdārza apskate virzīta uz to, lai ikviens apmeklētājs šeit justos ērti, lai pilnībā iepazītu un uztverti šo vēstījumu. Tādēļ jāiziet neliels apmācības kurss Likteņdārza darbinieces Agneses vadībā: pēc mirkļa Aina un Andris Rožudārzi un Aina Leja jau sēžas pie elektrobusa vadīšanas un iepazīšanās var sākties.

Ar Likteņdārza nākotnes projektiem, iecerēm iepazīstina gide Benita. Interesantais stāstījums mijas ar pašu vēlmēm ieraudzīt, saskatīt bruģakmenī iekaltos ziedotāju vārdus un uzvārdus. Atrodot savus – sirdī tāds kā satraukums, kā smeldze – un tās ir atmiņas, atmiņas, kuras šeit iekaltas uz mūžu un paliks ziedotāju sirdīs. Ziedojumu vākšana turpinās, daļa mūsu biedru to izdara. Soli pa solim tiek izstaigāts un no jauna iepazīts viss dārzs – priecē ābeļu aleja, rododendru stādījums, skats uz Daugavu un Pērsi no skatu terases, topošais sabiedriskais centrs un lielu interesi izraisošais 12 metrus augstais ziedu kalns. Gaisā jūtams tā krāšņums pavasarī.
Jau jūtam, ka iepazīšanās ar Likteņdārzu, tā nākotnes plāniem tuvojas noslēgumam, vēl tikai paveram skatu uz akmens krāvumu ”Pelēkais saulriets”, jo dziļi sirdī izprotam tā simbolisko nozīmi mūsu dzīvē un dodamies: nē, ne mājup. Mūs gaida Lība Zukule. Taisnība tā, ka viņa bija visu šo laiku kopā ar mums. Lība gaida, lai parādītu savu Koknesi, Kokneses pilsdrupas ar visu moku kambari, Koknesē izveidoto pilsētas parku, tūrisma informācija centru un kopā aizietu pie represēto pieminekļa Koknesē.
Koknesē iecienītā kafejnīca “Rūdolfs” sagaida ar siltām, garšīgām un sātīgām pusdienām un laiks aizrit jautrā rotaļu noskaņojumā. Esam aizvadījuši interesantu, piepildītu un iedvesmojošu dienu, jo Lība neļauj atslābt un uztur tonusu – tas patiesi liek justies jaunākiem.
Mīļš paldies par sirds siltumu, draudzīgajām sarunām Agnesei, Benitai un visam Likteņdārza kolektīvam, Lībai Zukulei par būšanu Koknesē, un kafejnīcas ”Rūdolfs” saimniecei Annai. Čīmai.

Ināra Skrube
Tukuma represēto kluba biedre.

Kad pieredze izsūtījumā saistās ar darbību represēto nodaļās.

Tue, 29 Sep 2020 07:38:00 +0000

Alūksnes un Apes novada politiski represēto kluba vadītāja Dzidra Mazika saka, ka iekšējam dvēseles mieram Likteņdārzs jāapmeklē vismaz reizi gadā. Saulainajā atvasaras dienā, 24. septembrī, kad kluba biedri un viņu atbalstītāji devās uz Koknesi, tas patiešām bija mirdzošs mirklis dvēselei. Dienas izbraukums bija vadītājas Dzidras Mazikas rūpīgi izplānots, un programmā iekļauti objekti, kas cieši saistās ar represēto skumjo pieredzi izsūtījumā, jaunības dienu gaitām vai aktīvo darbību represēto organizācijā. Alūksnes grupu sirsnīgi sagaidīja Kokneses represēto nodaļas izpilddirektore Lība Zukule ar saviem kolēģiem un visas dienas gaitā rūpējās par mūsu labsajūtu un daudzveidīgu, skaistu un emocionālu Kokneses apmeklējumu.

