Latvian association of politically represed persons (LPRA) - Notikumi

25. marta atceres pasākums Koknesē

Tue, 12 Apr 2022 19:55:00 +0000

Diena, kad arī koki sajūt sāpes

Izmisums, apjukums, bailes, bezspēcība, dusmas, naids pārņēma tos Latvijas iedzīvotājus, kuru mājās 1949. gada 25. martā ienāca bruņoti vīri un pavēlēja doties līdzi. Bez atbildes uz jautājumiem — kāpēc, par ko? Tādas emocijas izjuta arī bebrēnietes Antoņinas Midegas ģimene. Svešā vara nežēloja ne divgadīgo bērnu, ne 84 gadus veco sirmgalvi.

Mūs neaiztiks

Višņevsku ģimenes moku ceļš sākās toreizējā Viļānu apriņķa Atašienes pagastā 1949. gada 25. marta naktī. Pirms tam klīda baumas, ka būs izvešana. Antoņinas tēvs bija pārliecināts, ka viņa ģimeni neaiztiks — nebija kulaku sarakstā un bija iestājušies kolhozā. Tēvam bija 37 gadi, mammai — 26, abi bija ļoti strādīgi. Līdz 1940. gadam ģimenei piederēja 30 hektāru zemes. Daudzi kaimiņi jau laikus bija paslēpušies — viņu mājas tonakt bija tukšas. Represiju veicējiem stacijā bija jānogādā noteikts skaits cilvēku, līdz ar to tika pārmeklētas visas turīgākās mājas, arī Antoņinas vecāku mājas. Ap diviem naktī “Ozolos” ieskrēja bruņoti vīri un pavēlēja ātri saģērbties.

Iztraucējot nakts vidū, mājas iemītniekus pārņēma izmisums. Mazo Antoņinu, kurai bija divi gadi un četri mēneši, raudošu izcēla no gultiņas. Žēlots netika arī vectēvs, kurš bija 84 gadus vecs, slims un nevarīgs. Tajā apjukumā neko daudz no mantām vecāki nespēja salikt. Tēvam pavēlēja stallī sajūgt labāko zirgu. Naktī aizveda uz Atašienes ciema padomi. No rīta visus sasēdināja smagajā mašīnā un veda uz Stirnienes staciju, kur bija sagatavoti lopu vagoni.

Mazā Antoņina Sibīrijā ar vecākiem. Foto no A. Midegas albuma.

Gluži kā filmā

No Stirnienes sākās ceļš uz nezināmo. Vecāki bija pārliecībā, ka visus ved nošaut. Naktī vilciens traucās ļoti ātri, savukārt dienā pilsētās stāvēja ilgi. Mazā Ņina tālo ceļu pavadīja vagonā augšā uz lāvas, citi bija lejā. Vagonam bija mazs lodziņš, un meitenīte vēroja garām pazibošo ainavu. Garām gāja kāds vīrs un iedeva mazajai ābolu. “Visu mūžu atmiņā tā ābola smarža, tādu ābolu vairs nav,” teic Antoņinas kundze.

Ņina ar vecākiem un vectēvu nonāca Tomskas apgabala Podļesovkas sādžā. Te sadalīja pa kolhoziem un būdām. Sākumā ģimene dzīvoja pie kāda gados veca pāra. Sirmā māmuļa pieskatīja meitēnu, kamēr vecāki darbā. Vēlāk ģimeni izmitināja kopā ar izsūtītu ukraiņu ģimeni. Tēvs ar māti strādāja mežā, fermā, visur, kur vajadzēja. Slimais vectētiņš izturēja līdz jūnijam un uz mūžu palika Sibīrijas zemē.

Vaicāta, kā vietējie iedzīvotāji uzņēma izsūtītos, Antoņinas kundze atbild: “Tas man asociējas ar Martas piedzīvoto filmā “Ilgais ceļš kāpās” un “Likteņa līdumniekiem”. Sībīrieši bija ļoti labsirdīgi un saprotoši. Pateicoties viņiem, mēs izdzīvojām. Gan viņiem, gan mums nebija, ko ēst. Iepriekšējais bija bada gads. Pārtikām no kartupeļiem. Iedeva pa tupenim, lai mani varētu pabarot. Mamma no miziņām bija iemanījusies izaudzēt kartupeļus. Zeme tur bija ļoti auglīga.”

Būvē dzelzceļu uz Latvijiņu

Tā kā Antoņina bija vēl maza, no Sibīrijas atceras vien nedaudz epizožu. Ziemā bija stindzinošs sals. 40 grādu salā Ņina ar kailu rociņu bija pieskārusies durvju kliņķim, un ādiņa palika pie aukstā dzelzs gabala. Spilgtā atmiņā ir istaba ziemā, un tajā bija daudz malkas. Pagales bija Ņinas rotaļlietas. Mamma reiz meitiņai pajautāja — ko tu te dari? Mazā atbildēja — būvēju dzelzceļu, pa kuru braukt uz Latvijiņu. “Mamma pēc tam asarām acīs stāstīja, ka īpaši nekas nebija runāts, bet kaut kur jau laikam bija dzirdēts par Latvijiņu. Tās pagales vēl tagad atceros,” teic bebrēniete.

Vasarās pļavās ziedēja krāšņas puķes. Vecāki bija darbā, Ņina tajā laikā nīkuļoja pagalmā ar sunīti un vistām. Apkārt pagalmam bija zedeņu žogs. Vecāki gāja strādāt, bērnam atstāja pusdienas. Lai vistas netiktu klāt, šķīvīti nolika uz malkas grēdas. Pēc kāda laiciņa meitēnam likās, ka pusdienlaiks jau klāt. Cenšoties aizsniegt trauciņu, tas izkrita un pusdienas zemē. Tūlīt arī vistas bijas klāt un notiesāja ēdienu.

Ar laiku Ņina sadraudzējās ar sava vecuma kaimiņu meitenīti Gaļinu, kura dzīvoja žogam otrajā pusē. Apkārt runāja tikai krieviski, un ātri apguva svešo valodu, arī častuškas prata dziedāt.

Sādžā, kurā dzīvoja Antoņina ar vecākiem, bija vairākas latviešu, kā arī lietuviešu un igauņu ģimenes. Latvieši turējās kopā, apciemoja viens otru. Vakarēšanā dziedāja latviešu dziesmas. “Man atmiņā iesēdusies “Tec, saulīte, tecēdama”. Tur ļoti bieži šo dziesmu dziedāja,” saka Antoņinas kundze.

Vecmamma panāk taisnību

Latvijā palikusī Antoņinas vecmamma nespēja samierināties, ka viņas tuvinieki ir izsūtījumā. Sieviete dažādām iestādēm rakstīja vēstules, lai panāktu, ka ģimene ir nepamatoti sodīta. Vecāsmātes centieni vainagojās panākumiem, taisnība uzvarēja! Viņas tuvie cilvēki bija nepamatoti izsūtīti. Tas nozīmēja, ka varēja atgriezties mājās — Latvijā!

Višņevsku ģimeni atbrīvoja 1954. gada jūlijā — vienus no pirmajiem. Drīz sāka atbrīvot arī pārējos. “Man bija palikuši septiņi gadi, vajadzēja iet skolā. Vasarā mēs neaizbraucām, jo bija kaut kas jāpārdod, lai būtu nauda, par ko atgriezties Latvijā. Noraka kartupeļus, tos pārdeva, vēl kādas mantas, sagrabinājām ceļa naudu un rudenī braucām mājās,” stāsta bebrēniete.

