Deportāciju atcere Sv.Jāņa baznīcā, 25.03.2022
Nāc, Kungs!
Nepievilieties,
Dievs neļaujas apsmieties! Jo, ko cilvēks sēj, to viņš arī
pļaus.
(Gal 6, 7).
Šodien ir ikgadējā mūsu tautas 1949. gada 25. marta traģēdijas atcere. Jau 73. Tā joprojām ne tikai uzdod jautājumus, bet arī izraisa cilvēcisku sašutumu. Šodien tās sakarā gribu dot vārdu politrepresētajam, 1941. un 1949. gadā izsūtītajam Ilmāram Knaģim (1926-2020).
Savā grāmatā "Ne mēs tos laikus izdomājām" viņš, kā viens no daudziem, jautā: Kā kaut kas tāds vispār varēja notikt 20.gadsmita vidū? Un pats arī atbild - Krievijā notika. Gribu uzsvērt viņa atbildi – Krievijā notika. Viņš turpina: Paies gadi un viss aizmirsīsies, jo aizies paaudzes, ar kurām tas notika, bet jaunās paaudzes vairs neticēs, ka kaut kas tāds vispār varēja notikt XX gs, nerunājot jau par arestiem, izsūtīšanām. Neticēs, ja tie, kas tos laikus piedzīvoja, nestāstīs, nerakstīs vai citādi to visu nebūs iemūžinājuši. Un Ilmārs Knaģis pats ir daudz darījis, lai viņa pieredze būtu pieejama nākamajām paaudzēm.
Šodien, kad ir pagājis jau mēnesis pēc Krievijas iebrukuma Ukrainā, visa pasaule redz, ka tā diemžēl ir sagādājusi jaunu – vēl vienu no ļoti daudziem savas agresijas piemēriem. Tas liek jautāt un meklēt atbildes par pašas Krievijas kā valsts būtību gan tās PSRS, gan šodienas rašistiskajā veidolā.
1947. gada pēckara Latvija, .. bija leģionāru Latvija, .. gaisā vēl virmoja kara atskanas un leģionāru slava. Visā Latvijā (un arī Sibīrijā) skanēja leģionāru dziesmas. Es apskaudu puišus, kas bija karojuši pret krieviem, viņi vismaz kaut ko bija darījuši Latvijas labā. .. Leģionāri bija tautas mīlestība tāpat kā savā laikā vecie latviešu strēlnieki. .. vienalga, vai viņi būtu karojuši kopā ar vāciešiem, turkiem, hotentotiem vai papuasiem; viņi bija karojuši pret krieviem. Un šīs simpātijas ir saglabājušās līdz pat šodienai. Pārāk lielu ļaunumu latviešu tautai ir nodarījusi Krievijas impērija. Nesalīdzināmi lielāku ļaunumu nekā Vācija.
Vairāk nekā 4000 latviešu leģionāri turpināja cīņu pret sarkano mēri arī pēc PSRS – Vācijas kara beigām. Vācijas kapitulācija nebija viņu kapitulācija, jo tās karš nebija mūsējais. Mūsējais turpinājās vēl 11 gadus jau kā nacionālo partizānu karš. Tas bija mūsu Tēvijas karš. Lai to apspiestu, tad arī notika 1949.gada 25. marta deportācija. Autors rūgti atzīst:
Karot man nenācās. Es biju starp tiem, kas kā jēri uz kaušanu tika sadzīti lopu vagonos un aizvesti uz Sibīriju.
Kā gan baisās deportācijas varēja notikt? Drīzāk jājautā: - kā gan tās varēja nenotikt? Krievija taču!
Proti, ja ir ļaunums, kā gan tas var neizpausties? Ja līdzās dzīvo bandīts, vai tiešām nejutīsieties apdraudēts? Bet, ja līdzās ir milzu lielvalsts, kurā varu uz gadu desmitiem ir sagrābuši noziedznieki un izveidojuši bandokrātisku režīmu?
Mēs kopā ar pārējo pasauli bijām priecīgi pieredzēt PSRS straujo sabrukumu 1991.gadā. Tas sniedza milzu gandarījumu un vēsturiskās taisnības uzvaras gandarījuma apziņu, īpaši jums, represētajiem un deportētajiem.
