Piemiņas pasākumi 2019. gada 14. jūnijā Rīgā
Pie Okupācijas muzeja pulcējas padomju varas represijās 1941. gada 14.jūnijā cietušie, toreiz pusaudži, bērni un izsūtījumā dzimušie bērni, kas līdz ar vecākiem tika deportēti uz Sibīriju. Pagātnē bija palikusi vecmāmiņas cepto pīrādziņu smarža, mātes siltās rokas un tēva stingrais plecs. Bija sākusies cīņa par izdzīvošanu, un bērni to darīja pēc savas saprašanas.
Dzīvot pieticīgi un izdzīvot bada, aukstuma un svešuma skarbajos apstākļos – šodien mēs nedrīkstam sajaukt šos jēdzienus. Bija bads, izsalkums, sals un nežēlīgs aukstums – to zina ikviens izdzīvojušais represētais, un katram no viņiem aizlūzt balss, atceroties piedzīvoto, jo šodien par to atgādina sabojātā veselība un ne tik spēcīgais dienas solis. Represētie pulcējas, lai dotos gājienā uz Brīvības pieminekli, ar karogiem, ziediem un sirdī ticību Latvijas nākotnei.
Nacionālās apvienības jaunieši ar LPRA karogu dodas pie brīvības pieminekļa.
Pie Brīvības pieminekļa: Goda sardzes maiņa.
Latvijas Politiski represēto apvienības priekšsēdētāja Ivara Kaļķa uzruna::
‘’ Mīļā Latvijas tauta! Valsts amatpersonas un ārzemju vēstniecību pārstāvji!
Atkal ir 14. jūnijs, kad īpaši skaudri runā atmiņas un tautas sirdsapziņa.
Šogad aprit 30 gadi, kopš 1988. gada 8. jūnijā LPSR Austākās padomes prezidijs
ar dekrētu 14. jūniju noteica par staļinisma represiju upuru piemiņas dienu,
bet vēlāk šis datums tika noteikts kā komunistiskā genocīda upuru piemiņas
diena. Pagājušā gadsimta 30.jos gados PSRS tika represēti vairāk par 70
tūkstošiem latviešu un no 1941. gada 14. jūnijā deportētajiem 15.5 tūkstošiem
cilvēku 74% bija latvieši. To var uzskatīt par genocīdu pret latviešu
tautu.
Jau kopš Latvijas okupācijas 1940.gada 17. jūnijā valstī notika aresti,
nošaušanas. 1940. g. 14. un 15. jūlijā Latvijā pēc okupantu pieprasījuma notika
tā sauktās ,,Tautas Saeimas” vēlēšanas, kurās pēc falsificētiem datiem par
vienīgo okupantu pielaisto Darba tautas bloka kandidātu sarakstu esot
nobalsojuši 97,6 % vēlētāju. Taču PSRS oficiālā ziņu aģentūra TASS šo rezultātu paziņoja
jau pēc vēlēšanu pirmās dienas, 14. jūlija naktī!!!
1941. gada 14. jūnija deportācijas galvenokārt skāra turīgos zemniekus, valsts
un pašvaldības iestāžu vadītājus un darbiniekus, uzņēmējus, policistus, armijas
virsniekus, skolotājus, ārstus, garīdzniekus un viņu ģimenes locekļus. 14.
jūnija deportācijas raksturīgas ar savu varmācību un nežēlību – ģimeņu vīrieši
tika nošķirti no ģimenēm un tika nosūtīti uz Vjatlagu un Noriļsku, bet
sievietes ar bērniem uz Krasnojarskas novadu un Novosibirskas apgabalu. Mums,
politiski represētajiem, ciešanu gadi nav tikai pagātne. Tā ir arī īpaša
atbildība par šodienu un rītdienu.
Mēs no sirds vēlamies redzēt Latviju kā plaukstošu zemi, kuras iedzīvotāju lielum lielā daļa pieder stabilai, pārtikušai vidusšķirai. Taču cik tālu mēs esam no šī ideāla! Politiķi nav tikuši tālāk par solījumiem mazināt cilvēku aizplūšanu no Latvijas, bet uzņēmēji jau runā par darbaspēka ievešanu. Mēs arī uzskatām, ka jāpārskata bezdarbnieku pabalstu piešķiršana, jo pašreizējo pārāk liberālo politiku izmanto arī vieglas dzīves tīkotāji.
Viens no labklājības valsts stūrakmeņiem ir vienota sabiedrība, kas savu interešu pārstāvēšanai deleģē politikā savus talantīgākos un godprātīgākos pārstāvjus. Diemžēl rūgtas pārdomas raisa neseno Eiropas Parlamenta vēlēšanu rezultāts.
Vai Eiropas Parlamentā ir vieta no augsta amata atstādinātai personai,virs kura galvas karājas Damokla zobens par galvaspilsētas domē sazēlušo korupciju? Vai Eiropas Parlamentā cienīga būt persona, kas apšauba Latvijas okupācijas faktu, lejot ūdeni uz Maskavas antilatviskās propagandas dzirnavām?
Vēlēšanu apkaunojošo rezultātu var izskaidrot arī ar vēlētāju zemo aktivitāti un organizatorisku neizdarību. Šāda nevīžība pret Latvijas starptautisko interešu pārstāvniecību nav piedodama! Jo bīstamāka tā ir Krievijas īstenotā hibrīdkara apstākļos.
Jau gadiem tiek runāts par patiesas informācijas trūkumu pierobežas novados, kur joprojām nav redzama Latvijas televīzija, un iedzīvotājus zombē Krievijas propagandas raidījumi ar meliem par mūsu valsti.
