Latvian association of politically represed persons (LPRA) - Atmiņas

Terēzija Gerasimova dz.Baika - atmiņas nevar izdzēst

Tue, 30 Mar 2021 16:11:00 +0000

Terēzija Gerasimova dzim. Baika
Daugavpils apr. Līksnas pag.”Sterikāņos”
Izsūtīta uz Tombovskas sādžu Tomskas apg.

Viss pašu sarūpēts
- Lai gan mūža lielāko daļu aizvadīju Koknesē, esmu no Latgales puses. Mana bērnība aizritēja Daugavpils apriņķa, Līksnas pagasta “Sterikāņu “ mājās, kur vecākiem piederēja zemnieku saimniecība. Tēvs kopā ar savu brāli bija uzcēlis skaistu māju ezera malā netālu no šosejas Daugavpils – Rīga. Tā mēs dzīvojām, es, mamma Anna, tētis Juris, māsa Valentīna, brālis Henriks un tēva brālis – kopā seši cilvēki. Saimniecībā mums bija divi zirgi, četras govis un 15 ha zemes. Abas ar māsu Valentīnu un brāli Henriku jau no mazām dienām tikām radināti pie darba, jo tad neviens neuztraucās, ka bērni tiek pārlieku nodarbināti. Saimniekošanā vecāki galā tika pašu spēkiem, atceros, tikai reiz mamma bija paņēmusi palīgos biešu ravētājas. Viņa, protams, par darbu ravētājām labi samaksāja. Tā kā visu dzīvei nepieciešamo paši savām rokām sagādājām.

Vēlos kļūt par farmaceiti
- Pēc Līksnas septiņgadīgās pamatskolas beigšanas, pēc kara, turpinājām skoloties Daugavpilī. 1948.gada pavasarī Valentīna gatavojās absolvēt Daugavpils daiļamatniecības vidusskolu: “Es mācījos vidusskolas pēdējā klasē. Man bija 18 gadi un togad skolā bija paredzēti divi izlaidumi. Lai gan man patika darboties ar skaitļiem, es domāju par savu nākotnes profesiju, pastiprināti mācījos ķīmiju un latīņu valodu. Daugavpilī bija ļoti skaista aptieka, ejot tai garām, vienmēr nodomāju, ka es arī tādā gribētu strādāt, varbūt tas bija viens no pamudinājumiem studēt farmāciju.”

Spriedums piecos rītā
- Atceros, ka mamma pirms mūsu pēdējās došanās uz Daugavpili teica: “Meitenes, paņemiet kaut ko siltāku sev līdzi, kādas zeķes, dzird runājam, ka atkal gatavojoties kaut kādām izsūtīšanām. Visādi var būt!” Bet mēs ar māsu tik pasmējāmies: “Kas mūs vedīs, skatieties tikai, lai jūs neizved!”
“24.marta vakarā visiem īrniekiem bija talka, mēs jautri čalojām, grābām vecās lapas, vienam no kaimiņiem bija akordeons, kopā uzdziedājām, un nevienam prātā neienāca, ka tā bija mūsu pēdējā diena šajā mājā. Saimniece vien pastāstīja, ka nesen bija ieradušies vīri formās un pierakstījuši visus, kas te dzīvojot. Tā kā mūsu māja bija netālu no šosejas, vēl nobrīnījāmies, kur tovakar tik daudz mašīnu kursē. “Vai tad krievi brauc projām!” vēl kāda no talciniecēm nosmēja. Pastrādājušas līdz vēlam vakaram, labā noskaņojumā devāmies pie naktsmiera.
Un tad ... piecos no rīta mūs uzmodināja klaudzieni pie durvīm. Istabā ienāca kādi seši vīri un nolasīja spriedumu, ka mūsu ģimene tiek pārvietota uz Tālajiem Austrumiem. Mēs tā apstulbām, ka sākām raudāt. Starp vīriem pazinu arī vienu skolas biedru, kurš bija komjaunatnes aktīvists, viņš mūs mierināja un teica, lai paņemam līdzi arī segu un spilvenu.

Ar PSRS himnu pretī nezināmajam
- Tā vienā mirklī sabruka mans sapnis par balto izlaiduma kleitu, skolas valsi un farmācijas studijām. Man dziļi atmiņā iespiedies brīdis, kad bijām mašīnā, šoferis klausījās radio un bija tieši seši rītā, kad sāka skanēt PSRS himna. Simboliski, bet tās pavadībā mēs tikām vestas pretī nezināmajam. No mūsu klases es biju vienīgā, kuru izsūtīja.

No mūsu ģimenes pretī nezināmajam mēs devāmies katrs no citas vilcienu stacijas. Tēvs un viņa brālis brauca vilcienā, kas atgāja no Vaboles. Māte ar Henriku bija paslēpušies pie attāliem radiem, bet nez kā viņa uzzināja, ka esam aizturētas, devās uz māju, bet tur jau saimniekoja sveši vīri – cepa gaļu, spēlēja mūsu patafonu un daļa jau mūsu mantu bija aizvestas uz centru tirgošanai. Mamma ar manu brāli devās ceļā no Līksnas. Savukārt mēs ar māsu braucām lopu vagonā, kurš atgāja no Eglaines stacijas. Vēlāk ar māsu, pārrunājot braucienu uz Sibīriju, kurš ilga apmēram divas nedēļas, domājām, kā mēs to visu varējām izturēt. Lopu vagoni pārblīvēti ar cilvēkiem, tualete praktiski nekāda, nomazgāties nav kur, vilciens jau arī neturēja ik pēc stundas, lai cilvēki varētu nokārtot dabiskās vajadzības. Taču pats grūtākais to visu izturēt bija psiholoģiski.

No mežoņiem ne vēsts
- Kad iebraucām Tambovskas sādžā, bija sapulcējies liels pūlis cilvēku. Vīriešus no sādžas aizveda tālāk uz citu kolhozu, bet mūs, sievietes un bērnus, nostādīja Tambovskas klubā – ēkā bez jumta -garā rindā, lai apkārtējo kolhozu priekšsēdētāji varētu nolūkot sev strādniekus. Mani un māsu atstāja turpat. Varējām izvēlēties, kur strādāsim. Daļa meiteņu pieteicās par slaucējām, bet mēs izvēlējāmies lauku brigādi. Mums ierādīja istabu mājā, kurā jau dzīvoja kāda agrāk izsūtīta vācu ģimene. Sādžā bija izsūtītie no citām vietām.

Kā filmā
- Sākums tiešām bija grūts. Viens no pirmajiem darbiem bija rakt bedres, bet zeme taču sasalusi. Citi vēl teica, kāpēc mēs tā sapucējušās, bet mums nebija cita apģērba. Vēlāk iedeva “fufaikas”. Atceros, kas strādājām siena pļavā, aizrādījām krievu valodā runājošiem krievu vīriem, ka jāstrādā, nevis tik bieži jātaisa pīppauzes, viņi atcirta: “Tāpēc jau jūs atsūtīja, ka esat tik strādīga tauta.” Kas attiecas uz smago darbu lielajā salā, tas bija līdzīgi kā parādīts filmā “ Ilgais ceļš kāpās”, kad Marta strādāja mežā – mēs, jaunas sievietes un meitenes, ģērbušās “fufaikās” un vatētās biksēs, kājās velteņi, devāmies meža darbos. Mums pašām koki bija jānozāģē un jāapdarina, kā arī jāizved no meža: augstos koka ratos iejūdzām divus buļļus, bez grožu palīdzības tie bija jānovalda un jātiek galā ar vezumu. Gāja visādi, pēkšņi dzīvniekus kaut kas izbiedēja, viņi sāka straujāk traukties uz priekšu, un malkas vezums apgāzās.

Vakaros liekākais gardums bija no atrastiem sasalušiem kartupelīšiem uz plīts malas ceptas pankūkas, retu reizi tikām pie auzu miltos ceptas maizes gabaliņa. Vieglāk klājās, kad radinieki varēja sūtīt pārtikas paciņas, jo nebija nekā garšīgāka par sausiņiem un speķi no Latvijas.

Visi kopā
- Visu izšķir cilvēciskais faktors. Pateicoties tieši tam, mums vēlāk Sibīrijā bija iespēja satikties visai ģimenei kopā. Mēs radiem uz Latvijas rakstījām vēstules, tā uzzinājām, kur katrs izsūtīts. Sazinoties savā starpā, vēlāk lūdzām priekšniecību mūs pārcelt uz Omskas apgabalu, kur jau dzīvoja mamma ar brāli, vēlāk mums pievienojās arī tēvs ar savu brāli. Tā mēs nokļuvām kolhozā, kur audzēja šķirnes lopus. Valentīna sāka strādāt par ēdnīcas vadītāju, bet es pienotavā pieņēmu pienu. Man vajadzēja pierakstīt, cik litru piena nodod katra slaucēja, un noteikt tauku saturu. No tā laika atceros, cik smagi bija cilāt38 litru piena kannas. Pa piecdesmit piena kannām mums vajadzēja salikt saldētavā. No rīta vajadzēja noteikt tauku saturu, un pēc tam atkal salikt piena kannas automašīnā. Un vēl atmiņā šķeltu zirņu biezenis. Tas tika ēsts gandrīz vai pārdienām. Reizēm to izvāru arī tagad, bet Sibīrijas piegarša tam vienalga ir klāt.

Sibīrijā mūs satrieca tēva nāve. Viņam bija 65 gadi. Bija jau viņam kādas iekšķīgas vainas, domāju, viņš tīri psiholoģiski neizturēja izsūtīšanas faktu, kad bija jāpamet paša celtā māja un iekoptā saimniecība. Toreiz mans brālis Henriks bija aizsūtīts uz traktoristu kursiem un viņu nepalaida uz tēta bērēm. Vēlāk viņš izveidoja kapam apmalīti, aplika apkārt sētiņu un uzlika krustu. Šaubos, vai to vietu tagad varētu atrast, jo droši vien viss ir aizaudzis. Drīz pēc tēva aiziešanas aizsaulē, nomira viņa brālis.

Māju vietā – tukšums
- Sādžā bija daudz jauniešu. Nedēļas nogalē vietējā klubā rādīja kino vai bija ballīte. Daļa jauniešu ieskatījās viens otrā un nodibināja ģimenes. Arī mana māsa Valentīna 1955.gadā nodibināja ģimeni ar latviešu puisi Jāni Malaševski. Pēc gada jaunajā ģimenē piedzima dēls Osvalds, 1957.gadā, kad dēliņam bija deviņi mēneši, viņi saņēma atļauju doties mājup. Drīz mājās atgriezāmies arī mēs – es, mamma un brālis. Bet vai mums vairs bija mājas? To vietā bija tukšums. Tā kā tēva celtā māja bija guļbūve, tā tika pārvesta pie Līksnas baznīcas mācītāja miteklim, jo mācītājmuižā tika ierīkota skola. Sākumā mitinājāmies pie radu ģimenes, bet tad notika pavērsiens mūsu dzīvē, pateicoties brālim. Viņš bija dabūjis darbu Kokneses MTS un aicināja arī mūs uz šejieni. Tā no 1958.gada esmu koknesiete. Pirmos gadus dzīvojām netālu no kādreizējā Kalnakroga, vēlāk pārcēlos uz centru.

Ināra Sudare
Laikrakstā “Staburags”

Natālijas Rubīnes Sibīrijas atmiņu mozaīka.

Thu, 17 Dec 2020 13:19:00 +0000

Natālija Rubīne (Kozule). Dzimusi 1950. gadā Omskas pag. Isiļkulas raj. Losevas c.p.

Māte Genovefa Kozule (Vaivode, 1920-1984) un tēvs Antons Kozulis (1926-1979) bija izsūtīti no Daugavpils apr. Preiļu pag. Punduriņu sādžas. Izsūtījumā piedzima Natālijas māsas Regīna (1955) un Anna (1957) un brālis Aleksandrs (1953), miris pēc 6 mēnešiem. ar plaušu karsoni.

No labās: Natālija, māsa Regīna, māsīca Nellija, brālēns Aleksandrs, māsīcas Ņina un Valentīna.
Pirmā atmiņa no Sibīrijas ir brālīša bēres. Bija liels sals. Natālijai neļāva iet ārā. Pa sniegotu lauku divi vīrieši aiznesa koka kastīti. Uz kapiem. Mājās bija sanākuši vietējie latvieši atvadīties no mazā Aleksandra. Ienāca pastnieks un ienesa vēstuli. To izlasījuši visi sāka raudāt. Izrādījās, Krasnojarskas cietumā ir mirusi tēva māte Helēna Kozule. Viņas kapavieta nav zināma arī šodien. Nākošā atmiņa ir no tēvamāsas Monikas Kozules stāstītā. Natālija piedzima drīz pēc izsūtīšanas. Ēst nebija ko. Tēvs zaga pienu. To pamanīja vietējā krieviete. Viņa atnāca un apsolīja, ka pienu katru dienu atstās pie tuvākajiem krūmiem, tikai lai nezog. Isiļkulā bija daudz tomātu un saulespuķu. Augļu koku nebija nekādu. Bērni iemācījās tomātus ēst kā ābolus, pie izdevības pārkaisot ar cukuru. Cukurs bija lielos gabalos. To tēvs atveda no meža griešanas darbiem taigā, aptuveni 100 km attālumā no mājām.

Ziemassvētkos baba (mātes māte) uz Sibīriju parasti sūtīja paciņu. Tajā bija āboli un viens egles zars. Āboli bija iepakoti sienā, tāpēc labi saglabājušies. Granšteins. Šodien, kad paņemu mutē ābolu „Granšteins”, uzreiz atmiņā nāk Sibīrija. Pēc ceturtā, Sibīrijā pavadītā gada bijām mazliet iedzīvojušies. Miltu bija daudz, jo tos tēvs nopelnīja uz darba dienām graudu veidā. Māte cepa bulkas ar skābenēm. Neatceros, vai lietoja raugu, bet mīkla bija kā raudzēta. Gaļas vietā tos pildīja ar skābenēm. Dažreiz cepa skābeņu plātsmaizi. Ja bija, pārkaisīja ar cukuru, ja ne, ēda tāpat. Bija skāba, bet garšīga. Vēl atceros, ka šādu plātsmaizi cepa ar ievu ogām. Tas bija labākais ēdiens.

Kāda skumja atmiņa. 1957. gadā dzima māsa Anna. Dzemdības notika mājas apstākļos. Ārsts atradās 40 km attālumā. Bija dziļa ziema – 27. februāris. Laukā milzīgas sniega kupenas. Mātei dzemdībās radās problēmas, viņa pazaudēja daudz asiņu. Izglāba kolhoza priekšsēdētājs. Viņš iedeva mašīnu un šoferi, kurs prata izbraukt pa dziļo sniegu. Māti veda uz slimnīcu. Tas notika naktī. Mūs ar māsu tēvs piecēla no miega un lika atvadoties māti noskūpstīt. No bailēm sastingu – mātei lūpas bija zilas un aukstas kā ledus, kā toreiz mirušajam brālītim. Domāju, arī mamma ir mirusi. Sāku raudāt. Nomierināt mani nevarēja arī visu nākošo dienu kaimiņiene Maša, kura mūs pieskatīja, kamēr tēvs bija slimnīcā pie mammas. Tēvs atgriezās vakarā un pastāstīja, ka mammai labāk. Slimnīcā viņa pavadīja veselu mēnesi.

Vēl kādu reizi pie mums bija atbraukusi ciemos tēva māsa Anna Kozule (Krasnojarskas cietumā mirušās vecmammas meita) no cietuma Intā ar savu meitiņu Valentīnu. Vecāki ar radinieci devās uz tuvējiem kapiem pie brālīša Aleksandra . Mūs ar māsīcu Valentīnu atstāja mājās pieskatīt mazo māsiņu Regīnu, kura nebija gadu veca. Es zināju, kur mājās ir noslēpts cukurs. Atradu to un abas ar Valentīnu grauzām lielos gabalus tā, ka smaganas sāka asiņot. Par māsiņu aizmirsām. Bet viņa bija izrāpojusi ārā no istabas un aizrāpojusi līdz kubulam pagalmā. Kubuls bija apgāzies, māsiņa zem tā apakšā. Bija brēkusi tā, ka vecāki atskrēja no kapiem, bet mēs - aukles to nedzirdējām. Dabūjām pamatīgas sutas.

Rotaļlietu Sibīrijā nebija. Spēlējāmies ar dažādām lauskām. Tie bija mūsu trauki. No melnās, auglīgās zemes veidojām un cepām pankūkas. Reizēm tās arī pagaršojām.Tēva brālim bija daudz bērnu. Ar tiem spēlējām paslēpes milzīgajos saulespuķu laukos. Vēl atceros stepi. Milzīga. Tēvs plkst. 6.00 no rīta aizbrauca art, bet ap plkst. 12.00 atgriezās, nodzinis tikai vienu vagu. Tad man bija jānes tēvam pusdienas.

Sāku iet pirmajā klasē. Skola bija „ekstra” ēka, jo būvēta no koka. Pārējās bija zemļankas – velēnu celtnes. Skolā bija četras klases, mācījās dažādu tautību bērni – leiši, igauņi, vācieši. Mācības notika krievu valodā. Visām klasēm bija viena skolotāja. Viņas vecmāmiņa bija no Latvijas 20. gs. sāk. izceļojusi uz Sibīriju. Natālijai skolotāja uzdāvināja 20.gs. 30. g. izdotu ābeci, lai mācītos latviski. Natālija mājās arī iemācījās. Sibīrijā Natālija pabeidza 2 klases, bet, atgriezusies Latvijā, vēlreiz sāka iet skolā no pirmās klases.

Kādu dienu uz skolu Natālija bija milzīgi uzpucējusies. Māte tajā laikā atradās slimnīcā ar mazo māsiņu un Natālija ar sevi tika galā pati. Mammai no Latvijas bija atsūtītas zīda zeķes. Natālija uzvilka tās, sasēja ar bantēm. Lai būtu vēl skaistāk – uzvilka arī puķainu vasaras kleitu un ziemas laikā devās uz skolu. Nezin kāpēc skolotājai tas nepatika, viņa sūtīja Natāliju uz mājām pārģērbties. No apaviem Natālija atceras tikai velteņus ziemā. Pavasarī, vasarā un agrā rudenī skrēja basām kājām, arī uz skolu. 5 gadu vecumā tēvs Natālijai nopirka skaistu kažociņu, no susliku ādiņām sašūtu.

