Latvian association of politically represed persons (LPRA) - Jaunumi

Latvijas Politiski represēto apvienība

Fri, 06 Mar 2026 10:00:00 +0000

2026.gada 6.martā, Rīgas 45.visusskolas zālē plkst. 12.00, norisināsies Latvijas Politiski represēto apvienības kārtējā konference, kurā tiks vēlēts LPRA priekšsēdētājs.

LPRA 36.KONFERENCES DARBA KĀRTĪBA 2026.GADA 6.MARTĀ

Ropažu ielā 34, Rīgā, Rīgas 45.vidusskolā

1) Konferences atklāšana T. Veismanis ( karoga ienešana, himna) 12.00-12.10

2) Tikšanās ar SIVA vadību, atbildes uz atsūtītiem jautājumiem 12.10-12.25

3) Latvijas virsnieku apvienības priekšsēdētāja G. Rusiņa uzruna 12.25-12.35

4) Koncerts (Folkloras kopa “Rūta” no Rēzeknes, Lasījums, dzeja LU studentes Marta Veismane un Monta Akmentiņa, 45.vsk bērnu deju kolektīvs “Čiekurs”, džeza ansamblis) 12.35-13.15

5) Mandātu komisijas ziņojums 13.15-13.20

6) Konferences darba institūcijas izveidošana ( Tālis Veismanis- Mandātu komisija, konferences vadība, Konferences vadītājs- balsu skaitīšanas komisija, sekretariāts, redakcijas komisija) 13.20-13.25

7) Konferences darba kārtības pieņemšana 13.25-13.30

8) LPRA priekšsēdētāja T. Veismaņa ziņojums 13.30-13.50

9) Viesu uzrunas (max 3 min 1) 13.50-14.00

10) Revīzijas komisijas ziņojums 14.00-14.10

11) Debates ( Reglamenta apstiprināšana līdz 3 minūtēm debatēs) 14.10-14.30

12) LPRA priekšsēdētāja vēlēšanas 14.30-14.50

12.1 Kandidātu izvirzīšana

12.2 Kandidātu uzrunas

12.3 Vēlēšanas

Pusdienas pārtraukums ( Pusdienas) 14.50-15.20

13) Balsu skaitīšanas komisijas ziņojums par priekšsēdētāja ievēlēšanu 15.20-15.30

14) LPRA Koordinācijas padomes izmaiņu saskaņošana, apstiprināšana 15.30-15.40

15) LPRA Revīzijas komisijas vēlēšanas 15.40-15.45

16) Konferences slēgšana, karoga iznešana 15.45

Pirms konferences sākuma ( no apm.11.00) būs pieejama kafija un uzkodas :)

LATVIJAS POLITISKI REPRESĒTO APVIENĪBA

Fri, 12 Dec 2025 10:03:00 +0000

Tu gadus mēroji ar darbu,

Ko krietni paveikt bij Tavs gods.

Ar sirsnību un klusu rūpi,

Ko allaž centies citiem dot.

(K. Apškrūma)

Latvijas Politiski represēto apvienība izsaka visdziļāko līdzjūtību Astrīda Freimaņa ģimenei un tuviniekiem, pavadot viņu mūžībā.

Valsts svētku pasākums Kurzemes raj. PRK

Wed, 12 Nov 2025 13:00:00 +0000

VALSTS SVĒTKU PASĀKUMS

1. Atklāšana:
Ievada vārdi.
HIMNA.

2. Viesu uzrunas.

3. Koncerts.

4. Pateikšanās:

5. Īsa kopsapulce.

6. Saviesīgs noslēgums.

(Attēlus skatīt sadaļā Galerija)

Projekts tiek līdzfinansēts Rīgas pilsētas Sabiedrības integrācijas programmas ietvaros.

Kurzemes rajona PRK. Lāčplēša diena Sudrabkalniņā.

Tue, 11 Nov 2025 13:00:00 +0000

Lāčplēša dienai veltīts piemiņas pasākums Sudrabkalniņā

2025. gada 11. novembrī plkst. 15.00-15.45

Pasākuma vadītājs – aktieris, latviskās dzīvesziņas zinātājs un turētājs, vīru kopas “Vilki” vadītājs Edgars Lipors.

Piedalās: Rīgas Domes un pašvaldības pārstāvji, Rīgas Kurzemes rajona politiski represēto biedrības pārstāvji, Zemessardzes pārstāvji, NBS Štāba orķestris, diriģents kapteinis Aleksandrs Kreišmanis, Rīgas Āgenskalna Valsts ģimnāzijas jauktais koris “Āgenskalns”, diriģente Līga Gaiķe, RVPI “Pārdaugavas kultūras apvienība” kultūras centra “Imanta” vīru kopa “Vilki”.