Sākumā ģimene apmetās pie vecmammas, pēc tam vecāki tika atpakaļ savās mājās. Latvijā pasaulē nāca arī Antoņinas brālis, kurš ir 10 gadu jaunāks par māsu.

Attieksme bija dīvaina

Vecāku mājās dzīvoja krievu ģimene. Cilvēki bija saprotoši un mitekli atbrīvoja. Pēc mammas stāstītā, viņiem atgriežoties, vietējo ļaužu attieksme bija dīvaina. Daži bija labvēlīgi un steidza atdot mantas, kuras bija paņēmuši paglabāt. Tie cilvēki arī rakstīja vēstules uz Sibīriju. Citi satiekoties nolaida skatienu un arī pēcāk izvairījās. Dažā mājā ieejot, mamma ieraudzīja savu austo segu vai kādu citu mantu.

Antoņina gadu nodzīvoja pie vecmammas, jo tur bija tuvāk skola. Mācīties meitene sāka krievu valodā. Pēc gada pārgāja uz Atašienes vidusskolu, kas no mājām bija piecus kilometrus. Tā kā 1. klases viela bija apgūta krievu valodā, Atašienē uzreiz 2. klasē netika — vēlreiz nācās mācīties 1. klasē. Pēc dažiem mēnešiem labi uzrakstīja diktātu un tika pārcelta 2. klasē.

Turpina postošo rīcību

Antoņinas kundze sarunas noslēgumā noteic: “Žēl, ka līdz Atmodai ģimenē un citur visi izvairījās runāt par represiju laiku. Atmiņas taču izplēn. Tēvs 1989. gadā aizgāja mūžībā. Viņa filozofiskais skatījums uz to visu bija citādāks, viņš man būtu vairāk izstāstījis. Mamma tā nemācēja izstāstīt. Žēl, ka ar tēvu to nepārrunājām, es viņu būtu iztaujājusi. Cik mamma pastāstīja, tik es zinu. Mamma nodzīvoja ilgu mūžu — 95 gadus. Ar saviem bērniem un mazbērniem esmu par to runājusi. Viens no mazdēliem piedalījās arī Okupācijas muzeja konkursā ar darbu “Koka čemodānā ieslēgtā sāpe”. Viņam tas bija liels pārdzīvojums.

Kad par to varēja runāt, radās stipras patriotisma jūtas. Tāda kā gandarījuma sajūta, ka esam reabilitēti.”

Šodienas pasaules notikumu kontekstā bebrēniete piebilst: “25. marts ir Māras diena, saka, tā ir diena, kad koki sajūt sāpes, tādēļ tajā dienā tos nedrīkst cirst. Lielai daļai latviešu tautas tā ir sēru diena. Sāp šajā dienā, sāp. Vara, kura nerēķinājās ne ar ko, paņēma līdzi gan vecu cilvēku, gan mazu bērnu, esi sarakstā vai neesi, iebrauca mājās, izcēla no gultas un aizveda. Par ko? Tā vara turpina savu postošo rīcību arī šobrīd.”

Antoņina Midega Vecbebros pie piemiņas akmens komunisma terora upuriem. “Piemineklis tika izgatavots par vietējo iedzīvotāju līdzekļiem. Te mēs atnākam atminēties 1941. un 1949. gada represētos. Paldies skolai, īpaši Annai Romanovskai, un visiem pārējiem, kas uztur pieminekli kārtībā,” teic A. Midega.

Iveta Skaba

Atmiņu stunda par 1949. gadu

Jau trešo gadu sadarbībā ar Ilmāra Gaiša Kokneses vidusskolas vēstures skolotāju Māri Lukjanovu skolēniem martā notiek neparasta vēstures stunda — to ar atmiņu stāstiem papildina Kokneses represēto kluba biedri.

Šogad tikšanās reize sakrita ar notikumiem Ukrainā, tāpēc arī represētais Andris Freimanis savu stāstu sāka, pieminot Ukrainu, jo savulaik viņš tur dienējis. Atmiņu stāsts aizveda arī uz tālo un liktenīgo 1949. gadu, kur aizritēja viņa bērnība un skolas laiks.

Represētajam Jānim Priedem gan par Sibīriju pamaz atmiņu, jo, kad izsūtīja viņa ģimeni, zēnam bija tikai divi gadi. Taču viņš pastāstīja, kāds bija viņa vecāku “grēks” — ģimenei piederēja 50 ha zemes, saimniecībā bija lopi, un tāpēc strādīgie zemnieki tika uzskatīti par kulakiem. Savukārt Ilga Tiltiņa un Lība Zukule dalījās atmiņās par “Sibīrijas bērnu” rīkotajām ekspedīcijām savās dzimšanas vietās Sibīrijā, kur gan nekas vairs nav palicis. Vēstures stundā piedalījās arī represētā Monika Dzene.

Represētie ir gandarīti, ka pagātne netiek aizmirsta un viņi ar atmiņu stundām tiek gaidīti gan Kokneses vidusskolā, gan Bebru pamatskolā, kura organizē pasākumus pie piemiņas akmens un tur šo vietu sakoptu. Pēc vēstures stundas skolā represētie devās uz Kokneses pagasta bibliotēku, kurai — tā arī ir tradīcija — dāvināja kārtējo “Sibīrijas fonda” iznākušo grāmatu “Sibīrijas bērni 1949”.

Dāvinājums. Grāmatu “Sibīrijas bērni 1949” saņēma bibliotēkas vadītāja Inta Poiša. Foto no Kokneses represēto kluba.

Ināra Sudare

Alūksnē atklāj atceres zīmi mežsargiem

Thu, 20 Jan 2022 13:52:00 +0000

Alūksnē, netālu no Jaunalūksnes pils (Helēnas pils), piektdien atklāja atceres zīmi mežsargiem – nacionālās pretošanās kustības dalībnieku atbalstītājiem Alūksnes mežos. Atceres zīmes vieta nav izvēlēta nejauši, pilī jau daudzus gadus darbojas Valsts meža dienesta Ziemeļaustrumu virsmežniecības Alūksnes birojs. Mežsargi, neraugoties uz dažādiem laika posmiem un politiskajām varām, bija saistīti ar nacionālo partizānu meža gaitām un arī šodien aktīvi darbojas nacionālo partizānu piemiņas saglabāšanā. Latvijas meži pēckara gados deva mājas simtiem nacionālās pretošanās kustības dalībniekiem. Nacionālo bruņoto spēku vecākais kapelāns majors Raimonds Krasinskis, iesvētot pieminekli, pateicās vēsturniekiem, kuri kā racēji rok un rok, atklāj daudzas patiesības, kas bija zudušas. “Tā mums ir vajadzīga kā barība, lai izdzīvotu kā nācija, tauta un pastāvētu. Mums nemitīgi ir jāēd šis vēstures mantojums, lai zinātu savas saknes, identitāti, stiprinātu savas tautas kodu,” teica R.Krasinskis.

Mežsargi strādāja mežos bieži vien jau vairākās paaudzēs un savu mežu platības pārzināja ļoti pamatīgi. Nacionālo partizānu cīņu laikā no 1944. gada līdz 1953.gadam mežsargi nokļuva čekas pastiprinātas uzmanības lokā, viņu mājas un to apkārtni uzmanīja īpaši. Mežsargi savu apgaitu laikā slepenos iemītniekus reizēm nekad nesatika, bet redzēja viņu atstātās pēdas. Par neziņošanu, par atbalsta sniegšanu cīnītājiem, sekoja represijas – aresti, izsūtīšana, kas skāra arī mežsargu ģimenes. Valsts meža dienesta Mežzinis Guntis Krapāns dalījās atmiņās. “Man bija gods bērnībā pazīt četrus mežsargus, kuri sazinājās ar mežabrāļiem Līču bunkurā. Likteņi ir neviennozīmīgi, trīs palīdzēja mežabrāļiem un atbalstīja, bet bija arī melnās avis. Man tēvs stigojot cirsmu parādīja, kur ir Līču bunkurs un rādīja, ka iestigota mazāka cirsma un meža traktors nebrauks pāri bunkuriem. Šo stāstu nodošu tālāk savam dēlam, lai tas netiktu aizmirsts,” stāstīja G.Krapāns.

