Konference "Trešais ceļš - nacionālās pretošanās kustība komunistiskajam okupācijas režīmam Baltijas reģionā
Rīgā, Kara muzejā, 2018. gada 15. martā notika nozīmīga starptautiska
konference, kurā analizēja gan Latvijas Centrālās Padomes nozīmi, gan kopumā
nacionālās pretošanās kustību komunistiskajam un nacistiskajam okupāciju
režīmiem Latvijā: “Trešais
ceļš – nacionālā pretošanās kustība komunistiskajam un nacistiskajam
okupāciju režīmiem Baltijas reģionā”.
Konferenci organizēja Latvijas
Republikas Kultūras ministrija, Latvijas Vēsturnieku komisija, Latvijas Kara
muzejs, Latvijas Centrālās padomes piemiņas fonds.
Konferences pamata motīvu vislabāk
raksturo sekojoša uzruna.
Eiropas Savienības Tiesas
tiesneša, profesora Egila Levita uzruna konferencei:
Par
okupācijas neatzīšanu Satversmē
Šodiena
nav iedomājama bez pagātnes klātbūtnes. Tā vienmēr zināmā mērā ietekmē
mūsu šodienas rīcību. Tādēļ pagātne vienmēr ir aktuāla. Zinot un izvērtējot
pagātni atbilstoši mūsdienu izpratnei, mēs šodien varam pieņem zinošākus,
pareizākus lēmumus, un līdz ar to arī veidot labāku nākotni.
Vēsture
parasti nav neitrāla. Mums šodien bieži ir jāformulē savs viedoklis par
pagātnes notikumiem.
Pagātnes
notikumi ir tādi, kādi tie ir bijuši. Tie mums ir jāizpēta un jāapzinās.
Taču kāda ir to pagātnes notikumu atlase, kas tiek aktualizēti
sabiedrības atmiņā, kādu jēgu mēs tiem piešķiram, kādus secinājumus izdarām, ir
šodienas jautājums.
Tā kā
šodiena uz laika ass pastāvīgi virzās uz priekšu, tad pastāvīgi mainās arī mūsu
skats uz pagātni. Citiem vārdiem – vēstures izpratne mainās laikiem līdzi.
Vēsture nekad nav un nebūs pabeigta.
Latvija
ir demokrātiska, tiesiska, sociāli atbildīga, latviski nacionāla valsts.
Tie ir
Satversmē noteikti Latvijas valsts parametri, mūsu valsts iekārtas
virsprincipi. Tie arī nosaka, kādai ir jābūt mūsdienīgai attieksmei pret
mūsu vēsturi.
Jebkurai
valstij viena no tās leģitimitātes saknēm ir vēsture. Precīzāk – sabiedrības
attieksme pret savas vēstures mezglu punktiem.
Bieži
vien šie vērtējumi ir ietverti valsts konstitūcijā. Tā tas ir arī, piemēram,
mūsu kaimiņvalstīs Igaunijā un Lietuvā. Šādi pagātnes vērtējumi ir
ietverti arī mūsu Satversmē. Tie izriet no Latvijas valsts
konstitucionālajiem pamatiem.
Tādēļ
Satversmes Ievada trešajā rindkopā teikts:
Latvijas
tauta neatzina okupācijas režīmus, pretojās tiem un atguva brīvību, 1990.gada
4.maijā atjaunojot valstisko neatkarību uz valsts nepārtrauktības pamata. Tā
godina savus brīvības cīnītājus, piemin svešo varu upurus, nosoda komunistisko
un nacistisko totalitāro režīmu un to noziegumus.
Šim
Satversmes noteikumam ir dziļa jēga.
Vispirms
tas konstatē, ka Latvijas tauta neatzina okupācijas režīmus un pretojās tiem.
Tādēļ mūsu valsts turpināja pastāvēt arī okupācijas laikā, līdz to pēc 50
ilgiem gadiem atkal varēja atjaunot uz valsts nepārtrauktības pamata.
Jāuzsver,
okupācijas laikā tautas vairums nesadarbojās ar okupantiem, un nekļuva par
kolaboracionistiem. Tautas lielākā daļa veda okupantu režīmam pakļautu, taču no
režīma attālinātu dzīvi.
Samērā
drošs radītājs, ka cilvēks – vismaz uz ārpusi – ir demonstrējis savu pāriešanu
okupantu pusē, ir iestāšanās Komunistiskajā partijā. Taču starp latviešiem
tikai 5% bija Komunistiskās partijas biedri. Tas nozīmē, ka 95% latviešu bija
saglabājuši savu distanci pret okupantu varu. Šim lielum lielajam
vairākumam morālais kompass darbojās.
Pēckara
gados, pilnīgi bezcerīgos apstākļos, okupantiem militāri pretojās
mežabrāļi. Taču arī pēc mežabrāļiem pretestība nekad nebeidzās.
Tauta
atrada citus, klusākus, neuzkrītošākus pretošanās veidus, kuri dažkārt pat
ieguva masveida raksturu. Turklāt septiņdesmitajos un astoņdesmitajos gados
atklāti pret režīmu uzstājās atsevišķi drosmīgi pilsoņu tiesību cīnītāji, kurus
tolaik sauca par disidentiem.
Pretestība
okupantu režīmam bija pamatā simbolisks, morāls akts. Ar to cilvēki gan slēptā,
gan atklātākā veidā demonstrēja savu pretestību.
Viņi
lika okupantiem saprast: Jūs esat iekarojuši manu valsti. Bet jūs
neesat iekarojuši mani. Es esmu neiekarojams cietoksnis.
Un
tieši uz šādiem neiekarojamiem cietokšņiem ir būvēta atjaunotās Latvijas valsts
leģitimitāte.
Atjaunotā
Latvijas valsts tādēļ nebalstās uz Oskaru Dankeru, Vili Lāci, Augustu Vosu, vai
Borisu Pugo.
Atjaunotā
Latvijas valsts balstās uz Konstantīnu Čaksti, Gunāru Astru, Knutu Skujenieku,
Lidiju Lasmani-Doroņinu.
Tieši
tādēļ, tieši šīs idejiskās pēctecības un leģitimitātes dēļ Satversmes Ievads
uzliek sabiedrībai morālu pienākumu, godināt savus brīvības cīnītājus, pieminēt
svešo varu upurus, un nosodīt totalitāros režīmus un to noziegumus.
Savukārt
zinātnes uzdevums ir pētīt šo nacionālas pretestības vēsturi, saredzēt
kopsakarības, izdarīt secinājumus. Tā ir svarīga dala no visas mūsu jaunākā
laika vēstures. Tas ir liels un svarīgs uzdevums – identificēt mūsu
varoņus, uzrādīt mūsu nodevējus, un galvenais, skaidrot un izprast cilvēku
izturēšanos, viņu izdzīvošanas taktiku un stratēģiju, viņu ikdienas dzīvi
okupācijas varā.
Vēsture
mums ir jāzina un jāizvērtē, lai mēs varētu labāk izprast mūsu valsti, kāda tā
ir, ar visiem plusiem un mīnusiem, un lai varētu izdarīt secinājumus, kā mums
šodien rīkoties, lai mūsu sabiedrība virzītos uz priekšu.
Es vēlu
visiem dalībniekiem vērtīgu un interesantu konferenci!