Programma

Plkst.	Norise
15.00	Ievada mūzika NBS Štāba orķestris: “Mirdzot šķēpiem”
15.03	Vadītājs: ievada vārdi
15.05	Latvijas Valsts himna
15.07 15.09 15.12 15.15	Vadītājs piesaka uzrunas: 1. Rīgas Domes priekšsēdētājs Viesturs Kleinbergs; 2. Rīgas Kurzemes rajona politiski represēto biedrības valdes loceklis Aleksandrs Grīnbergs; 3. Zemessardzes Studentu Bataljona kapelāns virsleitnants Guntis Kalme
15.19	Vadītājs: teksts/dzeja/piesaka vīru kopas “Vilki” 2 dziesmas
15.20	“Varenā ieroču dziesma”
15.23	“Karavīri, karavīri”
15.25	Vadītājs: teksts/dzeja, piesaka v/k “Vilki” dziesmu
15.26	“Nu, ardievu, tēvs, māmiņa”
15.28	Vadītājs: teksts/dzeja/piesaka kori “Āgenskalns”
15.29	Koris: Jānis Norvilis, Rainis "Daugav's abas malas"
15.32	Koris: Latviešu t.dz. Arvīda Platpera apdarē "Ai, bāliņi, ai, bāliņi"
15.34	Vadītājs: teksts/dzeja/piesaka NBS orķestri
15.35	Orķestris: “Šeit ir Latvija”
15.37	Vadītājs: teksts/dzeja/piesaka kori “Āgenskalns”
15.38	Koris: Jānis Lūsēns, Rainis "Karoga dziesma" ar klavieru pavadījumu
15.41	Vadītājs: teksts/dzeja, piesaka NBS orķestri
15.42	Orķestris: “Tālu dzīvoj’ mana mīļā”
15.45	Vadītājs: Noslēguma vārdi
15.46	Orķestris: "Karogs”

(Attēlus skatīt sadaļā Galerija)

Projekts tiek līdzfinansēts Rīgas pilsētas Sabiedrības integrācijas programmas ietvaros.

Mācītāja Gunta Kalmes uzruna Imanta Grāvīša bēru ceremonijā Valmierā, Sv. Sīmaņa baznīcā š.g. 26. oktobrī.

Sun, 26 Oct 2025 13:00:00 +0000

“Esmu cīnījies labo ticības cīņu, esmu pabeidzis skrējienu, esmu turējis ticību.” (2. Tim 4:7)

Imants Grāvītis dzimis 1927. gada 22. aprīlī Daugavpilī Arnolda un Almas Grāvīšu ģimenē. Mūžībā aizsaukts 2025. gada 18. oktobrī Valmierā.

Mūs nosaka mūsu izcelsme. Lasām viņa biogrāfijā – “Imanta tēvs bijis 1905. gada revolūcijas dalībnieks, ieguvis izglītību Pēterburgā, ieņēmis atbildīgus amatus, bija Gulbenes dzelzceļa aizsargu pulka priekšnieks, sabiedrisks darbinieks, apbalvots ar Triju zvaigžņu ordeni. Imanta māte Alma, - Latvijas Aizsargu organizācijas Aizsardžu pulka priekšniece.”

Imants piederēja pie Pirmās Latvijas laika patriotu paaudzes, kuru tādu spēja izaudzināt toreizējie vecāki. Viņi bij cīnījušies par Latviju un zināja tās augsto vērtību, saprata, ko nozīmē – sava, latviešu tautas valsts. Imants izauga latviskā nacionālā gaisotnē. Viņa bērnība bija piesātināta ar ticību, savas neatkarīgās valsts ideālu un pienākuma apziņas pret to.

Mēs šodien runāsim par to, ko mums iemantot, aizgūt no Imanta. Te ir ko mācīties jau no viņa vecākiem, proti, audzināt savus bērnus par patriotiem, ne liekēžiem, ne nihilistiem.

Krievu okupanti Imanta tēvu apcietināja 1940. gada augustā Rēzeknē. Viņš miris 1942. gada sākumā Kotlasas soda nometnē. Šis fakts skaidri vēstīja par sarkanās varas būtību.

1941.g. krievu okupantus nomainīja vācieši. Okupanti ir un paliek izmantotāji, izspiedēji. Imants ar skolas biedriem drukāja proklamācijas, izplatīja tās un protams, ātri nonāca gestapo rokās. Imanta māte Alma puikas neticamā veidā izglāba, pierunājot un piekukuļojot vāciešus.