Bet! - tā nebija PSRS sakāve karā un tāpēc arī izpalika Nirnberga-2. Tikai tiesa pār kara noziedzniekiem un tai sekojoša konsekventa dekomunizācija spētu līdz galam iznīdēt komunisma ļaunumu. Taču tā kā tas nenotika, tad revanšisms un impērisms Krievijā pēc PSRS sabrukuma neizzuda. Tas dziļi sēž pašā šīs tautas mentalitātē. Kopā ar vēsturisko mazvērtības kompleksu un atpalicības apziņu tas veido īpašu krievu tautas psiholoģiju.
Par to ļausim runāt pašiem krieviem. Jau 19. gadsimta krievu domātājs Pjotrs Čaadajevs (Пётр Я́ковлевич Чаада́ев, 1794-1856) rakstīja: Vēsturiskā pieredze priekš mums nepastāv; paaudzes ir aiztecējušas bez kāda labuma mums. Skatoties uz mums, varētu sacīt, ka vispārējais cilvēcības likums ir atcelts attiecībā uz mums. Vientuļi pasaulē, mēs neko neesam devuši pasaulei, neko neesam tai iemācījuši; mēs neesam ienesuši nevienu ideju cilvēces ideju masā, ne ar ko neesam veicinājuši cilvēku prāta attīstību, un visu, ko esam guvuši no šī progresa, esam izkropļojuši.
Vai Krievijai trūkst zemes? Tās viņai ir atliku likām! Vai Putinam trūkst varas? Kad tās viņam ir bijis pietiekami? I.Krilova fabulā "Vilks un jērs" vilks vēsta savu kredo: Tu esi vainīgs, ka es gribu ēst. Sengrieķu vēsturnieks Plutarhs teica: Nav briesmīgāka zvēra par cilvēku, kad viņa kaislībām pievienojas vara.
Kara iemesli ir vairāki. Vispirms tās ir bailes no demokrātiskas Ukrainas līdzās. Tā kā paraugs demokrātiskai un uz Rietumu vērtībām orientētai sabiedrībai apdraud Putina paša tirāniju. Tāpēc arī Krimas aneksija un 2 lugandonijas. Tas efektīvi liedza Ukrainai ceļu uz NATO. Zaudējis sakarus ar īstenību, pagājušā gada decembrī diktators nekautrējās faktiski pieteikt ultimātu NATO, pieprasot tai atkāpties līdz 1997.gada robežām. Ņemot vērā, ka NATO ir Rietumu civilizācijas aizsardzības organizācija, ultimāts bija adresēts pašai Rietumu pasaulei. Faktiski tas bija izaicinājums uz Trešo Pasaules karu.
Pētnieki aizvien skaļāk un argumentētāk runā, ka Krievija ir fašistiska valsts. Tai ir viens diktators, fīrers, kura abolutivitāti izsaka sauklis: Putins ir Krievija; Krievija ir Putins. Ir viena valdošā partija (Vienotā Krievija, pārējās ir pseidopartijas demokrātijas simulēšanai). Citādi domājošo vajāšana, nogalināšana, neatkarīgo mēdiju likvidēšana, tautas iebiedēšana ir jau Krievijas ikdiena. Šoviniska, ksenofobiska, izolacioniska ideoloģija: krievu pasaule, kura uzskata, ka tās uzdevums ir savākt krievu zemes un denacifizēt kaimiņu zemes. Šo attieksmi raksturo klajš šovinisms, - visi citi ir krieviem pakļaujamie, apkārt ir neizdevušās valstis (failed states) un nepilnvērtīgas tautas. Totalitārisma propaganda, ekonomikas militarizācija, brīnumieroču reklāma, kara histērija. Agresija 2008. gadā pret Gruziju, kopš 2014. gada – Krimas aneksija un karš Ukrainas austrumos.
Tātad abreviatūra KF nozīmē nevis vairs Krievijas Federācija, bet gan Krievija fašistiskā.