Mūsu galvenais ceļojuma mērķis bija Likteņdārzs- vieta, kur satiekas cilvēku un mūsu valsts pagātne, tagadne un nākotne. Ar Likteņdārzu Alūksnes un Apes novada politiski represēto klubam ir ļoti cieša saikne. Te aug viņu stādītie kociņi, draugu alejā pārliecinoši, pretī zilajām debesīm mirdz ieguldītie piemiņas bruģakmeņi. Represēto klubs ir ziedojis gan līdzekļus, gan organizējis laukakmeņu nogādāšanu piemiņas vietas izveidošanai. 2019. gada maijā pulciņš Alūksnes un Apes puses represēto piedalījās politiski represēto ģimeņu mātēm veltītā piemiņas ansambļa atklāšanā, tādēļ bija nozīmīgi atvest arī pārējos biedrus uz šo vietu, lai noliktu pie piemiņas akmens ziedus un domās vēlreiz pateiktos savām mātēm, kuras pašaizliedzīgi rūpējās par saviem bērniem izsūtījumā.

Ekskursiju pa Likteņdārzu sākām ar piemiņas vietas Latvijas valsts dibinātājiem un neatkarības atjaunotājiem apskati. Mūs laipni sagaidīja Likteņdārza gide Benita Rugaine un ar interesantu, emocionālu stāstījumu pavadīja, izrādot visus objektus. Priecēja, ka bija noorganizēti elektromobīļi, kas deva iespēju ikvienam piedalīties ekskursijā. Likteņdārza administratīvā direktore Linda Galino laipni parādīja, kā sazaļojis Alūksnes puses represēto stādītais saldais pīlādzis un kā ērtāk un ātrāk atrast savus bruģakmeņus. Pārliecinoši rudens vējā plīvoja 5 Latvijas karogi, simbolizēdami Latvijas novadus - Kurzemi, Latgali, Vidzemi un Zemgali, un par Latviju dzīvības atdevušo un grūtības pārvarējušo piemiņu.

Alūksnes un Apes politiski represēto kluba biedri piemiņas pasākumos pulcējas pie tēlnieces Lilijas Līces veidotās skulptūras “Mātes tēls”. Viesošanās reizē Koknesē bija būtiski apmeklēt piemiņas akmeni šajā pusē represijās cietušajiem, lai rudens ziedu košumā un svecīšu liesmu siltumā brīdi apstātos un padomātu par bēgļu gaitās uz Rietumiem aizbraukušā Zigurda Sapieša mākslas darbā iekaltajiem vārdiem: "Tagad atpakaļ es nāku atkal savā tēvzemē".daudziem represijās cietušajiem bērniem saistās ar atgriešanos mājās un burvīgajām Koknese jaunības dienu ekskursijām uz Kokneses pilsdrupām, Pērses ūdenskritumu, Staburagu. Ar dzīvesprieku un nostalģisku noskaņu viņi atminas, cik tad bija jaukas pastaigas pa parku, raits deju solis un viss vēl tikai kā rozes pumpurs plauksmē, gluži kā Kokneses tūrisma informācijas centrā aplūkojamajā Ingas Šleseres Gražules ziedošo gleznu izstādē. Tūrisma informācijas centra gide Kristiāna Ancelāne uzskatāmi parādīja Kokneses pilsdrupu vēsturi, kā arī dabas ainavas maiņu pēc Pļaviņu HES būvniecības, demonstrējot vairākus maketus un interaktīvu projekciju. Jāatzīst, ka tas deva spilgtu priekštatu par vietas vēsturi. Katrs tūrisma centrā varēja iegādāties sev tīkamu suvenīru, līdz kāds linu priekšauts ar apetelīgi noformētu sama zupas recepti sāka pārliecinoši atgādināt, ka tuvojas pusdienlaiks. Lība Zukule mūs aizveda uz gruntīgu Kokneses muižas ansambļa ēkā darbojošos, koknesiešu un viņu viesu iecienītu krodziņu “Rūdolfs”, kur no 1885. līdz 1887. gadam dzīvojis un strādājis rakstnieks Rūdolfs Blaumanis un kur gardu smaržu virmojumā mums par prieku ieskanējās kapela "Aizezeres muzikanti". Paldies krodziņa saimniecei Annai Čīmai par pirmo reizi baudīto sama zupu un ļoti sātīgām un gardām pusdienām, kā arī muzikantiem Inesei un Normundam par latviskām dziesmām un deju rotaļām, kurās tika iesaistīti visi ekskursanti. Izlustējušies, izdziedājušies, ar sārtiem vaigiem un līksmiem acu skatiem devāmies tālāk.
Kokneses parks, mākslīgais Pērses ūdenskritums un Kokneses pilsdrupas. Te savijas senatne ar mūsdienu tehnoloģijām un mākslinieku darbiem. Pieskarties 800 gadu seniem dolomīta akmeņiem, kas piedzīvojuši viduslaiku pils norises, ielūkoties 40 m dziļā Daugavas dzelmē, pasēdēt moku krēslā un ieklausīties gides Santas Mideres stāstījumā, aplūkot Kokneses represēto biedrības veikumu kokaudžu atjaunošanā un pārrunāt, kas kuram veicies, kādi nākotnes plāni, iziet jaunības dienu atmiņu takas un, laimīgiem un piepildītiem ar dienā piedzīvoto, izbrīnīties, ka saule apskrējusi debesu jumam otrā pusē, un nemanot pienācis laiks doties mājup. Sirsnībā pateikušies mūsu visas dienas labās atmosfēras un bagātā piedzīvojuma atbalstītājai- Lībai Zukulei un vēlot viņai veselību, rosmi, darba sparu, uzsākām savu atpakaļceļu uz mājām, jo priekšā vēl bija kāds dabas un cilvēku roku veidots pārsteigums-Šķieneri un Stāķi. Divi pavisam mazi ciemi Gulbenes novada Stradu pagastā, kur devāmies aplūkot mākslinieces Lindas Rinķes un vietējo cilvēku kopdarbu mozaīkā- autobusa pieturu un dabas viesistabu parkā, kur var palasīt grāmatu, pazvilnēt dīvānā, paspēlēt šahu vai padomāt par jaunajām iecerēm un to realizāciju. Tā arī darījām. Mazliet noguruši, bet vairāk prieka un jaunu ideju piepildīti, viens no otra atvadījāmies, lai atkal satiktos jau citos pasākumos. Paldies par šo jauko braucienu Alūksnes un Apes novada politiski represēto kluba vadītājai Dzidrai Mazikai, paldies par viņas degsmi, neatlaidību un prasmi visus savienot kopēju ieceru īstenošanā. Viņas paaudzi var tikai apbrīnot. Laikam jau trāpīgi te būtu Reiņa Kaudzīša teiktie vārdi: ”Vējā augušam kokam- stipras saknes.”
Alūksnes muzeja izglītojoša darba un darba ar apmeklētājiem speciāliste Jolanta Baldiņa