Vēsturnieks Zigmārs Turčinskis atzina, ka šī ir pirmā vieta, kur piemiņas vieta veltīta cilvēkiem, kuri bija nacionālo partizānu atbalstītāji. “Parasti runājam par pašiem partizāniem, cilvēkiem, kuri cīnījās ar ieročiem rokās, riskēja un dzīvoja mežos, bet aizmirstam par viņu atbalstītājiem. To, ka mežsargi atbalsta mežabrāļus, zināja arī padomju okupanti un drošības dienests. Mežsargiem bieži vien bija jāizdara izvēles. Lielākoties, viņi bija patriotiski noskaņoti, centās glābt un nepamanīt, ka mežā kāds dzīvo, bet, kad nonāca krustugunīs – izvēles bija ļoti atšķirīgas. Vēlāk mežsargi bija kā aģenti kaujinieki – pašiem bija jāšauj. Piemēram, Balvu pusē mežsargs ar iedoto čekas ieroci nošāvās pats, jo nebija gatavs nošaut otru, savukārt Mālupes pusē mežniecības darbinieks nošāva šīs puses partizānu grupas vadītāju Jāni Liepaci, lai gan bija draugi un viņu atbalstīja astoņus gadus. Ko viņam bija darīt, ja piedraudēja pašu ar sievu sapūdēt Sibīrijā, bet bērnus aizsūtīt uz bērnu namu Krievijā, kas nozīmē nekad vairs neredzēt. Tās bija skarbas izvēles,” stāstīja Z.Turčinskis.

Ar vietējo pašvaldības iestāžu, muzeju un nevalstisko organizāciju atbalstu Alūksnes novadā kopš 2017.gada ir izveidotas desmit piemiņas vietas nacionālajiem partizāniem.

Teksts: Agita Bērziņa (Laikraksts "Alūksnes un Malienas Ziņas")

Pabeigts un š.g. 13. augustā ekspluatācijā nodots vides objekts – memoriāls padomju okupācijas upuru piemiņai “Vēstures taktīla”

Mon, 06 Sep 2021 15:23:00 +0000

Vērienīgais vides objekts – padomju okupācijas upuru piemiņas memoriāls “Vēstures taktīla” 10 metru augstumā un 18 metru platumā ir kā simbolisks apliecinājums saiknei starp šodienu un mūsu tautas traģēdiju.

"Bez pagātnes kvalitatīvas apzināšanas nav nākotnes: ekspluatācijā nodotā taktīla ir pirmais solis uz drīzu parāda – pilnībā atjaunotā memoriāla kompleksa - atdošanu represētajiem un viņu ģimenēm, nodrošinot pienācīgu vietu un veidolu to piemiņas saglabāšanai. Kopā ar Okupācijas muzeju Rīgas centrā pilnvērtīgi sāks funkcionēt mums tik nepieciešamā vēsturisko atmiņu institūcija mūsdienīgās telpās, kas ir viena no Rīgas vēsturiska centra dominantēm," norāda kultūras ministrs Nauris Puntulis.

"Memoriāls aprīkots ar speciālām audiovizuālām iekārtām, kas veido skaņas, vibrācijas un gaismas efektus, kas iekļausies Rīgas pilsētas vidē un pēc kompleksa atvēršanas būs pieejami sabiedrībai. Nama priekšpagalmā uz Daugavas pusi sastādīti bērzi, tādejādi atspoguļojot ideju par bērzu birzi, kas raksturo latvisko ainavu, kā arī tas aprīkots ar īpašu apgaismojumu," informē VNĪ valdes priekšsēdētājs Renārs Griškevičs.

1. Hronoloģija no brīža, kad metu konkursa rezultāts tiek nodots VNĪ

10.09.2008 Noslēgts līgums starp VAS VNĪ un SIA Taktila par skiču un tehniskā projekta izstrādi, Līguma Nr. 09-08/201

03.02.2009 - 09.04.2009 Skiču projekta skaņojumi valsts un pašvaldību institūcijās (VKPAI, Inženierkomunikāciju turētājorganizācijas, RD Būvvalde)

13.04.2010 pieņemts Rīgas domes lēmums Nr.1246 "Par Latviešu strēlnieku laukuma teritorijas detālplānojumu apstiprināšanu", iekļaujot abus projektus ‘Nākotnes nams’ un ‘Memoriāls’

18.08.2014 MK rīkojums nr. 427 - aktualizēts projekta process

22.09.2014 un 16.10.2014 sarunas ar SIA Taktila par projekta dokumentācijas atjaunošanu, tehniskā projekta izstrādi, autoruzraudzības veikšanu, tehniskā projekta izstrādes līgumcenu un projekta izstrādes termiņu

22.09.2014 vienošanās ar K.Ģelzi par POUPM turpmāko attīstību

16.10.2014 SIA Taktila piedāvājums samazināt sākotnēji plānoto Memoriāla apjomu (pazemē tikai tehniskā telpa, kas nav pieejama apmeklētājiem; piemiņas vieta izvietota uz Grēcinieku ielas pusi), vienkāršojot un atvieglojot Memoriāla idejas realizāciju, tādējādi samazinot būvniecības izmaksas, vienlaikus nezaudējot tā māksliniecisko kvalitāti.

05.11.2014 Tikšanās laikā Kultūras ministrijā no iesaistītajām institūcijām saņemts atbalsts jaunajai Memoriāla projekta vīzijai

17.12.2014 RVCP (242. sēde) Padomju okupācijas upuru piemiņas memoriāla Strēlnieku laukumā 1 attīstības vīzija.

Padomes lēmums: atbalstīt iesniegto Padomju okupācijas upuru piemiņas memoriāla Strēlnieku laukumā 1, attīstības vīziju

29.05.2018 noslēgta vienošanās ar SIA Taktila par POUPM par projektēšanas, mākslinieciski saturiskā koncepta, autoruzraudzības un mākslas darbu realizācijas darbu izpildi

09.10.2018 saņemta Būvatļauja

11.12.2018 saskaņota mākslinieciskā koncepcija

18.02.2019 NKMP 30.01.2019 iesniegtā dokumentācija (Padomju okupācijas upuru piemiņas memoriāla mākslinieciskā koncepcija, labiekārtojuma un ieseguma plāns ar piesaistēm) izskata Pārvaldes Būvniecības izvērtēšanas komisijas sēdē

06.02.2018 un 11.02.2019 Ar lēmumu: Atbalstīt Latviešu strēlnieku laukuma vienotu labiekārtojuma un ieseguma koncepciju

13.05.2019 VAS VNĪ iesniegts Būvprojekts

2. Paziņojumi presei par metu konkursa izsludināšanu un rezultātu:

https://www.delfi.lv/news/national/politics/izsludinats-padomju-okupacijas-upuru-pieminas-memoriala-metu-konkurss.d?id=18203860

14.06.2007 ceturtdien, Latvijas Okupācijas muzejā Kultūras ministrija izsludināja Padomju okupācijas upuru piemiņas memoriāla metu (ideju) konkursu un parakstīja nodomu protokolu ar Rīgas domi par šī projekta īstenošanu.