Krievu rakstnieks un publicists Dmitrijs Bikovs (Дми́трий Льво́вич Бы́ков, dz. 1967) saka, ka krievu fašismu raksturo bauda būt sliktam. Lietot aizliegtus ieročus pret Ukrainas civiliedzīvotājiem – balto fosforu, kasešu un vakuuma bumbas, laukveida (paklājveida) bombardēšanu, pārvēršot drupās pilsētas, šaut pa skolām, bērnudārziem, dzemdību namiem – nieks. Krievvalodīgās pilsētas Harkiva un Mariupole tiek nopostītas kā atriebība par to, ka tās nesveica savus atbrīvotājus.
Nesen whatsapp aplikācijā saņēmu ironisku stāstu it kā no S.Lavrova: šodien ielauzos savu augšējo kaimiņu dzīvoklī. Kārtīgu piekāvu viņus, arī bērnus, salauzu visas mēbeles un aizdedzināju viņu ledusskapi. Zinu, ka tas jums izskatās ne visai saprotami. Bet man vienkārši nebija citas izejas! Viņi taču jebkurā brīdī varēja noliet manu dzīvokli ar ūdeni! Es pats redzēju, ka uz viņu dzīvokli iet ūdens caurules!
Krievijas vēsturiskais mazvērtības komplekss tiek kompensēts ar izaicinošu, bezkaunīgu attieksmi un leksiku. Tās vēstnieks Zviedrijā Viktors Tatarincevs intervijā izdevumam Aftonbladet sacīja: mums uzd-t uz Rietumu sankcijām.
Analītiķi vēsta, ka krievu mentalitātē ir būt lepniem par to, ka viņi var draudēt visai pasaulei ar kodolkaru, lai arī paši dzīvo atkritumu bedrē. Krieviem savas valsts varenība asociējas ar tās raķešu lielumu. Tas, lūk, ir šīs tautas galvenais kolektīvās pašcieņas faktors.
Krievu vēsturnieks Igors Buņičs (1937-2000) grāmatā 500 gadu karš Krievijā saka: Īpašs Krievijas ceļš, par ko pēdējā laikā daudz tiek runāts, ja arī eksistē vispār, tad galvenokārt ļoti savādās attiecībās starp varu un iedzīvotājiem. Attiecībās, kuras nevar raksturot citādi, kā vien karastāvoklis. Nemitīgs karš, praktiski ilgstošs visā mūsu zemes fiksētā vēstures laikā.
Atcerēsimies, ka Putins nāca pie varas, 1999. gada septembrī spridzinot mājas Maskavā, Volgodonskā, Buinaksā, šajā teroraktā apsūdzot čečenus un ar šo ieganstu piesedzoties, iesāka Otro Čečenijas karu.
Putins pats faktiski īsteno rusofobisku politiku, jo viņa kleptokrātiskais režīms balstās uz silovikiem un oligarhiem, kuriem ir atļauts plaši un klaji izzagt valsti, bet, lai novērstu tautas uzmanību no tautas nabadzības un atpalicības, der senais padoms par ātru, uzvarošu karu. T.s. specoperācija bija iecerēta kā militāra pastaiga uz Ukrainu, kur viņu sveiks kā atbrīvotāju no nacisma.
Bet te režīma būtība – kleptokrātija, proti, zagļu vara, nostrādāja pret viņu pašu. Armija izrādījās izzagta. Nauda aģentūras vervēšanai Ukrainā aizgāja FSB ierēdņu kabatās. Bruņotajos spēkos valda krieviem tradicionālais bardaks. Loģistika ir zem katras kritikas, komandas-kontroles sistēma ir neefektīva, karavīru morāle zema, jo viņi saprot, ka tiek izmantoti kā lielgabalu gaļa. Ir dezertēšanas un pāriešanas ukraiņu pusē gadījumi. Ir pieejami video, kurā redzami ļoti jauni jauniesaucamie, kuri apgalvo, ka tikuši maldināti. Virsnieki atzīst, ka, ja varētu, 90% karavīru noliktu ieročus un nekavējoties atgrieztos savās mājās. Tiek saņemtas ziņas, ka pat gaisa desanta vienībās ir parādījušies tīši pašsakropļošanās gadījumi. Veselas vienības atsakās braukt uz Ukrainu vai jau esot tur, atsakās karot. Tas spiež vecākos virsniekus pašus rādīt piemēru, dodoties uz priekšējām līnijām un tur arī krītot.