Saglabāt un izveidot piemiņas vietu pie Amatas stacijas.

Mon, 28 Sep 2020 16:11:00 +0000

Izveidot piemiņas vietu pie Amatas stacijas, no kuras 1949.gada martā uz Sibīriju izvesti 1318 Cēsu apriņķa iedzīvotāji, tas bija viens no galvenajiem jautājumiem, kas apspriests Latvijas represēto biedrības Cēsu nodaļas valdes sēdē septembra mēnesī.

Amatas dzelzceļa stacijas ēka - dzelzceļa vairs nav, bet šī celtne ir 1949.gada marta traģisko notikumu lieciniece. Ēkai iepretī ir bijusi sliežu vieta, kur tolaik stāvēja vilciena vagoni, kurā uz Sibīriju izveda vairāk nekā 1.3 tūkstošus cilvēku.

(Foto no albuma)
“Šobrīd ir tikai ideja, kas jārealizē” saka valdes priekšsēdētājs Pēteris Ozols. “. Ir vēlme, lai piemiņas vieta būtu lasāmi visu 1318 izsūtīto vārdi, uzvārdi, dzimšanas gadi, izvešanas datums. Lai tur ir lasāms PSRS lēmums, ar kuru tika īstenotas šīs deportācijas. Lai ir rakstītā atskaite par šī ešelona ceļu. Jo ir fotoattēls, kas riskējot ar dzīvību, uzņemts caur stacijas logu. Tajā redzams ešelons, kurā kopumā bija 65 vagoni.

Cēsu Vēstures un mākslas muzeja krājumā 2011.gadā nonāca unikāla fotogrāfija – caur Amatas stacijas logu slepus nofotogrāfētais 1949.gada 25.martā izsūtāmo ešelons. Fotogrāfējis Kārlis Runcis, kurš tai laikā bija Amatas stacijas priekšnieks, bet viņa sieva strādāja par pasta priekšnieci. Sieva, atrodoties blakus telpā dzirdējusi, kā pasta nodaļā ienāk krievu kareivji un pa telefonu krieviski ziņo: “Plan vipolņen” (plans izpildīts). Fotogrāfiju muzejam nodeva Kārļa Runča mazmeita Inese Abika.