Nodomu protokolā, kuru parakstīja kultūras ministre Helēna Demakova un Rīgas domes priekšsēdētājs Jānis Birks (TB/LNNK), pausta apņemšanās sadarboties ne tikai konkursa organizēšanā, bet arī sadarboties piemiņas memoriāla finansēšanā. Pašvaldības īpašumā paliks zeme, valsts īpašumā - memoriāls, kuru uzraudzību un uzturēšanu veiks Rīgas dome.

Konkursa uzdevums ir izveidot piemiņas vietu, kas vēsta par Latvijas tautas nestajiem upuriem padomju okupācijas režīmā. Memoriāla uzdevums ir godināt upuru piemiņu, remdināt cietušo sāpes, atgādināt par tautas pretestību un brīdināt nākamās paaudzes, lai tās nepieļautu totalitārajam komunismam līdzīgu ideoloģiju atgriešanos un pārtapšanu valsts politikas ieročos, teikts konkursa nolikumā.

Piedalīties konkursā aicināti gan pašmāju, gan ārvalstu tēlnieki. Vairākus izcilākos Lietuvas, Igaunijas un citu valstu tēlniekus Kultūras ministrija iecerējusi rakstveidā uzaicināt piedalīties konkursā. Līdzās pašmāju tēlniekiem plānots uzaicināt piedalīties konkursā tādus māksliniekus kā Mindaugu Navaku (Lietuva), Sigurduru Gudmundsonu (Īslande), Jiri Ojaveru, Leonhadru Lapinu (Igaunija), Miroslavu Balku (Polija). Demakova aģentūrai LETA apgalvoja, ka atšķirībā no akustiskās koncertzāles konkursa uzaicinātajiem dalībniekiem par piedalīšanos konkursā netiks maksāts.

Piedāvājumi konkursam jāiesniedz Kultūras ministrijā līdz šā gada 16.novembrim plkst.12.

Žūrijas komisiju vadīs kultūras ministre Helēna Demakova, viņas vietnieks būs Rīgas mērs Jānis Birks, žūrijā darbosies arī Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijas vadītājs Juris Dambis, Rīgas domes Pilsētas attīstības departamenta direktors Pēteris Strancis, Rīgas pilsētas Būvvaldes vadītājs Andis Cinis, Rīgas pilsētas arhitektu biroja direktors Jānis Dripe, Šveices profesors Daniels Kundigs, Latvijas Arhitektu savienības pārstāvis Edgars Treimanis, Latvijas Mākslas akadēmijas Tēlniecības katedras vadītājs Bruno Strautiņš, mākslas zinātniece Gundega Cēbere, vēsturnieks Rihards Pētersons, Rīgas Politiski represēto biedrības priekšsēdētājs Jānis Lapiņš un Latvijas Politiski represēto apvienības valdes loceklis Jānis Lauva.

Konkursa pirmās vietas ieguvējs saņems 10 000 latu prēmiju, otrās vietas ieguvējs - 7000 latu, bet trešās vietas ieguvējs - 5000 latu. Paredzētas arī trīs veicināšanas prēmijas - katra 2000 latu apjomā.

Konkursam no valsts budžeta šogad piešķirti 100 000 latu, Strēlnieku laukuma, kurā atradīsies piemineklis, detālplānojuma izstrādei Rīgas dome piešķīrusi 60 000 latu.

Preses konferencē demonstrētie uzaicināto ārvalstu tēlnieku darbu attēli gan izraisīja vētrainus klātesošo politiski represēto protestus. Viņi atzina tos par pārāk kosmopolītiskiem un pauda viedokli, ka "latvieši vēl nav zaudējuši savu nacionālo identitāti un mums ir savas monumentālās tēlniecības tradīcijas". To dzirdot, kultūras ministre paziņoja, ka "mēs celsim pieminekli nākotnei", un izplūda asarās.

Jau ziņots, ka pērn decembrī Rīgas Politiski represēto biedrības rīkotajā pieminekļa Baigā gada upuriem ideju skiču konkursā pirmo godalgu 2500 latu apjomā par darbu ar devīzi "Brīvības altāris" ieguva tēlnieks Pauls Jaunzems.

Konkursam iesniegti 38 darbi. Tos izvērtēja žūrija, kurā darbojās Latvijas Mākslas akadēmijas profesori Bruno Strautiņš un Tālivaldis Galmiks, Mākslinieku savienības priekšsēdētājs Mārtiņš Heimrāts, mākslas zinātniece Ruta Čaupova, arhitekts Uģis Bratuškins, tēlnieks Genādijs Stepanovs, Rīgas domes Pieminekļu inspekcijas direktora vietnieks Valdis Bernhards un citi.

Laureātu apbalvošanas dienā izplatīts kultūras ministres Demakovas paziņojums, ka "konkursa Baigā gada upuru piemineklim izsludināšana vērtējama kā aizsteigšanās notikumiem priekšā". Demakovas paziņojumā arī teikts, ka "valdība 2007.gada valsts budžetā akceptējusi kultūras ministres prasītos līdzekļus 100 000 latu apjomā starptautiska konkursa rīkošanai piemiņas vietas komunisma upuriem izveidei".

Paziņojums plašsaziņas līdzekļiem 11.09.2007

Kultūras ministrijas š.g. 14. jūnijā izsludinātajā starptautiskajā metu (ideju) konkursā par „Memoriālu padomju okupācijas upuru piemiņai” gan ārvalstu, gan Latvijas mākslinieki izrādījuši lielu interesi.

Kā iepriekš jau ziņots, Kultūras ministrija piedalīties konkursā uzaicinājusi virkni starptautiski pazīstamu mākslinieku no ārvalstīm, kopskaitā 22, no kuriem astoņi ir izteikuši vēlmi piedalīties konkursā, bet 11 mākslinieku vēl šādu iespēju apsver. Uzaicinātie mākslinieki ir no Somijas, Igaunijas, Lietuvas, Īslandes, Polijas, Austrālijas, Lielbritānijas, Norvēģijas u.c. valstīm.

Arī Latvijas mākslinieku atsaucība ir ievērojama, konkursa nolikumu ministrijā ir paņēmuši 26 mākslinieki.

Konkursa nolikumu mākslinieki var iegūt ne tikai Kultūras ministrijā, bet arī konkursa mājaslapā www.memorials.lv, kur ir detalizēts apraksts par konkursu, visi vizuālie pielikumi, kā arī iespēja uzdot jautājumus un sniegt komentārus.

Pieteikumu iesniegšanas termiņš ir š.g. 16. novembris, pēc kura žūrijas komisija sāks izvērtēšanas darbu.

Jāpiebilst, ka konkurss ir anonīms un kad mākslinieki iesūtīs savus metus konkursa izvērtēšanai, žūrijas komisijai nebūs zināmi iesūtīto darbu autori.

Metu ideju konkursa mērķis ir izveidot piemiņas vietu Rīgā, kura vēsta par Latvijas tautas nestajiem upuriem padomju okupācijas režīmā. Memoriāla uzdevums ir godināt upuru piemiņu, remdināt cietušo sāpes, atgādināt par tautas pretestību un brīdināt nākamās paaudzes, lai tās nepieļautu totalitārajam komunismam līdzīgu ideoloģiju atgriešanos un pārtapšanu valsts politikas ieročos.