Vēl atmiņā palicis Latvijā pavadītais atvaļinājuma mēnesis 1955. gadā. Šī gada 27. jūlijā bija piedzimusi māsiņa, bet uz Ziemassvētkiem tēvs par labu darbu dabūja mēnesi atvaļinājuma. Brauca visi, ar pusgadu veco māsiņu. Natālija bija sapucēta ar garu mēteli, kas ne visai patika. Brauca ar vilcienu, ilgi. Pa ceļam Natālija pirmo reizi ieraudzīja dzīvas eglītes, ne tikai vecmammas no Latvijas sūtīto zariņu.

Iebrauca Rēzeknē. Sagaidīja mātes brālis ar „bobiku”. Paņēma Natāliju rokās, pacēla gaisā un raudāja. Natālija gan nesaprata, kāpēc. Rēzeknē Natālija pirmo reizi ieraudzīja bērnu rotaļlietas un koka zirdziņu, jo mammai ar bērniem stacijā bija jānakšņo bērnu istabā.

Sagaidīja babiņa Veronika Vaivode Preiļu pag. Rumpos (tagad Riebiņu novads). Natāliju un māsas nokrustīja Pieniņu baznīcā mācītājs Kiseļevskis. Sibīrijā bērni bija krustīti pa savai modei. Natālijas vectēva brālis Aloizs Vaivods bija mācītājs. Viņš uz Sibīriju bija aizsūtījis svētīto ūdeni. Mamma tad nu ar to krustīja ne vien savus, bet arī apkārtējos bērnus. Latvijā Natālijai bija prieks par krustību cienastu, bet vēl lielāks -par jaunajiem krustvecākiem. Kūmās bija tēva māsīca Vjakse (Sk. Annas Bernānes māte) un tēva brālēns Jānis Anspoks. Pēc mēneša visi devās atpakaļ uz Omskas apgabala Isiļkulas raj. Losevu, kur pavadīja vēl četrus gadus.

Ruta Grēviņa (Jātniece), izsūtīta 1941.gada 14.jūnijā

Wed, 08 Jul 2020 09:15:00 +0000

Ruta Grēviņa (Jātniece), dzimusi 1933.gadā
Bauskas rajona Rundāles pagastā.

Mani vecāki:
Mani pirmie dzīves gadi saistās ar Bauskas rajona Rundāles pagastu, kurā šūpulis bija kārts arī maniem vecākiem un vecvecākiem. Viņi visi ir nākuši no vecsaimniekiem, kas ar savu centību bija pratuši no muižām izpirkt savas zemnieku saimniecības. Kad es piedzimu 1933.gada pavasarī mani vecāki nomāja 50 ha no Pilsrundāles muižas, pusi „Baltās” mājas un kūti, kas bija piešķirtas Pirmā pasaules kara invalīdiem, un kuri to nevarēja apsaimniekot. Mans tēvs Arnolds Jātnieks toreiz gribēja dzīvot šķirti no saviem vecākiem, lai pierādītu savu saimniekošanas varēšanu un būtu lielākas iespējas piedalīties sabiedriskajā dzīvē. Viņš bija mācījies Jelgavas reālskolā, kuras pabeigšanu bija kavējis karš. Karojot Tīreļa purvā, viņš bija apsaldējis kājas, ko vēlākos gados bieži juta. Viņa kara gaitas beidzās Latgalē reizē ar izcīnīto Latvijas brīvību. Tēvs bija sabiedrisks cilvēks: aizsargs, spēlēja teātri un dziedāja korī. Kora dziedāšanā viņš iepazinās ar manu mammu Elzu Rimdžūni.

Mana mamma Elza Rimdžūne bija beigusi Jelgavas klasisko ģimnāziju un ļoti gribēja studēt, bet tajā pašā gadā pēkšņi nomira viņas tēvs. Tāpēc viņa bija palikusi strādāt tēva mājās, jo tām vajadzēja strādniekus. Viņa nespēja samaksāt arī studiju maksu, jo tēva māju saimniecībai bija daudz visādu vajadzību.

30.gados mans tēvs paralēli saimniekošanai Rundālē, sāka saimniekot arī tēva mājās, jo viņa vecākiem saimniecības vadīšana kļuva par grūtu. Tā kā tēva mājās visas ēkas bija vecas, tad viņš sāka tās atjaunot: 1934.gadā uzcēla jaunu dzīvojamo māju, 1935./36. atjaunoja lopu kūti un klēti, 1938. gadā uzcēla tiem laikiem modernu seklo cūku kūti, lai varētu audzēt bekonus, bet 1939.gadā divu dzīvokļu kalpu māju. Uz tēva mājām mēs pārcēlāmies dzīvot 1937. gadā, kad nomira tēva māte Līze. 1938.gadā tēvs iegādājās traktoru un kūlīšu sējēju, kas deva iespēju samazināt zirgu skaitu un arī vajadzību pēc darbaspēka. Saimniecības galvenie ienākumi bija no bekona cūku pārdošanas „Bekona eksportam”. Cūku barošu un to uzraudzīšanu mana mamma neuzticēja nevienam.

Mūsu ceļš uz Sibīriju:

Vecāku sekmīgo saimniekošanu pārtrauca PSRS okupācija, kas 1940.gadā atņēma pusi zemes, bet 1941.gada 14.jūnijā visu, ielādējot smagajā automašīnā pārtikas grozu un mūsu mantas un nepasakot, ka ģimene tiks šķirta. Iecavas preču stacijā tēvu aizsauca ar visu ģimenes naudu, bet mūs palikušos: vecotēvu, mammu, mani (8gadi), brāli Gunāru (5gadi) un brāli Jāni (1gads un 10 mēneši), iegrūžot vagonā ar pāris saiņiem drēbju un pārtikas grozu, pārējos saiņus aizvedot nezināmā virzienā, sakot, ka tie mums nebūšot vajadzīgi. Vilciena sastāvs, ar kuru mums bija jābrauc sastāvēja no tādiem pašiem vagoniem, kādos zemnieki arī mans tēvs, pirms dažiem mēnešiem, bija ielādējuši lopus, sūtīšanai uz Krieviju. Šoreiz šajos vagonos bija jākāpj pašiem, kuriem tagad bija aizrestoti logi, iekšā iebūvētas divu stāvu nāras uz katru vagona galu, un pa vidu koka kaste, kurai vidū bija caurums – tualete bez kāda nožogojuma, kaut vagonā tomēr bija jaunekļi, dažam no viņiem bija gandrīz 20 gadu. Vienā šādā vagonā bijām ielādēti arī mēs. Vagonā bijām 25 cilvēki, vecākais bija mūsu vecaistēvs, bet jaunākā mūsu kaimiņienes Gludiņa kundzes meitiņa Grācija, kura tikko bija palikusi 3 mēnešus veca. Pirmās stundās bija dzirdamas tikai raudas un šņuksti, ko pa brīžam pārtrauca mazo bērnu brēcieni, kas gribēja ēst, bet mātēm krūtis bija tukšas. Lielākie bērni saprata māšu sarunas, un piespiedušies pie viņām klusēja. Visi gaidīja vīrus un tēvus. Šīs gaidas nomāca ēstgribu. Tikai vakarpusē katra ģimene sāka iepazīties ar savu mantu. Tad izrādījās, ka mums nav neviena palaga, bet ir vīriešu apakšbikses, citam atkal nebija maizes, jo tā bija iejaukta abrā utt. Sākās maiņa. Mēs tikām pie 2 palagiem, bet pretim nebija, ko dot, jo bija bērnu drēbītes un vīriešu veļa, kas nevienam nebija vajadzīga. Kā vēlāk Sibīrijā izrādījās, tad tēva biezās skujiņu rakstā austās auduma apakšbikses bija ļoti vērtīgas, jo varēja pasargāt no odiem un moskītiem ne tikai manu mammu, bet draugu ģimeņu sievietes. Sibīrijā vasarās vajadzēja tā saģērbties, lai nepaliktu kaila neviena ķermeņa daļa arī seja (uz tās tika uzvilkts tīkliņš), izņemot rokas, kas tika ieziestas ar darvu. Ar darvu tika ieziestas arī drēbes. Tikai tā varēja pasargāties no odu un moskītu uzbrukumiem. Brauciens līdz Sibīrijai ilga gandrīz mēnesi. Pārmaiņus pa dienu varējām tikt pie vienīgā aizrestotā stiklotā lodziņa, pa kuru redzējām neapkoptos tīrumus un retus, slikta auguma labības laukus. Visi runāja par to, ka mūs sagaida bads. Vagonā bija karst un trūka gaisa. Guļamvietas bija ļoti šauras. Gulēt vajadzēja nostiepjoties, jo citādi kādam varēja pietrūkt guļamvietas.

Ēdiens bija pāris spaiņu dienā kaut kādas prosas biezputras vai zupas, karsta ūdens spainis, ko mums vagonā iesvieda vēlās vakara stundās, kad mazie bērni jau gulēja un viņus nevarēja pamodināt, bet otrā rītā jau viss bija saskābis. Bērniem sākās caureja.

Mūsu vagona gala mērķis bija lielo politisko ieslodzīto lēģeru pilsēta Ačinska. Tajā mūs izvietoja aiz augsta dēļu un dzeloņstiepļu žoga, kurā bija daži šķūņi, bet tajos jau mitinājās poļu tautības izsūtītie, kas jau bija paspējuši apaugt ar utīm, jo nebija mazgājušies vairāk kā mēnesi. Dažas latviešu ģimenes tomēr iekārtojās blakus poļiem, bet mēs palikām zem klajas debess gandrīz veselu mēnesi. Šajā laikā mūs mazgāja ražīgais Sibīrijas lietus, sildīja karstā jūlija saule, un naktīs apspīdēja mēness. Mums nebija ļauts iziet ārpus žoga. Tiem, kam bija nauda, pa žoga spraugu varēja nopirkt kādu ogu vai sakni. Mūsu ģimenei visa nauda palika pie tēva, tāpēc iztikām ar to, ko deva valsts: prosas putra, kaut kāda zupa, kas bija uzlabota ar nelielu eļļa piejaukumu. Te satikām tēva un mātes radus, draugu un kaimiņu ģimenes. Lielākā daļa mūsu radu un paziņu sieviešu un bērnu, ko izsūtīja no Bauskas rajona, atgriezās, bet no vīriešiem nezinu nevienu, kas būtu izturējis Vjatlāgera režīmu un uzturu. Kā 20.gs. 90. gadu sākumā uzzināju, tad šīs vīriešu nometinājuma vietas galvenais priekšnieks ir bijis Levinsons, latviešu nometnes priekšnieks Didarenko, komisijā, kas izskatīja ieslodzīto lietas Kacs, Djačenko u.c.

Ceļš uz kolhozu „Novaja taiga”un dzīve tajā:
Apmēram pēc mēneša pie mūsu žoga sāka no kolhoziem un sovhoziem braukt pēc darbiniekiem. Tā kā manai mammai bija trīs mazgadīgi bērni, vecaistēvs un tāds pats stāvoklis bija mana tēva draugu ģimenēs, tad mūs ilgi neviens neizvēlējās. Beidzot mūs 4 ģimenes: [Cinovska kundzi - tanti Jūliju (29 g.), ar dēlu Ojāru (3 g. un 5mēn.), meitu Daci (6 mēn.) un tantes Jūlijas mammu ap 60 gadus vecu; Pranka kundzi - Ērikas tanti ar meitām Mairitu 6gadi un Andu 4gadi, Gludiņa kundzi ar dēlu (vārdu neatceros) un meitu Grāciju 3mēneši vecu izvēlējās viens neliels, atpalicis kolhozs, kur labību pļāva ar sirpjiem. Lai līdz tam nokļūtu bija 100km vai vairāk bija jābrauc pa bezceļu. Rati briesmīgi kratījās uz koku saknēm vai sacirstiem zariem, kuri bija salikti, lai varētu izbraukt dūksnaino ceļu vai šķērsot strautus, jo tiltu pār upītēm nebija. Dažām upēm braucot pāri, ūdens smēlās gandrīz ratos. Apmēram pusceļā līdz mūsu nākamai dzīves vietai, es biju galīgi savārgusi un mani atstāja Kazuļskas slimnīcā, jo caureja un vemšana, kas sāka mocīt jau Ačinskā, bija kļuvušas kritiskas. Kā slimnīcā mammai pateica, man esot dizentērija. Mammai bija jāizšķiras, ko ar mani darīt. Viņai palīdzēja to izdarīt pārējās mammas, jo viņas mani vērtēja no veselā saprāta viedokļa. Tā mani atstāja Kazuļskas slimnīcā, kas bija neliela no baļķiem celta koka ēka. Mani ievietoja istabā, kurā bija 4 gultas. Sievietēm, kas tur gulēja ļoti gribējās par mani kaut ko uzzināt, bet es neko nevarēju atbildēt uz viņu jautājumiem, jo nepratu nevienu vārdu krieviski, bet tikai raudāju. Man likās, ka vairs nekad neredzēšu savu mammu un brāļus, ka apkārt ir tikai ļauni cilvēki. Sākumā pret visiem izturējos ļoti noraidoši un neko neēdu, lai nebūtu slikta dūša. Zāles, ko deva, bija ļoti rūgtas. Iespējams, ka tās bija vērmeles un vēl kādas ripiņas. Pēc pāris dienām jau sāka gribēties ēst un pieņēmu pat kaimiņienes piedāvātās zilenes. Pa lielākai daļai man deva ēst putras. Sevišķi man negaršoja prosas putra. Tā man atgādināja zāģu skaidas. Liels bija mans prieks, kad pēc 3 nedēļām man pakaļ atbrauca mamma un es viņu atkal satiku.

“Novaja taiga” bija neliela sādža, kurā bija 10 koka guļbūves mājas un pāris pirtis, klēts, veikals, kurā bija „vodka” un tajā saņēmām arī savu maizes devu [0,8 kg strādājošie un 0.4 kg nestrādājošie], skola. Katras mājas dārzam apkārt bija kāršu žogs, lai govis to neizbradātu, jo tās neviens neganīja. Divās no ciema mājām izvietoja mūs: vienā dzīvojām mēs ar tantes Jūlijas ģimeni, bet otrā Pranku un Gludiņu ģimenes. Visa māja sastāvēja no vienas telpas, kuru divās daļās sadalīja krievu krāsns ar muti uz ieejas durvju pusi. Krievu krāsns kalpoja par istabas sasildīšanas un arī ēst vārīšanas ierīci. Krāsns priekšpusē bija galds no kaut kādiem dēļiem sasists un sols, bet aiz krāsns tik vien bija telpas kā 9 guļamvietu iekārtošanai uz grīdas. Tās bija izveidotas no aptēstiem koka gulošiem klučiem, uz kuriem blīvi bija saliktas koka kārtiņas. Par matraci kalpoja nekulstīti lini, kurus kolhoza priekšsēdētājs atļāva saplūkt kolhoza tīrumā, kad sākās sals [līdz tam gulējām uz grīdas]. Vienā braucienā pēc liniem mamma paņēma līdzi arī mani, lai varētu vairāk uzkraut uz vezuma un es to kaut kā saturētu, jo vezumu nebija ar ko sasiet. Iznāca tā, ka braucot pāri strautam vezums sasvērās uz vienu pusi un es iekritu strautā, kurā jau pa virsu bija plāna ledus kārtiņa, bet mājas bija vēl kādus pāris km. Tad mamma dzina zirgu, cik vien varēja un man vajadzēja skriet, lai tiktu pajūgam līdzi. Tiku cauri bez iesnām, jo mājās mani ieģērba sausās drānās un uzdzina izkurinātas krāsns augšā.
Ikdienas maizes deva bija par maz, lai apmierinātu mūsu ēstgribu, jo vairāk jau nekā mums nedeva par iepriekš minēto maizes devu. Lai iegūtu kādu litru piena vai medus burku, mamma sāka šķirties no mantām, bez kurām varēja iztikt, piemēram, zīda lakata, kas krievu kaimiņienei ļoti patika un bija gadījuma pēc paņēmies līdzi mantām un citām lietām. Kolhoza priekšsēdētājs atļāva lasīt vārpas (auzu, miežu), kūlām linsēklas no mammas saplūktiem liniem, kā arī pēc darba mammai izģērbjoties no tēva apakšbiksēm gandrīz vienmēr izkrita kulīte ar kaut kādiem graudiem, kas bija piesieta pie vēdera, jo viņa pa rudens pusi strādāja pie to tīrīšanas. Vienu reizi nākot ar kulīti uz vēdera mājās, tantei Jūlijai tā atāķējās tieši kolhoza priekšsēdētaja logu priekšā. Viņa saķēra to it kā lielās vēdera sāpēs un sakumpusi pārnāca mājās, jo citādi varēja draudēt liels sods. Kolhoza priekšsēdētājs to bija redzējis un apjautājās, kas bija noticis, ka tante Jūlija pēkšņi tā sakumpa. Viņa pateica, ka pēkšņi sācis ļoti sāpēt vēders un priekšnieks šim stāstiņam noticēja, jo zināja, ka visi darbā pārtiek no graudiem un apēdot lielākas devas, sekas var būt tieši šādas.

Mans uzdevums kā lielākam bērnam ģimenē, bija palīdzēt tantes Jūlijas mammai pieskatīt manus brāļus Gunāru un Jāni, kas tad vēl bija diezgan kustīgi. Viņus varēja izlaist ārā tikai uz palieveņa, kas bija diezgan augsts, jo pa sādžu brīvi klejoja govis un mūsu māja bija bez žoga. Manos uzdevumos bija arī uzraudzīt veļu, kas tika žāvēta uz kaimiņmājas žoga. Kādu reizi ieraugu, ka viena govs sāk zelēt vienu veļas gabalu, es metos šai govij virsū un gribēju tai apģērba gabalu atņemt, jo es taču biju lauku meitene, kas no lopiem nebaidījās. Bet krievu lopi nebija pieradināti pie glāstiem. Tie bija mežonīgi, ēda visu, ko varēja sameklēt, jo uz pavasara pusi tiem bieži trūka barības un tāpēc tie tika baroti pat ar papīru. Šī mežonīgā govs man metas virsū. Es uz žoga augšā. Labi, ka tā sāka badīt žogu ne mani. Mani izglāba tantes Jūlijas mamma, kas istabā bija izdzirdējusi izmisīgus kliedzienus. No tās reizes pie mūsu mājas stāvēja ļoti gara vica, ar kuru govis varēju dzīt prom stāvot uz lieveņa.