Arhīva ziņās atrodams bezkaislīgs apraksts par izsūtāmo ešelonu Nr. 97322, kas 1949.gada 27.martā divos naktī izbrauca no Amatas stacijas. Ešelons izsūtīšanai bija sagatavots Veļikije Lukos no 12. līdz 21.martam. Tā komplektēšanā piedalījās arī Valsts drošības ministrijas apsardzes pārstāvji. Ešelons tika “labiekārtots” ar 957 dēļiem solu vajadzībām, 60 čuguna krāsniņām, 53 krāsns kruķiem, 25 liekšķerēm, 49 spaiņiem, 60 lukturiem, 168 vairogiem. 25.martā vilciens pienāca Amatas stacijā. Iedzīvotājus izsūtīšanai veda 25.un 26.martā. 27. Martā divos naktī vilciens devas ceļā. Ešelonu uzraudzīja 20 karavīri, pieci seržanti un viens virsnieks. Uzraugi ik dienas pārbaudīja izsūtāmos, brauciena laikā visas durvis tika noslēgtas, no vagona iziet pēc ūdens drīkstēja tikai konvoja pavadībā. Gala stacija bija Tomskas dzelzceļa stacija Čeremošņiki, kur ešelons pienāca 8.aprīlī septiņos no rīta. Ceļā bija miruši pieci cilvēki. Izsūtītos nometināja Tomskas apgabala labošanas darbu nometnes barakās. Izsūtīto skaits – 1311 Latvijas iedzīvotāji, no tiem 363 bērni. Nometnē, gaidot pārsūtīšanu, nomira vēl četrpadsmit izsūtītie iedzīvotāji. Līdz ar citiem izsūtītajiem ešelonā bija arī septiņpadsmitgadīgais Laimonis Jaukulis no Gaujienas pagasta “Ilgupēm”, kurš dzīvi ešelonā un nometnē fiksējis dienasgrāmatā.
Fragments no atmiņām: “27.marts.Plkst.4.00 sākam braukt no Amatas. Ļaudis ļoti saspiesti. Dzērbenē un citur tādi paši ešeloni. Gulbenē apstājāmies, laiž pēc ūdens. Tanī rītā gar Gulbeni aizgājuši šeši ešeloni, 18.30 pārbraucām Latvijas robežu. Citos vagonos dzied garīgas dziesmas. Arī mēs dziedam “Dievs, Kungs ir mūsu stiprā pils”, “Dievs svētī Latviju” un citas. Vakarā iebraucam Pleskavā. Ak, Krievzeme… Tavu nabadzību!”

Pēteris Ozols atzīst, ka vēl nav zināms, cik iecere izmaksās. Mākslinieks, kurš uzrunāts piemiņas vietas izveidei, nākamajā nedēļā solījis iesniegt piedāvājumu, tad būs skaidrība par iespējamajām izmaksām. Nepieciešamie materiāli, ko gribam redzēt piemiņas vietā ir savākti, bet vispirms jāsaprot, kā ar finansējumu. Runāsim ar uzņēmumiem, pašvaldībām, Latvijas politiski represēto nodaļām un iedzīvotājiem, kādu atbalstu viņi var sniegt, jo saprotam, ka šis ir mūsu uzdevums, kas jāpaveic. Ja ne mēs, maz ticams, ka kāds cits to izdarīs.

Iecerētajā piemiņas vietā daži uzvārdi dublēsies ar tiem, kuri lasāmi uz piemiņas sienas Cēsīs. Pils ielā 12 pie ekspozīcijas: “Sirdsapziņas ugunskurs”.Pēteris Ozols skaidro, ka Pils ielā lasāmi uzvārdi, kuri gāja bojā Sibīrijā vai pa ceļam uz to, bet iecerētajā piemiņas vietā būs visi vārdi un uzvārdi, kuri no šīs vietas aizvesti.

Teksts: no Pētera Ozola sarunas ar Jāni Gabrānu 11.09.2020 "Laikraksts “Druva”,
Izmantoti Cēsu Vēstures un mākslas muzeja materiāli.