Konkursa balvu fonds:

- Pirmā vieta – 10 000 LVL

- Otrā vieta – 7 000 LVL

- Trešā vieta – 5 000 LVL

- 3 veicināšanas prēmijas – 2 000 LVL katra (summas norādītas pēc nodokļu nomaksas)

Konkursa žūrija strādās šādā sastāvā:

- Helēna Demakova – žūrijas komisijas priekšsēdētāja, kultūras ministre;

- Jānis Birks - žūrijas komisijas priekšsēdētājas vietnieks, Rīgas domes priekšsēdētājs;

- Juris Dambis - Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijas vadītājs;

- Pēteris Strancis - Rīgas domes Pilsētas attīstības departamenta direktors;

- Andis Cinis - Rīgas pilsētas Būvvaldes vadītājs;

- Jānis Dripe - pašvaldības aģentūras „Rīgas pilsētas arhitekta birojs” direktors;

- Daniels Kündigs - profesors, Šveices arhitektu apvienības pārstāvis, ETH/SIA/BSA, SIA prezidents;

- Edgars Treimanis - Latvijas Arhitektu savienības pārstāvis; Rīgas vēsturiskā centra saglabāšanas un attīstības padomes loceklis;

- Bruno Strautiņš- profesors, Latvijas Mākslinieku savienības pārstāvis; Latvijas Mākslas akadēmijas tēlniecības katedras vadītājs;

- Gundega Cēbere - Mākslas zinātniece, tēlniecības nozares speciāliste;

- Richards Pētersons - Okupācijas muzeja pārstāvis, mākslas vēsturnieks, vēsturnieks;

- Jānis Lapiņš - Rīgas Politiski represēto biedrības priekšsēdētājs;

- Jānis Lauva - Latvijas Politiski represēto apvienības valdes loceklis.

3. Vēsturiskā informācija par memoriāla tapšanu

2007.gada 14. jūnijā tika izsludināts metu konkurss „Padomju okupācijas upuru piemiņas memoriāls” (Id. Nr. KM/2007/5) ar mērķi iegūt metus Padomju okupācijas upuru piemiņas memoriālam pie Okupācijas muzeja, piedāvājot vizuālo risinājumu teritorijas plānā noteiktajā vietā ar skatu uz Daugavu.

Projekta apraksts un mērķis:

Projekta mērķis:

Iegūt metus Padomju okupācijas upuru piemiņas memoriālam pie Okupācijas muzeja, piedāvājot virtuālo risinājumu teritorijas plānā noteiktajā vietā ar skatu uz Daugavu.

Konkursa uzdevums:

Izveidot piemiņas vietu Rīgā, kura vēsta par Latvijas tautas nestajiem upuriem padomju okupācijas režīmā. Memoriāla uzdevums ir godināt upuru piemiņu, remdināt cietušo sāpes, atgādināt par tautas pretestību un brīdināt nākamās paaudzes, lai tās nepieļautu totalitārajam komunismam līdzīgu ideoloģiju atgriešanos un pārtapšanu valsts politikas ieročos.

Informācija no metu konkursa žūrijas atzinuma par uzvarētāju „Vēstures taktila”:

Meta ideja ir uzrunājoša gan pilsētbūvnieciski, gan mākslinieciski, gan emocionāli. Projekts piedāvā to slodzi, kādu gribam iegūt no šī monumenta. Ļoti svarīgi, ka vertikālās sienas ideja rasta, pētot Okupācijas muzeja vēsturiskos materiālus un tai ir saikne ar īstām lietām un arī sentimentāla pieeja - lakatiņš, kas transformē personīgus pārdzīvojumus monumentālā risinājumā. Netradicionāls risinājums, kur cilvēciskā sāpe ietverta nevis ierastajā statujas, bet gan skaisti veidotā semantiskā formā un ornamentos, piesaistot arī krāsu. Šāds izteiksmes veids spēs uzrunāt arī jaunākās paaudzes, ar iespējām izmantot sarkanās sienas otru pusi mūsdienīgam ienesumam grafīti tehnikā. Darbā piedāvātie audio efekti, piešķir metam papildus dimensiju, plašinot uztveres lokus. Tāpat atzinīgi tiek vērtēts tas, ka piedāvātajā projektā ir ietverts procesuālais moments - tas savā veidā lūdz, lai tas eksistētu mūžīgi un par to atcerētos un rūpētos arī ikdienā, ne tikai okupācijas upuru piemiņas dienās.

Monumenta piedāvājums telpiski labi sasaucas ar esošo laukuma situāciju un tajā veiksmīgi veidota saskaņa ar Okupācijas muzeja jauno piebūvi. Metam piemīt spēja šai pilsēttelpai ar savu esību piešķirt personīgumu, intimitāti.

Informācija no Memoriāla meta paskaidrojuma raksta (autori: arhitekte Ilze Miķelsone, sonologs Voldemārs Johansons un mākslinieks Kristaps Ģelzis):

Atdzīvināt okupācijas upuru piemiņu, ikdienas pilsētas dzīvās skaņas, iesaistot tās kompleksa funkcijas un arhitektūras formā. Radīt simbolisku apliecinājumu saiknei starp šodienas gaitām un mūsu tautas skumjākajiem vēstures brīžiem, piedāvājot apmeklētājam pašam izjust tēlainu trauksmaina un nezināma ceļa pieredzi.

Mūsdienu tehnoloģijas paver iespējas burtiskā nozīmē atdzīvināt mūziku noteiktā arhitektūras un tēlniecības struktūrā - Formā to varētu nosaukt par arhitektoniski skulpturālu mūzikas instrumentu, kas darbojas tikai pilsētvidē. Instruments, kura atskaņotājs var būt jebkurš Strēlnieku laukuma apmeklētājs. Instruments, kas spētu izmantot mūsdienu dinamisko ritmu un vienlaicīgi transformēt to uz apcerīgi svinīgu interpretāciju.

Memoriāla mets sastāv no diviem līmeņiem: virszeme un pazeme. Laukuma līmeņa forma pielāgota apkārtējai videi. Tā sastāv no diviem galvenajiem elementiem: mākslinieciskas sarkanas monolīta metāla sienas, kas ir proporcionāla Okupācijas muzeja ēkai un kopskatā papildina to, un skulpturālas metāla "koku aleju" grupas, kas simbolizētu atsevišķu traģisko notikumu likteņbiedru raksturus un individualitāti.

Pazemes līmenī atrodas nosacīts tuneļveidīgs ceļš ar askētiskas formas iekarinātu vagonu sastāvu, kuram izejot cauri nokļūstam līdz piemiņas nišai. Virzoties cauri vagonu korpusiem, apmeklētājs izjūt nestabilitātes un skaņu vibrāciju radītu trauksmes sajūtu, kas mākslinieciski daļēji atdarinātu izsūtīto personu traģisko pieredzi. Nestabilitātes sajūta tiek radīta, pateicoties īpašām frekvenču retranslēšanas ierīcēm, kas saņemto signālu pārveido priekšmetu vibrācijās, iekustinot un atdarinot vagonu ritmu un trokšņus kustībā.

Pārstrādājot meta ideju, 2014.gadā meta autoru kolektīvs ir atteicies no memoriāla pazemes daļas daļējas izbūves, atstājot tikai tehnisko daļu bez publiskas piekļuves.