Pirmajā septembrī man, kā vienīgam skolas vecuma bērnam, bija jāsāk iet skolā. Skola atradās divreiz vai pat trīs reizes lielākā guļbūves ēkā kā mūsu dzīvojamā māja, un tajā mācījās 6 klašu skolēni kopskaitā ap 15 – 20 pie viena skolotāja. Mana klātbūtne skolā zināmā mērā traucēja normālu darbu, kas jau tā bija apgrūtināts. Skolotāja man pēc bildītēm mācīja lietu nosaukumus un šo vārdu izrunu. Krievu valodu man palīdzēja apgūt arī mani klasesbiedri, kas mani bieži pacienāja ar līdzpaņemtiem kāļiem, burkāniem vai rāceņiem, pasakot kā tos krieviski sauc. Janvārī, kad mūs no šīs sādžas sūtīja prom, es jau pratu labi sarunāties ar saviem vienaudžiem un manā liecībā bija tikai 5 (liecība bija rakstīta uz rūtiņpapīra lapas, kas bija izplēsta no burtnīcas).
Vēl pirms mūsu pārsūtīšanas uz citu vietu 1941.g. 25. decembrī nomira vectēvs Pēteris Jātnieks, kas nelielu nogurumu sajuta tikai vienu dienu. Zārks viņam tika sasists no vienas vecas mājas jumta dēļiem un ar lielām grūtībām ierakts “Novaja taiga” kapsētā. Par kapsētu te liecināja vienīgi kapu kopiņu pauguriņi, no kuriem dažam apkārt bija nelobītu bērza kāršu žogs. Neviens kapus nekopa. Uz kapiem uzaugušo zāli laiku pa laikam nograuza govis.

Dzīve speciāli represētajiem izveidotajā meža sādžā „Vertabagašetā”:
1942.g.janvāra beigās visas latviešu ģimenes no šī kolhoza sūtīja prom, jo kolhozam nebija darba, ko dot, ne arī maizes. Atkal ar zirgu mūs veda 100 km līdz Ačinskai. Tur tika komplektēts vilciens ar latviešu ģimenēm no daudziem Ačinskas apgabala kolhoziem un sūtīts tālāk uz austrumiem. Vagonā mēs bijām kopā tikai ar tantes Jūlijas ģimeni no mūsu novadnieku pulciņa un ģimenēm no Vidzemes. Pranku un Gludiņu ģimenes brauca citā vagonā un Sibīrijā vairs viņas nesatikām. Lai gan ceļu veicām nelielu, tomēr vagonā pavadījām vairāk par nedēļu. Sievietes dancināja tasīti un zīlēja nākotni. Cīlīša kundzei tasīte teica, ka nedrīkst kāpt laukā no vagona, tad mēs tiksim vesti uz mājām. Atbraucot Kanskas pilsētā, kas bija liels dzelzceļa un ieslodzīto izmetinājumu (lēģeru) mezgls ilgi nekāpām no vagona ārā, iekams nesāka mums piedraudēt ar represijām. Visas mūsu vagona ģimenes nosūtīja uz jaunizveidotu sveķu tecināšanas sādžu “Vertabagašetu”, kas atradās kādi 40 km uz ziemeļiem no Sibīrijas dzelzceļa un 20 km no dzelzceļa atzara galapunkta “Rešeti”, ko bija izbūvējuši cietumnieki sveķu izvešanai.

Vertabagašetu bija uzcēluši cietumnieki speciāli izsūtītajiem:
Tā atradās paugurā ar skatu uz taigu, kas ir slapjš mežs un kurā aug egles, baltegles, ciedres, zemi upeņu un jāņogu krūmi. Taiga mums vasarā kalpoja arī par tualeti, jo divās būdiņās, kas bija sasistas no dēļiem un nelielo bedri, ātri bija pilnas. Ziemā tam nolūkam kalpoja spainis, kura saturu izlēja turpat mājas priekšā, jo dziļā sniega dēļ, kas bija ap 1m, to tālu aiznest nevarēja. Vertabagašetā bija direktora māja, bērnudārzs, skola, klubs, veikals, maizes ceptuve, māja meistariem ar četriem dzīvokļiem, zirgu stallis, aka un 3 barakas, katrai no kurām bija 4 palieveņi un no katra palieveņa varēja ieiet divās istabās. Vienā barakā jau dzīvoja izsūtītie karēļi, otrā izvietoja latviešus, bet trešajā 1942.g. vasarā atveda kalmikus. Tos mūsu sievietēm vajadzēja audzināt, jo viņi savas darīšanas varēja nokārtot jebkurā vietā pat pie akas. Kalmiki kā ziemā tā vasarā staigāja jērādas kažokos ar jērādas cepuri galvā. Mēs atkal turpinājām dzīvot kopā ar tantes Jūlijas ģimeni. Vēl mūsu istabā ievietoja Tobisa kundzi, kas bija viena pati. Mūsu palieveņa otrā istabā dzīvoja Kraukļa kundze ar divām meitām Dzidru un Rasmu, Purgaiļa kundze ar meitu Ilgu un dēlu Juri, Buša kungs ar draudzeni, kuras uzvārdu neatceros. Visi viņi un arī Tobisa kundze pēc 2 gadiem tika aizsūtīti prom no mūsu sādžas (daži uz ziemeļiem, bet citi uz austrumiem), kur Kraukļa un Purgaiļa kundzes un Juris it kā esot miruši, bet par Buša kungu un viņa draudzeni nekā nezinu. Blakus palieveņa istabās dzīvoja M.Cīlīša kundze ar 2 meitām Rutu un Zaigu. Zaiga drīz nomira, bet Ruta ar savu mammu atgriezās. Ar viņām vienā istabā dzīvoja Lintera kundze ar meitu Līgu, pameitu Birutu un padēlu Valdi. Visa ģimene atgriezās Latvijā: Līga kļuva par medmāsu, bet Biruta ar Valdi strādāja par tramvaju vadītājiem. Vēl tā paša palieveņa istabās dzīvoja Dāvis kundze ar meitu Ināru un dēlu Juri. Viņi visi atgriezās Latvijā, un meita strādāja par tramvaja vadītāju. Mūsu barakā vēl dzīvoja Vītola kundze ar 4 bērniem, Lauvas kundze ar dēlu, Ervalda kundze ar divām meitām, no kurām vecākā Astrīda nomira Sibīrijā, bet jaunākā Dzintra atgriezās Latvijā un strādāja par grāmatvedi, Kušķa kundze ar dēlu, Zīles kundze ar dēliem Jāni un Jēkabu, otra Cīlīša kundze ar meitu Irēnu un Melkus kundze ar meitu Ritu un dēlu Elmāru. Par viņu likteņiem neko nezinu.

Mūs janvāra mēneša beigās, kad ārā bija –30 grādi pēc celsija, veda ar zirgiem uz jauno dzīves vietu un ievietoja aukstās barakās, kur bija gan bleķa krāsniņa, bet nebija malkas, ko tūlīt iekurināt. Netālu priežu mežā bija sausas priedes un to zari. Tā ātri tikām pie siltuma. Katrā istabā bija 10 uz krusta kājām no dēļiem sasistu guļamo. Sākumā tās izvietojām gar sienām, mīkstumam un siltumam uzliekot drusku siena. Daudz to nedabūjām, jo tas bija jāatstāj zirgiem. Drīz visus guļamos pārvietojām istabas vidū, kājas ieliekot ūdens trauciņos, jo pa nakti bariem nāca virsū blaktis. Kad blaktis nevarēja uzbrukt tieši, tad tās krita virsū no griestiem, bet tomēr to uzbrukumi bija mazāki, kā atrodoties tuvu blakšu ceļam. Pēc neilga laika mums parādījās tādi iemītnieki kā prusaki, bet pēc gada, kad pavisam grūti palika ar pārtiku arī utis. Nebija arī ziepju. Veļu mazgājām tikai pelnu sārmā. Aukstajos mēnešos nevarējām arī nomazgāties, jo telpas bija austas, gulējām ar visām dienas drēbēm, jo pa nakti ūdens spainī sasala.
Sākumā, kamēr mūs Vertabagašetā nepazina, pamanījāmies iegūt divas porcijas maizes: vispirms aizgāja pēc maizes mamma ar tanti Jūliju, bet pēc tam es ar tantes Jūlija mammu, bet drīz šīs blēdības atklājās. Darbiniekam sākumā deva 800gr maizes, bet tiem kas nestrādāja 400gr. Tad vēl drusku deva prosas vai griķu putraimu, kādu bundžiņu konservu un pudeli saules puķu eļļas. Piena un gaļas produktus nevarēja pat nopirkt, jo nebija tikpat kā vietējo iedzīvotāju, bet tie kas bija, lopus neturēja. Tuvākais kolhozs, uz kuru gājām savas lietas mainīt pret pārtiku, bija 12km. To darījām tikai ziemā, kad dabā nekas pārtikai nebija atrodams. Nokļūt uz kaimiņu kolhozu varēja tikai ar platajām slēpēm, kuras strādniekiem bija iedotas meža darbiem. No turienes dažreiz atnesām kādu sasalušu gaļas gabalu vai piena rituli. No šīs pārtikas 1942.g.martā, nodzīvojot tikai pāris mēnešu vairāk par gadu, nomira tantes Jūlijas Dacīte, raustoties krampjos uz viņas rokām. Ilgi savā prātā nevarēju saprast, kāpēc jāmirst mazam bērniņam.

Pienāca 1943.g. pavasaris. Kaut kādas ziņas par kara norises gaitu nonāca arī līdz mums. Tās vēstīja, ka krievu karaspēkam kaujās ir lieli zaudējumi. Visas mūsu mammas bija izšķiršanās priekšā: stādīt kaut ko vai nē. Dažas ģimenes, cerot uz ātru Hitlera uzvaru, nekā nesēja. Visaktīvākā šīs idejas paudēja bija Irēnītes mamma Cīlīša kundze, kas bija trausla sieviete, ar labu gaumi un nepieradusi pie dzīves grūtībām. Tās sievietes, kas nāca no laukiem, aizgāja uz tuvākiem vai tālākiem kolhoziem un tur iemainīja kāļu, kāpostu sēklas un kartupeļus. Tie tika sadalīti vai pat biezāki nomizoti, lai būtu ko stādīt un ēst. Mamma uzplēsa velēnu mūsu barakas priekšā un tur iestādīja kāpostus un ķirbjus, jo tur varēja būt arī mūsu ziemas mēslojums, bet meža pļavās, kur bija bijušas siena stirpas - kartupeļus. Raža bija laba. Kāpostus kopā ar savvaļas ķiploku lakstiem (lakšiem), ieskābējām lielu mucu. Kartupeļus uzglabājām zem grīdas, izzāģējot grīdā dēli un izrokot bedri. Mamma rudenī pat nožēloja, ka par maz bija stādījusi.

1942. pavasarī no Vjatlāga atrakstīja tantes Jūlijas vīrs. Viņš rakstīja, ka šī gada aprīli mūsu tēvs viņam esot uzdāvinājis kažoku. Sapratām, ka tēvs ir miris. 1991.g. kārtojot reabilitāciju, tēva nāves cēlonis bija uzrādīts – tuberkuloze. Tantes Jūlijas vīrs rakstīja līdz 1944.gadam. Tad sapratām, ka arī viņa veselīgais organisms nav izturējis necilvēcīgos dzīves apstākļus un badu..

Māmiņai tas bija ļoti smags pārdzīvojums. Vairākas dienas viņas acis bija mitras. Man sāpēja sirds, bet nevarēju māmiņai palīdzēt. Pēc kāda laika pamanīju, ka māmiņa pie sevis dungo kādu melodiju. Šādi māmiņa centās atbrīvoties no drūmām domām un nervu saspridzinājuma. Vēlāk ziemas vakaros apsēdāmies mammītei apkārt un visi kopā ar tantes Jūlijas ģimeni tumsā dziedājām, lai nebūtu jādedzina skali, kas kūpētu un smirdētu. Šajā pašā 1943.g.vasarā, nogurusi no smagā renīšu iegriešanas darba priedēs sveķu tecināšanai, mamma apsēžoties uz koka stumbra, bija aizmigusi. Pamostoties sajutusi, ka ir nosalusi, jo drēbes no sīkā lietus bija izmirkušas. Mammai sāka pampt kājas, gurni un pampums aizgāja līdz pat krūtīm. Viņa tika aizvesta uz mežsaimniecības centra slimnīcu, kur mammīte pavadīja vairāk par mēnesi. Viņu izārstēja no Rietumukrainas represēts ārsts, kurš strādāja šajā slimnīcā. Rudenī mūsu sādžā vēra vaļā bērnu dārzu un mammai bija iespējams tur iekārtoties par pavāru. Drīz atveda bērnu dārzam arī govi un mammas uzdevumos ietilpa arī šīs govs kopšana un slaukšana. Es palīdzēju pusdienas laikā un vakaros mammai saplūkt govij zāli (jo izkapts mums nebija), lai tā dotu vairāk piena. Par to bērnu dārza vadītāja pa kluso atļāva mammai iedot man 0,5 glāzes piena dienā. Šī puse glāzes piena 1943.gada vasarā man palīdzēja tikt vaļā no augoņiem, kas bija uz kājām, vēdera un kakla. Tie ļoti sāpēja. Tajā vasarā [no maija līdz septembrim] visa ģimene saņēma tikai 0,2 kg maizes, ko mammai deva kā strādājošai. Mums bērniem nebija paredzēts nekas. Nodarbinātajiem nedeva arī nekādus citus produktus. Vecākam brālim tad tika šis maizes gabaliņš, mamma un jaunākais brālis kaut ko dabūja ieēst bērnu dārzā. No rīta un vakaros iztikām ar dabas veltēm, ko katrā mēnesī varējām mežā salasīt.
Tie bija lakši, zirnāju stiebri, nātres, balandas, savvaļas liliju sīpoli [ Latvijā tās sauc par Daugavas lilijām], uz rudens pusi dažādas ogas [upenes, jāņogas, brūklenes, dzērvenes], sēnes un ciedru rieksti. Tā galvenokārt ar meža augiem mēs iztikām veselus četrus mēnešus. Šajā vasarā nomira visi, kam bija sliktāka veselība: tantes Jūlijas mamma, M.Cīlīša kundzes meita Zaiga, Irēnas Cīlītes mamma, kas taupīja savas drēbes, lai varētu solīdi atgriezties mājās, [Irēnu paņēma mūsu ciema medmāsa. Vēlāk gan Irēna esot atgriezusies Latvijā], Ērvaldu Astrīda. Rudenī kļuva vieglāk: mammai sāka dot 0,5 kg, bet mums bērniem - 0,2 kg maizes dienā, kādu pudeli eļļas, dārzā bija izauguši arī kartupeļi u.c. saknes.

1942.g.1.septembrī mūsu ciematā atvēra skolu, kurā bija viena skolotāja, kas mācīja pirmajām 4 klasēm. Starp latviešiem šajā vecumā bija divas Vītolu meitenes un es [sāku atkal mācīties 1.klasē]. Vēlākos gados savas skolas gaitas šajā skolā uzsāka mani brāļi un Cinovskis Ojārs, Lintere Līga, Dāvis Juris. Pārējie bērni bija vecāki un viņiem nebija nekādas iespējams izglītību turpināt.

1942.g.ziemā mūsu ciematā bija šarlaka epidēmija. Sākumā saslima vecākais brālis Gunārs, bet pēc tam es ar brāli Jāni. Mūs ietina sienā un pāris segās un veda uz 60 km attālo Kinskajas slimnīcu. Tur nokļuvām vēlā vakara stundā. Pajūdznieks apmetās pie saviem radiem, bet mammītei tur vietas neiznāca un viņai naktsmājas vajadzēja meklēt kaut kur citur. Vienā mājā mammītei naktsmājas apsolīja un viņa jau taisījās iet gulēt, kad pēkšņi ienāca trīs vīri. Viņi teica, ka mamma ir viņu māju apzagusi, jo viņai mutē ir zelta zobi. Vīri gribēja mammu vest ārā, lai nosistu. Labi, ka pēc neilga brīža atnāca apzagtās mājas saimniece un atzina, ka mamma nav tā sieviete, kas viņu māju apzagusi. Tā mamma tikai par mata tiesu izglābās no nāves.