1944. gada vasarā, kad Latvijā mobilizēja 1927. un 1928. gadā dzimušos, I.Grāvītis 17 gadu vecumā, nepabeidzot mācības Pļaviņu vidusskolā, brīvprātīgi pieteicās Gaisa spēku izpalīgu dienestā. Rudenī vācu armijai atkāpjoties, tika saņemta ziņa, ka viņa vienībai jādodas uz Vāciju. Šajā brīdī Imants atsaucās Latvijas Centrālās padomes aicinājumam dezertēt un pievienoties Kureļa grupai.

Ceļā uz Vāciju, netālu no Liepājas viņš ar pāris citiem puikām naktī izlēca no ejoša vilciena, un pāris nedēļas klaiņoja pa Kurzemes mežiem, līdz nejauši nonāca latviešu diversantu vienībā “Jagdverband Ost”.

1945. gada maijā pēc kapitulācijas I.Grāvītim izdevās nekrist gūstā. Viņš, cerībā, ka padomju varas iestādes neko nezinās par viņa pagātni, savā skolnieku formā un savu skolnieku apliecību rokās devās legalizēties un tika nosūtīts uz filtrācijas nometni Ņevskaja Dubrovka pie Lādogas ezera.

Pēc atgriešanās Latvijā 1946. gada pavasarī, Imants turpināja mācības Pļaviņu vidusskolā, bet jau 1947. gada 27. augustā viņu apcietināja. Imants stāsta:

“Mani paņēma ciet mājās. Es neslēpos, atklāti dzīvoju, gāju skolā. Man pakaļ atnāca vesels vads, vairāki desmiti karavīru ar ložmetējiem. Aizveda uz Rīgu, uz Pretizlūkošanas sevišķās daļas pagrabu Amatu ielā. Es stāstīju savu iestudēto stāstu, bet izmeklētājs saka – nestāsti man Šerloka Holmsa romānus un parāda manu autobiogrāfiju, kuru rakstīju, kad dienēju “Jagdverband Ost”.

1947. gada 1. decembrī Baltijas kara apgabala kara tribunāls Imantam piesprieda augstāko soda mēru nošaujot, vēlāk to nomainot pret 25 gadiem ieslodzījumā, pieciem gadiem izsūtījumā un uz pieciem gadiem atņemot pilsoņa tiesības.

1948. gada jūlijā Imants tika nosūtīts uz soda nometni Noriļskā aiz Ziemeļu polārā loka. Sākās burtiski cīņa par izdzīvošanu. Imants stāsta: “Šajā nometnē bija arī kriminālnoziedznieki, kuri gribēja no mums dabūt labākās mantas, lai tās ar sargu palīdzību iemainītu pret tēju, tabaku un pārtiku. Un “krimiķi” tad iebrūk pie mums. Bet viņi nebija ņēmuši vērā, ka esam vēl spēcīgi. Starp mums ir bijušie leģionāri, bijušie partizāni, un mēs esam saliedēti. Rezultāts ir tāds, ka mēs no savas barakas iznesām kādus astoņus nosistos kriminālistus.”

Noriļskā ieslodzīto uzdevums bija būvēt topošās pilsētas ēkas:

“Pirmie darbi bija bedres rakšana. Lai mūžīgajā sasalumā uzbūvētu celtni, tai ir jāierok betona kājas, kas balstās uz klints, kas ir zem augsnes slāņa. Bedres dziļums ir no 4 līdz 12 metriem. Vienu bedri aptuveni 2 metru diametrā kaļ viens cilvēks. Kaļ dienā 12 stundas, tad nāk otra maiņa. Tā visi kaļ to bedri, diena vai nakts. Kala arī sievietes. Mūsu mazās meitenītes ar savām mazajām rociņām. Vienā maiņā ir jāizsit zemē zināma norma. Ja normu neizpildi, tad maizi saņem tikai 300 gramus. Ja izpildi, tad 600 gramus. Šī barības deva ir precīzi izrēķināta, lai cilvēks nenomirtu.”

Visgrūtākais bija pāreja uz ieslodzītā uztura stāvokli:

“Tas bija kritiskākais moments. Organismam ir jāpielāgojas jaunajiem apstākļiem. Psihiski un fiziski. Kad jūs tam tiekat pāri, tad sākat eksistēt ar minimālu uztura devu, ķermenis iemācās maksimāli aizsargāties pret aukstumu, un jūs galu galā arī psiholoģiski piemērojaties.”

“Tas ir mežonīgs darbs mežonīgos apstākļos. Tas, kurš tur nav bijis, to nekad nevarēs saprast. Saprast, ko nozīmē 12 stundas strādāt salā smagu darbu neapģērbtam, nepaēdušam un garīgi nomāktam. Bez perspektīvas. Ja jūs esat grūtībās un jums ir perspektīva, tas ir viens. Bet grūtībās un bez perspektīvas – tas ir kas pavisam cits. Tas ir nāvējoši,” - tā izdzīvošanu Sibīrijas vergu nometnē raksturo Grāvītis.