Laimdota Podze

03.09.2020. Uz Liepāju un Rucavu - ne tikai pēc pieredzes.

Fri, 11 Sep 2020 11:47:00 +0000

Projektu atbalsta: Rīgas domes Labklājības departaments.

Tuvojoties Liepājai kļūstam vērīgāki, jo brauciena mērķis ir pilsētas ziemeļu daļa, kas padomju laikos bija slēgta teritorija un nebija pieejama pat Liepājas iedzīvotājiem. Šodien tā ieguvusi jaunu attīstības virzienu un kļūst pieejama iedzīvotājiem, tās viesiem, attīstās uzņēmējdarbība.

Karosta ir brīnumaina, paradoksāla un unikāla vieta ne vien Latvijas, bet arī pasaules vēstures un arhitektūras kontekstā. Karosta ir lielākā vēsturiskā militārā teritorija Baltijā un aizņem gandrīz vienu trešdaļu no Liepājas teritorijas. Tā projektēta kā pilnīgi autonoma apdzīvota vieta ar savu infrastruktūru, elektrisko spēkstaciju un ūdensapgādi, baznīcu un skolām.
Liepājas Svētā Nikolaja pareizticīgo Jūras katedrāle ir Karostas vizuālā un garīgā dominante, kas spilgti kontrastē ar tai blakus uzbūvētajām daudzstāvu paneļu dzīvojamām mājām. Baznīca projektēta un celta atbilstoši 17.gs. Krievijas pareizticīgo baznīcu principiem – ar vienu centrālo un četriem sānu kupoliem. Sākoties Pirmajam pasaules karam, daudzus katedrāles priekšmetus, tostarp zvanus un ikonas izveda uz Krieviju. Pēc Otrā pasaules kara šeit iekārtoja sporta zāli, matrožu un zaldātu kinoteātri un izklaides vietu. Lai slāpētu lielisko akustiku un skatītāji labāk dzirdētu filmu skaņas, tika aizbetonēts centrālais kupols. 1991.gadā septembrī militārie spēki atstāja katedrāli, un jau decembrī notika pirmais dievkalpojums.
Nedaudz vēstures:
1890.gada 15.janvārī cars Aleksandrs III paraksta dekrētu par kara ostas un cietokšņa būvniecības uzsākšanu.
1893.gadā notiek svinīga celtniecības darbu atklāšana. Ceremonijā piedalās Krievijas cars Aleksandrs III, galma locekļi armijas un flotes augstākie virsnieki un Liepājas domnieki.
1903.gadā notiek tilta skiču projektu un izmaksu aprēķinu konkurss un 1904.gadā tiltu būvē Sankt- Pēterburgas Metālfabrikas sabiedrība un 1906.gadā tiltu iesvēta un nodod satiksmei. Leģenda: 1903.gadā uzturoties Sankt- Pēterburgā par tilta projektēšanas konkursu uzzinājis franču inženieris Kārlis Gustavs Eifelis, kas arī uzskicējis savu iedomāto variantu tiltam ar horizontāli izgriežamajām konsulām. Vēlāk šo risinājuma ideju izmantojis H. Hails. Izgriežamais tilts ir viens vecākajiem metālkonstrukcijas tiltiem Latvijā, kas atklāts 1906.gadā. Tilts veidots no divām identiskām izgriežamām pusēm, kas pār Karostas kanālu tiek vērtas katrs uz savu pusi. Lai gan tilts būvēts no metāla, tā segums veidots no koka dēļiem, kas piešķir tiltam savu raksturu un šarmu. Šodien, Oskara Kalpaka tilts ir būve ar kultūrvēsturisku mantojumu un saglabāta tādā pašā veidolā, kāda tā mantota līdz mūsdienām.
Latvijā garākais mols, Ziemeļu mols – būvēts 19.gs. beigās kā svarīga Liepājas Jūras cietokšņa un militārās ostas daļa. 2020.gada 20.augustā jūrā pie Ziemeļu mola, pilsētas pusē tika “noenkurota” gandrīz četrus metrus garā “Karostas nāra”. Nāras skulptūras tēla rašanos, tēlnieks Egons Peršēvics iedvesmojies no stāsta par kādu padomju laika zemūdens kapteini un viņa bojā eju 1967.gadā, lielās vētras laikā.
Mūsdienās Karostā savdabīgi savijas greznā 19.gs. beigu arhitektūra un militārais skarbums, kas tajā pašā laikā piemērots civilai un mūsdienīgai dzīvei un uzņēmējdarbībai.
Stundu garā ekskursijas tūre pa koncertzāli “Lielais dzintars” notiek gida pavadībā un tās laikā esam iepazīstināti ar visām “Liela dzintara“ zālēm, sākot ar mākslas telpu Civita Nova pirmajā stāvā un Kamerzāli ēkas otrajā stāvā, turpinot ceļu uz Lielo zāli, lai noslēgumā paraudzītos uz sestā stāva telpām Civita Nova 6 un Eksperimentālo skatuvi. Patīkams pārsteigums – ielūkojāmies pasākuma “Lampa” diskusiju panelī Covid apstākļos. Neskatoties uz ieilgušo ne – noteiktības laiku, Liepājas māksla dzīvo un pielāgojas jaunajiem apstākļiem.