Mēs neaizmirsīsim ... 1941.gada 14.jūnijs

Thu, 17 Jun 2021 17:32:00 +0000

Tajā tālajā 1941.gada 13.jūnijā, Uzvaras laukums ir pilns ar autotransportu – sabraukušas gan vieglās, gan smagās automašīnas. Rīgā, Torņakalnā, 1941.gada 13.jūnijā – cilvēki steidzas savās ikdienas gaitās. Kaut kas tomēr ir citādi. Cilvēki tad vēl nenojauta, ka Torņakalna preču stacijā stāv preču vagoni, un jau iekārtoti cilvēku uzņemšanai. Lai arī pats deportācijas process Torņakalnā risinājās samērā ātri un saskaņoti, tomēr gatavošanās iedzīvotāju izvešanai aizsākās tūdaļ pēc Latvijas okupēšanas 1940.gada 17.jūnijā.

Ar 1941.gada 4.mata pilnīgi slepenu pavēli Nr. 00247 no PSRS NKVD karaspēka izdalīja 65054 cilvēku lielo čekas operatīvo karaspēku, kas sāka ierasties Latvijā, Lietuvā un Igaunijā, lai sagatavotu iedzīvotāju deportāciju.

Šodienas noskaņu neviens nedrīkst iztraucēt... ir pagājuši 80.gadi kopš šī baisā notikuma. Un cilvēki atceras

Egīls Skudra: Mēs dzīvojām Pudiķu ielā 12 – 1. Braucām centra virzienā un jo tuvāk centram, jo vairāk mašīnu. Pārbraucot Pontonu tiltu, mašīna strauji nogriezās pa kreisi, labajā pusē palika tāda kā skola. Kreisajā – tumša divstāvu ķieģeļu ēka, un tieši gar to mūri griezām iekšā.

Ruka Rita: Kad manu tēvu Alfrēdu Ruku 1941.badā atlaida no darba ar vārdiem: “Tagad jūs varēsiet iet Ulmaņa cūkas ganīt! “, man pusaudzei bija jāsāk pastāvīgi strādāt. 1941.gada pavasaris bija auksts, ceriņi un tulpes tikko sāka plaukt, kad sākās mūsu sāpju ceļš. Tā bija pirmā karstā diena... Liels bija mans izbrīns, ka blakus mūsu guļvietai atradās Latvijas bagātākā dāma, Benjamiņa kundze.

Ar meitenes interesi uzlūkoju viņas skaisto zīda kleitu, dūnu segu, gredzenu pirkstā un apakšveļu. Pēc ilgas svārstīšanās Benjamiņa kundze nokāpa pie pareģa Finka – viņš sēdēja blakus durvīm – uzzināt savu likteni. Finkam mugurā bija kažoks, bet padusē velteņu pāris.

1941.gada 14.jīnijā ir noticis baiss noziegums. Par to, ka notikusi “pretpadomju un sociāli bīstamu elementu” izsūtīšana – netiek ziņots. Klusē valdība, klusē laikraksti.

Teksts un foto: Laimdota Podze

Piemiņas vieta Sibīrijas mātēm Likteņdārzā - Mātes dienā

Mon, 10 May 2021 06:56:00 +0000

A.Saulītis
Un iet tā vētrā, naktī, kaut arī saļimtu...
Ai, mātes mīlestība, cik liela, svēta tu.

“Mamma nevarēja vagonā iekāpt, viņa bija uzvilkusi ziemas mēteli, tāpēc ka mums teica, lai ņemam ziemas apģērbu. Ziemas mētelis jūnijā...
Bet mammai bija viena kāja iesprūdusi, viņa saka: ”Pagaidiet, kāja...” Tad viens zaldāts izrāva kāju un iegrūda mammu vagonā. Mammai bija četrdesmit astoņi gadi, no dzemdībām vēnas bija slimas, kājas sāpēja.”
Margarita Fetlere (Kumizova)

“Laikam jau kādas dobītes mums bija ierādītas. Mamma pati uzraka zemīti un iestādīja nopelnītos kartupelīšus, pēc laika to zemīti atņēma un iedeva citu. Tad jau varēja tikai puskartupeli iestādīt, bet, kad trešo reizi ierādīja jaunu zemes gabaliņu – varēja zemē iestādīt tikai miziņas ar asniņu.” Rasma Krastiņa

Tajā dienā biju apbraukājis vairākus pudurus un pēcpusdienā posos mājās, ar prieku aplūkodams pamatīgo kaudzi laivas priekšgalā. Ceļš tāls, sādžai tuvojos jau krēslā, ieraugu – kraujas malā stāv mamma. Kā viņa zina, ka es jau esmu klāt? Muļķa puikam neienāca prātā, ka mamma jau sen satraukumā vēro upi, vai tikai nav notikusi nelaime.”
Juris Jankovskis

Aizvestie Neaizmirstie 80 gadi kopš 14.jūnija deportācijām

Fri, 23 Apr 2021 06:45:00 +0000

2021. gada 14. jūnijā aprit 80 gadu, kopš Padomju Savienība pēc Latvijas okupācijas organizēja pirmās masu deportācijas – 1941. gadā tika izsūtīti vairāk nekā 15 tūkstoši Latvijas iedzīvotāju.

Pieminot deportāciju upurus, 2021. gada 14. jūnijā plkst. 11.00 vienlaikus visā Latvijā lasīs 1941. gadā izsūtīto Latvijas iedzīvotāju vārdus. Piemiņas pasākumu ievadīs Valsts prezidenta Egila Levita uzruna plkst. 10.50. Piemiņas pasākumi notiks arī tautiešu mītņu zemēs ārpus Latvijas.

Visu pašvaldību rīkotie lasījumi būs redzami tiešraidē interneta portālos LSM.lv un LNB.lv, kur būs pieejama “Karšu izdevniecība Jāņa sēta” izstrādāta digitāla Latvijas karte ar saitēm uz tiešraidēm no pasākumiem pašvaldībās.

Šajā kartē vēlāk tiks ievietoti arī piemiņas pasākumu videomateriāli, kā arī dati par deportētajiem, lai veidotu un attīstītu publiski pieejamu tiešsaistes platformu, kas vizualizē deportācijas Latvijā, palīdzot aptvert to apmēru un sekas, parādot statistiku un vienlaikus ļaujot izsekot individuāliem izvesto cilvēku stāstiem. Šī platforma laika gaitā tiks papildināta ar informāciju par 1949. gada deportācijām, kā arī citos gados padomju režīma represētajiem cilvēkiem.

Pasākumu “Aizvestie. Neaizmirstie. 80 gadi kopš 14. jūnija deportācijām” atspoguļos Latvijas sabiedriskie mediji.

14. aprīlī tiešsaistē uzrunājot 119 pašvaldību pārstāvjus, kuri nodrošinās piemiņas pasākuma “Aizvestie. Neaizmirstie. 80 gadi kopš 14. jūnija deportācijām” norisi Latvijas pašvaldībās, Valsts prezidents Egils Levits uzsvēra: “Pasākumam ir dots zīmīgs nosaukums. Jēdziens ‘neaizmirstie’ apliecina, ka mēs atceramies to, kas notika pirms 80 gadiem, un mēs atceramies katru atsevišķo cilvēku, kuru okupanti izsūtīja no Latvijas. Cilvēka vārdam un uzvārdam ir unikāla nozīme. Tā ir daļa no personības. Ja mēs pieminēsim šos visus vārdus, mēs atcerēsimies arī konkrētos cilvēkus, no kuriem liela daļa izsūtījumā gāja bojā. Tas ir mūsu šodienas paaudzes pienākums šos cilvēkus neaizmirst.”