Viens no viņa katorgas laika bezgalīgas mīlestības stāstiem ir Imanta mātes Almas apciemojums. Viņam - vienam no tūkstošiem politieslodzīto! Alma bija ceļā vairākas diennaktis, uzpirka cietumsargus, tomēr savu vienīgo dēlu nesatika; taču ziņa par mātes braucienu Imantu sasniedza un deva viņam milzīgu morālo spēku.

Te vēl viena mācība mums no Imanta vecākiem – savējos nepametam!

Kad 1953. gada maijā nometnēs sākās politieslodzīto sacelšanās, I.Grāvītis bija viens no šo nemieru organizatoriem. Lai tos apslāpētu, organizatorus, arī Imantu kā vienu no tiem, pārsūtīja uz soda nometni Kolimā. Viņš vēsta:

“Jau toreiz biju dzirdējis, ka uz Kolimu ceļš ved tikai turp. Ceļa atpakaļ nebija.”

Reiz Grāvītis ar biedriem tur gribēja izrēķināties ar kādu ļoti ļaunu un sadistisku brigadieri, tomēr tas neizdevās. Kāds nodomu bija izstāstījis nometnes apsargiem. Sods par plānoto izrēķināšanos bija atspārdīšana. “Parasti šajos gadījumos cilvēku sita tik ilgi, kamēr viņš paliek nekustīgi guļam. Atsit iekšējos orgānus. Man paveicās, ka mani sita ziemā. Konvojniekiem kājās bija mīksti filca zābaki, un es brīnumainā kārtā paliku dzīvs,” stāsta Grāvītis.

Pēc atbrīvošanas no soda sākās dzīve nometinajumā. Grāvītis pārcēlās uz Susumanas pilsētu Magadanas apgabalā, kur viņam iedalīta darbavieta. Bet “Laiks brīvībā nebija ilgs. Milicija mani aizturēja uz ielas par saliekamo nazi kabatā, bet patiesais apcietināšanas iemesls bija pretvalstiski dzejoļi, ko rakstīju. Kāds no latviešiem, kas bija tos dzirdējis, mani nodeva.”

Dzimtenē Grāvītis atgriezās tikai 1957. gadā. 1963. gada 26. janvārī tuvs katorgas biedrs un draugs mācītājs Eduards Grāvītis (vienādie uzvārdi ir sakritība) salaulāja Imantu un Aiju. Čekisti bija ielenkuši baznīcu un Imanta katorgas biedru uzdevums bija nosargāt un ļaut notikt laulībām. Par tālāko Imants teica: “... tā bija grandioza balle, neiedomājamā pieticībā.”

Par vēlākajiem okupācijas gadiem Imants sacīja: “Grūti spraucāmies cauri tiem laikiem. Es, protams, visu laiku biju zem palielināmā stikla. Un ar “asti” mugurā. Nostrādāju 33 gadus Valmieras stikla šķiedras rūpnīcā, biju augstsprieguma elektriķis ar iespēju apturēt visu rūpnīcu jebkurā momentā. Mēs, starp citu, 1990. gadā to arī izdarījām.

Man apkārt rūpnīcā bija trīs stukači, visus 33 gadus. To noskaidroju, kad atvēra “čekas maisus”. Bet es to jau toreiz sapratu.”

Kopsavilkums: Imants Grāvītis izturēja:

· tēva nāvi krievu lēģerī,

· divus okupācijas režīmus,

· Gestapo un čekas pagrabus,

· Nāves soda pasludināšanu,

· Noriļskas un Kolimas lēģeru elli, - smagu darbu, badu, aukstumu, neziņu par nākotni

· Nodevību, pazemojumus un vajāšanas.

Secinājums par Imanta mūžu: skarba, grūta, cīņas par fizisku izdzīvošanu pilna dzīve.

Bet ja to vien secinām, tad esam iepazinuši tikai viņa dzīves faktus, bet pašu Imantu tā arī neesam nesapratuši.

Tas, kas ir jasaprot par šo laiku viņa mūžā ir: tur, kur citi mācījās pakļauties, sadarbojoties ar nometnes vadību, čekistiem, nododot savējos par lieku pārtikas devu, Imants mācījās palikt cilvēks.

Būt cilvēkam labos apstākļos ir viegli un patīkami. Bet pavisam citādi tas notiek krievu nāves nometnē. Būt un palikt cilvēkam necilvēciskos apstākļos, antihumānē vidē - tas nozīmēja izstrādāt stipru, grūtībās rūdītu raksturu, gribas spēku un pārliecību.