Viesus sagaida - Liepājas represēto kluba vadītājs Andris Zīders.
Liepājas pilsētā, Iebraucot Ukstiņu ielas 7/9 pagalmā, mūs sagaida Liepājas represēto nodaļas priekšsēdētājs Andris Zīders ar saviem biedriem. Namā, kurā atrodas Liepājas muzeja filiāle, savu pienesumu dod tieši Liepājas represēto nodaļa. Tā ir abpusēji izdevīga sadarbība – jo mērķis jau abām organizācijām ir viens: saglabāt vēsturisko atmiņu un popularizēt to. Katra diena nāk ar savu stāstu, kuru izstāstīt nebūt nav viegli. Vienā no izstādes stendiem, par piedzīvoto deportācijās, stāsta Arnolds Treids, Andris un Māris Zīderi. Cilvēku likteņi un to stāsti, kas pilni ar prātam neaptveramām komunistiskā režīma šausmām. Un tā ir mūsu paaudzes dzīvā liecība un atstātais garīgais mantojums nākotnes paaudzēm.
Izstāde “Dzīvesstāsti sarkanā terora ēnā” papildināta ar dokumentiem par jauniešu pretošanās kustību “Kursa” dalībniekiem. 1947.gada 27.decembrī Liepājā, Baltijas Kara apgabala tribunāls tiesāja 31 Liepājas tehnikuma audzēkni – 16 – 17 gadus vecus jauniešus, kuri vēlējās atbrīvot savu zemi no padomju okupantiem. 29.decembrī nolasīja spriedumu, notiesāja visus. Deviņiem piesprieda nāves sodu, ko vēlāk aizstāja ar brīvības atņemšanu uz 25 gadiem. Divdesmit vienam apsūdzētajam piesprieda 10 gadus un vēl 5 gadus tiesību zaudēšanu un vienam apsūdzētajam iedeva 5 gadus.

Mēs dziļi pārdzīvojam katru šo stāstu un apzināmies, ka tas ir mūsu valsts vēsturiskās izziņas ieguves avots jaunajai paaudzei, kuriem tā ir pirmā saskare ar padomju režīma noziegumiem.
Lai nedaudz noklusinātu prātus pēc tikšanās ar Liepājas represēto nodaļas biedriem, ir neliels pārbrauciens uz Dienvidkurzemi. Pie pašas Lietuvas robežas atrodas Rucavas tradīciju nams “Zvanītāji”. Mūs sagaida Sandra Aigare savā patiesi krāšņajā tautas tērpā, visu viņas būtību caurvij mīlestība uz šo novadu.