Šajā mājā mammīte vairs neuzkavējās. Viņai laimējās uzzināt, ka pilsētiņā dzīvo viena latviete un tur dabūja naktsmājas. Tā bija latviete, kas Sibīrijā jau dzīvoja kopš 19.gs. beigām.
Kinskajas slimnīca bija nacionalizētā muižnieku mājā, kas bija guļbūve ar augstiem griestiem, tāpēc tajā bija ļoti auksti un ar segām zināmas grūtības. Es ātri izveseļojos un pat drīz sāku slimnīcas apkalpojošam personālam palīdzēt uzkopt telpas, jo nevarēju nogulēt un nosēdēt. Pateicoties savam darbam, dabūtu jaunākam brālītim Jānim papildus segu, jo viņam pēc šarlaka bija plaušu pneimonija. Kā vēlāk noskaidrojās, tad aukstās telpas mums palīdzēja vieglāk izslimot šo slimību. Tās mūs norūdīja, lai aukstā laikā ap –20 grādiem veselu dienu brauktu atpakaļ uz mājām. Ar to mūsu slimošana šajā ziemā nebeidzās. Mūsu sabiedriskais vecākais brālis Gunārs no sava slimā drauga karēļa pārnesa mājās masalas, kas visiem blakus guļot pārgāja arī uz mums. Beidzot 1943.g. februārī pārslimojām kaut kādu saaukstēšanās vai gripas vīrusu. Īsi pirms Lieldienām ar kaut kādu zarnu vīrusu vai dizentēriju saslima mūsu mammīte, jo sākām ēst kartupeļu mizas, sprāgušo zirgu gaļu. Mammu ļoti smagā stāvoklī aizveda uz Ļebjažas slimnīcu, kas bija 12 km no mums. Pagrabiņš bija tikpat kā tukšs no kartupeļiem, maizes deva bija maza. Vienīgais aizdars bija sprāgušie preževaļskas zirgi, kas tika izmantoti sveķu mucu aizvešanai līdz dzelzceļam. Zirgiem bija tikpat grūts liktenis kā mums: bija smagi jāstrādā un nedeva pienācīgi ēst. Tie masveidā gāja bojā no bada, jo viņiem nebija sagādāts siens. Tos arvien jaunus veda klāt no stepēm un te tie gāja bojā, lai mums būtu kāds ēdamais. Tā kā brāļi bija no slimošanas novājināti, mammīte slimnīcā, mantu, ko iemainīt pret pārtiku arī vairs nebija, tad abas ar tanti Jūliju uz krievi Lieldienām nolēmām iet uz tuvākām kaimiņu sādžām ubagot. Biju diezgan saubagojusi: dažu olu,

kādu pankūku, kāli un kādu 0,5 spaini kartupeļu. Kamēr pārējais bija, ko ēst, kartupeļus noliku mūsu zemgrīdas pagrabiņā. Liels bija mans pārsteigums, kad pēc dažām dienām es tur kartupeļus vairs neatradu. Kā vēlāk noskaidrojās, tos bija izlietojis Purgaiļu Juris. Kamēr visi no mūsu lieveņa istabas kaimiņi bija darbā, mēs skolā, Juris bija aizracies līdz mūsu kartupeļiem, un tos pa dienām bija cepis un apēdis. Viņu šajā nedarbā bija pārsteigusi viņa māsīca Dzidra. Jurim toreiz bija kādi 13- 14 gadi. Man tas bija ļoti liels zaudējums- nebija ko pielikt pie zirga gaļas zupas un brāļiem, ko iedot ēst. Protams, visi viņam izteica nopēlumu, bet neviens man nevarēja neko palīdzēt, jo arī pašiem nekā nebija. Tas bija vienīgais gadījums, kad kāds latvietis būtu otram latvietim kaut ko nozadzis. Arī citu tautību cilvēki mums neko netika paņēmuši, jo atslēgu mums nebija. Mēs izdzīvojām, jo jaunākais brālis vēl gāja bērnu dārzā un bez 0,2kg maizes vēl dabūja kādu zupu, mēs abi ar vecāko brāli vēl pie maizītes varējām pievārīt sprāgušo zirgu gaļas zupu.
1943.g.rudenī bērna dārza vadītājai Buzinai piedzima bērniņš un es sāku iet viņai palīgā to auklēt, kad viņa gāja uz darbu. Tā man iznāca daudzreiz kavēt skolu, bet toties dabūju kaut ko ieēst un klasesbiedri man palīdzēja tikt galā ar skolas uzdevumiem. 1944.g. pavasarī ar labām un teicamām atzīmēm beidzu 2.klasi. No rudens Buzina savu bērniņu sāka ņemt līdzi uz bērnu dārzu, bet mani ieteica bērnus pieskatīt savai draugu ģimenei Rešetos, kas bija 40 km no mammas. Tā ir neliela stacija uz Maskavas – Vladivostokas dzelzceļa. Šajā ģimenē bija vecaistēvs, kas bija mežsaimniecības galvenais inženieris [1930.gadā represēts un izsūtīts no Pēterburgas, ļoti inteliģents kungs], meita skolotāja, kurai bija divi puikas: 4 un 2 gadi veci. Tos man vajadzēja pieskatīt, padot viņiem ēst un katru dienu uzmazgāt grīdas. Šajā ģimenē nostrādāju vienu gadu. 1945.g. sāka mūs labāk barot, dažreiz iedeva pat amerikāņu piena un olu pulveri. Izdalīja pat amerikāņu humānās palīdzības apģērbus. Tā kā mamma uzskatīja, ka man ir jāmācās, tad 1945.g.vasarā atgriezos pie mammas, lai rudenī ietu skolā. Rešeti ir arī lielu izsūtīto cilvēku ieslodzījuma vieta. No savu saimnieku loga noskatījos, kā pēc kara beigām katru rītu uz darbu dzina vācietes un vakarā atpakaļ. Viņām nebija ērtu apavu, tāpēc vakaros viņas nāca atpakaļ kailām kājām, klikatiņas rokā nesot. Šeit noskatījos arī krievu dzīves stilu un parašas. Pie katras mājas Rešetos bija soliņš, uz kura sievas vakaros sēdēja, sarunājās un bieži vien viena sieviete otrai kāva matu utis, par ko mans saimnieks varēja šķendēties. Viņš teica, ka šīs sievietes ir slinkas mazgāties un apkopties. Neatceros par citiem svētkiem, bet Ziemassvētkus svinējām un Jauno gadu mēs sagaidījām kādā istabā pie skalu uguns, kas bija iesprausti sienas baļķī, jo tie žūstot bija saplaisājuši. Par cienastu kalpoja saules puķu sēkliņas vai ciedru rieksti. 1945.g. Jaungada svinības bija sarīkotas arī skolā. Bija eglīte, bet bez svecītēm, jo no sveķiem izgatavotas svecītes ļoti kūp un smird. Skolēni tajā skaitīja dzejoļus un visi dziedājām “Reiz mežā dzima eglīte”. Priekšnieks lēca kazačoku. Mums visiem bija priecīgāks prāts, jo sākām saņemt ziņas no Latvijas. Tante Jūlija uz Ziemassvētkiem saņēma pat paciņu. No tās man krita blūzīte un no paciņas iesaiņojuma maisiņa tika uzšūti svārki. Ar šo tērpu biju aizgājusi uz sarīkojumu. Skolotājai skolā un bērnu dārza audzinātājai bērnu dārzā grūtības neradīja bērnu draiskošanās. Visi mēs bijām mierīgi, kustējāmies lēni un arī tikai tad, kad tas bija nepieciešams. Sevišķi nekustīgi visi bija 1943.g. vasarā, kad mums bija jāiztiek tikai ar to, ko varējām mežā salasīt. Es vilkos uz mežu pēc šīm meža veltēm ar lielām grūtībām, jo nebija spēka. Mammīte arī tās nevarēja salasīt, jo viņai visu dienu bija jāstrādā bērnu dārzā. Citas sievietes to darīja, nākot mājās no darba. Tā pusbadā dzīvojot, mēs pa 5 gadiem izaugām par 1 – 2cm. Līdz ar to mēs ģērbāmies vienās un tajās pašās drēbēs visus Sibīrijas gadus, nesagādājot mūsu mammām rūpes par jaunu apģērbu, ko viņas nebūtu varējušas sagādāt. Mūsu ģimenē mēs visi bērni sākām augt tikai pēc 3 – 4 gadiem pēc atgriešanās Latvijas pilnvērtīgā uzturā.
1946.g.vasarā sāku strādāt, lai dabūtu lielāku maizes gabalu un dažreiz arī kādu citu produktu, jo citas samaksas izsūtītajiem par darbu nebija. Vācu sveķus. Tie bija ļoti smagi, tāpēc tos nesu uz mucu tikai pusi spainīša. Lai neapmaldītos, priežu mežs, kur tecināja sveķus, bija sadalīts joslās ar nelielos kociņos iespraustiem šķērskociņiem, kuri norādīja virzienu no sveķu vedamā ceļa līdz taigai. Līdz ar to šajā mežā nevarēja apmaldīties. Priežu mežs bija sauss. Taiga ir slapjš mežs, kur aug egles, ogu krūmi un citi krūmāji. Slapjākās vietās ir purvi, bet to vidū bieži ir saliņas, uz kurām auga ciedru koki. Ja apstrādājamā priežu mežā varēja orientēties, tad taigā un purvā varēja iet tikai saulainā laikā, lai nenojuktu māju virziens. Tāpēc ogot un ciedru riekstus lasīt mums bērniem bija stingri noliegts. Man mežā nebija bailes, jo nebija dzirdēts, ka tur būtu plēsīgi zvēri. Vienu reizi man laimējās redzēt četrus aļņus. Tad gan aizslēpos aiz koka, vēroju tos un sirds man drebēja. Aļņi paskatījās uz mani un tad devās savās gaitās. Nostrādāju līdz augusta vidum. Kādu dienu mammīte bija dzirdējusi, ka ved uz Latviju bērnus. Tā kā es strādāju, tad uz kaimiņu kolhozu, no kurienes nāca šī ziņa, devās vecākais brālis Gunārs. Vakarā viņš atnāca ar ziņu, ka no turienes pazīstamās kundzes bērniem bija atbraukusi pakaļ viņas māsa, kas bija viena no bērnu pārvešanas organizatorēm. Viņa ar bērniem bija jau iepriekšējā dienā aizbraukusi. Tad mamma nolēma, ka mums ar vecāko brāli uz Krasnojarskas bērnu savākšanas punktu ir jādodas vieniem pašiem. Vecākam brālim toreiz bija 10 gadi un man bija 13 gadi.

Mans un brāļa Gunāra ceļš uz Latviju:
No Vetabagašetas abi ar brāli izgājām vakarā krēslā, lai mežsaimniecības vadītājs to neredz. Mammīte mūs nelielu gabaliņu pavadīja un ar asarām acīs no mums šķīrās. Līdzi mums bija doniņa maizes un kulīte ar saknēm. Gājām visu nakti [24 km] un no rīta mēs bijām dzelzceļa atzara stacijā, no kuras gāja vilciens uz Rešetiem. Pēc pāris stundām bijām Rešetos. Tā kā bija agra priekšpusdiena, tad nolēmām noiet vienu staciju uz priekšu (līdz Kinskajai), lai būtu mazāk jāmaksā. Ceļā mums laimējās. Šos 20 km mūs aizveda viena smagā mašīna, un mēs Kinskajā nokļuvām diezgan agri. Tur mums atkal laimējās, jo satikām latvietes, kas veda savus bērnus braucienam uz Latviju. Mēs viņiem piebiedrojāmies, jo citādi nezin kā mēs būtu atraduši šo savākšanas vietu. Krasnojarskas bērnu savākšanas punktā nodzīvojām veselu mēnesi, jo šī pasākuma organizatorēm nepiešķīra vagonus mūsu aizvešanai. Viņām bija grūtības arī ar mūsu paēdināšanu. Organizatorēm mūsu uzturēšanai tik ilgam laikam nauda netika iedota. Tur nevarēja arī nekā nopirkt. Kā vēlāk vienā Sibīrijas bērnu saietā dzirdēju, tad vagoni esot dabūti tikai pateicoties tam, ka Rīgā Krasnojarskas stacijas priekšniekam ticis sagādāts velosipēds. Tajā pašā sanāksmē arī pateica, ka mums pārtiku esot palīdzējuši sagādāt Krasnojarskā dzīvojošie latvieši. Sevišķi palīdzējis viens 1941.gada represētais, kura uzvārdu nevaru atcerēties. Atbraucu ar vecāko brāli Gunāru tikai septembrī, kas bija viens no pēdējiem vagoniem ar Sibīrijas bērniem. Tāpēc organizatores tajā centās ievietot pēc iespējas vairāk bērnu. Beigās bija bērnu vairāk nekā guļamvietu. Neviens bērns nekurnēja, ka bija jāguļ uz maiņām. Visi priecājāmies, ka braucām uz Latviju, un tāpēc mēs bijām ar mieru paciest visas grūtības. Mums vienai daļai Sibīrijas bērnu ir jāpateicas Lūses kundzei, kura organizēja šo projektu. Viņai esot bijusi atļauja pārvest tikai pilnīgos bāreņus, bet viņas palīdzes veda uz Latviju visus bērnus, kuri vien to vēlējās un kuri par tādu iespēju uzzināja. Par to viņa tika sodīta un esot mirusi kaut kur apcietinājumā. Nekad neaizmirsīšu, cik labi mūs sagaidīja Kuldīgas ielas bērnu nama direktors Dēliņa kungs un cik silta bija viņa uzruna. Bērnu namā mēs ar brāli Gunāru nodzīvojām ilgāk par nedēļu, kamēr mums atbrauca pakaļ mūsu tēva māsa Almas tante. Viņa bija pārsteigta par to, cik mēs esam maziņi un ar lieliem vēderiem.

Mūsu mammas Elzas Jātnieces atgriešanās un viņas atkārtota represēšana:
Pēc gada 1947.septembrī mājās pārbrauca mammīte ar jaunāko brāli Jāni. Naudas trūkuma dēļ viņi ceļu no Rīgas līdz Pilsrundālei, kas ir ap 80km, bija nogājuši kājām. Mēs visi sākām iet Pilsrundāles pamatskolā un mūs balstīja tēva māsa Almas tante ar savu vīru Žaņa onkuli. Mammīte sāka strādāt sovhozā. 1948. gada vasarā paklīda baumas, ka 1941. gada izsūtītos un pārbraukušos mājās sūtīs atpakaļ. Mammīte atrada vietu vienā palīgsaimniecībā pie Jelgavas. Tur viņu 1950. gada maijā apcietināja un ievietoja Rīgas Termiņcietumā, no kurienes pēc mēneša nosūtīja uz Kazahstanu. Šajā republikā viņa dažādos cietumos bija veselu gadu. Pēc gada mammīti no cietuma izlaida tikai tāpēc, ka viņas jaunākam dēlam Jānim vēl nebija 15 gadi. Pēc izlaišanas no cietuma, mammīti aizsūtīja uz Jeņiseijskas rajona Ustj- Kemas sādžu, kur viņa pludināja kokus. Darbs bija ļoti smags un bīstams. Kad kāda no sievietēm nevarēja kādu baļķi pavilkt, brigadieris esot lamājies necenzētiem vārdiem. Vienu dienu latvietes nolēma ar tādiem pašiem vārdiem viņam turēsies pretim. Viņš esot bijis pārsteigts un no tās dienas esot kļuvis piesardzīgāks savu komandu došanā. Tur mammīte apprecējās ar izsūtīto latvieti Andreju Ķikuru, lai varētu iegādāt mājiņu un iekārtot dārzu. Kad mammīte bija cietumā, viņa rakstīja, lai mēs neizrunājamies, neko sliktu nepaužam par padomju varu, jo cietums kopā ar zagļiem un slepkavām ir briesmīgs. Vēlāk t.s. politiskos izvietoja atsevišķos cietumos. Pēc šīm pārmaiņām politisko sodīto cietumos varēja sastapt augsti izglītotus, inteliģentus un patīkamus cilvēkus. Otrreiz mammīte no Sibīrijas atgriezās 1956.gada rudenī.
Mūs bērnus uz Sibīriju otrreiz neaizveda, kaut mammītes bēguļošanas laikā no1949. līdz 1950. gadam es tiku uz čeku izsaukta ne vienu vien reizi. Laikam cilvēcīgs bija Bauskas čekists. Kā atgriežoties Latvijā noskaidroju, tad 1941.gada 14. jūnijā, bez mūsu ģimenes, vēl tika represētas tēva radu ģimenes: Arvīda Jātnieka ģimene no Īslīces pagasta „Stiļķenes” mājām, Žanis Jātnieks ar ģimeni no Salgales pagasta „Sējas” mājām un mežziņa Jēkaba Jātnieka ģimene no Ugāles, viņa brāļa Jāņa, Arvīda ģimene no Ventspils rajona. 1941.gada 14.jūnijā tika represēta arī mammas radiniece Švarcbaka kundze ar vīru. Mūsu ģimenes bērniem aizvešana uz Sibīriju atņēma tēvu, padarīja par nabagiem, lika izciest badu, pārciest aukstumu, apsaldēt rokas, kas vēl tagad liek sevi just, bet izglītību mēs katrs ieguvām tādu, kāda bija mūsu centība: brāļiem vidējā speciālā, man Ekonomikas zinātņu kandidāta grāds, bet tas arī bija augstākais, ko padomju laikā varēju sasniegt represētais. Pēc Latvijas brīvvalsts statusa atgūšanas, 1992. gada decembrī ieguvu Ekonomikas zinātņu doktora grādu. Mums izveidojās labas ģimenes. Bet daudziem, kas bija vecāki bērni, zaudēja iespēju iegūt izglītību. Daudzus jauniešus, kas 1946.gadā atgriezās un bija vecāki par 16 gadiem un kam bija pases, apcietināja un uz Sibīriju aizsūtīja atkārtoti, citi tur palika uz dzīvi, vēl citiem vajadzēja apgulties šīs tālās zemes smiltājā. Skumji, ka daži Sibīrijā palikušie, pat divas reizes represētie, tic Krievijas pašreizējo masu saziņas līdzekļu paustajam un saka: „Jums būtu labāk pievienoties Krievijai”.

Šo brīdi es gaidīju sešdesmit gadus.

Fri, 13 Sep 2019 06:36:00 +0000

Irina Krauksta (Jeļisejeva) dzimusi 1957.gada februārī
Tomskas apg. Timirjazevā.

Trīsdesmit gadus esmu sapņojusi par iespēju būt savā dzimšanas vietā. Arvien kaut kas nojuka un beidzot – acīm redzot, bija pienācis īstais brīdis, kad man tika ļauts savienot sevī - dzimteni un dzimto vietu. Šo brīdi es gaidīju 60 gadus. Pateicoties Dzintrai Gekai un Fondam ”Sibirijas bērni” sapnis ir realizējies. Galvenais nosacījums bija - ļoti gribēt un pacietīgi gaidīt!
Tas ir mans ilgais ceļš pie sevis, jo Timirjazevā ir pirmais mans piesaistes punkts zemes virsū. Vienmēr esmu sevī sajutusi šīs divas puses. No vienas puses es dziļi esmu Latvijā, man šī zeme ir tuva, tā ir manu senču dzimtene un manas īstās mājas. Esmu te nodzīvojusi visu savu apzināto mūžu.

Vienmēr esmu sevī sajutusi Sibīrijas spēku, savas saknes Sibīrijā, jo dzimtā vieta iespaido gan cilvēka raksturu, gan likteni. Īpaši bīstamās un sarežģītās dzīves situācijās esmu piesaukusi arī šo zemi palīgā, jo Latvija jau bija man līdzās. Un jāsaka, ka tā mani spēcināja un palīdzēja. Grūti noformulēt tās sajūtas, kuras piedzīvoju nostājoties uz savas dzimtās zemes, vietas, pie Timirjazevas bijušās ciema padomes ēkas sliekšņa.
Ciema padome Timirjazovā.