Valsts prezidents arī norādīja, ka tā bija padomju okupācijas režīma apzināta politika – iznīcināt pilsoniski aktīvāko latviešu nācijas sastāvdaļu, uz kuriem balstījās Latvijas valsts. “Deportācijas atstāja milzīgu tukšumu mūsu nācijas dzīvē. Laikā, kad Latvijas valsts bija okupēta, tā vairs nevarēja aizstāvēt savus pilsoņus. Tā tas turpinājās 50 gadus, kad valsts juridiski eksistēja, taču nebija spējīga darboties. Latvijas iedzīvotāji pārdzīvoja šo laiku un atjaunoja savu valsti, lai šodien mēs dzīvotu neatkarīgā Latvijā. Tādēļ gaidāmais pasākums ir ārkārtīgi svarīgs mūsu nācijas vēsturiskās atmiņas stiprināšanai.”

Ideja par vārdu nolasīšanu pieder Sandrai Kalnietei: “Nav nekā personīgāka un individuālāka par cilvēka vārdu un uzvārdu, jo tas pavada ikvienu no dzimšanas līdz nāves brīdim un turpina pastāvēt līdz laiku aizlaikiem vēstures annālēs. Tas būtu skaisti, ja 14. jūnija izsūtīšanas 80 gadu piemiņas pasākumos mēs centrā celtu cilvēka vērtību, jo ikviens izsūtītais ir pelnījis, lai viņš nebūtu tikai sīka vienība kādā lielākā, apkopojošā skaitlī. Vārdu lasīšanas ceremonijai vienlaikus notiekot visos Latvijas novados un pagastos un piemiņas brīžus saslēdzot vienotā Latvijas tīmeklī, tiek dota iespēja piemiņas pasākumā piedalīties kā Latvijā, tā visā pasaulē mītošajiem tautiešiem.”

Piemiņas pasākumu rīko Valsts prezidenta kanceleja sadarbībā ar Latvijas Nacionālo bibliotēku, ekspertiem no Latvijas Nacionālā arhīva, “Karšu izdevniecības Jāņa sēta” un sabiedriskajiem medijiem.

Prezidenta kancelejas 14.jūnija dokuments

Gaisma vēstures skaldnē - Nītaurē 2021

Mon, 12 Apr 2021 07:09:00 +0000

Nītaure. Skaists, teiksmains ciematiņš Vidzemes augstienes piekājē. Ciematiņš ar savu pagātni Latvijas vēstures kontekstā. Ar vēsturi, kas, manuprāt, ir kā milzīga disko bumba, kurai pietiek izgaismot kādu skaldni, lai tā iemirdzētos pilnā spožumā. Izzinot Nītaures pagātni, atklāju skaldni, par kuru paši nītaurieši, šķiet, bija piemirsuši vai arī, vēl joprojām, vairījās runāt. Un neizgaismotā skaldne bija 1941. un 1949. gadu necilvēcīgās vietējo iedzīvotāju deportācijas padomju varas gados.

Sapratu, ka šai vēstures skaldnei ir jābūt izgaismotai mūžīgi. Apzināju pagastu teritoriālo izvietojumu, kas pirms Otrā pasaules kara. bija nedaudz savādāks – Nītaures pagasts atradās Ŗīgas apriņķī, bet Ķēču pagasts Ogres apriņķī. Tagad esam apvienoti vienā – Nītaures pagastā, Amatas novadā.

1941.gadā, no toreizējā Nītaures pagasta, deportēti 5 cilvēki, no Ķēču pagasta 7 cilvēki, kopā - 12 cilvēki, bet 1949.gadā no Nītaures deportēja 55 cilvēkus, no Ķēču pagasta 51 cilvēku - kopā 106 cilvēkus. Pavisam 1941.g. un 1949.g. padomju vara no tagadējā Nītaures pagasta vardarbīgi izsūtīja 118 cilvēkus un tas nav maz.

Sākās garākais posms – līdzekļu vākšana. Tika uzrunāti tagadējie un bijušie nītaurieši, kā arī izvietotas ziedojumu kastītes vietējā veikalā un DUS.. Kad pašu savāktie līdzekļi likās pietiekoši, 2020.g. pavasarī informēju Amatas novada vadību par iecerēto ideju - izveidot piemiņas vietu deportētajiem nītauriešiem, kā arī par to, ka iedzīvotāji šim nolūkam ziedojuši jau trīs gadu garumā. Saņēmu pozitīvu atbildi. Darbs turpinājas pie tēlnieka izvēles un tā krita uz cēsinieku - tēlnieku Matiasu Jansonu, kuram jau bija pieredze šādu vietu izveidē. Par ieceres formālo pusi gādāja Amatas novada attīstības fonda vadītāja Rita Bukovska un Nītaures pagasta pārvalde. Lielāko finansiālo ieguldījumu sniedza Amatas novada dome, Elitas Eglītes vadībā.

2020.gada 25. novembrī akmens no tēlnieka darbnīcas tika atgādāts uz Nītauri un novietots ļoti zīmīgā vietā krustcelēs - Līgatne – Skrīveri x Garkalne - Alauksts. Diemžēl, Covid 19 pandēmijas dēļ, 2020.g. piemiņas vietu nevarējām atklāt. To izdarījām šogad 2021.gadā, masu deportāciju atceres dienā 25.martā, kad piemiņas vieta, ar visu tai pienākošos godu, tika iesvētīta un atklāta.

Ar savu svētību mācītājs Edvīns Rumjancevs stiprināja akmeni, kurš, glabās nītauriešu piemiņu un nesīs ziņu turpmākajām paaudzēm par padomju varas zvērībām pret Latvijas tautu okupācijas gados. Pasākumu filmēja un fotografēja Alvis Jansons, bet par muzikālo noskaņu gādāja Amatas novada Mūzikas un mākslas skolas Nītaures filiāles skolotāja Ingrīda Muižniece ar savas audzēknes Sandijas Freibergas atskaņotu repertuāru..

Paralēli ziedojumu vākšanai izdevās uzmeklēt sešus deportācijās cietušos nītauriešus. Pašreiz turpinu darbu, vācot deportēto atmiņas.

Pateicībā visiem, kas ņēma dalību 1941.-1949.gadā no Nītaures deportēto iedzīvotāju piemiņas vietas izveidē.

Pasākuma iniciatore, Nītaures vides gide Dace Eipure.

Noslēdzies Jāņa Būmaņa darbīgais mūžs

Tue, 06 Apr 2021 15:33:00 +0000

Mūžibā devies Latvijas ordeņu brālības biedrs Viestura ordeņa virsnieks Jānis Būmanis (28.04.1928 –3.04.2021).
J.Būmanis nodzīvoja garu un darbīgu mūžu.
Dzimis Rudzātu pagastā zemnieka un pagasta vecākā daudzbērnu ģimenē. 1948.g. absolvēja Malnavas lauksaimniecības tehnikumu, strādāja par Atašienes valsts sēklu inspekcijas stacijas priekšnieku. Visu ģimeni skāra visi laikmeta notikumi, ari 1949 gada 25 marta izsūtīšana.