Dzīvību zaudējuši jau 5 krievu ģenerāļi1 un 13 pulkveži. Krievi ir zaudējuši 530 tankus, savukārt ukraiņu tanku skaits uz krievu rēķina ir pieaudzis par 43.
Ne tikai Ukrainai vien karš draud ar humanitāro katastrofu. Karš pašai Krievijai izmaksā ap 15–20 miljardus dolāru dienā. Bezprecedenta ekonomiskās sankcijas sola drīz sagraut Krievijas ekonomiku pavisam.
Pie mums bēdīgi slavenais krievu žurnālists Aleksandrs Ņevzorovs (Алекса́ндр Гле́бович Невзо́ров, dz. 1958) atzīst: Krievija ir orientēta uz to, lai tajā vienmēr uzvarētu ļaunums.
Jau sāk runāt par krievu tautas vainu, līdzīgi kā pēc Otrā pasaules kara runāja par vācu tautas vainu. Krievu politologs Nikolajs Petrovs (Николай Владимирович Петров, dz. 1958) saka: Šo vainu nes visi krievi, es tai skaitā, tāpēc, ka tā ir mūsu valdība, mūsu vadība. Viss, kas notiek, visa šī asins gulstas kā slogs uz visu zemi un gulēs tur uz ilgiem gadu desmitiem. Vārds krievs nu ir kļuvis par sinonīmu vārdam okupants.
Ir labi zināma patiesība, ka kari paātrina vēsturiskos procesus. PSRS invāzija Afganistānā bija viens no iemesliem tās sabrukšanai. Vēsture mēdz atkārtoties un daudzas zīmes rāda, ka šis varētu būt tieši šāds gadījums. Tā būtu kolosāla iespēja visai cilvēcei beidzot atbrīvoties no šīs Ļaunuma impērijas. Tai vajag atņemt kodolieročus un denacifizēt to.
Krievija no laika gala ir daudzu tautu cietums, kas ir apspiedusi un nīcinājusi tās. Šīm tautām beidzot vajag ļaut iziet no turienes. Ir arī apgabali, kuri ir noguruši no pakļautības Kremlim.
Pēc socioloģiskās grupas Reitings aptaujas datiem 93% ukraiņu tic uzvarai un 89% ir pret pagaidu pamieru ar Krieviju. Ukraiņi šobrīd ir varonības paraugs visai Eiropai. Šī valsts šobrīd ir Rietumu priekšpostenis un tās sauklis: Slava Ukrainai! Varoņiem slava! ir kļuvis par tās credo, jo apliecināts ar tās aizstāvju - karavīru un civiliedzīvotāju asinīm.
Tā ar savu varonīgo visas tautas pretestību ir kļuvusi par visu normālo cilvēku, nesalauzto, nepakļauto protesta balsi pret tirāniju. Ukraiņi šodien pārstāv tās vērtības, kuru dēļ cietāt jūs toreiz, pirms 73 gadiem: savu tautību, patriotismu, valstisko pašapziņu, ticību un vienkārši – cilvēcību.
I.Knaģis par savu bērnību rakstīja: Mēs bijām uzvarētāju bērni! Mēs zinājām savu vēsturi un bijām lepni par to. Mēs bijām lepni par saviem tēviem, kas vēl nesen bija padzinuši no mūsu zemes gan vāciešus, gan krievus. Tikai divdesmit gadi bija pagājuši, bet uzcelta bija brīva un skaista valsts!
Nepievilieties, Dievs neļaujas apsmieties! Jo, ko cilvēks sēj, to viņš arī pļaus. Kur nu vēl, ja sēj vesela valsts. Tautā tas ir pārfrāzējies par: Vēju sēsi, vētru pļausi! Lai šī vētra attīra cilvēci no ļaunuma, kas ir sagādājis tai tik daudz sāpju, ciešanu, asaru un asiņu. Jo pēdējais vārds vēsturē pieder Dievam. Mēs esam to redzējuši un, cerams, ka redzēsim atkal ļoti drīz. Sv.Raksti, kurus uzdrošinājās citēt Putins, noslēdzas ar vārdiem: Tiešām, Es nāku drīz (Atkl 22, 20).
Nāc, vēstures Kungs, - spēkā un taisnībā.
Māc. emer. Dr. Th. Guntis Kalme