Es tur jūtos savējā, cik dīvaini tas arī neizklausītos. Un vietējie iedzīvotāji vairākas reizes teica –“Вы, какая-то ,удивительно своя.” Es vienmēr esmu sapņojusi šai zemei piekļauties, izraudāt savas likstas un paņemt līdz uz Latviju mazliet savas dzimtās zemes, kura mani spēcinās un sargās.

Tikšanās ar Sarmīti Bajevu no Pāles.

Tagad šajā ēkā dzīvo Sarmīte Bajeva ar dēlu, kura tika izsūtīta no Pāles 1941.gadā. Cik mīļi un silti viņa mūs sagaidīja! Uzdāvinot ciema fotogrāfiju, Sarmīte dalījās atmiņās - viņa bijusi ciema padomes sekretāre, kad mani atnesuši reģistrēt.

Sagadīšanās? Tur mani arī pārdēvēja par Irinu, jo nav jau ko saukt bērnu suņa vārdā. Man deva vārdu Irmgarde, par godu vecmammai, ko saucām par māmuļu. Pateicoties viņai esmu izdzīvojusi. Es nācu pasaulē 1957.gada februārī, jaunajā, nesen uzceltajā dzemdību namā, kurš šodien nav saglabājies. Bijusi sestdiena, pirmā pēc pasludinātajām divām brīvdienām, tāpēc dzemdību namā neviena nebija, pat apkalpojošā personāla. Piedzimu ļoti vārga, ar daudzām pataloģijām un bez zīšanas refleksa. Vietējās tantes teica, ka neesmu dzīvotāja un jāmet ārā. Māmuļa (vecmamma) nepiekrita, viņa mani savāca, baroja ar pienu no pipetes, katru rītu piecēla agri, neļāva vārtīties gultā, jo tas atņemot spēku. Jāguļ bija uz dēļiem. Vingrināja mani, lika aukstā dušā, veda uz koriģējošās vingrošanas nodarbībām, poliklīnikām, jo slimoju bez pārtraukuma, uz dejām, mūzikas skolu u.t.t. Katru dienu pēc skolas, mājās mūs gaidīja klāts pusdienu galds, svinīgos brīžos ar baltu galdautu, ikdienā –ar tautas rakstiem, salvetēm gredzenos un ziediem vāzītē.

Viņa bija mans sargeņģelis. Kur tāds gribas spēks un pacietība! Un mīlestība! Mana māmuļa joprojām ir mana dzīves skolotāja. Daudzās situācijās domāju –kā māmuļa darītu? Pusaudžu gados brīnījos, kā var neatbildēt uz pazemojumiem un necieņu, kā var mīlēt, ja tev dara pāri un manu prāt’, ar tevi nerēķinās. Cik eleganti var iedot “kukuli”, atrast ceļu pie ikviena.

Irmgarde - mana vecmāmiņa, kuru saucu par māmuļu.

Māmuļa bija ļoti skaista, gudra, ieturēta, izglītota sieviete. Viņai par godu tika komponēti skaņdarbi, redzēju notis ar veltījumiem, mākslinieki dāvināja gleznas. Viena no gleznām ir saglabājusies un atrodas pie manis. Es nekad nebiju redzējusi, ka viņa nebūtu sakopta. Arī mājā vairākas reizes dienā mainīja tērpus – rītam, dienas darbiem, vakara atpūtai. Viņai pat rotas bija mājas, ielas un ikdienas, iestāžu apmeklējumiem un, protams, izejamās. Garderobē bija 2 kostīmi un viens mētelis, novalkāti līdz tam, ka spīdēja cauri, bet vienmēr izskatījās eleganti, kas bieži izsauca apkārtējo skaudību.

Māmuļa: Irmgarde Zelma Anna Krauksta- Ķestere, dz.Džonsons, dzimusi 1904.gadā Suvalkā. Ģimenē bijuši 6 bērni. Pēc tautības - vāciete. Vecvectēvs nodarbojies ar biznesu. Ģimene dzīvoja Polijā, Latvijā un līdz 1917.g.revolūcijai Krievijā –Sanktpēterburgā, kur vecmāmiņa apmeklēja meitenēm vienīgi iespējamo augstākās izglītības iestādi “Институт благородных девиц”. Pēc tam –atgriezās Latvijā –Rīgā.

Vecmāmiņa pārvaldījusi 5 svešvalodas, spēlējusi lielo tenisu, dejojusi, nodarbojusies ar jāšanas sportu, brīnišķīgi spēlējusi klavieres, pieklājīgi dziedājusi, piepratusi dažādus rokdarbus un brīnišķīgi gatavojusi. Un vēl, viņai piemita dziednieces spējas. Bieži paredzēja situācijas, tulkoja sapņus, ārstēja cilvēkus. Atceros, ka daudzus palīdzību lūdzējus izārstēja no rozes. Vēl tagad, ļoti nopietnās situācijas, viņa mani brīdina.

16 gadu vecumā māmuļa izdota pie vīra, ar kuru pat pazīstama nebija –Genādija Krauksta, Latvijas armijas virsnieka. Laulībā piedzima 2 bērni: dēls Genādijs un mana mamma –Brigita. Attiecības laulībā, pēc vecmāmiņas stāstītā, bijušas nepieņemamas un viņa ar 2 bērniem uz rokām, aizgājusi, un astoņus gadus viena audzinājusi bērnus Tad satikusi savu otro vīru Leonīdu Ķesteru. Stāstīja, ka laimīgāka laika viņas dzīvē nav bijis. Sakritis viss - domas, vēlmes, mērķi. Leonīds bija saistīts ar biznesu, ieņēma augstu posteni, brīvajā laikā brīnišķīgi spēlējis vijoli. Laulībā piedzima meitas: Arianna un Ināra, kurai nebija lemts izdzīvot Sibirijā.

Bet idille nebija ilga. Vecmāmiņa visu mūžu sev nevarēja piedot, ka atbalstījusi Leo iestāšanos aizsargos, bija palikušas šaubas, ja nu, tomēr..., ja varbūt...

Tad nāca 1941.gads. Atgriežoties no teātra, mežģīņu kleitā un samta kurpītēs, mājās jau gaidīja... bērni gulēja. Laiks bija –pusstunda, līdzi paņemt drīkstēja 200 gr. uz katru bērnu un viss, kā visiem: vagoni - bads, nāve, pazemojumi. Vajadzēja viest kultūru mazattīstītos nostūros, tā tika paziņots. Vilcienā vecmāmiņa uzzināja, ka gaida Ināriņu. Leo nonāca Soļikamskā. No kurienes neatgriezās. Mans vectēvs un viņu vecākais dēls, mans onkulis, Genādijs, kuram bija 14 gadu –vācu armijā. Vecmāmiņa ar meitenēm –Sibīrijas ziemeļos. Īsti nezinu kur sākās viņu moku ceļš, jo ģimenē daudz ko slēpa, ne tikai ārpus mājas. Ja atrada kādu vecu fotogrāfiju, saplēsa un sadedzināja. Attālie radi, jo tuvākie visi bija izmētāti pa visu pasauli bez iespējas atgriezties, vai nu likvidēti, no mums novērsās. Pirms izsūtīšanas mums tika ierādīts dzīvoklis mūsu mājā. Māmuļa bija tur izmitinājusi kādu radu ģimeni, kuri pēc atgriešanās, neatvēra durvis, jo viņiem bija bērni.

Māmuļai Sibīrijā bija jāgāž mežs. Viņa redzēja ciema padomē plakātus, kuros bija attēlots, kā tas darāms... Pusgada laikā nomira gandrīz visas viņas brigādes locekles. Māmuļa teica, ka palīdzējis tas, ka viņa daudz sportojusi. Piedzima Ināriņa, visai drīz saslimstot ar kādu infekciju, nonākusi slimnīcā. Māmuļa visu ko varējusi dabūt ēdamu, nesusi uz slimnīcu. Par laulības gredzenu varējis dabūt kartupeļu spaini, bet rotas drīz beigušās, jo lielāko daļu vajadzējis atstāt uz klavierēm Rīgā. Viņu nelaida klāt pie bērna. Kādu nakti māmuļa redz sapni, ka dārzā pie slimnīcas ir divas dobes, viena sazaļo, bet otra –palikusi tukša. No rīta paziņoja –Ināriņa mirusi. Slimnīcas māsiņa barojusi savu meitu ar atnesto pārtiku.

Pakāpeniski pārējie ģimenes locekļi pārvietojušies arvien tālāk no polārā loka. Māmuļa nopirkusi šujmašīnu Podoļska, (kuru joprojām glabāju, padomju laikā arī lietoju) un sāka apšūt “komandiršas”. Staigājot pa ciemiem, gan apšūt, gan valodas un mūziku mācot. Kādas kuram bija tās vajadzības, kultūru apgūstot. Mājā būt sanāca ļoti reti, saimniecību vajadzējis uzraudzīt manai mammai.

1953.gadā mira Staļins. Daudzi tautieši sāka posties mājup. Mūsu ģimenei gan aizmirsa paziņot, ka esam reabilitēti, to uzzinājām tikai 1991.gadā.Tā mana ģimene nolēma atgriezties slepeni. Ariannu jau agrāk aizsūtīja uz Rīgu pie māmuļas vīramātes. Māmuļa, mamma un es nonācām Rīgā.

Un atkal viss kā pārējiem: darbā neņēma, dzīvot nebija kur, ēst un mugurā vilkt nebija ko. Beidzot mamma dabūja Ādažos skolotājas vietu. Dzīvojam vienas mājas bēniņos - viss bija vienā telpā, ’’ērtības’’ ārā. Māmuļa neilgi bija muzikālā audzinātāja bērnudārzā, bet no turienes arī izdzina. Viņa joprojām apšuva dāmas, ārstēja cilvēkus un vadīja saimniecību, audzināja mani un brāli, kurš piedzima Rīgā. Viņa tēvs atbrauca no Timirjazevas pēc kāda laika un apprecēja mammu. Skaitījās, ka viņš ir arī mans tēvs. Es sāku strādāt no 6 gadu vecuma, pasniedzu mūzikas stundas sliņķiem, kuri netika līdzi mūzikas skolas programmai,10 gados sāku šūt, adīt un tamborēt sev un radiem. Esmu pateicīga liktenim un vecākiem, ka varu paļauties uz sevi, ka stingri stāvu uz kājām, ka tikšu galā ar jebkuru situāciju. Paldies par visu, ko esmu sasniegusi dzīvē.

Marijas Lazdānes atmiņas

Sun, 28 Jul 2019 13:01:00 +0000

Bijušās Daugavpils apr. Vārkavas pagasta Mazkursīšu 4 klasīgās pamatskolas skolotājas Marijas Lazdānes atmiņas par 1949. gada 25. martu.
Izvedējas stāsts:
‘’Strādāju kā skolotāja Mazkursīšu pamatskolā. 1949. gada 24. martā divas šīs skolas skolotājas tikām uzaicinātas uz Vārkavu uz sanāksmi. Neierasties uz sanāksmi nedrīkstēja, tāda bija pavēle. Nezinājām, par ko būs sanāksme, bet bija jāiet, jo skolotājam jābūt apzinīgam. Ceļš no Kursīšiem līdz Vārkavai nebija īsais. Gājām kājām pa izmirkušu lauku ceļu, apavu arī nebija piemērotu. Kad sasniedzām Vārkavu, mūs pārsteidza daudzi formās tērpti cilvēki. Bijām naivas un daudz ko nesapratām.

Ieradāmies skolas telpās, kur sajutām kaut ko briesmīgu. Gribējām doties projām, kad pamanījām, ka pie ārējām durvīm un logiem stāv bruņoti vīri. Ārā vairs nelaida. Domājām, ka mēs visi esam arestēti. Tumsai iestājoties, mūs uzrunāja krievu valodā un paziņoja, ka šonakt tikšot organizēta vietējo cilvēku izvešana. Šeit atrodoties tie, kuru uzdevums būšot ap0rakstīt mājās paliekošo inventāru un aktu nodot valdībai.

Ziņa bija drausmīga. Atceros, cik bija šausmīgi, kad vienam starp mums esošajiem pēc paziņojuma saņemšanas sākās krītamās kaites lēkme. Telpa bija tumša, palīdzības nebija nekādas. Viss redzētais likās kā ellē. Un tā visu nakti. Uz rīta pusi tikām formēti grupās un ievietoti vaļējās smagajās automašīnās. Es braucu ar vairākiem karavīriem apakšpulkveža vadībā. Gaismai austot tuvojāmies Kursīšu skolai, lika izkāpt. Domāju, ka tagad iesim pēc manas mammas, kura dzīvoja pie manis skolā, bet tēvs bija izsūtīts uz Urāliem. Nē, pagājām garām un tuvojāmies Mačānu sādžai, kur dzīvoja mana draudzene Tekla Onckule. Bargais liktenis bija viņu skāris. Apakšpulkvedis atļāva atvadīties. Pēc tam ilgi sarakstījāmies.

Devāmies tālāk līdz sasniedzām Antona Praņevska māju. Arī tur tika dota pavēle posties ceļā. Pēc tam devāmies uz Zosiniem pie manas māsas vīra brāļa Lāča Jura. Ienākot mājās, nesastapām neviena cilvēka. Uz sliekšņa redzējām spaini ar kūpošiem kartupeļiem, kas bija domāti lopiņu barošanai. Vaļā bija visas mājas un citu ēku durvis. Iegājām šķūnī un pēkšņi kļuva tik grūti, ka lūdzu atļauju nokrist uz siena. Neatļāva. Lika doties atpakaļ pie Praņevska. Šeit redzēju cilvēkus, kuri nekur negribēja doties. Teica, lai šaujot uz vietas. Sāku cilvēkus drošināt, pārliecināt par to, par ko nebiju pārliecināta pati. Atceros, ka līdzi ieliku sīpolus un vadmalas baķi, kuru mājas ļaudis negribēja ņemt, jo neticēja, ka būs vajadzīgs. Kad biju sarakstījusi visu atlikušo mantu, lūdzu priekšniekam atļauju aiziet uz savu dzīvokli skolā paēst. To man atļāva.

Ejot mājās, ceļā sastapu savu skolēnu vecākus ar izmisušām sejām un atklātu pārmetumu. Viņi jautāja, kā es varēju gadīties šajā briesmīgajā darbā. Centos stāstīt cilvēkiem, kā tas notika, bet vēl šodien nezinu, vai viņi man noticēja.

Kas gan varēja turēties pretī tā laika varai?!

Tā beidzās šis briesmīgais manā dzīvē melnais nakts rēgs, ko nevaru aizmirst visu mūžu.’’

Lūcijas Preises atmiņas

Mon, 22 Jul 2019 18:10:00 +0000

Lūcija Preise dzimusi 1908.gadā, Madonas apr. Liezeres pag. Andrēnos, mirusi 2003 Preiļos. Viņas vīrs Jānis Arturs Preiss jau 1945. gadā no jaunās varas bija izpelnījies toreiz tik bieži sastopamo 58. pantu, jo Latvijas brīvvalsts laikā bija aizsargs. Dokumentos tā arī rakstīts, ka Lūcija Preise ar meitu Dzidru un dēlu Daini izvedami no Latvijas kā nacionālista ģimenes locekļi. Manta konfiscējama.

Lūciju Preisi 1949. gada 25. martā izsūtīja uz Amūras apgabala Umļekanu, par piedzīvoto izsūtījumā- burtnīcās tapusi atmiņu grāmata:
‘’IR TĀDS CIEMS – UMĻEKĀNS.’’
‘’Uzdevums Jaunajā 1988. gadā no manis pašas. Jāpieraksta pilna mana pēdējā dienasgrāmata. Tā iesākta pirms 53 gadiem. Papīrs jau būs sadzeltējis. Sākumā rakstīts ar tinti un spalvu. Vēl priekšā pildspalvu laiks, arī jau pagājis. Nu rakstīšu ar lodīšspalvu. Un reiz arī šis pēdējais ieraksts būs vēsture.
Atmiņā puteņo sniegi, salst istabā aiz aizledojušām rūtīm, salst ārā zem zvaigznēm, vējos. Un karst – zem saules un darbā. Jāiztur, kaut tirpst un sāp rokas, ik solī sāp kājas. Es gribu palikt latvietis cik ilgi vien var. Bērnos un vēl tālāk. Nav vairs man māju un laikam ilgi vēl nebūs. Manā mājā es nejūtos mājās. Nav dzimtenes, nav tevis. Es latviete un tur tālu mana mazā dzimtene. Garā redzu, kā uz kartes kontūras un staro tām pāri svēts spožums.
Ar ko iesākas dzimtene? Ar māti, tēvu, tuviem cilvēkiem, māju. Caur grāmatām pasaule ienāk mūsos un mēs pasaulē. Ar skolu. Ar dzīvi.
“Es dziedāšu par tevi, tēvu zeme”. Mēs kā koki, izrauti no savas zemes, negaisā aiznesti projām. Tevi (domāts vīrs Arturs Preiss) tur Urālu smagā zeme, man lielāki tālumi – pūš Amūras vēji, skalo Zejas ūdeņi. Zeme, zeltā mirdzoša, bet smaga. Mūsu atvasītes ar mani. Kā rīts ar sauli- uz Tevi iet mans sveiciens. Paši mēs paliekam tāli, kā Solveiga un Pērs Gints. Kā Sīriuss un Polārā zvaigzne, kas netiek kopā.
Ar dziesmu un mūziku dzīva un stipra ir palikusi latviešu tauta, vergojot septiņi simti gadus. Mums arī vajag skanēt un dziedāt. Mīlestība sajauc un vieno tautas. Mums divas valodas. Es varētu dziedāt par Gauju, par Daugavu, bet esmu pie Zejas, pie Umļekāna. Jāņugunis augstākā sopkā. Un atspīd pretī no citas sopkas. Aiz Algačana. It kā dzird dziesmu. Sirds iepukstas gaidās. Viņi redz mūsu jāņugunis, viņi atnāks. Jāņu nakti visus gaida. Bet viņi ir tālu. Un īsa ir Jāņu nakts.
Negribētu gulēt zem šīs zemes. Tā, kaut zeltaina, bet smaga. Tik daudzi jau te apgūlušies. Desmit kapi. Ja man te būtu jāgulstas- kaut vienu sauju mūsu kapsētas baltās smilts! Lai atsūta pasta paciņā. Cik viegli tad būtu gulēt!