Sandra Aigare krāšņajā Rucavas tautas tērpā.
Gadiem ejot, arvien vairāk rucavnieuki apzinās savu materiālo un garīgo mantojumu. Viņi neko netur noslēpumā, visu, kas ir senču atstātais mantojums – viņi ceļ augšā. Rucavnieki mācās paši un māca citiem latviskas lietas. Tā aizsākās Rucavas tradīciju klubs, tā aizsākās piedalīšanās konkursos, lai varētu parādīt tradīcijas cauri gadskārtām, parādīt folkloras materiālu, kā arī rast iespēju tikt pie sava tautas tērpa. Tas ir fenomenāli – Nīca, Bārta un Rucava ir tik tuvu viena otrai, bet tērps ir katrai savs. Nianses atsevišķu apģērba gabalu valkāšanā. Lieki teikt – plašākas iespējas kultūras mantojuma popularizēšanā. Ja esat ciemojušies Rucavā, tad galdā vienmēr tiek celts populārākais ēdiens, kuru nesastapt nekur citur Latvijā – ir baltais sviests. Īstenā Rucavas baltā sviesta meistares godā ir saimniece Mirdza Ārenta. Pie Mirdzas pēc padoma gājusi Ruta Ķestere, līdz pati kļuva par nākamo sviesta meistari. Baltais sviests ir iekļauts ES aizsargāto ģeogrāfiskās izcelsmes norāžu reģistrā.
Ir vēla pēcpusdiena, kad iebraucam Aizputē pie Santu ģimenes. Viņu sapnis par vietējo, vitamīniem bagāto ogu vīna ražošanu aizsākās jau pagājušā gadsimta nogalē, līdz sapnis īstenojās 2010.gadā, kad vīna darītava atrada sev telpas Aizputes pilsmuižas pagrabā. Labs vīns vislabāk jūtas labā un pamatīgā vīna pagrabā. Vīns tiek izgatavots pēc tradicionālām metodēm, kurā ikviens process, sākot, no katras ogas izaudzēšanas, līdz pudeles noguldīšanai vīna plauktā ir roku darbs, Ar prieku izgaršojam zemeņu ķiršu, rabarberu un pīlādžu vīnu. Tā ir izcilā Latvijas ogu garša.
Iespaidiem bagāti, laimīgi atgriežamies Rīgā.

Tekstu sastādīja un foto: Laimdota Podze

Pieredzes apmaiņas brauciens 2019. gada 3. decembrī.

Thu, 12 Dec 2019 18:33:00 +0000

Gada nogali politiski represētie sagaida ar padarīta darba sajūtu, kā atzīmēja LPRA priekšsēdētājs Ivars Kaļķis: Apvienības nodaļas šogad ir rīkojušas 30 gadu jubilejas pasākumus, ir apgūti LPRA, Preiļu, Cēsu, Rēzeknes, Kokneses, Jūrmalas projekti un ieskicētas aktivitātes jaunajam gadam. Ir uzsākts darbs pie konferences rīkošanas.

Decembra mēneša sākumā apvienības pārstāvji devās uz Ventspili, lai satiktos, dalītos pieredzē un iepazītos ar represēto nodaļas paveikto. Pirms tikšanās ar ventspilniekiem, apmeklējot Ventspils pilsētas koncertzāli ‘’Latvija’’, kura kopā ar Ventspils Mūzikas vidusskolas ēku tika ieraudzīts arhitektu, inženieru un būvnieku paveiktais brīnums un tie nav tukši vārdi – ieraudzītais visus pārsteidza, gides stāstītais apliecināja - patiesi Gudra māja. Par to paši pārliecinājāmies vakarā apmeklējot Latvijas Radio kora koncertu.
Jā – koncertzāle spēj uzņemt pasaules klases māksliniekus, un reizē liek augt mums, klausītājiem.

LPRA nodaļu pārstāvji Ventspils ierakstu studijā.
Ventspils represēto nodaļā, Veltas Krauleres vadībā, pamanāma gan rūpe par katru no saviem cilvēkiem, gan paveiktais – nodaļas biedru likteņgaitu izpētē un atmiņu stāstu saglabāšanā. Kopā tiek apskatītas fotogrāfijas, uzklausīti atmiņu stāsti un katrā stāstā ir kas personīgi svarīgs. Ventspils nodaļai vēl jādomā par arhīva publiskošanu, demonstrēšanu vai prezentāciju.

Vidū - Ventpils represēto nodaļas vadītāja Velta Kraulere.
4.decembrī, Ventspils represēto nodaļā mūs uzrunāja Latvijas Okupācijas izpētes biedrības Rutas Pazderes sagatavotā prezentācija: Padomju Savienības nodarītie zaudējumi Baltijā, kas ietvēra Latvijas PSR militāros izdevumus, demogrāfijas procesus un finanšu apriti, PSRS okupācijas laikā, pamatojoties uz Latvijas arhīvos atrodamiem dokumentiem.
Katra tikšanās reize ne tikai bagātina cilvēku, bet iezīmē radošās aktivitātes un nosprauž turpmāko virzību.
Teksts: Laimdota Podze
Foto: Edmunds Būmanis