Uz Sibīriju ģimeni izsūtīja sadalīti, kas pēc tam ar pūlēm savienojās 1952.gadā. Jānis sākotnēji izsūtīts uz Omskas apgabalu. Vēlā rudenī savienojās ar ģimeni Tomskas apgabalā. Par atteikšanos sadarboties ar čeku no darba lopu sagādes stacijā atbrīvots un iemests kolhozā „nosprāgt”. Pēc Staļina nāves atļauj strādāt par agronomu tālā taigas kolhozā. Par izcilu darbu Sibīrijā apbalvots vairākām medaļām
Pēc atgriešanās Latvijā čeka liek šķēršļus darba iekārtošanās jautājumā. Līdz beidzot sāk strādāt Oktes sovhozā, Laidzes Tehnikumā, Dārzeņu škirnes sēklu valsts pārvaldes sistēmā.
Pēc aiziešanas pensijā pievērsies Rudzātu pagasta un Latgales novada vēstures izpētei. Tapa daudzas monogrāfijas. No tām kā nozīmīgākās jāmin: „Mazā Zemgale Laikmetu griežos”, „Ošas upes krastu dziesmas un raksti”, „Pretošnās kustība Dienvidaustrumu Latvijā” uc.
Par savu aktīvo sabiedrisko darbību un novada vēstures izpēti J.Būmanis atzīmēts ar valsts apbalvojumiem –nozīmīgākais apbalvojums: 2020.g. iecelts par Viestura Ordeņa virsnieku. J.Būmanis tāpat bija iecelts par Līvānu novada Goda pilsoni.

Latvijas Politiski represēto apvienība

Stāsts par Mērijas Stakles kabatlakatiņu

Thu, 01 Apr 2021 13:06:00 +0000

Mērijas Stakles kabatlakatiņš ir viens no pirmajiem un simboliskākajiem priekšmetiem Latvijas Okupācijas muzeja Krājumā. Lakatiņa stāsts atspoguļo 20.gadsimta vēstures traģiskākos notikumus - padomju okupācijas varas īstenotās deportācijas, to būtību, norisi un represēto cilvēku pārdzīvoto.

Mērijas Stakles ģimene bija to vairāk kā 15 tūkstošu Latvijas cilvēku vidū, kurus 1941. gada 14. jūnijā deportēja uz Sibīriju. Mēriju, viņas 17 gadus veco meitu Hildu un vīru Pēteri Stakli padomju vara bija novērtējusi par bīstamiem noziedzniekiem - Mērija bija strādājusi par skolotāju, viņas vīrs Pēteris bija pazīstams hidroinženieris un Latvijas Universitātes ūdens būvju katedras vadītājs. Stakļu ģimenes noziegums bija viņu inteliģence, zināšanas un darba pieredze Latvijas brīvvalsts laikā. Par to viņi uzsāka smago Sibīrijas ceļu. Tobrīd ar pleirītu slimajam dēlam Rolfam atļāva palikt mājās. Pēteris Stakle tika ievietots GULAGA nometnē Molotovas apgabalā, Usoļlagā. Viņš mira 1944.gada 23.februārī. Mērija un Hilda nonāca nometinājumā Novosibirskas apgabalā, Parabeļas rajonā. Latvijā varēja atgriezties tikai pēc 15 gadiem.

Inteliģence un iekšējais spēks nepadoties, palīdzēja Mērijai nometinājumā izdzīvot. Sākumā Mērija strādāja lauku darbus kolhozā, 1946. gadā viņai izdevās pārcelties uz rajona centru un atrast pianistes darbu kultūras namā. Mērija tikās ar dažādiem cilvēkiem un vienmēr bija priecīga stāstīt piedzīvoto ceļojumos pa Eiropas galvaspilsētām. Mērija vēlējās ar saviem stāstiem darīt gaišāku līdzcilvēku dzīvi. Tas viņai bija liktenīgi. Uz kādas denunciācijas pamata Mērija tika atzīta par padomju varai bīstamu pretpadomju propagandētāju, 1950. gada 18. maijā apcietināta un viņas statuss no “deportētās” tika nomainīts uz “ieslodzīto”. Ieslodzījumā nometnē uz viņas baltā kabatlakatiņa tapa uzraksts ar aresta datumu un dažādu tautību likteņa biedreņu paraksti. Vēlāk šos uzrakstus Mērija izšuva ar krāsainiem diegiem, kas bija ņemti no ieslodzīto drēbēm.

Hildai atļāva atgriezties Latvijā 1954. gada 27. oktobrī. Viņa Sibīrijas sniegā un saulē bija daļēji zaudējusi redzi, Mērija Latvija atgriezās 1956. gada 27. janvārī.

Diemžēl Muzejā nav plašu liecību par tālāko Mērijas un Hildas dzīvi. Ir zināms, ka pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas Hilda pārcēlās uz Melburnu, jo brālis Rolfs bija emigrējis uz Austrāliju. 1993. gadā Hilda ieradās Muzejā, lai dāvinātu savas ģimenes dārgo piemiņas lietu – mammas Mērijas izšūto kabatlakatiņu.

2007. gadā piemiņas memoriāla padomju represiju upuriem metu konkursā pirmo vietu ieguva tēlnieka Kristapa Ģelža, arhitektes Ilzes Miķelsones un sonologa Voldemāra Johansona projekts “Vēstures taktīla”, kura pamatā ir simboliskais Mērijas Stakles izšūtais kabatlakatiņš no Muzeja Krājuma.

Memoriālā Mērijas lakatiņš turpinās dzīvi 21. gadsimtā, stāstot stāstu par padomju varas noziegumiem pret Latvijas tautu un reizē par visus cilvēkus vienojošo – nepadošanos, drosmi un līdzestību.

Okupācijas muzeja sagatavots teksts
Fotomākslinieka J.Kalniņa foto.

Ziedojumu akcija - piemiņas akmens apkārtnes labiekārtošanai

Tue, 30 Mar 2021 07:16:00 +0000

No šī gada 15. janvāra līdz 24. martam Kokneses novada politiski represēto nodaļa sadarbībā ar Kokneses novada senioriem un LSK Viduslatvijas komitejas Kokneses novada nodaļu organizēja labdarības akciju "Atbalstīsim Kokneses pagasta represijās cietušajiem iedzīvotājiem veltītā piemiņas akmens apkārtnes labiekārtošanu". Ziedojumu kastītes tika novietotas Koknesē veikalos "Ataudze" un "Volta".

Kokneses novada politiski represēto nodaļas pārstāve Lība Zukule informē, ka, pateicoties atsaucīgajiem novada iedzīvotājiem, akcijas laikā ir saziedoti 680 eiro un 72 centi.

Lielākie ziedotāji ir Kokneses novada politiski represēto nodaļa un Raitis Zukuls. Lai īstenotu projektu, joprojām ir nepieciešams sabiedrības atbalsts, tāpēc ziedojumu akcija pieminekļa apkārtnes labiekārtošanai turpināsies. Veikalos "Ataudze" un "Volta" tiek gaidīti labas gribas cilvēki, kuri vēlas palīdzēt tapt pievilcīgākai nozīmīgajai piemiņas vietai. Pagājušajā gadā Latvijas Politiski Represēto apvienība (LPRA) projekta pirmajai kārtai piešķīra 1500 eiro. Lība Zukule stāsta, ka, pateicoties šim ziedojumam, metālmākslinieks Ants Brimerbergs ir izgatavojis trīs plāksnes, uz kurām būs iegravēti 1941. gada 14. jūnijā un 1949. gada 25. martā izsūtīto koknesiešu vārdi. Plāksnes iecerēts uzstādīt līdz šī gada 14. jūnijam.

Lība Zukule teic: "Ļoti vēlamies kopīgiem spēkiem labiekārtot šo piemiņas vietu. Projekta ietvaros plānots uzstādīt ne tikai plāksnes ar izsūtīto vārdiem, bet arī ērtus soliņus atpūtai, veikt apzaļumošanu un sakārtot teritoriju ap pieminekli. Būsim pateicīgi novada iedzīvotājiem, kuri ar saviem ziedojumiem atbalstīs mūsu mērķi."

Kokneses novada dome
Tūrisma un sabiedrisko attiecību nodaļa