Aprīļa pelēkumam pāri pa nakti uzsnidzis balts, balts sniegs. Mana vienīgā dzimtene. Nesaindē sevi ar naidu. Lai cik grūti ir bijis, man ir cienība pret valsti, pret tiem ,kas viņu vada. Dzimtenes zeme, dzimtenes debesis, dzimtenes saule, dzimtenes gaiss. Es gadiem krāju spēku kā “žeņ –šeņ”.Tāds laiks, kad vajag, lai ticētu, lai uzticētos, bet pagātnes asiņu un kauna traipi neaizmirstos. Nav statistikas, cik moku ceļos aizbrauca, cik palika gulēt svešā zemē, cik atgriezās. Nevainīgam nodarīta netaisnība. Nodarīts pāri. Cik ciests tā visa vārdā, lai nākamām paaudzēm būtu taisnība, laime, miers. Par to, ka es mīlēju, mans laikmets man lika ciest. Bez manas vainas, bez apvainojuma, bez tiesas – kā savējie sit nākamās taisnības vārdā. Ir jau agrāk bijuši mocekļi. Bet kamdēļ bērnus?
Nav dzīves, tikai darbs. Jāiztur. Ar ticību, ka bērniem tā nebūs, tiem jātiek tālāk. Par ko tik bargs šis laiks? Šai zemei (Sibīrija) tiks darīts pāri mums aizejot. Bet tai zemei (Latvija) no kuras mēs atrauti, jau tika darīts pāri. Mēs neesam nedzīvi roboti- kur vajag un kā vajag, novietot. Mēs dzīvi cilvēki, ar sirdi un dvēseli mīlam savu Latviju. Ir sapnis atgriezties, sapnis būt atkal kopā ar savu tautu. Uz turieni skrien domas un skrietu paši , kā naktstauriņi uz uguni. Te barga un bagāta Nākotnes zeme. Reiz uz Zejas uzcels spēkstaciju, plūdu vairs nebūs. Paliks ziemas aukstums un vasaras karstums, bez maiguma pavasari un rudeņi. Iemīlēta kā otra dzimtene. Te bērni var apmaldīties un palikt, mēs vienmēr ceļu uz dzimteni zināsim un atradīsim. Mēs kā gājputni, kas rudenī aizlidojuši, pavasarī atgriežas. Viņu rindai pakaļ gribas stiep savas rokas, gribas lidot un aizlidot uz savu dzimteni.
Kā vārdā mēs te? Par ko? Kāds mans noziegums? Manas sirdsapziņas priekšā man vainas nav. Kā vārdā tas darīts. Taisnības vārdā. Nav tādas taisnības. Nākotnes vārdā? Es gribēju šo nākotni celt. Vai tie svešie, kas manā vietā, labāki, mīļāki?
Mīļā dzimtene! Skolā mācīti dzejnieku vārdi. Nu izjusti un izsāpēti. Un tālumā īsti saprasti. Var iemācīties tos teikt. Bezgala mīļotā zeme…
Latviešu piemiņu Umļekānā vajadzētu atstāt. Granītā iegravēt. Te granītu nav. No agrākiem laikiem sauca: Darbiņa māja, Čelbačos :Tumša lauks. Māja paliek veca, vārds aizmirstas, lauks tiek saarts kopā ar citiem laukiem. Palika desmit latviešu kapi – tie nolīdzināsies.
Atmiņā redzu miežu druvu, kā tīra zelta viļņi. Blakus zaļa birztala “Zaķusala”. Dzirdi kā auzas skan. Kā kviešu kūlīti sienot kopā san kā bišu spiets. Rudzu zilivioletzaļie viļņi – tādai jābūt jūrai. Rudzu ziedā auglība kūp. Tad statiņu rindas. Katrai statiņai, kā cilvēkam, sava seja. Man liekas, nevar būt viens bez otra – cilvēks bez zemes, zeme bez cilvēka. Cilvēkam vajag no kā dzīvot. Sākot ar aparto vagu, tad sēklu pa saujai iesēt zemē. No dīgstošiem asniem līdz pļaujamai druvai ir ar skatu, ar sirdi glāstīts. Vēlāk ar rokām – pļaujot, kraujot un kuļot. Pa vagu gāja pakaļ arklam un zirgam zemes piebirušās pastalās. Kājas smagas, esi vienots ar zemi.. Vai tagad zemi tā mīlēs?
“Caur sidraba birzi gāju.” Dzimtene, māt, vai tu tā gribēji, vai tā ir sveša griba? Sapnī bijām laimīgi, bijām mājās. Nav vairs mums tur māju.

Lielā Dzimtene mani atzīst par cienīgu būt pirmajā un otrajā rajona pirmrindnieku salidojumā Zejā. Tas mans darbs. Cilvēks ir viņa darbs. Darbs parāda, kas ir cilvēks. To jūtam mēs visi, kas še kopā.. Bija pat skolnieki. Dejoja zēns un meitene. Plakāti uz sarkanas drēbes pie sienas ”Komunizm molodostj mira – jevo vozvoditj molodim”.
Grieķu teiku Sizifs nosodīts ar mūžīgi nepadarāmo : akmens jāveļ kalnā. Uzvelts, tas noveļas un tā no gala. Tā man manas darba dienas. Nu diena galā, bet rītā viss jāsāk no gala. Paēdam vakariņas. Ir pēdējais līdzpaņemtais gaļas gabaliņš. Griez no kuras malas, no kura stūra gribi, iet mazumā. Labi, ka mamma atsūta paciņas. Sviesta kilogramu aizzīmēju pa nedēļām, dienām, lai pavalga pietiek visam mēnesim. Vēl paciņā bija balta vilnas dzija. Te tā naudas vērtībā, jo katras sievas un meitas sapnis – balts, adīts vilnas lakats. Te aitu nav. Pavasarī vajadzēs pirkt sēklai kartupeļus, bet tik un tā glabāšu, lai Dzidrai var noadīt baltu vilnas lakatu. Vēl – Dzidrai gatavas pastalas. Ir labi, ja cita nav, ko kājās ģērbt. Te tādas nav redzētas. Skolā smejas – šamane, burve, ragana. Sāpīgi, bet jāpacieš. Darbā latvieši vienmēr gājuši pastalās. Kurpes, zābaki – goda apavs. Bija dziesma “Dar man tēvis pastaliņas…”. Manā skolas laikā lielākā daļa gāja pastalās. Tas bija pēc I pasaules kara. Pēc II pasaules kara tāpat bija grūti ar apaviem. Par to nevajag kaunēties. Kauns, ja nemācās.’’

‘’Zinu, 25. marts. Nekad to neaizmirsīšu. Atmiņu dienās atmiņas sāp. Atkal tam visam jāiziet cauri. Veikalā ieraudzīju kakao paciņu ar uzrakstu “Laima”. Apstājos kā brīnumā. Tik daudzu tūkstošu kilometru tālumā. Vai labvēlība, vai lai mūs sāpinātu? Nopirku. Ja būs iespēja, pirkšu arī turpmāk. Uz svētkiem un atmiņu dienām. Šodien izvārīju. Izcepu saldās kviesīšu “ļepjoškas”. Ieēdīsim , dzersim kakao, pasēdēsim. Mūsu vienīgais dzīvnieks – kaķene- atnes peli un raud, ka nav kam dot. Kaķēnu nokodis lielais kaimiņu suns. Man sāpīgi: ir kam dot, bet nav ko dot, kā vajadzētu augošiem bērniem. Tikai griķi, kule izdīgušo sīko kviesīšu ir nopelnīti. Kartupeļi izslīka. Lai nebūtu jāiet citur malt, nopirku rokas dzirnavas. Atdevu gultas segu. Un atkal jādomā – mans godīgi sastrādātais palika tur, citiem. Par ko? Bērniem nav dzimtenes, tēva māju, jāaug nabadzībā. Mans Dievs, mana sirdsapziņa krūtīs kliedz: “Tas netaisni, tas nepareizi!”

Vai esat sajutuši, kā smaržo piens slaucot? Agrāk es to nezināju. Man kā grieķu teiku Tantāla mokas. Kolhozs nedrīkst pienu izrakstīt, jo parādā valstij. Lai varētu strādāt, par savu darbu es ņemu sev tiesību kaut mutē ieslaukt. Es neaptraipītu savu sirdsapziņu, ja sirdsapziņa to neatļautu. Man nebija grēks, ja kādreiz varēja bērniem pasniegt krūzīti piena. Man tā nebija zagšana, bet jādara zagšus. Par dažiem litriem esot doti gadi cietumā. Jādzīvo un jāizdzīvo! Man jāizaudzē bērni strādājot.

Pirmo paņēma viņu (vīru Artūru Preisu). Pēc četriem gadiem aizveda mūs. Manī šalko kā atmiņu plūdi, apkārt šņāc atmiņu vētras. Mājā biju viena. Bērni skolā, mamma ciemos pie brāļa. Pusčetros bruņoti vīri necilvēcīgi dauzās pie durvīm. Atstāj klāt sargu, paši aizbrauc tālāk. Kas būs? Aresti. Par ko? Kur paliks bērni? Kas šajās stundās jāpārdzīvo! Tad uz trijiem ceļiem jau stāv pajūgu rindas, pilnas ar cilvēkiem. Ienāk leitnants un nolasa: “Po prikazu Vilisa Lacisa”. Cik pa krieviski saprotu – uz citu dzīvesvietu. Būt gatavai četrdesmit minūtēs, sajūgt zirgus. Viss sagriezās. Sapratu un nesapratu. Visi ļaujas aizvest. Dzīvības dēļ. Bērnu dēļ. Bērnus kā cālēnus salasa no skolām. Ja kāds to visu būtu nofilmējis! Zilā rīta dūmakā palika viss: mājas, dzīve, nākotne. Mans četrpadsmit gadu darbs. Aizbraucot neskatījos atpakaļ - tā sena ticība. Apbruņots zaldāts stāv uz sliecēm un saka: “Nebēdājiet, gan jau dzīvosiet. Arī mēs no Ukrainas tā braucām, kad man bija trīspadsmit gadi.” Uz skolu, uz izpildkomiteju, tad uz staciju. Saule riet pār Cesvaines kalniem. Liekas, viņa noriet pār visu. Tad jau ieslēgti vagonā. Visu nakti rūc mašīnas, pajūgu troksnis, cilvēku balsis. Lādē cilvēkus. Mēs guļam uz kailas nāras cieti blakus viens otram. Mums blakus mana draudzes skolas skolotāja. Miegs nenāk. Jau rīts. Ir mazs lodziņš. Ārā spoža saule, spirgts rīts. Pulksten divpadsmitos mūsu ešelons sāka braukt. Visi sākām dziedāt “Dievs kungs ir mūsu stiprā pils”, to lielo Mārtiņa Lutera ticības dziesmu. Likās – viss ešelons dzied. Kā izklausījās tiem, kuri dzirdēja? Kā jutās tie, kuri visu to organizēja?

Pusnaktī pārbraucam robežu. Braucam pa nakti. Pa labi lodziņā blāzmojas pamale. Uz Ziemeļiem? Tikai ne tur! Bērnu dēļ. Vorkuta un Karaganda bija briesmīgi vietu vārdi. Vislielākajos sāpju un izmisuma brīžos, kad ved projām no mājām un nav neviena, kas varētu glābt, vajag kam ticēt, uz ko paļauties, pie kā pieķerties. Es zinu gatavus šos vārdus, kurus gadsimtiem cilvēki teikuši, pēc glābšanas saucot. Es zinu, pārmetu krustu un, lūdzot, piesaucu: “Dievs, esi žēlīgs! Pasargi, palīdzi, Dievs!”.

Atmosties, atmosties kā no ļauna sapņa! Vairs nekad tā neesmu vēlējusies atmosties. Bet atmodas nebija. Tas nebija sapnis, tā bija īstenība. Nu ešelons brauc uz rītiem, tālāk un tālāk. Dienām un naktīm. Priekšā tikai sliedes. Naktī, braucot caur Urālu tuneļiem, tāda savāda duna, it kā trūkst gaisa. Liekas, jau dzīvi būtu zem zemes aprakti. Ne tikai atmiņa, viss augums glabā šo sajūtu. Visu ceļu, riteņiem ritot, mūsu sirds domas, lūdzot, skanēja: ”Atgriezties! Atgriezties!” Bet dzelži, sitoties kopā, ļauni atbildēja: “Nekad! Nekad!”

Garš bija mūsu ešelons. Kad sliedes meta loku apkārt kalnu ielejai, ešelona abi gali bija kopā, mēs pa vidu. Varēja saskaitīt 80 vagonus, kurus elsdamas vilka divas lokomotīves. Cik daudz sāpju un mīlestības šajos 80 vagonos! Ja kādreiz kāds ko arī pateiks, cik daudz paliks nepateiktā un noklusētā.

Mēs ešelonā, preču lopu vagonos. Attieksme kā pret lopiem: pabaroti, ešelons apturēts mežā, lai visi kāpj ārā. Zem vagoniem “mazā mājiņa”. Kā izsmiekls par cilvēcīgām kauna jūtām. Braucām trīs nedēļas neizģērbušies, apkrituši ar slimībām, caurejām, utīm. Kauns par to runāt. Latvietis nekad nav bijis utains. Bet ešelonā – visi. Kur varēja celties! Mākslīgi savairotas un jau iepriekš ielaistas vagonos? Var grēkot, tā domājot, bet lielāks grēks tiem, kuru dēļ tā bija. Nevarēja tikt vaļā no šīs nelaimes. Dusts saujām tika bērts aiz drēbēm. Aiz Urāliem deva tikai hlorētu ūdeni –laikam par daudz bija saslimušo. Arī es saslimu. Irkutskā priekš mums bija atvērta pirts. Mūžā to neaizmirsīšu. Tur Baikāla ūdenī nomazgājos tīra, dzēru, dzēru, dzēru un paliku vesela. Lai svētīts Baikāls, Baikāla ūdens un Irkutskas pirts.

Tigda. Mūsu pēdējā stacija. Iepriekšējā stacijā Gonžā atkabināja desmit vagonus. No Tigdas desmit vagoni aizbrauca vēl tālāk. Bija jāizlādējas lielā laukumā. Tur, Lieldienu naktī, zem aukstām, zvaigžņotām debesīm, kurinājām ugunskurus, dziedājām un raudājām. “Svēts mantojums…” skanēja dziesma. Kā Dievkalpojums. Skatījos zvaigznēs. Polārā zvaigzne. Zinu debess puses. Zinu, kur dzimtene. Priekšā vēl ceļš līdz turienei, kur mums būs jāpaliek. Mēs visi vēlējāmies būt kopā – kopā dzīvot un strādāt. Ar mašīnām visus aizved uz Ovsjanku. Kur būs ceļam gals? Lai kur – man jābūt stiprai. Man jāizaudzina bērni – mani putniņi, kamēr paši lidos.

Ovsjankā visus izdala pa Zejas rajona kolhoziem. Vēl iepriekš, naktī visiem bija jāparakstās, ka labprātīgi un uz visiem laikiem atstāju Latviju. Atkal visu nakti negulēju. Trīs reizes izstāvēju rindu – viens cilvēks priekšā, aizeju un atkal no rindas gala. Pie galda sēž jauniņš sarkanarmietis, dokumentu izpildītājs. Izprasa visus radurakstus. Negribu, ka pieraksta brāli, ka krusttēvs Amerikā. Rītā steigā, kad jābrauc, cits pie galda. Pieraksta vīru un māti. Parakstot roka trīc tā, kā vēl nekad nav trīcējusi. Nu pēdējais brauciens. Sākot ceļu lika līdzi ņemt cirvi un zāģi. Pa ceļam skatījos, ja aug labi koki, tad arī zeme ir laba. Baidījos, ka izlaidīs mūs mežā. Labi, ka pie cilvēkiem.

Te drīz jau gads būs nodzīvots, ziema būs aizvadīta. Vasaras nometnē rītos modināja naktssargs. Rudenī, ziemā grūti. Bail aizgulēties. Kā saberzti stikli, tā acīs duras neizgulēts miegs. Cik labi būtu, ja būtu uzticams draugs - modinātājs pulkstenis. Atmiņā puteņo sniegi. Dienā kā baltas čūskas, pa sniegu locīdamās, lien puteņu vērpetes. Baltās mēnessnaktīs balti puteņi sajauc debesis ar zemi. Vieni skrejoši, virpuļojoši sniegi – purga. Tādās naktīs tāds savāds nemiers, nenāk miegs. Nav zvaigžņu, nezini laiku. Šajos vējos, puteņos , purgā dažreiz ir dziļā naktī aiziets uz fermu. Rīta dūmakā uz Zejas jādzirda govis. Jāizcērt āliņģis un silē ūdens. Ledus ciets kā čuguns, dzelzs stanga smaga, auksta. Apdedzina, ja kailai rokai nākas pieskarties. Pa Zeju skrien dedzinošs vējš. Pa ziemu liekas, kāds leduskalns būtu sacirsts. Kad ledussilē ielaists ūdens, govis pašas aiziet , padzeras un nāk atpakaļ. Grūti lopiņiem. Mēs tā nepieraduši. Man pa nakti jāiet uz fermu gulēt. Priekšsēdētājs pavēl, jo govīm sāk dzimt teliņi.

Pirms gada sapulces ciemiņus no rajona veda apskatīt fermu. Rajona sekretārs atpalika no citiem un sāka ar mani sarunāties. Teicu: “ Esam laikam vissliktākajā kolhozā?” Viņš atbildēja : “Nekur nav labi, visur tāpat.” Vasarā prasīju priekšsēdētājam , kāpēc kolhozniekiem nedod svētdienu. Viņš atbildēja, ka kolhozniekam atpūtas nevajag. It kā kolhoznieks nebūtu tāds pats cilvēks, kā citi. Visiem vajadzētu vienādi kā cilvēkiem dzīvot. Mums, fermā strādājot, nav ne svētdienu, ne svētku, ne brīvdienu. Ir tikai darbdienas. Kādreiz sajūk nedēļas dienas. Mūsu darbs ir Dzimtenei, bet Dzimtene mūs, kolhozniekus, mazāk mīl kā pilsētas un rūpniecības strādniekus. Kolhoznieks ir kā notiesāts. Viņš nevar un nedrīkst no kolhoza aiziet, tam nav pases, nav nekādu dokumentu. Un nav nekādas izpeļņas.