Bet tas vēl nav viss, kas jāsaprot par Imantu. Ne mazāk nozīmīgi ir tas, ko cilvēks iznes no grūtībām. Tā ir katra personiska izvēle. Vari pakļauties savām dabiskajām negatīvajām reakcijām, sašutuma emocijām un palikt uz savu atlikušo dzīvi dusmīgs, naidpilns, īgns, ierāvies sevī, aizdomīgs uz visu pasauli. Bet vari arī ļaut grūtībām sevi attīrīt, nopulēt un likt atspīdēt tam labajam, ko Dievs tevī ielicis. - cilvēcībai, sirsnībai, jaukumam, labestībai.

Lūk ko par viņu vēsta meita: “Pāri visam tēvam bija bezgala ‘redzīga’ un jūtīga sirds. Citi teica, - viņš ir neparasts un neparasti gaišs. Viņš spēja redzēt un jūsmot par mākoņiem, putniem, gaismu, krāsām..., spējot to arī izteikt pilnīgos vārdos. Viņam bija varens ābeļdārzs un liela bišu drava, ko kopa vēl pagājušajā vasarā. Tēvs varēja brīvi runāt par literatūru, tēlotājmākslu, vēsturi un pasaules notikumiem. Viņš bija interesants un aizrautīgs sarunu biedrs līdz pat savas dzīves beigām.”

Mēs savā dabiskajā egoismā un ikdienas vienalzībā varētu jautāt: “Nu un tad, ka viņš bija, dzīvoja, cieta, nodzīvoja garu un bagātu mūžu?” un aizbildināties ar to, ka nu viņš taču jau ir pagātne. Dzīves aktualitātes mūs taču aizvien liek koncentrēties un domāt par šodienas spiedīgajām problēmām un rītdienas nedrošajām perspektīvām. Pati izdzīvošana top aizvien komplicētākā un neprognozējamāka. Tāpēc – mūsu dabiskais egoisms liek paskumt tikai kādu brīdi, lai pēc tam atkal uz galvas mestos dzīves virpulī.

Bet personīgā sirsnība, attiecību gaišums ar tuviniekiem un draugiem nav vienīgais, ko Imants ir atstājis aiz sevis. Ir vēl kas daudz vairāk. Lūk, kādu liecību lasām par viņu:

“Atdzimstot Latvijas Republikai, Imants, protams, bija uz barikādēm, kļuva par aktīvu sabiedrisku darbinieku un darbojās gan Latvijas Nacionālo Karavīru biedrībā, gan Latvijas Politiski represēto apvienībā, gan Latvijas Nacionālo partizānu apvienībā.

Viņš bijis iniciators vairāku karavīru un padomju represijās cietušo piemiņas vietu izveidei un atjaunošanai - piemiņas plāksnes uzstādīšanai Vīlandes skolnieku rotas karavīram Viktoram Andersonam šeit, pie Valmieras Sv.Sīmaņa baznīcas, Brīvības cīņās kritušo Latvijas armijas 4. Valmieras kājnieku pulka karavīru pieminekļa atjaunošanai Krustpilī, kā arī PSRS represiju upuriem veltītas piemiņas plāksnes atklāšanai Rīgā, Amatu ielā 4.

Imants ir bijis stāstnieks vairākos Dzintras Gekas videostāstos, arī dokumentālajā filmā “Tēvi tur”.

Viņš ir vēstījis vairākos Latvijas un ārvalstu žurnālistu dokumentālajos stāstos par Latvijas neatkarības cīņu 2. pasaules kara laikā un padomju okupācijas apstākļos.

Imants aizvien iestājās un darbojās vēsturiskā taisnīguma nodrošināšanā, Latvijas Brīvības cīņu dalībnieku un savu biedru piemiņas saglabāšanā.”

Šajā viņa nopelnu pārstāstā svarīgākais ir vārds “protams.” Imants nevis spēku izsīkumā kaut kā ievilkās Atmodā, bet enerģijas un spēku pilns ņēma tajā aktīvu dalību.

Imantam bija pašsaprotami apliecināt un īstenot tās vērtības, par kurām viņš bija cietis, kuras nebija nodevis, kuras bija saglabājis, kurām bija palicis uzticīgs.

Tāpēc 2022. gada 4. maijā Imants pelnīti tika iecelts par Viestura ordeņa virsnieku un saņēma Viestura ordeni ar sekojošu motivāciju: “Par sevišķiem nopelniem nacionālās pretošanās kustībā, latviešu nacionālo karavīru un padomju represijās cietušo piemiņas iemūžināšanā un kopšanā.”