Mēs, politiski represētie, jau daudzus gadus esam apmeklējuši savas izsūtījuma vietas Sibīrijā. Bet pēdējā laikā pienāk ziņas, ka krievu cilvēki baidās tikties ar viesiem no Latvijas, lai nebūtu jāpiedzīvo vietējo varas iestāžu represijas. Sauksim lietas īstajos vārdos: mūsu lielajā kaimiņvalstī atdzimst staļinisms! Būsim modri!
Mēs, politiski represētie, pēc labākās
sirdsapziņas cenšamies dot savu ieguldījumu Latvijas attīstībai. Sagaidot
Latvijas 100 gadi vairāk kā 10 pašvaldībās
veikta represēto piemiņas vietu labiekārtošana. Šogad Mātes dienas priekšvakarā
Likteņdārzā atklājām piemiņas ansambli,
veltītu represēto ģimeņu mātēm, kuras nesavtīgi glāba savus bērnus no bada un
aukstuma. Piemineklī iekalti sekojoši vārdi:” Māt, tu man dāvāji dzīvību
divreiz – kad piedzimu un kad nenomiru badā. Sibīrijas bērns”.
Taču uzskatu, ka politiski represētie Latvijas attīstībai var dot vairāk. Esmu
pārliecināts, ka ik novadā atradīsies cilvēki, kas var skolu jaunatnei
pastāstīt par komunistiskā režīma noziegumiem un savu Golgātas ceļu. Vajag
tikai viņus uzrunāt.
Mani draugi! Mīļie latvieši! Mēs visi esam ticīgie,
jo visi lūdzam Dievu – ja ne vairāk, tad dziedot „Dievs, svētī Latviju”.
Bet padomāsim, kāda būtu Dieva svētība Latvijai! Mēs, politiski represētie, ar
visu pārliecību sakām: atbilde ir tautas vienotībā savas valsts attīstībai un
uzplaukumam. Ikvienam Latvijas pilsonim, ikvienam iedzīvotājam veltot savas
labākās domas un savu godprātīgo darbu TĒVZEMEI UN BRĪVĪBAI!
Pateicos valsts prezidentam, Saeimas priekšsēdētājai un deputātiem,
Ministru prezidentam un ministriem, ārzemju diplomātiskā korpusa pārstāvjiem,
NBS vadībai, Rīgas domes vadībai, NA jauniešu grupai un likteņa biedriem par
piedalīšanos atceres pasākumā.
Vārds Latvijas valsts prezidentam Vējoņa k-gam.”
Piemiņas pasākumi notika visā Latvijā, Rīgā, pie Šķirotavas stacijas,
piedaloties O.Kalpaka Rīgas Tautas daiļamatniecības pamatskolas skolēniem un
skolotājiem. Pasākumu vadīja Latgales priekšpilsētas PRB priekšsēdētājs Andrejs
Pūriņš.
Torņakalnā, pie piemiņas ansambļa “Putenī “pulcējas represētie, viesi un bērni.
Pasākuma rīkotāja, biedrības: Kurzemes rajona Politiski represēto klubs”
priekšsēdētāja Bieranta Ignāta uzruna::
”Cienītie klātesošie!
Esam pulcējušies pieminot melno dienu Latvijas
vēsturē. Šodien aprit 78 gadi kopš tautas lielās traģēdijas – 1941.gada
14.jūnija deportācijām, pirmajām lielākajām mūsu tautas izsūtīšanām. Dažās
dienās tika iznīcināta Latvijas elite, paši gudrākie, strādīgākie un lielākie
patrioti. Tepat, Uzvaras laukumā, kur
okupācijas piemineklis, 1941.gada 13.jūnijā NKVD koncentrēja automašīnas
rīdzinieku izvešanai. Naktī uz 14.jūniju izsūtāmos veda uz ‘’preču stacijā’’
sagatavotajiem ešeloniem. Tikai vēlā svētdienas pēcpusdienā tos no preču
stacijas pa pievedceļu izstūma uz trases un nosūtīja uz Tālajiem Austrumiem, iznīcībai.
1941.gada 14.jūnijā ‘’preču stacija’’ un laukums pie tās, bija viena no briesmīgākajām vietām Rīgā. Te sākās moku ceļš tūkstošiem nevainīgu cilvēku. Jau šeit, saules pārkarsētajos vagonos, no slāpēm mira zīdaiņi un bērni. Mēs bijām vieni 1941.gadā – maza tauta un maza valsts starp divām agresīvām lielvarām, kuras dalīja pasauli pēc saviem ieskatiem..
Mēs nedrīkstam palikt vieni agresīvas impērijas kaimiņos. Esam Eiropas Savienībā un NATO, bez tā te labākajā gadījumā būtu kā Piedņestrā, Abhāzijā vai Donbasā.
Mūs, politiski
represēto palicis maz un paliekam aizvien mazāk. Gadi prasa savu. Bet kopā ar
bērniem, mazbērniem, mazmazbērniem, radiem un draugiem mūsu ir daudz. Tikai
no mums ir atkarīga Latvijas nākotne.
Saules mūžu Latvijai!”
Viesu uzrunas mijas ar dzeju un dziedot Z.Liepiņa: Novij man māmuliņa, R.Paula: Tu esi Latvija!, pie piemiņas vietām tiek likti ziedi un cilvēki dodas uz “vagoniņu”, lai kopīgi nodziedātu P.Barisona: Aiz miglas man dzimtenes celiņš dārgs. Bērni ar interesi klausījās Jāņa Alsberga stāstā par savu bērnību Sibīrijā un aplūkoja "vagoniņu.".
Jānis Alsbergs sarunā ar bērniem.
Represēto stāsti nekad nepazudīs no tautas atmiņas un būs nozīmīga liecība par pārdzīvoto
laiku.