Divus mēnešus nodzīvojām kopā ar bijušo mājas saimnieku un viņa ģimeni. Skaisti uzklāta gulta, bet tur neviens neguļ, visi uz grīdas. Saimnieks saka: “Kad man maize, kartupeļi, kāposti, tomāti un sēnes – man nekā nevajag”. Tomēr vajag. Bija vēl govs – tātad arī piens. Govs bija iemācīta iejūgta vilkt vezumu. Ar to brauca pēc malkas. Vienā ziemas rīta agrumā bija visu mantu sakrāvuši ragavās un tumsā aizbraukuši - aizbēguši no kolhoza.’

No Lūcijas Preises vēstules mātei Bertai Zupānei 1950.g.februārī:.
‘’Pērkot māju meklēju tādu, kura nav dārga, no kuras nav tālu ferma, kur ir aka. Māja ir uzkalniņā netālu no Zejas krasta. Mūsu daļā ir aka ar vindu. Akai apkārt ievas. Pavasarī būs ziedi, vasarā - zaļums. Istabā četras sienas, jāsaka, nekā nav. Viss primitīvi uztaisīts – galds, sols, kur apsēsties. Veikalā nevar nopirkt lampu, lai gaišs un bērni var sagatavot skolas uzdevumus. Gultas nav. Mūsu guļasvieta - uz četriem bluķīšiem uzsistas “drankas” (plēsti dēlīši – jumtu klājamais materiāls). Istabā bleķa krāsniņa. Kurinot istaba ātri sasilst un pēc – ātri atdziest. Dubultlogu nav. No taigas malkai atved veselu baļķi. Par to atskaita no darbadienām. Pašiem ir jāsazāģē. Zāģēt iznāk pa tumsu, kad visi esam mājās. Koks sasalis ciets kā kauls. Skaldot blāzmo uguns.

Te kartupeļus glabā istabā zem grīdas izraktā bedrē. Mums nav ne lādes, ne skapja. Mantas stāv istabas kaktā maisos. Produkti, cik viņu ir, nolikti pagultē pasta paciņu kastītēs. Mums pavalgs – no tavām (mātes Bertas Zupānes) paciņām. Līdz šim vēl turējās no līdzpaņemtā. Ja ir nauda, cukuru var nopirkt, cik grib pa 10 rubļiem kilogramā.

Ziepju gan nav. Mums pašvārītās ir līdzi. Bija gadījies labs zaldātiņš, sabēra maisā. Viņš nesa visu, ko redzēja un lika ragavās. Arī Tavus kreklus un brunčus bija ielicis. Iznesis bija arī kurvīti ar olām. Vēl vējlukturis bija vezumā ielikts. Tagad fermā ap to varavīkšņo aukstā migla. Visas govis saslaucu vienā spainī. Pa slaukšanas laiku viss piens ir sasalis, tikai vidū vēl šķidrs. Lai izmērītu, vajag izkausēt. Kad vedam mēslus, tie, ragavās metot, skan it kā būtu no dzelzs.’’

Jāņa Preiss vēstule no izsūtījuma Sverdlovskas apg. Tagilā, meitai Dzidrai Amūras apg. Umļekanā 1955.gadā:
”Mīļo Meitukiņ!
Vakar saņēmu Tavu vēstuli no devītā septembra rakstīto. Par viņu mīļš, mīļš paldies! Kā ta nu šo laiku man ir gājis? Kad septiņpadsmitā septembrī nosūtīju Tev naudu, saslimu. Iepriekšējā dienā saņēmu Tavu vēstuli, viņu lasīju daudz, daudz reižu un glāstīju viņu. Bija tāda sajūta, ka Tu pati būtu pie manis.. Bij tik labi.. Ar domām par Tevi aizmigu. Rītā, kad pamodos, bij auksti. Drebuļi drebināja kaulus. Sāpēt nekas nesāpēja. Bet jutos slikti. Pārbaudīju temperatūru. Bija trīsdesmit astoņi un divas strīpiņas. Bij sestdiena, negribēju ne par ko slimot. Izdzēru dažus pulverus, palika drusku labāk, gāju uz darbu, jo katra diena dārga, nedrīkstu slimot. Nu lai kā. Nedrīkstu pagurt, nedrīkstu pakrist, kamēr Tu, meitiņ, mani gaidi.
Visu mīļu! Tavs Tētuks.”

Bertas Zupānes vēstule no Latvijas meitai Lūcijai Preisei uz izsūtījuma vietu Amūras apg. Umļekanā. 1950..g. vidū:
‘’Labdien Mīļie tālumā!
Gribas atkal kaut ko uzrakstīt, kaut gan no jums neesmu nekādas vēstules dabūjusi, kamēr 6. septembrī rakstīto. Kad kaut ko jaunu dzirdu, gribas uzrakstīt.
Runā, ka jūs visi braukšot uz dzimteni, tikai ne reizē, bet pēc alfabēta.. Tad jau jūsu kārta tik drīz nebūs. Jo, kaut gan alfabēta kārtību esmu aizmirsusi, tomēr P burts ir beigu galā. Tātad ar A burtu pirmie braukšot.
Vairākas Praulēniešu ģimenes pavasarī esot atbraukušas un tikušas savās mājās, kolhozs devis govi un kartupeļu sēklu. Par citu nezinu, b4et kolhozniekiem tik ņēma visus zirgus, vienu govi atstāja ģimenei, jaunlopus un aitas atstāja pašiem, tāpat cūkas, sivēnus un vistas. Ja jau jums to visu atdos – govi, vērsīti un telīti gadu vecu un visas vistas, tad jau var dzīvot.’’

‘’Jau noturēta gada sapulce. Nu zināms – man sastrādātas 333 darba dienas. Darīti visi iespējamie darbi. Krita daudz lopu un man bija jādīrā. Tiem pat pie nierēm nebija ne cīpsliņas tauku. Dabūju 500 kg griķu un 120 kg sīko, izdīgušo kviesīšu kopā ar sīkiem ledus gabaliņiem. Smalko kviesīšu miltus samīcām ar ūdeni cietā mīklā un cepam kā pankūkas uz bleķa krāsniņas. Ir saldas, garšīgas. Tās cepam tikai svētdienās. Citās dienās tāpat cepam no griķu miltiem. Tāda šoziem mūsu maize. Badā jau neesam. No griķiem maļam miltus, rupjākus un smalkākus putraimus. Cepam pankūkas, saucamās “ļepjoškas”, vārām šķidras un biezas putras.''

Ciemā stāv liela, augsta, no baļķiem krustveidā būvēta celtne. Bijusī pareizticīgo baznīca. Tā vairs nav baznīca, tagad saucas klubs. Tur rāda kino, vakaros jaunie dejo. Es laikam vēl ilgi tur nevarēšu ieiet. Godbijībai vajadzētu būt pret celtni, pret citu cilvēku ticību. Tāds tas laiks.

Vienmēr domāju par dzimteni. Bet, ja ļautu aizbraukt, būtu jāpaliek. Vajag biļetes. Ja nu aizvestu atpakaļ…

Himna rītā un vakarā. Karogs. Atbalss, viļņojot aizskan pār kalniem – sopkām. Gribas pārvērsties skaņās, skaņai līdzi aizskanēt tālu, tālu. Uz dzimteni. Svēts sapnis par dzimteni, mīlestību, nākotni.

Baltais āboliņš. Dzirdēt, sajust ar visu būti savu valodu: pa radio, cilvēkos, stacijā. Atsmaržoja smarža no pagātnes dārza. No bērnības. Ābeļziedu, ābolu. Vissaldāk smaržo ābeļziedi, vēl liepziedi. Te smaržo tikai ievas un kreimenes. Kreimeņu likteņsmarža.''

Kā taureņi uz uguni, tā mūsu domas, mēs paši dodamies uz dzimtenes pusi. Uz kartes dzimtenes kontūras sapnī staro.’’

Margaritas Fetleres (Kumizovas) atmiņas

Mon, 22 Jul 2019 17:57:00 +0000

Latvijas Okupācijas muzejs.

Margarita Fetlere (Kumizova).
Fetleru ģimene – tēvs Roberts, māte Tatjana, bērni Boriss, Juris, Irina, Margarita, Mirta – deportēta 1941. gada 14. jūnijā no Rīgas. Roberts Fetlers tika nosūtīts uz ieslodzījuma vietu Molotovas apgabala Usoļjes labošanas darbu nometnē, kur mira 1941. gada 1. oktobrī. Dēli Boriss un Juris Fetleri tika nosūtīti uz nometinājuma vietu Novosibirskas apgabala Vasjuganas rajonā, kur Boriss mira 1941. gada 31. oktobrī un Juris – 1943. gada 4. jūlijā. Māte Tatjana ar meitām Irinu, Margaritu un Mirtu tika nometinātas Krasnojarskas novada Tasejevas rajonā un Igarkā, kur atradās nometinājumā līdz 1956. gada 29. septembrim.
‘’Kad 1940. gada mainījās vara, neviens nevarēja iedomāties, ka paies vēl gads un pienāks 1941.gada 13.jūnijs. Tā ir diena, ko es atceros, kad mēs vakariņojām, tas bija mūsu ģimenes pēdējais vakars. Bet 14.jūnijā no rīta pie mums atnāca 7 cilvēki: divi bruņotie, četri miliči.
Man bija 10 gadi, un to rītu es atceros visu mūžu. Mēs vēl gulējām, mamma aizgāja uz veikalu, papus vēl mājas bija, brāļi arī bija vēl mājās. Man bija divi brāļi. Mūsu ģimenē bija 8 cilvēki, kopā ar mums vēl mammas māsa dzīvoja.
Nu un tad atnāca tā diena, 14.jūnija rīts. Papus gribēja jautāt, bet viņam pat nedeva vārda, viņam teica priekšā: „ Nejautājiet, par ko, kāpēc. Ir tāda pavēle no Maskavas. Jūs esat sarakstā uz izsūtīšanu. Vienu stundu laika sagatavošanai.” Tad jau arī mamma: „Kā tad tā? Vai par vienu stundu var sagatavoties?” – „ Neņemiet neko daudz, tik un tā, kad šķērsosiet robežu, jums visu lieko atņems”. Pat pulksteni nolika, liekas, modinātāju, un uzņēma laiku. Un skatās, lai būtu tieši stunda.
Visi apjuka ... ģērbties ..., no gultas ..., pakot ..., saiņot... Bet mammas māsa, viņas nebija sarakstos, viņa varēja palikt. Es atceros, viņa tā raudāja ... Bet šie tikai smaidīja, šie četri miliči. Ja, un vēl kad mamma aizgāja uz veikalu, viņas laulības gredzens bija uz nakts galdiņa, bet tagad skatās – vairs nav. Viņa saka miličiem: „ Atdodiet gredzenu, tas ir laulības gredzens”. Bet šie it ka nemaz nedzird, klusē. Viens no miličiem pievāca, viņiem arī pistoles bija ... Divi stāvēja pie durvīm, lai mēs nevarētu iziet ārā. Viens bija sarkanarmietis, tāds jauns, otrais civila uzvalkā, arī ar pistoli. Nu, atceros, papam slikti palika, viņš iedzēra ūdeni. Kaut kas uz nervu pamata. Pēc tam viņš mums tikai teica „Paciešaties, bērni, neraudiet, paciešaties ... ” Tā viņš teica, un vairāk viņš neko neteica...
Kravas mašīna jau stāvēja ārā, pie durvīm.
Ja, vēl atceros... Kad jau tā sagatavošanas stunda bija pagājusi, mamma vēl vienu koferi gribēja sasiet ar auklu. Bet viens no miličiem saka – viss. Paņēma to koferi un nogrūda nost. „Šo jūs neņemsiet ” – viņš teica.
Pēc tam mums lika kāpt augšā mašīnā – papus, mamma, Boriss, Juris, Ira, Mirta un es, - es biju pēdējā. Tāds labs laiks ārā, jūnija sākums... Ceriņi ziedēja ... Un mūs saka vest uz staciju [Torņakalns]. Nu mēs no sākuma nezinājām, mēs domājam, ka tikai mūs vienus ved. Domājam, par ko? Kāpēc? Visi bijām apjukuši. Bet pēc tam, piebraucam pie stacijas – tur jau garš ešelons, kravas vagoni, pilni ar cilvēkiem, bet mašīnas vēl piebrauc, un piebrauc, un šos vagonus atkal ver vaļā, konvojnieki visur stāv ... Un vēl atceros, ka mamma nevarēja vagonā iekāpt, viņa bija ziemas mēteli uzvilkusi, tāpēc, ka mums teica, lai ņemam ziemas apģērbu. Ziemas mētelis jūnijā.
Bet tur iekšā jau daudz cilvēku bija. Kad mūs iekrāva, viņi durvis atkal aizvēra. Iekšā vagonā bija ļoti tumšs. Kravas vagons, nāras. Blakus vēl cilvēki, bērni, pieaugušie. Es nezinu, cik daudz tur bija cilvēku, bet vagons bija pārpildīts. Stāvējām un gaidījām, kas būs tālāk. Daudz vīriešu vagonā bija. Pēc tam vīrieši sāka dauzīt durvis: „Kāpēc jūs turat mūs šeit tik ilgi? Atveriet durvis!” Bet viņi neatvēra durvis. No rīta iespundēja iekšā, visu dienu turēja vagonā. Ēst jau gribējās. Uz tualeti nevarēja aiziet. Vagonā to uztaisīja no diviem dēļiem.
Bet uz vakara pusi, atvēra durvis un nokomandēja :” Visi vīrieši, ejiet uz citiem vagoniem”. Bet vīrieši saka – „Ne, mēs neiesim, mēs paliksim kopā ar mūsu ģimenēm, kopā brauksim”. „Nē, jūs iesiet”, - „Nē, mēs neiesim, varat šaut mūs uz vietas”. To es atceros. Nu tad viņi atkal aizver durvis ciet, pēc tam, pēc kādas pusstundas, atkal atver un nokomandēja: „Ejiet laukā visi, visi līdz pēdējam, šis vagons vispār nebrauks”.
Nu, ja jau nebraucam, visi sāk kāpt ārā no vagona. Lietus smidzināja... Iznācām laukā, bet tur jau daudz sliežu ceļu, citi vagoni sagatavoti, arī kravas vagoni. Un tad viņi uzreiz norādīja: „Šajos vagonos tikai sievietes un bērni, bet vīrieši – citos, tālāk”. Tad mēs nolēmām, ka ar tēvu būs brāļi. Bet ar mantām sanāca ... Mēs gribējām sadalīt, bet apsardze teica: „Uz vietas visi kopā būsiet”. Tad mēs brāļiem atdevām vairāk mantu, bet mums palika vieglāka nasta, ja jau tika apsolīts, ka uz vietas visi kopā ... Un sanāca, ka mūsu sieviešu drēbes palika pie brāļiem un tēva. Bet nebija mums lemts būt atkal visiem kopā...
Izbraucām 15. jūnijā. Pa ceļam mums deva maizi, tādus ķieģeļus, deva arī kaut kādu zupu. Bet trauku mums nebija. Konservu bundžu izmantojām šķīvja vietā.
Tā mūs veda... Mēs braucam jau apmēram nedēļu, kad mums paziņoja – karš sācies. Mums jau neteica, bet tie, kuri bija augšējās nārās, tie sadzirdēja, ko konvojnieki sava starpā stacijā runā, ka karš ir sācies. Tad viena sieviete saka: „Varbūt mūs vēdīs atpakaļ, jo jau karš ir sācies?” Un mēs stāvam, stāvam – nebraucam. Ilgi-ilgi stāvējām. Bet pēc tam tomēr vilciens iekustējās, sākam braukt tālāk uz austrumiem. Un tad atkal mūsu ešelons sāka apstāties. Pretim kara vilcieni, ar zaldātiem. Arī kravas vagonos. Zirgus, tankus uz fronti veda. Bet mūs uz citu fronti ved. Tie zaldāti uz mums skatās, mēs uz viņiem. Viņi brīnās: Kas tas ir? Kas tie par cilvēkiem? No kurienes? Bet pēc tam, visās stacijās, kur mūsu vilcienam vajadzēja apstāties, kāds vecāks konvojnieks vienmēr steidzas jau paziņot, ja kādi cilvēki aiz ziņkārības gribēja pieiet klāt tuvāk, viņš tiem teica – lai klāt nenāk, lai nebūtu nekādu sarunu. Mūs nevienu no vagona ārā nelaida, tikai ja kāds ūdeni palūdz, tad diviem cilvēkiem no vagona atļāva, kopā ar konvojnieku. Trīs nedēļas braucam, 15.jūnijā izbraucām, 3.jūlijā bijām Kanskā.’’
Mani brāļi bija aiz Novosibirskas uz ziemeļiem, Vasjuganas rajons, ciemats Novij Tevrizs. Es to adresi atceros no galvas. Vecākais brālis, Boriss, uzreiz 1941.gadā jau bija miris. Mēs to nejauši uzzinājām. Vienai sievietei, kas arī bija mūsu vagonā, no Kanskas izdevās aizbraukt uz turieni, uz to kolhozu, kur viņas dēls bija... Nezinu, kā viņa to dabūja zināt. Kaut kāda veidā viņas dēls viņai to paziņoja. Un tad, tā sieviete no turienes manai mammai atsūtīja atklātni, kur bija rakstīts „ ... mans dēls ir kopā ar jūsu dēlu”, - un tur bija arī adrese. Un tad mēs jau uzrakstījām Jurim. Viņš atbildēja, bet par vecāko brāli – ne vārda. Mamma doma, kāpēc par vecāko brāli nekas nav uzrakstīts? Bet Juris viņu apglabājis jau. Un neko par to nav uzrakstījis. Pēc tam, ar otro vēstuli, tāda neliela zīmīte izkrita no konverta, latviešu valodā, vecākai māsai Irai adresēta, lai tikai viņa varētu izlasīt. Ira to vēstuli saņēma no saimnieces, bet cilvēki jau ziņkārīgi, uzreiz ieraudzīja, kas tā par zīmīti ? Un kāpēc viņa to atsevišķi izlasīja?
Bet Juris tur rakstījis: „Mammai pagaidām nesaki, pēc tam kaut kā uzmanīgi pateiksi, ka Boriss vairs nav starp dzīvajiem.” Nu, varbūt māsa uzreiz neko nebūtu teikusi, viņa klusēja. Bet saimniece, pie kuras mēs dzīvojam, pateica mammai: „ Bija vēl kaut kāda zīmīte, tur kaut kas bija rakstīts ...” Tad mamma sāka Irai vaicāt, kas tā par zīmīti, kas tur bija rakstīts ?” Tad jau Ira teica „Boriss ir miris, Juris viņu apglabājis”. Nu tad mēs visi sākam raudāt. Bija 1941.gada rudens, varbūt jau ziema. Mēs visu dienu noraudājām. Tad saimniece saka :” Nu ko, jūs visu dienu tā arī raudāsiet ? ” Bet mēs raudājām, neko neēdam. Pēc tam atnāca viena sieviete, no mūsu vagona, sāka mūs mierināt.
Bet par tēvu ...Mamma visu laiku cerēja, ka viņš ir dzīvs. Un tikai pēc kara, 1948. gada dabūjām zināt, kura lēģerī viņš bija – Soļikamskā. Tad mamma uzrakstīja uz turieni, bet viņai atbildēja „Viņš sen jau vairs nav dzīvs”. Es toreiz no skolas atnācu, skatos, mamma raud. Es viņai jautāju: „Kāpēc tu raudi ? – „Atnāca atbilde...”. Bet es jau, nezinu kāpēc, neraudāju vairs ... Mamma raudāja, bet es jau vairs nē ... Mēs nezinām, vai nošāva viņu, vai kā citādi ... Varbūt viņam ar sirdi slikti palika, vīriešus taču vēl pratināja, deva kaut ko parakstīt. Kaut kāds 58.pants. Jūnijā mūs izveda, un viņš laikam uzreiz, jau rudenī bija miris. Viņam 49 gadi palika 5.junijā. Un tas ir viss, visa viņa dzīve ..
Kad padomju vara ienāca, mans tēvs kaut kur kantorī strādāja, arī kaut kāda redakcijā... Bet Latvijas laikā viņš bija mācītājs. Viņš arī Anglijā bijis, jaunības gados.
Mēs nezinām, kur viņš ir apglabāts. Tur, lēģeros, Soļikamskā, katru dienu mira desmitiem cilvēku, viņus pa vienam neapglabāja, bet visus kopā ... Brāļu kapi, tā var teikt ...’’