Un atkal vārētu jautāt: “Nu un tad?”

Mēs esam raduši steigties, tāpēc reti apstājamies, lai ieklausītos. Bet šodien ir tā diena, kad jāapklust, jādomā, jāsaprot.

Imanta dzīve mums atgādina, ka laiks aizskrien, bet vērtības ne.
Viņš šajā brīdī runā uz mums, pat, ja kā aizgājējs fiziski klusē.
Viņš ar savu dzīves vēsti vienlaikus saka un jautā: “Jūs tagad daudz zināt par mani, esat iepazinuši manu dzīves saturu. Bet vai jūs pārzināt savu dzīves saturu, tās jēgu? Ko jūs patiesībā gribat savā dzīvē? Kādas vērtības esat gatavi ne tikai cienīt, bet arī aizstāvēt? Par ko ciest? Ko sevī iznest par spīti visām grūtībām, kam palikt uzticīgam? Ko īstenot, kad ir iespējas to paveikt?”

Šie vārdi nav pārmetums. Tie ir aicinājums uz skaidrību, noteiktību, mērķtiecību.
Dzīves jēga nav tikai izturēšana neiespējamos apstākļos kā toreiz Imantam krievu lēģeros, vai kā tagad - eksistences uzturēšana komplicētos apstākļos, bet dzīve ar jēgu, dzīve, kas veltīta vērtībām, kuras pārdzīvo mūs pašus, mūžs ar pār-persosniskām, pār-egoistiskām, pār-savtīgām vērtībām.

Imants nekad nebūs starp tiem cilvēkiem, kuri ir pagājuši. Viņš ne tikai būs mums līdzās kā atgādinājums par dzīvē svarīgāko; nē, viņš aizvien būs mums arī priekšā – kā paraugs, kā piemērs.

Taujāts, kas viņam palīdzēja, gandrīz desmit gadus strādājot katorgā, palikt dzīvam, Grāvītis atbild, ka tas bija dievpalīgs: “Es esmu ticīgs cilvēks. Šajos gados bija daudz neizskaidrojamu sagadīšanās momentu, kuros paliku dzīvs. Es tagad bieži domāju, ko Dievs grib no manis. Varbūt Viņš grib, lai es pabeidzu pierakstīt savas atmiņas.”

Tas ir pārlieku pieticīgi teikts. Viss Imanta mūžs liecina un prasa ko daudz vairāk.

Tas ir jautājums mums:

“Vai mēs turpināsim šo ticības cīņu? Vai dzīvosim tikai izdzīvošanai, vai arī dzīvosim vērtībām?”
Mūsu paaudzes pārbaudījums, paldies Dievam, vēl nav frontē kā ukraiņiem, bet pagaidām “tikai” gara spēkā, dvēseles noturībā, mugurkaula stingrībā.

Tāpēc šī atvadu brīdis lai nav tikai sēras, bet galvenokārt - apņemšanās stunda.

Apņemšanās turpināt viņa ticību, viņa patriotismu, viņa pārliecību, ka Latvija ir mums Dieva dota vieta, kuru kopt un sargāt.

Visos veidos – garīgi, psiholoģiski, kulturāli, vērtībiski, intelektuāli, un ja, nedod Dies, vajadzēs, tad arī militāri.

Kad sakām, - kāds cilvēks uz mums atstāj “iespaidu”, tas nav tikai sajūtu jautājums. Jā, Imants neapšaubāmi atstāja iespaidu ar savu cilvēcību, sirds gaišumu, jaukumu, saulainumu.
Bet viņa īstais iespaids ir kas vairāk, dziļāk un nopietnāk – proti, tā ir mūsu ego, mūsu savtīguma, mietpilsonības, mazuma, dzīves šaurības, sīkmērķības deformācija, kas liek atteikties no mūsu iedomātās pašpietiekamības.

Imants ar savu dzīvi, tās izturību, uzvaru iekšējās un ārējās cīņās ir pozitīva varmācība pret mūsu pašapmierinātību, mietpilsonību, savtīgumu, vienvārdsakot, grēcīgumu – ka mums it kā nevajag nekādu paraugu, ka mēs paši visu labi zinam, spējam un varam.

Būsim godīgi Imanta priekšā – viņš tiešām atstāj stiprinošu, valdzinošu, uzvarošu iespaidu. Un labi ka tā.
Viņš bija, ir un būs cilvēks, kurš liek mums pārdomāt, pārvērtēt savu dzīvi, tās saturu un jēgu.
Jo viņa dzīves spēks bija īsta griba — ne vēlmes, ne sapņi, bet griba darīt, aizstāvēt, pārciest un nosargāt.