Paulīnas Vanagas (Anspokas) atmiņas

Mon, 22 Jul 2019 17:50:00 +0000

Preiļu vēstures un lietišķās mākslas muzejs.

Paulīna Vanaga (Anspoka), dzimusi (1913-2014 ), Preiļu pagasta Puncuļu sādžā.
‘’Mans vīrs Voicehs Vanags strādāja Preiļos policijā par vecāko kārtībnieku līdz 1940. gada apvērsumam. Dzīvojām Preiļos aiz parka, sarkanā ķieģeļu mājiņā. Tur blakus bija izrakts dīķis, apkārt tam bija iedalīta zeme. Stādījām dārzu un apkopām to. Pēc padomju okupācijas vīru atlaida no darba. Braucām pie mana tēva uz Puncuļu sādžu Pieniņu apkaimē, kur palīdzējām tēva saimniecībā.. Daugavpilī šajā laikā taisīja aerodromu, vajadzēja braukt šķūtīs. Vīrs Voicehs aizbrauca tēva vietā ar viņa zirgiem. No turienes viņu paņēma 1941. gada 14. jūnijā. Mani šajā rītā modināja ar mazu gaismiņu bruņoti vīri. Man bija divas mazas meitenes, dzimušas 1936. un 1938. gadā.

Bruņotie vīri pavēlēja man savākt mantas un bērnus. Paņēmu līdzi čemodānu, pāris gultas palagu, bērnu drēbītes, astoņus rubļus naudas. Kaimiņiem lika sajūgt zirgu. Siena ratos mani ar mazajām meitenēm aizveda uz Pundurieni, kur jau gaidīja mašīna. Mašīna veda uz Preiļu po9licijas iecirkni, no turienes uz Aglonas staciju, kur jau bija daudz tautas un uz sliedēm stāvēja lopu vagoni. Daudz cilvēku stacijā bija no Rēzeknes, starp tiem arī Kozlovski, kuru publikācijas šodien sastopamas presē. Sievietes un bērnus izvietoja vagonos atsevišķi no vīriem.

Teica, ka mūsu vīri būs kopā ar mums, bet, kad aizbraucām uz Daugavpili, dzirdējām, ka vagonus atkabina. Tad mūs aizveda uz Krasnojarskas novada Kanskas pilsētu, kur bija jāguļ skolā. Cilvēki sablīvējušies viens pie otra, vietas bija maz, bērni raudāja. Rītā izšķiroja, kam uz kurieni doties. Pakaļ atbrauca pajūgi, lai vestu uz kolhoziem. Mūs aizveda uz Dzeržinskas rajona Makarovo sādžu. Tur sagaidīja bēdīga aina: zirgi – karā, vīrieši – karā, mājās palikuši sešpadsmit gadīgi puišeļi un sešdesmitgadīgi vecīši. Lauki aizauguši ar nezālēm.

Saimnieki pie sevis dzīvot labprātāk ņēma tos, kam līdzi bija dārglietas, vērtīgas mantas. Man līdzi bija tikai astoņi rubļi naudas. Mans pirmais darbs izsūtījumā bija ravēšana. Sākumā deva maizīti – 300 gramus trijiem cilvēkiem – man un diviem bērniem. Vēlāk maizi nedeva, ēdām zāli. Bērni lasīja upeņu lapas, vārījām un ēdām balodeņu zupu. Ēdām arī koka skaidas, piejaucot kādu sauju miltu. Maizi dabūjām tikai pēc kara. Dzīves un darba apstākļi bija baigi. Ziemā ar istabas čībām braucu darbā uz mežu.

1946. gadā sākās Latvijā dzimušo deportēto bērnu reevakuācija uz Latvijas bērnu namiem. Es sapratu, ka manas meitas, paliekot te, būs lemtas bada nāvei. Tāpēc, iepriekš sarakstoties ar vecākiem, nolēmu, ka sūtīšu viņas uz dzimteni. Meiteņu, kuras uz Sibīriju tika aizvestas trīs un piecu gadu vecumā, veselība bija iedragāta. Valentīna un Antoņina atgriezās pie vecmammas Puncuļos, kamēr es mājās atgriezos tikai 1957. gadā.

1949. gadā es aizbraucu no kolhoza uz Dzeržinsku un sāku strādāt pienotavā. Biju vismaz paēdusi.

Zirdziņu, ar kuru vīrs Voicehs bija aizbraucis šķūtīs uz Daugavpili, vēlāk kaimiņi atdzina uz vecāku mājām, bet savu vīru tā arī vairāk nesastapu. Kad ceļā uz Sibīriju bija tāda iespēja, vīrs Voicehs pienāca pie vagona un pajautāja, vai bērni ir līdzi. Viņš man atdeva vecās darba drēbes. Vēlāk viņa vecais kažociņš labi noderēja, kad mežā bija jāiet zāģēt kokus.

Manu vīru apglabāja Sibīrijā, viņš mira jau 1941. gada oktobrī Soļikamskā. Tā bija neizsakāmi grūta – bada nāve.

No Preiļu policijas iecirkņa uz Vjatlagu 1941. gadā tika aizvests Peisahovskis Ivans, Aglonas stacijas priekšnieks Vitolds Austrums. Viņa kundze Olga Austruma bija izsūtīta kopā ar mani uz Krasnojarskas apgabala Dzeržinskas rajonu.

Vēl šodien domāju, ka uz Sibīriju līdzi paņemtā lūgšanu grāmata “Uz augšu sirdis” un no Romas atvestais rožukronis bija tie, kas palīdzēja izglābties no nāves un atgriezties dzimtenē.

Bet ir lietas, ko nevar atgriezt atpakaļ. Tā ir mana izpostītā ģimene. Es nezinu sava vīra kapa vietu. Es nevarēju audzināt, apmīļot un skolot savas mazās meitiņas. Vienpadsmit gadus es par viņām tikai zināju, bet neredzēju, nevarēju ne sarāt, ne vajadzīgajā brīdī palīdzēt ar padomu. Kad 1957. gadā atgriezos Latvijā, manas mazās meitiņas bija jau lielas un, man par vislielāko sāpi, svešas.

Šodien visvairāk pārdzīvoju nevis Sibīrijā pārciestās mokas un badu, bet to, ko nevarēju iedot saviem bērniem – savu mātes mīlestību un padomu.’’

Lība Zukule - brauciens uz Sibīriju 2018.gadā.

Mon, 24 Jun 2019 14:04:00 +0000

Fonda "Sibīrijas bērni" ceļotājus pie viesnīcas vaktē Krievijas drošībnieku auto.

Lība Zukule dzimusi 1951.gada janvāra mēnesī, Omskas apg. Tjukalinskas raj. Ferma Nr.3

Ne visiem ceļotājiem izdodas ieraudzīt bērnības laika liecības vai satikt ļaudis, kas vēl atceras latviešus Sibīrijā.. Lībai Zukulei, kuras piecu cilvēku ģimeni 1949. gadā no Seces stacijas aizgādāja uz Omskas apgabalu, līdzi krustmātes zīmēts plāns, kurā sīki atzīmēti tolaik svarīgākie izsūtījuma vietas objekti – skola, veikals, sovhoza pienotava, ferma, “roģilovka”, tur esot dzimuši ne tikai lopiņi, bet arī cilvēki. Maz palicis no tā laika būvēm, sovhoza manta pēc savienības izjukšanas izputināta. Izsūtīto baraku būves vietā Lība atrod pļavu, kapu vietā – atkritumu izgāztuvi. No divām latviešu ģimenēm, kas sādžā palikušas uz dzīvi, viņai izdodas satikt Emmu Bahirevu, meitas uzvārdā Vītoliņu, kas Sibīrijā kopā ar vecākiem un abiem brāļiem nonākusi desmit gadu vecumā. Būtu arī viņas ģimene atgriezusies dzimtenē, ja ne tēva slimība. Apprecējusies ar krievu, piedzimuši divi bērni, kur nu vairs skriesi. Brāļi gan, kā kunga dūšā, tā allaž gatavi braucēji. Ņemšot traktoru un cauri visai Krievijai – uz Latviju, solījis tas, kurš strādājis Čeļabinskas traktoru rūpnīcā. Tagad abi brašuļi aizsaulē, stāsta Emmas kundze, taču arī viņa joprojām auklējot sapni par Latviju – kā gribētos vēl reizi tikt savā dzimtajā pusē.

Lība Zukule, pieraksta Emmas stāstīto savā dzimšanas vietā.
Tālāk turpina Lība: Mums atkal sekoja – arī pēdējā ceļojuma dienā Omskā fonda “Sibīrijas bērni” ceļotājus pie viesnīcas vaktēja Krievijas drošībnieku auto. Pēc pamatīga policijas uzlidojuma Tjukaļinskas rajona sādžā šķita, ka būs likušies mierā, taču nē. Visu garo ceļu līdz Valentīnas Supes ģimenes izsūtījuma vietai Jevsjukiem aiz autobusa brauca automobilis, kuru Skaidrītes Jumiķes dēls Kaspars bija ievērojis jau iepriekš.

Šoreiz tikai sekoja, bet iepriekšējā dienā pie ciema, kur Lība cerēja sazīmēt savas bērnības laika vietas, gaidīja patruļdienests: “Kur braucat, ar kādu mērķi, kāpēc filmējat?” policists izjautāja ceļotājus. Sevišķu interesi izrādot par Aivara Lubānieša kameru: ”Viss privātai vajadzībai .’’– operators nebija ar pliku roku ņemams, bet kārtības sargi neatstājās. Pēc pusstundas ieradās priekšnieks un sekoja tie paši jautājumi.

Kā vēlāk atklājas, arī Krasnojarskas apgabalā jau nākamajā dienā pēc latviešu apciemojuma Federālā drošības dienesta vīri ieradušies pie ģimenes, kas uzņēma un izguldīja ceļiniekus. Izjautājuši krustu šķērsu. Brauciena organizatorei Dzintrai Gekai jāatzīst, ka pastiprināta drošībnieku uzmanība vietējiem ļaudīm liek izturēties arvien piesardzīgāk pret Latvijas ciemiņiem. “Tā braukt nevar,” viņa nosaka, vai maz turpināt ekspedīciju rīkošanu.

Sibīriju atstājam dalītām jūtām – līdzās sirsnīgiem tikšanās brīžiem ar tautiešiem, radiem un paziņām, izstaigātām bērnības un jaunības takām, svētbrīžiem pie latviešu atdusas vietām arī rūgtums. par necieņu pret ļaudīm, kas mērojuši tālu ceļu, lai pieminētu savus mīļos, par cilvēkiem, kuri ļauj grozīt savus prātus pēc Kremļa stabules, un viņu valsti, kuru joprojām savās rokās tur Latvijai naidīga vara.

Ārija Kārkliņa - brauciens uz Blagoveščensku

Tue, 11 Jun 2019 16:05:00 +0000

Ārija Kārkliņa (Kūna), dzimusi 1949.gada 4.oktobrī, Krievijā, Amūras apgabalā, Zavitinskas rajonā, Podolovskas sādžā.

Pārdomas par braucienu uz Blagoveščensku 2018.gada jūlijā.

Manu ģimeni izsūtīja 1949. gada 25. martā – vecmāmiņu Zentu Kūnu, mammu – Ausmu Kūnu, mātes brāļus – Pēteri Kūnu un Kārli Kūnu. Vectēvu – Pēteri Kūnu, aizsargu, Jaunburtnieku pagastā arestēja 1944. gada septembrī. Viņš arī bija piedalījies 1920. gadā Latgales atbrīvošanā no „lieliniekiem”. Miris 1945. gada 9. maijā Krievijā lēģerī. Latvijā vectēvam un vecmammai piederēja saimniecība „Jaunķīši”. Dibinoties kolhozam ‘’Bērzaine’’, Kūna Zenta daļu no lopiem, darba rīkiem un ražu nodeva komunistiem, bet 1949. gadā tomēr izsūtīja uz Amūras apgabalu. Sākumā nomitināja Zavitinskas rajona Podolovskas sādžā, pēc tam pārcēla uz Blagoveščensku, nodarbinot celtniecībā. Man jau skolas gados radās jautājumi – par ko izsūtīja, ko sliktu bija izdarījuši mani senči utt.

Otrā no kreisās Ārija Kārkliņa.
2018. gadā fonds „Sibīrijas bērni” organizēja braucienu uz Tālajiem Austrumiem. Arī mūs – trīs valmierietes – uzrunāja Dzintra Geka. Mēs – Ārija Kārkliņa, Zinta Gmizo un Māra Lasmane pieteicāmies, un piekritām šim braucienam. Gribējām atcerēties, apmeklēt tās vietas, kur piedzimām un augām, kur pagāja agrā bērnība, uz kurieni kā „tautas ienaidniekus” izsūtīja mūsu ģimenes, kur necilvēcīgos apstākļos dzīvoja un strādāja mūsu senči. Viņi vienmēr dzīvoja ar cerību atgriezties Tēvzemē – Latvijā.

No kreisās: Zinta Gmizo, Māra Lasmane, Ārija Kārkliņa..
Mūsu grupā bija 32 cilvēki, kuri tika izsūtīti uz Amūras apgabalu un kuriem kāds no tuviniekiem apglabāts svešumā. Visiem bija vēlēšanās apmeklēt nometinājuma vietas. Blagoveščenskas lidostā mūs sagaidīja gide Jeļena Rudakova ar sālsmaizi un vietējās kazaku organizācijas pārstāvji. Leonīds Žuravļovs – pētnieks par izsūtītajiem latviešiem. Pateicoties tieši kazaku organizācijai, mēs, grupa no Latvijas, varējām ierasties Amūras apgabalā. Bija arī organizētas tikšanās Blagoveščenskas bibliotēkā ar Krievijas politiski represēto asociācijas Amūras nodaļas vadītāju Žuravļovu. Amūras krastā kazaku svētvietā mūs lūdza iestādīt kociņus atmiņai par saviem senčiem un mums pašiem.

Tālumā dzelzceļš un bērnības sajūtas.
Tuvojoties tām vietām Blagoveščenskā, kur kādreiz dzīvoju bērnībā, iekšēji sajutu, ka esmu te bijusi, te pagājuši dzīves pirmie seši gadi. Sirds sāka sāpēt, un nāca raudiens. Ieraudzīju dzelzceļa sliedes netālu no Oktobra ielas, kurām pāri dzinām personīgās kaziņas ganīties un pļavu. Atcerējos arī mazās mājeles cilvēka augumā, taču mēs dzīvojām divstāvu koka mājā. Arī bedres uz ielām un peļķes likās tās pašas. Izstaigājām ielu, bet tieši māju ar 5. numuru neatradām, jo šeit bijusi māju pārnumerācija. Runājoties ar vietējo iedzīvotāju Tatjanu, viņa atcerējās, ka mamma stāstījusi par latviešu strādīgumu un čaklumu, ka bijuši iekopti mazdārziņi, kuros izaudzēts pats nepieciešamākais. Šeit zeme ļoti auglīga. Tagad apkārtējos laukos un pilsētas nomalē jūtama pamestība, aizauguši lauki un ganības.
Pie Blagoveščenskas redzējām nelielus sojas laukus. Pilsētas centrs sakopts, Amūras augstajos, stāvajos krastos bagāto ļaužu pilsveida nami.

.Amūras apgabalā - piemineklis represētajiem.
Pilsētas centrālajā parkā apmeklējām pieminekli represijās cietušajiem. No 1920. – 1960. gadam padomju vara represijās iznīcinājusi vairāk nekā 100 tūkstošus Amūras iedzīvotāju. Izstaigājām Amūras krastmalu, kas kādreiz bija šaura, tagad plata un mūsdienīga. Satikām latviešu pēctečus – Lepinu (Lapiņu) Pāvilu – (Maijas dēlu), tagad stalts puisis ar divām augstākām izglītībām. Bijis arī Latvijā. Esmu pateicīga Dzintrai Gekai un fondam „Sibīrijas bērni”, ka varēju tur būt un atcerēties, kā un kur pagāja bērnība. Cik labi, ka mūsu vecāki atveda atpakaļ Latvijā, Dzimtenē, ka nepalikām tur – svešumā.