Laiks skrien, bet vērtības paliek.
Kad mūsu paaudze reiz atskatīsies uz nodzīvoto, lai varam teikt — arī mēs turpinājām labo ticības cīņu. Mums bija tādi paraugi kā Imants Grāvītis un mēs viņiem sekojām.
Tad arī par mums nākamā paaudze reiz varēs sacīt:

“Viņi dzīvoja ar jēgu. Viņi neizniekoja savu dzīvi. Viņi zināja, kam, kādām augstākām vērtībām par sevi veltīt savu dzīvi, - to vienīgo, to vērtīgo – Dievam un Tēvijai. Lai viņi ir paraugs mums un mūsu bērniem.”

Tad Imants būs ne tikai pieminēts — viņš būs arī turpināts nākamajās paaudzēs.
Jo patiesi dzīvi cilvēki nebeidzas ar nāvi — viņi turpina runāt caur tiem, kas viņus ir sapratuši un turpinājuši.

“Esmu cīnījies labo ticības cīņu, esmu pabeidzis skrējienu, esmu turējis ticību.”
(2. Tim 4:7)
Šie apustuļa vārdi un Imanta Grāvīša - cilvēka-leģendas - dzīves saturs un jēga - šodien kļūst par mūsu dzīves paraugu, aicinājumu un – jā – arī pozitīvu izaicinājumu.

Āmen.

LATVIJAS POLITISKI REPRESĒTO APVIENĪBA

Sat, 18 Oct 2025 17:00:00 +0000

Ir pienākusi ziņa, ka š.g. 18.oktobrī aizsaulē ir devies ilggadējs koordinācijas padomes loceklis, Viestura ordeņa virsnieks, cilvēks-leģenda, Imants Grāvītis.
Latvijas Politiski represēto apvienība izsaka visdziļāko līdzjūtību tuviniekiem!

Lai mūžīgs miers viņa dvēselei!

Kokneses Politiski represēto nodaļa

Sat, 20 Sep 2025 07:00:00 +0000

Vai ziniet, kurš no Likteņdārzā esošajiem objektiem ir visvairāk samīļots un apčubināts?

Tā ir Sibīrijas mātēm veltītā piemiņas vieta, kurā tik smeldzīgi uz katru no mums runā akmenī iegravētie Sandras Kalnietes vārdi:

"Māt, tu man dāvāji dzīvību divreiz. Kad piedzimu un kad nenomiru badā. Sibīrijas bērns."

Šoreiz to apraudzīt devušies Stopiņu Represēto biedrības pārstāvji.

Paldies Latvijas Poltiski represēto apvienībai - katram no jums, kas pulcina, kas aicina un kas ar sirdi un dvēseli vienmēr ir kopā ar Likteņdārzu!

Likteņdārzs

Sat, 13 Sep 2025 07:00:00 +0000

Sestdien, 13.septembrī no plkst. 10.00 līdz 15.00, Likteņdārzā notiks tradicionālā “Ābolu balle”- pasākums, uz kuru aicinātas ģimenes – lieli un mazi, lai kopā darbotos, baudītu un svinētu rudens sezonas iestāšanos Likteņdārzā.

Neskatoties uz to, ka šogad ābolu raža Likteņdārzā ir gana pieticīga, visas tradicionālās darbošanās ap ābolu ražas novākšanu – ābolu lasīšana, sulu spiešana, ievārījuma vārīšana un pankūku cepšana notiks kā katru gadu.

Tas viss, pateicoties Likteņdārza draugu – Latvijas Zemnieku federācijas atbalstam, kuri pasākumam nepieciešamos ābolu krājumus papildinās, atvedot gardos augļus no Latvijas malu malām.

Šogad, Ābolu balles ietvaros notiks arī divi konkursi – “Labākā ābolu kūka”, kā arī ikviens dalībnieks varēs sacensties par balvu.

Jau desmitā “Ābolu balle´ Likteņdārzā.

Kokneses Politiski represēto nodaļa

Tue, 02 Sep 2025 15:48:00 +0000

Likteņdārzā Ādažu novada represētie atceras mūsu tautas likteņus

Šogad Ādažu novada Ādažu un Carnikavas Politisko represēto biedrības biedri Vladislava Šaripo un Ivana Graudiņa vadībā tradicionālajā braucienā uz Koknesi, Likteņdārzu, devās dažas dienas pirms 23. augusta. 23. augusts Latvijas un citu ES valstu kalendāros ir ierakstīts kā staļinisma un nacisma upuru piemiņas diena. Datums, kas noveda līdz mūsu tēvzemes neatkarības zaudēšanas, ne tikai mūsu kopīgajai traģēdijai, bet arī vairāku cilvēku cilvēklikteņu postam un liktenīgajam momentam, dzīvei “pirms” un “pēc”. Cik daudzi cilvēki atraduši savu kapavietu cietuma mūros, Sibīrijas stepēs un dzelzceļa malā nepārskatāmajos Krievijas ceļos un neceļos…?!

Izmantojot augusta darbīgo enerģiju, arī šogad represēto biedrības biedri sirsnīgi sveica gan viens otru, gan arī nu jau labi zināmo un ar pateicību apciemoto Kokneses represēto nodaļas izpilddirektori Lību Zukuli, kuru pagājušajā reizē satika 2023. gada vasaras nogalē. Šoreiz braucienā kopā ar Ādažu novada Ādažu un Carnikavas Politisko represēto biedrības dalībniekiem pārsteigt Likteņdārza Saietu nama darbiniekus un apmeklētājus, kā arī dienas otrajā pusē arī Kokneses iedzīvotājus devās Ādažu novada folkloras kopa “Cēlāji” Anitas Vestmanes vadība. Nav noslēpums, ka arī Carnikavas Politisko represēto biedrības vadītājs Vladislavs Šaripo ir aktīvs un neaizvietojams folkloras kopas biedrs.

Likteņdārzā braucēji nolika ziedus pie politiski represēto mātēm veltītā piemiņas ansambļa. Ansamblis ir izveidots pirms sešiem gadiem, piemiņas ansamblis kļuva par īpašu vietu, jo mātes mīlestība un pašaizliedzība ir tik ļoti pašsaprotama, bet mēs neaizdomājamies bieži, cik daudziem bērniem izsūtījumā paveicies izdzīvot, bet 90 % veiksmes nodrošināja mātes rūpes, bieži pēdējiem spēkiem. Fonds "Sibīrijas bērni" izdevis Dzintras Gekas grāmatu "Mātes Sibīrijā". Jāatgādina, kā 2022. gadā fonds "Sibīrijas bērni" izdevis Dzintras Gekas grāmatu "Mātes Sibīrijā". Grāmatā apkopotas intervijas ar 1941. gada 14.jūnijā izsūtītajām mātēm un viņu bērniem, apkopoti interviju fragmenti no 1941. gada 14. jūnijā izsūtīto bērnu atmiņu stāstiem. Grāmatas tapšanu, kā arī vairākus citus fonda “Sibīrijas bērni” projektus atbalsta Ādažu novada dome.

Noslēgumā mūsu novada pie Gaujas dzīvojošie represētie izbaudīja braucienu ar kuģīti “Gulbis” pa Daugavu, kā arī uzzināja Kokneses novada jaunumus Kokneses Tūrisma centrā, kā arī Kokneses centrā pie Kokneses pagasta represijās cietušajiem iedzīvotājiem veltītā piemiņas akmens Ādažu novada pārstāvjus sagaidīja Kokneses apvienības pārvaldes vadītāja Agrita Vagoliņa, kura, sagaidot viesus, teica sirsnīgu uzrunu, bet mūsu novada folkloras kopa “Cēlāji”, pasākuma dalībniekiem un Kokneses iedzīvotājiem sniedza neilgu mūzikas brīdi.

Ādažu novada Ādažu un Carnikavas Politisko represēto biedrības vadītāji Ivans Graudiņš un Valdis Šaripo novērtē sadarbības spēku, tautas vienotību, pateicas Kokneses represēto nodaļas izpilddirektorei Lībai Zukulei par pasākuma organizēšanu un veltīto laiku, kā arī katram Ādažu novada, kurš atbalsta Carnikavas Politisko represēto biedrības braucienus un citas aktivitātes. Piemiņa spēj stiprināt un laupīt šaubas un bailes par tagadni un nākotni.

Olga Rinkus

Kuldīgas politiski represēto biedrība

Sat, 23 Aug 2025 07:00:00 +0000

23.augustā Kuldīgas novada Kurmāles pagastā pie piemiņas akmens represētajiem tika atklāts informācijas stends, kurā lasāmi 1941. un 1949. gados represēto vārdi, kas izsūtīti no Kurmāles pagastā iekļautā Planīcas pagasta.

Tika iesvētīts karoga masts ar Latvijas karogu, lai garāmbraucējiem vieta būtu pamanāma. No 1949.gadā izvestajiem pasākumā piedalījās Ikars Strautnieks un Anna Rancāne(Pujāte). Pārējie bija Sibīrijā dzimušie un izsūtīto ģimenes locekļi. Paldies par atbalstu Kurmāles pagasta pārvaldei, vadītāja Dace Gūtmane. Visu informāciju apkopoja Sibīrijā dzimusī Aina Sļisarenko (Jansone).

(Attēlus skatīt sadaļā Galerijā)